***

Kriminālprocesa likuma 86. panta piektā daļa noteic aizstāvja pienākumu izmantot savas profesionālās zināšanas un pieredzi, kā arī visus likumā norādītos aizstāvības līdzekļus un paņēmienus, lai noskaidrotu, kādi ir attaisnojoši un atbildību mīkstinoši apstākļi personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, un sniegtu tai nepieciešamo juridisko palīdzību.

Īstenojot aizstāvības profesionālo pienākumu – nodrošināt juridisko palīdzību aizstāvību lūgušajai personai – un ielāgojot procesuālo nepieciešamību zinātniskai polemikai darīt pieejamu viedokli par būtiskiem kriminālprocesuālo tiesību normu piemērošanas jautājumiem, «Rusanovs & Partneri» zvērinātu advokātu birojs SIA publicē tiesību zinātnieka Dr. iur. Gunāra Kūtra 2025. gada 26. maija atzinumu. Atzinums tiek publicēts ar tā autora piekrišanu.

Raksta pārpublicēšana iespējama tikai ar autora Dr. iur. Gunāra Kūtra rakstveida atļauju. Citēšanas gadījumā atsauce uz publikāciju ir obligāta.

***

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedrā ir saņemta zvērinātas advokātes Allas Ignatjevas 22.04.2025. vēstule, kurā lūgts sniegt atzinumu par kriminālprocesuālo normas piemērošanu krimināllietas iztiesāšanas laikā.

Es, LU Juridiskās fakultātes lektors Dr.iur. Gunārs Kūtris, savu atzinumu sniedzu, pamatojoties uz zināšanām un gūto pieredzi, izstrādājot Kriminālprocesa likuma projektu, docējot studiju kursu kriminālprocesa tiesībās, kā arī vismaz 20 gadus veicot zinātniski pētniecisko darbu kriminālprocesa jautājumos.

Atzinuma sagatavošanai nav iesniegti kādas konkrētas krimināllietas materiāli. Tādējādi atzinums tiks sniegts no teorētiskā un likuma normu interpretācijas aspekta. 

Jautājumi uzdoti trīs blokos, katrā norādot konkrēto procesuālo situāciju.

A. Pirmās instances tiesai, saņemot krimināllietu, tika konstatēts, ka apsūdzētie, kuri nepārvalda valsts valodu un kuriem ir piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums, nav iepazinušies ar krimināllietas materiāliem. Līdz lietas nodošanai tiesai netika nodrošināta materiālu iztulkošana pilnā apjomā apsūdzētajiem saprotamā valodā.

Jautājumi:

1. Vai Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 486. panta pirmās daļas 4. punktā norādītās tiesību normas izpratnē tiesa varēja sākt tiesas izmeklēšanu?
2. Ja apsūdzētajam, kurš nepārvalda valsts valodu un atrodas apcietinājumā, krimināllietas materiālu iztulkošana (iepazīstināšana ar materiāliem) ir pabeigta pēc tam, kad pirmās instances tiesas sēdē ir tikuši nopratināti vairāk nekā desmit apsūdzības liecinieki, vai iespējams procesuālo pārkāpumu un tiesību uz aizstāvību ierobežošanu novērst apelācijas instances tiesā un kā tas procesuāli izdarāms?
3. Vai konkrētajā gadījumā var uzskatīt, ka pierādījumu pārbaude nav notikusi procesuālās vienlīdzības apstākļos? (piemēram, apsūdzētais nevar uzdot jautājumus lieciniekiem, jo nav iepazinies ar krimināllietas materiāliem)
4. Ņemot vērā atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem, ja ir konstatēta procesuālo prasību neievērošana, vai ir iespējams konstatēto procesuālo normu neievērošanu novērst apelācijas instances tiesā, nepārkāpjot personas tiesības uz krimināllietas iztiesāšanu trijās tiesu instancēs, no kurām divas ir paredzētas lietas izskatīšanai pēc būtības?

1. KPL 486. pants nosaka tiesas rīcību pēc krimināllietas saņemšanas tiesā, proti, tiesai jāpārbauda vairāku prasību izpilde, tostarp – vai apsūdzētajam bija nodrošināta iespēja iepazīties ar lietas materiāliem. Ja tas nav ticis nodrošināts, tiesnesis var nosūtīt krimināllietu virsprokuroram trūkumu novēršanai.

