Līdzīgi kā vienu un to pašu muzikālo partitūru katrs diriģents izjūt atšķirīgi, mainot tempu, akcentus, dinamikas pārejas un skanējuma vispārējo emocionālo noskaņu, arī tiesību normu piemērošana nav mehānisks nolasījums, bet interpretācija, kuras kvalitāti un leģitimitāti nosaka virkne mainīgu faktoru. Viena un tā pati tiesību norma, gluži kā Bēthovena [1] vai Mālera [2] simfonija, praktiskā dimensijā nereti mēdz iegūt visnotaļ atšķirīgu jēgu atkarībā no «diriģenta» un «akustiskās» noskaņas. Šajā ziņā kriminālprocesuālo tiesību sfērā piemēri nav tālu jāmeklē, piemēram, aplūkojot no lietas uz lietu visnotaļ atšķirīgo izpratni par Kriminālprocesa likuma 333.¹ panta pirmajā prim daļā noteikto prasību pieteikumus, iesniegumus vai lūgumus iesniegt tiesai ne vēlāk kā 10 darbdienas pirms lietas iztiesāšanas uzsākšanas.

Tiesiskuma un taisnīguma meklējumi katrā individuālā tiesiskajā situācijā nav jautājums vienīgi par tiesību normu piemērošanu, bet gan vienlaikus iekļauj virkni vienlīdz būtisku elementu, sākot ar faktisko apstākļu noskaidrošanu un pārbaudīšanu un turpinot ar indivīdam piemītošajām faktiskajām iespējam nodrošināt savu tiesību un interešu aizstāvību, piekļuvi juridiskajai palīdzībai, kā arī pašai sabiedrībai piemītošo attieksmi pret tiesību garantijām kā universālu vērtību. Tādējādi juridiskās palīdzības nodrošinājums šajos procesos ir kas līdzīgs koncertmeistara lomai skaņdarba skanējumā: juridiskās palīdzības sniedzēja klātesība vai, gluži pretēji, trūkums nereti var mainīt dinamiku tajā, vai no likuma «notīm» atskan harmoniska tiesiskuma simfonija vai tikai disharmoniska improvizācija.

Pirms vienpadsmit gadiem viens no šīs rindu autoriem uzsāka gatavot publikāciju ar pagaidu nosaukumu ““Rekviēms [3] Latvijas kriminālprocesa tradīcijai” (“Per aspera ad astra”? [4]” jeb “Hominis est errare, insipientis perseverare”? [5])”. Otra šo rindu autore tobrīd vēl mācījās pamatskolā.

Konkrētā publikācija dažādu iemeslu dēļ netika pabeigta, lai gan tās aprises vēlāk iegūla daudzos rakstos un pat grāmatās (arī kopīgi tapušos veikumos veidā, kā tas nule kā tiek daudzināts – «radošās koprakstīšanas» tradīcijā). Taču bija interesanti dažas sākotnējās tēzes aplūkot šodien, kad drīz Kriminālprocesa likums “svinēs” nu jau savu divdesmitgadi. Pieļaujam, ar vērienīgiem pašslavinošiem pasākumiem.Turklāt šobrīd klātesoša ir arī otra autore. 

Tolaik, pirms desmit gadiem, viena no autoriem pārdomas sākās šādi: “Drīz Kriminālprocesa likums (turpmāk – KPL) “svinēs” savu pirmo desmitgadi. Lieti šajā sakarā būtu pavaicāt, vai jau esam nonākuši pie “zvaigznēm”, kā kādreiz ne bez zināmas eksaltācijas tika solīts? Diemžēl tēma, šķiet, jau ir it kā izsmelta un tādēļ it kā pat bezjēdzīgi to atkal apspriest. Un tomēr. Varbūt tomēr būtu pēdējais laiks publiski atzīt principiālas nopietnas metodoloģiskās kļūdas šī likuma izveides gaitā, bet, pats galvenais, – labot to sekas. Tam vēl ir laiks. Taču šo “jubilejas” gadu ievadīs vēl viens – jau pavisam skumjš notikums. 2015. gada 1. janvārī durvis uz visiem laikiem aizvērs Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta.” 

Un turpat tālāk viens no autoriem rakstīja: “Šī sakritība ir ļoti simboliska. Daudzi profesionāli aizstāvji, ļoti cerams, piekritīs, ka līdz ar šo ierēdņu (nez kāpēc gribas vienlaicīgi lietot arī “vārdiņus” no pavisam nesenās pagātnes – “funkcionāri”, “birokrātija”, “agresīvais vairākums”) paštaisnā stūrgalvībā (ietiepībā) veiktās tiesu reformas pēdējo “izšķirošo uzvaru”, vēsturē paliks “tiesas instance”, kur daudzi pamatoti cerēja atrast “taisnību”. Šī vārda “taisnība” meklējami, iespējams, kādam šķitīs tādi kā sentimentāli jau sen pagājuša laika “nieki”, nu, līdzīgi kā patriarhālā 19. gadsimta zemnieka cerības uz pagasta tiesu Apsīšu Jēkaba romānā “Pie pagasta tiesas”. Tomēr jāatgādina, ka vārds “taisnīgums” ir jebkura kriminālprocesa centrālais vārds, bet arī pamatprincipu pamatprincips. Tas, ka tas jāatgādina (it īpaši “tiesiskuma koalīcijas triumfa laikā”) ir skumīgi, taču ne nejauši. Simboliski ir arī tas, ka pēdējie būs izvadītāji un kaprači, proti, atbildīgie par šo funerāliju (ceremoniju). Zīmīga bija arī šo “vienīgo gaišo un pareizo spēku” deputātu parastā reakcija uz ierosinājumiem, kurus iesniedza aizstāvības pārstāvji.”

