Biroja Blogs

Piemiņas idealizācija: kas kopīgs Puškinam un Napoleonam

23.07.2024.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Irina Koropa, Bc. iur. Linda Lielbriede

3. raksts

III. Napoleons un viņa laikmets

«Franču jurisprudences lielākā alošanās balstās faktā, ka tumšas vientulības skartu personību sapņi un reizēm pat viscietsirdīgākie maldi, ko tie apņēmušies paust skaļi, bieži vien tiek atzīti par likumu.» [1]
/Voltērs/

Viens no priekšnosacījumiem ģeogrāfiskajām un valstiskajām pārmaiņām Francijā bija 1789. gada maija notikumi, tostarp Ģenerālštatu (franču val. – États Généraux de 1789) sasaukšana, ko šobrīd uzskata par Franču revolūcijas sākumu. Turpmāko revolucionāro pārmaiņu iemesli bija dažādi: absolūtisma sistēmas vājums; pretrunu saasināšanās starp trešās kārtas (lielākoties – vidusšķiras) pārstāvjiem, no vienas puses, un aristokrātiju un garīdzniecību, no otras puses, kas padarīja neiespējamu viņu turpmāku mierīgu līdzāspastāvēšanu; politiskais un ekonomiskais beztiesīgums, kas iedzīvotāju absolūto vairākumu padarīja atkarīgu no priviliģētajām kārtām un karaliskās varas patvaldības; ražas deficīts 1788. gada nelabvēlīgo laikapstākļu dēļ [2], kas daļu iedzīvotāju pakļāva badam; ekonomiskā krīze saistībā ar pastāvīgo valsts finanšu deficītu, ko izraisīja karaliskā galma pārmērīgie tēriņi; apgaismības domātāju paustās tēzes, jo īpaši – brīvības un vienlīdzības idejas, kā arī nenoliedzamā Amerikā notikušās revolūcijas lozungu ietekme [3].

Minētie faktori sekmēja arī karaļa Luija XVI pilnvaru apturēšanu 1792. gada 10. augustā un vēlāko karalim piespriestā nāvessoda izpildi, 1793. gada 21. janvārī viņu giljotinējot. Revolucionārie notikumi 1792. gada 21. septembrī radīja iespēju dibināt Francijas Pirmo republiku (franču val. – République française), kuru jau dažus gadus vēlāk iznīcināja Napoleons [4].

Vēsturnieks Albērs Sorels (Albert Sorel, 1842–1906) savulaik rakstīja, ka gan savā būtībā, gan tendencēs Franču revolūcijas ārējā politika bija vecā režīma (franču val. – l’ancien regime) diplomātijas loģisks turpinājums. [5] Savukārt Napoleons, būdams «[..] Franču revolūcijas mantinieks, ne tikvien uzglabāja vecā režīma un revolūcijas laika ārpolitikas kontinuitāti, bet apstiprināja un izpauda to vēl noteiktāki.» [6] Taču – «Napoleona ārējā politika bija Francijas nacionālā politika» [7]. Šo ambīciju rezultātā Francija 19. gadsimtā bija viena no diženākajām valstīm pasaulē. [8] Tās teritorija nekad vēl nebija bijusi tik plaša kā pēc 1809. gada kaujām, tomēr pat tas nesniedza «[..] nevienu no tiem morāliskajiem ieguvumiem kā tas bija agrāk, kad katrs Francijas iekarojums iezīmēja soli uz priekšu Eiropas attīstībā.» [9]

Diktatoriskā iekšpolitika, uzurpējot valsts varu kārtējā valsts apvērsuma rezultātā, pauda Napoleona pārliecību, ka revolūcija Francijā notika nevis tāpēc, ka pēdējā vēlējās brīvību, bet gan tādēļ, ka tā kāroja pēc vienlīdzības, ar ko pats imperators saprata ar likumu nodrošinātu sabiedrisko tiesību vienveidīgumu, taču ne pilsoņu eksistences sociāli-ekonomisko apstākļu vienveidīgumu. [10] Patiesībā Napoleons dziļi nicināja lumpenu, lai gan vienlaikus juta arī bezgalīgu nicinājumu pret muižniekiem. Vienlaikus viņš visu dzīvi bija izjutis spēcīgu nepatiku pret to nabadzības un posta pusi, kas cilvēkos atmodina visslēptākās ļaunuma un nenovīdības jūtas. [11]

Hrestomātisks un Napoleona personību zīmīgi raksturojošs minētā kontekstā šķiet kāds 1792. gada notikums, Napoleonam vērojot nevaldāmo pūli ielaužamies Tilerī pilī un par redzēto nosakot – «pietiktu ar ieročiem aizslaucīt 500–600 cilvēkus, pārējie aizbēgtu paši». [12] Tā paša gada 10. augustā, kad notika karaļa Luija XVI gāšana, vēlākais imperators atkārtoja šos pašus vārdus, dēvējot sankilotus [13] par netīriem plebejiem, kas ļauj izdarīt secinājumu, ka vēl tobrīd jaunais virsnieks bija pārliecināts – visefektīvākais atbildes līdzeklis, apspiežot sacelšanos, ir artilērijas pielietošana. Šo pārliecību uzskatāmi demonstrēja notikumi 1795. gada 5. oktobrī, kad Parīzē notika rojālistu [14] sacelšanās pret Nacionālo konventu [15] un, konstatējot protestējošo skaitlisko pārākumu (tajā tobrīd bija vairāk nekā 24 tūkstoši cilvēku), Napoleons par vienīgo uzvaru garantējošo variantu atzina lielgabalu izmantošanu pret pilsētas centrā esošajiem cilvēkiem. [16]

Militāro uzvaru virkne – vispirms 1793. gada 17. decembrī Tulonā, kur tika apspiesta kontrrevolucionāru sacelšanās, [17] tad jau minētā vēršanās pret protestējošiem rojālistiem Parīzē, kā arī 1796. –1797. gada panākumi Itālijas kampaņā [18] un sekmīgais 1798.–1799. gada karagājiens uz Sīriju [19] – veicināja Napoleona kā armijas virsnieka un vēlāk arī ģenerāļa sabiedrisko atpazīstamību. Līdztekus Napoleona militārajam triumfam, kas sekmēja jaunu teritoriju inkorporāciju Francijas sastāvā un kuru valsts varas un Direktorijas (franču val. – Directoire exécutif) pārstāvji [20] uztvēra teju kā personisku panākumu, jaundibinātā republika sastapās ar citiem trūkumiem un nepilnībām.

