Biroja Blogs

05.07.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Bc. iur. Maria Zvonareva

Replikas saturs krimināltiesvedībā [Replikas institūta vēsturiskā ģenēze kopš 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma

Iespējams, jau apnicīgi, tomēr acīmredzot atkal un atkal, par spīti laika posma romantizēšanai atbilstoši latviešu tautas garam, demonizējot visu krievisko kultūrā un tiesībās, ir tomēr jāatgādina, ka ar 1918. gada 6. decembra Pagaidu nolikumu «Par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību» [1] Latvijas Republikā tika iecerēts saglābāt tiesu sistēmu, kas līdz 1917. gada 24. oktobrim pastāvēja Krievijas impērijā, un tādēļ saistībā ar to 1919. gada 5. decembrī Latvijas Republikas Tautas Padome pieņēma likumu «Par agrāko Krievijas likumu atstāšanu spēkā» [2]. 

Tādējādi tika nolemts uz Latvijas Republikas krimināltiesām attiecināt Krievijas impērijā 1864. gada 20.novembrī izsludināto Kriminālprocesa nolikumu (pirmsreformu [3] krievu val. Уставъ уголовнаго судопроизводства [4]; 1889. gada tulkojumā latviešu valodā norādīti kā 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 [5]), kas 1889. gada 9. jūlijā tika pasludināts [6] par saistošu Vidzemei. [7] 

Līdz ar to 1864. gada 20.novembra Kriminālprocesa nolikuma tiesību normas, tāpat kā Krievijas impērijas Valdošā Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta (pirmsreformu krievu val. Уголовный Кассационный Департаментъ Правительствующаго Сената Россiйской имперiи) tēzes un Krievijas impērijas 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma interpretētāju atziņas ir atzīstamas arī par vienu no starpkaru periodā (1918 –1940) Latvijas Republikā pastāvošās kriminālprocesuālās doktrīnas avotiem. [8] 

Tādējādi, meklējot doktrīnas avotus, būtisku lomu ieņem tieši 1864. gada Kriminālprocesa nolikums, kas pēc būtības tika piemērots arī starpkaru perioda laikā. Nav jau nekāds noslēpums, ka arī padomju kriminālprocess, lai arī būtiski izkropļotā veidā, tomēr saglabāja sevī svarīgas Krievijas impērijā 1864. gadā veiktās kriminālprocesuālās reformas iezīmes un pirmsrevolūcijas laika izpratni par pietiekoši daudziem kriminālprocesuāliem tiesību institūtiem. Savukārt, kā zināms, par spīti tam, ka padomju tiesību avoti nav neatkarīgās Latvijas tiesību avoti jeb starp tiem nepastāv kontinuitāte, tomēr realitātē padomju kriminālprocesam raksturīgas specifiskas īpatnības Latvijas kriminālprocesā ir saglabājušās vairāk nekā to gribētos. Lai gan pat padomju kriminālprocesa doktrīnā nevienam īsti prātā neienāca doma tamlīdzīgā veidā, kā tas tiek praktizēts šobrīd, censties panākt to, lai aizstāvis kriminālprocesā nekādā gadījumā nekritizētu prokuroru par viņa replikā izteikto.

Tā kā starpkaru perioda Latvijas kriminālprocess per se bija gandrīz vai 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma kopija, tad, ievērojot gan tiesību zinātnieku, gan arī politiķu retoriku par tiesību un tiesu sistēmas kontinuitāti, kā arī ņemot vērā tiesu prakses kontinuitātes principu, tas varētu būt pat ļoti nopietns arguments tam, lai daudzas vēsturiski pārbaudītas kriminālprocesuālās vērtības tiktu nopietni uztvertas arī mūsdienās. 

Turpinājumā tiks analizētas vienīgi tās 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma tiesību normas, kas attiecās vienlīdz uz lietas izskatīšanu ar un bez zvērināto (pirmsreformu krievu val. присяжные) piedalīšanās. Tādējādi te nav norādītas specifiskas īpatnības, kas pierādījumu pārbaudes un arī tiesas debašu gaitā bija ņemamas vērā, ja tiesu sprieda ar zvērināto dalību. Ievērojot to, ka šo atšķirību mērķis bija vērsts uz zvērināto emocionāli psiholoģiskās ietekmēšanas iespējamības novēršanu, tad saistībā ar to, ka Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesam zvērināto tiesu institūts tuvākajā laikā, tāpat kā starpkaru periodā, visticamāk diemžēl arī nemaz «nedraud», tad attiecināt šīs īpatnības uz mūsdienu iztiesāšanas kārtību arī nebūtu gluži pamatoti.

