Cilvēks, kurš raugās uz pasauli ar domu, ka vārdam «cieņa» vēl ir palikusi nozīme, bieži vien nonāk zaudētāju pusē. Jo cieņa, kā izrādās, nav prece, kuru var atdot otram – tā ir etosā sakņota klātbūtne. Bet ko nozīmē, ja likums prasa «nevainojamu reputāciju»? Vai tā ir morāla kvalitāte? Vai drīzāk tikai procedurāla fikcija?

Linda Lielbriede uzskata, ka risinājums būtu izslēgt tamlīdzīgu kategoriju no tiesiskā ietvara, paredzot alternatīvus, precīzi piemērojamus kritērijus, kas ļautu izvērtēšanas procesā izraudzīties atbilstošākās kandidātes un kandidātus. Reputācija kā spogulis ārējam paštēlam nav universāla garantija citām konkrētas personas kvalitātēm, kas vajadzīgas profesionālajai misijai. Grūti nepiekrist, ka būtībā visi šie daudzveidīgie skatījumi uz reputācijas definējumu apstiprina, ka divkosīgā vai pat nelietīgā kārtā indivīdam ir iespējams sevi pievilcīgi reprezentēt publiskajā sfērā, kas gan vēl nebūt nav apliecinājums citu īpašību un prasmju esībai vai neesībai. Citiem vārdiem sakot, reputācijas «nevainojamības» izvērtējumā objektīvi būtu jātiecas atbildēt uz jautājumu, vai profesijas vai amata kandidāta atlasē patiešām ir iespējams paļauties uz kādas personas gadu gadiem veidotu ārēji publisko tēlu, kas, iespējams, nemaz neatbilst domām, priekšstatiem un vērtību spriedumiem, ar kuriem indivīds dienu no dienas konfrontē savu apziņu.

1. Kas tiek prasīts Latvijā?

Piemēram, saskaņā ar Prokuratūras likumu prokurora, tostarp ģenerālprokurora amatam, var virzīt personu, kas atbilst likumā noteiktajām prasībām un «kurai ir nevainojama reputācija». Tā pati prasība atrodama tiesnešu, advokātu un daudzu citu valsts amatpersonu un profesiju atlases prasībās.

Bet – kurš šo reputāciju vērtē?

Parasti – amatpersonu vērtēšanas komisija, attiecīgais padomdevējs (piemēram, Tieslietu padome), politiski ieinteresētā Saeima. Retāk – sabiedrība, žurnālisti, vai vēl retāk – sirdsapziņas tribunāls.

2. Semantiskais absurds

Vārdu salikums «nevainojama reputācija» ir tāds kā filozofiskais «pārpratums». Intelektuāla kļūda.

«Nevainojams» nozīmē – bez vainas.

Bet cilvēks bez vainas? Pat Seneka, kurš rakstīja par tikumu, nekad neuzdrošinājās to sagaidīt no dzīva cilvēka.

Tātad – ko prasām mēs?

«Reputācija» ir publisks viedoklis, bet viedoklis var būt maldīgs. Tad ko īsti mēra – vai cilvēka iekšējās vērtības, vai viņa publiskā tēla pareizo stāvokli jeb rākursu?

Arī noziedznieks, kurš ilgi nav pieķerts, var baudīt «nevainojamu reputāciju», līdz brīdim, kad tiek atklāts.

Bet vai mainījās reputācija, vai tikai nokrita maska? 

Nevainojama reputācija noziedzīgajā pasaulē ir uzticamība. Tā ir gatavība klusēt, nepārkāpt klusēšanas kodeksu (omertu) un nodrošināt struktūras iekšējo stabilitāti. Ja tu esi nežēlīgs, bet disciplinēts, ja tu dalies laupījumā un neaizraujies ar liekvārdību – tu esi ar nevainojamu reputāciju. Ja kāds tevi apsūdz, bet tu paliec brālībā – vēl labāk. Reputācija nozīmē lojalitāti, nevis godīgumu.

3. Vai runa ir par tikumu vai lojalitāti?

Reālpolitikā «nevainojama reputācija» bieži tiek interpretēta kā piederība pie stabilas sistēmas – tādas, kas nerada problēmas, neizdara «izlēcienus» un zina, kad klusēt. Tā ir klana lojalitāte, nevis morāla kvalitāte.

