Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu,  Viņš pacēla galvu un sacīja:  “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!”
 Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs.
Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. (Jāņa 8: 7-9)

Saviem kolēģiem, it sevišķi – jaunākajiem, allaž esmu teicis un mācījis – kad visi ir pret tevi (ar to domājot – visi pret tavu klientu) un šķiet, ka viss ir sabrucis zem prokurora apsūdzošās runas, tev ir sevī tomēr jāatrod spēks piecelties un teikt repliku. Atzīšos, ka arī man pašam bija jāatrod spēks, lai uzrakstītu šīs rindas. Neviens to man nelūdza, bet, acīmredzot, mana profesionālā «deformācija» gluži vai uzstāja, ka, it kā sasaucoties arī ar mūsu bloga «Facebook» lapas nosaukumu, ir jāpieceļas un replika jāsaka – neraugoties uz to, kāds būs iznākums. It īpaši zinot, ka ar vislielāko varbūtību profesors Uldis Krastiņš vairs īsti nevar aizstāvēties un, ja arī to varētu, diez vai to darītu. 

Un vēlos pateikt šo.

Tajās zemēs, kur lavīnu riski ir dabiskā ritējuma neatņemamas sekas, apdomīgi ļaudis zina, ka var pietikt pat ar nelielu troksni jeb, kā daždien, skaļi izteiktu vārdu, lai izraisītu vēl iepriekš neapjausta mēroga postažu. Oficiālā izdevēja «Latvijas Vēstnesis» tīmekļa vietne nav no tām platformām, kuru dīkdienīgi ļaudis mēgtu apmeklēt sevišķi bieži. Šķiet, vakardiena, 2025. gada 15. jūlijā, šajā ziņā bija izņēmums, kas, savukārt, rezultējās lavīnveida plašsaziņas līdzekļu ažiotāžā un plaša komentētāju pulka spriedelējumos par to, cik gan «pelnīti» profesoram Uldim Krastiņam mūža nogalē, 92 gadu vecumā, nu ticis atņemts savulaik, 2010. gada rudenī piešķirtais Atzinības krusts. Pilniem apgriezieniem sāka strādāt «Taisnīguma un godīguma ministrijas» aparāts, katram šīs iestādes «ierēdnim» par savu goda lietu uzskatot pienākumu sāpīgāk iespert jau zemē gulošajam, pazemotajam sirmgalvim.

Par iemesliem jeb «apkaunojošo rīcību», kas tiek piedēvēta profesoram, kā arī ar šo izteikumu autoru «taisno sašutumu» par profesora «apkaunojošo nodarījumu» (citiem vārdiem, publiski noklusētās detaļas par tā dēvēto Šķēdes gadījumu, kur par ebreju nošaušanu 1941. gada septembrī un decembrī Šķēdes kāpās pie Liepājas tika apsūdzēti un vēlāk notiesāti latviešu 21. policijas bataljona policisti) katrs pats var izlasīt tīmekļa resursos. Taču – varētu likt galvu ķīlā, ka ar vislielāko varbūtību neviens no šo «sevišķi intelektuālo» prātuļojumu virpinātājiem un «taisnajiem soģiem» nav pat pavirši ielūkojies pērngad izdotajā profesora atmiņu grāmatā «Mana mūža līkloči atmiņu pieskārienos», kurā pats profesors raksta par faktisko realitāti pēckara gados, vācu un padomju okupāciju, ģimenes traģēdiju, izdarītajām izvēlēm un profesionālās darbības laiku. 

