Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu.  

Varbūt tāpēc nav brīnums, ka kopš 2008. gada simtiem tūkstošu cilvēku (precīzam skaitam te vairs nav īpašas nozīmes) ir pametuši Latviju vai arvien biežāk pieķer sevi pie domas, ka apsver šādu šķietami krasu soli tomēr spert. Vispirms to parasti dara akūtās ekonomiskajās grūtībās nonākušie. Tad – labākas nākotnes vai mierīgāku vecumdienu meklētāji. Pēc tam – “tehniskās smadzenes” un “kapitāls”, ja vēl tāds ir palicis. Visam minētajam jau vajadzētu būt nopietnam trauksmes signālam tiem, kas tieši vai netieši ir atbildīgi par notikušā eskalāciju līdz tamlīdzīgam iznākumam.

Taču, kad šo ceļu sāk pielaikot “pēdējie ideālisti” – humanitārās “smadzenes” jeb “kapitāls”, kuru balss kaut kādu iemeslu dēļ tikusi brutāli ignorēta un kuru sirdis tikušas uzberztas rētojošās tulznās – bezcerīgi atgādinot, aicinot, lūdzot, tad… Tad, acīmredzot, kāds vadzis beidzot ir lūzis. Visdrīzāk – neatgriezeniski. Tālab jāvaicā – vai tāpēc vēl būtu jābrīnās, ka bērni bēg no ļaunās pamātes?

Tamlīdzīgu faktisko realitāti autori tiecās pārdomāt un par to reflektēt kādas pazīstamas, bērnu dienās ne reizi vien lasītas pasakas motīvu gaismā, raugoties atsegt brāļu Grimmu [1] “Ansīša un Grietiņas” simbolisko arhitektūru un tās struktūras latviskotās versijas paralēles ar mūslaiku sociālpolitisko īstenību – meža biezoknim līdzīgo administratīvo aparātu, drupačām piebārstīto taku un “raganu” tēlus, atbalsta un tiesībsargājošiem mehānismiem ne vienmēr respektējot indivīda nedrošības un izmisuma pilnos apstākļus, gan bērna figurālo tēlu, kuri, atšķirībā no pazīstamā stāsta, ne viemēr atrod ceļu mājup, jo pašu mājas kļuvušas svešas vai pat zudušas pavisam. 

Lasītājs, iespējams, varētu vaicāt, kālab tika izraudzīts vārds “arhitektūra”? Vienkārši glīts un elegants vārds, lai lasītājiem ticamāk ietītu iespējamo autoru antiutopisko ģeķību. Bet varbūt šeit teiktais nemaz nav tik tālu no patiesības kā citviet par “arhitektūru” nodēvētais? Vispār tamlīdzīgai pamātei jau patīk lietot smalkus un glaunus izteikumus, lai iztēlotu sevi labāku nekā patiesībā ir.

Šajā esejā mēs izmantosim Kārļa Gustava Junga (Carl Gustav Jung, 1875–1961) analītisko psiholoģiju un arhetipu teoriju, lai interpretētu minētās pasakas personāžus un notikumus. Domājams, ka K. Jungs šo pasaku analizētu caur pašizstrādātās analītiskās psiholoģijas prizmu, meklējot arhetipus un kolektīvās bezapziņas izpausmes, kas sniedz ieskatu cilvēka psihes universālajos modeļos. Jo pasakas, kā zināms, nav tikai naivi bērnu stāsti, bet gan bagātīgs simbolu avots, kas atspoguļo cilvēces kolektīvo pieredzi, tās iekšējos konfliktus, sapņus, gaidas un ilūzijas. 

Šī iemesla dēļ gandrīz jebkuru pasaku ir iespējams ekstrapolēt dažādu egregoru [2] līmeni, tajā skaitā, uz valsti un tās atbilstošajām struktūrām. Tad šīs analoģijas piedāvā gana spēcīgas metaforas, lai skaidrāk un skaudrāk izprastu dinamiku, kāda veidojas starp indivīdu, valsti kā ideālu un apkārtējo objektīvo realitāti.

Tamlīdzīgas analīzes izdarīšanai lieliski noder arī latviešu lasītājiem mazāk zināmā Alberta Hiršmana (Albert Hirschman, 1915–2012) izcilais darbs “Exit, Voice, and Loyalty: Responses to Decline in Firms, Organizations, and States” (1970), kas pēta indivīdu (pilsoņu) rīcības rāmi, reaģējot uz valsts neapmierinošo sadarbības līmeni vai tās pašdegradējošo lejupslīdi, definējot trīs galvenos reakcijas veidus: mēģinot kaut ko mainīt – “Voice” (balss), pametot to – “Exit” (izstāšanās), vai arī turpinot naivi un uzticami cerēt – “Loyalty” (lojalitāte). 

Savukārt visnotaļ padrūmais Džordžo Agambena (Giorgio Agamben, dz. 1942) koncepts “Homo Sacer: Sovereign Power and Bare Life” (1995) palīdz izprast suverēnās varas attiecības ar “kailo dzīvi” – indivīda eksistenci savā radikālākajā stadijā, kad tā jau ir nošķirta no jebkādām tiesiskām un politiskām garantijām, liekot uzdot divus gaužām vienkāršus jautājumus: cik lielā mērā ir jāpiepildās pacietības mēram, lai izšķirtos par “Exit” un vai šāda rīcība ir morāli attaisnojama attiecībā pret dzimteni.  

Citiem vārdiem sakot, vai šādās toksiskās (reizēm – pat sadomazohistiskās?) attiecībās starp bērniem un pamāti, pirmajiem ir morāls pamats (varbūt pat pienākums?) pašiem aiziet no šāda attiecību modeļa, lai pārtrauktu destruktīvu un pašiznīcinošu līdzatkarību? 

