Romiešu jurista Celsa [1] pazīstamo sentenci «Ius est ars boni et aequi» (latīņu – Tiesības ir krietnuma un taisnīguma māksla) kā zināmu apstiprinājumu profesionālās misijas ietvaros veikto darbību un pieņemto lēmumu pareizīguma apliecināšanai mēdz citēt gan prominenti tiesību zinātnieki, gan praktiķi. Mūsdienu laikmeta tiesiskajā ainavā šis izteikums tā dziļuma un daudzlāņainā rakstura dēļ vien nebūtu uzlūkojams tikai kā dekoratīva piespraude juridiskā diskursa izkrāšļošanai vai kā nodeva tiesību vēsturei. Autoru interese par šīs klasiskās formulas ekseģēzi saistāma gan ar semantisko, gan loģisko, gan filozofisko dimensiju, kas ietverta izteikuma tekstā, tādējādi būtībā radot noteiktu standartu par tiesību un taisnīguma funkcionalitāti un galējo mērķi. Citiem vārdiem, tiesības nebūtu uzlūkojamas tikai kā rigids, bezemocionāls priekšrakstu kopums, bet gan estētisku, morālu un ētisku kritēriju vijums. Arhitektūra kā viens no tēlotājmākslas veidiem ir koncepts, ar kura palīdzību varētu mēģināt šķetināt klasisko romiešu sentenci, raugoties uz to no mūsdienu justīcijas prizmas. Citiem vārdiem sakot, lai ar tiesību izpratni nerastos estētiskas domstarpības.

Izklāsta vokabulārs [2] un galvenās asociācijas [3]

Īsteni špengleriski [4] -pesimistiska eseja [5] par tiesību analoģiju ar sava laikmeta arhitektūras orderiem nebūtu iedomājama bez Šarla Bodlēra (Charles Pierre Baudelaire, 1821–1867) dzejolī “Dāsnais spēlmanis” (no krājuma “Parīzes splīns” jeb “Mazie prozas dzejoļi”) savulaik izteikto dziļo domu: “Mani dārgie brāļi, nekad neaizmirstiet, dzirdot daudzinām apgaismības progresu, ka visspožākā velna viltība ir pārliecināt jūs par savu neesamību!” [6] Šī frāze, kas uzsver velna viltīgāko triku – likt mums ticēt, ka viņa nav – savu atbalsi visnotaļ pateicīgi var atrast arī jautājumā par tiesiskuma mūsdienu izpratni.

Ezoteriskā literatūrā ir sastopams viedoklis, ka mūsdienu cilvēkam “velna figūra” ir labāk saprotama ar tādu apzīmējumu kā “haltūra”. Riskējot izsaukt latviešu valodas tīrības aktīvistu dusmas, jāatzīstas, ka vārds “haltūra” latviešu valodā ir aizguvums no krievu valodas – no vārda “халтура” (haltura), tomēr šis vārds visprecīzāk un īsāk ļauj autoriem izteikt savu domu.

Krievu valodā vārdam “халтура” ir bijušas divas galvenās nozīmes, kas ir pārņemtas arī latviešu valodā:

1. Sākotnējā nozīme: Sākotnēji krievu valodā tas apzīmēja darbu, kas tiek veikts, lai iegūtu blakus ienākumus, papildu peļņu (piemēram, strādājot brīvajā laikā vai neoficiāli). Tam nevajadzēja obligāti būt mazkvalicētam darbam, tomēr tas drīzāk bija “šmuguļošanās” uz likumības vai pamatdarba rēķina.
2. Pārnestā (un biežāk lietotā) nozīme: Laika gaitā vārds ieguva otru, plašāk izplatītu un negatīvu nozīmi, apzīmējot tieši pavirši, nekvalitatīvi, neprasmīgi vai steigā izdarītu darbu, bieži vien ar mērķi viegli un ātri nopelnīt, nepievēršot uzmanību kvalitātei.

Tātad – vārds “haltūra” ienācis latviešu valodā no krievu valodas un saglabājis abas nozīmes, lai gan mūsdienās biežāk tiek lietots un izprasts šī vārda otrajā, drīzāk negatīvajā konotācijā, lai raksturotu nekvalitatīvu darbu. 

Pašķetinot Š. Bodlēra domu tālāk, saprotam, ka “haltūrists” mūs mēģina pārliecināt, ka haltūra nav haltūra. Ja viņam iebildīs, viņš, protams, tēlos jūtu aizskārumu, imitēs svētu dusmu lēkmes un pat mēģinās atriebties. Taču, ja “haltūra” tiek pieļauta arhitektūrā, tam varētu būt visnotaļ dramatiskas un traģiskas sekas. Mēs arī zinām vienu otru pavisam konkrētu gadījumu… Tas, ka neviens par to īsti neizrādījās vainīgs, tikai apstiprina Š. Bodlēra raudzījumu uz “haltūras” teoriju, proti, vispožākā viltība ir pārliecināt par savu neesamību…

Īstenībā caur arhitektūras prizmu var uzlūkot gandrīz pilnīgi visu, tajā skaitā, arī tiesības, tiesību skolas, likumu normas, pat – tiesu nolēmumus. Piemēram, vai likums, lai arī deklaratīvi ideāls, patiesi nodrošina taisnīgumu visām sabiedrības grupām, vai arī tas ir tikai “skaista fasāde”, kas maskē dziļākas problēmas? Tas, ka arī šai fasādei ir it kā kaut kāda loģiska konstrukcija (lasīt: arhitektūra), vai tas vienlaikus vienmēr nozīmē, ka tā atbilst universāliem arhitektūras pamatprincipiem? Bezgaumīgi betona un stikla monstri, protams, ir funkcionāli un varbūt pat ērti, bet – vai vienmēr droši, stabili, ilgmūžīgi?

Iedvesmojoties no profesora Harija Tumana monogrāfijas “Antīkie tēli Rīgas ielās”, iespējams izvirzīt eklektisku [7] tēzi par katra laika gara tiesību doktrīnu asociatīvo līdzību ar attiecīgā vēstures perioda arhitektūras orderiem [8], kas tīri labi padodas deskriptīvam [9] izklāstam.

Atgādinājumam, profesors H. Tumans, neiegrimstot arhitektūras terminu mudžeklī, orderu sistēmu aprakstīja šādi: “Visu orderu pamatā ir trīs pamatelementi: stereobats (pamats), kolonnas un sija jeb antablements. Kolonnu vainago dekoratīvs veidojums, ko sauc par kapiteli (no latīņu valodas caput – “galva”). Savukārt sija sastāv no trijām daļām: arhitrāvs – pati sija, kas gulstas uz kolonnām: frīze – vēl viena sija, kas atrodas virs pirmās un tiek izmantota kā josla dekoratīvo elementu ievietošanai; un karnīze – augšējā, šaurākā sijas daļa. Visu kompozīciju vainago frontons – trīsstūris virs sijām, kuru fasādes pusē veido divslīpju jumts un kurš tika izmantots ciļņu un skulptūru izvietošanai. Orderu atšķirības nosaka visu šo elementu forma, savstarpējās saistības un proporcijas.” [10] [autoru izcēlumi] 

Kā zināms “klasiskos arhitektūras kanonus radīja senie grieķi, bet tāpat ir zināms, ka grieķu skolotāji mākslā – gan tēlniecībā, gan arhitektūrā – bija senie ēģiptieši.” [11] Savukārt ēģiptiešu piramīdas savā reliģiski mistiskajā būtībā bija ceļš uz debesīm, ceļš uz nemirstību. Tas bija ceļš, kurā cilvēki satiekas ar dievu. [12] Turklāt profesore Dr. iur. Sanita Osipova norādījusi, ka “[p]areizas uzvedības normas un vērtību skala, kas nošķir labo no ļaunā, bija ļoti precīzi noteikta ēģiptiešu kultūrā un nemainīga saglabājās visu valsts pastāvēšanas laiku.” [13] Savukārt “[ē]ģiptiešu tiesu un tiesību sistēmas pamatā bija jēdziens Maat [, kas] reliģiozā izpratnē bija dieviete, bet tiesiskā izpratnē visaptverošs taisnīgums – tiesību princips ar augstāko juridisko spēku.” [14]

Tādējādi, līdzīgi kā “[..] ir jāpieņem, ka senie grieķi radīja universālu Skaistuma formulu jeb galveno estētikas kodu visai Rietumu civilizācijas arhitektūrai” [15], būtu arī jāpieņem, ka Taisnīguma formulu Rietumu civilizācijai radīja senie romieši, balstoties uz iepriekšējo civilizāciju atstāto mantojumu. 