Šodien, dzīvojot relatīvā drošības burbulī, baudot 21. gadsimta civilizācijas labumus un ērtības, ir viegli spriedelēt par aizgājušiem laikiem, sak’ «ja vien man toreiz būtu bijusi teikšana vai ja es toreiz būtu bijis apzinātā vecumā, tad nu es būtu darījis tā un šitā». Varbūt ne velti latviešiem ir sakāmvārds «pēc kara visi gudri» (patiesībā arī svešvalodās šim teicienam ir ļoti trāpīgi ekvivalenti, angļiem sakot «Hindsight 20/20» vai francūžiem trāpīgi aprādot – «C’est facile d’avoir raison après coup» – ir viegli būt taisnīgam pēc notikušā), laipni atgādinot, ka ar novēlotām gudrībām mētāties ir gluži vienkārši necienīgi. Bet patiesībā tas viss prasa uzdot retorisku jautājumu, kura atbilžu meklējumos vispirms katram pašam būtu jāvēršas pie sevis – kā mēs rīkotos, ja savu apzināto mūžu piespiedu kārtā nāktos pavadīt «nepareizā laikā un vietā», tas ir, nepareizā režīmā, raugoties šodienas acīm jeb retrospekcijā? Šodien mēs sakām, ka rīkotos «pareizi», bet tikai tāpēc, ka demokrātisks un tiesisks valsts pārvaldes konstrukts ļauj tamlīdzīgi sacīt. Pretendēt uz patiesīgumu un pareizīgumu, liekulīgi mēģinot iejusties cita cilvēka ādā, var tikai tas, kurš ieslīdzis laikmeta privilēģijās un ērtībās, kurš nav piedzīvojis teroru, bailes, vardarbīgu totalitāru iekārtu, laikmeta likumus un paražas. Kolaboracionistu medniekiem tālab, iespējams, vajadzētu rūpīgāk caurlūkot savu dzimtas koku un godīgi atbildēt uz jautājumu, vai viņu eksistence mūsdienu pasaulē būtu iespējama bez saviem «kolaborācijas» grēkā kritušajiem radagabaliem un ģimenes locekļiem. Tamlīdzīgas vēsturiskās izziņas rezultātā kāds, iespējams, varētu uziet ne mazumu interesantu faktu un ziņu, par kurām publiski gan nesteigtu stāstīt. 

Kas attiecas uz «cancel» jeb «atcelšanas» kultūras apolēģētiem, kuri nu pūš uzvaras fanfaras, un arī tiem, no kuriem pārmaiņas pēc šoreiz varētu gaidīt jelkādu vārdu profesora aizstāvībai, varbūt tad savu naidu un divkosību vajadzētu novest līdz konsekvencei? Piemēram, Doma laukumā sarīkot grandiozu sārtu, kura liesmām nodot profesora mūža garumā tapušos darbus vai arī – varbūt pārskatīt vairāk nekā 473 kasācijas instances tiesas nolēmumus vai vairāk nekā pusotra tūkstoša pirmo instanču tiesu nolēmumus, kuros izdarītas atsauces uz profesora grāmatām? Vai, vēl labāk, atcelt tās Krimināllikuma normas, kas pieņemtas, to izstrādē savu intelektuālo pienesumu sniedzot profesoram? 

Tas, ka bieži cildinātā cilvēka cieņas virsvērtības formula ir kļuvusi par absolūti tukšu čaulu, krāšļojumu publiskiem izteikumiem un rakstu galiem, sen vairs nav nekāds pārsteigums, un tāpēc arī vilšanos vairs nevar sagādāt tas, ar kādu apbrīnojamu vieglumu cienījamā vecuma profesora, kurš teju pusgadsimtu vien veltījis tikai akadēmiskajam darbam, vārds tiek burtiski iemīts naida, nepatikas un absolūta ļaunuma dubļos. Turklāt šo sabiedrisko agresijas aktu pavada nevis kautrīgs klusums vai intelektuāli argumentēts protests, bet triumfējoša morālā pašapmierinātība, kurā katrs jauns apvainojums kļūst par sava veida īpatni izprastu «jauno» tikumu. Tagad «atcelšanas» kultūras darboņi sevi pozicionē ne tikai kā taisnības nesējus, bet arī kā soģus, kas tiesā skarbi, bez pierādījumiem un jebkādas žēlastības vai izpratnes par lietu kārtību. Varbūt tas arī ir mūslaiku sabiedrības ar morālu aklumu sistā vairākuma cilvēciskās kapitulācijas triumfa akts. 

Lasītājiem, kuru sirdīs vēl, iespējams, gruzd kāda līdzcietības oglīte vai kuri tīmekļa pasviestās informācijas druskas vēl neuzlūko kā pēdējo patiesību, piedāvāju manu priekšvārdu profesora U. Krastiņa atmiņu grāmatai «Mana mūža līkloči atmiņu pieskārienos».