Pasaka “Ansītis un Grietiņa” apstiprina šo nepieciešamību, lai gan “Exit” notiek neapzināti un drīzāk pat ārēju stimulu dēļ. Tātad no psiholoģiskās veselības un morāles viedokļa K. Junga skatījumā bērniem ir ne tikai morāls pamats, bet pat pienākums pašiem aiziet no tamlīdzīgām toksiskām un destruktīvām attiecībām, lai pārtrauktu līdzatkarību un glābtu sevi. Lai cik tas nebūtu skumji… Pat neraugoties uz sirdī dziļi mītošo un sāpēs gruzdošo “Loyalty” pret tēvzemi.

Brāļu Grimmu pasakas oriģinālās versijas arhetipiskais kodols

Kā zināms, brāļu Grimmu pasaka “Ansītis un Grietiņa” klasiskajā versijā vēsta par diviem bērniem – Ansīti un Grietiņu –, kuri dzīvo nabadzīgā ģimenē drūmā mežmalā. Viņu vecāki ir tik trūcīgi, ka vairs nespēj pabarot savus bērnus. Pamāte, pārliecina tēvu aizvest bērnus dziļi mežā un atstāt viņus tur, lai viņi nomirtu vai atrastu paši savu ceļu. Ansītis, būdams gudrs, pirmoreiz pa ceļam uz mežu met oļus, lai atrastu mājupceļu, bet nākamajā reizē šim nolūkam izmanto maizes drupačas, kuras tomēr apēd putni, līdz bērni, meklēdami mājupceļu, visbeidzot apmaldās mežā.

Pēc ilgas un garas iešanas viņi nonāk pie neparastas mājiņas, kas uzcelta no piparkūkām, konfektēm un kārumiem. Izsalkušie bērni, daudz nedomādami, sāk ēst mājiņas sienas. Piepeši durvis atveras un no tām iznāk pēc izskata jauka večiņa, kura laipni aicina bērnus iekšā, piedāvājot maltīti un guļamvietu. Bērni priecājas par šādu laipnību, nezinot, ka večiņa ir ragana, kura pievilina bērnus, lai tos vēlāk apēstu. 

Ragana iesloga Ansīti būrī, lai viņš ātrāk kļūtu tuklāks (lasīt: garšīgāks), bet Grietiņai liek čakli strādāt. Ik dienu ragana pārbauda Ansīša pirkstu, lai redzētu, vai viņš jau ir pietiekami trekns. Tomēr Ansītis, būdams viltīgs, sniedz raganai kaulu, lai šķistu tievāks. Kad ragana beidzot zaudē pacietību un nolemj Ansīti uzcept gardam mielastam, viņa lūdz Grietiņu pārbaudīt krāsni. Grietiņa izliekas, ka nesaprot, kā to izdarīt. Ragana, saniknota, pati ieliecas krāsnī, lai parādītu. 

Tajā brīdī attapīgā Grietiņa iegrūž raganu krāsnī un aizver durvis, tādējādi izglābjot gan sevi, gan savu brāli. Turklāt abi bērneļi mājiņā atrod raganai piederošos dārgumus – zeltu, pērles un dārgakmeņus – paņem tos un, protams, dodas atpakaļ mājup, kur atkal satiek savu tēvu, kurš jau ir ļoti nožēlojis savu rīcību un bezgala priecājas par bērnu atgriešanos. Māte (pamāte) šajā laikā jau ir mirusi. Bērni kopā ar tēvu dzīvo laimīgi un vairs nekad nejūt trūkumu.

Tātad, kā jau minēts, K. Jungs šo pasaciņu ar skaistajām un laimīgajām beigām (gan ar “vēlmju domāšanas” jeb wish-thinking elementiem, nu, kā jau pasakai pieklājas) analizētu caur arhetipu un kolektīvās bezapziņas prizmu. Ansītis un Grietiņa sākotnēji simbolizē nevainību, bezpalīdzību un atkarību, kas pasakas gaitā pārdzīvo bīstamu iniciācijas ceļu, iemācoties paļauties uz sevi un pārvarēt šķēršļus. 

Viņi ir apzinātā Ego jaunākais, trauslais aspekts. Savukārt pamāte atspoguļo Lielās Mātes tumšo, postošo aspektu, kas ne tikai nespēj dot dzīvību, bet pat vēlas to iznīcināt. Ragana ir šī arhetipa pilnīgs iemiesojums – vilinoša un postoša, simbolizējot apslēptas briesmas un patoloģisku vēlmi kontrolēt. Viņas mājiņa ir slazds, kas noved pie paverdzināšanas. Abas ir Ēnas arhetipa izpausme. 

Savukārt tēvs ir vājš un pasīvs, pakļaujas pamātes gribai un nespēj pasargāt miesīgus bērnus. Turpretī mežs ir universāls bezapziņas simbols – vieta, kur notiek transformācija un sastapšanās ar “ēnām”. 

Abu bērnu laimīgā atgriešanās mājās ar dārgumiem simbolizē atjaunoto Ego un integrāciju, iegūtos iekšējos resursus un pašvērtību. Šis ceļš ir kā metafora iekšējam ceļojumam, kurā cilvēks sastopas ar saviem neapzinātajiem kompleksiem un pārvar tos, lai sasniegtu lielāku Patības (veseluma) apziņu.

Visbeidzot, oļi un maizes drupačas simboliski raksturo sākotnējos izmisīgos mēģinājumus saglabāt apziņu un orientāciju šajā tumšajā, apslēptajā un tāpēc bīstamajā bezapziņas pasaulē, un patiesā izaugsme notiek tikai tad, kad visi šie “kruķi” ir jāatmet un jāpaļaujas vienīgi uz savu attīstīto iekšējo gudrību.

Rezumējot, K. Jungs pasaku “Ansītis un Grietiņa” uzlūkotu kā dziļu psiholoģisku stāstu par cilvēka attīstību, bērnības traumu pārvarēšanas procesu, iekšējo un ārējo briesmu sastapšanos un neapzināto spēku integrēšanu, lai sasniegtu pilnvērtīgāku un apzinātāku dzīvi. Tā ir metafora individualizācijas procesam, kas caur grūtībām un pārbaudījumiem noved pie personības izaugsmes un veseluma.