Napoleons nāca pie varas 1799. gada 9. novembrī – valstī, kuru bija izpostījusi iepriekšējo republikānisko līderu neizlēmība un neizdarība, tamdēļ jaunā konsula [21] pirmais uzdevums bija uzaicināt uzticamus cilvēkus politisko ieceru īstenošanai un uzlabot Francijas ekonomiku. Kļūstot par Pirmo konsulu 1799. gada 11. novembrī, Napoleons metodiski tiecās nostiprināt savu patvaldību un pozīciju valstī. Šiem centieniem iespējams izšķirt vismaz divus pamata vektorus, uz ko jaunais konsuls koncentrēja savus spēkus. Proti, tā bija gan vienlaikus arī laikmeta iezīmju diktētā prasība izstrādāt jaunu tiesisko regulējumu, gan nepieciešamība nodrošināt turpmāku valdīšanu, izrēķinoties ar pretiniekiem. Spožā uzvara jau iepriekš minētajā [22] Marengo kaujā [23] 1800. gada 14. jūnijā bija Pirmā konsula spēcīgākais trumpis, lai pārliecinātu tobrīd vēl svārstīgos apvērsuma līdzgaitniekus par tiesību aktu unificēšanas nepieciešamību. [24] Vienlaikus Napoleona kā valdnieka un karavadoņa slavai par labu bija nācis arī ir fakts, ka imperators jau agrā jaunībā esot izrādījis padziļinātu interesi par eksaktajām zinātnēm, it sevišķi – matemātiku. Tā, piemēram, Napoleona vārds ir saistīts ar itāļu zinātnieka Lorenco Mašeroni [25] vārdu un pētījumu «La Geometria del Compasso» (itāļu val. – Kompasa ģeometrija), ar ko tika pierādīts (praksē to it kā īstenojis Napoleons personīgi), ka ir iespējams noteikt divu līniju krustošanās punktu, neuzvelkot šīs līnijas, bet definējot katru no tām vienīgi ar diviem punktiem. [26]

Savu trumpja kārti šajā Napoleona valstiskās pozīcijas nostiprināšanas uzvaras partijā «piemeta» arī iekšējie nemieri Francijā. Valsts dienvidu un centrālajā daļā iedzīvotāju ikdienas dzīvi traucēja regulāri laupītāju bandu sirojumi. Turklāt bija izdota pavēle laupītājus nesagūstīt, bet gan uzreiz nonāvēt, kā arī paredzēts, ka ar nāvi tiks sodīti visi, kas laupītājiem deva patvērumu vai kā citādi ar tiem sadarbojās. Napoleona pozīciju ļāva nostiprināt arī nepatika pret rojālistiem, kurus finansēja Anglija un kuri bija gatavi visādi piekāpties pēdējās priekšā, lai tikai varētu atgūt varu Francijā; [27] garīdzniecības darbības Vandejas reģionā, organizējot zemnieku apbruņošanu un vedot ilgstošu partizānu cīņu pret visiem revolūcijas laika valsts vadītājiem; [28] jakobīņi, kurus Napoleons personīgi ienīda un vajāja; [29] avīzes, kurās tika kritizēta Napoleona darbība un kuru skaits laika gaitā tika samazināts no 73 līdz 13, bet vēlāk, Napoleonam kļūstot par imperatoru, līdz 4, un kas tika pakļautas Policijas ministra stingrai uzraudzībai. [30]

Jautājumā par politiskajiem amatiem jau dažus mēnešus pirms 1799. gada novembra notikumiem, atgriežoties Parīzē no izcīnītās kaujas Ēģiptē, Napoleons bija apjautis, ka ir gan tādi politiskie darbinieki, ar kuriem jebkurā gadījumā būs jārēķinās (it sevišķi – dažiem Direktorijas locekļiem), gan arī tādi valstsvīri, kuri savu vārdu par visām varītēm tiecās saistīt ar Napoleona karjeru (it sevišķi – topošais ārlietu ministrs Taleirāns [31], policijas ministrs Fušē [32] un vēl desmitiem citu). Pēdējiem Napoleons neuzticējās, zinādams, ka, parādoties tamlīdzīgai izdevībai, viņi būs pirmie, kas jauno konsulu pārdos ienaidniekiem. Par to, ka sadarboties ir nepieciešams ar abām politiķu grupām, Napoleonu pārliecināja gan atsevišķu Direktorijas locekļu apņēmība sadarboties ar jauno varu, gan karjeristisko valstvīru aktīvā iesaiste valsts apvērsuma īstenošanā. Uzticības trūkumu Napoleons raudzījās kompensēt ar pietiekami augsta atalgojuma noteikšanu, kā arī speciālu uzraudzības shēmu izveidi. [33]

Kas attiecas uz militārajām pakāpēm, Napoleons katrā savā karavīrā iedvesa nelokāmu, ar tā brīža ģenerāļu Mirata [34], Bernadota [35], Lefevra [36] personīgajiem piemēriem apstiprinātu ticību tam, ka «katra no viņiem plecu somā atrodas maršala zizlis». [37] Jaunība, Napoleona ieskatā, bija pozitīva kvalitāte, tālab viņš bez svārstīšanās vai šaubām varēja piešķirt ģenerāļa titulu personām, kas nebija sasniegušas pat 40 gadu vecumu. Savukārt par Napoleona maršaliem virsnieki kļuva pat 34 gadu vecumā, jo imperators kā svarīgākās īpašības izcēla reakcijas ātrumu un lēmumu pieņemšanas prasmi, militāro intuīciju un neatlaidību. [38]

Raugoties uzlabot Francijas ekonomiku, kā pirmais solis tika noteiktas jaunas finanšu politikas izveide, kuras mērķis cita starpā bija nodrošināt armiju ar nepieciešamo ekipējumu turpmākajiem karagājieniem. Šo ieceru īstenošanas rezultātā tika sakārtoti visi valsts pārskati, izveidota kontrole pār finanšu sistēmu, savukārt valsts kases līdzekļu piesavināšanās tika bargi sodīta. [39] Panākumi militārajās kampaņās veicināja to, ka Francijas ienākumi un teritorijas nepārtraukti pieauga. Ekonomisko labklājību veicināja tas, ka visām iekarotajām zemēm un pilsētām tika noteikts pienākums maksāt ievērojamas summas kontribūcijās. Piemēram, Parmai tika noteikts pienākums maksāt 2 miljoni franku zeltā, un, kā bija izteicies pats Napoleons, 1812. gadā Tilerī pils pagrabos glabājās 300 miljoni franku zeltā. Napoleona nepiesātināmajam patēriņam tika atvēlēti ieņēmumi no Vestfālenes Karalistes – 40 miljoni franku, Polijas – 30–35 miljoni franku, kā arī no Hannoveres – 20 miljonu franku vērtībā, lai gan atbilstoši oficiālajiem dokumentiem galma uzturēšanas izmaksas bija 25 miljoni franku. Tomēr arī šīs summas šķiet nieks iepretim tām bagātībām, kas nonāca Napoleona personīgajā rīcībā un tika nodalītas no kopējā valsts budžeta. [40]

Pieaugot korupcijai valsts pārvaldē, faktiski neiespējami kļuva risināt tās problēmas, ar kurām ik dienu sastapās revolūcijas rezultātā strukturāli pilnīgi reformētā sabiedrība. [41] Pakāpeniski arī izplēnēja teju visu sabiedrības slāņu iepriekš dāvātā uzticība valsts varai. [42] Valsts amatpersonas tādējādi radīja pamatu jauniem varas tīkojumiem un diktatūras izveidei, lai gan pats Napoleons vēl minētās Itālijas kampaņas gaitā noliedzoši bija atbildējis uz paša uzdoto jautājumu – «vai tiešām arī turpmāk nāksies gūt uzvaru un iekarot jaunas valstis šīs Direktorijas labā?» [43]

Kā militārs stratēģis Napoleons bija pārliecināts, ka katram pašam jāspēj sevi paēdināt, tāpēc, būdams virsnieks vēl Direktorijas laikā, savā pirmajā liela mēroga kampaņā Itālijas ziemeļos viņš komandēja nepilnīgi aprīkotu armiju, tādējādi savam karaspēkam demonstrējot spēju ar varu no ienaidnieka iegūt visu nepieciešamo un pat vairāk. [44] Šī karagājiena rezultātā par plaši zināmu vēstures faktu kļuva tas, ka minētās kampaņas laikā pilsētās un ciemos tika rekvizēts viss, kas vien šķita atņemšanas vērts – sākot ar lielgabaliem, šaujampulveri un ieročiem un beidzot ar renesanses gleznām. [45]