Minētās normas uzdevums pēc būtības ir tiesas pēckontroles nodrošināšana tam, vai pirmstiesas kriminālprocess ir pabeigts atbilstoši likuma prasībām. Saskaņā ar KPL 412. pantu prokurors, pabeidzot procesu, pirms lietas nodošanas tiesai izsniedz apsūdzētajam vai viņa aizstāvim krimināllietas materiālu kopijas un arhīvā nodoto materiālu saraksts. Par to prokurors raksta protokolu. Iepazīstoties ar saņemto krimināllietas materiālu kopijām, apsūdzētajam ir tiesības izmantot tulka palīdzību bez maksas. Savukārt KPL 60.² pantā ir nostiprinātas personas, kurai tiesības uz aizstāvību, pamattiesības, tostarp – tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un saņemt mutvārdu vai rakstveida tulkojumu. Tas pats ierakstīts arī likuma 70. panta pirmajā daļā par apsūdzētā tiesībām pirmstiesas procesā. Tiesības uz tulka palīdzību ir nostiprinātas arī kā kriminālprocesa pamatprincipa (procesā lietojamā valoda) garantija KPL 11. pantā.

Latvijas likuma prasība saskan ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā 7. pantu: Dalībvalstis nodrošina, lai apsūdzētajiem tiktu garantēta piekļuve kompetento iestāžu rīcībā esošajiem materiāliem savlaicīgi, lai varētu efektīvi īstenot tiesības uz aizsardzību, un ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti. Direktīvas ievada 25. apsvērumā ietverta prasība par tulkojumu valodā, kuru apsūdzētais saprot, saskaņā ar Direktīvā 2010/64/ES (2010. gada 20. oktobris) noteiktajiem standartiem. Proti, tulkojums jānodrošina valodā, kurā apsūdzētais runā vai kuru tas saprot, lai ļautu tam pilnībā īstenot savas tiesības uz aizstāvību un lai nodrošinātu taisnīgu lietas izskatīšanu.

Tomēr visi minētie normatīvie regulējumi izriet no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. panta, kas sevī ietver gan tiesības uz taisnīgu tiesu (pirmā daļa), gan tiesības uz aizstāvību (trešā daļa).

Taisnīga tiesa ir tāda, kurā abām pusēm tiek dota iespēja iepazīties ar visiem iesniegtajiem pierādījumiem vai apsvērumiem un sniegt par tiem komentārus. Tas ir cieši saistīts arī ar pušu līdztiesību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir atzinusi Konvencijas 6. panta pirmās daļas pārkāpumu, ja tiek liegta piekļuve pierādījumiem. [1] Pat gadījumos, kad piekļuve ir tikusi ierobežota sabiedrības interešu dēļ, nedrīkst liegt apsūdzētajam iepazīties ar pierādījumiem pirms tiesas sēdes un dot iespēju sniegt par tiem komentārus ar sava advokāta starpniecību. [2]

Savukārt, lai nodrošinātu taisnīgu tiesu, Konvencijas 6. panta trešās daļas «e» apakšpunkts garantē tiesības uz bezmaksas tulka palīdzību visu dokumentu vai paziņojumu tulkošanai. [3] Tulkošanai jābūt tādai, lai apsūdzētajam būtu iespēja iepazīties ar pret viņu ierosināto lietu un aizstāvēties. [4]

Atgriežoties pie Latvijas normatīvā regulējuma, varētu pieļaut, ka KPL 486. panta trešās daļas redakcija, kas ļauj tiesai nenosūtīt («var nosūtīt») lietu atpakaļ uz prokuratūru, vērsta uz procesa ekonomiju, ja tiesa konstatē, ka materiālu izsniegšanas pārkāpums nav būtisks (neliels apjoms) un pati var to novērst. Piemēram, arī gadījumā, kad apsūdzētais ir lūdzis iepazīties un, iespējams, pievienot lietai kādu no arhīva lietas materiāliem. 