“Tikai – vai tā nebūs Pirra uzvara? Steidzoties pēc vilinošiem karjeras piedāvājumiem, iztapīgi apkalpojot “[it kā] objektīvi nepieciešamo visu pasaulē notiekošo procesu globalizāciju”, saprotams, nav arī laika reflektēt, kas ir “taisnīgums”. Šis raksts tādēļ būs par “vērtībām”. Arī “tradīcijas” ir vērtības. Šī plaši folklorizētā atziņa sen jau ir kļuvusi par ētisku kategoriju. Vecāku godāšana nav tikai vārdi. Tā ir arī pilnīgi konkrēta rīcība. Tāpat vispārzināms, kas sagaida, tos, kas tā nerīkojas. Taču arguments te noteikti būs apgalvojums, ka “kriminālprocesuālistiem” nemaz nav savu tradīciju un ja tās arī ir, tad vienīgi ar “padomisku izcelsmi”. Atļaušos nepiekrist. Kaut ko tamlīdzīgu var pateikt vienīgi tie, kas nemīl šo “profesiju” – “aicinājumu” (vācu valodas vārds der Beruf tulkojumā nozīmē ne tikai profesiju, bet arī aicinājumu), vai arī, kas paši nekad nav “tiesājušies”.”

Šķiet, apritot vēl desmit gadiem, jau būtu nepiedienīgi tīksmināties par pravietojumu patiesuma pakāpi vai turpināt bezjēdzīgi sūkstīties par notikušo vai notiekošo. Labāk pievērsīsimies dziedinošajam Skaistumam, par kuru autori jau plašāk izteicās šīs rakstu sērijas ievadā, iztirzājot jautājumu par arhitektoniskā Skaistuma un Tiesību būtību.[6] Tas, savukārt, vedināja meklēt atbildes uz vaicājumu, vai iespējams saskatīt paralēles arī starp mūzikas Skaistumu un Tiesībām.

Autoru ieskatā – noteikti var. Arī starp mūzikas kanoniem un tiesībām pastāv paralēles, jo abās jomās ir runa par struktūru, kārtību, interpretāciju un radošumu noteiktos rāmjos. Šīs analoģijas palīdz labāk izprast tiesību sistēmas sarežģītību un dinamiku, vienlaikus ielūkojoties mākslas un muzikāliju[7] radošuma jomā. Ko nu apspriedīsim? Varbūt Mocarta[8] Rekviēmu, lai pirms desmit gadiem tapušās rindas neietu zūdībā?

Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēma tapšanas konteksts ir viens no dramatiskākajiem un leģendām apvītākajiem stāstiem mūzikas vēsturē. Šeit gan jāatzīmē, ka viena no autoru iespaidus un asociācijas par šo skaņdarbu un tā radītāju būtiski sekmēja savulaik redzētā Miloša Formana[9] kinofilma «Amadejs» (1984)[10].

Rekviēms ir pēdējais, nepabeigtais Mocarta darbs, un tā tapšana cieši saistīta ar viņa nāvi un pēdējiem dzīves mēnešiem.

Pēc vienas no versijām 1791. gada vasarā Mocarta dzīvesvietā ieradās noslēpumains sūtnis, ģērbts melnā tērpā, un pasūtīja sēru mesu (rekviēmu). Sūtnis atteicās nosaukt pasūtītāja vārdu. Kā apgalvots dažos nostāstos, pasūtītājs esot bijis grāfs Francs fon Valzēgs (Count Franz von Walsegg-Stuppach, 1763–1827), augstmanis un amatieris-mūziķis, kuram bijis paradums komponistiem pasūtīt skaņdarbus, pēc tam uzdodot tos par saviem privātos izpildījumos. Valzēgs esot vēlējies godināt savas sievas, Annas fon Valzēgas, piemiņu, kura bija mirusi 1791. gada februārī. Mocarts, būdams jau slims un novārdzis, uzņēmās izpildīt šo pasūtījumu, kas vēlāk ieguva gluži mistisku nozīmi. Mocarts sāka domāt, ka raksta šo rekviēmu pats sev – ka tā ir mesa viņa paša dzīvei. Šī sajūta, iespējams, veicināja Rekviēma tumšo un dziļi emocionālo noskaņu. Šai komponista nojautai bija arī objektīvi cēloņi. 

