***

Pēc profesora Ulda Krastiņa lūguma “Advokāta replika” pilnā apjomā publicē viņa sagatavotās vēstules Valsts prezidenta kancelejai un Ordeņu kapitulam. 

Mēs uzskatījām, ka bija gana laba juridiskā argumentācija, lai administratīvajā tiesā pārsūdzētu šo administratīvo aktu, saglabājot labas izredzes uz pozitīvu iznākumu. Tomēr profesors U. Krastiņš pieņēma cienījamu lēmumu neturpināt cīņu ar vējdzirnavām vai, ja gribat, Leviatānu. 

Ir pilnīgi skaidri, ka profesora U. Krastiņa vēstules no jauna piemet eļļu ugunij, taču tiem, kas zina, kas ir taisnīgs kriminālprocess, ne mazākās šaubas neizraisa tiesības uz pēdējo vārdu. Tikpat skaidrs ir tas, ka pēc pēdējā vārda teikšanas “sabiedriskā tiesa” neapklusīs un nedosies uz apspriežu istabu, lai pieņemtu izsvērtu, objektīvu, taisnīgu un neatkarīgu nolēmumu. Visdrīzāk sekos jauna gānīšanās, izdomājumi, meli, spekulācijas un insunācijas. Citiem vārdiem sakot, tas viss, kas ir pretējs taisnīgai tiesai. Profesors U. Krastiņš lūdza pateikt, ka viņš to saprot un vairs negatavojas attaisnoties, lūgties un žēloties.

Arī mēs neatkārtosimies un vēlreiz nemēģināsim teikt repliku un visu šo bezjēdzīgi turpināt. Mums viss ir pilnīgi skaidrs. Tie, kas patiesi ir cienījuši un ciena profesoru U. Krastiņu, tāpat turpinās viņu cienīt. Bet tiem, kas no šīs pašapkaunotājus apkaunojošās procedūras ir guvuši jelkādas dividendes, būtu vērts atgādināt, ka nekas tik ātri neizkūst kā ātra, negodīgi nopelnīta nauda. 

Un vēl viens laipns atgādinājums – diemžēl jāsecina, ka ticība citu lojalitātei un “sabiedrības sajūsma” ir ārkārtīgi nestabila un svārstīga valūta.

Šodien, iespējams, ir ne mazums tādu, kas klusi priecājas par profesora U. Krastiņa pazemojumu un “nedienām”, nemaz nepadomājot, ka, gluži iespējams, kādā jaukā dienā to visu nāktos piedzīvot pašiem. Precīzi. Simetriski. Eksakti. Tieši tā, kādām ir jābūt krimināltiesībām, par ko pēdējos 40 gadus konsekventi iestājies profesors U. Krastiņš. Bet jāpiekrīt arī profesoram – politiskā konjunktūra ir sairdinājusi un izrobojusi tās robežas, kuras paģērē skaidrs likums un pastāvīgi, nemainīgi tiesību principi. Tāpēc šajā tiesību konsekvences un paļāvības noārdīšanas eiforijā kādam var sākt šķist, ka šī “visatļautības revolūcija” turpināsies mūžīgi. Taču tā tas nav. 

Zvērināts advokāts Egons Rusanovs

Raksta pārpublicēšana iespējama tikai ar autora rakstveida atļauju. Citēšanas gadījumā atsauce uz publikāciju ir obligāta, norādot pirmpublikācijas vietu un laiku.

***

Profesors Dr. habil. iur. Uldis Krastiņš

Vēstule Valsts prezidenta kancelejai

Ar šo jau iepriekš atgriežu jums 2010. gada 13. oktobrī man piešķirtā Atzinības krusta, ordeņa ceturtās šķiras pilnu komplektu (futrāli, ordeņa krustu, ordeņa lenti ar rozeti, miniatūro ordeņa zīmi, ordeņa lentes rozeti), un ar to saistītos dokumentus (diplomu un statūtus). 

Piešķirto valsts apbalvojumu neesmu nevienam prasījis, pēc tā saņemšanas ne reizi neesmu to nēsājis ne oficiālos vai cita veida pasākumos, ne arī citādi izmantojis, uz tā pamata kā īpaši izceļot savu pedagoģisko vai zinātnisko darbību. 

Pastāv dažādi vērā ņemami viedokļi un šaubas par to, vai Ordeņu kapitula 2025. gada 18. jūnija protokollēmums (turpmāk – lēmums) ir tiesisks un pamatots, tomēr šis 2010. gada 13. oktobrī piešķirtais valsts apbalvojums man nav nepieciešams un to nevēlos arī gadījumā, ja lēmums tiktu atcelts, tādēļ savas tiesības lēmumu pārsūdzēt neizmantošu. 

Augstāko novērtējumu manam darbam jau ir snieguši mani laikabiedri, kuru negaidīti plašais atbalsts šajās dienās man ir bijis svarīgs un par ko esmu viņiem ļoti pateicīgs. 

Augstu mani novērtējuši arī tie, kuriem nācās gaidīt ievērojamu laiku līdz pat manai aiziešanai no darba 90 gadu vecumā, lai uzsāktu Atzinības krusta atņemšanas procesu, acīmredzot cerot vienīgi uz manu fizisku nespēju sevi aizstāvēt. 

Šo pirms vairāk nekā 15 gadiem saņemto apbalvojumu nebūtu pieņēmis, ja tolaik būtu spējis labāk apzināties to lielo nozīmi, kāda apbalvojumu piešķiršanā un atņemšanā ir mainīgajam konkrētā brīža politiskajam kontekstam un lēmumu pieņēmēju uzskatiem, kuru lēmumi var vienot, bet var arī šķelt un sanaidot un šajā procesā radīt nekonsekvenci un tiesisko nedrošību. 

Ceru, ka ordeņa nekavējoša atgriešana Ordeņu kapitulam mazinās šķelšanos un naidu sabiedrībā kopumā un starp dažādām tās grupām, kā arī mazinās sabiedrībā valdošo neuzticēšanos valsts varai un tās institūcijām.

Ordeņu kapitula 2025. gada 18. jūnija lēmums ir izraisījis daudz plašāku atspoguļojumu, nekā ordeņa piešķiršana. Diemžēl dažādos plašsaziņas līdzekļos līdz un pēc šī apbalvojuma atņemšanas ir izskanējis milzum daudz neprecīzas, nepareizas un mani nomelnojošas informācijas. 

Apzinoties, ka šis gadījums būs pamācošs no dažādiem aspektiem, atļaušos vēlreiz izklāstīt dažus apsvērumus par Ordeņu kapitula 2025. gada 18. jūnija lēmumu, nu jau no tādas personas skatupunkta, kura ir brīva no valsts apbalvotas personas statusa, t.i., tāda, kurš valsts vērtējumā vairs nav “paraugs un iedvesma citiem sabiedrības locekļiem” (lēmuma 11.1. punkts). 

X

Sava mūža pēdējo 40 gadu darbu, kurš bijis veltīts vienīgi studentu izglītošanai, kā arī Latvijas krimināltiesību pamatu un teorijas izstrādei un to pilnveidošanai, pēc labākās sirdsapziņas esmu veicis ne jau cenšoties izpelnīties tādu vai citādu apbalvojumu. Labāko savā pasniedzēja un tiesību zinātnieka dzīvē, balstoties uz savu dzīves pieredzi un zināšanām, esmu paveicis, vadoties no nepieciešamības Latvijā izveidot jauno krimināltiesību normatīvo bāzi un šīs tiesību nozares teoriju, balstoties uz Rietumeiropas valstu labākajiem un Latvijai atbilstošākajiem paraugiem, un no savas zinātniskās intereses to darīt. 

2010. gadā saņemot Atzinības krustu, kas man tika piešķirts “Par nopelniem Latvijas valsts labā”, man nebija ne mazākā pamata šaubām par to, ka Ordeņu kapituls ir vispusīgi izvērtējis manu biogrāfiju, samērojot to ar manis tobrīd jau 20 gadu garumā padarīto, kā es cerēju, neatkarīgās Latvijas labā, un atzinis šos nopelnus par pietiekamiem, lai apbalvojumu piešķirtu. 

Ordeņu kapitula 2025. gada 18. jūnija lēmumā par pamatu man 2010. gadā piešķirtā valsts apbalvojuma atņemšanai kalpojusi manā kā Krimināllietu tiesas kolēģijas sastāva priekšsēdētāja vadībā 1983. gadā iztiesāta viena krimināllieta J.Rožkalna un J.Vēvera apsūdzībā pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. panta 1. daļas, un tajā pieņemtais spriedums, citus iesniegumā minētos spriedumus (t.s. Liepājas ebreju apšaušanas lietu Šķēdes kāpās, kā arī krimināllietu P.Lazdas apsūdzībā pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. panta 1. daļas un citiem pantiem) pat nevērtējot. 

Mana iepriekšējā darbība Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesneša amatā līdz 1984.gada beigām bija vispārzināms fakts un Ordeņu kapituls par to nevarēja nezināt, jo dzīves gājuma fakti saskaņā ar Valsts apbalvojumu likuma 54. panta pirmās daļas 3. punktu ir iesniegumā obligāti norādāmā informācija.

Turklāt, tā bija krimināllieta, par kuru diskusijas sabiedrībā jau bija notikušas, piemēram, viegli pieejamajā 1997. gada 23. maijālaikrakstā “Diena” publicētajā intervijā ar vairākiem tiesnešiem, tai skaitā ar mani, kuri savulaik bija iztiesājuši atsevišķas no Valsts drošības komitejas saņemtās krimināllietas personu apsūdzībās pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. panta. [1] Uz šo interviju norādīju arī savā paskaidrojumā Ordeņu kapitulam, taču no lēmuma neizriet, ka Ordeņu kapituls šo informāciju būtu ņēmis vērā vai pat izskatījis.

Varu vien secināt, ka atšķirībā no krimināltiesībām, kurās pastāv noilguma institūts, tāds acīmredzot nepastāv valsts apbalvojumu tiesībās, ja reiz 2025. gadā, lemjot par pirms 15 gadiem piešķirta apbalvojuma atņemšanu, ir jāvērtē vairāk kā 40 un pat 50 gadus seni notikumi, kuri savukārt jau bijuši svērti un vērtēti pirms 30 gadiem. 

Lai arī iedziļināties un izprast Latvijas smago un traģiskiem notikumiem pilno 20.gadsimta vēsturi ir svarīgi, vēl joprojām ceru, ka kādreiz tomēr pienāks laiks, kad šī pagātne vairs netiks izmantota naida un nesaticības vairošanai, ļaujot droši un pārliecinoši strādāt un raudzīties nākotnē. 

Manā gadījumā, 2010. gadā apbalvojot mani “Par nopelniem Latvijas valsts labā”, Ordeņa kapituls ir iedrošinājis mani turpināt ļoti intensīvo darbu savā jomā, ļaujot maldīgi domāt, ka mans valstiski novērtētais darbs turpina tāds būt un papildina Latvijas valsts labā jau iepriekš padarīto. 

X

Diemžēl man jāatzīst, ka Ordeņu kapitula 2025. gada 18. jūnija lēmums ir bijis iemesls, lai dažādos masu saziņas līdzekļos un personu publiskos izteikumos vairāku mēnešu garumā turpinātu izplatīties meli par manis it kā piespriestiem nāves sodiem Latvijas neatkarības cīnītājiem, nepamatotu nosūtīšanu uz psihiatriskajām slimnīcām, un citas nepatiesības. 

Piemēram, laikraksta “Latvijas Avīze” 2025. gada 17. jūlija numurā nepatiesi norādīts, ka par līdzdalību 1941. gada ebreju holokaustā Šķēdes kāpās 1972. gadā notiesātie par to pašu noziegumu jau bijuši tiesāti (kā jau iepriekš minēju, šo spriedumu Ordeņu kapituls savā lēmumā arī nemaz nav apspriedis kā apbalvojuma atņemšanas pamatojumu), kā arī no Latvijas PSR Augstākās tiesas locekļa esmu “paaugstināts” par Krimināllietu tiesu kolēģijas priekšsēdētāju – amatu, kuru nekad neesmu ieņēmis. 

Atļaušos šaubīties, vai no šīs un arī daudz kur citur publicētas nepatiesas, naidpilnas, pat genocīdu slavinošas vai noliedzošas, sabiedrību šķeļošas retorikas “sabiedriskais ieguvums ir lielāks par personas interešu aizskārumu”, kā tas norādīts Ordeņu kapitula lēmumā (lēmuma 11.5. punkts).

X

Šķiet, esmu pēdējais dzīvais Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesis, kuram nācies izskatīt no Valsts drošības komitejas saņemtās krimināllietas personu apsūdzībās pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65.panta, tādēļ šis ir pirmais un, visticamāk, pēdējais gadījums, kad tiesneša amata pienākuma pildīšana saskaņā ar Latvijas PSR spēkā esošo kriminālkodeksu tiek atzīta par “apkaunojošu nodarījumu”. 

Tiesnesim visos sociāli-politiskajos apstākļos, arī šodien, ir tieši tāds pienākums, kādu pildīju es 1983. gadā, izskatot krimināllietu J.Rožkalna un J.Vēvera apsūdzībā – izskatīt no izmeklēšanas iestādēm saņemtos lietas materiālus, izvērtēt savāktos pierādījumus un atzīt personu par vainīgu vai attaisnot celtajā apsūdzībā, pamatojoties uz spēkā esošo krimināllikumu un neatkarīgi no tā, piekrīt tiesnesis šādam likumam vai nē. 

Savu attieksmi pret šo sava darba aspektu esmu izteicis jau iepriekš pieminētajā, taču Ordeņa kapitula lēmumā vērā neņemtajā intervijā laikrakstā “Diena”, kurā biju teicis, ka “Nevienam jau nepatika šīs lietas skatīt, jo tie bija panti, kādiem nevajadzētu būt Kriminālkodeksā un pēc kuriem sodu nevajadzētu piemērot”, tādēļ nevaru piekrist lēmumā norādītajam par to, ka neesmu izrādījis nožēlu par savu darbību “okupācijas varas represīvajā sistēmā – tiesu iestādēs un piespriestajiem sodiem ar nacionālo pretestību saistītajā lietā….” (lēmuma 8. punkts). 

Mans ikdienas darbs Latvijas PSR Augstākās tiesas pirmajā instancē bija lietu izskatīšana par slepkavībām sevišķi pastiprinošos apstākļos, izvarošanām, valsts mantas izlaupīšanām sevišķi lielos apmēros, kukuļņemšanām un citiem vissmagākajiem noziegumiem. Šaubos, vai izskatot un notiesājot vainīgās personas par šādiem noziegumiem, arī var uzskatīt, ka esmu rīkojies “apkaunojoši” kā “okupācijas varas represīvās sistēmas” pārstāvis, taču, kā nodalāma “apkaunojošā” darba daļa “okupācijas varas represīvajā sistēmā” no “neapkaunojošās”, Ordeņu kapituls neizskaidro. 

Ordeņu kapituls gan ir norādījis, ka “konkrētajā gadījumā apbalvotās personas apkaunojošo nodarījumu veido Latvijas pilsoņa konstitucionālo pienākumu neizpilde un apzināta un tieša vēršanās pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem un to darbības mērķiem, proti, pēc būtības vēršanās pret brīvu un neatkarīgu Latvijas Republiku” (lēmuma 9. punkts), iepriekš paskaidrojot, ka šāds Latvijas pilsoņa pienākums “pretoties vai vismaz nesadarboties ar okupācijas varu” izriet no Satversmes 2014.gadā pieņemtajā ievaddaļā nostiprinātās Latvijas valsts nepārtrauktības (kontinuitātes) principa (lēmuma 7. un 7.1. punkts). 

Ordeņu kapituls tomēr būs pārvērtējis manas spējas, pieņemot, ka 1940. gadā septiņu gadu vecumā, kad sākās vairāk kā piecdesmit gadus ilgā Latvijas okupācija, vai arī vismaz 1983. gadā esmu bijis tik tālu nākotni redzošs, ka varējis jau tolaik iepazīties ar nevienam pat sapņos vēl neesošo 2014. gadā pieņemto Satversmes ievadu un no tā izrietošo Latvijas pilsoņa konstitucionālo pienākumu, lai, atgriežoties pagātnē, to nekavējoties sāktu pildīt. 

Atvainojos par ironiju, taču, cenšoties izprast šī Ordeņa kapitula secinājuma darbību reālajā pasaulē un attiecināšanu uz, domājams, visām personām, kuru dzīves un darba mūža būtiska daļa sakritusi ar Latvijas okupācijas periodu, citādāk to aprakstīt ir grūti. 

Krimināltiesībās man ir pazīstams likuma spēks laikā, saskaņā ar kuru likumam, kas atzīst nodarījumu par sodāmu, pastiprina sodu vai ir citādi nelabvēlīgs personai, atpakaļejoša spēka nav. Ar valsts apbalvojumu piešķiršanu un atņemšanu saistītajās tiesību nozarēs acīmredzot pastāv citi, daudz brīvāk interpretējami principi un normas.

X

Tātad, tolaik šādas īpašās spējas man diemžēl nebija, tādēļ ko vērst uz labu esmu centies, gluži vienkārši pēc labākās apziņas un spējām visu atlikušo mūža daļu sniedzot savu ieguldījumu Latvijas tiesību sistēmas atjaunotnē un attīstībā krimināltiesību jomā. 

Šobrīd man dziļi jāatvainojas, ka esmu ko tādu darījis, jo pēc šībrīža lēmēju domām šādas manas aktivitātes mana “nodarījuma” smagumu ir tikai pastiprinājušas, jo “tieši apbalvotās personas iegūtā jurista kvalifikācija un ilggadēja praktizēšana tieslietās nenoliedzami vieno gan apkaunojošo nodarījumu, gan vēlāko darbību un nopelnus, par ko piešķirts apbalvojums….Ordeņu kapituls ņem vērā, ka tā konstatēto apkaunojošo nodarījumu un apbalvotās personas nopelnus vistiešākajā veidā saista apbalvotās personas profesionālā darbība.” (lēmuma 11.2. punkts). 

X

Atgriežoties pie jautājuma par tiesību normām, kuras tiesnešiem jāpiemēro neatkarīgi no viņu personiskās attieksmes pret tām, piebildīšu, ka arī šodien spēkā esošajā Krimināllikumā ir ne mazums nejaušu un gadījuma rakstura normu, kuru ieviešanu rosinājušas gan brīža aktualitātes, gan politiskie procesi un nepieciešamības. 

Ironiski, ka, ilgstoši darbojoties Tieslietu ministrijas darba grupā un arī piedaloties Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs, tieši es visbiežāk esmu asi un neiecietīgi uzstājies pret lieku, Krimināllikuma arhitektūrai vai būtībai neatbilstošu vai svešu grozījumu izdarīšanu Krimināllikumā. 

Ļoti iespējams, ka savā aizrautībā saglabāt Krimināllikuma stabilitāti, esmu to darījis pārāk kaismīgi. Ja ar saviem asajiem izteikumiem esmu kādu personiski aizvainojis, par to tagad gan varu atvainoties – izrādās, nebija vērts un varēja bez tā iztikt. Krimināllikuma paplašināšanas un piemērošanas vienkāršošanas process nemainīgi turpinās, skarot arvien plašāku cilvēku loku. 

Šobrīd dzīvojam neatkarīgā, demokrātiskā un tiesiskā valstī, tādēļ mūsdienās no šādas negatīvas tendences sevi aizsargāt var sabiedrība, ja to vēlas, kopumā vai atsevišķi skaļi iebilstot, taču to vidū joprojām nav un nevar būt tiesneši, kuriem konkrēto spēkā esošo tiesību normu piemērošana ir amata pienākums. 

X

Nobeigumā atzīmēšu, ka, visticamāk, šo Ordeņu kapitula lēmumu nosauks par “Krastiņa kāzusu” un analizēs dažādās starptautiskās un vietējās publikācijās un forumos kā “vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas” triumfu Latvijā (lēmuma 7.2. un 11.4. punkts). Jutīšos pagodināts, jo tas būs vismaz kaut kāds, lai arī, kā izriet no Ordeņa kapitula lēmuma, vienīgais mans ieguldījums neatkarīgās Latvijas valsts labā. Vēl jo vairāk, ja tas izrādīsies viss, ko vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas nolūkā valstiskā līmenī bija nepieciešams izdarīt. 

Sabiedrības interešu vārdā “nodrošinot sabiedrības tiesības uz patiesību” (lēmuma 7.2.punkts) un lai neveicinātu melu vai puspatiesību tālāku izplatīšanos sabiedrībā, šo vēstuli, Ordeņu kapitula 2025. gada 18. jūnija lēmumu (tiks publicēts vēlāk) un manu atbildi uz Ordeņu kapitula 2025. gada 2. aprīļa informācijas pieprasījuma vēstuli nododu publicēšanai plašsaziņas līdzekļos pilnā apjomā. Citus Ordeņa kapitula 2025. gada 18. jūnija lēmuma pamatā liktos dokumentus publiskot neesmu tiesīgs.

Cieņā –

2025. gada 30. jūlijā

Uldis Krastiņš

Vēstules pārpublicēšana iespējama tikai ar profesora Ulda Krastiņa rakstveida atļauju. Citēšanas gadījumā atsauce uz publikāciju ir obligāta, norādot pirmpublikācijas vietu un laiku.

***

Profesors Dr. habil. iur. Uldis Krastiņš

Ordeņu kapitula kancleram

R. Graubes kungam

Atbildot uz Jūsu 02.04.2025. vēstuli Nr.665, kurā lūgts sniegt manu viedokli par Ordeņu kapitulā saņemtajā iesniegumā izteikto aicinājumu pieņemt lēmumu par man 2010.gadā piešķirtā valsts apbalvojuma Atzinības krusta atņemšanu, kā arī jebkuru citu informāciju saistībā ar šo aicinājumu un tā pamatošanai norādītajiem spriedumiem, sniedzu Jums šādu informāciju. 

Kā pamatojums man piešķirtā valsts apbalvojuma Atzinības krusta atņemšanai tiek norādītas vairākas Valsts drošības komitejas izmeklētās un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā iztiesātās krimināllietas, kurās esmu bijis tiesas sastāva priekšsēdētājs.

1. Ņemot vērā to apstākļu kopumu, kuri būtu par pamatu man piešķirtā valsts apbalvojuma – Atzinības krusta atņemšanai saskaņā ar Valsts apbalvojumu likuma 48.panta pirmās daļas 2.punktu, ievadā īsumā aprakstīšu savu dzīves gājumu un manas kā tiesneša darba dzīves laikmetu, kā arī nozīmīgāko manas profesionālās dzīves lēmumu pamatojumu un to ietekmējošos apstākļus. 

Detalizētāk savu vecāku, radu, kā arī savu dzīvi esmu aprakstījis 2024.gadā ar izdevniecības Tiesu namu aģentūra atbalstu izdotajā autobiogrāfiskajā izdevumā “Mana mūža līkloči atmiņu pieskārienos” [2](turpmāk – Autobiogrāfija), kurā esmu aprakstījis lielu daļu no Ordeņu kapitulā saņemtā iesnieguma izskatīšanā būtiskiem apstākļiem. 

Ņemot to vērā, savā vēstulē nereti atsaukšos uz Autobiogrāfiju un, vispusīgākam ieskatam manā dzīves gājumā, Autobiogrāfiju pievienoju pielikumā. 

Esmu dzimis 1933. gada 8. februārī Madonas apriņķa Ļaudonas pagastā. Maniem vecākiem nepiederēja ne zeme, ne kāds cits nekustamais īpašums un mēs pārtikām no neregulāriem un pieticīgiem vecāku ienākumiem, strādājot dažādus darbus. Visa mana bērnība un jaunība pagāja, dzīvojot un palīdzot darbos vai nu pie radiem vai arī dažādās Latvijas vietās, kur nu tobrīd vecāki bija atraduši darbu vai kur tēvam bija drošāk uzturēties pēc tam, kad 1941. gadā viņš tika apcietināts un ieslodzīts vācu okupantu izveidotajā Madonas koncentrācijas nometnē, kā arī pēc atbrīvošanas izvairoties no nosūtīšanas obligātajā piespiedu darbā uz Vāciju (vairāk sk. Autobiogrāfijas 93.-94. un 99. lpp.).

Pēc dažādu dzīvesvietu maiņas vairāku gadu garumā visa mūsu ģimene 1948. gada rudenī nonācām Aknīstes rajona Zasā, kur mūsu tēvs bija atradis darbu veterinārajā ambulancē. Tajā laikā tēvs turpināja izvairīties no izmeklēšanas krimināllietā, kas pret viņu bija ierosināta sakarā ar viņa darbu, 1946. gadā strādājot par Ķemeru kūrorta galveno grāmatvedi. 

1948. gada pavasarī es biju beidzis Mārcienas 7-gadīgo pamatskolu. Lai es varētu turpināt mācīties vidusskolā, tēvs tā paša gada vasarā bija sameklējis mums dzīves vietu Zasā – samērā nomaļā Latvijas daļā, vienlaikus cerot, ka tur varbūt izdosies turpināt izvairīties no izmeklēšanas krimināllietā. 

1950.gada pavasarī tēvu tomēr arestēja, un Rīgas apgabaltiesa viņu notiesāja ar brīvības atņemšanu uz četriem gadiem. Tieši par ko viņš tika notiesāts, neesmu noskaidrojis, bet, kā noprotu, par kādu amata vai saimniecisku noziegumu.

Materiālā ziņā mūsu ģimene nonāca ļoti smagā stāvoklī, jo mammai vienai bija jānodrošina iespēja mums abiem ar brāli mācīties. Mūsu mamma algotu darbu nebija atradusi, viņa nebija arī kolhozniece, tāpēc piemājas zeme dārziņam un citas kolhoznieku tiesības viņai nepienācās. Mūsu ģimenei ļoti palīdzēja daži zasieši un arī nelieli ienākumi no gadījuma darbiem, cik nu man un brālim bija iespējas strādāt no mācībām brīvajā laikā. 

1951./1952. gadā mācījos Zasas vidusskolas pēdējā – 11.klasē. Tēvs tajā laikā sodu vēl arvien izcieta Sibīrijā kādā no labošanas darbu kolonijām. 1952.gada pirmajā pusē, neilgi pirms vidusskolas absolvēšanas, tēvs no Sibīrijas tomēr atgriezās mājās, jo piespriestais sods viņam pilnībā nebija jāizcieš uz darbu ieskaites rēķina, un atrada darbu.

Vecāki savu mūžu bija veltījuši tam, lai nodrošinātu manu un mana brāļa izskološanu un lai mūsu dzīves būtu vieglākas, tādēļ, pat neskatoties uz ģimenes grūto materiālo stāvokli, man nebija šaubu par to, ka mācības jāturpina augstākajā mācību iestādē. Tēva atgriešanās no apcietinājuma un darba atrašana ievērojami uzlaboja manas iespējas turpināt mācības augstskolā Rīgā. 

Studijas Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē uzsāku 1952. gada septembrī. 

Faktu par tēva sodāmību visu padomju laiku nevienā dokumentā netiku uzrādījis, jo tas būtu bijis šķērslis studijām Universitātes Juridiskajā fakultātē un ar jurisprudenci saistītā kaut cik atbildīgā darbā (vairāk sk. Autobiogrāfijas 236.-237.lpp.). 