Taču H. Tumans savā grāmatā rezignēti atzīst, ka Pirmā pasaules kara beigas iezīmēja lūzumu, kas, līdzīgi Peloponēsas karam, [16] pārlauza kultūras mugurkaulu un ievadīja dekadences laikmetu, ko raksturoja kultūras izsīkums un radoša impotence. [17] Mūsdienu tiesiskuma izpratne arī varētu tikt aplūkota šajā kontekstā – vai mēs nepiedzīvojam sava veida “dekadenci”, kurā klasiskie taisnīguma ideāli tiek aizstāti ar utilitārām un funkcionālām pieejām?

Arī O. Špenglera kultūras norieta teorija paredz, ka katra kultūra iziet cauri vienādām attīstības fāzēm un pēc aptuveni 1000 gadiem izmirst, pārejot civilizācijas fāzē, ko raksturo ateisms, materiālisms, ekspansija, revolucionārisms, scientisms [18], tehnicisms [19] un urbanizācija. Šis pretstatījums starp “kļūšanu” (kultūra) un “kļuvušo” (civilizācija) ir būtisks, lai saprastu mūsdienu tendences gan arhitektūrā, gan tiesiskumā.

Rezultātā arī H. Tumans nonāk pie secinājuma, ka jaunās, dehumanizētās mākslas pazīme ir skaistuma noliegšana. Arhitektūrā tas izpaudās, atmetot klasiskās formas un rotājumus un prioritāti dodot funkcionalitātei. Šis stils, ko nosauca par funkcionālismu, iemiesoja utilitārismu – atteikšanos no klasiskajiem skaistuma priekšstatiem un orientāciju uz pragmatismu un efektivitāti.

Un šeit ir uzdodams retorisks jautājums, vai funkcionālismā un utilitārismā kā principā balstīta jurisprudence, kas atsakās no klasiskajiem priekšstatiem par Taisnīgumu (līdzīgi kā ar Skaistumu arhitektūrā), nozīmē Taisnīguma noliegšanu? Vai mēs varam runāt arī par jurisprudences dehumanizāciju? Mūsdienu tiesību sistēmā, kuras pamatā bieži ir efektivitāte, ātrums un noteiktu mērķu sasniegšana, pastāv risks, ka tiek zaudēta dziļāka taisnīguma izpratne un cilvēka cieņas centrālā loma. Tātad, jau atkārtojoties, rodas estētiskas domstarpības.

Padomju kriminālprocess: fasāde un realitāte

Interesanta paralēle vērojama starp 1960. gadu kriminālprocesuālo tiesību kodifikāciju PSRS [20] un VEF kultūras nama būvniecību Rīgā (1951–1960). VEF kultūras nams konceptuāli atbilda tā dēvētajam Staļina ampīra [21] stilam, kas savienoja brutālu funkcionālismu ar antīkā tempļa formu. [22] Tāpat kā Napoleona ampīrs, kas atspoguļoja impērijas ambīcijas un ietekmēja 19. gadsimta kriminālprocesu Eiropā, arī padomju ampīriskais kriminālprocess saglabāja būtiskus Krievijas impērijas 1864. gada Kriminālprocesa likuma elementus.

H. Tumans VEF kultūras namu raksturo kā “proletāriskās kultūras templi”, kurā “antīkās formas savienotas ar jauno ideoloģiju”. Šis “sociālistiskās mākslas templis” centās integrēt citādi grūti savienojamo: sociālismu un antīko klasiku, laikmetam raksturīgo gigantismu un proletārisko raupjumu ar seniem skaistuma standartiem. Līdzīgi, padomju kriminālprocesa doktrīna “uz papīra”bija tuvu ideālai, ar deklaratīvām apsūdzētā tiesībām un garantijām, kas vizuāli bija ļoti skaistas. Taču aiz šīs “spožās un nevainojamās fasādes” slēpās “brutāls funkcionālisms”, kas iezīmēja visu pēckara periodu. Un kā nu šeit atkal lai neatceras Š. Bodlēra teikto par velna viltību – tiesiskums var šķist ideāls un progresīvs, taču tā iekšienē var darboties destruktīvi spēki, kas grauj patieso taisnīgumu: “Starp citu, kāda raksturīga detaļa labi parāda, kā šeit antīkās formas savienotas ar jauno ideoloģiju. Tie ir joniešu kapiteļi, papildināti ar korintiskām lapām, bet to augšējā malā pašā vidū iesprausta zvaigzne, kas stilizēta kā zieda galviņa” [23] 

Taču, ko nu tur par seniem laikiem! Labāk pievērsīsimies mūsdienām? Kas iesprausts mūsdienu joniešu kapiteļu augšējās malas vidū sarkanas zvaigznes vietā? Kādas ideoloģija vai teorija? Par tiesību skolām gan parunāsim nedaudz tālāk.

Bet šobrīd iesākumā mūs varētu ieinteresēt vēl viena profesora H. Tumana doma: “Šajā sakarā var novērot interesantu paralēli: arhitektūras dehumanizācijas process precīzi atspoguļo paša cilvēka dehumanizāciju. Arhitektūrā Skaistuma ideja tika atmesta un aizstāta ar funkcionālismu un oriģinalitātes konceptiem, kas pavēra ceļu tehnokrātiskiem monstriem. Tāpat notika ar cilvēka veidošanu: tradicionāli ar to nodarbojās klasiskā izglītības sistēma, kuras mērķis bija Personības audzināšana, bet tā tika atcelta un aizstāta ar funkcionālu pieeju, kas patlaban tiek ieviesta arī pie mums ar kompetenču reformas izkārtni. Šī pieeja atmet visu, kas attiecas uz redzesloka paplašināšanu un kultūras līmeņa celšanu, proti, visu kas veido Cilvēku, un tā vietā piespiež attīstīt “prasmes” un “kompetences”, kas būtībā ir tas pats utilitārais funkcionālisms.” [24]

Ir pilnīgi skaidrs, ka mūsdienu tiesiskuma izpratne, gluži tāpat kā arhitektūra, ir pakļauta vēsturiskām un ideoloģiskām pārmaiņām. Ja agrāk dominēja Skaistuma un Taisnīguma ideāli, tad šodienas sabiedrībā bieži vien priekšroka tiek dota funkcionalitātei, efektivitātei un utilitārismam. Rodas jautājums: vai, cenšoties panākt maksimālu efektivitāti, mēs nezaudējam būtisku daļu no tiesiskuma pamatvērtībām? Vai mūsdienu tiesību sistēma arī nav kļuvusi par “skaistu fasādi”, kas slēpj “brutālu funkcionālismu” un dehumanizējošas tendences?

Kā mēs varam nodrošināt, ka tiesiskums paliek patiess taisnīguma un cilvēka cieņas sargs, nevis kļūst par tukšu čaulu, ko virza tikai pragmatisms un efektivitāte?

Pamēģināsim uz to visu paraudzīties no klasiskās arhitektūras viedokļa?

Citiem vārdiem sakot, uzdosim sev dažus retoriskus jautājumus? Kā varētu alegoriski sasaistīt arhitektūras kanonus un visdažādākās juridiskās konstrukcijas, kuras tiek uzdotas par kaut kādas doktrīnas arhitektūru. Kas tamlīdzīgās juridiskās konstrukcijās alegoriski būtu stereobats, kolonnas un sija jeb antablements?  

