Biroja Blogs

Absurdie kāzusi

13.07.2024.

1. daļa

Absurdā situācija ar aptaujas rezultātu interpretāciju

Pierādīšanas pienākuma izpildi reglamentējošās prasības nepārprotami ir viens no svarīgākajiem kriminālprocesuālajā regulējumā nostiprinātajiem institūtiem. Kriminālprocesa likums paredz stingro pierādījumu sistēmu – procesa dalībnieki pierādīšanā var izmantot tikai tādus līdzekļus, kuri izsmeļoši ir reglamentēti Kriminālprocesa likumā. Viens no šiem izsmeļošajiem pierādījumu veidiem, proti, liecības, tiek reglamentēts Kriminālprocesa likuma 131. pantā, kura pirmā daļa nosaka: «par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko savā liecībā pratināšanas vai aptaujas laikā sniedz persona par kriminālprocesā pieradāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem vai palīgfaktiem.»

Pirms kāda laika zvērinātu advokātu birojā «Rusanovs & Partneri» praktizējoši kolēģi sastapās ar kāzusu, kas aktualizēja jautājumu par Kriminālprocesa likumā nostiprināto pierādīšanas līdzekļu būtības nošķiršanu un to ieguves apstākļu ietekmi uz iegūto ziņu par faktiem vai informācijas izmantošanas iespējām turpmākajā kriminālprocesā. 

Konkrētajā krimināllietā apsūdzība tika celta par tabakas izstrādājumu nelikumīgu izgatavošanu un nelikumīgu realizāciju nelielā apmērā. 

Ievērojot konkrētās krimināllietas virzību, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 499. panta otro prim daļu, kurā noteikts, ka, «[..] ja kriminālprocesa aizskartās mantas īpašnieks, kura mantai uzlikts arests, nepiekrīt pieņēmuma par mantas noziedzīgo izcelsmi un tas neietekmē noziedzīga nodarījuma juridisko kvalifikāciju, tiesa var veikt pierādījumu pārbaudi tikai jautājumā par rīcību ar mantu,» lietā tika veikta pierādījumu pārbaude tikai aspektā par mantas izcelsmi. 

Nododot krimināllietu tiesai, valsts apsūdzības uzturētājs lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai kā mantas noziedzīgo izcelsmi pamatojošu pierādījumu bija norādījis arī ziņas, kas fiksētas ziņojumā pēc aptaujas veikšanas. 

Lietas iztiesāšanas laikā kā liecinieks uz tiesas sēdi tika uzaicināta persona, kas pirmstiesas kriminālprocesa laikā bija sniedzis ziņas aptaujas kārtībā, tām gūstot atspoguļojumu jau minētā ziņojuma veidolā. 

Lietas iztiesāšanas laikā pirmās instances tiesā gan aizstāvis, gan prokurors izmantoja savas tiesības uzdot lieciniekam jautājumus. Liecinieka atbildes uz vairumu uzdoto jautājumu vismaz aizstāvībai radīja šaubas par paziņojumā par aptaujas veikšanas norādītajiem šo ziņu ieguves apstākļiem un iespēju šīs ziņas izmantot pierādīšanā.

Tā, piemēram, paziņojumā par aptauju minēts, ka aptauja notika telefoniski, taču no liecinieka liecībām, kuras tika sniegtas tiesas sēdes gaitā, kļuva zināms, ka patiesībā aptaujas veicēji bija ieradušies pie liecinieka mājas, kur arī notikusi šī saruna. No iepriekš minētā secināms, ka, ja jau reiz policijas darbinieki bija ieradušies liecinieka dzīves vietā, tad nepastāvēja nekādi objektīvi šķēršļi nopratināšanas veikšanai klātienē. Arī no liecinieka tiesas sēdē sniegtajām liecībām izrietēja, ka policijas darbinieki nebija norādījuši iemeslus, kādēļ liecības netika noformētas izmeklēšanas darbības protokolā, proti, veicot nopratināšanu.

Tiesas sēdes laikā tika arī noskaidrots, ka pēc pirmās sarunas «laikam» bija notikusi vēl viena saruna, nu jau telefoniski, kuras gaitā tad šī aptauja arī «laikam» tikusi veikta. Šo faktu liecinieks gan precīzi apstiprināt nevarēja, tādējādi radot būtisku procesuālu problēmu – vai «liecību» ieguve patiešām notika tādā veidā, kā to bija norādījusi aptaujas veicēja. 

Pretrunas paveras arī aspektā par personu, kura bija izmeklēšanas iestādes intereses lokā un uz kuru fokusējās pats «paziņojums par aptauju». Respektīvi, tiesas sēdes laikā liecinieks norādīja, ka paziņojumā atspoguļotās darbības bija veikusi cita persona, nevis tā, kura minēta šajās «liecībās», proti, apsūdzētais.

