Biroja Blogs

Daži sekulārisma aspekti Latvijas Republikā starpkaru periodā

16.04.2024.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs

1. raksts

I. Baznīcas un valsts attiecību regulējums

«Mani dārgie brāļi, nekad neaizmirstiet, dzirdot daudzinām
apgaismības progresu, ka visspožākā velna viltība ir
pārliecināt jūs par savu neesamību!»

/Šarls Bodlērs, «Parīzes splīns»/

Simts gadus – no 1521. gadam līdz 1621. gadam – Livonija bija divu konfesiju cīņu lauks, kuru bez tam vēl plosīja ilgstošie kari. [1] Šodien Latvijas kristīgā baznīca un valsts saskaras ar fundamentāli citiem izaicinājumiem. Modernitāte – proti, tehnoloģiskās ražošanas domāšanas paradigmas un birokrātija ir atsvešinājusi indivīdus no primārajām institūcijām un piespiedusi tos veidot savrupas publiskās un privātās dzīves sfēras. Modernajā pasaulē vairs nav īstas uzticamības struktūras nevienai uzskatu sistēmai. Cilvēki ir spiesti izvēlēties paši sevi, īsti nepastāvot nekādam drošam un universālam pašu realitātes uztveres enkuram. Pretēji tam, kā tas bija vēl vismaz līdz 19. gadsimtam. Tas ir pazeminājis piederības izjūtu un uzspiež pašiem savu, nereti destruktīvu, subjektivitāti.    

Pīters Bergers [2] to dēvēja par «prāta bezpajumtniecību», padarot cilvēku izziņu vienīgi par komponenti, allaž meklējot līdzekli pašu voluntāri uzstādīto mērķu sasniegšanai. [3] Taču modernajā pasaulē idejas un pārliecības ir tik daudzveidīgas, ka indivīds, nedaloties savā uzskatu sistēmā ar sabiedrības kopumu, jebkuru uzvedību, kas no tās ir atkarīga, pārceļ uz savu privāto dzīvi. Tādējādi atsevišķi indivīda uzskati, kas var nebūt plaši pieņemti sabiedrībā kopumā, tiek paturēti sevī un var būt redzami tikai viņa privātajā dzīvē un nebūs redzami sabiedrībā. Tādēļ cilvēka eksistencei šajā laikmetā ir akūti nepieciešamas tādas struktūras kā baznīca, apkaime un ģimene, kas palīdzētu veidot kopības un piederības izjūtu, kas sakņojas saistībā ar kopējām vērtībām vai uzskatiem. Turklāt šīs struktūras var kalpot arī lielāku sociālo problēmu risināšanai, vienlaikus vairoties no atsvešinātības, ko rada plašāka sabiedrība. [4] Tomēr tas, vai baznīca šodien ir tam gatava un, pats galvenais, vai sekulārais mūsdienu cilvēks ir vēl gatavs tur atgriezties, ir jautājums vietā. Vai vispār var iebrist upē vienā un tajā pašā vietā?

Turklāt minētais process nenotika pēkšņi vienā dienā. Šis objektīvais dotums attīstījās gadsimtu gaitā. Iespējams, tieši tādēļ būtu interesanti ielūkoties vienā no šī procesa posmiem, proti, starpkaru perioda (1918–1940) Latvijā.

Autors rakstā apzināti izvēlējās nelietot mūsdienās vispārpieņemto vārdu «sekularizācija» [5], ar ko, īsi sakot, parasti saprot baznīcas īpašumu pāreju valsts rokās vai laicīgo motīvu nostiprināšanos cilvēku apziņā un darbībā, kā arī sociālajās attiecībās un institūcijās. [6] Tomēr, autora ieskatā, Latvijas valsts dzimšanas un visas «pirmās republikas» īsās dzīves periodu pavadošais laika gars visdrīzāk būtu raksturojams ar šobrīd no svešvārdu vārdnīcām latviešu valodā gandrīz izzudušo vārdu – «sekulārisms», kas pašsaprotami ietekmēja sabiedriski-politiskās aktualitātes un aktivitātes.