Laikā, kad Mocarts saņēma Rekviēma pasūtījumu, viņa veselība jau bija nopietni pasliktinājusies. Viņš cieta no neskaidras slimības (mūsdienās tiek izvirzītas dažādas teorijas, piemēram, reimatisks drudzis ar nieru mazspēju, streptokoku infekcija u.c.), kas ļoti ātri progresēja. Neraugoties uz nedziedināmo slimību, viņš turpināja intensīvi strādāt, paralēli Rekviēmam pabeidzot operas “Burvju flauta” (oriģ. – Die Zauberflöte) un “Tita žēlsirdība” (oriģ. – La clemenza di Tito). Šis milzīgais darba apjoms, iespējams, vēl vairāk novājināja viņa jau tā trauslo organismu. Lai gan Mocarts guva panākumus ar “Burvju flautu”, viņa finansiālā situācija bija ļoti nestabila, spiežot parādu jūgā.

Līdz ar to Mocarta Rekviēms kļuva par viņa atvadu vēstījumu pasaulei, kurā savijas dziļas skumjas, bailes no Dieva tiesas un ilgas pēc miera un piedošanas. Tā tapšanas konteksts bija sarežģīts un emocionāls. Tajā savijās gan pasūtījuma mīklainība, gan paša komponista personīgā cīņa ar slimību, gan nāves priekšnojautas, kā arī viņa ģeniālā spēja radīt mūziku, kas ir pārpilna ar universālām tēmām par dzīvi, nāvi un pēcnāves eksistenci. Tieši šis konteksts piešķīra Rekviēmam tā īpašo auru un nemirstīgo statusu mūzikas vēsturē.

Zīmīgi, ka Mocarts pilnībā spēja pabeigt tikai Rekviēma pirmās daļas – “Introitus” (Requiem aeternam) un “Kyrie”. Lielākajai daļai pārējo daļu (“Dies Irae” līdz “Hostias”) viņš bija pabeidzis tikai vokālās partijas un basso continuo līniju, kā arī atsevišķās vietās ieskicējis instrumentāciju.

Nepabeigtajā “Lacrimosa” daļā bija uzrakstītas tikai astoņas taktis. Pēc Mocarta nāves 1791. gada 5. decembrī viņa sieva Konstance uzticēja pabeigt Rekviēmu Mocarta skolniekiem un kolēģiem, lai nevajadzētu atmaksāt Valzēga honorāru. Galvenais darba pabeidzējs esot bijis Francs Zīsmairs (Franz Xaver Süssmayr, 1766–1803), kurš esot pabeidzis “Lacrimosa” daļu, uzrakstījis “Sanctus”, “Benedictus” un “Agnus Dei”, kā arī no jauna orķestrējis jau uzrakstītās daļas. Tomēr Rekviēma pabeigšanas autorība ir kļuvusi par diskusiju un pētījumu objektu mūzikas vēsturē. Daudzi mūzikas zinātnieki ir mēģinājuši atdalīt Mocarta un Zīsmaira devumu, un ir radītas arī citas Rekviēma pabeigšanas versijas. 

Taču, kā jau minēts, šeit rakstītais ir tikai versija. Un faktisko apstākļu atbilstībai īstenībai nav pilnīgi nekādas nozīmes. Jo fakts, kas nav jāpierāda, ir tas, ka Mocarta Rekviēms, būdams viens no izcilākajiem un emocionāli piesātinātākajiem skaņdarbiem mūzikas vēsturē, var piedāvāt pārsteidzoši dziļas paralēles ar tiesību sistēmu, īpaši tās pamatprincipiem un izaicinājumiem.

Lasītājs šeit, iespējams, jau noguris no pagarā ievada, neizpratnē vaicās – kāda mums tur daļa par kaut kādu Mocartu un Zīsmairu? Kāds tam sakars ar tiesībām un to tradīciju?

Taču Mocarta nepabeigtā Rekviēma turpinājums ar Zīsmaira ieguldījumu sniedz spilgtu analoģiju tiesību sistēmas Skaistuma – tās pilnīguma un harmonijas – saglabāšanas un attīstības neapstrīdamai nepieciešamībai.

Mocarts, ģeniāli iesācis savu Rekviēmu, radīja neaizvietojamu ideālu – Skaistumu un harmoniju. Viņa komponētā melodija un vokālās līnijas būtībā ir kā tiesību pamatprincipi, cilvēktiesības, taisnīguma ideja. Tās ir tīras, vispārcilvēciskas vērtības, kas veido sistēmas dvēseli un pamatu. Šie principi nav izdomājami no jauna ikkatrā mirkļa izdevīguma brīdī; tie ir doti kā augstāks radošs impulss, kas prasa atklāsmi, nevis izgudrošanu no jauna.[11]

Tomēr Mocarts aizgāja, atstājot savu Skaistumu nepabeigtu. Tāpat kā tiesību sistēma nekad nav statiska un “pabeigta” – tā nevar pastāvēt tikai ar sākotnējiem principiem. Dzīve mainās, sabiedrība attīstās, un rodas arvien jaunas situācijas, kas prasa tiesību tradīcijas saglabāšanu un attīstību.