Arhitektūras un juridisko konstrukciju alegorija

Īstenībā šos arhitektūras kanonus var lieliski izmantot, lai alegoriski izskaidrotu dažādu juridisko konstruktu uzbūvi, izvairoties no pārlieku sarežģītiem terminiem. Tāpat kā klasiskajā arhitektūrā, arī tiesību doktrīnā ir savi pamatelementi, kas veido tās stabilitāti un struktūru un kurus būtu, vismaz autoru ieskatā, iespējams aptuveni raksturot šādi: 

• Stereobats (pamats) – pamatprincipi un vērtības: arhitektūrā stereobats ir ēkas stabilais pamats. Juridiskā konstrukcijā tas alegoriski atbilstu pamatprincipiem un vērtībām, uz kurām balstās visa doktrīna. Tie ir likuma gars, taisnīgums, tiesiskā paļāvība, cilvēktiesības un citi fundamentāli priekšstati, kas nodrošina sistēmas stabilitāti un leģitimitāti. Šie principi ir neredzami, bet bez tiem visa konstrukcija gluži vienkārši sabruktu.
• Kolonnas – normas un tiesību akti: kolonnas arhitektūrā nes sijas smagumu. Juridiskajā konstrukcijā tās ir normas un tiesību akti (likumi, noteikumi, starptautiskie līgumi), kas ir konkrēti un redzami. Katra kolonna ir atsevišķa tiesību norma, kas balstās uz pamatprincipiem un atbalsta virsējo struktūru – tiesību sistēmu kopumā. Kolonnu forma, izvietojums un skaits (normu detalizācija, hierarhija un daudzveidība) nosaka kopējās konstrukcijas izskatu un stiprību.
• Kapitelis (dekoratīvs veidojums kolonnas galā) – interpretācijas metodes un doktrinārie skaidrojumi: arhitektūrā kapitelis vainago kolonnu un piešķir tai identitāti. Juridiskajā konstrukcijā kapitelis būtu interpretācijas metodes un doktrinārie skaidrojumi, kas palīdz saprast un piemērot tiesību normas. Tie piešķir “personību” katrai normai, ļaujot to pielāgot konkrētiem gadījumiem individuālajā tiesiskajā situācijā un nodrošinot tās saskaņotību ar citiem tiesību avotiem.
• Sija jeb antablements – sistēma un struktūra: antablements, kas sastāv no arhitrāva, frīzes un karnīzes, arhitektūrā veido virsējo konstrukcijas daļu. Tiesību doktrīnā tā būtu tiesību sistēma un tās struktūra – tas, kā dažādas normas un principi savstarpēji mijiedarbojas, veidojot loģisku un funkcionējošu kopumu.
• Arhitrāvs (pati sija, kas gulstas uz kolonnām) – likumdošanas process un spēkā esošās normas: arhitrāvs ir tieši tas, kas gulstas uz kolonnām. Alegoriski tas ir likumdošanas process un spēkā esošās normas to vistiešākajā veidā. Tas ir tas, kas tiek “uzcelts” uz pamatprincipiem un realizējas konkrētos likumos.
• Frīze (josla dekoratīvo elementu ievietošanai) – judikatūra un tiesu prakse: Frīze ir vieta dekoratīviem elementiem. Tiesību doktrīnas plaknē tā būtu judikatūra un tiesu prakse, kas piešķir likumiem “dekoru” – precizē, papildina un attīsta tiesību normas, pilnveido tiesisko apziņu, pielāgojot šos elementus arvien mainīgajai realitātei. Tāpat kā frīzes rotājumi, arī tiesu nolēmumi ilustrē un bagātina tiesību sistēmu.
• Karnīze (augšējā, šaurākā sijas daļa) – tiesību piemērošanas robežas un izaicinājumi: karnīze vainago sijas daļu. Juridiskajā konstrukcijā tā simbolizē tiesību piemērošanas robežas un izaicinājumus, ar kuriem saskaras tiesībusistēma – arvien jaunas tiesiskās situācijas, pretrunas, kas liek meklēt jaunus risinājumus un precizēt normas.
• Frontons (trīsstūris virs sijām) – doktrīnas mērķi un augstākā jēga: arhitektūrā frontons ir ēkas vainagojums, ko izmanto ciļņu un skulptūru izvietošanai. Juridiskajā konstruktā tie ir doktrinārie mērķi un tiesību augstākā jēga – tas, ko ar šo juridisko konstrukciju vēlas sasniegt (piemēram, taisnīgākas sabiedrības veidošana, tiesiskās drošības nodrošināšana, sociālais progress). Tas ir “vēstījums”, ko doktrīna sniedz sabiedrībai, un tā ir vieta, kur izpaužas tās (vai drīzāk – var pārliecināties, kādi ir) augstākie ideāli un mērķi.

Taču, kad kāds jurists, zinātnieks vai pat tikai kāds iestādes darbinieks apgalvo, ka viņa piedāvātā doktrīna ir “arhitektūra”, tomēr acīmredzami tā kalpo jelkādām politiskām interesēm, ir vairāki veidi, kā šo apgalvojumu atspēkot, koncentrējoties uz pašu alegoriju un uzsverot atšķirības starp patiesu zinātnisku un politiski motivētu pieeju.

Pamatu (Stereobats) trūkums vai vājums: arhitektūrā stereobats ir ēkas stabilais pamats. Juridiski tas ir pamatprincipu un vērtību kopums (taisnuma, objektivitātes, tiesiskuma, cilvēktiesību ievērošanas). Ja doktrīna apkalpo politiskās intereses, tās “stereobats” bieži vien ir vājš vai selektīvs. Var apgalvot, ka tās pamatā nav universāli tiesību principi, bet gan politiski mērķi vai ideoloģijas. Tādā gadījumā, “pamati” nav veidoti no nemainīgiem, vispāratzītiem “materiāliem”, bet gan no mainīgas un “atkarīgas” “javas”, kas pakļaujas aktuālās politiskās konjunktūras svārstībām. Tā nav stabila bāze, bet gan māja, kas uzcelta uz smiltīm.

Kolonnu (normu) kropļojums vai selektivitāte: kolonnas ir normas un tiesību akti, kas ir loģiski savstarpēji saistīti un balstās uz pamatiem. Tādējādi politiski motivēta doktrīna bieži vien selektīvi izvēlas un interpretē normas, kas atbalsta noteiktas politiskās intereses, ignorējot tās, kas tām pretrunā. Var apgalvot, ka “kolonnas” nav vienmērīgas un stabilas, bet gan šķības, nepilnīgas vai pat fiktīvas, kas izkropļo kopējo “arhitektūru”, lai tā izskatītos tā, kā to vēlas pasūtītājs (politiskais spēks). Tas nav mērķis radīt funkcionējošu un estētisku struktūru, bet gan ārēji pievilcīgu fasādi, kas slēpj iekšējo vājumu.

Antablementa (sistēmas) asimetrija un neobjektivitāte: antablements ir sistēma un struktūra, kas harmoniski apvieno normas un principus. Taču, ja doktrīna apkalpo politiskas intereses, tās “antablements” ir asimetrisks un nelīdzsvarots.

Arhitrāvs (Likumdošana): arvien biežāk “likumdošanas process” (doktrīnas veidošana) nav caurspīdīgs un objektīvs, bet gan ir pakļauts politiskām manipulācijām. Politiskā justīcija kā koncepts ir klātesošs arī demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību normu tapšanas procesā, tomēr – pakļauts virknei pašierobežojošu prasību, kas tādējādi mazina politiski orientētu postulātu nekritisku ietērpšanu tiesību priekšrakstu veidolā.

Frīze (judikatūra/tiesu prakse): arī “judikatūra” var tikt veidota selektīvi, izvēloties tikai tos gadījumus vai interpretācijas, kas atbilst konkrētiem politiskajiem mērķiem, ignorējot pretrunīgus precedentus vai patvaļīgi interpretējot tiesu nolēmumus. Tā nav “māksla”, kas papildina sistēmu, bet gan būtībā propaganda, kas maskē patieso situāciju.