Tam atbilstoši sava aktuālā Zeitgeist sajūtai skaidrojums tika sniegts 1939. gadā klajā nākušajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 19. sējumā ar šķirkļiem «Rudzi–Sirijs» (ko, starp citu, rediģēja arī mums visiem zināmie ļoti vispusīgie profesori Arveds Švābe (1888–1959), Aleksandrs Būmanis (1881–1937) un Kārlis Dišlers (1878–1854) ar atsauci uz avotiem, kuros aplūkotais problēmu loks mūsdienu skatījumā, iespējams, definēts ļoti pretenciozi un pat «tumsonīgi». Proti, nekristīgā pasaules kultūra kā cilvēces briesmas un nacionālās kultūras problēma. Autors nevar atturēties tā laika sekulārisma skaidrojumu citēt pilnībā: «[..] pasaules un dzīves uzskats, kas atraisijies no reliģijas un Dieva un sastopams jaunākos laikos visā pasaulē plašos apmēros. Šo apzīmējumu sāka lietot angļu teologi ap 19. g. s. vidu [..]. Sekularisms veido jaunu cilvēces tipu, kas apzinīgi piegriežas tikai laicīgai dzīvei, ko atzīst par veidojamu un vadamu ar stingri zinātnisku pamatotu un metodiski pilnīgu techniku. Sekularisma pamati dažādi: pārliecība par negrozamu dabas likumu vienvaldību pasaulē, ticība attīstības (evolucijas) idejai un cilvēku progresam uz pilnību, cerība radīt jaunu laikmetu ar saimnieciskām teorijām, politisks nacionalisms, idealistiska filozofija vai dažādu reliģiju izvēles sajaukums. Sekularisms nav viengabalaina sistema, bet ir lielā mērā jūtu ietekmēts praktisks dzīves virziens, ko apvieno tikai kopēja tendence un mērķis. – Lit.: I. H. Oldham, Die unchristliche Weltkultur als Menschheitsgefahr (1929); H. Schreiner, Die Säkularisierung als Grundproblem der deutschen Kultur (1930).» [7]

Šajā sakarā zīmīga ir arī sakritība, ka Latvijas valsts dzima vienā gadā ar vācu filozofa-pesimista Osvalda Špenglera [8] slaveno grāmatu «Vakareiropas noriets» [9]. Ļoti spilgti un tēlaini šo vēstures periodu apraksta arī profesors Harijs Tumans, Pirmo pasaules karu salīdzinot ar Peloponēsas karu [10], kurš savulaik salauza arī Senās Grieķijas (tagad – Eiropas) mugurkaulu. Tātad Pirmais pasaules karš iezīmēja robežšķirtni starp jaunajiem un jaunākajiem laikiem, starp veco un jauno Eiropu, kas uzņēma kursu uz atbrīvošanos no savas vecās kultūras. [11] Iespējams, ka šo laiku būtu pamatoti arī dēvēt par vienu no eiropiešu kristīgi-ticīgās «faustiskās» dvēseles [12] neatgriezeniskās transformācijas ceļa posmiem.

Protams, var jau arī vienīgi pavīpsnāt par O. Špenglera secinājumu zinātniskumu, tomēr ir arī nenoliedzami, ka viņa pareģojumi diemžēl nepielūdzami piepildās. Viņaprāt, katra kultūra, izsmēlusi savas iekšējās radošās spējas, izmirst un pāriet civilizācijas fāzē («civilizācija», pēc O. Špenglera domām, ir jebkuras kultūras krīzes iznākums, pilnība), ko raksturo ateisms un materiālisms, agresīva ekspansija uz āru, radikāls revolucionārisms, scientisms [13], tehnicisms [14] un urbanizācija. Latviešu literatūrzinātnieks Artūrs Priedītis [15] savukārt rakstīja, ka O. Špenglera ieskatā, «faustiskā» kultūra pagrima civilizācijā sākot no 19. gadsimta. Savukārt 20. gadsimta sākumā Rietumos jau valdīja civilizācija, tātad – kultūras pagrimums. O. Špenglers bija nelokāmi pārliecināts, ka kardināla loma civilizācijas ģenēzē piemita ateismam.Tādējādi ateisms faktiski ir civilizācijas pamats un tās dziļākā būtība. Tieši ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst reliģiski simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība, daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkatība, ciešanas, verdzība, naids, nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles pulsācijas. Kad kultūra noriet civilizācijā (kaila tehnicisma kundzībā), tajā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas intereses par veco kultūru. Jaunā kultūra sāk visu no sākuma. [16]

Kādēļ tik garš ievads? Pirmkārt, tādēļ, ka «faustiskā» dvēsele vienlaikus ir arī grēkatziņas un grēknožēlas dvēsele, kas savā glābiņu meklējošā izmisumā pēc palīdzības vēršas pie Dieva. Secīgi tā arī labi apzinās – kas ir grēks un kas nav. Zina, kas ir labs un ļauns. Šādas «dvēseles» degradācijas (nāves?) sekas, iespējams, varētu mūs gluži labi ieinteresēt kontekstā ar raksta turpinājumā aplūkotajiem krimināltiesiskajiem un kriminālprocesuālajiem jautājumiem starpkaru perioda Latvijas Republikā, kas korelē ar 8. baušļa [17] (un ne tikai) pārkāpumiem.

Otrkārt, kā mēs to tālāk redzēsim, Dieva autoritātes restaurācijā, ik pa laikam tika saskatīta panaceja (kaut vai Voltērs ar savu slaveno izteikumu «Ja nu gadīsies, ka Dieva nav, tas būtu jāizdomā» (franču val. si Dieu n’existait pas, il faudrait l’inventer) [18] ir tam spilgts piemērs) pavērst laika ratu atpakaļ jeb aizvērt Pandoras lādi [19], no kuras iepriekš jau bija atbrīvoti gluži ellišķīgi spēki. Starp citu, reformācijas tēvam Mārtiņam Luteram (Martin Luther, 1483–1546) bija raksturīga duālistiska pārliecība par katra kristieša nemitīgu cīņu ar velnu, ticot pārdabiskā nepastarpinātai klātbūtnei ikdienas dzīvē, kas mudina un pavedina (līdzīgi kā Faustu) grēcīgumam. [20] Un kā lai šeit arī neatceras Šarla Bodlēra (Charles Pierre Baudelaire, 1821–1867), 19. gadsimta viena no spilgtākajiem franču dzejniekiem, vārdus: «Mani dārgie brāļi, nekad neaizmirstiet, dzirdot daudzinām apgaismības progresu, ka visspožākā velna viltība ir pārliecināt jūs par savu neesamību!» [21].

Jebkurā gadījumā, piētiska romantisma apvītā atziņa, ka «[v]iss, kas latviešu tautā izauga tikumā un ticībā, tas izauga no šim trim grāmatām, kuras netrūka nevienā latviešu mājā. Iesvētīšanas dienā, tā bija nenoliedzamā, nenovēršamā, īstā un vienīgā dāvana – jauneklim un jaunavai. Lai viņš pats var dziedāt no savas dziesmu grāmatas. Bībele bija visas ģimenes grāmata, no kuras lasīja svētrītos un kurā lasīja arī katrā citā dienas brīdī un laikā. Dziesmu grāmata bija tā, kurā dziedāja ne tikai sanākot kopā, bet arī vienatnībā un vientulībā, sirdi augšup paceļot. Mazais katehisms [22] jau tad, kad mazais bērns stāvēja blakus savai vecmāmuļai pie viņas ratiņa un, kad viņa mācīja viņam vārdus un burtus. Viņa mācīja viņam katehismu un katehisma vārdus. Un nevajadzēja prasīt, kad tu to visu iemācījies? Un nevajadzēja prasīt, vai tas ir labi, vai tas ir slikti? Ko tas nozīmē: «Tev nebūs zagt, tev nebūs melot, tev nebūs nokaut. Tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā?»» [23], izskatās, ir vien jābūtības formā tērpta ilūzija, kura diez vai spēs piedzīvot savu renesansi.