Absolvējot Universitāti, ar Valsts eksāmenu komisijas 1957.gada 27.jūnija lēmumu man tika piešķirta jurista kvalifikācija sakarā ar Latvijas Valsts Universitātes pilna kursa pabeigšanu tiesību zinātņu specialitātē. 

Studiju laikā mitinājos Universitātes kopmītnē un pēc studiju beigām manā rīcībā dzīvojamās platības Rīgā nebija. Tas lielā mērā ierobežoja manas iespējas atrast darbu atbilstoši iegūtajai jurista kvalifikācijai, tāpēc atlika vien iespēja gaidīt, kādu darbu man piedāvās īpašā jurista kvalifikāciju ieguvušo darbā sadales valsts komisija, kuras sēdes notika Juridiskās fakultātes dekanātā. 

Liela daļa mana kursa biedru paši bija sameklējuši darbu Iekšlietu ministrijas iestādēs, pārsvarā izmeklētāja amatā, taču es biju viens no tiem jurista kvalifikāciju ieguvušajiem, kuri paļāvās darba sadalei atbilstoši iepriekšminētās komisijas norīkojumam. 

Mana un vēl divu jurista kvalifikāciju ieguvušo nonākšanu tiesneša amatā ietekmēja apstāklis, ka tā paša gada decembrī bija paredzētas rajona tiesnešu vēlēšanas un Tieslietu ministre E.Veinberga bija izlēmusi atjaunot dažu rajona tiesu tiesnešu sastāvu, izmantojot iespēju tiesnešu kandidātus izvēlēties no nupat pavasarī Universitāti beigušajiem jaunajiem juristiem. 

Uz amatu sadales komisijas sēdi bijām uzaicināti trīs tiesnešu amata kandidāti. No sēdes gaitas maz ko atceros, taču man tika piedāvāts kandidēt uz tiesneša amatu Saldus rajona tiesā. Tiesneša amats man likās ļoti patstāvīgs un reizē arī interesants, kā arī nodrošināja darba un personiskās sadzīves apstākļus (vairāk sk. Autobiogrāfijas 277.-278.lpp.). 

Pēc neilgas stažēšanās vienā no Rīgas pilsētas rajona tiesām 1957.gada 27.decembrī tiku ievēlēts par Saldus rajona tiesnesi un iecelts par šīs tiesas priekšsēdētaju, jo Saldus rajona tiesā biju vienīgais tiesnesis.

Saldus rajona tiesā biju nostrādājis nepilnus sešus gadus (divus ievēlēšanas termiņus), kad man piedāvāja pāriet darbā par tiesnesi (tiesas locekli) Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā. Izteiktajam piedāvājumam piekritu, jo amats bija saistīts ar jau izvēlēto tiesneša profesiju un vilinoša šķita dzīves vietas maiņa uz valsts galvaspilsētu Rīgu. 

Un tā 1963.gada decembrī Augstākā Padome mani ievēlēja Augstākajā tiesā par tiesnesi un sāku strādāt Krimināllietu tiesas kolēģijā (vairāk sk. Autobiogrāfijas 305.-306.lpp.).

Augstākajā tiesā nostrādāju līdz 1984.gada beigām, kad pēc paša vēlēšanās ar 1985.gada 22.janvāri pārgāju pastāvīgā darbā uz Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, jo darbs tiesā man nebija devis cerēto gandarījumu darba rutīnas un ilūziju zuduma par manu ieguldījumu noziedzības mazināšanā dēļ. Manu izvēli aiziet no tiesneša darba sekmēja tas, ka kopš 1978. gada biju jau ieguvis gan pedagoģiskā darba pieredzi Universitātes Juridiskajā fakultātē, kā arī tas, ka pēc disertācijas aizstāvēšanas man jau bija piešķirts juridisko zinātņu kandidāta zinātniskais grāds. 

2. Mana kā Augstākās tiesas tiesneša darbība krimināllietu izskatīšanā galvenokārt bija saistīta ar kasācijas instanci, kas tolaik izskatīja sūdzības un protestus par rajona (pilsētas) tiesas spriedumiem, kas nav stājušies likumīgā spēkā.

Augstākajai tiesai iztiesāšanai pirmajā instancē piekrita krimināllietas par sevišķi smagiem noziegumiem, piemēram, slepkavības pastiprinošos apstākļos, mantas izlaupīšanas sevišķi lielos apmēros, bandītisms, kukuļošanas kvalificējošos apstākļos u.c. Tie ir noziegumi, par kuriem ikvienā valstī draud ilgstoši brīvības atņemšanas sodi. 

Šīs krimināllietas ierosināja, iepriekšējo izmeklēšanu veica un apsūdzību apsūdzētajam, ja savākti pietiekami pierādījumi, kas dod pamatu celt apsūdzību par nozieguma izdarīšanu, uzrādīja izmeklētāji un Augstākajai tiesai izskatīšanai nosūtīja prokuratūra. 

Savukārt Kriminālkodeksa sadaļā “Valsts noziegumi” un “Citi valsts noziegumi” ietvertie noziegumi ietilpa to Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai piekritīgo krimināllietu kategorijai, kurus ierosināja, iepriekšējo izmeklēšanu veica un, ja savākti pietiekami pierādījumi, kas dod pamatu celt apsūdzību par nozieguma izdarīšanu, apsūdzību apsūdzētajam uzrādīja Valsts Drošības komiteja, pēc tam lietu nosūtot Augstākajai tiesai izskatīšanai. 

Abās Augstākās tiesas instancēs krimināllietas izskatīšanai sadalīja Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs. Tiesneša viedoklislietu sadalē netika prasīts un nekādas viņa izvēles iespējas nepastāvēja. Vairāk šo aspektu esmu aprakstījis savas vēstules 6.1. apakšpunktā. 

Kopumā savā tiesneša darbības laikā pirmajā instancē esmu iztiesājis vairākus desmitus (precīzāku ziņu man nav) Augstākajai tiesai piekritīgo dažādu kategoriju krimināllietu. Tas noticis tādos gadījumos, kad tiesneši, kuri vairāk specializējās pirmajai tiesu instancei piekrītošo krimināllietu izskatīšanā, bija aizņemti citas lietas iztiesāšanā (vairāk sk. Autobiogrāfijas 326.-327.lpp.). 

3. Viena no krimināllietām, kas minēta Ordeņa kapitulam nosūtītajā iesniegumā, ir arhīva krimināllieta Nr. 45225, kura 1972.gadā iztiesāta Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā manā kā šī kolēģijas sastāva priekšsēdētāja vadībā. Saskaņā ar iesniegumu šajā krimināllietā kā apsūdzētie pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 59.panta 1. daļas minētas 10 personas: N.Vecvagars, F.Kļava, K.Bibis, K.Pūce, F.Vecvagars, R.Pāvelkops, A.Kūla, P.Bārs, M.Skuja un G.Krikmanis. 

Lai arī manā rīcībā nav ne iepriekšminētās krimināllietas materiālu, ne sprieduma, un tādēļ savu viedokli izteikšu, vadoties vienīgi no savām atmiņām, tomēr ļoti labi atceros, ka faktiski tiesā uz apsūdzēto sola kopumā bija vismaz 20 personas. 

Nosauktajiem un arī pārējiem vēl vismaz 10 tiesājamajiem apsūdzība bija celta un viņi tika notiesāti par to, ka viņi kā Liepājas policijas 21.policijas bataljona policisti 1941.gada septembrī un decembrī Šķēdes kāpās pie Liepājas piedalījās otrā lielākajā ebreju holokausta akcijā Latvijā, kuras rezultātā tika nošauti vairāk kā divi tūkstoši dažāda vecuma ebreju, tajā skaitā sirmgalvji, sievietes un bērni. 

Tātad, mūsdienu izpratnē apsūdzība minētajām personām bija celta un viņi tika notiesāti par noziegumiem pret cilvēci un par genocīdu. Liepājas ebreju iznīcināšana Šķēdes kāpās nav nekāds noslēpums, pierādījumi par šiem notikumiem atrodami pat Otrā pasaules kara noziedznieku Nirnbergas tiesas procesa materiālos.

Detalizētāk lietas faktiskos un juridiskos apstākļus, kā arī katra tiesājamā lomu šajos notikumos neatceros, tādēļ nevaru komentēt ne nozieguma tā laika kvalifikāciju, ne arī katram notiesātajam noteiktā soda pamatojumu.

2023.gada 26.aprīlī savā uzrunā Latvijas Universitātes 81.starptautiskās konferences Krimināltiesību sekcijas sēdes dalībniekiem, kas tika nolasīta, jo sēdē pats nepiedalījos, [3] izskaidroju: “Atkal ir aktualizēts bargākais spriedums, kuru, strādājot par tiesnesi Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā, esmu pasludinājis. Runa ir par spriedumu, ar kuru vairākiem no lielā grupā apsūdzētajiem tika piespriests augstākais soda mērs par piedalīšanos Liepājas ebreju masveida noslepkavošanā, kas notika 1941.gada septembrī un decembrī Šķēdes kāpās pie Liepājas, kad dažās dienās Liepājas policijas 21.policijas bataljona tā saucamie “pašaizsardzības policisti” piedalījās vairāk nekā divu tūkstošu dažāda vecuma ebreju, tajā skaitā bērnu un sirmgalvju, nošaušanā.

Vērtējot sprieduma bargumu, lai katrs pēc savas izpratnes, ieinteresētības un pārliecības liek svaru kausos noslepkavoto ebreju tūkstošus un veidu, kā tas tika izdarīts, un notiesāto dzīvības.

Starp citu, neviens no notiesātajiem šajā lietā par ebreju slepkavošanu Šķēdes kāpās par šo noziegumu iepriekš nav ticis tiesāts, kā tiek apgalvots nesen kādā publikācijā laikraksta “Latvijas Avīze” slejās. Ja nu vienīgi kāds par citiem pastrādātajiem noziegumiem Baltkrievijas teritorijā, kad 21.policijas bataljona policisti uz turieni bija norīkoti.

Ebreju nošaušanas metodi jau pirmajās dienās pēc vāciešu ienākšanas Liepājā bija izstrādājis un praktizējis vēlāk par smagiem noziegumiem notiesātais Viktors Arājs, vadot galvenokārt padomju aktīvistu nošaušanu.

Par to, kā ebreju nošaušana paveicama, kāds vācu virsnieks policijas bataljona ebreju šāvēju komandu iepazīstināja pirms viņu došanās uz Šķēdes kāpu slaktiņa vietu.

Pats Arājs ebreju slaktiņā Šķēdes kāpās nepiedalījās, jo bija aizņemts cilvēku slepkavībās citur Latvijā.

Ebreju masveida nošaušana Šķēdes kāpās sākās 1941.gada septembrī un turpinājās decembrī. 24.septembra rītā policijas bataljona vīri tika sapulcināti un sadalīti viņu pienākumi. Šāvēju komanda uz Šķēdes kāpām aizbrauca pirmie, pārējiem tika dots cits uzdevums – nošaušanai paredzētos ebrejus no cietuma un bijušajiem artilērijas pulka zirgu staļļiem aizvest uz kāpām. Vēl citiem jau nošaušanas vietā nošaujamie bija jāizģērbj un kaili jānogādā nošaušanas vietā pie iepriekš izraktās garas bedres.

Ebreju šāvēji tika sadalīti grupās pa divdesmit. Pie bedres pieveda pa desmit ebrejiem. Uz katru bija jāšauj diviem policistiem – vienam bija jāšauj upura pakausī, otram stājā no ceļgala – mugurā. Un tā vairākas dienas. ….

Faktiski nav strīda par to, ka Liepājas pašaizsardzības 21.policijas bataljona policisti ņēmuši aktīvu dalību ebreju holokaustā Liepājā. Tie notiesātie, kuri savu vainu ebreju nošaušanā noliedza, skaidroja, ka pildījuši tikai ebreju konvojēšanas pienākumu, pavadot viņus no kādas noliktavas, kur apcietinātie ebreji bijuši sapulcināti, uz nošaušanas vietu. Tur likuši ebrejiem pirms viņu nošaušanas izģērbties, pieveduši pie bedres malas un tā sagatavojuši viņus nošaušanai.

Tāda rīcība Šķēdes kāpās 1941.gada nogalē ir vismaz līdzdalība ebreju holokaustā, kas juridiski vērtējama līdzīgi tai apsūdzībai, par ko Hamburgas tiesa notiesāja Viktoru Arāju. Pārējais jau attiecas uz pierādījumu novērtēšanu. Tāds spriedums vēl arvien ir spēkā.” 

Vairākas fotogrāfijas no ebreju nošaušanas vietas Šķēdes kāpās ir apskatāmas atklātā sabiedriskā fonda “Liepājas ebreju mantojums” mājas lapā [4], kā arī vairākos citos publiskos avotos, piemēram, publikācijā vietnē lsm.lv. [5]

Vēl jāpiemin, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, deviņdesmito gadu vidū (precīzāku datu man diemžēl nav) notika Šķēdes notikumos notiesāto reabilitācijas process un tika atzīts, ka notiesāto reabilitācijai nav pamata. Līdz ar to spriedums par viņu notiesāšanu nav ne grozīts, ne atcelts, tātad tas vēl arvien ir spēkā.

2005. gadā Liepājas ebrejiem – holokausta upuriem Šķēdes kāpās tika atklāts memoriāls.

Vēl pat 2021.gada 15.decembrī laikraksts Latvijas Avīze sadaļā “Šī diena vēsturē” rakstā “1941. gada 15.decembrī. Slepkavošanas vieta Šķēdē” atzīmēja, ka “Pirms 80 gadiem Šķēdes kāpās, ap 15 km no Liepājas, sākās tūlīt pēc Rumbulas slaktiņa otrā asiņainākā ebreju iznīcināšanas operācija vācu okupētajā Latvijā.. Triju dienu laikā bijušā Latvijas armijas poligona teritorijā nošāva aptuveni trīs tūkstošus Liepājas un Liepājas apriņķa ebreju. Tā nebija pirmā holokausta akcija šajā vietā, jo ebrejus Šķēdes kāpās slepkavoja jau septembrī……upurus dzina uz nošaušanas vietu Šķēdē. Tur kāpās paralēli krastam bija sagatavota ap simt metru gara un trīs metrus plata tranšeja. Cilvēkus mazākās grupās pa divdesmit veda pie tās malas, nostādīja ar skatu uz jūru un nogalināja. Ebreju arestus pilsētā un konvojēšanu veica latviešu palīgpolicija, savukārt slepkavošanu īstenoja vācu operatīvā grupa, kam līdzdarbojās leitnanta Pētera Galiņa komandētais SD latviešu sardzes vads un kāda latviešu palīgpolicistu vienība. Nacisti praktizēja latviešu “iedrošināšanu” uz šaušanu ar alkohola palīdzību.” 

Kā esmu norādījis arī savā Autobiogrāfijā (366.lpp.), “…ar augstāko soda mēru neesmu notiesājis nevienu cilvēku kādā tā dēvētajā “politiskajā prāvā” un joprojām esmu pārliecināts, ka ir netaisni ebreju holokausta laikā pastrādāto noziegumu nosodījumu uzskatīt par kaut kādu “politisku izrēķināšanos”. 

Ievērojot teikto uzskatu, ka nav pamata arhīva krimināllietu Nr. 45225 uzskatīt par tādu krimināllietu, kurā esmu nepamatoti notiesājis nevainīgus cilvēkus, kā tas publiskos avotos tika intensīvi apgalvots, un kuras iztiesāšanas dēļ būtu pamats atņemt man piešķirto valsts apbalvojumu – Atzinības krustu, kā tas minēts Jums adresētajā iesniegumā.  

4. Saistībā ar otru iesniegumā minēto arhīva krimināllietu Nr.45323, kura manā kā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas sastāva priekšsēdētāja vadībā iztiesāta 1983.gadā J.Rožkalna un J.Vēvera apsūdzībā pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65.panta 1.daļas, varu informēt Jūs par šādiem apstākļiem.

Tolaik Latvijā spēkā esošā Kriminālkodeksa 65. pants ietilpa Kriminālkodeksa sadaļā “Valsts noziegumi”, t.i., to Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai piekritīgo krimināllietu kategorijai, kuras ierosināja, iepriekšējo izmeklēšanu veica un pēc pietiekamu pierādījumu savākšanas apsūdzību apsūdzētajam uzrādīja Valsts Drošības komiteja, pēc tam lietu nosūtot Augstākajai tiesai izskatīšanai. 

Kriminālkodeksa 65. pants paredzēja kriminālatbildību par “aģitāciju vai propagandu, ko izdara nolūkā graut vai vājināt Padomju varu vai panākt atsevišķu sevišķi bīstamu valsts noziegumu izdarīšanu, tais pašos nolūkos apmelojošu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, kā arī par tāda paša satura literatūras izplatīšanu vai izgatavošanu, vai glabāšanu tais pašos nolūkos.”[6]

Diemžēl arī par šo krimināllietu manā rīcībā nav nekādu materiālu un, ņemot vērā manu deviņdesmit divu gadu vecumu un vairāk kā 40 gadus, kas pagājuši kopš sprieduma šajā krimināllietā, arī manā atmiņā nekas nav saglabājies ne par J.Rožkalnam un J.Vēverim celto apsūdzību juridisko un faktisko pusi, ne arī par viņiem noteiktā soda apmēriem un pamatojumu. 

Publiskos avotos reizēm ir izskanējis, ka apsūdzībā norādītais un spriedumā konstatētais nodarījuma sastāvs bija Kriminālkodeksa 65.panta dispozīcijā norādītā “…literatūras izplatīšana vai izgatavošana, vai glabāšana…”, taču manā atmiņā nav saglabājies ne Valsts drošības komitejas izmeklētāju pie J.Rožkalna un J.Vēvera izņemtās literatūras saturs, ne daudzums. 

5. Arī par trešo Jums adresētajā iesniegumā minēto arhīva krimināllietu Nr.45282, kura manā kā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas sastāva priekšsēdētāja vadībā iztiesāta 1979.gadā P.Lazdas apsūdzībā pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65.panta 1.daļas, 90.panta 1.daļas, 218.panta 1.daļas un 209.panta man jāatzīst, ka manā rīcībā nav nekādu šīs lietas materiālu un nav arī atmiņu par P.Lazdam celto apsūdzību un citiem šīs lietas apstākļiem.