Tas zināmā mērā varētu ierobežot apsūdzētā tiesības iesniegt tiesai lūgumus, kas radušies, iepazīstoties ar lietas materiāliem (KPL 70. panta ceturtā daļa). Tomēr jebkurā gadījumā tiesai tas būtu jānodrošina līdz tiesas izmeklēšanas uzsākšanai, jo apsūdzētajam pirmās instances tiesā ir tiesības «piedalīties katra pierādījuma tiešā un mutvārdos veiktā pārbaudē, ja pierādījums attiecas uz viņa apsūdzību vai personu raksturojošiem datiem» (KPL 71. panta 7. punkts).

Līdz ar to ir pamats secināt, ka tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību tiktu pārkāptas, ja apsūdzētajam, uzsākot tiesas izmeklēšanu, nebūtu nodrošinātas tiesības iepazīties ar visiem krimināllietas materiāliem, kas dotu viņam iespēju pieteikt tiesai svarīgus lūgumus, sagatavoties aizstāvībai un piedalīties pierādījumu pārbaudē. Pirmās instances tiesai šīs tiesības ir jānodrošina.

2. Atzinuma A.1. punktā tika norādīts, ka iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem ietver arī to iztulkošanu apsūdzētajam saprotamā valodā. Tiesības uz sev saprotamas valodas lietošanu procesa laikā ir vienas no personas cilvēktiesībām. [5] Minētās apsūdzētā tiesības nodrošina procesa virzītājs, bet apcietinājumā esošai personai – attiecīgā ieslodzījuma vieta.

Tiesas procesu var uzskatīt par taisnīgu, ja tajā piedalās personas, kuras pārzina tiesas izmeklēšanā pārbaudāmos pierādījumus. ECT šo taisnīgumu saista ar sacīkstes procesu, kurā abas puses ir līdztiesīgas. Arī aizstāvībai (resp., apsūdzētajam) pēc iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem ir tiesības tiesā iesniegt pierādījumus (KPL 455. panta pirmā daļa). Savukārt tiesas izmeklēšanā arī apsūdzētajam ir tiesības piedalīties katra pierādījuma tiešā un mutvārdu pārbaudē (KPL 70. pants).

Nevarētu uzskatīt par taisnīgu tādu tiesas procesu, kurā apsūdzētais var uzklausīt lieciniekus, bet viņam NAV zināmas šo liecinieku pirmstiesas procesa laikā sniegtās liecības. Tiesas izmeklēšanā īstenotā pierādījumu pārbaude ietver to ticamības un pieļaujamības izvērtēšanu un tā var notikt efektīvi tikai tad, ja vērtētājam (apsūdzības pierādījumu «kritiskais» vērtētājs ir apsūdzētais) ir zināmi citi lietas materiālos esošie pierādījumi.

Lai gan ir maz ticami, ka pirmās instances tiesa uzsāktu krimināllietas iztiesāšanu vispār pirms vēl apsūdzētajam ir tikušas nodrošinātas tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, pieņemsim, ka iepazīstināšana tika pabeigta tiesas izmeklēšanas laikā. Šādā situācijā tiesai būtu jāmeklē tiesiskais risinājums būtiskā likuma pārkāpuma novēršanai. Saskaņā ar KPL 509. panta pirmo daļu, ja tiesas debatēs vai apsūdzētais pēdējā vārdā atsaucas uz tiesas sēdē nepārbaudītiem pierādījumiem, tiesa pieņem lēmumu par tiesas izmeklēšanas atsākšanu.

Tātad teorētiski un praktiski pirmās instances tiesa var novērst tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pieņemot lēmumu par tiesas izmeklēšanas atsākšanu. Diskutēt varētu, vai praksē tiesa piekristu tiesas izmeklēšanas laikā jaunu pierādījumu iesniegšanai, kurus par nepieciešamiem uzskatītu apsūdzētais pēc iepazīšanās ar visiem krimināllietas materiāliem. Likums it kā tieši neierobežo pierādījumu iesniegšanu tikai tiesas sēdes atklāšanas daļā (noraidītos lūgumus tiesas sēdē var pieteikt atkārtoti – KPL 496. panta trešā daļa).

3. Atbilde tika sniegta Atzinuma A.2. punktā. Konkrētajā gadījumā tiesas izmeklēšanā pierādījumu pārbaude nav notikusi procesuālās līdztiesības apstākļos, jo apsūdzētais, nezinot visus krimināllietas apstākļus, nevarēja vērst tiesas uzmanību uz pretrunām dažādos pierādījumos vai norādīt uz kāda pierādījuma ticamību vai pieļaujamību. Tas ir tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums.