Tātad šeit reputācija tiek kalibrēta kā instruments. «Nevainojams» ir tas, kurš garantē stabilitāti, neuzdod liekus jautājumus un netraucē kabinetos nobriest īstajiem lēmumiem. Ja viņš izsaka neētiskus komentārus – tas ir viņa «tiešums». Ja viņš izdara spiedienu uz kolēģiem – tā ir «proaktīva vadība». Ja viņš apklusina atšķirīgos – tā ir «kontrole pār iestādi». Reputācija ir tas, ko par tevi saka tie, kuriem vajadzīgs, lai tu paliktu amatā.

Šādā kontekstā pat apšaubāmi izteikumi par tiesiskumu, publiska necieņa pret kolēģiem, spiediena izdarīšana vai atturēšanās no atbildības var tikt normalizēti kā «asums», «tiešums» vai pat «profesionāla stingrība».

Cilvēkam, kurš spēj mobilizēt pareizos resursus vajadzīgajā brīdī, tajā skaitā, arī melot, «nevainojamība» tiek piešķirta kā balva, nevis atzīta kā īpašība.

Savukārt tiesiskas demokrātiskas valsts (vidējais aritmētiskais) pilsonis varbūt vēl tic, ka reputācija nozīmē cieņu, godīgumu un konsekvenci, jo skaidrs, ka viņš vēlas, lai amatpersona nedara kaunu amatam. Taču viņš arī apjauš, ka vērtēšana notiek «tur augšā», aiz slēgtām durvīm, kur realitāti nosaka nevis ētika, bet funkcionalitāte. Un šis pilsonis, iespējams, klusībā saka: «Ja reiz tur sēž, tad viņš noteikti nav vissliktākais.» Šī ir reputācija pēc noguruma – ne pēc morāles. Pieļaut mazāko ļaunumu.

4. Ko saka judikatūra?

Satversmes tiesa gluži nesen, pērnā gada nogalē, pievērsās «nevainojamas reputācijas» izpratnei Tiesu ekspertu likuma piemērošanas kontekstā, atzīmējot, ka reputācija esot sabiedrībā izplatīts vērtējošs uzskats par personu, un viens no nevainojamas reputācijas būtiskākajiem aspektiem ir sabiedrības cieņa un uzticēšanās.

Uzmanību pelna minētajā lietā Nr. 2023-47-01 aplūkotā tēze, ka no neapšaubāmas reputācijas, savukārt, atvasināma sabiedrības spēja uzticēties tiesas spriešanas procesam un tiesu varai kopumā: «Sabiedrības uzticēšanās tiesu varai ir demokrātiskas tiesiskas valsts, kā arī atklātas, taisnīgas un harmoniskas sabiedrības elements. Tikai tad, ja tiesu vara bauda sabiedrības uzticēšanos, ir iespējams pilnvērtīgi īstenot tiesas spriešanas funkciju […]. Uzticēšanās tiesu varai ir nesaraujami saistīta ar uzticēšanos valsts varai.»

5. Kā ir īstenībā?

«Nevainojama reputācija» ir līdzīga apsēdināšanai pie goda galda – ja klans izlemj, ka esi mūsu cilvēks, tu esi nevainojams.

Turklāt pat tad, ja pirms tam būtu pieļautas visdažādākās atkāpes no ētikas minimuma vai cieņpilnas attieksmes pamatnosacījumiem.

Nevainojams ir tas, kurš pareizi dusmojas, pareizi klusē, pareizi ignorē.

Īsts nevainīgais ir tas, kurš, nonākot problēmās, nedara neko – jo nekas nav drošāks par stagnējošu klusumu.

Bet – vai tā ir izeja?

Īsāk sakot, ar «nevainojamu reputāciju» pie mums Latvijā ir problēmas. Lielas. Ko darīt?

6. Ko būtu teikuši «objektīvi vērotāji no malas»?

Reputācija kā indivīda personības ārējās izpausmes veidols ir publiska šķietamība – tēls, kas raksturo personu, kam šī reputācija piemīt. Tieši tāpēc reputācijas novērtējumā vislielākajā mērā nozīme piemīt ārējam viedoklim, vērtējumam. Būtībā šis aspekts vienlaikus izvirza vēl kādu būtisku jautājumu – vai cita cilvēka viedoklis par kādu līdzcilvēku vispār var būt objektīvs? Jeb, citiem vārdiem, vai patiesībā «nevainojamas reputācijas» konstatācija vai tās neesības atzīšana patiesībā nav kādas konkrētas grupas, kopas vai indivīda «subjektīvais viedoklis»? 

