Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) 2025. gada 20. novembrī pasludināja spriedumu lietā Rjabiņins un citi pret Latviju, atzīstot sūdzības iesniedzēja tiesību uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību, kā arī tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu pieejamību pārkāpumu.Jāatzīmē, ka spriedumā rodamais ECT vērtējums par nepieciešamību garantēt efektīvas un jēgpilnas tiesību uz privāto dzīvi neaizskaramību aizsardzības iespējas, ja pierādāmo apstākļu noskaidrošanai ziņas par faktiem nepieciešams iegūt, neinformējot kriminālprocesā iesaistītās personas, arvien turpina būt aktuāls kriminālprocesā, tādējādi lasītājiem piedāvājam lakonisku ieskatu juridiski nozīmīgākajās ECT atziņās.

Lietas faktiskie apstākļi

2014. gadā divi Latvijas Republikas pilsoņi tika aizturēti par 2012.–2013. gadā, iespējams, notikušiem noziedzīgiem nodarījumiem, vienlaikus arī aizturēšanas brīdī saņemot informāciju par savām tiesībām sniegt liecības vai atteikties liecināt. Pēc atbrīvošanas personas ieguva procesuālo statusu – personas, pret kurām uzsākts kriminālprocess. Savukārt nākamajā dienā procesa virzītājs pieņēma lēmumus par vēl divu citu personu atzīšanu par aizdomās turētiem.

Neilgi pēc tam izmeklēšanas tiesnesis sankcionēja personu, pret kurām uzsākts kriminālprocess, un vēl citas trešās personas sakaru līdzekļu kontrolei (turpmāk – Iesniedzēji). Par šiem lēmumiem Iesniedzēji netika informēti. Vienlaikus kriminālprocesā tika sankcionēta arī aizdomās turēto telefonsakaru kontrole. Visos ierosinājumos būtībā identi tika norādīts, ka sakaru līdzekļu kontrole ir nepieciešama kriminālprocesā pieradāmo apstākļu noskaidrošanai, jo esot pamats uzskatīt, ka telefona sarunas var ietvert ziņas par pierādāmajos apstākļos ietilpstošajiem faktiem.

2015. gadā kriminālprocess daļā pret diviem no Iesniedzējiem tika izbeigts pierādījumu trūkuma dēļ. Savukārt vēlāk, prokuroram nododot kriminālprocesu tiesai, aizstāvība, iepazīstoties ar arhīva lietas materiāliem, konstatēja, ka tajos atrodas lēmumi ne tikai par apsūdzēto, bet arī par Iesniedzēju sakaru līdzekļu kontroli.

Tādējādi Iesniedzēji nebija informēti un līdz ar to nezināja nedz par šādu dokumentu esību, nedz sakaru līdzekļu kontroles faktu. Jāatzīmē, ka tikai tālab, ka juridisko palīdzību gan apsūdzētajiem, gan Iesniedzējiem sniedza viena un tā pati persona, Iesniedzēja uzzināja par īstenoto sakaru līdzekļu kontroles faktu.

Kriminālprocesa likuma 337. panta otrās daļas 4. punkta kārtībā izmeklēšanas tiesneša lēmumi tika pārsūdzēti, taču sūdzības netika izskatītas pēc būtības, skaidrojot, ka konkrētajā kriminālprocesā ticis pieņemts lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai, līdz ar ko formāli esot beidzies Kriminālprocesa likuma 339. panta pirmajā daļā noteiktais termiņš izmeklēšanas tiesneses lēmuma pārsūdzēšanai.

Saistībā ar konstatētajiem apstākļiem Iesniedzēji vērsās ECT ar pieteikumu, norādot, ka valsts nav izpildījusi savu pozitīvo pienākumu aizsargāt Iesniedzēju privāto dzīvi, tas ir, iejaukšanās privātajā dzīvē nebija nepieciešama un attaisnota ar pieļaujamiem ierobežojumiem. Turklāt Iesniedzēji vērsa ECT uzmanību uz apstākli, ka tika pārkāptas arī iesniedzēju Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (turpmāk – Konvencija) garantētās tiesības uz efektīvu aizsardzību no valsts institūciju puses, jo viņiem tika liegta iespēja pārsūdzēt valsts amatpersonu darbības.

Šajā aspektā jāatzīmē, ka Konvencijas 13. pants kopsakarā ar 8. pantu valstij uzliek pienākumu pēc slepeno darbību pabeigšanas informēt personu par darbībām, kas pret to tika vērstas. Vienlaikus jānorāda, ka Kriminālprocesa likumā nav noteikts pienākums informēt personu pēc slēptās sakaru kontroles pabeigšanas, kā arī pienākums kriminālprocesu veicošajai amatpersonai informēt personu par šādu apstākli, tostarp – arī par pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanu.