4. Aplūkotajā procesuālajā situācijā ir saskatāma kriminālprocesuālo normu neievērošana, kas radījusi tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

KPL 566. pants nosaka: «Ja apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, konstatē [..] kādu citu būtisku šā likuma pārkāpumu, kuru tā pati nevar novērst, nepārkāpjot apsūdzētā tiesības uz aizstāvību, tā [..] pieņem lēmumu par pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu [..] un lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai.»

Proti, lai cik arī profesionāli un juridiski kvalitatīvi savu funkciju veiktu apelācijas instances tiesa, tā nevar atkārtot pirmās instances tiesas procesu. Pirmkārt, pilnvērtīga pierādījumu pārbaude notiktu tikai pirmo reizi. Otrkārt, apsūdzētais savas tiesības pilnvērtīgi varētu īstenot tikai pirmo reizi. Treškārt, pirmo tiesas spriedumu, kas būtu pieņemts taisnīgā tiesas procesā, pārsūdzēt faktisko iemeslu dēļ procesa dalībnieki varētu tikai vienu reizi.

Uzskatu, ka, konstatējot pirmās instances tiesas procesā Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kas radījis apsūdzētā tiesību uz aizstāvību nepamatotu ierobežojumu, kā rezultātā pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu, apelācijas instances tiesa nevar novērst pārkāpumu tādā veidā, lai neradītu jaunu personas tiesību – tiesību pārsūdzēt tiesas nolēmumu – pārkāpumu. Lai nodrošinātu apsūdzētā tiesību uz aizstāvību pilnvērtīgu garantēšanu, apelācijas instances tiesai vienīgais risinājums ir lietas nosūtīšana jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.

B. Apsūdzētais bija izraidīts no tiesas sēdes sava aizstāvja debašu runas laikā, kā arī repliku laikā. Kriminālprocesa likuma 504. panta otrā daļa nosaka, ka gadījumā, ja procesa dalībniekiem nepieciešams laiks, lai sagatavotos tiesas debatēm, tiesa pieņem lēmumu par šā laika ilgumu un ieraksta to tiesas sēžu protokolā. Kriminālprocesa likuma 506. panta pirmā daļa nosaka, ka pēc tiesas debašu pabeigšanas tiesas sēdes priekšsēdētājs uzaicina apsūdzēto teikt pēdējo vārdu.

Jautājumi:

1. Vai apsūdzētai personai, kura bijusi izraidīta no tiesas sēdes sava aizstāvja debašu runas laikā, kā arī repliku laikā un nav dzirdējusi ne aizstāvja debašu runu, ne prokurora repliku uz aizstāvības runu, būtu piešķirams laiks, lai iepazītos ar aizstāvja debašu runas saturu un prokurora replikas saturu, lai sagatavotos pēdējam vārdam?
2. Ievērojot atbildi uz pirmo jautājumu, ja netika dots saprātīgs laiks, vai tiesas rīcība vērtējama ka tiesību uz aizstāvību pārkāpums un iespējas teikt argumentētu pēdējo vārdu liegums?

1. Apsūdzētā tiesības teikt pēdējo vārdu ir klasiska un vēsturiski atzīta vērtība. Tāpēc arī KPL 508. panta pirmā daļa nosaka: «Pēc tiesas debašu pabeigšanas tiesas sēdes priekšsēdētājs uzaicina apsūdzēto teikt pēdējo vārdu.» Savukārt KPL 575. panta pirmā daļa starp likuma būtiskiem pārkāpumiem, kas katrā ziņā izraisa tiesas nolēmuma atcelšanu, nosauc «apsūdzētajam [..] nav dota iespēja teikt pēdējo vārdu».

Nav strīdu par to, ka apsūdzētajam par noteiktiem procesuālajiem pārkāpumiem var piemērot procesuālo sankciju – izraidīšanu no tiesas sēžu zāles. Likuma komentāros, atsaucoties uz ECT spriedumu lietā Tuziks pret Latviju, norādīts uz nepieciešamību vienmēr izvērtēt konkrētos izraidīšanas apstākļus un ik pa laikam pārbaudīt, vai procesu traucējošā attieksme nav mainījusies un apsūdzētajam ir jāļauj piedalīties tiesas sēdē. [6]

KPL 297. pants nosaka: «(1) Ja no tiesas sēžu zāles izraidītajam apsūdzētajam [..] atļauj turpināt piedalīties tiesas sēdē, tiesas sēdes priekšsēdētājs iepazīstina šo personu ar procesuālajām darbībām, kas izpildītas tās izraidījuma laikā. (2) [..] Visos gadījumos viņam jādod iespēja teikt pēdējo vārdu.»