Karnīze (robežas): Politisko mērķu prioritārā rakstura izplešanās sekmē “tiesību piemērošanas robežu” ignorēšanu vai pat pārkāpšanu, tādējādi atsakoties no tiesiskuma principa būtībā ietilpināmo vērtību un garantiju universālā rakstura. Jebkurā gadījuma – pat tad, ja pieņemtu, ka tamlīdzīga atkāpšanās ir pamatota, ikvienam subjektam būtu jāspēj gūt vairāk vai mazāk pārliecību raisošs priekšstats, ka šī novirzīšanās no ierastā “kursa” objektīvi bijusi nepieciešama un tālab – pamatota.

Frontona (mērķu) saimnieciskā vai ideoloģiskā iedaba: frontons ir doktrīnas augstākā jēga un mērķi (taisnuma, sabiedrības labuma, tiesiskās drošības nodrošināšana). Savukārt, ja doktrīnas virsmērķis tiek definēts kā kalpošana politiskām interesēm, tās “frontons” nav veltīts augstākiem ideāliem. Tā vietā “ciļņi un skulptūras” attēlo politiskās partijas, līderus vai ideoloģijas, nevis universālus tiesību principus. Doktrīnas “arhitektūra” tādējādi kļūst par politiskas propagandas instrumentu, nevis par neatkarīgu zinātnisku vai juridisku konstrukciju.

Arhitekta (autora) neatkarības trūkums: īstu arhitektūru veido neatkarīgi un kompetenti arhitekti, kas vadās pēc profesionāliem principiem. Politiski orientēta tiesiskuma “arhitektūra” nav radīta neatkarīgā zinātniskā vai juridiskā vidē, bet gan ir pasūtījuma darbs, kas tiek veikts konkrētu spēku vai ieceru proponētāju uzdevumā. Tas nav autora brīva un objektīva intelektuāli radošā darba auglis, bet gan politiski disponēta konstrukcija, kuras “dizains” un “funkcijas” tiek noteiktas no ārpuses. Vēl ļaunāk – ja arī etablēti zinātnieki piebalso tamlīdzīgam pasūtījuma darbam.

Būvmateriālu (argumentācijas) kvalitātes vērtējums: īsta arhitektūras šedevra jaunrades process ir saistāms arī ar kvalitatīvu, pārbaudītu un piemērotu būvmateriālu izmantošanu. Raugoties uz autorus interesējošo sfēru, šis aspekts būtu saprotams kā doktrinārās un juridiskās argumentācijas kvalitāte, vispusība un pilnīgums. Ja tā ir tendencioza, loģiski vāja, balstīta uz kļūdainiem pieņēmumiem vai selektīvi izraudzītiem faktiem, tad tās “būvmateriāli” ir nekvalitatīvi. Līdzīgi kā ēka, kas uzcelta no sliktiem materiāliem, šāda “doktrīna-arhitektūra” neizturēs kritikas pārbaudi un laika zobu.

Citiem vārdiem sakot, patiesa “arhitektūra” tiesību zinātnē balstās uz objektivitāti, universāliem principiem un neatkarību. Ja doktrīna ir pakļauta politiskām interesēm, tā kļūst par fasādi, kas slēpj trauslu konstrukciju: manipulācijas un neobjektivitāti, nevis stabilu un objektīvi godīgu zinātnisku struktūru. Tā ir karikatūra par arhitektūru, nevis pati arhitektūra.

Tiesas sprieduma arhitektūra: jēgpilnības jautājums

Runāt par tiesas nolēmuma arhitektūru faktiski ir ne tikai jēgpilni, bet pat nepieciešami. Drīzāk pat novēloti aktuāli. Šis jēdziens ļauj mums aplūkot tiesas nolēmumu nevis kā vienkāršu teksta kopumu, bet gan kā strukturētu, loģiski veidotu un funkcionālu veidojumu, kas kalpo konkrētam mērķim – taisnīguma nodrošināšanai un tiesisko attiecību regulēšanai. Līdzīgi kā ēkas arhitektūra nosaka tās stabilitāti, funkcionalitāti un estētiku, tāpat arī sprieduma “arhitektūra” ietekmē tā skaidrību, pārliecinošo spēku un spēju nodrošināt tiesiskumu.

Kāpēc “arhitektūra” ir piemērots jēdziens šajā diskursā?

Struktūra un pamats: katrai ēkai ir nepieciešami stipri pamati un skaidra struktūra. Tiesas nolēmuma gadījumā tas ir juridiskais pamatojums un argumentācija, t.i., piemērojamās tiesību normas, un faktisko apstākļu konstatējums. Ja šie pamati ir vāji vai neskaidri, viss nolēmums var būt apstrīdams un nestabils. Arhitekts plāno, kā sijas un kolonnas noturēs ēkas svaru; tiesnesis strukturē nolēmumu, lai katrs secinājums balstītos uz objektīvu pierādījumu novērtējumu un tiesību normām.

Loģiskā secība un idejiskais plūdumus: labi projektētā ēkā ir skaidra telpu secība un tās funkcionālā plūsma. Līdzīgi, tiesas nolēmumā jābūt nepārtrauktai loģiskai plūsmai no faktu apraksta līdz juridisko normu analīzei un galīgajam lēmumam. Nolēmuma arhitektūra nodrošina, ka lasītājs (puses, augstākas instances tiesa, sabiedrība) var viegli izsekot tiesas domas gaitai un saprast, kā tiesa nonākusi pie konkrētajiem secinājumiem. Haotisks vai nesistemātisks nolēmums rada apjukumu un mazina uzticību.

Funkcionalitāte: ēkas mērķis ir kalpot noteiktai funkcijai – dzīvošanai, strādāšanai, atpūtai. Tiesas nolēmuma galvenā funkcija ir atrisināt strīdu un nodrošināt tiesiskās noteiktības principu. Zināmu jurisprudences “arhitektonisko” kanonu ievērošana sekmē to, ka nolēmums šo funkciju pilda efektīvi, padarot to viegli izpildāmu un saprotamu visām iesaistītajām pusēm.

Estētika un skaidrība: lai gan juridisks teksts nav mākslas darbs tādā izpratnē kā ēka, nolēmuma skaidrība, precizitāte un izteiksmes elegance ir tā “estētika”. Labi formulēts un loģiski konstruēts nolēmums, kas izvairās no liekvārdības vispārzināmu faktu izklāstā un pretrunīgiem slēdzieniem, ir daudz uztveramāks un pārliecinošāks. Tas atspoguļo profesionalitāti un rūpību.

Pielāgošanās kontekstam: arhitekts ņem vērā apkārtējo vidi, topogrāfiju un kultūras kontekstu. Tiesību normu piemērotājs, veidojot nolēmumu, ņem vērā konkrētās lietas apstākļus, tiesību sistēmas principus un vienlaikus – arī sabiedrības intereses. Nolēmuma arhitektūra atspoguļo spēju pielāgoties individuālajām lietas niansēm, vienlaikus saglabājot tiesību sistēmas integritāti.

Izaicinājumi nolēmuma “projektēšanā”

Līdzīgi kā ēkas projektēšanas un projekta realizācijas process ir daudzpakāpju un elementu kopums, arī nolēmuma projektēšanā ņemami vērā tiesību zinātnē, doktrīnā un normatīvajā dimensijā noteiktie kanoni. Runājot līdzībās, šie kanoni būtībā ir tas pats, kas nepieciešamie saskaņojumi, atļaujas un ieceru detalizējumi, kas nepieciešami, lai būvi galu galā atzītu par atbilstošu projektam. Pretējā gadījumā gaidāmās sekas, šķiet, vairākumam lasītāju būs labi pazīstamas: ja ēkas būvniecība notiek bez nepieciešamajiem saskaņojumiem un citu prasību ievērošanas, tā tiek atzīta par patvaļīgu būvniecību ar visām no tā atvasināmajām sekām – būvatļaujas apstrīdēšanu, būvniecības apturēšanu, celtnes nojaukšanu vai smagnējām tās legalizēšanas procedūrām, kas, savukārt, vienmēr liecina par trūkumiem ne tikai formālajā, bet arī materiālajā līmenī. 