Expressis verbis nedefinējot tādu jēdzienu kā replika, Krievijas impērijas 1864. gada 20.novembra Kriminālprocesa nolikums tomēr paredzēja partu tiesības uz iebildumu izteikšanu pēc debatēšanas tiesā. 

Atbilstoši šajā nolikumā ietvertajai kārtībai tiesas debatēs jeb beigu sacīkstē [9] (Krievijas impērijas 1864. gada 20.novembra Kriminālprocesa nolikuma 736. pants) pirmais runu sacīja prokurors (privātapsūdzības kriminālprocesos – privātapsūdzētājs). Tam sekoja aizstāvības pozīcijas referēšana (ja kriminālprocesā tika risināti mantiska rakstura jautājumi un cietusī persona bija iesniegusi prasību par izskatāmā īpašuma tiesību apdraudējuma rezultātā atņemto mantu, tad pirms aizstāvības vārds tika dots civilajam prasītājam lietā jeb pirmsreformu krievu val. гражданскому по дѣлу истцу) vai paša tiesājamā izskaidrojumu izklāstīšana. 

Tad procesuālie oponenti bija tiesīgi izmantot Krievijas impērijas 1864. gada 20.novembra Kriminālprocesa nolikuma 748. pantā noteikto instrumentu: «[k]ad tiesājamais vai viņa aizstāvētājs beidzis aizstāvēšanos vai aizstāvēšanu, tad tiklab Prokurors, vai privātapsūdzētājs, tā arī civilsūdzētājs var celt savas pretrunas; bet visādā ziņā tiesība teikt pēdējo vārdu pieder tiesājamajam vai viņa aizstāvētājam» [10]. 

«Debates notiek tieši šādā kārtībā un pēc pirmo runu pabeigšanas ir pieļaujamas replikas pretinieka minēto argumentu oponēšanai un atspēkošanai, taču jebkurā gadījumā pēdējā vārda tiesība pieder aizstāvībai» [11]. Līdzīgs formulējums atrodams arī Krievijas impērijas Valdošā Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta skaidrojumu apkopojumā: «[s]askaņā ar likumu (K. P. N. 736. un 748. p.) beigu debates sastāv no secīgi sekojošiem apsūdzētāja, civilsūdzētāja un aizstāvja vai paša tiesājamā paskaidrojumiem, bet pēc aizstāvības izklāsta kā apsūdzētājs, tā arī civilprasītājs var izteikt savus iebildumus, taču jebkurā gadījumā pēdējā vārda tiesība pieder tiesājamajam vai tā aizstāvim» [12]. Savukārt citviet norādīts: «[t]iesas izmeklēšana un tai sekojošās beigu debates veido divas būtiski atšķirīgas kriminālprocesa sastāvdaļas. Tiesas izmeklēšanas priekšmets ir lietā iegūto pierādījumu izpēte un pārbaude, iekams pušu debates ir secinājumu izdarīšana no materiāla, kas tika caurskatīts tiesā veicamās izmeklēšanas gaitā» [13]. 

Tādējādi secināms, ka 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā balstītā doktrīna procesuāli nenošķīra tiesas debates no replikas. Šis apgalvojums tostarp tiek apstiprināts arī ar 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 748. panta komentāru: «iebildumu [p]ieteikšana noslēguma debatēs veido vien tādu pušu tiesību, ko tās var izmantot, ja atradīs to par nepieciešamu. Par šīs tiesības pārkāpumu var būt uzskatāms tikai tāds gadījums, kad uzreiz pēc apsūdzētāja iebildumiem pirms pušu debašu pasludināšanas par slēgtām tiesājamā aizstāvis izrādīja vēlmi pieteikt arī no savas puses iebildumus, taču tiesas priekšsēdētājs neļāva tam izmantot šo tiesību» [14]. Domājams, ka šai atziņai arī ir īpaša nozīme šīs publikācijas kontekstā. 

Līdz ar to 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā paredzētās replikas saturu noteica tiesību normas, kas regulēja tiesas debašu runu apjomu. 

1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 735. pants noteica: «Tiesas izmeklēšana top pabeigta ar sacīksti par caurlūkoto un pārbaudīto pierādījumu kodolu» [15]. Par tiesas debašu priekšmetu drīkstēja būt jautājumi, kas attiecās uz tiesājamā vainu un izskatāmās krimināllietas faktisko pusi. [16] Tādējādi, ciktāl tiesas debašu runa bija vērsta uz tiesas izmeklēšanā pārbaudīto pierādījumu būtības un pamatotības pakāpes vērtēšanu, prāvnieki nebija ierobežoti to izklāstīšanā. [17] Viss, kas netika pārbaudīts tiesas izmeklēšanā, nevarēja tikt minēts tiesas debatēs, ja vien attiecīgās ziņas neietilpa «neapšaubāmu ikdienišķās dzīves vai cilvēka zināšanu elementāru priekšmetu jomā». [18] Vadoties no izpratnes par tiesas izmeklēšanas izšķirošo lomu kriminālprocesā, tika aizliegts arī atsaukties uz tādām liecībām, kas, izskanot iepriekšējā izmeklēšanā, netika noklausītas tiesā. [19] Vien iepriekšējā izmeklēšanā tiesājamā sniegtā atzīšanās bija izņēmums no šī noteikuma. [20] Turklāt te jāņem vērā, ka iepriekšējo izmeklēšanu saskaņā ar 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumu veica tiesas izmeklētājs, proti, tiesu varai piederīga amatpersona, administratīvās varas pārstāves – policijas – izziņas rezultātiem gandrīz vai nepiedēvējot sprieduma pamatošanai derīgu pierādījumu spēku. Tikpat nepieļaujami bija savā runā atsaukties arī uz «visu, kam nav tiešas saiknes ar lietu», tajā skaitā, izteikt «jelkādas apvainojošas atsauksmes par kādu personību, lai kas tā arī nebūtu», kritizēt reliģiju vai izrādīt necieņu pret «likumu un nodibinātajām varām» [21]. 

1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 737. pants, nosakot valsts apsūdzības uzturētāja sakāmās debašu runas saturu, vēstīja: «Prokurors apsūdzības runā izteic: apsūdzības svarīgākos apstākļus tādā veidā, kā viņi izrādījušies tiesas izmeklēšanā, un savu atziņu par tiesājamā vainas īpašību un lielumu» [22]. Šo pantu precizēja 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 739. pants: «Prokuroram apsūdzības runā nav nedz lieta jāiztēlo vienpusīgi, izņemot iz viņas tikai tos apstākļus, kuri aizrāda uz tiesājamā vainu, nedz jāpalielina lietā savākto pierādījumu un vainības aizrādījumu nozīme vai caurlūkojamā nozieguma svarīgums» [23]. Tāpat valsts apsūdzības uzturētājam bija aizliegts izteikt ar amatu nesavienojamus «pārmetumus» [24], tajā skaitā, tiesājamā virzienā, par ko prokurors bija jau personīgi atbildīgs. [25] Savukārt par tiesājamās personas goda aizskārumu tika atzīts tas, ka tiesas debatēs prokurors tiesājamo personu bija nosaucis par noziedznieku. [26] Arī apsūdzētāja norāde uz «neērtībām, kādas cietušajam var tikt sagādātas attaisnojoša sprieduma dēļ» bija uzskatāma par nepieļaujamu manipulāciju. [27] Taču, «[j]a Prokurors atrod, ka tiesājamās personas attaisnošanās pelna ievērošanu, tad viņam pienākas, nepabalstot apsūdzības rakstu, kas atspēkots caur tiesas izmeklējumu, pēc sirds apziņas darīt par to Tiesai zināmu» [28] (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 740. pants).

Savukārt «[t]iesājamā aizstāvētājs izskaidro aizstāvēšanas runā visus tos apstākļus un aprādījumus, kas apgāž vai atspēko pret tiesājamo personu celto apsūdzību» [29] (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 744. pants). Tajā pašā laikā «[t]iesājamā aizstāvētājam nav nedz jāaizņem priekšmeti, kuri nekādā ziņā neattiecas uz lietu, nedz jāaizskar pienācīga cienība pret ticību, likumu un ieceltām iestādēm, nedz jālieto izteikumi, kas aizskar kādu personu» [30] (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 745. pants). 

Starp citu, kādā spriedumā tika skaidrots: «aizst[āvības] runas [n]olasīšana pēc burtnīcas ir aizliegta ar likumu un ir uzskatāma par absolūti neatbilstošu aizstāvja pienākumu būtībai, kas savus argumentus pamato ar tiesas izmeklēšanu un aps[ūdzības] runu, kas tam nevar būt zināma pirms tiesas, un tādēļ nevar būt par materiālu aizst[āvības] runas sagatavošanai» [31]. Jācer, ka šo atziņu kāri neuztvers atsevišķi kriminālprocesa reformatori, lai, atsaucoties uz šo doktrīnas avotu, izdomātu arī aizliegt rakstveida tiesas debašu runu nolasīšanu un iesniegšanu tiesas sēdē. Jācer, ka tomēr būtu jābūt izpratnei par visnotaļ būtiskām atšķirībām tolaik un šobrīd gan izskatāmo lietu specifikā, gan saistībā ar izmantojamiem elektroniskajiem pierādījumiem, sarežģītu ekspertīžu atzinumiem, aprēķiniem utt. 

Jebkurā gadījumā, tas, kas ir relevanti konkrētajā gadījumā, proti, jautājumā par replikas saturu, ir secinājums, ka debašu runā un replikā aizstāvji drīkstēja atbildēt uz visu to, kas vien bija izskanējis tiesā. Vēl jo vairāk – «[i]eminēšanās aizst[āvības] runā par tādu apstākli, kas neizriet no tiesas izmeklēšanas, nevar būt par iemeslu nolēmuma atcelšanai, ja nedz no tiesas sēdes protokola, nedz no prokurora protesta nav redzams, ka tam, t. i., prokuroram bija liegta iespēja iebilst pret šādu aizstāvja argumentu» [32]. Tādējādi konstatējams, ka uz 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma pamata izveidotajā kriminālprocesuālajā doktrīnā aizstāvības tiesas debašu runas satura robežas varēja būt daudz plašākas par apsūdzības uzturētāja tiesas debašu runas ietvariem. 

Savukārt aizstāvības dalībai noslēguma debatēs izvirzītie nosacījumi saistīja arī tiesājamās personas, ja tās aizstāvību īstenoja pašas (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 747. pants). 

Jebkurā gadījumā atzīstams, ka «[a]izstāvība [..] ir atbilde uz apsūdzību un tā veido procesuālo tiesību un pasākumu kopumu, kas vērsts uz tiesājamā nevainīguma un viņa tiesību un interešu aizsardzību kriminālās tiesas priekšā» [33]. 

Ja aizstāvis nebija pietiekoši veiksmīgi ticis galā ar šo uzdevumu, tad tiesājamajam pašam bija jāgādā par aizstāvības argumentu klāsta papildināšanu, savus apsvērumus paužot, piemēram, pēdējā vārdā. [34] Savukārt, atbildot uz prokurora tiesas debatēs izklāstītajiem argumentiem, tiesājamais bija tiesīgs norādīt uz «apsūdzības runas nepilnību, nepareizību un vienpusību», kā arī iebilst pret prokurora pierādījumiem piedēvēto pārspīlēti lielo nozīmi. [35] Tiesājamais drīkstēja arī īstenot «lietas veikšanā piedalījušos amatpersonu darbību vērtēšanu», nebūdams tiesīgs tomēr «pārkāpt pienācīgu cieņu pret tām». [36] 

Katrā ziņā par būtisku 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma pārkāpumu tika atzīta «[a]tļauja pusēm noslēguma debatēs minēt tādus apstākļus, kas nebija tiesas izmeklēšanas priekšmets, vai – ko tiem [ar likumu] bija aizliegts minēt» [37]. 

Objektīvi raugoties, šis princips ir saglabājies arī mūsdienu Latvijas kriminālprocesā. Tomēr šodien replika nepamatoti tiek uztverta nevis kā harmoniska tiesas debašu sastāvdaļa, kur procesa dalībniekiem vienotā tiesiskā disputā tiek dota vēl viena iespēja izteikties par sava oponenta apsvērumu pamatotību, bet gan gluži mākslīgi nošķirta procesa stadija, šobrīd jau ar kaut kādiem īpašiem, nereti ad hoc pieņemtiem «spēles» noteikumiem, kas turklāt var tikt pielietoti visnotaļ nesimetriski. 

Proti, ne vienmēr korekti tiek izmantota tiesas diskrecionārā vara – objektīvi un taisnīgi izlemt, vai replikas saturs atbilst vai neatbilst attiecīgās Kriminālprocesa likuma normas jēgai. Tādējādi, ja tiesa nostātos nepieļaujamā procesuālā aliansē ar prokuroru vai arī ja gluži vienkārši izlemtu pasaudzēt viņu kāda pārāka un nesaudzīgāka aizstāvja priekšā, vai arī vēl vairāk – konkrētais aizstāvis kaut kādu iemeslu dēļ tai šķistu kaitinošs, tādēļ ierobežojams, saprotams, ka jau tā vārais procesuālās līdztiesības balanss tiks jau pilnībā sagrauts.

[1]         Pagaidu nolikums «Par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību»: LR likums. Pagaidu Valdības Vēstnesis, 1918. gada 14. decembris, Nr. 1.

[2]         Likums par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu Latvijā: LR likums. Likumu un valdības rīkojumu krājums, 1919. gada 31. decembris, Nr. 13.

[3]         Pirmsreformu krievu valoda ir krievu valodas arhaiskais paveids, kas Krievijas teritorijā pastāvēja līdz 1918. gadā veiktajai ortogrāfijas reformai.

Постановленiя совѣщанiя по вопросу объ упрощенiи русскаго правописанiя, принятые 11 мая 1917 года. Pieejams: Постановленiя совѣщанiя по вопросу объ упрощенiи русскаго правописанiя [aplūkots 2020. gada 6. maijā].

[4]         Высочайше утвержденный Уставъ уголовнаго судопроизводства. № 41476, 20. 11. 1864. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи. Собранiе второе. Томъ XXXIX. Отдѣленiе второе. 1864. № 41319–41641. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1867, c. 215–306.

[5]         𝔖𝔱𝔢𝔯𝔰𝔱𝔢 𝔄. 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 𝔦𝔷𝔡𝔬𝔱𝔦 𝔲𝔷 𝔎𝔢𝔦𝔷𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔬𝔴𝔦𝔠𝔰𝔠𝔥𝔞 𝔭𝔞𝔴𝔢𝔢𝔥𝔩𝔦. 𝔅𝔢𝔥𝔷 1883. 𝔤. 𝔦𝔷𝔡𝔢𝔴𝔲𝔪𝔞 𝔲𝔫 1886 𝔲𝔫 1887. 𝔤. 𝔱𝔲𝔯𝔭𝔦𝔫𝔞𝔧𝔲𝔪𝔢𝔢𝔪 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔭𝔞𝔯 𝔱𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔲𝔫 𝔷𝔢𝔪𝔫𝔢𝔢𝔨𝔲 𝔯𝔢𝔣𝔬𝔯𝔪𝔲 𝔅𝔞𝔩𝔱𝔦𝔧𝔞𝔰 𝔤𝔲𝔟𝔢𝔯𝔫𝔞̂𝔰 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔞𝔰𝔦𝔧𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔰𝔠𝔥𝔬 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔲 𝔰𝔭𝔢𝔥𝔨𝔞̂ 𝔷𝔢𝔩𝔰𝔠𝔥𝔞𝔫𝔲. 𝔍𝔢𝔩𝔤𝔞𝔴𝔞: 𝔈𝔦𝔢𝔰𝔩𝔞𝔠𝔨’𝔞 𝔡𝔯𝔲𝔨𝔞𝔱𝔞𝔴𝔞, 1889.

[6]         Положенiя о преобразованiи судебной части и крестьянскихъ присутственныхъ мѣстъ въ Прибалтiйскихъ губернiяхъ и правила о приведенiи означенныхъ положенiй въ дѣйствiе. Съ изложенiемъ соображенiй, на коихъ они основаны. Санктпетербургъ: типоргафiя Правительствующаго Сената, 1890.

[7]         Kalniņš V. Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture I: Feodālisma un topošā kapitālisma laikmets XI–XIX gs. Rīga: Zvaigzne, 1972, 347. lpp.;

Lazdiņš J. Krievijas impērijas 1864. gada tiesu reforma un tās nozīme Baltijas guberņās un vēlāk Latvijā. Grāmatā: Tiesību efektīvas piemērošanas problemātika. Latvijas Universitātes 72. Zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2014, 57. lpp.