Vienlaikus šīs bērnu pasakas arhitektūra raisa vēl kādu fundamentālu jautājumu jeb to, kāpēc ir tik svarīgi aiziet no destruktīvām attiecībām šī jēdziena visplašākajā nozīmē? Nebūtu nekas jauns, ja nosauktu vien dažus galvenos iemeslus:

1. Pašsaglabāšanās un veselība: Toksiskas attiecības, īpaši tās, kas saistītas ar sadomazohismu (kurā viens gūst baudu no otra ciešanām vai no sevis pazemošanas), ir postošas gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai. Ilgstoša pakļaušanās tām teju visos gadījumos noved pie smagām traumām, depresijas, trauksmes, pašcieņas zuduma un nespējas veidot veselīgas attiecības nākotnē. Bērniem (šajā gadījumā – pilsoņiem) ir tiesības uz veselīgu un drošu vidi.
2. Līdzatkarības pārtraukšana: Līdzatkarība savā pamatbūtībā ir funkcionāls traucējums, kurā viena persona pārmērīgi paļaujas uz otru, lai apmierinātu savas vajadzības. Šādās attiecībās bērni (pilsoņi) kļūst atkarīgi no “pamātes” labvēlības vai izvairīšanās no tās dusmām, upurējot savu identitāti un labklājību. Aiziešana no šī modeļa, neraugoties uz ievērojamām pūlēm, ko tamlīdzīgs solis prasa no invidivīda, ir vienīgais veids, kā pārtraukt šo apburto loku un atgūt autonomiju.
3. Vērtību saglabāšana un morālā integritāte: Ja “tēvs” (valsts ideāls) ir taisnīguma un labestības simbols, tad attiecību turpināšana ar “pamāti” (deformētu varu) nozīmētu piekāpšanos tam, kas ir pretrunā ar šiem ideāliem. Aiziešana ir morāls akts, kas apliecina uzticību patiesībai un taisnīgumam, nevis aklu sekošanu destruktīvai sistēmai. Tas ir arī veids, kā saglabāt, nepievilt savu morālo kompasu.
4. Izaugsme un individuācija: No K. Junga viedokļa raugoties, Ansīša un Grietiņas aiziešana mežā būtu tikai individualizācijas ceļa sākums. Jo, tikai saskaroties ar ārējām un iekšējām briesmām (simboliski – mežs, ragana), viņi (tātad – arī jebkurš cits indivīds) var attīstīt iekšējos resursus (gudrību, drosmi) un atgriezties pie tēva (tātad – valsts ideāla) stiprāki. Turpretim toksisku attiecību turpināšana nomāc, kavē vai pat pilnībā noliedz iespēju izaugsmei. Tieši tāpēc aiziešana ir nepieciešama, lai attīstītos un kļūtu par patstāvīgām personībām vai sabiedrības daļu, kas, iespējams, kādudien spētu mainīt sistēmu.
5. Pārmaiņu potenciāls: Ja “bērni” nepārtrauks šīs attiecības, “pamāte” un tās destruktīvā ietekme neizbēgami pieaugs. Tamlīdzīgs secinājums nav nekas jauns, jo ikvienā klasiskajā naratīvā ļaunumam (un, tātad, līdzīgi arī varai) piemīt nerimstoša tendence arvien izplesties un kāpināt savu ekspansiju. Aiziešana vai pretošanās ir signāls, ka esošā sistēma ir nederīga. Tas, iespējams, varētu radīt spiedienu uz “tēvu” (valsti) un citiem arhetipiem, lai tie mainītos. Šajā kontekstā aiziešana var būt gan fiziska (emigrācija), gan simboliska (aktīva pretošanās sistēmai no ārpuses).

Teoretizējumi par destruktīvu attiecību modeļu pārtraukšanu vienlaikus prasa rast atbildi uz jautājumu, kā tas varētu izpausties reālajā dzīvē?

Pilsoņu gadījumā “aiziešana” no šāda toksiska modeļa var izpausties dažādi:

• Emigrācija: kā jau minēts iepriekš, – “Exit” stratēģija jeb tieša valsts pamešana.
• Pilsoniska nepakļaušanās un protests: aktīva un morāla pretošanās deformētai sistēmai, atsakoties sadarboties ar tās destruktīvajiem aspektiem.
• Alternatīvu veidošana: nevalstisko organizāciju dibināšana, kopienu veidošana vai neatkarīgu mediju atbalstīšana, kas darbojas ārpus toksiskās sistēmas ietekmes.
• Iekšēja “aiziešana”: individuāla atteikšanās pakļauties deformētām vērtībām, saglabājot iekšējo integritāti pat tad, ja fiziski nav iespējams aiziet. Tas var nozīmēt atteikšanos no korupcijas, godprātīgu darbu savā jomā un aktīvu, bet ne vienmēr ārēji redzamu pretošanos.

Citiem vārdiem sakot, “Ansīša un Grietiņas” stāsts simboliski apstiprina, ka bērniem (tātad – indivīdiem un pat sabiedrības grupām) ir visas morālās tiesības un pat individuāli nosacīta nepieciešamība pārtraukt toksiskas attiecības, ja tās apdraud viņu integritāti, labklājību, vērtības un izaugsmi. Vienlaikus tas nav tikai sevis glābšanas akts, bet arī, kopumā raugoties, solis ceļā uz veselīgākas un taisnīgākas sistēmas atjaunošanu. Turklāt, ja nepieciešams – visnotaļ drastiskā veidā.