Tieši tāpat arī tiesību piemērošanā vai tiesas nolēmuma tapšanā – ja lēmuma struktūra veidojas, ignorējot tiesību sistēmas “nesošās konstrukcijas” (piemēram, tiesību principus, tiesas judikatūru vai elementāru likuma interpretāciju), tad tas iegūst patvaļīgu raksturu. Formāli pabeigts, taču doktrināri greizs un bez tiesiskā pamata balsta, šāds nolēmums vairs nav tiesību “mākslas darbs”, bet drīzāk būvniecības brāķis, kas ne tikai neatbilst sabiedrības tiesiskās paļāvības standartiem, bet potenciāli apdraud arī pašas tiesiskās kārtības strukturālo stabilitāti. Tādēļ, gluži kā arhitektūrā – kur būves skaistumu nav iespējams nodalīt no tās konstruktīvās loģikas un atbilstības drošības normām – arī tiesību piemērošanas aktos un nolēmumos forma un saturs nedrīkst eksistēt neatkarīgi viens no otra. 

Runājot par nolēmumu arhitektūru, mēs saskaramies arī ar izaicinājumiem:

• Pārāk liels utilitārisms: mūsdienu tendence uz efektivitāti un lietderību var novest pie “funkcionālisma” tiesas nolēmumos, zaudējot nepieciešamo uzmanību par skaidrību, detalizētu pamatojumu un individuālo apstākļu analīzi. Spriedums kļūst par “tehnisku monstru”, kas izpilda savu funkciju, bet nespēj pārliecināt.
• “Dekoratīvisms” bez pamata: reizēm nolēmumi var būt pārāk izvērsti, pildīti ar liekām atsaucēm vai nepamatotiem vispārinājumiem, kas kalpo tikai “dekorācijai”, bet nesniedz reālu juridisku saturu. Tas ir kā ēka ar grezniem rotājumiem, bet nestabiliem pamatiem.
• Standartizācijas slazdi: mēģinājumi standartizēt nolēmumus (vai pat absurdi iedomāties, ka tos spētu taisīt mākslīgais intelekts) var atvieglot tiesneša vai jebkura cita tiesību normu piemērotāja darbu, taču tie var arī apdraudēt sprieduma individualitāti un spēju dziļi iedziļināties konkrētas lietas niansēs. Šī formas-satura disbalansa problēma arvien biežāk vērojama dažādu tiesībsargājošo iestāžu praksē, izmantojot tā saucamās “sagataves” un tipveida paraugus nolēmumu struktūras un izklāsta veidošanā. Lai arī šādi rīki var kalpot kā orientieris juridiskās profesijas standartizācijai un procesa efektivizēšanai, to nekritiska un mehāniska pielietošana – attiecinot identus formulējumus no lietas uz lietu bez būtiskas refleksijas par konkrēto faktisko un juridisko situāciju – rada nopietnu apdraudējumu tiesību radošajam, strukturāli individualizētajam potenciālam. Šāda “kopēšana” juridiskajā praksē veido to, ko var dēvēt par standartizācijas slazdu – šķietamu vienkāršojumu, kas grauj būtiskāko tiesiskās domas uzdevumu: iedziļināties, individualizēt, pamatot. Tiesību piemērotājs kļūst nevis par būvinženieri, kurš konstruē, balstoties uz konkrēta grunts stāvokļa analīzi un arhitektonisko ieceri, bet gan par veidlapas aizpildītāju, kura darba rezultāts var izskatīties strukturēts, taču iekšēji ir pretrunīgs vai pat bīstams. Tipveida juridiskais “produkts” nevis stiprina, bet formalizē tiesiskumu – padarot to par simulakru [25], kas funkcionē ārēji korekti, bet iekšēji nespēj īstenot taisnīgumu konkrētajā lietā. Tādējādi, tāpat kā patvaļīga būvniecība noved pie estētiski un funkcionāli apšaubāmām konstrukcijām, arī juridisko “sagatavju” nekritisks lietojums var radīt tiesiskos nolēmumus, kas ir konceptuāli pretēji ar pašu ars boni et aequi ideju – to mākslu, kura būtu jāpiepilda ar ētisku, racionālu un taisnīgu saturu, nevis ar juridisku inertu šablonismu.

Tātad tiesas sprieduma arhitektūra ir būtisks aspekts efektīvas tiesu sistēmas nodrošināšanā. Tā prasa no tiesneša ne tikai juridiskas zināšanas, bet arī spēju strukturēt domas, argumentēt loģiski un izteikties skaidri un pārliecinoši. Iecerēts, projektēts un izpildīts ar precizitāti, tiesas nolēmums kļūst par stabilu un uzticamu “būvi”, kas stiprina tiesiskumu un sabiedrības uzticību tiesai.

Nolēmuma un celtnes tapšanas etapi: analoģijas ceļojums

Domājot par tiesas nolēmumu, mēs bieži iedomājamies to kā gatavu, statisku dokumentu. Tomēr, aplūkojot tā tapšanas procesu caur būvniecības etapu analoģijas prizmu, mēs iegūstam daudz dinamiskāku un visaptverošāku skatu. Katrs būvniecības posms var kalpot kā jēgpilns salīdzinājums nolēmuma radīšanai un tā nozīmei tiesiskajā sistēmā:

Iecere – problēma un strīds: būvniecība sākas ar ieceri – vīziju par to, kas ir jābūvē, un galvenokārt, kādai vajadzībai tas kalpos. Tā var rasties no sabiedrības vajadzības, tirgus pieprasījuma vai vienkārši vēlmes radīt kaut ko jaunu. Savukārt tiesas nolēmuma “iecere” ir kāda reālajā dzīvē izveidojusies problēma, tiesiskais strīds vai pārkāpums, kas nonācis tiesas priekšā. Bez šīs “ieceres” jeb konflikta tiesai nav, ko risināt un nav nepieciešamības “būvēt” nolēmumu. 

Projekta izstrāde – faktisko apstākļu konstatēšana un juridiskā kvalifikācija: pēc ieceres seko detalizēta projekta izstrāde, kurā tiek precīzi noteikts, kādu konstrukciju būvēs, kādus materiālus izmantos, kādas funkcijas tai būs. To veic arhitekti un inženieri, ņemot vērā gan funkcionalitāti, gan drošību, gan vizuālo pievilcību. Šis posms atbilst arī nolēmuma juridiskajai un faktiskajai “projektēšanai”. Tiesnesis veic rūpīgu faktisko apstākļu konstatēšanu – izvērtē pierādījumus, virza procesu. Paralēli notiek juridiskā kvalifikācija – tiek atlasītas piemērojamās tiesību normas, kas ir kā “būvnormatīvi” un “materiālu standarti”. Tiek izlemts, vai notikušais atbilst, piemēram, Krimināllikuma, Civillikuma vai vēl kāda tiesību akta priekšrakstiem. Šajā fāzē tiek veidoti sprieduma pamatojuma bloki.

Saskaņošana – pušu argumentu izvērtēšana un tiesību doktrīnu analīze: būvprojektiem ir jāiziet saskaņošanas process ar dažādām institūcijām, lai nodrošinātu atbilstību normatīviem un standartiem. Nereti tas prasa kompromisus un korekcijas. Savukārt tas atbilst tiesas nolēmuma izveides fāzei, kurā notiek pušu argumentu izvērtēšana un kolīziju risināšana. Tiesa analizē gan prasītāja, gan atbildētāja (prokurora, aizstāvja un apsūdzētā) iesniegtos argumentus un pierādījumus, salīdzina tos ar tiesību normām un tiesu praksi. Tiek veikta arī tiesību doktrīnu analīze, salāgojot dažādas interpretācijas un nodrošinot sprieduma saderību ar pastāvošo tiesību sistēmu un tiesu praksi. Tas ir process, kurā tiek “saskaņoti” visi “būvniecības elementi”, lai tie veidotu vienotu un tiesiski pareizu “struktūru”.