[8] Šis apgalvojums nepārprotami konstatējams no: 1924. gada 19. augusta spriedums Nr. 201 Borkovska lietā. Grāmatā: Kamradziuss F. Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums. Aptveŗ laikmetu no 1919. g. līdz 1928. g. 31. decembrim. Tēze Nr. 144. Rīga: F. Kamradziusa izdevums, 1928, 67.–69. lpp.;

1925. gada 4. aprīļa spriedums Nr. 708 Niedras u. c. lietā. Grāmatā: Kamradziuss F. Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums. Aptveŗ laikmetu no 1919. g. līdz 1928. g. 31. decembrim. Tēze Nr. 145. Rīga: F. Kamradziusa izdevums, 1928, 69.–73. lpp.

Minēto apgalvojumu apstiprina arī Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas departamenta spriedumos sastopamās frāzes, piemēram, «kā redzams no bij. Krievijas Senāta spriedumiem pie šā likuma panta un kā zināms no tiesas prakses», «[s]al. bij. Kriev. Senāta spried.» u. tml.

Senāta Kriminālā kasācijas departamenta 1936. g. spriedumi. Grāmatā: Latvijas Senāta spriedumi: 1918–1940. Spriedums Reiteļa lietā. Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, senatora Augusta Lēbera fonds, 1997–1998, 6124. lpp.;

Senāta Kriminālā kasācijas departamenta 1933. g. spriedumi. Grāmatā: Latvijas Senāta spriedumi: 1918–1940. Spriedums Plisko lietā. Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, senatora Augusta Lēbera fonds, 1997–1998, 5772. lpp.

Sk. arī: Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 401.–402. lpp.;

Zvonareva M. Krievijas kriminālprocesa ģenēze no pirmā valsts veidojuma rašanās 9. gadsimtā līdz būtiskākajai jaunlaiku reformai. Bakalaura darbs. Latvijas Universitāte, 2020. gads, 4.–5. lpp.

[9]         𝔖𝔱𝔢𝔯𝔰𝔱𝔢 𝔄. 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 𝔦𝔷𝔡𝔬𝔱𝔦 𝔲𝔷 𝔎𝔢𝔦𝔷𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔬𝔴𝔦𝔠𝔰𝔠𝔥𝔞 𝔭𝔞𝔴𝔢𝔢𝔥𝔩𝔦. 𝔅𝔢𝔥𝔷 1883. 𝔤. 𝔦𝔷𝔡𝔢𝔴𝔲𝔪𝔞 𝔲𝔫 1886 𝔲𝔫 1887. 𝔤. 𝔱𝔲𝔯𝔭𝔦𝔫𝔞𝔧𝔲𝔪𝔢𝔢𝔪 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔭𝔞𝔯 𝔱𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔲𝔫 𝔷𝔢𝔪𝔫𝔢𝔢𝔨𝔲 𝔯𝔢𝔣𝔬𝔯𝔪𝔲 𝔅𝔞𝔩𝔱𝔦𝔧𝔞𝔰 𝔤𝔲𝔟𝔢𝔯𝔫𝔞̂𝔰 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔞𝔰𝔦𝔧𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔰𝔠𝔥𝔬 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔲 𝔰𝔭𝔢𝔥𝔨𝔞̂ 𝔷𝔢𝔩𝔰𝔠𝔥𝔞𝔫𝔲. 𝔍𝔢𝔩𝔤𝔞𝔴𝔞: 𝔈𝔦𝔢𝔰𝔩𝔞𝔠𝔨’𝔞 𝔡𝔯𝔲𝔨𝔞𝔱𝔞𝔴𝔞, 1889, 101. 𝔩𝔭𝔭.

[10]      𝔖𝔱𝔢𝔯𝔰𝔱𝔢 𝔄. 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 𝔦𝔷𝔡𝔬𝔱𝔦 𝔲𝔷 𝔎𝔢𝔦𝔷𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔬𝔴𝔦𝔠𝔰𝔠𝔥𝔞 𝔭𝔞𝔴𝔢𝔢𝔥𝔩𝔦. 𝔅𝔢𝔥𝔷 1883. 𝔤. 𝔦𝔷𝔡𝔢𝔴𝔲𝔪𝔞 𝔲𝔫 1886 𝔲𝔫 1887. 𝔤. 𝔱𝔲𝔯𝔭𝔦𝔫𝔞𝔧𝔲𝔪𝔢𝔢𝔪 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔭𝔞𝔯 𝔱𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔲𝔫 𝔷𝔢𝔪𝔫𝔢𝔢𝔨𝔲 𝔯𝔢𝔣𝔬𝔯𝔪𝔲 𝔅𝔞𝔩𝔱𝔦𝔧𝔞𝔰 𝔤𝔲𝔟𝔢𝔯𝔫𝔞̂𝔰 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔞𝔰𝔦𝔧𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔰𝔠𝔥𝔬 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔲 𝔰𝔭𝔢𝔥𝔨𝔞̂ 𝔷𝔢𝔩𝔰𝔠𝔥𝔞𝔫𝔲. 𝔍𝔢𝔩𝔤𝔞𝔴𝔞: 𝔈𝔦𝔢𝔰𝔩𝔞𝔠𝔨’𝔞 𝔡𝔯𝔲𝔨𝔞𝔱𝔞𝔴𝔞, 1889, 102. 𝔩𝔭𝔭.

[11]      Autoru izcēlums.

Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Санктпетербургъ: Синатская типографiя, 1910, c. 428.

[12]      Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 786.

[13]      Пояснения къ законопроекту о судѣ присяжныхъ засѣдателей въ Латвии. (Продолжение.) Вѣстникъ русскаго юридическаго общѣства: законъ и судъ, 1932, № 6 (26). Книга: Вѣстникъ русскаго юридическаго общѣства: законъ и судъ. 1929–1938. Томъ II. 1931–1932. Рига: Факсимильное изданiе, 2000, с. 519.

[14]      Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 786.

Spriedums Nr. 66/13.

[15]      𝔖𝔱𝔢𝔯𝔰𝔱𝔢 𝔄. 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 𝔦𝔷𝔡𝔬𝔱𝔦 𝔲𝔷 𝔎𝔢𝔦𝔷𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔬𝔴𝔦𝔠𝔰𝔠𝔥𝔞 𝔭𝔞𝔴𝔢𝔢𝔥𝔩𝔦. 𝔅𝔢𝔥𝔷 1883. 𝔤. 𝔦𝔷𝔡𝔢𝔴𝔲𝔪𝔞 𝔲𝔫 1886 𝔲𝔫 1887. 𝔤. 𝔱𝔲𝔯𝔭𝔦𝔫𝔞𝔧𝔲𝔪𝔢𝔢𝔪 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔭𝔞𝔯 𝔱𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔲𝔫 𝔷𝔢𝔪𝔫𝔢𝔢𝔨𝔲 𝔯𝔢𝔣𝔬𝔯𝔪𝔲 𝔅𝔞𝔩𝔱𝔦𝔧𝔞𝔰 𝔤𝔲𝔟𝔢𝔯𝔫𝔞̂𝔰 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔞𝔰𝔦𝔧𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔰𝔠𝔥𝔬 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔲 𝔰𝔭𝔢𝔥𝔨𝔞̂ 𝔷𝔢𝔩𝔰𝔠𝔥𝔞𝔫𝔲. 𝔍𝔢𝔩𝔤𝔞𝔴𝔞: 𝔈𝔦𝔢𝔰𝔩𝔞𝔠𝔨’𝔞 𝔡𝔯𝔲𝔨𝔞𝔱𝔞𝔴𝔞, 1889, 101. 𝔩𝔭𝔭.

[16]      Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 774.

Spriedums Nr. 71/1838.

[17]      Ibid.

Spriedums Nr. 904/5.

[18]      Ibid.

Spriedums Nr. 92/20.

[19]      Ibid.

Spriedums Nr. 70/66, spriedums Nr. 72/655, spriedums Nr. 71/359, spriedums Nr. 71/304, spriedums Nr. 68/944, spriedums Nr. 73/710.

[20]      Ibid.

Spriedums Nr. 94/27, spriedums Nr. 76/100, spriedums Nr. 68/254.

[21]      Ibid.

Spriedums Nr. 904/5.