Šeit parādās Zīsmaira loma, kas justīcijas plaknē uzlūkojama kā tiesību piemērotāja, likumdevēja un interpretētāja loma. Zīsmairs nespēja radīt Mocarta ģenialitātes līmenī, taču viņš ar apzinīgu, rūpīgu un pacietīgu darbu, balstoties uz Mocarta uzsākto, spēja pabeigt Rekviēmu, padarot to atskaņojamu un pieejamu. Viņš neko nebūvēja no jauna, bet gan godprātīgi un prasmīgi turpināja jau iesākto.

Zīsmaira veikumu var uzlūkot kā metaforu tamlīdzīgām paradigmām kā tiesību sistēmas saglabāšana, tiesību attīstība un pielāgošanās, kā arī tās praktiskā piemērojamība un funkcionētspēja. Tiesību sistēmas saglabāšanas paralēlē jāatzīmē, ka Zīsmairs saglabāja Mocarta oriģinālās idejas un struktūras, nevis tās demontēja. Tas atspoguļo tiesību tradīcijas saglabāšanu, kur jaunie likumi un interpretācijas balstās uz esošajiem pamatprincipiem un judikatūru, nevis ignorē tos. 

Raugoties uz tiesību attīstības un pielāgošanās procesiem, mūzikas pasaules analoģija vērojama Zīsmaira metodē, pievienojot savu radošo daļu tur, kur tas bija nepieciešama, lai skaņdarbs būtu funkcionāls. Līdzīgi, tiesību sistēma attīstās, ieviešot jaunus likumus, kas reaģē uz mainīgajām sabiedrības vajadzībām (piemēram, vides tiesībām). Šī attīstība nav patvaļīga, bet gan loģisks un nepieciešams solis, lai sistēma paliktu aktuāla.

Mocarta nepabeigtais Rekviēms bija skaists idejas līmenī, bet neizpildāms. Zīsmaira darbs padarīja to funkcionējošu. Tiesību kontekstā tas nozīmē, ka pamatprincipi ir jāpapildina ar praktiski piemērojamām normām un procedūrām, kas nodrošina sistēmas darbību ikdienā. Bez šīm “Zīsmaira daļām” tiesību sistēma paliktu tikai teorētisks ideāls, kas nav spējīga regulēt reālas situācijas.

Tādējādi, Mocarta iesāktais šedevrs simbolizē tiesību sistēmas Skaistumu – tās ideālo harmoniju un pamatprincipus, bet Zīsmaira veikums simbolizē neatņemamo tiesību tradīcijas saglabāšanas un attīstības procesu. Tas parāda, ka, lai sākotnējā ģenialitāte saglabātu savu unikalitāti, tās uzturēšanai un funkcionalitātes nodrošināšanai ir nepieciešams apzinīgs, kompetents un uz pamatprincipiem balstīts darbs, kas garantē, ka tiesību sistēmas Skaistums nav tikai ideāla vīzija, bet arī dzīvs, funkcionējošs un evolucionējošs kopums.

Mūzikas kanonu un tiesību paralēles

Tuvāk pievēršoties jautājumam par analoģiju starp mūzikas kanoniem un tiesību sistēmu, jāņem vērā tādi elementi kā pamatprincipi un harmonija, noteikumi un struktūra, interpretācija un izpildījums, radošuma un inovāciju rāmji, atkārtojumi un variācijas, kā arī – vēsturisko norišu nozīmīgums.

Mūzikā kanoni balstās uz pamatprincipiem – harmoniju, ritmu, melodiju, – kas nodrošina skaņdarba saskaņotību un klausāmību. Tiesībās likumi un pamatprincipi (piemēram, tiesiskās paļāvības princips, tiesiskās vienlīdzības princips un virkne citu) ir pamats tiesiskajai kārtībai, nodrošinot sabiedrības harmonisku funkcionēšanu. Bez šiem principiem gan mūzikā, gan tiesībās valdītu haoss.

Tajā pat laikā mūzikas kanoni bieži ietver stingrus noteikumus par to, kā notis un frāzes tiek kombinētas, piemēram, fūgā vai kontrapunktā. Tās ir sava veida “mūzikas likumi”, kas nosaka skaņdarba uzbūvi. Tiesībās ir likumi, noteikumi, procedūras un regulējumi, kas nosaka, kā sabiedrības locekļi drīkst rīkoties, kā notiek tiesvedība, kā tiek pieņemti lēmumi. Gan mūzikas kanoni, gan tiesību normas nodrošina struktūru un paredzamību.

Lai gan ir mūzikas notis un kanoni, katrs mūziķis vai diriģents tos interpretē savā veidā, piešķirot skaņdarbam unikālu noskaņu. Tomēr šīs interpretācijas notiek noteiktos kanonu rāmjos. Līdzīgi tiesībās tiesneši interpretē un piemēro likumus konkrētās lietās. Tiesu prakses attīstība (judikatūra) ir līdzīga mūzikas skaņdarbu izpildes tradīcijām, kas ar laiku veidojas un tiek ņemtas vērā.