Būtībā jau te nekas oriģināls nav saskatāms arī no visdažādāko politisko teoriju skatu punkta. Atliek vien atcerēties Džona Loka (John Locke, 1632–1704) idejas viņa darbā “Divi traktāti par valdību” (angļu – Two Treatises of Government), kurš, aplūkojot valdības un pilsoņu savstarpējās attiecības, pieļāva pilsoņu tiesības sacelties pret valsts varu, ja valdība pārkāpj savas robežas, tādējādi būtībā atbalstot ideju, ka arī “taisnīgajam tēvam” ir jāievēro savi principi. Arī amerikāņu pētnieks Džīns Šarps (Gene Sharp, 1928–2018) savā praktiskajā ceļvedī nevardarbīgai cīņai “No diktatūras uz demokrātiju” (angļu – From Dictatorship to Democracy) raksturoja veidus, kā pilsoņi var atbrīvoties no apspiedējas varas un atjaunot brīvību, kas visnotaļ nepārprotami atbilst “bērnu” pretošanās idejai. Šādus piemērus varētu aplūkot vēl un vēl.

Taču ir arī dažas sliktās ziņas iepretim it kā iejūsminošajam un iedrošinājošam risinājumam par “Exit”. Bērni (pilsoņi) no pamātes (demoralizējošās tēvzemes varas) nonāk pie ārēji kārdinošās raganas (emigrācijas mītnes zemes), kurai ir visnotaļ merkantīli un utilitāri (pat ekspluatējoši) nolūki. Skaidrs, ka arī paši bērni nav nekādi eņģelīši un, nejūtot ne mazāko empātiju un sentimentu pret jaunās mītnes devēju, pie pirmās izdevības ir gatavi to nogalēt un aplaupīt. Kā saka – quid pro quo. Un tad – tikpat naivi cer, ka, atgriežoties ar laupījumu mājās, iepriecēs i sevi, i pamāti, i tēvu… Jebkurā gadījumā, ģenealoģiskais resentiments nekur nav izzudis, neraugoties uz mūsu un K. Junga apcerīgajām gaidām.

Taču neapstāsimies pie sasniegtā! Kāda tad būtu latviskā versija ar mums nepieciešamā vēstījuma galvenajiem elementiem, paturot prātā arī oriģinālpasakas būtiskākos faktus?

Kādas latviešu tautas pasakas motīvu adaptācija

Reiz tālu, aiz septiņām jūrām un deviņiem kalniem, tumša, veca meža malā slējās nabadzīga būdiņa. Tajā mitinājās Ansītis un Grietiņa, divi gaiši bērni, kuru sirdis pildīja nevainība un mīlestība pret savu tēvu. Taču skumjas bija mākušas viņu namu – bērnu mīļā māte bija devusies mūžības ceļā.

Pēc sēru laika tēvs, cerēdams remdēt sirdssāpes un rast mierinājumu, apņēma citu sievu – jaunu, skaistu sievieti, kuras vārdi bija gan medaini, taču sirds – auksta kā janvāra nakts. Šī sieviete, Ansīša un Grietiņas pamāte, bija ne tikai viltīga un ļauna, bet arī nenovīdīga. Viņa mīlēja pucēties un greznoties. Mīlēja mīkstus pēļus un visādas ērtības. Viņa bija skaļa un viņai bija asa mēle un griezīga balss. Un viņa nebija nākusi viena – līdzi viņa bija atvedusi savus trīs bērneļus, tikpat izlutinātus un ļaunus kā viņa pati. Pirmais bija slinks un it īpaši arogants. Bet kā pirmdzimtajam un vecākajam viņam bija ļauts izdomāt visdažādākos veidus, kā padarīt Ansīša un Grietiņas dzīvi neciešamu. Otrs – vidējais, bija hiperaktīvs un labprāt mīlēja arī palaist rokas, izdabājot mammai un vecākajam brālim. Trešais bija visklusākais, visgudrākais un arī – visļaunākais, un tāpēc savai nekrietnībai viņš deva vaļu ar smaidu sejā un izsmalcinātību. 

Un tā māja, kas reiz bija piepildīta ar bērnu smiekliem un mātes siltumu un maigumu, tagad kļuva klusa un nomākta. Pamāte ar saviem bērneļiem visādi apspieda Ansīti un Grietiņu, padarot viņu dzīvi mokošu un sūru. Un tad kādudien pamāte pierunāja tēvu padzīt viņa paša bērnus.

Būdami patriekti no pašu mājām, kādu dienu, likteņa vadīti, Ansītis un Grietiņa nonāca pie piparkūku mājiņas, kurā mita ļaunā Ragana. Ar viltību un drosmi viņiem izdevās pārvarēt Raganas nodomus (notikumu secība – kā izklāstīts jau iepriekš), un abi bērni atgriezās mājās, pildīti ne tikai ar cerību, bet arī ar dārgumu pilnām saujām. Viņu nevainīgajās sirdīs mita doma, ka jaunā bagātība liks atmaigt pamātei un viņas bērneļiem, vairos labo viņu sirdīs, to pildot ar mīlestību un maigumu; cerēja, ka necerētā labklājība kliedēs skaudību, ļaunumu un nenovīdību. 

Taču cerības dzirksts ātri nodzisa. Redzot Ansīša un Grietiņas dārgumus, pamātes acis iedzalkstījās vēl lielākā alkatībā un ļaunumā.  Viņas plāns nu bija skaidrs un nežēlīgs – atņemt bērniem visu, kas viņiem piederēja, un atkal padzīt Ansīti un Grietiņu no tēva mājām, lai viņi nekad tur vairs neatgrieztos.

Tomēr liktenim bija savi plāni. Tālu mežā, kur apmaldījušies bērni reiz bija klīduši, uzradās ļauns un nežēlīgs laupītājs. Viņš nogalināja mežā dzīvojošos saimniekus, piesmēja viņu sievas un nesa sev līdzi vienīgi postu, šausmas un izmisumu. Ziņas par laupītāja nežēlību ātri sasniedza arī būdiņu pie mežmalas.