Sakaujot Romas pāvesta Pija VI (Pius VI, 1717–1799) karaspēku, Napoleona armija izlaupīja visas ceļā šķērsotās pilsētas, no tām aizvedot visas vērtīgās lietas: naudu, dimantus, gleznas un citus vērtīgus priekšmetus. Pilsētas, klosteri, baznīcu bagātīgās dārgumu krātuves ļāva gūt milzīgu laupījumu gan Romā, gan Itālijas ziemeļos. [46] Identiska situācija bija vērojama arī 1812. gadā, kad Napoleona armija iebruka Krievijā, karaspēkam pilnībā izlaupot Maskavu, kā arī Viļņu, franču karavīriem atkāpjoties no Krievijas. [47]

Armijas īstenotā izlaupīšana tika veikta ne tikai iedzīvošanās nolūkā, bet arī kalpoja kā savdabīgs veids iekaroto pilsētu un valstu iedzīvotāju iebiedēšanai. Tā, piemēram, pilnībā tika nopostīta kāda Itālijas pilsēta, kurā bija krituši vairāki Napoleona armijas karavīri, turklāt nogalinot visus, kas izrādīja jelkādu pretestību. [48] Savukārt pēc Kairas ieņemšanas kā sodīšanas līdzeklis tika dota pavēle nopostīt kādu ciematu, kura iedzīvotāji tika turēti aizdomās par dažu Napoleona kareivju nogalināšanu. Karagājienā uz Sīriju iekarotajā Jaffas pilsētā Napoleona karaspēks izlaupīja visas mājas un tirgotavas. [49]

Iekaroto zemju ievērojamās kontribūcijas Napoleons izlietoja, dāsni apdāvinot gan savu karaspēku, gan ierēdņus. Piemēram, pēc Tilzītes miera līguma noslēgšanas un uzvaras Ceturtās koalīcijas karā (franču val. – Guerre de la quatrième coalition, 1806—1807) Napoleons maršalam Lannam [50] uzdāvināja 1 miljonu franku zeltā, maršalam Nejam [51] – ap 300 tūkstošiem franku ikgadējās rentes līdz mūža beigām, maršalam Bertjē – pusmiljonu franku zeltā un vēl 405 tūkstošu franku ikgadējās rentes. Arī valsts ministri saņēma atlīdzības, tiesa gan, ne tik dāsnas kā Napoleona maršali. Līdzīgi atalgoti tika visi gvardes un armijas virsnieki, kuri piedalījās kaujās, saņemot dāsnas kompensācijas un pēc atvaļināšanās – arī labas pensijas, turklāt ievainotajiem karavīriem to apmērs tika trīskāršots. [52] Ar Tilzītes miera līgumu Napoleons cerēja stiprināt diplomātiskās saites ar Krievijas impēriju. [53] Šai iecerei nebija lemts īstenoties, jo «[n]e savas zemes aizstāvēšana, bet slepena vispasaules hegemonijas tieksme vadīja Aleksandra I politiku pret Napoleonu.» [54]

Tomēr spožie apbalvojumi un dāsnās atlīdzības, kas tika piešķirtas maršaliem, ģenerāļiem, virsniekiem un ierindas kavalēristiem un kājniekiem, kļuva par Napoleona armijas morālās un militārās disciplīnas mugurkaula vājo «skriemeli» – daudzi (ja ne visi), pārrodoties Francijā pēc izcīnītajām uzvarām, tīkoja kādu laiku padzīvot mierpilnu, pārticīgu dzīvi. Tādējādi pakāpeniski sāka gruzdēt netīksme par to, kāpēc tik drīz pēc kārtējās uzvaras būtu jāsāk gatavoties nākamajam karagājienam. [55] Situācija saasinājās Krievijas kampaņas priekšvakarā, atklājot milzīgu, grūti pārvaramu plaisu ne tikai impērijas institucionālajā uzbūvē un sabiedrības lojalitātē šādai valsts konstrukcijai, bet arī izgaismoja Napoleona vadībā izveidotās ekonomikas trūkumus.

Pilsoniskā sabiedrība, pret kuru Napoleons attiecās ar neslēptu nicinājumu un, kuru uzrunājot, reizumis visnotaļ divkosīgi piezīmēja, ka «bagātība šajā laikā ir zādzību un laupīšanu rezultāts» (franču val. – la fruit du vol et de la rapine), tai pat laikā modri sargājot paša krietni vien uzblīdušās zelta lādes, asi iebilda Napoleona ambiciozajai iecerei iekarot Krieviju [56] un pastiprināt Anglijas kontinentālo blokādi. Šos notikumus atminoties izraidījumā Sv. Helēnas salā, Napoleons bija sacījis tā: «Es apbēru ar zeltu savus cienītājus, tomēr man vajadzēja saprast, ka, kļuvuši bagāti, cilvēki vairs nevēlas riskēt ar savu dzīvību.» [57]

Krievijas kampaņas laikā zaudējis ievērojamāko daļu savas armijas – no pusmiljona Francijā atgriezās tikai 27 000 kareivju, [58] Napoleons, kā atminējušies laikabiedri, nebija zaudējis enerģisko un žirgto dabu un izrādīja gatavību tālākai cīņai. Pat viņa attieksme neliecināja par sakāves nožēlu, un Napoleona sarunu tonis drīzāk līdzinājās šaha partiju zaudējuša vīra mirkļa sarūgtinājumam, kurš pārdomā savas kļūdas un vienlaikus aprēķina gājienu nākamajai spēlei. Šķita, ka Napoleons izlikās nezinām apstākļus, kādos Krievijā vaigu vaigā ar nāvi sastapās viņa armija, [59] tādējādi mēģinot ignorēt smago personiskās atbildības nastu, kas pēc atgriešanās Francijā uzgūla viņa pleciem.

Tomēr karš un briesmas bija Napoleona dvēseles stāvoklis [60] – brīdī, kad imperators spēra kāju Parīzē, kuru drūmā plīvurā bija ietinušas sēras par bojāgājušajiem karavīriem, [61] viņa domas jau nodarbināja jautājumi par diplomātiskajiem un tehniskajiem priekšdarbiem, lai sagatavotos nākamajam karagājienam. Līdzīgi arī vēlāk – pēc nesekmīgās Krievijas kampaņas un arvien biežākām turpmākām militārām neveiksmēm Napoleonam piesardzīgi tika lūgts gan nodibināt mieru, gan atdot daļu teritorijas. Tomēr šie aicinājumi nesasniedza dzirdīgas ausis. Napoleona atbilde bija strupa – «esmu karavīrs, man vajadzīgs gods, slava, es nevaru izskatīties pazemots savas tautas priekšā. Man jāpaliek lielam, krāšņam, apbrīnojamam.» [62]

Napoleona izteikto tieksmi realizēt patvaldību zīmīgi raksturoja arī notikumi, kas norisinājās viņa kronēšanas laikā. Nākamais imperators vēlējās, lai to izdarītu pats Romas pāvests Pijs VII [63], replicējot to, kā pirms vairākiem gadsimtiem tika kronēts Kārlis Lielais [64]. Tomēr ar Napoleonam raksturīgo pompozitāti kronēšanas ceremonijas norise 1804. gada 2. decembrī tika krietni vien «uzlabota». Pirmkārt, Napoleons bija vēlējies, lai katoļu baznīcas galva ierastos Parīzē un, otrkārt, brīdī, kad Pijs VII pacēla kroni, lai liktu to galvā Napoleonam, pēdējais apturēja pāvestu un kronēja sevi pats. Imperatora apsvērums šajā ziņā bija tāds – nav pieļaujams šajā rituālā pārlieku nozīmi piešķirt pāvesta «svētībai», turklāt Napoleons negribēja pieņemt kroni no kāda cita rokām kā tikai no savām. [65] Pēc tam Napoleons par imperatori kronēja arī savu sievu Žozefīni (Joséphine de Beauharnais, 1763–1814) – šis notikums turklāt ir kalpojis par ierosmi ne mazumam mākslas darbu, no kuriem par vispazīstamāko būtu atzīstama Žaka Luija Davida (Jacques-Louis David, 1748–1825) glezna «Imperatora Napoleona un imperatores Žozefīnes kronēšana Parīzes Dievmātes katedrālē 1804. gada 2. decembrī Luvrā, Parīzē» [66].