Kanoni mūzikā nenozīmē to, ka šajā sfērā it kā nebūtu vietas radošumam. Komponisti var radīt inovatīvus skaņdarbus, ievērojot kanoniskos principus vai tos radoši pārkāpjot, radot jaunus žanrus un stilus. Līdzīgi tiesībās, lai gan pastāv noteikta sistēma, ir iespējama likumdošanas procesa pilveidošana, jaunu likumu pieņemšana un veco pielāgošana, lai risinātu sabiedrības aktuālās problēmas vai atspoguļotu mainīgās vērtības. Šī attīstība notiek, balstoties uz esošo tiesisko bāzi, bet vienlaikus to pilnveidojot.

Mūzikā kanons bieži ietver tēmas atkārtojumus un variācijas. Atsevišķās tiesību sistēmās, savukārt, tiek izmantoti precedenti, kur iepriekšēji tiesu lēmumi kalpo par atskaites punktu līdzīgās lietās. Arī tiesību doktrīna sniedz vadlīnijas un interpretācijas ietvarus normu piemērošanai.

Gan mūzikas kanoni, gan tiesību sistēmas attīstījušās vēsturisku notikumu gaitā. Šo evolucionāro procesu ir ietekmējušas dažādas skolas, domas un kultūras. Mūzikā ir renesanses kanoni, baroka kanoni utt., kam katram piemīt savas individuālās īpatnības. Savukārt tiesību attīstībā vērojama romiešu tiesību ietekme, viduslaiku tiesības, mūsdienu tiesības, tādējādi katrai sistēmai ir savas attīstības fāzes un tradīcijas.

Mocarta Rekviēma un tiesību paralēles

Lai gan virspusēji šķiet, ka šīm jomām nav nekā kopīga, aplūkosim tās no konceptuāla un pat emocionāla viedokļa, atkal pievēršoties Rekviēmam.

Rekviēms ir specifisks liturģisks žanrs ar noteiktu struktūru un tekstuālo ietvaru jeb formu (Rekviēma mesa). Mocarts, lai gan piešķīra tam savu unikālo ģēniju, strādāja šajos žanra noteiktajos rāmjos. Katrai daļai (Introitus, Kyrie, Dies Irae, Confutatis, Lacrimosa utt.) ir sava funkcija un vieta kopējā skaņdarba ansamblī. Tamlīdzīga atribūtika raksturīga arī tiesībām, kuru sistēma ir stingri strukturēta, hierarhiski organizēta, tostarp specifiski pielāgota gan noteiktām sfērām, gan procesuālajām attiecībām. Katra “daļa” – likums, tiesību norma, institūcija – pilda savu funkciju kopējā sistēmā, lai nodrošinātu kārtību.

Rekviēma centrālās tēmas ir nāve, tiesa, grēku nožēla, cerība uz pestīšanu un līdzjūtība. Tajā tiek risināti eksistenciāli jautājumi par mirstību, atbildību un pēcnāves dzīvi. Vienlaikus nav noliedzams, ka arī tiesību sistēma risina tādus fundamentālus, nepārejošus jautājumus kā taisnīgums, atbildība, brīvība, kārtība, aizsardzība pret patvaļu un cilvēka cieņas nodrošināšana. Līdzīgi kā Rekviēmā tiek meklēts miers un taisnīgums pēcnāves tiesā, tiesībās tiek meklēts taisnīgums un risinājumi cilvēku savstarpējās attiecībās.

Mocarta Rekviēms ir pilns ar dramatisku spriedzi – no “Dies Irae” (oriģ. – Dusmu diena) grandiozās, pat biedējošās atklāsmes līdz “Lacrimosa” (oriģ. – Asaru diena) dziļajām sērām. Šīs emocionālās pārejas un kontrasti atspoguļo cilvēka pieredzes un eksistences sarežģītību. Gan praktiskā, gan teorētiskā dimensijā tiesību sistēma bieži vien funkcionē konfliktu epicentrā. Tā risina strīdus, noziegumus, sociālās netaisnības. Tiesvedības procesiem var piemist dramatiska iedaba, nereti tie ir piepildīti ar spriedzi, cerībām un vilšanos. Turklāt, līdzīgi kā Rekviēmā, kur tiek pārdzīvotas ciešanas un meklēta izglābšanās, tiesību sistēma cenšas rast risinājumu krīzes situācijās.