Iesniedzēji uzsvēra, ka normatīvajam regulējumam jāatbilst arī Konvencijas 8. pantā nostiprinātajiem kritērijiem. Tādējādi privātās dzīves ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja valsts amatpersonu pilnvaras veikt slēptu kontroli ir nepieciešamas demokrātiskā sabiedrībā sabiedriskās drošības vai sabiedriskās kārtības nodrošināšanai. Secīgi, telefonsarunu noklausīšanās ir leģitīma vienīgi tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai, nodrošinot taisnīgu un samērīgu līdzsvaru starp nacionālās drošības interesēm un personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Ņemot vērā faktiskos apstākļus, nebija konstatējama nepieciešamība sankcionēt Iesniedzēju telefonsarunu noklausīšanos.

Iesniedzēju ieskatā Konvencijā garantēto pamattiesību aizskārums izpaudās arī tādējādi, ka tiesa atteicās izskatīt Iesniedzēju sūdzības par atļauju veikt telefonsarunu noklausīšanos, norādot, ka sūdzību iesniegšanas termiņš bija nokavēts, jo sūdzību iesniegšanas brīdī kriminālprocess jau atradās tiesas tiesvedībā. Citiem vārdiem sakot, Iesniedzējiem objektīvi nebija nekādu praktisku iespēju pārsūdzēt izmeklēšanas tiesneša lēmumus, ar kuriem tika sankcionēta iesniedzēju telefonsarunu noklausīšanās.Papildus Iesniedzēji akcentēja, ka Konvencijas 6. panta pirmā daļa, cita starpā, paredz tiesības klusēt un neapsūdzēt sevi. Būtībā konkrētajos apstākļos tika pārkāptas indivīdam piemītošās tiesības klusēt, jo, lai gan personas tika informētas par tiesībām neliecināt un tās izmantoja šīs tiesības, sniedzot liecības tikai advokāta klātbūtnē un izraudzītajā apjomā, gandrīz mēnesi tika veikta Iesniedzēju telefonsarunu slepena noklausīšanas, lai iegūtu ziņas par pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajiem apstākļiem. Līdz ar faktiski tika sankcionēta tāda ziņu iegūšana, par kurām Iesniedzēji, iespējams, nebūtu liecinājuši, ievērojot no tiem piešķirtā procesuālā statusa atvasināmās tiesību garantijas, jeb, citiem vārdiem, tika veikta Iesniedzēju slepena nopratināšana.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas būtiskākie secinājumi

ECT norādīja, ka sakaru līdzekļu kontrole nepārprotami ir iejaukšanās personas privātajā dzīvē un tādējādi aizskar Konvencijas 8. pantā garantētās pamattiesības. [1]

Jāatzīmē, ka spriedumā ECT plaši atsaucās uz tās līdzšinējo judikatūru, skaidrojot, ka gadījumos, kad tiesā tiek apstrīdēti tiesību akti, kas atļauj slepenās novērošanas darbības, vērtējot Konvencijas 8. panta pārkāpumu, ir nepieciešams savstarpēji saistīti izskatīt pamattiesību ierobežošanas kritērijus «saskaņā ar likumu» un «nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā». [2]

Vienlaikus konkrētajā lietā ECT neuzskatīja par lietderīgu detalizēti izvērtēt, vai tika izpildīts kritērijs «saskaņā ar likumu» Konvencijas izpratnē, jo pat pieņemot, ka attiecīgais tiesību akts bija pieejams, skaidrs un tā piemērošana bija paredzama attiecībā uz tā sekām [3], jebkurā gadījumā netika izpildīts kritērijs «nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā». [4]

Tādējādi ECT vērtēja, vai Iesniedzēju situācijā iejaukšanās cilvēktiesībās bija samērīga un vai tika nodrošinātas adekvātas garantijas pret valsts iestāžu patvaļu. Šajā aspektā ECT akcentēja, ka no izmeklēšanas tiesneša lēmumu satura nebija iespējams konstatēt, ka būtu veikta «nepieciešamības» kritērija analīzi saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 210. un 218. pantu. Citiem vārdiem sakot, izmeklēšanas tiesneša lēmumos trūka izvērsta un argumentēta juridiskā pamatojuma, kas ļautu pārliecināties par izmeklēšanas darbības samērīgumu jeb cilvēktiesību ierobežošanas kontroli. Šajā aspektā spriedumā ECT arī akcentēja, ka izmeklēšanas tiesnesis nebija vērtējis apstākli, vai konkrēto ziņu ieguvi nebūtu iespējams veikt ar citiem, personas tiesību mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. [5]