Lai raudzītu rast kādas vadlīnijas šo jautājumu šķetināšanas procesā, būtu derīgi aplūkot zināmas klasiskas intelektuālas vērtības.

Kristīgajā tradīcijā nevainojamība nav stāvoklis, bet ilga un nemitīga cīņa ar savu iedzimto grēcīgumu. «Nav neviena taisna, it neviena», raksta Pāvils (Rom. 3:10). Šī izpratne balstās apziņā, ka ikviens cilvēks ir potenciāls grēcinieks, kurš tikai caur žēlastību var tikt glābts. Līdz ar to – ja kāds sevi pasludina par «nevainojamu», viņš drīzāk ir viltvārdis, nevis svētais. Kristīgā mēraukla saka: tieši tas, kurš apzinās savu vainu, ir tuvāk pestīšanai nekā tas, kurš visiem tiecas apliecināt savu tikumību. Atkal grūti nepiekrist.

Lai kā tur arī nebūtu mūsu Dainu skatījumā,

«Kas citiem godu deva, / Tam gods pašam nepieder.»

«Nedziedāju sveša goda, / Dziedu sava tēva godu.»

Bet ko, iespējams, teiktu citi?

1. Ījabs (apm. 6.–4. gs. p.m.ē.)

Nevainojamība kā dievišķa ciešanu pārbaude. Reputācija nav ārēja, bet sakņojas cilvēka eksistencē dieva priekšā — viņa draugi kļūdās, jo vērtē pēc sekām, nevis sirdsapziņas.

2. Ecehiēls (6. gs. p.m.ē.)

«Tēvi ēda zaļus vīnogu ķekarus, bet bērniem zobus saēda skābums?» — reputācija nav iedzimta, tā nedrīkst tikt mērīta pēc kolektīva ēnas.

3. Sokrāts (469–399 p.m.ē.)

Reputācija ir nieks, ja tā stāv ceļā patiesībai. Labāk ciest netaisnību nekā to darīt. Viņš tika notiesāts, bet kļuva nemirstīgs.

4. Platons (427–347 p.m.ē.)

Aprakstīja taisnīgo cilvēku, kuru visi uzskata par netaisnīgu. Reputācija ir ēna alas sienā, nevis patiesība.

5. Aristotelis (384–322 p.m.ē.)

Slava nav tikums. Tā ir ārējs atalgojums, ko piešķir citi, bieži vien nepareizi. Tikums rodas caur darbību, ne caur slavinājumu.

6. Lūcijs Anējs Seneka (apm. 4 p.m.ē. – 65 m.ē.)

Reputācija ir «ārišķīgs labums» (externum bonum), kas nav mūsu varā. Tikumība — tas, kas ir mūsu spēkos — ir svarīgāka par sabiedrības domām. «Kas citu acīs šķiet cēls, bieži pats sev ir pretīgs.» (Epistulae Morales ad Lucilium, XI). Seneka neuzticētos reputācijai kā vērtības mēram. Pūļa spriedums ir mainīgs, bet iekšējā stāja – pastāvīga. Viņam nevainojamība būtu klusa pašdisciplīna, ne sabiedriska uzslava.

7. Augustīns (354–430)

Reputācija cilvēku acīs var būt iluzora — Dievs ir vienīgais, kurš redz sirdi. Tas, kurš sevi uzskata par nevainojamu, ir vistālākais no patiesības.

8. Boēcijs (apm. 480–524)

Laimes riteņa neparedzamība parāda, cik trausla ir reputācija. Viens mirklis – un tu esi cietumā. Vēl viens – un ierakstīts mūžībā.

9. Akvīnas Toms (1225–1274)

Nevainojama reputācija nav absolūta – tikai Dievs zina dvēseles stāvokli. Tomēr sabiedriskā uztvere var būt noderīga, ja tā saskan ar tikumu.

10. Mārtiņš Luters (1483–1546)

«Šeit es stāvu, citādi nevaru.» Sirdsapziņa pāri sabiedriskam tēlam. Reputācija bez patiesības ir tikai putekļi uz krusta.

11. Žans Kalvins (1509–1564)

Iekšējais stāvoklis ir augstāks par publisko viedokli. Izredzētība nav atkarīga no cilvēku domām.

12. Frānsiss Bēkons (1561–1626)

Reputācija ir viens no «elkiem» – aizspriedums, kas izkropļo patiesību. Zināšanas nevar balstīt uz tautas viedokli.