Allaž viltīgā aprēķinātāja pamāte, protams, nekavējoties nolēma bēgt, lai glābtu savu un trīs bērneļu dzīvību. Par Ansīti, Grietiņu un veco vīru viņa pat nedomāja. Ātri sakravājusi iedzīvi, viņa kopā ar savām trim izlutinātajām atvasēm pazuda meža biezoknī.

Ansītis, allaž būdams apveltīts ar saprātu un drosmi, mudināja arī veco tēvu un Grietiņu doties bēgļu gaitās. Taču tēvs, gadu nastas nomākts, vājš un bezzobains, atmeta ar roku. “Esmu vecs un nevarīgs,” viņš teica, “būšu jums tikai par nastu. Mans ceļš ir beidzies.” Ansītis, redzēdams tēva bezpalīdzību, tomēr nepadevās. Viņš lūdzās un beigu beigās pierunāja vismaz Grietiņu bēgt, lai glābtu viņas jaunību un godu no nežēlīgā laupītāja. Ar smagu sirdi Grietiņa paklausīja brālim un viena pati devās mežā.

Ansītis palika viens, stāvot bīstamas dilemmas priekšā. Vai palikt un pieņemt neizbēgamo nāvi kopā ar tēvu, jo viņš viens pats nespētu pieveikt ļauno laupītāju? Vai arī glābt savu dzīvību, atstājot tēvu vienu? Viņa sirds vai plīsa sāpēs, taču prāts izmisīgi meklēja vienīgo un pareizo risinājumu.

Taču tad notika brīnums. Debesis satumsa, zibens šautra pārrāva gaisu ar skaļiem dārdiem. Spoža uguns svītra nolaidās no debesīm un trāpīja tieši laupītājam, kas tobrīd tuvojās būdiņai. Laupītājs vaimanādams saļima zemē, un dzīvība viņā izdzisa.

Un tā Ansītis un Grietiņa, kura drīz vien atgriezās, likteņa pasargāti, palika laimīgi dzīvot kopā ar savu veco tēvu. Dārgumi, ko viņi atnesa no Raganas mājas, tagad nu kalpoja viņiem par svētību, un māja atkal bija piepildīta ar mīlestību un mieru, brīva no pamātes un viņas bērnu ļaunuma. Viņi bija izgājuši cauri uguns un ūdens pārbaudījumiem, lai beidzot atrastu savu laimi un drošību.

Šajā, protams, wish-thinking manierē ieturētajā vēstījumā parādās jauni, mums noderīgi arhetipi. Vispirms mirusī Īstā Māte kā zaudētās vērtības un ideāli. Šajā versijā, kā atceramies, bērnu mīļā māte bija devusies mūžības ceļā. Viņa arī simbolizē tās valsts pamatvērtības, morālo kompasu, godīgumu un rūpes par pilsoņiem, kas kaut kādā brīdī, kaut kādā veidā, kaut kur bija zudusi. Viņas nāve tēvam un bērniem bija radījusi tukšumu, ko tēvs savā neprātīgajā, piepeši uzliesmojušās mīlas prieku skurbumā bija pats piepildījis ar negatīvām izmaiņām.

Taču arī pati Pamāte šeit jau parādās jaunā konstelācijā kopā viņas bērniem kā deformētas varas un amoralitātes izvērstāks koncepts. Pamāte iemieso vienīgi pašlabumu meklējošo varu, kas izmanto savu pozīciju, lai gūtu personīgu labumu, ignorējot pilsoņus vai pat kaitējot tiem. Savukārt Pamātes bērni, kas ir viņas vērtību atspulgs, simbolizē trīs dažādas viņas pašas iedabas intensīvākas izpausmes.

“Dārgumu pienesuma efekts” atspoguļo pilsoņu naivu ticību, ka finansiāla labklājība vai materiāls progress automātiski atrisinās sistēmas morālās problēmas. Taču, kā pasaka rāda, deformētai varai bagātība tikai vairo alkatību un pastiprina tās ļaunumu. “Dārgumu pienesums” tiek uztverta kā pašsaprotamība un vienīgi kā instruments, lai vēl vairāk nostiprinātu savu varu. Un te arī A. Hiršmana piedāvātās “Voice” stratēģijas vājās puses kļūst aizvien spilgtākas: pilsoņu balss tiek ignorēta vai izsmieta, radot bezcerību un tukšumu. Taču vienlaikus bailes no “Exit” (nezināmā) iesprosto cilvēkus nebeidzamās toksiskās attiecībās ar “pamāti”, radot apburto loku, kurā problēmas, protams, pašas no sevis nerisinās. Morāli bērniem ir pienākums aiziet no šādām attiecībām, lai pārtrauktu līdzatkarību un glābtu sevi. Cita starpā, liberālisms un eksistenciālisms morāli attaisno “Exit” kā indivīda tiesības un brīvības izpausmi.

Jau iepriekš minētais Dž. Loks piekristu, ka patiesībā bēgšana nekā aktīva pretošanās būtu mazāk radikāla. Tomēr tā būtu attaisnojama individuālās pašsaglabāšanās un brīvības meklējumu dēļ. Tātad, ja tēva mājas (valsts) kļūst bīstamas, tajā skaitā, netaisnīgas “pamātes” dēļ, tad Ansītim un Grietiņai ir morālas tiesības meklēt drošību citur. Jo īstenā liberālismā nevis tajā, par ko tas mēdz sevi dēvēt, pilsoņi nav valdības subjekti, bet gan brīvi indivīdi. Ja sistēma viņus apspiež, “Exit” ir viņu suverēnās tiesības. Un reizēm – pat pienākums.