***

Cilvēks. Latvietis. Zinātnieks

Priekšvārds profesora Ulda Krastiņa atmiņu grāmatai «Mana mūža līkloči atmiņu pieskārienos»

Rāmi nesteidzīgais, secīgais un valodnieciski bagātais dzīves faktu izklāsts jau pats par sevi daudz ko pasaka par profesoru Uldi Krastiņu. Lai gan profesors pats paškritiski atzīst, ka ar īpašu daiļrunību publiskas uzstāšanās brīžos nekad nav izcēlies, lekcijās un citās uzstāšanās reizēs vairāk balstoties uz faktu materiālu, mēģinot tos loģiski izklāstīt, tomēr, izlasot  “Mana mūža līkločus atmiņu pieskārienos”, šķiet, ka viņš ir bijis pārlieku paškritisks. Varbūt atturīgi kautrīgs. Taču neapšaubāmi – ļoti cilvēcīgs. Vietām pat negaidīti. 

Citi gan atceras viņu kā bargu un nepiekāpīgu pasniedzēju. Tomēr ne ļaunu. Arī ne nenovīdīgu. Un mūsdienu pasaulē, tajā skaitā, akadēmiskajā vidē tas jau nav maz. Tādēļ, neraugoties uz iespējamiem iebildumiem, kas saistās ar profesora U. Krastiņa darbību tiesneša amatā, tomēr uzdrīkstēšos teikt, ka man viņa cilvēciskums šaubas neraisa. Tieši tādu viņš ir sevi iemūžinājis arī manā atmiņu ainavā par Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, kā man subjektīvi šķiet, tās labākajos laikos. Taču tā jau vienmēr ir bijis. Agrākos laikos jau parasti zāle, šķiet, bijusi zaļāka un debesis – zilākas. Lai kā tur arī nebūtu, profesors U. Krastiņš ir simbols, kurš vienkopus ar tikpat cienījamo profesori Valentiju Liholaju ir arī vesela laikmeta raksturzīmes. Abi pelnīti ir bijuši un, iespējams, joprojām vēl ir visvairāk citētie krimināltiesībnieki atjaunotās valstiskās neatkarības gados. Abi – izcili zinātnieki un autoritātes. Vārda un goda cilvēki. Ne velti savai kolēģei profesorei V. Liholajai U. Krastiņš savā atmiņu stāstā ir veltījis daudz labu vārdu, sirsnību, pateicību un atvainošanos par notikumiem, kas padarīja neiespējamu viņas godināšanu klātienē par mūža ieguldījumu zinātniskajā darbā. 

Diemžēl šo incidentu, kas saistās ar 2023. gada 4. aprīlī Latvijas Universitātes Bibliotēkā veidoto profesoram U. Krastiņam veltīto jubilejas izstādi ar nosaukumu „Vitam impendere vero” (Dzīve, kas veltīta taisnībai) un 81. starptautisko zinātnisko konferenci krimināltiesisko zinātņu sekcijas sēdi “Krimināltiesību doktrīna un tās nozīme krimināltiesisko normu izstrādē un piemērošanā”, nav iespējams noklusēt. Un varbūt tas ir pat labi, jo kamdēļ lai tiktu dots iegansts turpmākiem pārmetumiem gan atmiņu autoram, gan šī priekšvārda sastādītājam, izpelnoties nosodījumu par neobjektivitāti un faktu noklusēšanu? Par to visu gan nedaudz tālāk. Bet iesākumā būtu jāieskicē būtiskākās grāmatas autora personības šķautnes, kuras viņš, gluži kā grēksūdzē, bez aplinkiem, bez izskaistinājumiem, iespējams, pats nemaz to negribot, skaidri iezīmēja savā pašportretā.