1814. gada 11. aprīlī Napoleons saskaņā ar Fontenblo līgumu (franču val. – Traité de Fontainebleau) pēc atteikšanās no troņa tika izraidīts uz Vidusjūras salu Elbu, [67] un šis brīdis pašam imperatoram sniedza atskārtu, ka pret viņu ir nostājusies ne tikai visa Eiropa, bet faktiski viņš ir palicis bez atbalstītājiem un pat tuvākajiem līdzgaitniekiem. Palicis bija tikai Joahims Mirats, tomēr arī «[..] šis sabiedrotais bija ne tikvien bezspēcīgs, egoistisks un neuzticams, bet aiz pārgalvības ķērās nelaikā pie ieročiem, lai sevi nelabojami pazudinātu» [68]. Savam brālim Napoleons esot rakstījis – «[es] dzīvoju patstāvīgā neuzticībā. Burboņu piekritēji, jakobīnieši izraudzījušies mani par savu vienīgo mērķi» [69].

Napoleons ļoti labi zināja, ka bez uzticamiem armijas virsniekiem turpmākās militārās kampaņas būs pakļautas neveiksmei, tāpēc pēc pārrašanās no Elbas salas Napoleona pirmais uzdevums bija panākt, lai maršals Luijs Bertjē [70] uzņemtos ģenerālštāba priekšnieka pienākumus. Laikā, kamēr Napoleons atradās izraidījumā, L. Bertjē bija devies uz Beļģiju pie Luija XVIII un mēģinājis iegūt Burbonu simpātijas, bet arī to Napoleons bija gatavs piedot – ««Cette brute de Berthier!» (franču val. – Šis ķēms – Bertjē!) [..] Es viņam visu piedodu ar noteikumu, ka viņš uzvelk gvardes korpusa tērpu, lai parādītos manā priekšā.» [71] Bija arī saprotams, kālab Napoleonam vajadzēja tādu armijas ģenerālštāba priekšnieku, – L. Bertjē bija «[..] ideāls instruments Napoleona rokās. [..] Ar Bertjē ķeizars varēja būt drošs: viņa lielos vilcienos uzmesto ideju metu pietika, viņam nebija jānogurdina prāti ar sīkumiem, viņa palīgs rediģēja viņa domas tādā veidā, ka pavēļu saņēmējs ir minūtes nevarēja šaubīties par to, kā viņa jāizpilda, kad, kādēļ…» [72] Tomēr šī plāni pajuka L. Bertjē pāragrās nāves dēļ – viņš izdarīja pašnāvību 1815. gadā 1. jūnijā. Un tas, daudzu vēsturnieku ieskatā, arī bija Napoleona vājais posms Vaterlo kaujā – cita pēc citas aizkavējās pavēles, pajuka stratēģiskie plāni un uzvara, kas vismaz iedomās bija izkalkulēta līdz precizitātei. [73] Tādējādi Napoleona pašapziņa un augstās darba spējas, un straujums, iztrūkstot sekmīgai kombinācijai ar uzticamiem sabiedrotajiem, [74] apstiprināja seno parunu – viens nav cīnītājs.

1815. gada oktobrī Napoleons – «[..] revolūcijas apvaldītājs, noteiktas likumības nesējs, valsts bagātību vairotājs, lielais vadonis kara un revolūciju sabangotai Eiropai» [75] – tika izsūtīts uz attālo, Lielbritānijas pārvaldīto Sv. Helēnas salu Atlantijas okeāna dienvidos, kur viņš mira sešus gadus vēlāk 51 gada vecumā.

Misticisma oreols, kas apvij leģendu par Napoleonu, viņu padarījis par idealizētu būtni, vienlaikus piemirstot to, ka arī viņš faktiski bija vienīgi un tikai cilvēks – ar savām vājībām un untumiem, kas neizbēgami atspoguļojās valsts pārvaldē. Tomēr sirdī Napoleons bija un palika karavīrs – arī viņa personības magnētisms vislielāko iespaidu varēja atstāt uz vienkāršo kareivju dvēselēm; bija manīts, ka pats imperators vislabāk jutās starp saviem grenadieriem. [76] Lai nu kā, reiz Napoleons esot teicis – «par saviem panākumiem un visu, ko vien esmu labu darījis, es esmu pateicīgs savai mātei un viņas krietnām pamācībām» [77]. Un Napoleona māte Letīcija nekad nebeidza viņam atgādināt, ka Bonaparti ir bijuši nabadzīgi un jebkurā brīdī var atkal tādi kļūt; nelaimes gadījumā viņiem jāparāda drosme un jācieš diskomforts. [78] Tādējādi – aiz zelta bruņām un varas vairoga arī Napoleonā vēl, iespējams, slēpās cilvēks.

Daži autori uzskata – ja Napoleons būtu miris uz troņa un savu piederīgo vidū, diezin vai viņa vārds šobrīd šķistu viens no redzamākajiem visu Eiropas valstsvīru vidū. [79] 1840. gada 12. maijā, 19 gadus pēc Napoleona nāves, sarkofāgā no ķiršsarkana marmora [80] viņš tika pārapbedīts Parīzē – «The Hôtel des Invalides» [81] (franču val. – Nespējīgo nams), kas ir Napoleona atdusas vieta arī šobrīd. Ko vien vērta bija arī pati sēru procesija – «[u]z fregates iekārtoja katafalku ar degošām ugunīm, to pārklāja ar melnu, sudrabā izrakstītu samtu, lai uz tā novietotu sarkofāgu, kas bija izgleznots gaišās un tumšās krāsās ar alegoriskiem zīmējumiem, Goda leģiona krustu, ērgļiem un ķeizara kroni frontonā; šķirsts bija no masīva ebenkoka [82] ar zelta burtu uzrakstu «Napoleons»» [83].

2021. gadā, apritot Napoleona 200. nāves gadadienai, Francijā virmoja asas diskusijas, vai pretrunīgi vērtētais imperators pelna plašus atceres pasākumus vai pat svinības, [84] lai gan «vietas, ar kurām saistās vēsturiskas atmiņas un notikumi par Napoleonu, tiek Francijā rūpīgi aizsargātas.» [85] Tomēr vēl šodien, atminoties to, ka Napoleona karu laikā dzīvību zaudēja aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju, franči mēdzot retoriski vaicāt – «[v]ai šie upuri bija to vērts, lai monarhijas vietā nodibinātos demokrātija, un vai diktators Napoleons no savas tautas nav prasījis par daudz, lai apmierinātu savu godkārību un patmīlību?» [86]

Un paši franči uz to arī sniedz atbildi, sakot – tā bija «folies de grandeur» (franču val. – muļķīga lielmanība).