Utilitāristi Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham, 1748–1832) un Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill, 1806–1873) droši vien spriestu līdzīgi, ievērojot viņu konceptu par maksimālu labumu lielākajam skaitam vai ciešanu mazināšanu. Vienlaikus utilitārā pieeja vērtētu “Exit” rīcības sekas. Ja bēgšana (vai “Exit”) palīdzētu indivīdam izvairīties no ciešanām un potenciāli nodrošinātu labāku nākotni (gan viņam pašam, gan, iespējams, citiem, kas viņam sekos), tad tā ir morāli attaisnojama, jo tā maksimizē laimi un mazina sāpes. Ansīša un Grietiņas bēgšana glābj viņu dzīvības un, galu galā, ļauj viņiem atgriezties ar resursiem, kas var uzlabot tēva dzīvi. Šeit bēgšana ir pragmatisks solis labāku rezultātu sasniegšanai.

Arī eksistenciālisti, kuri uzsver indivīda brīvību, atbildību un izvēles nepieciešamību, saskaroties ar dzīves bezjēdzību un absurditāti, būtu nesaudzīgi, iztirzājot Pamātes rīcības motīvus. Piemēram, Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre, 1905–1980) visdrīzāk sacītu, ka cilvēks ir “lemts būt brīvs” un viņš ir pilnībā atbildīgs par savām izvēlēm. Saskaroties ar apspiedošu vai iznīcību radošu vidi, indivīdam ir morāls pienākums izdarīt izvēli, kas apliecina viņa brīvību un autentiskumu, pat ja tā ir bēgšana. Palikšana un pakļaušanās varētu tikt uzskatīta par “sliktu ticību” (franču – mauvaise foi) jeb atteikšanos no savas brīvības. Bēgšana ir aktīva sevis definēšana un pretestība apstākļiem. Ansīša dilemma starp palikšanu ar tēvu un bēgšanu ir spilgts eksistenciālas izvēles piemērs.

Lai arī, būdamas ne gluži “filozofijas skolas”, daudzas ētikas teorijas atzīst pašsaglabāšanos kā fundamentālu un morāli attaisnojamu instinktu. Saskaņā ar dabiskajām tiesībām visas dzīvās būtnes tiecas saglabāt savu eksistenci. Ja vide kļūst nāvējoša, bēgšana ir dabisks un morāli pieļaujams solis. Bet, ja palikšana nozīmē piedzīvot vardarbību un nepanesamas ciešanas, tad izvairīšanās no tām caur bēgšanu ir morāli attaisnojama, jo nevienam nav pienākuma pakļaut sevi bezjēdzīgām ciešanām.

Kā nu lasītājs droši vien ir sapratis, mēs esam pietuvojušies arhetipam, ko brāļi Grimmi nebija minējuši savā pasakas versijā.

Tātad – laupītājs un zibens – ģeopolitiskie riski un negaidīta attīrīšanās. Atcerēsimies – mežā, kur bērni reiz bija klaiņojuši un maldījušies, uzradās ļauns un nežēlīgs laupītājs, kuru beigu beigās nospēra zibens. Šis laupītājs sākotnēji ir Haosa un Ārēju draudu iemiesojums, kas nes pilnīgu iznīcību un vardarbību. Viņš simbolizē ģeopolitiskos riskus (piemēram, militāru agresiju, globālu krīzi, terorismu), kas ir tik postoši, ka izjauc pat deformēto un diskreditēto Pamātes sistēmu, liekot tai pa galvu, pa kaklu bēgt, vienlaikus atmaskojot tās vājumu un gļēvumu patiesu briesmu priekšā. Laupītājs ir jau radikāls likuma un morāles trūkums, tomēr viņa parādīšanās kalpo kā savdabīgs katalizators dažādām reakcijām

Taču Ansītis, redzēdams tēva bezpalīdzību, tomēr nepadodas. Viņš lūdzas un pierunā Grietiņu bēgt, lai glābtu viņas jaunību un godu. Taču arī pats Ansītis, palicis viens, ieslīgst šaubās. Tad notiek brīnums. Laupītājs vaimanādams saļimst, un viņa dzīvība izdziest. Šis zibens tad nu ir tas ikdienā mūsu prātos tik ekspluatētais “deus ex machina” – kā Augstākais spēks vai Kosmiskais tiesnesis. Tas ir negaidīts pavērsiens, kas nodrošina taisnīgumu, kad visas cilvēciskās cerības jau ir zudušas. Citiem vārdiem – brīnums, cerību piepildījums. Tas simbolizē negaidītu, liktenīgu attīrīšanos, kas iznīcina draudus un ļauj atjaunoties. Tikai pateicoties šim debesu brīnumam Ansītis un Grietiņa nu ir likteņa pasargāti, paliekot laimīgi dzīvot kopā ar savu veco tēvu. Tamlīdzīgi figurāli tēli stiprina mūsu ticību, ka Labais galu galā vienmēr uzvar. Kaut ko līdzīgu mēs esam piedzīvojoši 1991. gada augusta puča dienās… Vai vēsture atkārtojas? Tas ir sasodīti labs jautājums. Un mūsu karstāko “vēlmju domāšanas” modelis, kas ikdienā diemžēl lielākoties izspēlē nelāgus jokus.

Un tieši tālab, nedaudz pievēršoties realitātes pozīcijām, būtu jārod arī atbilde uz jautājumu, kas notiek, ja zibens tomēr nenosper laupītāju? Tāds arī ir centrālais jautājums, jo – brīnumi diemžēl nenotiek uz katra soļa. Un tas pasakas ar laimīgām beigām toni pārveido par traģēdiju vai distopiju. Bez dievišķās iejaukšanās laupītājs, visticamāk, nogalinātu tēvu un Ansīti, bet Grietiņas gods, ja viņa nepaspētu aizbēgt, tiktu laupīts. Viņas nākotne būtu neskaidra un briesmu pilna. Valstiskā egregora līmenī tas tiktu iznīcināts, zaudējot suverenitāti un identitāti. Zustu ticība labā uzvarai, iestātos nihilisms un pilnīga bezcerība. Citiem vārdiem – tamlīdzīgā scenārijā deformētā vara izrādījās vāja un bezspēcīga ārēju, nekontrolējamu draudu priekšā, nespējot aizstāvēt sevi un savus iedzīvotājus. 