No tā var secināt, ka pēc atgriešanās tiesas zālē, apsūdzētais ir jāiepazīstina ar viņa prombūtnē izpildītajām procesuālajām darbībām. Juridiskajā literatūrā nav sniegts skaidrojums vārda «iepazīstināšana» saturam. No loģikas viedokļa, nebūtu pietiekami, ja apsūdzētajam tikai izstāstītu, ka notikušas tiesas debates un izteiktas replikas un kas to ir teicis. Šāda informācija ir zināma bez «iepazīstināšanas», jo to jau nosaka likums. Būtu pamatoti uzskatīt, ka apsūdzētajam tiek dota iespēja vismaz īsumā iepazīties ar debašu un repliku saturu. Attiecībā uz debašu runām tas nebūtu sarežģīti, jo likums paredz iespēju, ka tās var tikt iesniegtas un pievienotas lietai rakstveidā. Repliku saturu, visticamāk, apsūdzētajam varētu izstāstīt arī viņa aizstāvis. Mūsdienās to visu var nodrošināt tiesas sēdes audioieraksts.

Jebkurā gadījumā pēc atgriešanās tiesas zālē apsūdzētajam būtu nepieciešams kāds saprātīgs laika posms, lai varētu iepazīties ar viņa prombūtnē notikušo. Iespējams, iegūtā informācija mainītu apsūdzētā attieksmi pret apsūdzību vai pamudinātu citādi vērtēt kādus krimināllietas faktiskos apstākļus, kaitējuma kompensācijas apmēru u.tml. Pēc analoģijas principa, kas kriminālprocesā ir atļauts: ja procesa dalībniekam nepieciešams laiks, lai sagatavotos tiesas debatēm, tiesa pieņem lēmumu par šā laika ilgumu (KPL 504. panta otrā daļa). Apsūdzētajam, kuram ir aizstāvis un kurš līdz ar to tiesas debatēs nav teicis aizstāvības runu, pēdējais vārds varētu prasīt līdzvērtīgu sagatavošanos.

Arī judikatūrā ir atzīts, ka apsūdzētajam var būt nepieciešams laiks, lai sagatavotos pēdējam vārdam. [7] Augstākā tiesa atzina, ka tieši tiesai, nodrošinot apsūdzētā procesuālo tiesību īstenošanas iespēju, bija jāizvērtē, vai apsūdzētā norādītie iemesli tam, kādēļ viņš nav sagatavojies pēdējam vārdam, atzīstami par pamatotiem, un pozitīva atzinuma gadījumā bija jāpasludina lietā pārtraukums, dodot apsūdzētajam laiku sagatavoties pēdējam vārdam. Tika secināts, ka pirmās instances tiesa, iztiesājot lietu, pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 575. panta pirmās daļas 5. punktā norādīto pārkāpumu, kas katrā ziņā izraisa tiesas nolēmuma atcelšanu, proti, apsūdzētajam nav dota iespēja teikt pēdējo vārdu.

Tātad tiesai, izskatot apsūdzētā lūgumu par pārtraukumu tiesas sēdē, lai varētu sagatavoties pēdējam vārdam, ir jāizvērtē norādītie iemesli un attiecīgi jāpasludina pārtraukums vai jāsniedz motivēts atteikums. Būtu pamats uzskatīt, ka apsūdzētā tiesības iepazīties ar tiesas debatēs un replikās pausto informāciju, ir pietiekams iemesls pārtraukuma noteikšanai, lai sagatavotos pēdējam vārdam.

2. Minētajā Augstākās tiesas 2015. gada 30. janvāra lēmumā tika atzīts, ka tiesas rīcība, neizvērtējot konkrēto iemeslu un nedodot saprātīgu laiku, lai apsūdzētais varētu sagatavoties pēdējam vārdam, ir vērtējama kā pārkāpums – nav dota iespēja teikt pēdējo vārdu. Protams, tiesai ir jāizvērtē apsūdzētā norādītais iemesls.