13. Fjodors Dostojevskis (1821–1881)

Reputācija ir ļaunuma maska. Patiesi cilvēcisks kļūst tikai tas, kurš krīt, tiek kārdināts un caur ciešanām atgriežas. Sabiedrības spriedums nav pestīšana. Dostojevskis redzētu reputāciju kā vilinošu ļaunuma masku. Tas, kurš tiek uzskatīts par «nevainojamu», bieži ir vienkārši tas, kurš vēl nav ticis pietiekami kārdināts. Viņa varoņi klūp, pazemojas un tikai caur ciešanām atgūst cilvēcību. Patiesa reputācija nav sabiedrības uzslava, bet personīgā grēksūdze Dieva un sevis priekšā.

14. Gustavs Lebons (1841–1931)

Masu psiholoģija nosaka reputāciju. Pūlis nevērtē patiesību — tas vērtē tēlu, atkārtojumu, efektu.

15. Frīdrihs Nīče (1844–1900)

«Taisnīgums ir vājāko atriebība, pārgērbta morālē.» Reputācija ir spēles instruments, kuru izmanto tie, kas vēlas dominēt.

16. Zigmunds Freids (1856–1939)

Reputācija ir Superego konstrukcija. Persona slēpj savas vēlmes, lai būtu pieņemta — bet patiesais Es paliek neatzīts.

17. Viljams Džeimss (1842–1910)

«Patiesība» ir tas, kas darbojas. Reputācija — tas, ko sabiedrība uzskata par «derīgu» tēlu, ne obligāti ētiski taisnīgu.

18. Kārlis Gustavs Jungs (1875–1961)

Reputācija ir persona – maska, ko sabiedrība sagaida. Patiesais cilvēks dzīvo ēnā, kas negrib tikt redzēta.

19. Emīls Dirkems (1858–1917)

Reputācija ir sociāla funkcija, ko sabiedrība izmanto kā normu uzturēšanas mehānismu. Tā nav objektīva vērtība.

20. Rainis (1865–1929)

Rainis, kurš pats piedzīvoja cietumu, trimdu, nodevību un idealizēšanu, teiktu: «Nevainojama reputācija? Tā ir tukša frāze, ja tā nebalstās uz cīņu. Varonis nav tas, kurš nevainojams, bet tas, kurš dega.» Tikai tas, kurš spēj kļūt viens pats pret pasauli, kļūst par tautas varoni. Rainim reputācija ir iekšējs spriegums – starp individu un ideju. Viņš neticētu nevainīgumam bez iekšējas cīņas. «Pastāvēs, kas pārvērtīsies» – un ja reputācija nepārvēršas laikmeta ugunī, tad tā nav dzīvotspējīga. Reputācija bez cīņas ir dekors. Varonība ir pārvēršanās.

21. Aspazija (1865–1943)

Reputācija kā patriarhāta rāmis. Tikumība kā pakļautības konstrukcija. Viņa redzētu «nevainojamību» kā maskētu cenzūru pret sievietes brīvību. Aspazija redzētu «nevainojamu reputāciju» kā patriarhālu pieprasījumu klusēt, pielāgoties un būt «tikumīgai». Viņa to saprastu kā rāmi, kurā sieviete tiek iestumta, lai nekļūtu par domājošu, neatkarīgu būtni.Viņa, iespējams, rakstītu: «Nevainojama reputācija ir tikai ēna, aiz kuras slēpjas bailes no sievietes domas.» Aspazija ticēja, ka reputācija bez pašnoteikšanās ir verdzība. Viņa uzsvērtu: reputācija ir jāsavieno ar brīvību runāt, protestēt, veidot dzīvi pēc saviem likumiem, nevis būt «pieklājīgai» vai «pareizai». Ja reputācija tiek sargāta, apspiežot sevi – tā ir varmācība, nevis tikums.

22. Martins Heidegers (1889–1976)

Reputācija ir daļa no «das Man» (ikviens) — neautentiskas esības, kur cilvēks dzīvo pēc tā, ko par viņu domā citi.

23. Ludvigs Vitgenšteins (1889–1951)

«Par ko nevar runāt, par to jāklusē.» Reputācija bieži ir tukša valoda, kas aizstāj reālo attiecību kvalitāti.

24. Vinstons Čērčils (1874–1965)

Reputācija ir tas, ko tavs ienaidnieks negrib tev atzīt. Tā ir nevis forma, bet saturs, kas iztur laika spiedienu. Čērčils neticētu nevainojamībai bez kļūdām – viņš teiktu: «Nevainojams nav tas, kurš nekad nav kritis, bet tas, kurš ir kritis un cēlies cēli.» Viņa pasaulē reputācija ir rēta, nevis medaļa.

25. Josifs Staļins (Josif Vissarionovič Džugašvili, 1878–1953)

«Nevainojama reputācija ir tas, ko nosaka partija.» Tā nav iekšēja īpašība, bet lojalitātes pierādījums režīmam. Šodien – tautas ienaidnieks, rīt – tautas varonis. Un otrādi. Reputācija nav par patiesību, bet par pielāgošanos politiskajam laikam. Svarīgi nav būt taisnīgam – svarīgi būt noderīgam.

26. Hosē Ortega i Gasets (1883–1955) 

Cilvēks ir «es un manu apstākļu kopa» — bet masas cilvēks atsakās no apziņas par apstākļiem. Viņš negrib būt vairāk, viņš grib vienkārši būt. Reputācija masu sabiedrībā kļūst par ļaužu apmierinājuma spoguli – nevis tikuma mēru. Tā vairs nav saistīta ar stāju vai sasniegumiem, bet ar spēju neizcelties, neizaicināt, netraucēt komfortam. Tas, kurš klusē un pakļaujas, iegūst reputāciju. Tas, kurš domā un pretojas – zaudē to. Ortega rakstīja par barbaru iebrukumu Romas impērijā, bet viņam «barbari» nav tikai vēstures tēli – tie ir mūsdienu cilvēki-masas, kuri iebrūk civilizācijā no iekšpuses, iznīcinot kultūru, valodu, prasību domāt. Barbaram reputācija nav svarīga, jo viņš nesaprot tās būtību. Viņam pietiek ar spēku, dominanci, troksni. Masa piešķir reputāciju tam, kurš nostiprina viņu tiesības uz komfortu, ne tam, kurš iestājas par patiesību. Un tas ir barbarisma uzvaras mehānisms civilizētā sabiedrībā.

Viņš brīdinātu: kad cilvēks pārāk ilgi dzīvo publiskā tēla ēnā, viņš beidzot pazūd tajā. Cilvēks ar nevainojamu reputāciju nereti vairs nav pats — viņš ir kompromiss starp sevi un auditoriju, kuru tiecas pārliecināt. Reputācija, viņaprāt, rodas tur, kur izzūd paša balss. Jo skaļāk runā sabiedrība, jo klusāk paliek cilvēks. Ortega i Gaseta centrālais tēls — «masas cilvēks» — nav tikai socioloģiska kategorija. Tas ir morāli un estētiski regresīvs indivīds, kurš lepni atraida izcilību, kompetenci un cieņu pret vērtību hierarhiju. 

Masas cilvēks nereti kļūst par jaunas «barbarības» nesēju: viņš neiejaucas vēsturē kā cildenuma meklētājs, bet kā vērtību un formu drupinātājs. Viņš ienāk kā iekarotājs — ar pārliecību, ka viņam pienākas viss, un bez jebkādas pašrefleksijas par paša reputāciju.

Ortega arī rakstīja: «Barbarisms ir tieši tas — cilvēks, kurš ignorē citu pieredzi un uzskata savu nejēdzību par tiesisku pozīciju.» Šāds indivīds nevis godā reputāciju kā sociālu kapitālu, bet ar savu klātbūtni to izšķīdina, padarot jēdzienu par reputāciju relatīvu, tukšu vai instrumentālu. Reputācija barbaram nav gods, bet ierocis vairākumam — tas ir vai nu iemesls nomelnošanai, vai instruments pašapliecināšanai.

Turklāt Ortega brīdināja par «barbaru iebrukumu Romā» — nevis ar zobenu, bet ar domāšanu. Tiklīdz reputācijas jēdziens vairs netiek balstīts vērtībā, bet gan tautas balsī, klikšķos vai «sabiedrības viedoklī», sākas reputācijas degradācija. Tā vairs nav dvēseles gaisma, bet sabiedriskā uzslava, kurai nav iekšējas jēgas. Tā kļūst par masu fetišu, nevis cildenuma atspulgu.

27. Zenta Mauriņa (1897–1978)

Reputācija bez cieņas pret cilvēka iekšējo garīgumu ir tukša. Tā jābalsta stājā, ne viedoklī.