Šāds hipotētiskais scenārijs tādējādi uzsver nepieciešamību pašiem veidot noturīgu, godīgu un rīcībspējīgu sabiedrību, nevis paļauties uz veiksmi vai ārēju brīnumu. Šāds modelis ir daudz tuvāks vēsturiski pazīstamiem piemēriem un mūsdienu realitātei, valstīm un to iedzīvotājiem piedzīvojot sabrukumu, represijas un cerību zudumu bez pēdējā brīža “brīnuma”, kas glābtu situāciju.

Taču, ko tad galu galā izlemtu Ansītis? 

Viņš bija palicis viens ar Tēvu kā valsts ideālu, kas kļuvis vājš un nevarīgs, un savu morālo dilemmu. Viņi abi kļūst par sava veida “homo sacer” – personām, kurām atņemtas tiesības uz aizsardzību un kuru dzīvība kļūst “kaila” – bez tiesiskām garantijām.

Šādas morālās izvēles dilemmā būtiskas šķistu tieši Ansīša filozofiskās refleksijas kā reakcijas, kas ietekmētu viņa domas un rīcības modeļus. Tālab autoriem šķita derīgi aplūkot tamlīdzīgu reakciju moduļus, ņemot vērā dažas vairumam pazīstamas filozofiskās paradigmas, kuru praktiskās izpausmes formas nevarētu tikt interpretētas kā destruktīvas eksaltācijas, bet gan kā racionāli un līdzsvaroti morālās rīcības modeļi.

Senekas tipa stoiķis Ansītis visdrīzāk domātu: “Laupītāja nākšana un tēva vecums ir ārēji apstākļi, ko es nevaru mainīt. Manā kontrolē ir tikai mana rīcība. Vai es rīkošos drosmīgi un saskaņā ar tikumu?” Viņš cieņpilni pieņemtu tēva lēmumu un racionāli mēģinātu pārliecināt Grietiņu bēgt, jo tas ir vienīgais saprātīgais veids, kā nodrošināt vislielāko iespējamo labumu (viņas drošību, godu un savu sirdsmieru). Stoiķis Ansītis paliktu ar tēvu, gatavojoties stāties pretī laupītājam ar iekšēju mieru un cieņu, cenšoties neizrādīt bailes. Viņš nesērotu par nenovēršamo likteni, bet koncentrētos uz šī brīža rīcību un iekšējo brīvību no bailēm, jo saprātīga rīcība un tikums (drosme, taisnīgums, gudrība) ir galvenais. Taču – viņš nepieļautu arī bezjēdzīgu upurēšanos.

Daoists Ansītis, visdrīzāk, domātu tā: “Šis ir tavs Dao (ceļš). Viss notiek ar iemeslu. Laupītājs nāk, jo tā ir šī brīža realitāte. Pretošanās rada ciešanas; man jāatrod saskaņa ar šo brīdi.” Viņš maigi mudinātu Grietiņu bēgt, jo tas ir dabisks ceļš, kas viņai paveras. Savukārt tēva lēmumu Ansītis pieņemtu ar mieru, bez mēģinājumiem pārliecināt, jo tā ir tēva Dao daļa. Viņš, sastopoties ar laupītāju, nepielietotu spēku, bet paliktu mierīgs un pasīvs, ļaujot notikumiem plūst savu gaitu, jo Dao nenozīmē bezdarbību, bet gan – rīcību bez piepūles, kas ir saskaņā ar dabisko kārtību. Viņš meklētu veidu, kā saglabāt harmoniju, un, ja tas nozīmē bēgšanu no konflikta, viņš to darītu. Ja Dao patiešām atklātu brīnumu, viņš to pieņemtu. Ja ne, viņš pieņemtu bojāeju ar līdzīgu mieru, bez sevis vai likteņa nosodīšanas. Viņš varētu pat sēdēt mierā un meditēt, gaidot laupītāju. Tādējādi Ansītis vienkārši “ļaujot notikumiem plūst”, neieslīgstot bīstamā vienaldzībā un neuzņemoties bezatbildīgas rīcības atbildības nastu. Pārspīlēta paļaušanās uz Dao nepārvērstos par fatālismu, kas noniecinātu dzīvības vērtību, jo daoisti tiecas pēc līdzsvara, nevis pilnīgas iznīcināšanas vai bezjēdzīgas upurēšanās.

Kristietis Ansītis – domātu: “Šis ir Dieva pārbaudījums. Man jāpaļaujas uz Viņa gribu. Mans pienākums ir mīlēt savu tēvu un māsu. Jēzus upurējās citu labā, un man jābūt gatavam to darīt, ja Dievs tā vēlas. Nāve nav beigas, bet gan pāreja uz mūžīgo dzīvi ar Dievu. Nav jēgas baidīties. Glābt Grietiņu ir mīlestības un līdzcietības akts, jo viņas dzīve ir vērtīga Dieva acīs. Pat vislielākajās briesmās Dievs ir ar mani. Man jāpaliek stipram ticībā”. Jādomā, ka kristietis Ansītis lūgtos par Grietiņu un mudinātu viņu bēgt, jo mīlestība pret māsu ir svarīgāka par viņa paša ciešanām. Viņš paliktu ar tēvu kā mīlestības un pēdējā pakalpojuma aktu, lūdzot Dieva žēlastību. Viņš negaidītu laupītāju ar bailēm, bet ar lūgšanu un ticību, gatavs pieņemt nāvi kā Dieva gribu, lūdzot piedošanu un uzticoties Dieva plānam. Viņš varbūt pat mēģinātu sludināt laupītājam Dieva vārdu vai piedot viņam. Ticība būtu viņa vairogs. Bet, ja notiktu mazticamais, un zibens nospertu laupītāju, kristietis Ansītis to uztvertu kā Dieva iejaukšanos un žēlastību, slavētu Dievu un būtu bezgalīgi pateicīgs. Tas stiprinātu viņa ticību.

