Biroja Blogs

Absurdie kāzusi

13.07.2024.

3. raksts

KRIMINĀLPROCESUĀLO IZDEVUMU PIEDZIŅA

Ekspertīzes izdevumi, kas radušies saistībā ar vainu apliecinošu pierādījumu iegūšanu kriminālprocesā piedzenami no notiesātā

Pienākums pamatot apsūdzošo apgalvojumu patiesumu gulst uz procesa virzītāju pirmstiesas procesā un apsūdzības uzturētāju iztiesāšanas laikā. Ja rodas pamatotas šaubas par apsūdzības pamatotību, secināms, ka procesa virzītājs vai apsūdzības uzturētājs nav sasniedzis kriminālprocesā noteikto pierādīšanas standartu. Rodas retorisks jautājums – kam jāsedz izdevumi par šī cēlā pienākuma realizāciju jeb vainu apliecinošu pierādījumu iegūšanu kriminālprocesā? 

Lai uz to atbildētu, vispirms ieskicējami prakses piemēri, kas aplūkoti raksta turpinājumā – pirmajā gadījumā, procesa virzītāja, lai atklātu personu, kura izdarījusi zādzību no dzīvokļa, noteica DNS ekspertīzi. Otrajā gadījumā procesa virzītājs, lai noskaidrotu, vai persona saka patiesību, noteica komplekso psiholoģisko poligrāfa ekspertīzi. 

Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas 6. punktā norādīts, ka summas, kas izlietotas ekspertīzes izdarīšanai, ir uzskatāmas par procesuāliem izdevumiem. Savukārt Kriminālprocesa likuma 368. panta pirmā daļa paredz, ka procesuālos izdevumus ar tiesas nolēmumu piedzen no notiesātajiem, izņemot šī panta trešajā, ceturtajā un sestajā daļā minētajos gadījumos.

Izmantojot gramatisko jeb filoloģisko interpretācijas metodi un analizējot izņēmuma gadījumus, šķietami risinājums ir elementārs, – ja persona ar tiesas spriedumu nav attaisnota (Kriminālprocesa likuma 368. panta trešā daļa) vai, ja persona nav maznodrošināta vai trūcīga (Kriminālprocesa likuma 368. panta ceturtā daļa), vai, ja procesuālie izdevumi nav saistīti ar izmeklēšanas darbību vai tiesas sēžu atlikšanu, ja tās atliktas sakarā ar Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā izsaukto personu neierašanos bez attaisnojoša iemesla (Kriminālprocesa likuma 368. panta sestā daļa) – tad procesuālie izdevumi ir piedzenami no notiesātā.  

Taču tiesību piemērotajam nevajadzētu aprobežoties ar elementārumu, jo «velns» ne reti slēpjas detaļās, un tiesiskās sistēmas mērķis nav sasniegt vienkāršību, bet gan tiekties pēc objektīvā taisnīguma. 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2018. gada 1. marta lēmumā lietā Nr. SKK-50/2018 atzina, ka tiesa nepamatoti DNS ekspertīzes veikšanu atzinusi par procesuālajiem izdevumiem saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas 6. punktu, piedzenot no apsūdzētā izdevumus saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 368. panta noteikumiem. Radītais pārkāpums tika atzīts par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu Kriminālprocesa likuma 575. panta trešās daļas izpratnē. Ņemams vērā, ka minētajā lietā kasācijas protestu Augstākajā tiesā iesniedza Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurore, īpaši uzsverot, ka apsūdzētajam nav pienākuma segt izdevumus, kas radušies saistībā ar viņa vainu apliecinošu pierādījumu iegūšanu kriminālprocesā.  

Nule kā minētā Augstākās tiesas nolēmumā izvirzītā tēze, lai arī šķietami veido pretrunu ar rakstīto tiesību normu– Kriminālprocesa likuma 367. un 368. pantu – tekstu,  ir vispārsaistošs šo tiesību normu tālākveidošanas rezultāts.

Lai arī Kriminālprocesa likuma 368. panta pirmā daļa paredz izņēmuma gadījumus, kad no notiesātā nav piedzenami procesuālie izdevumi, tiesību normas gramatiskais formulējums acīmredzami ir par plašu, jo apsūdzētā pienākums segt izdevumus, kas radušies saistībā ar viņa vainu apliecinošu pierādījumu iegūšanu kriminālprocesā, nonāk pretrunā ar tādiem Kriminālprocesa likumā pozitivizētajiem vispārējiem tiesību principiem kā kriminālprocesa obligātuma princips un cilvēka pamattiesībām, kā nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību. 

Līdz ar to aplūkojamajā normā ir konstatējams tiesību normas slēptais robs, jo Kriminālprocesa likuma 368. panta pirmās daļas teksts ir pārāk plašs un aptver gadījumu, uz ko tam nevajadzētu attiekties. Saskaņā ar kriminālprocesa obligātuma principu pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam ir tās amatpersonas uzdevums, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu. Tāpat jāuzsver, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 126. panta otro daļu pierādīšanas pienākums kriminālprocesā gulstas uz procesa virzītāju pirmstiesas kriminālprocesā, savukārt iztiesāšanas laikā – uz valsts apsūdzības funkcijas realizētāju. Turklāt atbilstoši Kriminālprocesa likuma 19. panta otrās daļas būtībai personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda nedz savs nevainīgums, nedz vainīgums. 

Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 754 «Noteikumi par kriminālprocesuālo izdevumu atlīdzināšanas kārtību un apmēru», kas izdoti saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367. panta otro daļu, 3. punktu – «[i]zdevumus atlīdzina izmeklēšanas iestāde, prokuratūra, tiesa vai iestāde, kas administrē tiesas budžetu, no valsts budžetā šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem, nodrošinot iespējami ekonomiskāko risinājumu, saskaņā ar iestādes lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz procesa virzītāja apstiprinātu personas iesniegumu un tam pievienotajiem izdevumus apliecinošajiem dokumentiem, ja šajos noteikumos nav noteikts citādi.» 

Līdz ar to izdevumi, kas radušies, lai pierādītu apsūdzētā vainu, ir sedzami no valsts līdzekļiem saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367. panta otro daļu un Ministru kabineta noteikumu Nr. 754 3. punktu, un tādējādi tie ar tiesas nolēmumu nebūtu piedzenami no notiesātā.  

Apstiprinot nule kā minētos argumentus un pamatojot šādas procesuālās regulācijas atbilstību Kriminālprocesa likumā nostiprinātajiem pamatprincipiem, uzmanība vēršama uz Rēzeknes tiesas 2017. gada 30. maija spriedumu lietā Nr. 11903000716, kur nolēmuma 10. punktā norādīts – «[t]iesa atzīst, ka prokurors un arī tiesa kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes atzinumu izmantoja kā pierādošu pierādījumu apsūdzētā /pers. B/ noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā, līdz ar to procesuālie izdevumi par ekspertīzes veikšanu nav piedzenami no /pers. B/, bet sedzami no valsts līdzekļiem.»

Interesanti, ka aplūkotajā lietā lūgumu veikt ekspertīzi pieteica aizstāve, un tās veikšanai piekrita apsūdzētais. Savukārt prokurors norādīja, ka nav nepieciešamības komplekso psiholoģisko poligrāfa ekspertīzi veikt, tanī pat laikā norādot jautājumus, kas uzdodami ekspertīzes veicējiem, ja tāda ekspertīze tomēr tiks veikta. 

Prokurors, uzturot apsūdzību tiesā, debatēs atsaucās uz veiktās ekspertīzes atzinumu kā apsūdzību pierādošu pierādījumu, savukārt spriedumā tiesa atzina izpētē iegūtās ziņas par faktiem kā izmantojamas apsūdzētā vainas pierādīšanā. Tāpēc, neskatoties uz to, ka ekspertīzes veikšanas pamatā bija aizstāvības lūgums, izdevumi tika segti no valsts līdzekļiem. 

Tiesību normu slēptos robus tiesību piemērotājam ir jāizpilda ar teleoloģiskās redukcijas metodi – tiesību norma ir jāsašaurina jeb jāparedz izņēmumi. Līdz ar to, piemērojot šo tiesību tālākveidošanas metodi, konstatējams secinājums – tā kā apsūdzētajam nav pienākuma segt izdevumus, kas radušies saistībā ar viņa vainu apliecinošu pierādījumu iegūšanu kriminālprocesā, par kuru nepieciešamību ir izlēmis procesa virzītājs pēc savas iniciatīvas vai pat pēc aizstāvības lūguma, tad izdevumi, kas radušies saistībā ar ekspertīzes veikšanu, nav atzīstami par procesuālajiem izdevumiem saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas 6. punktu, kas atbilstoši Kriminālprocesa likuma 368. panta noteikumiem būtu piedzenami no apsūdzētā.

Apkopojot minēto un atbildot uz publikācijas sākumā uzdoto retorisko jautājumu – izdevumi, kas rodas no procesa virzītāja vai apsūdzības uzturētāja pienākuma, pamatot apsūdzošo apgalvojumu patiesumu, realizācijas, nav piedzenami no notiesātā, bet gan sedzami no valsts līdzekļiem. Tiesību piemērotājam kriminālprocesā ir jārīkojas atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un cilvēka pamattiesībām, kas tādējādi nozīmē neiespējamību piedzīt no notiesātā tādus procesuālos izdevumus, kas radušies sakarā ar apsūdzētā vainu apliecinošu pierādījumu iegūšanu kriminālprocesā. 

Vispārējiem tiesību principiem atbilstošas prakses iedzīvināšana, nepiedzenot nule kā minētos izdevumus no notiesātā, cita starpā ierobežos pirmstiesas kriminālprocesa virzītājiem dažbrīd piemītošo vēlmi pieņemt nepārdomātus vai pārsteidzīgus lēmumus par ekspertīžu noteikšanu, neanalizējot to veikšanas lietderības apsvērumus, proti, nepieciešamību, piemērojamību, vajadzību un atbilstību konkrētajā lietā. Līdz ar to tiesiskā sistēma kopumā varētu virzīties vismaz pussoli tuvāk objektīvā taisnīguma realizācijai kriminālprocesā.