Varu tikai konstatēt, ka Valsts drošības komiteja šo krimināllietu izskatīšanai Augstākajai tiesai nosūtījusi sakarā ar P.Lazdam celto apsūdzību pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65.panta 1.daļas, jo pārējie panti, pēc kuriem viņam celta apsūdzība – 90.panta 1.daļa (Valsts vai sabiedriskās mantas izlaupīšana sīkos apmēros), 218.panta 1.daļa (Ieroču vai sprāgstvielu nelikumīga iegādāšanās, izgatavošana, nēsāšana, glabāšana vai realizēšana) un 209.pants (Pornogrāfisku priekšmetu izgatavošana vai izplatīšana) – nebija izskatīšanai Augstākajā tiesā piekritīgie Kriminālkodeksa panti. 

6. Augstākminēto iemeslu dēļ, kāpēc man nav iespēju sniegt detalizētāku skaidrojumu par krimināllietām J.Rožkalna un J.Vēvera, kā arī P.Lazdas apsūdzībās, varu vienīgi informēt Jūs par vispārējo kārtību, kāda Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijā pastāvēja, starp tiesnešiem sadalot izskatāmās, tajā skaitā arī Valsts Drošības komitejas izmeklētās krimināllietas, kā arī par citiem apstākļiem, kas, manuprāt, ir būtiski un ņemami vērā, izvērtējot manu kā Latvijas vēstures konkrētā perioda tiesneša rīcību.

6.1. Kā jau tiku pieminējis iepriekš, tiesnešiem krimināllietas izskatīšanai Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesas sēdēs sadalīja Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs. Tiesneša viedoklis lietu sadalē netika prasīts un nekādas viņa izvēles iespējas nepastāvēja. Jau 1997.gada 23.maijā laikrakstā „Diena” publicētajās intervijās ar vairākiem tiesnešiem, tai skaitā ar mani, kuri savulaik bija iztiesājuši atsevišķas no Valsts drošības komitejas saņemtās krimināllietas personu apsūdzībās pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65.panta [7], sniegts ieskats par kārtību, kāda Krimināllietu tiesas kolēģijā pastāvēja lietu sadalē (raksta izdruka pielikumā). 

Kāda no bijušajām Augstākās tiesas tiesnesēm, kura izskatījusi vienu šādu krimināllietu, stāstīja, ka „vienā jaukā dienā Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs…nolika…lietu uz mana galda. Nekādu piekrišanu jau neprasīja. Tādas lietas sadalīja, un viss.”. 

Šajā intervijā ar mani par krimināllietu sadales kārtību iztiesāšanai jau toreiz esmu teicis: „Bija konkrēti termiņi, kuros lieta jāizskata. Kurš tiesnesis tobrīd bija brīvs, tam arī konkrēto lietu iedeva. Nevienam jau nepatika šīs lietas skatīt, jo tie bija tādi panti, kādiem nevajadzētu būt Kriminālkodeksā un pēc kuriem sodu nevajadzētu piemērot. Tolaik padomju vara nebija tik vārga, ka tās pamatus varētu graut atsevišķi ekscesi.”

Arī savā Autobiogrāfijā (326.lpp.) esmu rakstījis, ka “Augstākā tiesa izskatīja arī krimināllietas, kurās izmeklēšanu veica Valsts drošības komitejas izmeklētāji. Šīs kategorijas lietu izskatīšana Krimināllietu kolēģijā tika uzticēta dažiem īpaši izraudzītiem, galvenokārt vecākās paaudzes tiesnešiem. Domāju, ka tādu tiesnešu skaits Krimināllietu kolēģijā vairāk par diviem nebija. Kāds bija šādu tiesnešu izvēles process, par to es neinteresējos, bet gan jau, ka saskaņojot ar Valsts drošības komiteju. Tomēr bija arī izņēmumi. Tādos gadījumos, kad šie īpaši izraudzītie tiesneši jau bija aizņemti kādas lietas iztiesāšanā, drošības komitejas lietas izskatīšanu nodeva kādam citam, jo lietas izskatīšanas termiņš tiesā bija stingri jāievēro.” 

Man nav gadījies ne lasīt, ne dzirdēt par kādu gadījumu, kad kāds Augstākās tiesas tiesnesis bez kādiem objektīviem iemesliem būtu atteicies izskatīt viņam iztiesāšanai nodotās krimināllietas, kur nu vēl, ja tā būtu Valsts Drošības komitejas izmeklētā lieta. Vairāk kā skaidrs, ka tādā gadījumā būtu jārēķinās ar tiesneša amata zaudēšanu, un tikpat skaidrs ir arī tas, ka pēc tam man būtu liegts arī jebkurš cits darbs juridiskajā profesijā.

6.2. Kā jau esmu norādījis iepriekš, apsūdzībās pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65.panta iepriekšējo izmeklēšanu veica (savāca pierādījumus, veica aizturēšanas, sagatavoja apsūdzības, u.c.) Valsts drošības komiteja, kas arī deva politisko ievirzi šīs kategorijas lietām. 

Es kā tiesnesis, izskatot krimināllietas gan kasācijas, gan pirmās instancē un izlemjot, vai konkrētajās darbībās ir/nav par krimināli sodāmu atzīstama nozieguma sastāvs, esmu vadījies no tajā laikā spēkā esošā Kriminālkodeksa, izvērtējot iepriekšējā izmeklēšanā iegūtos un procesuāli nostiprinātos pierādījumus. 

Kā esmu norādījis savā Autobiogrāfijā (371.-372.lpp.), “Maldīgi domā tie, kuri uzskata, ka tiesa varēja izspriest lietas, neievērojot spēkā esošo likumu, nemaz nerunājot par attaisnojošiem spriedumiem, ka tādi spriedumi paliktu spēkā, jo īpaši Valsts Drošības komitejas izmeklētajās krimināllietās, un ka tiesnesis turklāt paliktu savā amatā. Es tādam risinājumam tajā laikā nebiju gatavs.” Šajā sakarībā precizēšu, ka, lai arī kasācijas kārtībā Latvijas PSR Augstākās tiesas spriedumi nebija pārsūdzami un par tiem nevarēja iesniegt protestu, tolaik Augstākās tiesas tiesnesim bija jārēķinās ar plašu vairākpakāpju sprieduma protestēšanas iespēju uzraudzības kārtībā gan Latvijas PSR Augstākās tiesas Prezidijā un Plēnumā, gan PSRS Augstākajā tiesā [8], un šādi protesti nereti tika arī iesniegti, izskatīti un spriedumi atcelti vai grozīti.

Spriedumu stabilitāte (atcelto vai grozīto spriedumu daudzums) gan tolaik, gan, manuprāt, arī šobrīd, ir tiesneša darba kvalitātes galvenais rādītājs. Pēc tā vērtēja gan viņa kvalifikācijas paaugstināšanas perspektīvas, gan citus ar karjeras izaugsmi saistītus būtiskus jautājumus.

Vienlaikus savā Autobiogrāfijā (330.lpp.) aprakstu dažus gadījumus, kad Valsts drošības komitejas izmeklētajās lietās mans viedoklis spriedumos ir atšķīries no prokurora viedokļa. 

6.3. Padomju laikā pirms stāšanās noteiktos amatos bija jāaizpilda īpaša veidlapa – kadru anketa, kurā vajadzēja ierakstīt atbildes uz daudziem jautājumiem, tostarp, vai vecāki, un ne tikai vecāki, nav padomju varas sodīti vai citādi represēti, kā arī, vai radinieki neatrodas ārzemēs. Nepatiesu ziņu sniegšana par sevi un radiem, ja tas vēlāk kļuva zināms, bija liels pārkāpums un varēja draudēt pat ar amata zaudēšanu. (sk. arī Autobiogrāfijas 236.lpp.).

Manu darba dzīvi tiesneša amatā ievērojami ietekmēja apstāklis, ka, kā jau minēju vēstules iesākumā, visu padomju laiku nevienā dokumentā netiku uzrādījis faktu par tēva sodāmību 1950.gadā, jo tas būtu bijis šķērslis ne tikai studijām, bet arī jebkuram atbildīgākam darbam juridiskajā profesijā. Šajos dokumentos nebiju arī norādījis radus, kuri bija emigrējuši un dzīvoja ārzemēs (arī viņu dzīves gājumus esmu aprakstījis Autobiogrāfijā). 

Kā pastāvīgs atgādinājums par šo faktu atklāšanās iespēju bija manas tikšanās ar cilvēkiem, kuri vismaz par tēva sodāmību varēja zināt, piemēram, “Par likteņa ironiju var pieņemt faktu, ka izmeklētājs tēva krimināllietā bijis J.Lisagors, kurš vēlāk, kad jau strādāju Augstākajā tiesā, vairākās manis izskatāmajās krimināllietās no prokuratūras uzstājās kā apsūdzības uzturētājs. (sk. Autobiogrāfijas 169.lpp., vairāk arī 236.lpp.).