C. Kriminālprocesa likuma 513. panta pirmā un trešā daļa nosaka: «(1) Tiesas apspriede notiek apspriežu istabā. Apspriedes laikā šajā istabā atrodas tikai tiesas sastāvs, kas iztiesā lietu. [..] (3) Pārtraukuma laikā tiesnešiem aizliegts vākt ziņas par iztirzājamo lietu, izpaust apspriedes laikā izteiktos viedokļus, kā arī pieņemto nolēmumu saturu.»

Jautājums:

1. Vai saīsinātā tiesas sprieduma nodošana tiesneša palīgam, tajā skaitā labošanai vai precizēšanai, līdz tā pasludināšanai ir vērtējama kā apspriedes noslēpuma pārkāpums – Kriminālprocesa likuma būtisks pārkāpums, kas katrā ziņā izraisa tiesas nolēmuma atcelšanu?

Neliela atkāpe no tiešās atbildes uz jautājumu: Judikatūrā vairāk ir analizētas procesuālās situācijas, kad tiesas sastāvs (tiesnesis) tiesas apspriedes pārtraukuma laikā piedalās kādas citas lietas izskatīšanā. Tas bez papildus argumentācijas tiek atzīts par tiesas apspriedes istabas noslēpuma pārkāpumu. [8] Apspriedes pārtraukšana, lai izskatītu citu lietu, atzīstama par Kriminālprocesa likuma 575.panta pirmās daļas 7. punktā noteikto pārkāpumu.

1. KPL 510. pants nosaka, ka tiesa, pēc apsūdzētā pēdējā vārda, aiziet apspriežu istabā taisīt spriedumu, un par to tiesas sēdes priekšsēdētājs paziņo tiesas sēdē klātesošajiem, nosakot sprieduma pasludināšanas laiku tuvākajās 14 dienās. Tātad, gramatiski tulkojot minēto normu, var secināt, ka tiesas sēdes priekšsēdētājs paziņo gan par apspriedes brīža sākumu, gan sprieduma pasludināšanu, kas ir apspriedes noslēguma brīdis.

Augstākā tiesa ir atzinusi: «Analizējot Kriminālprocesa likuma 513. pantu «Tiesas apspriedes noslēpums», var secināt, ka pirmā un otrā daļa attiecas uz tiesas apspriedes organizācijas jautājumiem, savukārt trešā daļa nosaka aizliegumu tiesnešiem pārtraukuma laikā vākt informāciju par izskatāmo lietu, izpaust apspriedes gaitā paustos viedokļus, kā arī atklāt pieņemtā lēmuma saturu. Līdz ar to Kriminālprocesa likuma 513. panta trešajā daļā minētās darbības tiek atzītas par tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu bez papildu pamatojumu nepieciešamības.» [9]

Saskaņā ar KPL 523. panta (1¹) daļu tiesa var taisīt saīsinātu spriedumu. Savukārt šā panta otrā un trešā daļa noteic, ka spriedumu paraksta tiesneši, kas piedalījušies iztiesāšanā, un labojumi sprieduma tekstā jāatrunā pirms tā parakstīšanas. Tas nozīmē, ka likums noteiktā kārtība ļauj taisīt arī saīsinātu spriedumu un tas nodrošina, ka tiesas sastāvs (tiesnesis) var sagatavot spriedumu līdz tā pasludināšanai neatkarīgi no palīga vai sekretāra darbībām un palīdzības.

Pēc saīsinātā sprieduma pasludināšanas tiesa izsniedz saīsinātā sprieduma norakstu (KPL 530. panta otrā daļa). Taču šī noraksta izsniegšana nenozīmē, ka norakstu pirms tā pasludināšanas var izgatavot personas, kas nav tiesas sastāvā, jo tādējādi pirms nolēmuma pasludināšanas tiek izpausts pieņemtā nolēmuma saturs.

Analizējot, vai tiesnesis ir pārkāpis apspriedes noslēpumu, atklājot nolēmuma saturu pirms tā oficiālās pasludināšanas, ir svarīga apspriedes noslēpuma jēdziena un apspriedes noslēguma brīža interpretācija. Juridiskajā doktrīnā ir pausti divi atšķirīgi viedokļi. 