Un, visbeidzot, nelielai ironiski satīriskai atkāpei – ja Ansītim tuva būtu Čārlza Bukovska (Charles Bukowski, 1920–1994) domāšanas estētika, viņš, iespējams, jau agrā bērnībā būtu atskārtis, ka šajā pasaulē neviens nevienam nav parādā ne glābšanu, ne atpestīšanu. Viņš neceļotu pa mežu, meklēdams drupaču taku atpakaļ uz mājām, bet aizdegtu cigareti, apsēstos uz veca celma un nospļautos meža virzienā, pasakot: “Velns lai parauj jūsu pasakas un jūsu taisnību!” Č. Bukovska ideju piekritējs Ansītis negaidītu ne tēva, ne pamātes atzīšanu, ne laupītāja žēlastību, jo viņam nebūtu vajadzības pēc atzinības vai glābiņa – viņš vienkārši eksistētu pasaulē, kas ir cieta kā betons un tikpat auksta kā pamātes skatiens. Pasaku viņš nepārvērstu par ceļu uz veselumu, bet gan par vienkāršu hroniku, kurā galvenais ir izdzīvot ar skaidru galvu un atzīt to, ko pārējie nespēj – ka reizēm vienīgā godīgā atbilde uz dzīvi ir cinisms, bet uz nāvi – klusējošs smaids.

Tātad jebkura filozofija vai reliģiozā pārliecība Ansītim piedāvātu atšķirīgu ceļu cauri šai drūmajai situācijai, atklājot dažādus cilvēka garīgās un psiholoģiskās reakcijas veidus uz eksistenciāliem draudiem.

Taču skaidrs ir viens. Morāli nosodīt Ansīti par jebkuru no rīcības scenārijiem būtu netaisnīgi un nekrietni.

Noslēguma vietā 

Šī latviskotā pasakas versija ir alegorija par valsti kā pamāti, kura pārsteidzīgi un augstprātīgi novērsusies no saviem ansīšiem un grietiņām, kuri tik ļoti mīl savu veco tēti, ka samierinātos pat ar pamātes piekāpšanos kaut vai par pussolīti. Ansīša un Grietiņas stāsts simboliski apstiprina, ka “īstie bērni” (tātad – godprātīgi pilsoņi), kas patiesi mīl savu valsti, var atrast veidu, kā pārvarēt grūtus laikus un tumšos spēkus, galu galā atjaunojot zudušo harmoniju un līdzsvaru. Tas ir stāsts par sabiedrības izturību un cerību uz labāku nākotni, pat ja ceļš ir pilns ar briesmām un šķēršļiem. Un pat ja šī cerība ir “vēlmju domāšana”. Lai gan ģeopolitiskie riski pastiprina “Exit” stratēģijas tendences un var novest pie “kailās dzīves” stāvokļa, kur tiesības tiek ignorētas, šīs pasakas simboliskā arhitektūra, atmetot skepsi, tomēr dod cerību uz atdzimšanu (atkal, protams, wish-thinking). Tā ir pasaka, kas mudina domāt par to, kā sabiedrība var atgūt savu “godu” un “tēva mājas” pat visdziļākās krīzes apstākļos. Laikam jau mēs esam pārāk naivi. Nu, kā jau ansīši un grietiņas… 

Mūsdienu cilvēks un sabiedrība kā nehomogēna interešu un vajadzību kopa ir nogurusi. Panīkusi no nodokļu un arvien augošo administratīvo prasību nastas; no netaisnības, kuru izdzīvo paši vai redz no tās ciešam savus tuvākos; no nedzirdīgām ausīm un nocietinātām sirdīm, kuras vairs nevar iežēlināt ne cilvēcīgas sāpes, ne īsteni palīdzības lūgumi. Taisnīga, racionāla un cilvēcīga rezultāta panākšana arvien biežāk pārtop par luksusa pakalpojumu – nevis tāpēc, ka pats indivīds būtu morāli pasīvs, bet gan tāpēc, ka viņam tiek prasīts ziedot laika, spēka, emocionālos resursus, kas patiesībā būtu veltāmi savai un savas ģimenes labklājības uzlabošanai, nevis nepateicīgām, destruktīvām sadursmēm ar milzonīgu, dažbrīd amorālu Leviatānu. Turklāt, paradoksālā kārtā, šī cīņa indivīdu neceļ – tā sagrauj, degradē un posta. 

Būtu naivi cerēt vai gaidīt, ka arī šīm problēmām būtu rodams kāds brīnumlīdzeklis, zibens no skaidrām debesīm, kas tamlīdzīgu ciešanu, moku un pārguruma Gordija mezglu uz reizi pārcistu, tā sakot – pāršķirtu jaunu lapu un sēstos pie viena galda kā līdzvērtīgi sarunu biedri gan ar tēvu, gan pamāti. Tālab civilizētā sabiedrībā strukturētu, uzticamu un pieejamu taisnīguma panākšanas instrumentu esība, kuri nav atkarīgi no nejaušas žēlastības vai izmanīgi atrastiem sistēmas robiem, iegūst sevišķu nozīmi. Tostarp, piemēram, advokatūras institūtam, kas nav tikai profesionāla jurisprudences realizācijas forma, bet arī nosacījums tamlīdzīgām arvien vairāk trivializētām vērtībām kā cilvēka cieņas pilnīgums un demokrātiskas tiesiskas valsts eksistence. Tālab atklāts paliek jautājums – vai “pamātes” figurālais tēls, kas iemieso deformētu un manipulatīvu varu, ļauj šim institūtam realizēties un attīstīties tādā formā, kas būtu vērsts uz individuālo garantiju īstenu aizsardzību. Kad nezina, ko atbildēt, mūsdienās mēdz sacīt: “Labs jautājums.”