Dzīves fakti par cilvēku pasaka ļoti daudz. Parasti tie grupējas ap galvenajām individuālajām vērtībām, kas arī nosaka visas dzīves sižetu. Un šīs vērtības ir nepārprotami ieraugāmas U. Krastiņa biogrāfiskajās atmiņās. Mīlestība un cieņa pret saviem vecākiem un ģimeni. Mīlestība pret Latvijas dabu. Kopš bērnības ieaudzinātā mīlestība pret jebkuru darbu, kas, pašaizliedzīgu studiju rezultātā un atnākot brieduma gadiem, transformējās auglīgā zinātniskajā darbībā.

Un tieši tāpēc vietā, un bez jebkādas eksaltācijas, ir teikt, ka “Mana mūža līkloči atmiņu pieskārienos” ir patiess, aizraujošs un arī iedvesmojošs stāsts par Cilvēku, latvieti, zinātnieku.

Esmu pārliecināts, ka profesoram nebija mērķis apzināti radīt šādu paštēlu. Tā gluži vienkārši sanāca, vairāk nekā divdesmit gadus apkopojot un vietām pat sīkām detaļām aprakstot notikumiem piesātinātos bagātās dzīves faktus un… mūsu dzimtenes – Latvijas skaistās dabas skatus uz kara, tuvu cilvēku nāves, ciešanu, posta, lielvaru nežēlīgās savstarpējās cīņas un iedibinātā politiskā režīma objektīvās realitātes fona. Vietām tas viss ir aprakstīts ar pašironiju un humoru, kas, manuprāt, vienīgi paaugstina šī darba kā gandrīz gadsimta garas vēsturiskas liecības vērtību. Man, šķiet, ka šis stāsts tieši tādēļ ir ļoti latvisks. Tipisks. Par vienkāršiem cilvēkiem, kas neko 1940. gadā nevarēja ietekmēt. Viņi nevarēja novērst okupāciju. Viņiem nebija varas. Viņi bija tālu no politikas. Viņiem labākajā gadījumā bija vienīgi savas mājas, savas ģimenes, sava skaistā dzimtā zeme un valoda. Viņi bija kaili un neaizsargāti varmācības un varmāku priekšā. Un viņi varēja paļauties tikai uz sevi un savu ģimeni. Viņi nebija kolaboranti. Viņi īsti nemaz nevarēja būt valstsgribji, kā visgudri šodien kāds, iespējams, vēlētos viņiem pārmest. Viņi vēlējās tikai dzīvot savu rāmu dzīvi savā zemē. Latvijā.

U. Krastiņš apzinātā vecumā būtībā iedzima jau izveidotas varas konstelācijā bez iespējas pašam izdarīt jelkādas izvēles. Lai izdarītu izvēli, ir jābūt zināšanām par objektīvo realitāti. Pēckara gados šīs zināšanas tika nesaudzīgi iznīdētas. To paudēji nežēlīgi vajāti. Vecāki slēpa patiesību no saviem bērniem, viņus saudzējot un baidoties par viņu likteņiem. Vai viņiem to var pārmest? Noteikti, nē. Kas paši ir šie paštaisnie mūsdienu farizeji, kas dīki vāļājoties 21. gadsimta civilizācijas sasniegumu pēļos, drīkstēs aprādīt kā būtu vajadzējis rīkoties vienā vai otrā dzīves situācijā, aiz gara laika vai citu motīvu vadīti metot netīru samazgu pikas? Un kas paši ir tie gļēvuļi, kas pēc pirmā uzsvilpiena novērsās, aizmirstot cieņpilnu godbijību pret vecumu, viedumu un nopelniem?

“Vai tajā vecumā to varēja dēvēt par pasaules uzskata vai ideoloģijas veidošanos? Ietekme nenoliedzami tam visam bija liela. Patiesībā manas attieksmes pamatā pret vienu vai otru varu bija izšķiršanās starp vācu varu un padomju iekārtu, un līdz ar to arī visu ideoloģisko aspektu veidošanās. Katrā ziņā vācu okupācijas laiks mūsu ģimenei nesaistījās ne ar ko labu, tāpēc iepriekšminēto notikumu dēļ mana attieksme nosliecās padomju varas pusē. Pēckara gados neredzēju ne ārējus, ne iekšējus apstākļus, kas varētu mainīt manu attieksmi pret vienu vai otru varu. Padomju varas 1940./41.gada represijas pret Latvijas iedzīvotājiem mūsu radiniekus vai tuvus paziņas tiešā veidā nebija skārušas un par tām man nekas nebija zināms. Tajā laikā tā nebija atklāti apspriežama tēma. Arī tēva Ķemeru epopeja manā apziņā neko nespēja grozīt”, raksta profesors U. Krastiņš.