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments 2019. gada 20. jūnija lēmumā lietā Nr. SKK-125/2019 ir atzinis, ka par tiesas apspriežu noslēpuma pārkāpumu tiek atzīts gadījums, kad saīsinātā sprieduma apliecināts noraksts tiek izsniegts tūlīt pēc tā pasludināšanas. Šāda rīcība atklāj, ka norakstu sagatavojusi persona, kas nav tiesas sastāvā (cauršūtais tiesas spriedums bija apzīmogots ar tiesas apaļo zīmogu, un to bija parakstījusi tiesas sēžu sekretāre, kas liecina, ka sekretārei kļuva zināms nolēmuma saturs pirms tā pasludināšanas). Tādējādi pieņemtā lēmuma saturs ticis atklāts pirms tā oficiālās pasludināšanas. [10]

Par minēto spriedumu ir izteikta kritika. Satversmes tiesas tiesnesis, Dr.iur. Jānis Neimanis ir paudis viedokli, ka šāda Augstākās tiesas pieeja nav pareiza un apspriedes noslēpumam būtu jābeidzas ar tiesnešu balsojumu par nolēmumu. Proti, apspriedes noslēpums neattiecas uz darbībām, kas seko pēc balsojuma. Šādam viedoklim esot vairāki apsvērumi: apspriedes noslēpuma mērķis ir aizsargāt tiesnešus no ārējas ietekmes apspriedes laikā, apspriede noslēdzas ar tiesnešu balsojumu un apspriedes mērķis ar to ir sasniegts. Nolēmuma noformēšana, parakstīšana un sagatavošana pasludināšanai vairs neesot apspriedes daļa. Tiesas darba efektivitātes dēļ ir pieļaujams, ka nolēmuma saturs tiek paziņots tiesas sekretāram vai palīgam, kas palīdz sagatavot nolēmumu rakstveidā. [11]

Kā jau norādīju, Senāta Krimināllietu departamenta viedoklis ir sniegts judikatūrā. Un tajā ir atzīts, ka apspriedes noslēpums ir jāievēro līdz sprieduma pasludināšanai. Nolēmuma satura atklāšana pirms tā oficiālās pasludināšanas ir apspriedes noslēpuma pārkāpums. Tas nodrošina tiesnešu neatkarību un nepieļauj ārēju ietekmi uz nolēmuma pieņemšanu. Tiek novērsta iespēja, ka nolēmuma saturs varētu tikt ietekmēts pirms tā oficiālās pasludināšanas, tāpēc līdz pasludināšanas brīdim tā saturs ir konfidenciāls. Ja nolēmuma saturs tiek atklāts pirms pasludināšanas, tas var radīt šaubas par tiesas objektivitāti un neatkarību. Līdz ar to nolēmuma satura izpaušana pirms tā oficiālās pasludināšanas, tiek uzskatīta par apspriedes noslēpuma pārkāpumu.

Analizējot tiesas secinājumus un juridiskajā literatūrā paustos apsvērumus, ir pamats atzīt, ka tiesas sprieduma (arī saīsinātā sprieduma) satura nonākšana citas personas rokās pirms tā pasludināšanas ir tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpums. Neatkarīgi no šīs rīcības labajiem nodomiem (piemēram, palīdzēt tiesnesim rakstveidā noformēt sprieduma galīgo redakciju, izlabot iespējamās kļūdas, precizēt formulējumus, izgatavot norakstus) neatkarīgam novērotājam varētu rasties iespaids, ka tiesnešu apspriede ir beigusies kaut kad agrāk un tiesas nolēmuma saturs tiek ar kaut ko vēl saskaņots. Tas nozīmē, ka var rasties šaubas par tiesneša objektivitāti un neatkarību, līdz ar to tiesa pārkāpj KPL 15. pantā noteikto kriminālprocesa pamatprincipu, tas ir, ikviena tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā.

Apspriedes noslēpuma pārkāpums ir atzīstams par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kas katrā ziņā izraisa tiesas nolēmuma atcelšanu.

Patiesā cieņā,

LU Juridiskās fakultātes 

Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors, Dr. iur. Gunārs Kūtris

2025. gada 26. maijā