Pievēršoties galīguma un evolucionārās iedabas aspektam šajā izklāstā, kā jau minēts, pēc Mocarta nāves Rekviēmu pabeidza viņa skolnieki. Tas liecina par radošā procesa nepabeigtību un nepieciešamību pēc interpretācijas un papildinājumiem. Katrs izpildījums var dot jaunas nianses, taču vienmēr tiek respektēts autora sākotnējais piedāvājums. Citiem vārdiem – tiek cienīta ieceres integritāte. Tomēr, kā jau minēts, arī tiesību sistēma nekad nav pilnīgi pabeigta un statiska. Tā nepārtraukti attīstās, reaģējot uz jauniem sociāliem, tehnoloģiskiem un morāliem izaicinājumiem. Likumi tiek grozīti un pieņemti jauni, tiesu praksē veidojas jauni prakses pavērsieni, tiek piedāvāta jauna normu interpretācija un atsevišķos gadījumos šķietami modernizētas metodes (lai gan būtībā tā ir acīmredzama defektu pārdēvēšana par «efektiem») šī procesa realizēšanai. Lai gan tiesību normas bieži ir jāinterpretē, pielāgojot tās mainīgām situācijām, gluži kā Mocarta Rekviēma nepabeigtās daļas bija jāpabeidz un jāinterpretē, vienlaikus nevar piemirst par klasiskajiem kanoniem, kuru fundamentālā būtība ir nemainīga, gan aplūkojot mūzikas, gan tiesību sfēras savstarpējās līdzības.

Šajā aspektā gan norādāms, ka, neskatoties uz “Dies Irae” šausmām, Rekviēms beidzas ar cerību uz mieru un mūžīgo gaismu (“Lux Aeterna”). Tas piedāvā drošības sajūtu un cerību pat vislielāko bēdu brīžos. Būtībā, raugoties no ideāltipiskās perspektīvas, arī tiesību sistēmas galvenais mērķis ir (jābūtīgi) garantēt taisnīgumu, aizsargāt tiesības un brīvības un nodrošināt sabiedrības stabilitāti. Pat visgrūtākajās situācijās tiesiskuma princips it kā tiecas piedāvāt cerību uz taisnīgu risinājumu un drošību.

Lai gan tas bija ģeniāls darbs, pats Mocarts bija ļoti sarežģīts un pretrunīgs cilvēks, un arī tie, kas pabeidza Rekviēmu, bija cilvēki ar savām cilvēciski nosacītām interpretācijām. Mūzikas izpildījumā vienmēr ir cilvēciskais faktors, kas var nest gan izcilību, gan nepilnības. Cilvēciskajam faktoram un iespējamam kļūdu riskam piemīt nozīme, aplūkojot arī tiesību sfēru. Šie elementi var būt sastopami gan advokātu, gan prokuroru, gan tiesnešu praktiskajā darbā, tādējādi prasot sevišķu rūpību pievērst gan rakstītajam, gan sacītajam vārdam (tam autori iecerējuši plašāk pievērsties kādā no turpmākajiem izklāstiem šīs publikāciju sērijas ietvaros). Tādējādi, gluži kā mūzikas izpildījumā, arī tiesvedībā perfekcija ir ideāls, uz kuru jātiecas, bet realitātē diemžēl var būt vērojamas nepilnības.

Aplūkotā analoģija ar Mocarta Rekviēmu apstiprina uzskatu, ka tiesības nav tikai sausas normas un noteikumi, bet gan dinamiska, daudzslāņaina sistēma, kas atspoguļo cilvēka eksistences dziļākās tēmas – taisnīgumu, atbildību, cerību un cīņu ar dzīves izaicinājumiem.

Un visbeidzot. Cilvēks vienmēr atrodas izvēles priekšā. Un kad izvēle tiek izdarīta, tā vienmēr būs vai nu pareiza, vai nepareiza. Tā ir atbildība, par ko agru vai vēlu būs tiesa. Un šeit nepārprotami ieskanas “Kyrie eleison!” (“Kungs apžēlojies!”) motīvs. 

Šī kora dziedājuma simboliku un nozīmi saistībā ar tiesībām arī var aplūkot gan reliģiskā, gan universālā kontekstā.

Rekviēmā “Kyrie eleison” ir viena no pirmajām daļām, kas kalpo kā dziļi individuāls lūgums Dievam par mirušā dvēseles pestīšanu un grēku piedošanu. Tas ir nožēlas un lūgšanās brīdis, atzīstot Dieva visvarenību un cilvēka nepilnību, simbolizējot padošanos augstākam spēkam un atziņu, ka cilvēks pats par sevi nav pilnīgs un ir atkarīgs no dievišķās labvēlības. Vienlaikus šis lūgums bieži vien ir priekšvēstnesis tam, kas sekos – “Dies Irae” jeb Pastarajai tiesai. Tas ir kā lūgums pēc žēlastības pirms stingras tiesāšanas.

“Kyrie eleison!” korālā dziedājuma simbolika tiesību kontekstā var tikt interpretēta vairākos līmeņos – gan kā lūgums pēc taisnīguma un līdzcietības, gan atskārta par tiesību sistēmas objektīvajām nepilnībām un vienlaikus – arī kļūdu riskiem, kā aicinājums individuālo tiesisko situāciju vērtēt, tostarp, no morāli-ētisko slēdzienu prizmas.

Cilvēciskais faktors un tā atzīšana apstiprina to, ka tiesību sistēma, lai cik strikta un racionāla tā arī būtu, nespēj pilnībā iztikt bez cilvēciskas sapratnes, līdzjūtības un pat zināmas “žēlastības”. Tiesneši, lai arī balstās uz likumu, pieņem lēmumus, kas ietekmē cilvēku dzīves, un viņiem būtu jāspēj saskatīt ne tikai likuma burtu, bet arī tā garu un lietas cilvēcīgo aspektu. “Kyrie eleison!” justīcijas plaknē simbolizē cietušo vai apsūdzēto izmisīgo saucienu pēc taisnīguma, nevis tikai formālas likuma piemērošanas. Tas ir lūgums, lai tiesvedība būtu patiesi taisnīga un saprotoša.