[22]      𝔖𝔱𝔢𝔯𝔰𝔱𝔢 𝔄. 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 𝔦𝔷𝔡𝔬𝔱𝔦 𝔲𝔷 𝔎𝔢𝔦𝔷𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔬𝔴𝔦𝔠𝔰𝔠𝔥𝔞 𝔭𝔞𝔴𝔢𝔢𝔥𝔩𝔦. 𝔅𝔢𝔥𝔷 1883. 𝔤. 𝔦𝔷𝔡𝔢𝔴𝔲𝔪𝔞 𝔲𝔫 1886 𝔲𝔫 1887. 𝔤. 𝔱𝔲𝔯𝔭𝔦𝔫𝔞𝔧𝔲𝔪𝔢𝔢𝔪 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔭𝔞𝔯 𝔱𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔲𝔫 𝔷𝔢𝔪𝔫𝔢𝔢𝔨𝔲 𝔯𝔢𝔣𝔬𝔯𝔪𝔲 𝔅𝔞𝔩𝔱𝔦𝔧𝔞𝔰 𝔤𝔲𝔟𝔢𝔯𝔫𝔞̂𝔰 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔞𝔰𝔦𝔧𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔰𝔠𝔥𝔬 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔲 𝔰𝔭𝔢𝔥𝔨𝔞̂ 𝔷𝔢𝔩𝔰𝔠𝔥𝔞𝔫𝔲. 𝔍𝔢𝔩𝔤𝔞𝔴𝔞: 𝔈𝔦𝔢𝔰𝔩𝔞𝔠𝔨’𝔞 𝔡𝔯𝔲𝔨𝔞𝔱𝔞𝔴𝔞, 1889, 101. 𝔩𝔭𝔭.

[23]      Ibid.

[24]      Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 778.

Spriedums Nr. 88/16.

[25]      Ibid.

Spriedums Nr. 72/647.

[26]      Ibid.

Spriedums Nr. 73/239.

[27]      Ibid.

Spriedums Nr. 70/436.

[28]      𝔖𝔱𝔢𝔯𝔰𝔱𝔢 𝔄. 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 𝔦𝔷𝔡𝔬𝔱𝔦 𝔲𝔷 𝔎𝔢𝔦𝔷𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔬𝔴𝔦𝔠𝔰𝔠𝔥𝔞 𝔭𝔞𝔴𝔢𝔢𝔥𝔩𝔦. 𝔅𝔢𝔥𝔷 1883. 𝔤. 𝔦𝔷𝔡𝔢𝔴𝔲𝔪𝔞 𝔲𝔫 1886 𝔲𝔫 1887. 𝔤. 𝔱𝔲𝔯𝔭𝔦𝔫𝔞𝔧𝔲𝔪𝔢𝔢𝔪 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔭𝔞𝔯 𝔱𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔲𝔫 𝔷𝔢𝔪𝔫𝔢𝔢𝔨𝔲 𝔯𝔢𝔣𝔬𝔯𝔪𝔲 𝔅𝔞𝔩𝔱𝔦𝔧𝔞𝔰 𝔤𝔲𝔟𝔢𝔯𝔫𝔞̂𝔰 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔞𝔰𝔦𝔧𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔰𝔠𝔥𝔬 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔲 𝔰𝔭𝔢𝔥𝔨𝔞̂ 𝔷𝔢𝔩𝔰𝔠𝔥𝔞𝔫𝔲. 𝔍𝔢𝔩𝔤𝔞𝔴𝔞: 𝔈𝔦𝔢𝔰𝔩𝔞𝔠𝔨’𝔞 𝔡𝔯𝔲𝔨𝔞𝔱𝔞𝔴𝔞, 1889, 101. 𝔩𝔭𝔭.

[29]      Ibid, 102. 𝔩𝔭𝔭.

[30]      Ibid.

[31]      Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 781.

Spriedums Nr. 73/977.

[32]      Ibid, c 784.

Spriedums Nr. 71/1381.

[33]      Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Санктпетербургъ: Синаторская типографiя, 1910, с. 55.

[34]      Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 781.

Spriedums Nr. 69/149.

[35]      Ibid, c 777.

[36]      Ibid, c 783.

Spriedums Nr. 68/577.

[37]      Трахтенбергъ Г. Нарушенiя Устава уголовнаго судопроизводства, признанныя Уголовнымъ Кассационнымъ Департаментомъ безусловно существенными. Санктпетербургъ: Судебный Весѣстникъ, 1870, c. 50.