Celtniecība – nolēmuma rakstīšana un motīvu veidošana: celtniecība ir fizisks process, kurā tiek likti pamati, celts karkass, uzstādītas sienas, jumts un visas nepieciešamās sistēmas, pārvēršot projektu realitātē. Nolēmuma tapšanas fāzē tiesnesis un ikviens cits tiesību normu piemērotājs faktiski “liek ķieģeli pie ķieģeļa”. Tiek izklāstīti konstatētie fakti, veikta tiesību normu interpretācija un motīvu veidošana – skaidri un loģiski izskaidrots, kā tiesa nonākusi pie saviem secinājumiem. Šajā posmā tiek “uzcelts” nolēmuma teksts, kas ietver ievadu, aprakstošo daļu, motīvu un rezolutīvo daļu.

Objekta nodošana ekspluatācijā – nolēmuma pasludināšana un stāšanās spēkā: kad būve ir pabeigta, tā tiek nodota ekspluatācijā, apliecinot, ka tā ir droša un funkcionāla. Tikai pēc tam to var izmantot paredzētajam mērķim. Tiesību sfērā tas atbilst nolēmuma pasludināšanai un tā stāšanās spēkā momentam. Līdzīgi kā ēka, tikai pēc oficiālas nodošanas ekspluatācijā, nolēmums iegūst juridisku spēku un ir izpildāms. Tas nozīmē, ka lietas dalībniekiem ir jāpakļaujas tiesas nolēmumam, un tas kļūst par daļu no tiesiskās sistēmas.

Uzturēšana un renovācija – sprieduma izpilde, pārsūdzība un tiesu prakses attīstība: Pēc nodošanas ekspluatācijā būvei ir nepieciešama regulāra uzturēšana, remonts un, ja nepieciešams, renovācija vai rekonstrukcija, lai tā saglabātu savu funkcionalitāti un aktualitāti. Justīcijas praktiskajā dimensijā šis posms ietver nolēmuma izpildi un / vai tā pārsūdzības procesu. Ja nolēmums tiek pārsūdzēts, augstākas instances tiesa veic tā “kvalitātes pārbaudi” – tā ir sava veida “renovācija” vai pat “nojaukšana un pārbūve”, ja tiek konstatētas būtiskas kļūdas. Turklāt, nolēmumi kļūst par tiesu praksi, kas “uztur” tiesību sistēmu un veicina tās attīstību, līdzīgi kā labi uzturētas ēkas veido pilsētas “audus”. Tiesu prakses maiņa ir kā “arhitektūras stila” maiņa, kas pielāgo tiesību sistēmu mainīgajai sabiedrības realitātei.

Aplūkotās analoģijas parāda, ka tiesas nolēmums ir daudz vairāk nekā tikai tekstuāls dokuments. Tā ir kompleksa “būve” kas prasa rūpīgu projektēšanu, precīzu izpildi un pastāvīgu “uzturēšanu”, lai pildītu savu galveno funkciju – nodrošināt taisnīgumu un tiesisko noteiktību sabiedrībā. Izpratne par šo “būvniecības procesu” palīdz novērtēt tiesas darba sarežģītību un sprieduma nozīmi.

Tāpēc ārkārtīgi svarīgi, lai nolēmuma taisīšanas procesā neiesprauktos jelkādi nekodificējami apstākļi, nu, piemēram, skaļi neafišētas, utilitāras valsts fiskālās intereses, ierobežojot individuālās tiesības un garantijas? Kurā (pēc analoģijas) būvniecības stadijā tad būtu pieļauta kļūda? Kāds arhitektoniskais orderis netiktu ievērots? 

Neievērotais arhitektoniskais orderis: klasiskās harmonijas zudums

Ja tiek ignorētas individuālās tiesības par labu fiskālajām interesēm, tas norāda uz klasiskā arhitektoniskā ordera neievērošanu tiesību jomā.

Klasiskie orderi (doriskais, joniskais, korintiskais) nav tikai dekoratīvi elementi. Tie simbolizē:

• Harmoniju: visi elementi ir proporcionāli un savstarpēji saskaņoti.
• Līdzsvaru: spēku un svara sadalījums ir līdzsvarots.
• Stabilitāti: konstrukcija ir stingra un uzticama.
• Funkcionalitāti un skaistumu: tie apvieno praktisko ar estētisko, veidojot stabilu un patīkamu struktūru.

Tiesiskuma kontekstā klasiskais orderis var tikt pielīdzināts tiesiskās valsts pamatprincipiem, kas ietver:

• Cilvēktiesību prioritāti: individuālās tiesības un brīvības ir tiesiskās sistēmas stūrakmens.
• Līdzsvaru starp varas atzariem: valsts varas dalīšana un kontrole.
• Tiesiskās noteiktības principu: skaidrība un paredzamība tiesiskajās attiecībās.
• Taisnīguma principu: objektīvs un godīgs strīdu risinājums.

Ja nolēmumā tiek ignorētas individuālās tiesības, tas nozīmē, ka ir pārkāpts šis tiesiskuma “klasiskais orderis”. Tas ir līdzīgi kā būvēt ēku, kurā kolonnas (individuālās tiesības) tiek atstātas novārtā, lai nestu visu jumta (valsts fiskālās intereses) svaru, padarot visu konstrukciju nestabilu un disharmonisku. Tiek upurēta proporcionalitāte un līdzsvars, kas ir klasiskā ordera būtība.

Kļūda, kas pieļauta tiesas nolēmumā, prioritizējot valsts fiskālās intereses pār individuālajām tiesībām, ir fundamentāla “projektēšanas” kļūda. Tā nav tikai neliela “kosmētiska” nepilnība. Tā liecina par tiesiskās valsts “klasiskā ordera” neievērošanu, kas apdraud tiesību sistēmas harmoniju, līdzsvaru un stabilitāti kopumā. Tiesas uzdevums ir “būvēt” taisnīgus un stabilus nolēmumus, kas patiešām atspoguļotu tiesiskuma pamatprincipus, nevis pārtaptu par instrumentu atsevišķu interešu apmierināšanai uz indivīda rēķina.

Lūk, tāds neliels, īstenībā vienkāršs un eksakts eksurss arhitektūras un tiesiskuma anloģijā!

Ak, jā! Gandrīz piemirsām solīto! Kas tad šobrīd ir iesprausts stilizēta ziediņa izskatā “sarkanās zvaigznes” vietā kapiteļu augšējās malas vidū?

Tiesību doktrīnu “arhitektūra” un demokrātiskas tiesiskas valsts dilemma

Kā lasītājs noprot, arī tiesību skolas vai doktrīnas patiešām var uzlūkot kā dažādas “arhitektoniskās” pieejas tam, kā mēs būvējam un saprotam tiesību sistēmu. Šeit lieliski iezīmējas centrālais konflikts, kas raksturīgs demokrātiskai tiesiskai valstij: vai likums ir “pareizs”, jo to nosaka likumdevējs (omnipotence), vai arī likumdevējs nosaka to, kas ir “pareizi” (omniscience)? Šī ir fundamentāla atšķirība starp juridisko pozitīvismu un dabisko tiesību doktrīnu.

Šo divu pieeju atšķirības varam saskatīt, turpinot mūsu arhitektūras alegoriju:

Juridiskais pozitīvisms: ”formas perfekcija” – juridiskā pozitīvisma “arhitektūra” ir līdzīga modernai, funkcionālai ēkai, kurā katra detaļa ir precīzi definēta un katram elementam ir skaidra, rakstiski definēta funkcija.