Zīmīgi šajā kontekstā šķiet vārdi, kas lasāmi 1939. gada latviešu valodā publicētajā periodikā – esot grūti apjaust Napoleona ievērojamo ietekmi, jo «[..] ne priekš viņa, ne arī pēc viņa uz Eiropas kontinenta nav bijis valdnieka, kura varu varētu salīdzināt ar Napoleona varu un kura sniegtos tik tālu. Arī tā lielā vara un tā ievērība, kāda tagad ir Vācijas vadonim Hitleram Eiropas lietās, vēl tālu nevar sacensties ar to, kāda bija Napoleonam. [..] [M]odernie Napoleoni kopē savu lielo priekšgājēju, vismaz tanī ziņā, ka tie gandrīz vai burtiski pielieto viņa paņēmienus citu zemju pakļaušanā.» [87] Šī ir būtiska atskārta, kas ņemama vērā, analizējot mūsdienu ģeopolitiskās norises un tās galveno figurantu lomu un personīgo ambīciju mērogu.

Nav šaubu, ka personības nokrāsām būtiska loma piemīt pašu vēsturnieku vērtējumam. Napoleona gadījumā, piemēram, Elijs Forē [88] esot rakstījis, ka, «[l]ai nākotne būtu kāda būdama, tā vairs nevarēs iztikt bez viņa – Napoleona.» [89] E. Forē Napoleonu pielīdzinājis pat Kristus tēlam. [90] Par Napoleona ģēnija cildinātāju ticis uzskatīts arī Ludvigs van Bēthovens [91]. Nenoliedzami spilgtā vēsturiskā personība ir tikusi glorificēta mākslas objektos, [92] arhitektūrā [93] un literatūrā. [94]

Francijas vēstures posms, kas zināms arī kā Napoleona laikmets, ļauj vilkt nepārprotamas līdzības paralēles ar jebkuram citam autoritāram, uz absolūtisma dominanci vērstam valstiskumam un tās valdniekam raksturīgo tendenci uzskatīt, ka priekšnosacījums patvaldības izveidei ir meklējamas iepriekšējās varas vājumā. Savukārt instruments šī mērķa īstenošanai meklējams represiju izlietojumā pret opozīciju un valdības pretiniekiem, kā arī tāda iekšpolitiskā modeļa nodibināšanas, kura rezultātā vērojama valsts attīstība un uzplaukums, taču nemākulīga jaunradītā pārvaldes modeļa uzraudzīšana visnotaļ ātri noved pie sabiedrības degradācijas un visu attīstīto vērtību noniecināšanas, kas savukārt rezultējas varas gāšanā un nomaiņā. Visi šie posmi bija vērojami Napoleona laika Francijā.

Autoritārisma diskursā zīmīgs šķiet Līgotņu Jēkaba [95] sacītais, cildinot Napoleonu kā ģeniālu un nemirstīgu vadoni, ka «[ģ]ēnija laime ir reizē uzcītība, darbs un jaunradīšana. [..] Tātad – kārē zināt, ar savu izglītību baram pacelties pāri iezīmē Napoleona raksturu jau jaunībā.» [96] Līdz ar to Napoleons kā tautas vienotāja un personīgā upura devēja tēls bija parocīgs instruments ideoloģiskās retorikas veidošanai.

Varas ambīcijas atspoguļojās arī Napoleona likumos. [97] Un tieši tādēļ, piemēram, konstitūcijas normas tika izstrādātas ar pārsteidzošu paviršību, kurpretim kodifikāciju saturs tika veidots skrupulozi un precīzi. Maksimāla demokrātisko orgānu un institūciju ierobežošana, koncentrējoties uz impērijas dzīvot- un funkcionētspējas nodrošināšanu, principiāli ļauj apgalvot, ka 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksam piemita acīmredzami autoritatīvs raksturs, visplašāko procesuālo pilnvaru arsenālu piešķirot prokuratūrai pakļautiem kriminālvajāšanas orgāniem, to darbībai vien attāli līdzinoties sacīkstes principa patiesajai būtībai anglo-sakšu tiesību valstīs.

Tomēr, raugoties no 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksa perspektīvas, top skaidrs, ka Napoleons, alkdams varu, arī jēdzienu «brīvība» izprata gluži citādi, tādējādi attaisnojot savtīgo mērķu īstenošanas centienus: nodrošināt patvaldības ilglaicīgumu, paplašināt impēriju un iznīcināt Angliju, pastiprinot tās kontinentālo blokādi. [98] Straujā un plašā 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksa pārņemšana citviet kontinentālajā Eiropā, nenoliedzami, arī patlaban varētu mudināt pret šo apjomīgo kodifikāciju attiekties ar zināmu cieņu, kas arī noteikti būtu vietā. Tomēr, ielāgojot Napoleona varas laikā radītās valsts iekārtas konstruktu – autoritāru un policejisku patvaldību –, 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodekss tomēr nepelna to pat brīžam salkano pietāti, kura nereti jūtama dažādos tiesību vēstures avotos, vēl 21. gadsimtā mudinot uz šo tiesību aktu raudzīties teju vai kā uz neapstrīdamu kriminālprocesuālās kārtības «ideālu».

Atmetot bijību, kuru pret 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksa pamatprincipiem neviļus prasa ievērot kaut vai Napoleona personības ietekme tā izstrādes laikmetā, objektīva šīs kodifikācijas vērtības atzīmēšana nozīmētu to atzīt vienīgi tiktāl, ciktāl 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksa doktrināri-teorētiski-filozofiskie aspekti nedisonē ar jau kopš 20. gadsimta kontinentālās Eiropas kriminālprocesā iezīmējušos cilvēktiesību paradigmu. Raugoties retrospektīvi, Napoleona kriminālprocesuālās kodifikācijas «progresivitāte» tomēr ir krietni vien pārspīlēta, tādējādi šobrīd nebūtu pamata par Rietumeiropas kriminālprocesa doktrīnas pamatavotu atzīt vienīgi 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksu, līdz ar to pilnīgi nepelnīti otršķirīgu un mazāk būtisku nozīmi piešķirot 19. gadsimta kriminālprocesuālistu atziņām un doktrinārajiem centieniem sabalansēt valsts, sabiedrības un indivīda intereses. Šo ideju nostiprināšana normatīvi tiesiskajā veidolā pakāpeniski sāka materializēties vienīgi 19. un 20. gadsimta mijā, turklāt pat šodien lielākajā vairumā kontinentālās Eiropas valstu kriminālprocesuālā noregulējuma efektivitāte un ar to aizsargāto vērtību trauslums ir viens no tiklab likumdevēja, kā tiesību normu piemērotāju asākajiem strīdus jautājumiem.

[1]         Voltaire M. de. An commentary on Crimes and Punishments. In: Beccaria C. On Crimes and Punishments: With A Commentary of the Book of Crimes and Punishments by Voltaire. Philadelphia: Young, 1819, p. 235.

[2]         Кольбенко А. Передумови прийняття, зміст та значення першої Конституції Франції 1791 р. Вісник Львівського університету. Серія юридична, 2015, вип. 61, с. 146 Pieejams: http://publications.lnu.edu.ua/bulletins/index.php/law/article/view/218/214 [aplūkots 2022. gada 15. jūnijā].