28. Antuāns de Sent-Ekziperī (1900–1944)

Reputācija nerodas no vārdiem, bet no klusa darba. Tā ir spēja salabot lidmašīnu tuksneša naktī, zinot, ka kāds cits tai rīt uzticēs dzīvību. Cilvēks ar reputāciju Sent-Ekziperī pasaulē ir tas, kurš nerunā par uzticamību, bet klusējot ir klātesošs. Reputācija ir dienu pēc dienas atkārtota lojalitāte pret neredzamo.

28. Ērihs Fromms (1900–1980)

Reputācija ir bēgšana no brīvības. Mēs izvēlamies būt tas, ko sabiedrība sagaida, nevis kas mēs esam.

29. Džordžs Orvels (1903–1950)

Reputācija ir tas, ko partija saka par tevi. Ja viss tiek uzraudzīts, pat reputācija kļūst par disciplīnas ieroci.

30. Ernests Hemingvejs (1899–1961)

Reputācija, viņaprāt, nav tas, ko par tevi saka, kad esi dzīvs – tā ir tas, kā tu uzvedies viens pats tuksnesī, kad neviena nav.

Varonība ir klusums, kur nav auditorijas. Cilvēks ar reputāciju, bet bez stāsta, ir kā vīns bez garšas. Hemingvejs ticēja cieņai, kas nedraud. Skatienam, kas paliek, kad viss pārējais ir zaudēts.

31. Albērs Kamī (1913–1960)

Cilvēks nav radīts, lai būtu nevainojams, bet lai nepadotos absurdā priekšā. Reputācija ir pielāgošanās, nevis cieņa.

32. Žans Pols Sartrs (1905–1980)

Sartrs uzsvērtu, ka reputācija ir citu cilvēku skatījums uz tevi, un šis skatījums vienmēr ir sagrozīts. Tu neesi tas, ko viņi no tevis gaida, tu esi tas, par ko tu izvēlies būt. Ja sabiedrība tevi uzskata par «nevainojamu», tas vēl nenozīmē, ka tu tāds esi. Tas nozīmē tikai – viņiem no tevis vajag mieru.

33. Hanna Ārente (1906–1975)

«Bīstamākais sabiedrības loceklis nav amorāls, bet tas, kurš vairs nejautā.» Reputācija var kļūt par banalitātes simbolu.

34. Ērihs Marija Remarks (1898–1970)

Remarks nav akadēmiķis un nav arī priesteris. Viņš atrodas bārā, kur vairs neviens nevērtē, vai tev bija taisnība – tikai, vai tu biji cilvēks. Viņš skatās uz reputāciju kā uz čūskas ādu, kas ik pa laikam jānovelk, citādi tā sāk smirdēt. Viņa pasaulē reputācija nav ne gods, ne slogs, bet vienkārši – atzīšanās tam, ko vairs nav iespējams noslēpt. 

Viņš nespēj uzticēties cilvēkam, kura reputācija nav sāpēs rūdīta. Viņš tic vienīgi klusēšanai, kurā dzīvo pazemojums, un skatiens, kurā ir palikušas pēdas no ciešanas. Ja kādam joprojām ir «nevainojama reputācija», viņš vienkārši nav vēl pazaudējis neko, kas būtu svarīgs. Remarks varētu teikt – cilvēka reputācija nav tas, ko par viņu saka laikraksti, bet tas, kā viņš raugās uz savu pagātni klusā vakarā, kad skan veca džeza plate un kāds svešinieks (labāk svešiniece!) klusē krēslā blakus. Reputācija, kas balstīta bailēs, nav reputācija, bet režīma forma. Remarka varoņi nav nevainojami – viņi ir ievainoti, piekusuši, bet cilvēciski. Viņu reputācija dzīvo kara un miera starpposmā, kur cieņa pret otru rodas nevis no lojalitātes sistēmai, bet no tā, kā viņi izturējās pret ciešanām, nodevību un klusumu. Man – dziļi simpātiski. Tāpēc tik gari un izvērsti.

35. Kārlis Popers (1902–1994)

Ja reputāciju nevar kritizēt, tā kļūst par dogmu. Atvērtā sabiedrībā nevainojamība ir bīstama ilūzija.

36. Emanuels Levins (1906–1995)

«Tu neesi atbildīgs par savu reputāciju, bet par seju, kas stāv tev pretī.» Patiesa cieņa rodas no atsaucības ciešanām, nevis sabiedrības vērtējuma. Reputācija, kas ignorē citu vajadzības, ir tikai uzvalks bez cilvēka iekšpusē.