Ideoloģiskā “fronte tēva pagalmā” neradās tikai pēc Latvijas okupācijas. Visu starpkaru periodu raksturo permanenta politisko pretišķību un vairāk vai mazāk latenta turbulence. Tāds nu bija 20. gadsimta sākums. Tādi nu bija cilvēki, kas atšķirīgi saskatīja savu nākotni un savu ideālo valsti Latvijas teritorijā kopā vai bez kādu kaimņzemju protekcijas. Vai šodien drīkst kaut ko pārmest daudziem ilggadīgiem Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes mācībspēkiem profesoriem Voldemāram Kalniņam, Līnai Birziņai, Arturam Liedem un daudziem citiem? Tad kādēļ gan nežēlestībā krita profesors U. Krastiņš? Dažu iztiesāto “politisko lietu” dēļ, viņam atrodoties LPSR Augstākās tiesas tiesneša amatā?

Lai pārbaudītu kādas idejas, tēzes, premisas patiesumu vai pareizumu, tās ir jāattīsta un jānoved līdz savai konsekvencei. Ja gala secinājums izrādās absurds, absurda ir bijusi arī pati ideja, tēze, premisa.

Citiem vārdiem sakot, ja mēs par kaut ko kritizējam vai nosodam cilvēku, mums jābūt gataviem pašiem būt ne tikai morālam etalonam, bet arī jāprot skaidri un precīzi nodefinēt kā konkrētajam cilvēkam jābūtīgi bija jārīkojas attiecīgajās situācijās. Un šeit profesora U. Krastiņa pēlējiem rodas problēmas abās pozīcijās. Par pirmo šeit nerunāsim, neba jau pats bez grēka.

Taču par jābūtīgo rīcību būtu vērts parunāt gan. Bet no sākuma daži vienkārši loģikas pārbaudes jautājumi?

Vai U. Krastiņš izvēlējās savu dzimšanas laiku, vietu un savas ģimenes sociālo un mantisko stāvokli? Vai U. Krastiņam bērnībā radās pienākums un pamats cildināt “dižo latvju vadoni” Kārli Ulmani? Vai viņam agrā bērnībā jau radās pienākums “gribēt Latvijas valsti”? Vai 7 gadu vecumā, 8 dienas pirms kara sākuma, viņam bija pieejama informācija par 1941. gada 14. deportāciju un iepriekš notikušajiem komunistiskā režīma noziegumiem pēc Latvijas okupācijas? Vai kara laikā, ievērojot objektīvo realitāti, ar kuru saskārās U. Krastiņš, viņam vajadzēja izjust siltas jūtas pret vācu okupācijas iestādēm? Vai 11 gadu vecumā pēc Latvijas atkārtotas okupācijas viņam bija dibināti iemesli, ievērojot objektīvo realitāti, ar kuru saskārās U. Krastiņš, ienīst padomju varu? Vai viņam bija objektīvs pamats kļūt par “nacionālo partizānu”? Vai viņam vajadzēja atteikties no mācīšanās padomju skolā? Vai viņam 19 gadu vecumā vajadzēja atteikties no studijām Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē? Vai pēc valsts sadales 24 gadu vecumā viņam bija pamats atteikties kļūt par tiesnesi Saldus tautas tiesā? Kādus racionālus argumentus varētu izvirzīt, lai teiktu, ka kļūšana par Augstākās tiesas tiesnesi 30 gadu vecumā, ievērojot visus U. Krastiņa biogrāfiskos faktus un dzīves ritējumu, būtu bijusi nelietīga kolaborācija karjeristisku apsvērumu dēļ? Vai viņam, līdz 1985. gadam atrodoties tiesneša amatā, bija objektīva un reāla nepieciešamība un pamats apšaubīt padomju varas leģitimitāti? Oficiāli tajos laikos “personības kulta pārspīlējumi” tika atzīti, “atkušņa gados” daudzi izsūtītie atgriezās Latvijā. Vai tā nevarēja būt pietiekama zīme, ka pieļautās “kļūdas” ir tikušas labotas? Lai arī līdz Atmodai tik daudz laika nemaz nebija atlicis, vai tiešām kāds apgalvotu, ka tā laika PSKP ģenerālsekretāra Jurija Andropova represiju laikā 1983. gadā būtu pieejama nepieciešamā informācija, lai izdarītu secinājumus par kopainu, kas izveidojās pēc 1939.gada Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas ar visām no tālāk izrietošajām sekām. Jā, protams, daudzi drosmīgi cilvēki, Latvijas patrioti visu to zināja un darīja ko spēja, lai par to uzzinātu arī citi. Un tomēr. Vai ir godīgi pārmest tiem, kas patiesi nezināja īsteno ainu? Par pašsaprotamību viss tas kļuva vienīgi, un tad vēl ne uzreiz, pēc vēsturiskās Mavrika Vulfsona uzstāšanās Radošo savienību plēnumā, kas notika 1988. gada 1.un 2. jūnijā. Vai daudzi atceras to, ka pirms tam daudzus gadus pats M. Vulfsons tā laika politisko notikumu apskata pārraidē “Globuss” slavināja padomju varu un tās sasniegumus?