[3]         Варварцев М. М., Мартинов А Ю. Французька революція 1789–1804. Енциклопедія історії України: том 10. Редкол.: В. А. Смолій (голова) та ін. НАН України. Інститут історії України. Київ: Видавництво «Наукова думка», 2013, c. 688. Pieejams: http://resource.history.org.ua/cgi-bin/eiu/history.exe?&I21DBN=EIU&P21DBN=EIU&S21STN=1&S21REF=10&S21FMT=eiu_all&C21COM=S&S21CNR=20&S21P01=0&S21P02=0&S21P03=TRN=&S21COLORTERMS=0&S21STR=Frantsuzka_revoliutsiia_1789 [aplūkots 2022. gada 15. jūnijā].

[4]         Napoleons Bonaparts (arī – Napoleons, Napoléon Bonaparte, 1769–1821) – Francijas militārais un politiskais līderis, Francijas Pirmās republikas pirmais konsuls, pēc tām – Francijas imperators.

[5]         Sk. Sorel A. L’Europe et la Révolution Francaise. Paris: E. Plon, 1889.; sk. arī: Sēja P. Latvija un Francija lielās revolūcijas laikā un Napoleona laikā. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1928. gada 1. oktobris, Nr. 10, 265.–278. lpp.

[6]         Sēja P. Latvija un Francija lielās revolūcijas laikā un Napoleona laikā. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1928. gada 1. oktobris, Nr. 10, 265. lpp.

[7]         Sēja P. Latvija un Francija lielās revolūcijas laikā un Napoleona laikā. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1928. gada 1. oktobris, Nr. 10, 265. lpp.

[8]         Тарле Е. В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957, с. 211.

[9]         Kādā veidā Napoleons pakļāva sev citas valstis un kāds bija šīs rīcības iznākums. Dzelzceļnieks, 1939. gada 15. aprīlis, Nr. 8, 16. lpp.

[10]      Тарле Е. В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957, с. 131–132.

[11]      Napoleons, Francijas pirmais ķeizars. Jaunā Nedēļa, 1926. gada 17. decembris, Nr. 43, 26. lpp.

[12]      Ibid, c. 19.

[13]      Sankiloti (franču val. sans-culottes – bez īsām biksēm) – pilsētu trūcīgie iedzīvotāji, kas valkāja no rupjas drānas šūtas bikses, uzsverot savu norobežošanos no franču augstākās sabiedrības, kas atbilstoši modei nēsāja bikses līdz ceļiem.

[14]      Тарле Е. В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957, c. 19.

[15]      Ibid, c. 30.

[16]      Ibid, c. 31.

[17]      Ibid, c. 20.

[18]      Ibid, c. 34-55.

[19]      Ibid, c. 64-69.

[20]      Ibid, c. 54-55.

[21]      Francijas Pirmā republika evolucionēja trīs valsts pārvaldes režīmu ietvaros – visupirms kā Nacionālais konvents (franču val. – Convention nationale) no 1792. gada 20. septembra līdz 1795. gada 26. oktobrim, pēc tam – kā jau minētā Direktorija līdz 1799. gada 10. novembrim un, visbeidzot, kā Konsulāts (franču val. – Le Consulat) līdz 1804. gada 18. maijam, kad Pirmais konsuls Napoleons tika kronēts par Francijas Pirmās impērijas (franču val. – Empire Français) imperatoru.

[22]      Rusanovs E., Koropa I., Lielbriede L. II. Napoleona kriminālprocesuālās kodifikācijas idealizācija. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/283096-ii-napoleona-kriminalprocesualas-kodifikacijas-idealizacija/ [aplūkots 2023. gada 17. aprīlī].

[23]      Marengo kauja notika 1800. gada 14. jūnijā starp Francijas spēkiem Pirmā konsula Napoleona vadībā (turklāt Napoleons vadīja rezerves armiju) un Austrijas spēkiem netālu no Alesandrijas pilsētas Pjemontā, Itālijā. Tuvojoties dienas beigām, franču karaspēks pārvarēja ģenerāļa Mihaela fon Melasa negaidīto uzbrukumu, padzina austriešus no Itālijas un nostiprināja Napoleona kā Francijas Pirmā konsula politisko pozīciju Parīzē amatā pēc apvērsuma iepriekšējā gada novembrī.

[24]      Lobingier S. C. Napoleon and His Code. Harvard Law Review, 1918, Vol. 32, No. 2, p. 117. Sk. Rusanovs E., Koropa I., Lielbriede L. II. Napoleona kriminālprocesuālās kodifikācijas idealizācija. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/283096-ii-napoleona-kriminalprocesualas-kodifikacijas-idealizacija/ [aplūkots 2023. gada 17. aprīlī].

[25]      Lorenco Mašeroni (Lorenzo Mascheroni, 1750–1800) – itāļu matemātiķis, būtiskākie pētījumu virzieni saistīti ar matemātisko analīzi, integrāļiem un algoritmiem, kā arī demonstrācijām par ģeometrisku problēmu risināšanu ar kompasa palīdzību.

[26]      Putns A. Napoleons kā matemātiķis. Latvijas Kareivis, 1938. gada 3. februāris, Nr. 27, 2. lpp.

[27]      Тарле Е.В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957, с. 102.

[28]      Ibid, с. 93–94.

[29]      Ibid, с. 90.

[30]      Ibid, с. 91

[31]      Šarls Moriss de Taleirāns-Perigors (Charles Maurice de Talleyrand-Périgord, 1754–1838) – Francijas diplomāts. Dzimis augstmaņu ģimenē, ieguva reliģisku izglītību. Četrkārtējs Francijas ārlietu ministrs (1797—1799, 1799—1807, 1814—1815, 1815—1815). Strādājis Luija XVI, Franču revolūcijas, Napoleona, Luija XVIII, Šarla X un Luija Filipa I laikā. Taleirāna darbība vēl aizvien tiek vērtēta pretrunīgi. Daži viņu uzskata par vienu no izveicīgākajiem un izcilākajiem diplomātiem Eiropas vēsturē, citiem viņš ir nodevējs, kas nodevis pēc kārtas visus režīmus, kam kalpojis. 1830. gadā tika nozīmēts par Francijas vēstnieku Londonā. Napoleona bažas saistībā ar Taleirānu piepildījās, pēdējam kopā ar policijas ministru Ž. Fušē gatavojoties valsts nodevībai ar mērķi atjaunot Burbonu dinastijas varu. Savukārt zaudējumā kaujā pie Leipcigas Napoleons vainoja Taleirānu.

[32]      Žozefs Fušē, Pirmais Otranto hercogs (Joseph Fouché, duc d’Otrante, 1759–1820) – bija Franču revolūcijas un Napoleona laika franču politiķis, Konventa deputāts Franču revolūcijas laikā, kurš balsoja par Luija XVI sodīšanu ar nāvi un organizēja Termidora apvērsumu. Kļuva par policijas ministru pie Direktorijas, atbalstīja Napoleonu apvērsuma laikā un palika policijas ministra amatā viņa valdīšanas laikā. Imperators neuzticējās Fušē, kas bija iemesls vairāku policiju institucionālai izveidei, kas vēroja ne tikai pilsoņus, bet arī viena otru, un tika savervēti uzticami spiegi ar vienīgo uzdevumu – izsekot policijas ministru, kā arī spiegi, kas izsekoja pēdējos.

[33]      Тарле Е. В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957, c. 76.