37. Mišels Fuko (1926–1984) 

Reputācija kā kontroles mehānisms — disciplīna, skatieni, vērtējumi. Subjektivitāte tiek pārveidota pēc režīma vajadzībām.

38. Žils Delēzs (1925–1995)

Reputācija ir nomadiskās domas ienaidniece. Tās struktūra apgrūtina brīvu kustību un domāšanu.

39. Milans Kundera (1929–2023)

Ironiski aprāda, kā reputācija ir atkarīga no režīma un sabiedriskās aizmāršības. Varonis ar «nevainojamu reputāciju» var būt noziedznieks, un otrādi.

40. Frīdrihs fon Hajeks (1899–1992)

Brīvība ir augstāka par kolektīvu akceptu. Reputācijas prasība ir tirānijas simptoms, ja tai nav skaidras robežas.

41. Rodžers Skrūtons (1944–2020)

Reputācija nav sabiedriskā piekrišana, bet kultūras atmiņa. Tā ir uzticība formai, pienākumam Skrūtons teiktu: reputācija ir nevis sabiedriskā domāšana, bet kultūras atmiņa. Tā nav reakcija, bet rezonanse. Cilvēks ar nevainojamu reputāciju ir tas, kurš spēj iekļauties tradīcijas telpā un apliecināt atbildību, nevis tikai tiesības. Pat ja sabiedrība maina savu gaumi, cieņa – tā īstā, konservatīvā cieņa – ir uzticība tam, kas nemainās: pienākumam, skaistumam, valodai. Pat tad, kad tie kļūst nepopulāri. Filozofs, estēts un konservatīvais domātājs Rodžers Skrūtons visu mūžu aizstāvēja skaistumu, morālu apziņu un kultūras mantojumu pret mūsdienu cinisma, nihilisma un ideoloģiskās tukšības uzbrukumiem. Viņš uzskatīja, ka reputācija nav publiskais tēls vien, bet gan dvēseles morālais nospiedums – kaut kas, ko cilvēks nes sev līdzi arī tad, kad istabā vairs nav skatītāju.

Skrūtons reiz ironizēja par to, kādus dzērienus vajadzētu baudīt, lasot dažādus autorus: pie Kanta – brendiju, pie Sartra – absintu, pie Fuko – kaut ko stipru un samaitātu. Ko tad dzert, vērojot, kā kāds dīžājas ar savu «nevainojamo reputāciju»? Visticamāk, rūgtenu portvīnu – ne tāpēc, ka tas būtu viegli baudāms, bet tāpēc, ka tas piestāv liekulības pēcgaršai.

Jo Skrūtons bija skeptisks pret reputācijas industriju – pret to, kā reputācija tiek ražota, mērīta un pārdota sabiedriskajās attiecībās, nevis izdzīvota klusumā. Viņš saskatīja traģikomēdiju sabiedrībā, kur vairs nav gribas būt labam, bet ir vēlme tikt uzskatītam par labu. Tā vairs nav cieņa, bet sevis inscenēšana. «Nevainojama reputācija» bez patiesas sevis refleksijas Skrūtona acīs ir kā labi safrizēts līķis – vizuāli pievilcīgs, bet dvēselē miris.

Viņš mācīja: neuzticies tam, kurš nekad nav kļūdījies – viņš, visticamāk, nekad nav atbildējis par sevi. Reputācija kļūst nevainojama tikai tad, kad tā ir atbrīvota no cilvēcības. Bet cilvēks bez cilvēcības nav cienījams. Viņš ir izlikts pārdošanai…

42. Slavojs Žižeks (dz. 1949)

Reputācija ir ideoloģiska ilūzija. Tā noslēpj perversu kodolu sabiedriskajā diskursā. 

43. Jirgens Habermass (dz. 1929)

Reputācija sabiedriskā telpā balstās dialogā un diskursa ētikā. Tikai tas, kurš ir gatavs argumentēt, uzklausīt un mainīties dialogā, var pretendēt uz reputāciju. Ja reputācija rodas bez diskursa, tā nav pelnīta – tā ir propagandas rezultāts.

44. Immanuels Kants (1724–1804) 

Kanta filozofijā uzsvērta doma, ka reputācija nav autentisks cilvēka morālās vērtības mērs. Viņa izpratnē patiesais tikuma kritērijs ir indivīda «iekšējā tiesa» («innere Gerichtshof»), kas ļauj cilvēkam vērtēt pašam sevi saskaņā ar kategorisko imperatīvu. Kants rakstīja, ka tikai sirdsapziņa spēj noteikt morālo stāju, neatkarīgi no ārējas publiskas atzinības.