Mans dzīves ceļš līdz augstākai izglītībai pēckara gados nebija viegls ne materiālā ziņā, ne citu sarežģījumu dēļ manu vecāku dzīvē tajā laikā. Tiesneša amats augstākajā tiesu instancē gan toreiz, gan, manuprāt, arī šobrīd ir viens no jebkura jurista karjeras augstākajiem mērķiem un sasniegumiem. 

Man kā Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesim toreiz bija jārēķinās, ka, vai nu atklājoties anketās noklusētajiem faktiem, vai arī bez likumīga pamata atsakoties no kādas no izskatīšanai nodotajām lietām, juridiskajā profesijā citu darbu es neatrastu, tādēļ arī šobrīd piekrītu savam 1997.gada 23.maijā laikrakstā „Diena” publicētajā intervijā teiktajam, ka “tolaik par daudz būtu prasīts no tiesneša, saņemot disidenta lietu, atteikties no tās un iet prom no darba”. 6.4. Papildus iepriekšteiktajam, izvērtējot mana kā Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesneša darbību, manuprāt, vērā ņemams arī Vidzemes apgabaltiesas 2023.gada 29.septembra spriedumā [9] pers. A apsūdzībā pēc vairākiem Latvijas Krimināllikuma pantiem, t.sk., 157.panta otrās daļas par neslavas celšanu pers. C, bijušajam Latvijas PSR tiesnesim, daļā par neslavas celšanu (sprieduma 17.-18. lpp.) secinātais “Ņemot vērā, ka kriminālprocesa ietvaros noskaidrots, ka /pers. C/ nav prettiesiski sadarbojies ar Latvijas PSR drošības iestādēm un padomju okupācijas režīmu, nav pamata uzskatīt, ka cietušais būtu atzīstams par dzimtenes nodevēju. Līdz ar to patiesībai neatbilst apgalvojums, ka cietušo ir /nosaukums G/, padomju /nosaukums G/, uzticamais padomju varas /nosaukums G/, padomju okupācijas varas palīgs un līdzskrējējs, savukārt par cietušo izplatītās šāda satura ziņas viņu apkauno.

Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka ar /pers. A/ publicētajiem, /pers. C/ neslavu ceļošajiem rakstiem bija iepazinies plašs lasītāju loks, daudzi no kuriem apsūdzētā publicētajai informācijai noticēja. Šo apstākli apstiprina cietušā pirmās instances tiesā iesniegtie 2021.gada 26.jūlijā fiksētie interneta vietnē/tīmekļa vietne D/ saistībā ar grāmatu “/nosaukums G/” laikā no 2019.gada 30.oktobra līdz 2020.gada 20.janvārim publicēto rakstu komentāri (6.sējuma 46.-168.lapa). No minētajiem komentāriem izriet, ka apsūdzētā publicētā informācija bija radījusi lasītājos aizdomas vai pat pārliecību, ka /pers. C/ ir veicis kādu prettiesisku vai neētisku rīcību, kaut gan šī informācija nebija patiesa.” (sprieduma izdruka pielikumā). 

Jāatzīmē, ka, tāpat kā cietušais pieminētajā lietā, arī es neesmu prettiesiski sadarbojies ne ar Latvijas PSR drošības iestādēm, ne padomju okupācijas režīmu.Minētais Vidzemes apgabaltiesas spriedums atstāts spēkā ar Latvijas Republikas Senāta 2024. gada 27. maija lēmumu Nr. SKK-320/2024 [10], ar kuru atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību, apstiprinot tiesas secināto, ka padomju laikā cietušā pasludinātie spriedumi nav saistāmi ar vārdu nozīmi – represīvās institūcijas darbinieks cīņā ar padomju varas pretiniekiem un dzimtenes nodevējs sadarbībā ar okupantiem (lēmums pielikumā). 

6.5. Turklāt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nekad ne no viena, tai skaitā Latvijas Universitātes, neesmu slēpis ne savu iepriekšējo darbību ne Saldus rajona tiesas, ne Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesneša amatā, ne arī šajā amatā izskatītās lietas un to raksturu. 

To apliecina arī iepriekš pieminētā 1997.gada 23.maijā laikrakstā “Diena” publicētā intervija, kas, manuprāt, nebija vienīgais raksts, kurā laika gaitā publiski tika apspriestas šīs kategorijas lietas, taču precīzāku datu par citām publikācijām manā rīcībā diemžēl nav.

6.6. Rezumējot savu kā Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesneša darbību, atsaukšos uz savā Autobiogrāfijā (371.-372.lpp.) teikto: “Darbu tiesneša amatā es sāku ar vislabākajiem nodomiem savas taisnīguma izpratnes iedvesmots. Ja esmu maldījies, tad tam ir bijuši pietiekami daudz ārēju ietekmējošu apstākļu, kurus katrs var vērtēt atbilstoši savai subjektīvai izjūtai, arī atbilstoši savai ieinteresētībai. Te es domāju par man veltītajiem personiskajiem rupjajiem noniecinājumiem sakarā ar dažiem spriedumiem.”

7. No 1978.gada paralēli darbam Augstākajā tiesā jau biju sācis strādāt par pasniedzēju Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesību, kriminālprocesa un kriminālistikas katedrā, ko turpināju arī pēc juridisko zinātņu kandidāta zinātniskā grāda iegūšanas 1979. gadā par tēmu “Latvijas PSR dabas krimināltiesiskā aizsardzība”. 

Pēc tam, kad 1985.gada janvārī no darba Augstākajā tiesā pārgāju uz Latvijas Universitāti, savas darba gaitas esmu veltījis vienīgi pedagoģiskai un zinātniskajai darbībai Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Neesmu iesaistījies nekādā politiskā darbībā, ne arī ieņēmis kādus ar Latvijas Universitāti nesaistītus vēlētus vai administratīvus amatus. 

Līdz 2023.gadam, kad, pārkāpjot 90 gadu robežu, darbu atstāju, mans kopējais darba stāžs Latvijas Universitātē docētāja amatā sasniedza četrdesmit piecus gadus. Tobrīd es biju viens no diviem vienīgajiem savas katedras mācībspēkiem, kuru pamatdarba vieta ir tikai Latvijas Universitāte, nesavienojot to ar kādu citu darbu. 

2010. gadā, kad man tika piešķirts valsts apbalvojums – Atzinības krusts, es Latvijas Universitātē biju nostrādājis jau 25 gadus, no kuriem 21 gadu biju ievēlēts par Krimināltiesību, kriminālprocesa un kriminālistikas (vēlāk – Krimināltiesisko zinātņu) katedras vadītāju, ilgus gadus biju arī viesprofesors krimināltiesībās Policijas akadēmijā. 

Uz 1979.gadā aizstāvētās juridisko zinātņu kandidāta disertācijas pamata 1992.gadā man tika piešķirts doktora zinātniskais grāds tiesību zinātņu nozarē krimināltiesisko zinātņu apakšnozarē (Dr. iur.), bet 1995.gadā – habilitētā doktora grāds (Dr. habil. iur.). Drīz vien šāda zinātniskā grāda piešķiršana gan tika pārtraukta, tādēļ Latvijā esmu vienīgais, kuram krimināltiesiskajās zinātnēs ir tāds zinātniskais grāds.

Pirmo reizi profesora amatā tiku ievēlēts 1995.gada 28.novembrī un ar LU Senāta 1995.gada 27.novembra lēmumu man tika piešķirts profesora akadēmiskais nosaukums. Atkārtoti uz sešiem gadiem profesora amatā krimināltiesību un kriminoloģijas apakšnozarē tiku ievēlēts ar LU habilitācijas un promocijas padomes 1997.gada 3.oktobra lēmumu. Pēc tam no 2002.gada līdz 2006.gadam uz līguma pamata turpināju vadīt Krimināltiesisko zinātņu katedru, bet līdz pat 2023.gadam – strādāt profesora amatā šajā katedrā. 

Ar valsts apbalvojumu – Atzinības krusta IV šķiru es 2010.gada oktobrī tiku apbalvots par nopelniem Latvijas valsts labā kā ilggadējs Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesors, Dr.habil.iur. 

Manuprāt, ar šo apbalvojumu tika augstu novērtēts ne tikai mans kā Latvijas Universitātes mācībspēka darbs, bet arī mans ieguldījums krimināltiesību un krimināltiesiskās zinātnes attīstībā, kuru veicu vienlaikus ar pasniedzēja darbu un Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītāja tiešo pienākumu pildīšanu. 7.1. Pirmkārt vēlos pieminēt savu darbu Krimināllikuma izstrādes darba grupā no tās darbības sākuma 1990.gadā līdz šā likuma pieņemšanai Saeimā 1998.gada 17.jūnijā, kurā nostrādāju visus astoņus gadus, līdz darbs pie jaunā KL izstrādes tika pabeigts. [11] Tā kā 1961.gada 6.janvāra Latvijas PSR kriminālkodekss tobrīd atcelts vēl netika, tad koncepcijā darba grupas darbībai bija ieskicēti divi galvenie virzieni: 1) izstrādāt jauna kriminālkodeksa projektu; 2) līdz jaunā kriminālkodeksa pieņemšanai, atbilstoši atjaunotās Latvijas politiskajai un ekonomiskajai situācijai, izdarīt grozījumus spēkā esošajā kriminālkodeksā.

