«Valsts kļūšana par uzticēšanās objektu, neskatot psiholoģiskās ilgas, bija arī neizbēgamas liberālisma praktiskās darbības sekas. Sarāvusi cilvēku saiknes ar plašo institūtu tīklu, kas atradās starp cilvēku un valsti un kuras cilvēkus senāk bija uzturējušas, individuālisma paplašināšanās nogrieza atgriešanās iespēju pie tiem tradicionālajiem avotiem, kas senāk sniedza atbalstu un atjaunotni.»