ECT atkārtoti uzsvēra, ka ikvienam pamattiesību ierobežojumam ir jābalstās individuālā, rūpīgā un faktos pamatotā izvērtējumā. Konkrētajā situācijā izmeklēšanas tiesneša lēmumi neatbilda cilvēktiesību garantēšanas principu, turklāt – telefonsarunu noklausīšanos sankcionējošie lēmumi to izklāsta un motīvu ziņā bija identiski attiecībā uz visām piecām personām (gan Iesniedzējiem, gan personām, kurām vēlāk lietā tika celta apsūdzība), neraugoties uz atšķirīgo procesuālo statusu. Lēmumos nebija atsauču uz konkrētiem faktiem, kas pamatotu šādu pasākumu nepieciešamību attiecībā uz katru Iesniedzēju individuāli. [6] Tādējādi ECT konstatēja, ka sakaru līdzekļu kontrole nebija nepieciešama un samērīga attiecībā uz katru no Iesniedzējiem.

Būtisks ir arī ECT konstatējums aspektā par Konvencijas 13. panta pārkāpumu – efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu neesību, personai īstenojot tiesības iebilst pret veiktajiem speciālo izmeklēšanas darbību pasākumiem. Spriedumā, atsaucoties uz ECT līdzšinējo judikatūru, atzīmēts, ka ielāgojot speciālo izmeklēšanas darbību raksturu, jo sevišķi būtiski ir garantēt personai atbilstošas un efektīvas tiesību aizsardzības iespējas.Konkrētajā lietā nacionālās tiesas lēmums neizskatīt Iesniedzēju sūdzības, skaidrojot to ar it kā nokavētu procesuālo termiņu, lai gan Iesniedzēji par sakaru līdzekļu kontroli objektīvi uzzināja tikai nejauši un pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas, de facto atņēma viņiem iespējas iebilst par pieļautajiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Kā atzīmēja ECT, tamlīdzīgi procesuāli šķēršļi likumā paredzētos aizsardzības instrumentus padara iluzorus un faktiski ierobežo nacionālo tiesu iespējas novērst iespējamos pirmstiesas izmeklēšanas procesā pieļautos pārkāpumus. [7]

Secinājumi

Kriminālprocesa likuma 1. panta izpratnē krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums jābūtīgi panākams, nepieļaujot neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē. Tādējādi ikviena kriminālprocesa praktiskajā norisē – gan pirmstiesas, gan tiesas izmeklēšanas laikā – sevišķa nozīme piemīt pienācīgai izpratnei par Kriminālprocesa likuma 12. pantā nostiprinātā cilvēktiesību garantēšanas principa būtību.

Speciālo izmeklēšanas darbību veikšanas mērķis ir ziņu un faktu ieguve, neinformējot kriminālprocesā iesaistītās personas un tās personas, kuras, iespējams, varētu tamlīdzīgas ziņas par faktiem sniegt. Vienlaikus jāatzīmē, ka tamlīdzīga ziņu un faktu ieguves kārtība pati par sevi pārkāpj indivīda tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī – virknē gadījumu var ierobežot personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, piemītošās fundamentālās garantijas klusēt vai atteikties liecināt. Tādējādi, vērtējot speciālo izmeklēšanas darbību rezultātus, tostarp – to norisi un iegūtos faktus –, sevišķa loma piemīt tā dēvētajam pienācīgam tiesas pēckontroles institūtam.ECT praksē vairākos desmitos nolēmumu, tostarp nu arī lietā Rjabiņins un citi pret Latviju, konsekventi uzsvērts nacionālo tiesu pienākums ikkatru cilvēktiesību ierobežojumu pamatot ar individualizētu un objektīvi pamatotu konkrētās tiesiskās situācijas izvērtējumu, vienlaikus garantējot atbilstošas, tas ir, pietiekami efektīvas iespējas indivīdam aizsargāt savas tiesības, konstatējot iespējamu cilvēktiesību aizskāruma faktu saistībā ar veiktajām speciālajām izmeklēšanas darbībām. Līdz ar to speciālo izmeklēšanas darbību kontrole nav procesuāli ierobežojama vienīgi pirmstiesas kriminālprocesa norises posmā, turklāt – personas procesuālais statuss vai, gluži pretēji, tā neesība kriminālprocesā, nedrīkstētu radīt juridiskus šķēršļus tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanai.