«Viena no pamatīgākajām «modernās» domāšanas kļūdām, no kuras paliekām mēs joprojām ciešam, ir sabiedrības jaukšana ar apvienību, kas kopumā būtu pretstats pirmajai. Sabiedrība neveidojas, pateicoties brīvprātīgai piekrišanai. Gluži pretēji, jebkura brīvprātīga piekrišana paredz sabiedrības – kopā dzīvojošu cilvēku – pastāvēšanu, un piekrišana tikai precizē šo vai citu šīs līdzāspastāvēšanas un jau eksistējošās sabiedrības formu. Ideja par sabiedrību kā līgumisku savienību, tātad juridisku, ir pats nesaprātīgākais mēģinājums jūgt ratus priekšā vēršiem. Jo likums, «likuma» realitāte – nevis filozofa, jurista vai demagoga priekšstati par to – tā ir (ja pieņemiet manu barokālo izteiksmes veidu) spontāna sabiedrības sekrēcija, un nekas cits tas nevar būt.» [1]