• Stereobats (Pamats): pozitīvisma pamats ir pašas valsts suverenitāte un likumdevēja autoritāte. Tiesību sistēmas pamatā ir nevis morālas vērtības, bet gan likumdevēja griba, kas izpaužas formāli pareizi pieņemtos tiesību aktos. Tā ir kā cieta, racionāli izbūvēta betona pamatne.
• Kolonnas (normas): šeit kolonnas ir konkrēti, rakstiski likumi un tiesību akti, kas precīzi definēti un ir tieši tādi, kā likumdevējs tos radījis. Kolonnu “dizains” un “izturība” nāk no to formālā derīguma – tās ir spēkā, jo tās ir pieņemtas noteiktā kārtībā.
• Sija jeb antablements (sistēma): pozitīvisma “antablements” ir stingri hierarhiska un loģiski sakārtota tiesību sistēma.
• Arhitrāvs (likumdošana): tas ir likumdevēja gribas akts, kas tieši gulstas uz rakstītajām normām.
• Frīze (judikatūra): šeit judikatūra ir pakārtota likumam, tā precizē un piemēro, bet nerada jaunas tiesības ārpus likumdevēja gribas. Tā ir kā paredzami un racionāli izvietoti rotājumi.
• Karnīze (robežas): robežas ir skaidras un nāk no likuma burta. Tiesību piemērošana aprobežojas ar to, kas ir uzrakstīts.
• Frontons (mērķi): pozitīvisma “frontons” ir tiesiskā noteiktība, prognozējamība un kārtība. Mērķis ir efektīva valsts pārvalde un sabiedrības stabilitāte, balstoties uz skaidriem un piemērojamiem noteikumiem.

Pozitīvisma priekšrocība ir skaidrība un prognozējamība, proti, jūs zināt, kas ir tiesības, jo tās ir uzrakstītas. Tomēr to vājums slēpjas tajā, ka tās var novest pie formālas legalitātes, kur likums ir spēkā, pat ja tas ir netaisnīgs, ja vien tas ir pieņemts pareizā kārtībā. Tas noved pie omnipotences jautājuma – vai likumdevējs ir “visvarens” savu tiesību radīšanā?

Dabiskās tiesības: “idejas un vērtību harmonija”

Dabisko tiesību “arhitektūra” ir līdzīga klasiskai, harmoniskai celtnei, kuras skaistums un stabilitāte nāk no tās pamatā esošām universālām idejām un proporcijām.

• Stereobats (pamats): dabisko tiesību pamats ir universālas morālās vērtības, taisnīgums, saprāts un cilvēka cieņa, kas pastāv neatkarīgi no valsts gribas. Tā ir kā pati zeme, uz kuras balstās celtne, nodrošinot tās dabisko saskaņu ar apkārtējo vidi. Tiesības ir “pozitivizētas tāpēc, ka tās ir saistošas” – tās balstās uz jau pastāvošu, dziļāku pamatu.
• Kolonnas (normas): šeit kolonnas ir tiesību normas, kas atspoguļo šīs universālās vērtības. Tās ir stipras un saistošas, jo tās ir “pareizas” pēc savas būtības. Pat ja tās nav rakstītas (nav “pozitivizētas”), to “struktūra” un “materiāls” nāk no to atbilstības taisnīgumam. Šī ir vispārsaistoša tiesību norma.
• Kapitelis (interpretācija): interpretācija šeit ir vērsta uz jēgu un mērķi, meklējot atbilstību augstākām vērtībām.
• Sija jeb antablements (sistēma): dabisko tiesību “antablements” ir tiesību sistēma, kas cenšas būt harmoniska un atspoguļot taisnīgumu.
• Arhitrāvs (likumdošana): likumdevēja darbs ir atrast un formulēt tās tiesības, kas jau dabiski pastāv. Tā nav radīšana no jauna, bet gan “atklāšana” un “ieviešana”.
• Frīze (judikatūra): judikatūra un tiesu prakse šeit ir ļoti svarīga, jo tā palīdz “izcelt” un “atdzīvināt” nerakstītās tiesības, nodrošinot to piemērošanu konkrētos gadījumos un atjaunojot aizskartās dabiskās tiesības, pat ja tās nav vēl “pozitivizētas”. Tā ir kā māksla, kas padara redzamu neredzamo.
• Karnīze (robežas): likumdevēja vara nav bezgalīga. Dabisko tiesību “karnīze” nosaka likumdevēja robežas, norādot, ka nevar pieņemt jebkuru likumu, ja tas pārkāpj pamatvērtības.
• Frontons (mērķi): dabisko tiesību “frontons” attēlo taisnumu, taisnīgumu, cilvēka cieņu un sabiedrības morālo progresu. Mērķis nav tikai kārtība, bet gan tiesiska kārtība, kas ir taisnīga. Tas atbild uz omnisciences jautājumu – vai likumdevējs nosaka to, kas ir “pareizs”? Un atbilde, protams, ir eksaltēts “nē, nē, un vēlreiz – nē”.

Vēsturiskā tiesību skola: “tradīcijas un organiskās attīstības arhitektūra”

Vēsturiskā tiesību skola ir kā sens, pakāpeniski un organiski audzis arhitektūras ansamblis, kas nav radīts pēc viena plāna, bet attīstījies pakāpeniski, atspoguļojot sabiedrības dabisko evolūciju un tradīcijas. Tā ir kā celtne, kuras katra detaļa nes vēstures nospiedumu.

• Stereobats (pamats): šīs skolas pamats ir tautas “kopējā pārliecība” (vācu – Volksgeist) jeb tautas gars, tradīcijas un vēsturiskā attīstība. Tas nav statisks, bet gan mainīgs un pakāpeniski veidojies laika gaitā. Pamats ir dabisks un organisks, nevis mākslīgi radīts.
• Kolonnas (normas): tiesību normas jeb “kolonnas” te atvasinās no tautas pārliecības, likumdevēja darbības un zinātnes. Kolonnas nav radītas vakuumā, bet gan izaugušas no konkrētās sabiedrības vēsturiskajiem apstākļiem. Tās ir veidojušās, pilnībā iepazīstot esošos avotus, atbrīvojoties no pārņemtiem uzskatiem un pastāvīgi pārbaudot savas pārliecības. Sākotnēji vēsturiskā skola uzsvēra, ka likumi izriet no tautas pārliecības, bet laika gaitā tā nonāca pie atziņas, ka taisnīgums izriet no likumiem (normatīvajiem aktiem), un citi avoti nav nepieciešami. Šis ir interesants pavērsiens, kas liecina par zināmu virzību uz pozitīvismu šīs skolas ietvaros, piešķirot likumdevējam centrālo lomu tiesību avotu hierarhijā.
• Sija jeb antablements (sistēma): “Antablements” ir tiesību sistēma, kas veidojusies evolucionāri, atspoguļojot vēsturiskās izmaiņas.
• Arhitrāvs (likumdošana): Likumdevējs nevis rada tiesības no jauna, bet gan formulē un sistematizē tās tiesības, kas jau dabiski izveidojušās sabiedrībā un tautas apziņā. Tā ir kā sija, kas savieno esošās, vēsturiski radītās kolonnas.
• Frīze (tiesu prakse/zinātne): tiesu praksei un tiesību zinātnei ir liela loma, jo tās interpretē un pilnveido tiesības, ņemot vērā vēsturisko kontekstu un sabiedrības attīstību. Tā ir kā dekorācija, kas tiek pievienota ar laiku un atspoguļo attīstību.
• Karnīze (robežas): robežas nosaka pati vēsturiskā attīstība un sabiedrības tradīcijas. Likumi, kas neatbilst šīm tradīcijām, nebūs efektīvi.
• Frontons (mērķi): vēsturiskās skolas “frontons” ir tautas tiesiskās apziņas attīstība, stabilitāte un prognozējamība, kas izriet no tiesību saskaņošanas ar vēsturiskajām realitātēm.