[34]      Joahims Mirats (Joachim Murat, 1767–1815) – Francijas militārais un valsts darbonis. Dzimis Gaskoņā krodzinieka ģimenē. Mācījās garīgajā semināra, bet pameta to un iestājās par ierindnieku Ardēnu zirgu huzāru pulkā, īsi pirms Francijas revolūcijas tika atlaists nedisciplinētības dēļ. 1791. gadā iestājās revolucionārajā armijā, kur drīz vien saņēma virsnieka pakāpi. Pēc Termidora apvērsuma atkal tika atlaists no militārā dienesta, bet 1795. gadā viņš piesaistīja Napoleona uzmanību laikā, kad Parīzē tika apspiesta rojālistu sacelšanās. Par varonību un drosmi, kas izpaudās Itālijas karagājienā no 1796. gada līdz 1797. gadam un Ēģiptes kampaņā 1798.–1801. gadā, viņš tika paaugstināts par brigādes un pēc tam divīzijas ģenerāli. Napoleona svainis – precējies ar imperatora māsu Karolīnu.

[35]      Žans Batists Bernadots (Jean-Baptiste Jules Bernadotte, 1763–1844) – Zviedrijas un Norvēģijas karalis, Bernadotu dinastijas dibinātājs. Dzimis nenozīmīgas amatpersonas ģimenē. No 1780. gada dienējis franču armijā, pēc Flēras kaujas 1794. gadā paaugstināts par brigādes ģenerāli.

[36]      Fransuā Žozefs Lefevrs (François-Joseph Lefebvre, 1755–1820) – Francijas militārais vadītājs, maršals. Nācis no dzirnavnieka ģimenes. 1773. gadā pievienojās karaliskajai gvardei, un 1789. gadā saņēma pirmo virsnieka pakāpi. Aktīvi atbalstīja Napoleonu apvērsuma laikā. 1793. gadā paaugstināts par brigādes biedru, bet gadu vēlāk – par divīzijas ģenerāli. Pēc impērijas pasludināšanas bija viens pirmajiem militārajiem virsniekiem, kurš saņēma Francijas maršala titulu.

[37]      Тарле Е. В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957, с. 163

[38]      Ibid, с. 162.

[39]      Ibid, с. 96.

[40]      Ibid, с. 29, 215.

[41]      История государства и права зарубежных стран: Учебник для вузов: в двух частях под ред. Н. А. Крашенинниковой, О. А. Жидкова. 2-е издание. Москва: Издательство НОРМА, 2003, с. 78–79 Pieejams: http://lib.maupfib.kg/wp-content/uploads/Istoriya-gosudarstva-i-prava-zarubezhnykh-stran_CH-2_Pod-red_Krasheninnikovoy-ZHidkova_2003-720s.pdf [aplūkots 2022. gada 31. maijā].

[42]      Тарле Е. В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957, с. 72–73.

[43]      Ibid, c. 72–73.

[44]      Ibid, с. 37.

[45]      Ibid, с. 40.

[46]      Ibid, с. 44.

[47]      Ibid, с. 321, 323.

[48]      Ibid, с. 40.

[49]      Ibid, с. 63, 66.

[50]      Žans Lanns (Jean Lannes, 1769–1809) – Montebello pirmais hercogs, Francijas maršals. No zirgkopēja ģimenes, pusaudža gados bija māceklis krāsvielu veikalā. Sākoties Franču revolūcijai, iestājās Nacionālajā gvardē, 1792. gadā iestājās armijā ar otrā leitnanta pakāpi. Militārās izglītības trūkumu viņš kompensēja ar drosmi un izcilām organizatoriskām spējām. 1796. gadā kļuva par brīvprātīgo armijā, kas piedalījās Napoleona Bonaparta Itālijas kampaņā, izcēlās Millesimo, Dego, Bassano kaujās, saņēma brigādes ģenerāļa pakāpi. Pēc Ēģiptes kampaņas atgriezās Francijā divīzijas ģenerāļa statusā, piedalījās apvērsumā. Pēc Montebello kaujas tika pasludināts par impērijas maršalu, pēc tam saņēma hercoga titulu.

[51]      Mišels Nejs (Michel Ney, 1769–1815) – Francijas militārais vadītājs, Francijas maršals. No amatnieka mucinieka ģimenes, karavīrs Septiņgadu kara laikā 1756–1763. gadā. Kopš agras bērnības mācījās Augustīniešu koledžā Zārluī, un no 13 gadu vecuma strādāja par notāra mācekli, pēc tam ogļraktuvju uzņēmumā. 1788. gadā iestājās huzāros un pēc 4 gadiem saņēma leitnanta, pēc tam kapteiņa pakāpi. Revolucionāro karu laikā viņš demonstrēja izcilas militārās spējas un personīgo drosmi, par ko vispirms tika paaugstināts par brigādes un pēc tam divīzijas ģenerāļi. Sākumā viņš nosodīja apvērsumu, bet drīz vien pievienojās Napoleonam, kļūstot par vienu no viņa uzticīgākajiem līdzgaitniekiem. Piedalījās visos Napoleona karos, nopelnot no imperatora raksturīgo «drosmīgāko no drosmīgākajiem» titulu.

[52]      Тарле Е. В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957. с. 215.

[53]      Vilnis O. Taleirans. Burtnieks, 1936. gada 1. marts, Nr. 3, 198. lpp.

[54]      Napoleons. Latvijas Kareivis, 1934. gada 1. marts, Nr. 55, 3. lpp.

[55]      Тарле Е. В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957, с. 215.

[56]       Тарле Е. В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957, с. 250.

[57]      Соболева И. Победить Наполеон. Отечественная война 1812 года. Издательство: Питер. 2012 с. 429 Pieejams: https://cutt.ly/PKrbUMc [aplūkots 2022. gada 16. jūnijā].

[58]      Backhouse F. French invasion of Russia. Encyclopedia Britannica. Pieejams: https://www.britannica.com/event/French-invasion-of-Russia [aplūkots 2023. gada 9. martā].

[59]      Chew F. A. Fighting the Russians in Winter: Three Case Studies. Kansas: Combat Studies Institue, 1981, p. 1.–45.; Bennett L. The Grand Failure: How Logistics of Supply Defeated Napoleon in 1812. Primary Source, Spring 2011, Vol. 1, p. 1.–8.; Bērziņš P. Napoleona 1813. g. kara gājiens. Aizsargs, 1924. gada 3. marts, Nr. 3, 82.–85. lpp.

[60]      Karlsons Ž. Cilvēka ķermeņa īpatnības un psīche. Rīga: A. Gulbja izdevniecība, 1935, 305. lpp.

[61]      Тарле Е.В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957, с. 326

[62]      Ibid, с. 336.

[63]      Pāvests Pijs VII (īstajā vārdā – Barnaba Nikolo Marija Luidži Kjaramonti, 1742–1823) – Romas pāvests kopš 1800. gada 14. marta. No aristokrātu ģimenes. 1756. gada oktobrī iestājās benediktiešu klostera ordenī, studēja teoloģiju Cesenā, Padujā un Romā. Pija VI vadībā tika iecelts par prioru jeb dekānu, pēc tam par abatu Sv. Pāvila romiešu klosterī ārpus sienām. Napoleonam bija nepieciešams katoļu baznīcas prāvests, jo miljoniem cilvēku, jo īpaši lielākā daļa franču, bija reliģiskā ticība pāvestam, tāpēc viņam nācās iesaistīt pāvestu savā kronēšanā. Pats Napoleons uz viņu skatījās kā uz šamani, burvi, kurš apzināti izmanto cilvēka stulbumu, rīkojoties ar dažādām manipulācijām baznīcā un ārpus tās.