Katrai jaunai darba grupā izstrādātajai likumprojekta redakcijai sekoja simtiem visdažādāko ierosinājumu, kuru apspriešanai darba grupa bieži vien pulcējās vairākas reizes nedēļā. Neviens no darba grupas no pienākumu pildīšanas savā pamata darba vietā atbrīvots nebija, tādēļ strādājām ārpus oficiālā darba laika, ar lielu entuziasmu, neskaitot darba stundas un nesaņemot par to arī papildus atalgojumu. Svarīgākais tolaik bija izdarīt visu, lai projekta izstrādes process nekavētos un to varētu nodot Saeimai apstiprināšanai iespējami ātrāk.  

Pēc astoņu gadu intensīva darba galarezultātā Saeimas pieņemtais Krimināllikums bija jauns Latvijas Republikas likums, kas pēc galvenajiem uzbūves principiem un normu satura atbilda Rietumeiropas krimināltiesību pamatnostādnēm. 

Krimināllikuma izstrādes darba grupā mans uzdevums bija izstrādāt KL projekta Vispārīgās daļas II nodaļu ar nosaukumu „Noziedzīgs nodarījums” un Sevišķās daļas nodaļas „Noziegumi pret valsti”, „Noziedzīgi nodarījumi pret dabas vidi” (sākotnējais nosaukums “Ekoloģiskie noziegumi”), „Noziedzīgi nodarījumi pret īpašumu” un „Noziedzīgi nodarījumi pret jurisdikciju”.Cita starpā viens no pirmajiem grozījumiem tobrīd vēl Latvijas PSR Kriminālkodeksā (par Latvijas kriminālkodeksu tas tika pārdēvēts ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991.gada 22.augusta likumu) bija likums “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR kriminālkodeksā un Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksā” [12], ar kuru tika būtiski grozītas kriminālkodeksa 59.-68.panta normas par noziegumiem pret valsti. 

7.2. Turpinot Krimināllikuma izstrādes darba grupā iesākto krimināltiesību normu pilnveides darbu, no Tieslietu ministrijas pastāvīgās Krimināllikuma darba grupas izveides brīža aptuveni 2006.gadā līdz pat 2023.gadam, tātad, aptuveni 17 gadus, aktīvi darbojos arī šajā darba grupā. 

Darba grupā apspriežot iesniegtos priekšlikumus par spēkā esošā Krimināllikuma grozīšanu, esmu ierosinājis vairākus grozījumus gan Krimināllikuma Vispārīgajā, gan Sevišķajā daļā, tos teorētiski pamatojot, kā arī šajā nolūkā savu viedokli par grozījumu nepieciešamību izsakot daudzās publikācijās, galvenokārt žurnālā “Jurista Vārds”.

Plašāk par maniem ierosinājumiem sk. Autobiogrāfijas 400.-418. lpp., liela daļa no kuriem Krimināllikumā arī tikuši iestrādāti un Saeimā apstiprināti.

Savas teorētiskās atziņas jau kopš 1999.gada apkopoju un sadarbībā ar citiem krimināltiesību zinātniekiem izdevniecībā Tiesu namu aģentūra publicēju krimināltiesību mācību grāmatā un Krimināllikuma komentāros.

Pēc neatkarības atjaunošanas pirmā studentiem domātā krimināltiesību mācību grāmata “Krimināltiesības: Vispārīgā un Sevišķā daļa” pirmais izdevums tika publicēts 1999.gadā. Laika gaitā tā tikusi aktualizēta un tās ceturtais izdevums divās grāmatās (atsevišķi Krimināllikuma Vispārīgā un Sevišķā daļa) no jauna izdots pavisam nesen – 2024. un 2025.gadā. 

Savukārt gan studentiem, gan praktizējošiem juristiem domātais Krimināllikuma komentāru pirmais izdevums arī tika publicēts 1999.gadā un, ņemot vērā laika gaitā Krimināllikumā izdarītos grozījumus un papildinājumus, šobrīd jau piedzīvojis trīs aktualizētus izdevumus, pēdējais no kuriem publicēts 2024.gadā. 

Šobrīd savu zinātnisko darbu vēl turpinu, publicēšanai 2026.gadā sagatavojot Krimināllikuma komentāru ceturto papildināto izdevumu.

7.3. Īpaši nozīmīgs man bijis tas darbs krimināltiesību teorijā, ko ieguldīju, uzrakstot monogrāfiju “Noziedzīga nodarījuma sastāvs un nodarījuma kvalifikācija. Teorētiskie aspekti”, kas izdota 2014.gadā. Pie noziedzīga nodarījuma sastāva teorētiskajām problēmām biju strādājis daudzus gadus, par ko liecina iepriekšējie divi izdevumi – 1994.gadā izdevniecībā Zvaigzne ABC izdotā grāmata “Mācība par nozieguma sastāvu” un 2000.gadā Tiesu namu aģentūrā izdotā – “Noziedzīgs nodarījums”.

Manas publikācijas par plašu krimināltiesību teorijas un prakses jautājumu loku esmu apkopojis trīs sējumos ar nosaukumu “Krimināltiesību teorija un prakse: viedokļi, problēmas, risinājumi”. Pirmajos divos sējumos iekļauti raksti no 1998. līdz 2008.gadam un no 2009. līdz 2014.gadam, bet trešajā sējumā – raksti no 2015. līdz 2017.gadam . 

Pēc tam esmu publicējis vēl arī citus rakstus (sarakstu sk. Autobiogrāfijas 420.lpp.).

Daudz esmu publicējies arī juridiskajos žurnālos: “Jurista Vārdā” pavisam esmu publicējis vairāk kā 40 rakstus par dažādiem krimināltiesību teorijas, tiesu prakses un Krimināllikuma pilnveidošanas jautājumiem.

Arī žurnālā “Administratīvā un Kriminālā Justīcija”, ko sākotnēji izdeva Latvijas Policijas akadēmija, bet pēc tās likvidēšanas turpināja izdot Baltijas Starptautiskā akadēmija, manu publikāciju skaits pārsniedz desmitu.

Vispusīgākam ieskatam par daudzu gadu gaitā manās publikācijās analizēto krimināltiesisko jautājumu loku nosūtu Jums 2013.gadā Latvijas Universitātes izdoto Biobibliogrāfiju (brošūra pielikumā). 

7.4. Vairākkārt dažādos laika periodos esmu saņēmis Latvijas Universitātes rektoru Atzinības rakstus un Pateicības. Pateicībā, ko no LU rektora saņēmu 2019.gada 16.oktobrī sakarā ar Juridiskās fakultātes 100 gadu jubileju, ir atzīmēts mans būtiskais ieguldījums tiesību zinātnes attīstībā un krimināltiesību zinātnes skolas izveidē. 

Tāpat mans ieguldījums krimināltiesību zinātnes attīstībā atzīmēts ar Tieslietu sistēmas Otrās pakāpes Goda zīmes diplomu, Augstākās tiesas Atzinības rakstu, Ģenerālprokuratūras apbalvojumiem. Arī žurnāls “Jurista vārds” man savulaik izteicis pateicību un izsniedzis Atzinības rakstu (sk. Autobiogrāfijas 447.-459.lpp.). 

Ar Latvijas Universitātes Senāta 2019.gada 25.marta lēmumu man piešķirts emeritētā profesora Goda nosaukums.

7.5. Saskaņā ar Valsts apbalvojumu likuma 30.panta pirmo daļu ar Atzinības krustu apbalvo par izcilu Tēvijas mīlestību un par sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Par nopelniem uzskatāma uzticīga un uzcītīga kalpošana valsts vai pašvaldības dienestā, priekšzīmīga un godīga darba izpilde, ikviena sabiedriska kalpošana, tautas gara, pašdarbības un saimniecisko spēku attīstīšana.

Manuprāt, mans darbs 45 gadu garumā gan Latvijas Universitātē, krimināltiesību jomā izglītojot vairākas jauno juristu paaudzes, gan vienlaikus arī krimināltiesību normu pilnveidē un krimināltiesību teorijas zinātnes attīstībā, atbilst apbalvotas personas statusam. 

Kā jau esmu minējis iepriekš, savu darbību Latvijas PSR Augstākajā tiesā nekad neesmu turējis noslēpumā, tā bijusi būtiska manas biogrāfijas daļa un šo darbu kopumā neesmu uzskatījis par apkaunojošu. 

Esmu pārliecināts, ka juristu un citu interesentu aprindās noslēpums nebija Latvijas PSR Augstākajai tiesai piekritīgās no Valsts drošības komitejas saņemtās krimināllietas un tiesneši, to skaitā es, kuriem šīs publiski vairākkārt plašāk apspriestās lietas bija nācies izskatīt, tādēļ, manuprāt, Ordeņa kapitulam 2010.gadā šis fakts bijis zināms. 

Uzskatu, ka Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas manā vadībā pieņemtie konkrētie spriedumi nav pamats apbalvojuma – Atzinības krusta atņemšanai šīs vēstules iepriekšējās un šajā sadaļā izklāstīto iemeslu dēļ. 

Ar cieņu 

Uldis Krastiņš

2025. gada 28. aprīlī     

Vēstules pārpublicēšana iespējama tikai ar profesora Ulda Krastiņa rakstveida atļauju. Citēšanas gadījumā atsauce uz publikāciju ir obligāta, norādot pirmpublikācijas vietu un laiku.