Tamlīdzīgus jautājumus varētu uzdot vēl un vēl. Taču savā konsekvencē tas nozīmētu, ka profesoram U. Krastiņam būtu jāatvainojas par to, ka viņš vispār ir piedzimis.

Un tagad pēdējais jautājums par rīcības jābūtību. Kā U. Krastiņam, būdamam LPSR Augstākās tiesas tiesnesim ar viņa individuālo dzīves gājumu, kas detalizēti aprakstīts “Mana mūža līkloči atmiņu pieskārienos”, bija jārīkojas, iztiesājot nenoliedzami patiesi cienījama cilvēka, patriota, disidenta (nevēlos šeit nevienam kaisīt sāli uz dvēseles brūcēm, tādēļ vārdā nesaukšu) krimināllietu? Viņi bija cilvēki no pilnīgi dažādām pasaulēm, ar diametrāli pretējiem politiskajiem uzskatiem, ar pilnīgi atšķirīgu līdzšinējo dzīves gājumu un pieredzi, galu galā – ar objektīvās realitātes izpratni. 

Kas, ņemot to vērā, U. Krastiņam bija jādara kā tiesnesim, kas spriedumu taisīja nevis savā vārdā, bet valsts vārdā? Jāattaisno tiesājamais, ja spriedums tika taisīts pēc tās valsts likumiem, kurā U. Krastiņš ieguva izglītību, strādāja, dzīvoja visu savu līdzšinējo dzīvi? Notiesātajam un viņa ģimenei nenoliedzami tika nodarītas ciešanas un sāpes. Vai to kāds apšauba? Taču tā laika tiesnesis U. Krastiņš bija tikai noformētājs predestinētai jābūtībai, no kuras tā laika justīcijas upurim izvairīties nebija iespējams. Bez variantiem. Un pēdējam tas bija labi jāapzinās pašam. Vismaz – to nevarēja neapzināties, pēc savas brīvas gribas saceļoties pret to valsts iekārtu, kāda nu tur bija iedibināta. Bija jāsaprot visi riski. Visas konsekvences. Tas vienīgi vairo godbijību pret šo cilvēku pašaizliedzīgo pasionārismu un varonību. Bet vainīga bija okupācijas vara un tie, kas dažādu iemeslu dēļ nenosargāja Latvijas neatkarību. Nedrīkst novelt vainu uz starpkaru perioda beigu bērniem, kuru apziņa veidojās un transformējās principiāli citos apstākļos kā valsts dibināšanas laikā vai šodien.