[64]      Kārlis Lielais (Charlemagne, Charles I le Grand, 742 vai 747–814) – Franku karalis no 768. gada, imperators no 800. gada. Karolingu dinastijas dibinātājs. Savā darbībā atbalstīja ideju par Romas impērijas atdzimšanu, nepārtraukti cīnījās ar kaimiņu karaļvalstīm un ciltīm, paplašinot savs valsts robežas ziemeļaustrumu, austrumu un dienvidu virzienā. Romas Svētā Pētera bazilikā viņu kronēja pāvests Leons III, kļūstot par pirmo viduslaiku Eiropas imperatoru..

[65]      Тарле Е. В. Наполеон. Москва: Издательство Академия наук СССР, 1957. с. 151–153

[66]      Consecration of the Emperor Napoleon I and Coronation of the Empress Josephine. Pieejams: https://www.wga.hu/html_m/d/david_j/4/405david.html [aplūkots 2023. gada 10. martā].

[67]      Sk. Young N. Napoleon in Exile: Elba. London: Stanley Paul & Co, 1914, p. 17.–319.

[68]      Soligo. Simts dienas. Artilērijas Apskats, 1929. gada 1. septembris, Nr. 7.–8., 580. lpp.

[69]      Napoleons. Latvijas Kareivis, 1934. gada 1. marts, Nr. 55, 3. lpp.

[70]      Luijs Aleksandrs Bertjē (Louis-Alexandre Berthier, 1753–1815) – Francijas maršals, kartogrāfa dēls, kartogrāfijas apmācību ieguvis ģimenē. Militārajā dienestā no 1770. gada piedalījās Neatkarības karā Ziemeļamerikā 1775.–1783. gadā. Sākoties Franču revolūcijai, viņš vadīja Versaļas Nacionālās gvardes štābu, tika atlaists no amata. 1793. gadā brīvprātīgi iesaistījās karā pret Vandejas nemierniekiem un ieguva brigādes ģenerāļa pakāpi. Piedalījies Napoleona Itālijas un Ēģiptes kampaņās.

[71]      Soligo. Simts dienas. Artilērijas Apskats, 1929. gada 1. septembris, Nr. 7.–8., 589. lpp.

[72]      Soligo. Simts dienas. Artilērijas Apskats, 1929. gada 1. septembris, Nr. 7.–8., 589. lpp.

[73]      Vaterlo kaujas noslēpums. Latvijas Kareivis, 1935. gada 23. augusts, Nr. 190, 3. lpp.

[74]      Karlsons Ž. Cilvēka ķermeņa īpatnības un psīche. Rīga: A. Gulbja izdevniecība, 1935, 306. lpp.

[75]      Gailīte A. Napoleons jaunā apgaismojumā. Daugava, 1929. gada 1. augusts, Nr. 8, 1014. lpp.

[76]      Soligo. Simts dienas. Artilērijas Apskats, 1929. gada 1. septembris, Nr. 7.–8., 595. lpp.

[77]      Napoleona māte. Sievietes Pasaule, 1936. gada 15. marts, Nr. 6, 2. lpp.

[78]      Jones S., Gosling J. Napoleonic leadership: A Study in Power. London: SAGE Publications, 2015, p. 20.

[79]      Napoleons. Latvijas Kareivis, 1934. gada 1. marts, Nr. 55, 3. lpp.

[80]      Strods E. Paredzētais pārsteigums. Karogs, 1985. gada 1. aprīlis, Nr. 4, 52. lpp.

[81]       Ēku komplekss Parīzes 7. apgabalā, kurā šobrīd izvietoti muzeji un pieminekļi, kas saistīti ar Francijas militāro vēsturi. Ēkas sākotnējais mērķis bija slimnīca un kara veterānu pansionāts.

[82]      Ebenkoki ir ebenkoku dzimtas ģints, kurā ir apvienotas no 450 līdz 500 sugām. Pie ebenkokiem pieder melnkoki, kuri ir vērtīgi koksnes augi, un hurmas, kuru augļi tiek lietoti uzturā. Melnkoku koksne ir cieta, smaga un krāsaina, lai gan pēc nosaukuma varētu domāt ka tā ir melna.

[83]      Napoleona atgriešanās Francijā. Latvijas Kareivis, 1933. gada 20. augusts, Nr. 185, 3. lpp.; Napoleona nāve. Militārais Apskats, 1932. gada 1. marts, Nr. 3, 613. lpp.

[84]      Napoléon’s legacy divides France as it commemorates 200th anniversary of his death. Pieejams: https://www.france24.com/en/france/20210505-napoleon-s-legacy-divides-france-as-it-commemorates-anniversary-of-his-death [aplūkots 2023. gada 16. martā].

[85]      Jauns ziedojums Napoleona kultam. Latvijas Kareivis, 1928. gada 26. septembrī, Nr. 218, 2. lpp.

[86]      Cimbulis G. Liberté, égalité, fraternité. Universitas, 1989. gada 1. oktobris, Nr. 64, 44.–45. lpp.

[87]      Kādā veidā Napoleons pakļāva sev citas valstis un kāds bija šīs rīcības iznākums. Dzelzceļnieks, 1939. gada 15. aprīlis, Nr. 8, 17. lpp.

[88]      Elijs Forē (Jacques Élie Faure, 1873–1937) – franču ārsts, mākslas vēsturnieks un esejists.

[89]      Gailīte A. Napoleons jaunā apgaismojumā. Daugava, 1929. gada 1. augusts, Nr. 8, 1011. lpp.

[90]      Gailīte A. Napoleons jaunā apgaismojumā. Daugava, 1929. gada 1. augusts, Nr. 8, 1013. lpp.

[91]      L. Van Bēthovens. Hallo, Latvija. 1936. gada 30. augusts, Nr. 353, 3. lpp.

[92]      Mākslas vēsture. V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, 1934, 394. lpp.

[93]      Mākslas vēsture. V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, 1934, 221. lpp.

[94]      Rubenis A. 19. gadsimta kultūra Eiropā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2002, 248. lpp.

[95]      Līgotņu Jēkabs jeb Jēkabs Roze (1874–1942) – žurnālists un rakstnieks. Viņa vārds latviešu literārajā hrestomātijā nereti tiek nepelnīti aizmirsts, kas galvenokārt saistāms ar apstākli, ka ar 1948. gada 21. jūnija Latvijas PSR Ministru padomes Galvenās literatūras un izdevniecību pārvaldes priekšnieka pavēli Nr. 6 Līgotņu Jēkaba un citu ievērojamu Latvijas rakstnieku un žurnālistu sarakstītās lugas, stāstus un publikācijas tika aizliegtas.

[96]      Līgotņu Jēkabs. Napoleons Bonaparte. Jaunākās Ziņas, 1938. gada 23. jūlijs, Nr. 163, 5. lpp.

[97]      Rusanovs E., Koropa I., Lielbriede L. II. Napoleona kriminālprocesuālās kodifikācijas idealizācija. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/283096-ii-napoleona-kriminalprocesualas-kodifikacijas-idealizacija/ [aplūkots 2023. gada 17. aprīlī].

[98]      Sk. Sloane M. W. The Continental System of Napoleon. Political Science Quarterly, 1898, Vol. 13, No. 2, p. 213.–231.