Turklāt, tāpat kā cilvēks var grēkot un kļūdīties, arī tiesību sistēmas dalībnieki (tiesneši, izmeklētāji, prokurori, advokāti) ir cilvēki, kas var pieļaut kļūdas. “Kyrie eleison!” ir apziņas forma par šo iespējamo nepilnību un lūgums, lai kļūdas tiktu labotas un patiesība atklāta. Vismaz kādā brīdī, lai arī cik daudz laika un pūļu šie taisnīguma meklējumi no indivīda prasītu. Citiem vārdiem sakot, šī apziņa atspoguļo cilvēciski saprotamo baiļu sajūtu no netaisnīga sprieduma un cerību uz tiesību sistēmas “žēlastību” – proti, uz iespēju pārsūdzēt, pārskatīt lietu un gūt taisnīgu iznākumu jeb, kā mēdz sacīt – “apelēt pie godaprāta”.

Ētiski-morālā dimensijā “Kyrie eleison!” nozīmē nepieciešamību tiesību piemērošanā neaprobežoties tikai ar likuma burtu, bet iedziļināties arī tā garā un mērķī. “Žēlastība” nav vis likuma ignorēšana, bet gan inteliģenta un cilvēciska tā piemērošana. Šī elementa iedzīvināšana lielā mērā ir atkarīga ne tikai no pašu procesa figurantu lomas un rīcības, bet arī pašas sabiedrības izpratnes par to, ka objektīvi pastāv nepieciešamība veidot un uzturēt tādu tiesību sistēmu, kas ir ne tikai efektīva, bet arī taisnīga, humāna un spējīga reaģēt uz cilvēku vajadzībām.

Visbeidzot, šī lūgšana tiesību sfērā rod savu atbalsi konsekventā un izsvērtā tiesiskās paļāvības principa piemērošanā, paredzot, ka persona var paļauties uz valsts rīcības konsekvenci, paredzamību un stabilitāti. Citiem vārdiem, cerību, ka tiesību sistēma indivīdu nepievils un sniegs tam pienākošos aizsardzību un taisnīgumu.

Kopumā “Kyrie eleison!” tiesību kontekstā raksturo dziļas, eksistenciālas ilgas pēc taisnīguma, cilvēcīguma un žēlastības tiesību sistēmā, apzinoties tās nepilnības un lūdzot morālu vadību normu piemērošanā. Savukārt netaisniem likumu piemērotājiem (tiem, kas apzināti kropļo vai ļaunprātīgi izmanto likumu savtīgos nolūkos vai ar netaisnīgu nolūku) Mocarta Rekviēms un jo īpaši “Kyrie eleison!” korālais dziedājums varētu kalpot kā spēcīgs un satraucošs vēstījums.

“Kyrie eleison!” (“Kungs apžēlojies!”) ir tiešs lūgums pēc žēlastības un piedošanas, kas atgādina, ka eksistē augstāki principi par varu vai personīgo labumu. Netaisniem likumu piemērotājiem tas vēsta, ka viņu rīcībai ir arī morālas, ne tikai juridiskas sekas. Pastāv universāli taisnīguma un ētikas principi, kas stāv pāri jebkuram likuma burtam, un viņu apzinātā netaisnība tiks vērtēta pēc šiem augstākajiem standartiem.

Rekviēms kulminē ar “Dies Irae” (Dusmu dienu) – apokaliptisku vīziju par Pastaro tiesu. Tas var kalpot kā biedējošs atgādinājums, ka katra rīcība tiks vērtēta. Netaisniem likumu piemērotājiem tas var nozīmēt, ka pat tad, ja viņi izvairās no atbildības šajā dzīvē, agri vai vēlu viņu sirdsapziņa vai vēsture tos tiesās. Šis dziedājums un visa Rekviēma tēma liek domāt par to, ka taisnīgums galu galā uzvarēs, un netaisnīgā rīcība neatlīdzināta nepaliks. Iespējams, ka tiem, kas pielieto likumu netaisnīgi un nelietīgi, šī lūgšana eventuāli varētu kļūt arī par klusu, bet laipnu aicinājumu apstāties, pārdomāt savu rīcību un mainīties. Tā ir iespēja lūgt piedošanu un mēģināt atgriezties uz taisnīguma ceļa, pirms vēl nav par vēlu.

Rekviēmā jūtamas dziļas sēras un līdzjūtība. Netaisnīga likumu piemērošana bieži vien prasa cilvēcības un empātijas ignorēšanu. “Kyrie eleison!” atgādina, ka tiesību mērķis ir kalpot sabiedrībai un aizsargāt indivīdus, nevis tos apspiest. Tie, kas to aizmirst, zaudē saikni ar tiesību sistēmas patieso jēgu un var nonākt tukšuma un izolētības stāvoklī.

