«[..] [M]ūsdienu psiholoģija šad tad nodarbojas ar mākslinieka un viņa mākslas problēmu. Freids domāja, ka viņš ir atradis atslēgu, ar kuru, izejot no mākslinieka personisko pārdzīvojumu sfēras, var atslēgt mākslasdarbu. [..] [K]āpēc lai mākslasdarbu nevarētu atvasināt no «kompleksiem» tāpat kā, piemēram, neirozes? Tas, ka neirozēm piemīt pavisam noteikta dvēseliska etioloģija, t. i., to avots – emocionālās iedabas cēloņi un reālas vai fantastiskas iedabas agrīni bērnības pārdzīvojumi, bija arī Freida lielais atklājums.»