Vēsturiskās skolas vājums slēpjas tajā, ka tā var veicināt konservatīvismu un kavēt nepieciešamās reformas, ja tradīcijas ir acīmredzami novecojušas vai pat netaisnīgas. Tomēr tās stiprums ir spēja radīt stabilu un sabiedrībā pieņemtu tiesību sistēmu, kas harmoniski iekļaujas tās vēsturiskajā kontekstā.

Vērtību jurisprudence: “vērtībās balstīta mūsdienīga arhitektūra”

Vērtību jurisprudence ir kā mūsdienīga arhitektūra, kas apvieno funkcionalitāti ar estētiku un pamatvērtībām. Tā atzīst gan formu (normu), gan saturu (vērtību), un uzskata, ka tiesību piemērošana ir nevis mehānisks, bet gan radošs un vērtējošs process.

• Stereobats (pamats): vērtību jurisprudences pamats ir abstraktas vērtības, kas iebūvētas pašā sabiedrības un tiesību būtībā. Tā atzīst, ka katra likuma un normas pamatā ir kāda aizsargājama vērtība. Tas ir spēcīgs, bet elastīgs pamats, kas ļauj pielāgoties.
• Kolonnas (normas): “kolonnas” ir tiesību normas, bet tās netiek aplūkotas izolēti. Katra kolonna satur “vērtību” kodolu. Šo kolonnu “struktūra” un “materiāls” ir ne tikai likuma burts, bet arī tajā ietvertā vērtība. Kolonnu “dizains” un “izturība” nāk no to spējas atspoguļot un realizēt šīs vērtības.
• Sija jeb antablements (sistēma): vērtību jurisprudences “antablements” ir dinamiska un interpretatīva tiesību sistēma, kas fokusējas uz vērtību konkretizēšanu un saskaņošanu.
• Arhitrāvs (likumdošana): likumdevējs, pieņemot likumus, jau ietver tajos noteiktas vērtības. Arhitrāvs ir ne tikai likuma teksts, bet arī likumdevēja nodoms un apņemšanās aizsargāt konkrētas vērtības.
• Frīze (tiesu prakse/zinātne/pārvaldes lēmumi): šeit “frīze” ir ārkārtīgi nozīmīga. Tā ir vieta, kur notiek vērtējošs darbs, konkretizējot abstraktās vērtības, saskaņojot tās ar sabiedrības izpratni un piemērojot tās konkrētos gadījumos. Šo procesu vada “zināmi kritēriji”, kas atrodami tiesu praksē, valsts pārvaldes lēmumos, tiesību zinātnē un konstitūcijā. Tas ir kā māksliniecisks darbs, kas piešķir formai jēgu.
• Karnīze (robežas): robežas nosaka ne tikai likuma burts, bet arī pamatvērtības un tiesību mērķi. Normas saturs tiek noskaidrots ar tiesību mērķa, vienlīdzības principa un citu kritēriju palīdzību, kas nodrošina sistēmas elastību un spēju risināt kompleksus gadījumus.
• Frontons (mērķi): vērtību jurisprudences “frontons” ir taisnīguma, līdzsvara un sabiedrības vērtību izpratnes realizācija tiesību piemērošanā. Tā cenšas nodrošināt, ka tiesību sistēma ne tikai funkcionē, bet arī kalpo sabiedrības augstākajām vērtībām.

Vērtību jurisprudences stiprums ir tās spēja pielāgot tiesību normas mainīgajai sabiedrības realitātei, saglabājot saskaņu ar pamatvērtībām. Tā uzsver tiesību piemērotāju lomu ne tikai kā likuma burtu izpildītājus, bet arī kā vērtētājus un interpretētājus. Tās vājums var būt subjektivitātes risks tiesību piemērošanā, ja vērtēšanas kritēriji nav pietiekami skaidri un vispārpieņemti. Vai arī – ja sarkanās zvaigznes joniešu kapiteļa vietā ir iesprausta cita apšaubāma zvaigznīte.

Tātad – pats lielākais vājums izpaužas pašu vērtību identifikācijā un atzīšanā par labām esam. Kādas tad ir laika gara vērtības? Par tām špengleriski-pesimistiskā manierē autori izteicās jau iepriekš. Vai valsts fiskālās intereses ir vērtība? Kā savulaik 1983. gadā Konservatīvās partijas konferencē izsacījās Margareta Tečere (Margaret Hilda Thatcher, Baroness Thatcher, 1925–2013), uzsverot savu fiskāli konservatīvo pārliecību – nav jau nekādas valsts naudas; ir vienīgi nodokļu maksātāju nauda…Varbūt kādas politisko partiju koalīcijas “īstermiņa vērtības” ir vērtība? Skaidrs, ka nē.

Tad kādai no šīm “arhitektūras” pieejām ir lielākā nozīme mūsdienu tiesību sistēmu attīstībā? Vai varbūt slepus notiek neatļauta būvniecība, jo pilnīgi skaidrs, ka mūsdienu tiesību sistēmai būtu jābalstās uz izpratni, ka likums nav tikai likumdevēja griba, bet arī taisnīguma un saprāta izpausme. Valsts gan rada rakstītus likumus (pozitīvisms), bet vienlaikus vismaz jābūtīgi būtu jāpastāv efektīviem mehānismiem (piemēram, konstitucionālās tiesas, cilvēktiesību normas), kas ļauj apstrīdēt šo likumu atbilstību augstākām morālām vērtībām un cilvēktiesībām (dabisko tiesību ietekme). Šādā “arhitektūrā” ir svarīgi, lai būtu gan stabilas, rakstītas kolonnas, gan spēcīgi, uz vērtībām balstīti pamati, kas neļautu celtnei sabrukt netaisnīguma smaguma dēļ.

Kā ir pie mums?

Pēcvārds

Šodien likums daudziem vairs nešķiet skaists. Skaisti šķiet tad, kad vienā konkrētā gadījumā esi izkļuvis cauri sistēmai nesalauzts.

Kādēļ tā? Vai tiešām mūsdienu jurisprudence aizvien biežāk tikai imitē arhitektūru, kurai ir fasāde, bet trūkst pamatu? Likumi tiek dekorēti ar ideoloģiskiem kapiteļiem, bet aiz šīs smalkās konstrukcijas slēpjas brutāls funkcionālisms, kas ignorē taisnīguma, cilvēka cieņas un klasiskās harmonijas ideālus. Tā vietā, lai būvētu uz universāliem principiem, mēs bieži vien redzam politiski motivētas haltūras, kas mēdz aizsegties ar “tiesību doktrīnām”, bet realitātē ir kā sabrukušas dekorācijas no kādas senas teātra izrādes. Tas gan no priekškara puses vēl izskatās pēc pils, bet aizkulisēs ož pēc kompromisiem un koridoru kompromata.

Izskatās, ka nereti tiesību arhitektūra šodien vairs ne tuvu nav katedrāle, bet gan IKEA mēbele – turklāt bez instrukcijām, ar trūkstošām skrūvēm un angažētu pasūtītāju, kurš apgalvo, ka tā ir taisnīguma pilnība. Un rezultātā mēs vairs nerakstām likumus uz marmora, bet zīmējam tos ar krītu uz trotuāra – līdz pirmajam lietum, kad viss pazūd bez pēdām. Bet kad likums kļūst par tikai par dizaina objektu, bet vienlaikus zaudē savu ētisko kodolu, tad arī tiesiskums kļūst par iepakojumu – iespējams, skaistu, bet tukšu.

Kā, iespējams, par šo visu būtu sacījis O. Špenglers, mēs dzīvojam civilizācijā, kur likumi vairs netop no patiesības, bet no interesēm. Tā nav tiesiskuma arhitektūra – tas ir juridisks dekors vēl vienas kultūras norietam.

Un, visbeidzot, varbūt pēc zināmām kadru pārmaiņām būtu nepieciešams likt nojaukt neatļautas būvniecības elementus vienā otrā tiesību nozarē, kuras konstrukcija ir būtiski sašķobījusies?

Turpinājumā – par tiesībām un mūziku.