Mocarta nāve un nepabeigtais Rekviēms ir atgādinājums par dzīves trauslumu un rīcības neatgriezeniskumu. Netaisniem likumu piemērotājiem tas varētu atgādināt, ka viņu lēmumi, nebūdami atbilstoši elementāram, cilvēciskam taisnīgumam, var neatgriezeniski sabojāt cilvēku dzīves, izraisīt ciešanas un graut sabiedrības uzticību tiesiskumam. Šādas sekas nevar viegli labot vai atsaukt.

Ielūkojoties tiesību sfēras un mūzikas pasaules paralēlēs, iespējams, ka autoru piedāvātais lakoniskais ieskats tomēr varētu kalpot kā morāls un eksistenciāls atgādinājums par justīcijas kalpotāju profesionālās misijas būtību, atbildību pret indivīdu un rīcības vai lēmumu seku būtiskumu. 

Lūk, tāds kārtējais stāsts par Skaistumu un Tiesībām!

P.S. Vairums mūsdienu cilvēku ir pazaudējuši bailes no Dieva tiesas. Mocarts, radot Rekviēmu, turpretī patiesi baidījās no pēcnāves tiesas. Šobrīd pati par sevi ideja – baidīties no Dieva tiesas – būtībā tiek uzlūkota kā nemoderna vai pat atpakaļrāpulīga iedoma. Žēl! 

---

^[1]      Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven, 1770–1827) – austriešu komponists.

^[2]      Gustavs Mālers (Gustav Mahler, 1860–1911) – austriešu komponists un diriģents.

^[3]      Rekviēms [lat. requiem, akuz. no requies miers] – 1. sēru mise, katoļu aizlūgums par mirušo; 2. mūz. vokāli instrumentāls skaņdarbs mirušo piemiņai, sēru mesa – sākotnēji ar tradicionālo latīņu tekstu (Requiem aeternam dona eis, Domine.. Mūžīgu mieru dod, viņiem Kungs..), vēlāk arī ar citiem tekstiem. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 649. lpp.

^[4]      Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

^[5]      Cilvēkam raksturīgi kļūdīties, bet muļķim – palikt pie sava.

^[6]      Rusanovs E., Lielbriede L. Tiesības kā māksla. I. Justīcijas arhitektūra. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/i-justicijas-arhitektura/?fbclid=IwY2xjawLJ9i5leHRuA2FlbQIxMABicmlkETE0WmhucDhxSHV1bXFaaEtnAR6mhr77SlQyV8C1dC8M6L4tz1tcNkgi5ldI3cm0vn1y_pDvUTEwh1qRrc2eRQ_aem_aWsxvAzWisuSzQM5i7RLsw [aplūkots 03.07.2025.]. 

^[7]      Muzikālijas – mūzikas piederumi (parasti mūzikas instrumenti, skaņdarbu notis). Pieejams: https://tezaurs.lv/muzik%C4%81lijas:1 [aplūkots 03.07.2025.].

^[8]      Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart, 1756–1791) – austriešu komponists. Skat. arī: Torgāns J. Volfgangs Amadejs Mocarts. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/55490-Volfgangs-Amadejs-Mocarts [aplūkots 03.07.2025.].

^[9]      Jan Tomáš “Miloš” Forman (1932–2018) – čehu izcelsmes scenārists, režisors.

^[10]    Amadeus – biogrāfiski vēsturiskas ievirzes kinofilma, kuras sižeta līnija aplūko Mocarta sāncencību ar itāļu komponistu Antonio Saljēri (Antonio Salieri, 1750–1825). Filma savulaik nominēta 11 Amerikas Kinoakadēmijas balvas nominācijām, no kurām ieguva divas, tostarp – kā labākā filma. 

^[11]    Šeit vietā atgādināt kādu tēzi: “Iemesls lielākajai daļai mūsdienu krimināljustīcijas trūkumu – mūsu juristu (gan teorētiķu, gan praktiķu) nekulturālums. Tumsonīgi ļaudis (“it kā izglītotie”) beidzot aizsniedzās līdz varai un nu steidza realizēt kaut kādas idejas [..] kriminālprocesā, nerēķinoties ar tradīcijām, ignorējot realitāti. Nevēloties ieskatīties nākotnē. [..] Savukārt tiesībām, kas tiek saprastas kā kultūra, psihe, intuīcija, jābūt spējīgām aizpildīt likuma trūkumus, reģenerēt juridisko audumu; gādāt resursus likuma dziedinošai interpretācijai. Likums ir disharmonisks, nepilnīgs; tiesības, kultūra – harmoniskas. Tieši tiesību izpratnes līmenī jābūt nācijas vienotībai. Tikai tad sabiedrība un valsts būs dzīvotspējīgas, kad pilsoņus apvienos vienota tiesiskā kultūra un ticība likuma taisnīgumam.” Александров А. Духless русского уголовно-процессуального права. В: Уголовное судопройзводство. Том 1. Научно-практическое пособие. Москва: Юрайт, 2017, с. 144–153.