Aplūkotā situācija pašsaprotamā kārtā rada virkni jautājumu: kā telefoniski sniegta «liecība» par apstākļiem, kuri ir būtiski svarīgi konkrētajā situācijā, var tikt pielīdzināti liecībām, kuras tiek sniegtas pratināšanas laikā? Atbilde, vismaz aizstāvības realizētāju ieskatā, gan ir vienkārša – nevar [vai vismaz nevajadzētu varēt]!

Vienlaikus, lai minētais secinājums nebūtu vienīgi intuitīvā kriminālprocesuālā noregulējuma interpretējumā balstīts viedoklis, bet gan pamatota un argumentēta pozīcija, vērts ielūkoties tiesību doktrīnā un citos tiesību avotos rodamajā skaidrojumā par procesuālajām atšķirībām un niansēm, kas nošķir aptauju no liecinieka liecības. 

Pirmkārt, aptaujas laikā lieciniekam tiek liegta iespēja iepazīties ar aptaujas veicēja rakstīto ziņojumu, kas liedz konstatēt arī to, ka šīs liecības patiešām ir tikušas pierakstītas pareizi un sniegtās ziņas nav tikušas grozītas vai pat falsificētas. Ņemot vērā to, ka ziņojumu paraksta tikai aptaujas veicējs, rodas jautājums, vai ziņojumā iekļautais teksts ir saskaņots ar liecību sniedzēju un vai tas patiešām atbilst ziņām, kuras liecinieks ir sniedzis. 

Otrkārt, neskatoties uz to, ka šajā konkrētajā situācijā paziņojumā par aptauju ir norādīts, ka liecinieks ir brīdināts «par atbildību par atteikšanos liecināt vai apzināti nepatiesas liecības došanu», liecinieks šo faktu tiesā apstiprināt nevarēja, līdz ar to rodas pamatotas šaubas par šāda fakta esību. Ja konkrētajā situācijā liecības tiktu iegūtas pratināšanas gaitā, tad faktu, ka persona tikusi brīdināta par kriminālatbildību, apstiprinātu pašas personas paraksts.

Tādējādi rodas absurda situācija, jo, pirmkārt, nav skaidrs, kādēļ kriminālprocesā tika veikta aptauja, kuru procesuāli nostiprināja ziņojumā, nevis personas nopratināšana, kuras gaita būtu aprakstāma nopratināšanas protokolā, kas nepārprotami ir precīzāks un uzticamāks procesuālais dokuments. Nopratināšanas protokols, kā tas noteikts Kriminālprocesa likuma 142. panta pirmajā daļa, tiek rakstīts izmeklēšanas darbības gaitā vai tūlīt pēc tās pabeigšanas, turpretī ziņojums par aptauju var tikt sastādīts arī kādu laika sprīdi pēc šīs izmeklēšanas darbības pabeigšanas, kā tas redzams no iepriekš minētās situācijas. Šis apstāklis vien norāda uz nopratināšanas protokola lielāku precizitātes pakāpi. Ja persona tiek nopratināta, tad, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 142. panta ceturto daļu, izmeklēšanas darbības veicējam rodas pienākums iepazīstināt personas, kuras piedalījās izmeklēšanas darbībā, ar izmeklēšanas darbības protokolu, kuru visi pēc tā uzrādīšanas arī paraksta, turklāt, Kriminālprocesa likuma 142. panta piektā daļa paredz katras personas tiesības pirms nopratināšanas protokola parakstīšanas pieprasīt, lai protokolā tiek izdarīti labojumi un papildinājumi. Aptaujas gadījumā šāda procedūra nav paredzēta. Otrkārt, iepriekš minētie apstākļi norādīja uz acīmredzamām pretrunām starp paziņojumā par aptauju minētajiem apstākļiem un patieso notikumu attīstības gaitu.

Tiesas sēdes laikā prokurors gan centās leģitimizēt aptaujas laikā iegūto informāciju, tostarp psiholoģiski ietekmējot liecinieku un cenšoties viņam «ieliet vārdus mutē» jeb ar uzvedinošu jautājumu palīdzību ievirzīt liecinieku atkārtot ziņojumā minēto, nevis uzdeva konkrētus jautājumus, lai identificētu jelkādas pretrunas. Raugoties uz šiem apstākļiem secināms, ka liecinieks tika nostādīts situācijā, kurā bija spiests izvēlēties – vai nu piekrist prokurora interpretācijai par ziņojuma saturu, vai atkārtoti atzīt, ka apstākļus, kuri norisinājušies pirms vairāk nekā diviem gadiem, neatceras un nespēs sniegt precīzu atbildi.

Ir acīm redzams, ka, no liecinieka pozīcijas, vieglākais ceļš ir piekrist prokuroram, kurš kriminālprocesā ir sava veida autoritāte, un reti kurš ir gana drosmīgs, lai šai autoritātei pretotos, vēl jo vairāk gadījumos, kad prokurors ķeras pie sakramentālās tēzes: «jūs jau toreiz atcerējāties labāk nekā šodien, vai ne?».