45. Nikolo Makjavelli (1469–1527)

Makjavelli uzskatīja, ka reputācija ir politiskās varas instruments, kas nereti apiet patiesību. «Cilvēki spriež pēc redzamā, bet maz kas spēj izprast būtību,» viņš rakstīja savā darbā «Valdnieks» («Il Principe»), akcentējot reputācijas instrumentālo lomu varas nostiprināšanā.

46. Šarls Luijs de Monteskjē (1689–1755) 

Monteskjē ieskatā, reputācijas jēdziens būtu saistāms ar sociālās kārtības uzturēšanu, īpaši monarhijā, kur gods un reputācija kalpo par paklausības un lojalitātes mehānismu, nevis par patiesas tikumības apliecinājumu.

47. Valters Benjamins (1892–1940)

Visbeidzot – V. Benjamins savulaik pravietiski brīdināja, ka reputācija bieži vien kļūst par lappusi «uzvarētāju vēstures» stāstā – naratīvu, kas tiek uzturēts, lai aizmirstu sakautos un marginalizētos. 

Līdz ar to uz nevainojamas reputācijas konceptu var paraudzīties ne tikai divējādi – iespējams, ciniski vai filozofiski mierpilni un nopietni, bet no ārkārtīgi daudzveidīgiem rakursiem un skatuleņķiem, kas tādējādi neļauj šo kategoriju traktēt kā objektīvu, absolūtu un neapstrīdamu individuālo raksturiezīmi. 

Čārlzs Bukovskis (1920–1994) droši vien būtu teicis apmēram šādi: «Viņi sauca viņu par nevainojamu. Un viņš patiešām nekad nebija pieķerts. Tikai staigāja apkārt ar tīru uzvalku, netīru dvēseli un vārdiem, kas smirdēja pēc sapuvušās birokrātijas ēnas. Pat cietumnieki godā vairāk to, kurš neslēpjas aiz frāzēm.» Vai arī – «Nevainojama reputācija ir kā jauna apakšveļa: smuka, bet tikai līdz pirmajai kārtīgajai nelaimei.»

Savukārt Dalailama XIV (dz. 1935) visdrīzāk atgādinātu, ka bez līdzcietības reputācija ir tukša. Tā nav nekas, ja tā nesākas ar sirds skaidrību. Dalailama uzsvērtu līdzjūtību kā reputācijas kodolu. Cilvēks nav reputācijas vērts, ja viņā nav patiesas līdzcietības. Reputācija, kas nav balstīta sirsnībā un kalpošanā otram, ir tukša forma – skaista vāze bez ūdens.

Kāds ir autora secinājums?

Nevainojama reputācija nav kāds ārējs atribūts, ko valsts varētu apzīmogot, apliecinot šī elementa esību vai neesību. Tā ir klusums tiesību kodolā – tā klusē, kad runā iztēle, intuīcija un pieredze. Tā ir pretestība viltus valodai, kurā reputāciju piešķir pēc piederības, nevis iekšējās patiesības. Ja cilvēks nedzīvo saskaņā ar sevi, viņš nav nevainojams – pat ja viņu par tādu atzīst visi formālie mehānismi. Cilvēks nav tikumīgs, ja viņš dzīvo citēdams un melodams, bet gan tāds ir, ja viņš dzīvo domādams un klusēdams. Reputācija, kurā nav apziņas, ir ēna, ne tēls. Ja cilvēks nedzīvo saskaņā ar sevi, viņš nav nevainojams – pat ja viņu par tādu atzīst formālie mehānismi. Lai piedod tie, kurus tas aizvaino…

Pēcvārds – par klusumu

Pēc visām balsīm, pēc visām runām, pēc visām definīcijām un deformācijām, paliek klusums. Tāds, ko neviens neklausās, bet visi jūt. Tāds, kurā nevainojama reputācija vairs nav frāze, bet tikai skatiens, kas negrib tikt raksturots. Patiesībā – vienīgā reputācija, kas ir godīga, ir tā, par kuru nerunā neviens. Tā, ko atpazīst tavs kaķis, suns, bērns un vecs draugs. Tā, kas klusē, kad citi kliedz. Un kliedz, kad citi klusē…

Nevainojama reputācija? Varbūt tā nemaz nav iespējama. Tikai atmiņa. Un klusums.