Taču nu ir pagājuši 40 gadi. Pusmūžs. Ja mēs apgalvojam, ka ticam evolūcijai, tajā skaitā, apziņas attīstībai un transformācijai, kas atkarīga no iegūtās, apstrādātās un reflektētās informācijas apjoma, kāds varētu apgalvot, ka, ja kaut kādā neticamā veidā U. Krastiņš ar šodienas zināšanām par Latvijas valsts vēsturi būtu nokļuvis atpakaļ padomju laikos un tieši savā tiesneša amatā, viņš būtu rīkojies tieši tāpat? Es tam neticu. Un ja šim apgalvojumam ir vērā ņemami pretargumenti, tie būtu jāceļ galdā.

Mēs visi maināmies. Tas ir ne tikai normāli. Tas ir dabiski. Pretējā gadījumā mēs nebūtu cilvēki. Arī es, pateicoties daudziem objektīviem un subjektīviem faktoriem, esmu kļuvis par nacionālkonservatīvi domājošu cilvēku, kas turklāt šobrīd galīgi nav nedz laikmetīgi, nedz populāri. Daudzi to pat dēvē par atpakaļrāpulību. Taču es esmu mainījies. Un mainījušies ir ļoti daudzi cilvēki, kuriem šobrīd pārmet viņu pagātni.

Tāpēc pārmetumi profesoram U. Krastiņam ir, mazākais, negodīgi. Vismaz kā tiesību zinātniekam, kam nav nekāda sakara ar viņa profesionālo darbību tiesā.

Turklāt tieši zinātnei profesors bija veltījis sava mūža otru pusi, un par to viņš bija pelnījis pienācīgu godināšanu. Vai vismaz cieņu.

Kas bija patiesais iemesls necienīgai rīcībai pret profesoru? Tas man nav zināms, un arī nevēlos to noskaidrot. Droši vien šis ekscess bija kaut kas no “džungļu likumu” klāsta.

Arī Džozefa Kiplinga “Džungļu grāmatā”, iespējams, ir saskatāmas šādas tādas asociācijas. Kā zināms, deviņus vai desmit gadus pēc Maugļa adopcijas viņa ienaidnieks tīģeris Širhans ar dažu jauno vilku palīdzību, kurus viņš ir pierunājis viņu atbalstīt, plānoja gāzt Akelu, lai viņš vairs nespētu aizstāvēt Maugli. Kā zināms, vilku, kurš kļūst pārāk vecs, lai medītu, viņa bars tad tradicionāli vai nu izdzen vai arī nogalina. Taču Akela nebūt nebija novecojis. Tomēr jaunie vilki apzināti dzina viņam pakaļ jaunu, veselu briedi, zinot, ka viņš nespēs to noķert. Kad padome sapulcējas, lai gāztu Akelu, Mauglis aizstāvēja viņu ar degošu zaru un aizdzina Širhanu un viņa sabiedrotos. Pēc Širhana aiziešanas atlikušie vilki lūdza Akelu palikt, taču viņš atteicās būt bara vadonis un nolēma medīt viens.

Esmu pārliecināts, ka arī šajā gadījumā dažāda izmēra “papīra tīģeri” aizies, bet profesors U. Krastiņš vēl turpinās medīt… un kopā ar savu cienījamo kolēģi aizstāvēs viņu veidoto, kopto, loloto simbolisko cilvēkbērnu Maugli – Latvijas krimināltiesību doktrīnu, sargājot to no mūsu tiesībām un mentalitātei svešiem jauninājumiem un teorijām-viendienītēm.

Viņa “Mana mūža līkloči atmiņu pieskārienos” šādu pārliecību vieš. Jo viņš bija un ir palicis Cilvēks, latvietis, zinātnieks.

***

Noslēdzot savu repliku, es vēlētos lūgt Jūs, «tiesnešu kungi un kundzes», atrast sevī līdzcietību, piedošanu, augstsirdību, elementāru cieņu, godu vai arī gluži vienkārši – cilvēcību. 

***

Raksta pārpublicēšana iespējama tikai ar autora rakstveida atļauju. Citēšanas gadījumā atsauce uz publikāciju ir obligāta, norādot pirmpublikācijas vietu un laiku.