Konfesionālo rekvizītu ekspluatācija politiskajās cīņās starpkaru periodā

Lai gan 1922. gadā Latvijā bija tikai trīs oficiāli pārstāvētās konfesijas – katoļi, pareizticīgie un protestanti, [24] tomēr līdz pat 1940. gadam ticīgo īpatsvars pret kopumā 1,9 miljoniem Latvijas iedzīvotāju saglabājās relatīvi augsts – 1,2 miljoni luterāņu, pusmiljons Romas katoļu, aptuveni 200 tūkstoši uniātu (grieķu katoļi), kā arī 12 tūkstoši baptistu un atsevišķi citu konfesiju piederīgie, [25] tādējādi pilnīgi pamatot ļaujot uzskatīt, ka garīgumam Latvijā vismaz tolaik bija senas un vēl nepiemirstas tradīcijas. Neraugoties uz to, tieši starpkaru periods bija radījis vispateicīgāko augsni pakāpeniskai konfesionālās apziņas maiņai, ko sekmēja sekulāro ideju strāvojumi. Spilgts apliecinājums minētajam ir 1922. gada janvārī un februārī notikušās Satversmes Sapulces vētrainās diskusijas par baznīcas šķirtību no valsts, jo Krievijas impērijā valdošā konfesija bija pareizticīgie, savukārt uz likuma pamata ar krietni mazāku privilēģiju apjomu bija reglamentēts evaņģēliski luteriskās baznīcas statuss, tādējādi, nodibinot Latvijas valsti, priekšplānā tika izvirzīts uzdevums, kā novērst priviliģētāka statusa piešķiršanu tikai vienai baznīcai iepretim citām.

Demokrātiskajās valstīs akceptētais konstitucionālais princips, atdalot valsti no baznīcas, [26] bija spēcīgs vadmotīvs šādas normas nostiprināšanai arī Latvijas konstitūcijā, tomēr konkrētā laikposma politiskās peripetijas Satversmes Sapulces diskutantiem neļāva rast pietiekami racionālu kompromisu, kā rezultātā valsts un baznīcas šķirtības princips expressis verbis Satversmē tika nostiprināts vien 1998. gada 6. novembrī, spēkā stājoties konstitūcijas 8. nodaļai. [27]

Sociāldemokrāts Kārlis Dēķens (1866–1942) uzsvēra, ka «[m]ēs [sociāldemokrāti – autora piezīme] neesam pret baznīcu, kas nenodarbojas ar politiku, bet nododas tikai savu locekļu reliģisko vajadzību apmierināšanai,» [28] kā arī izskanēja viedokļi, ka, lai gan «[..] esot bijuši savā laikā tādi vīri kā Voltērs, Gēte, kuri esot stāvējuši tikumiski ļoti augsti, bet no reliģijas neesot itin nekā turējuši, ka Voltērs droši vien būtu bijis pret katru baznīcu un būtu uzstājies par ikkatras baznīcas nošķiršanu no valsts. Jāatzīst, ka tanī bezdievības laikā, kad dzīvoja Voltērs, arī viņš piederēja pie Dieva zaimotājiem.» [29] Turpretim visasāk pret baznīcas atdalītības no valsts nostiprināšanu Satversmē iebilda Latgales reģiona deputāti, [30] ar dažādiem vēsturiskiem piemēriem citstarp akcentējot, ka «[..] katoļu ticībai un Rīgas senākajam bīskapam, Albertam un viņa pēcnācējiem [mums – autora piezīme] jāpateicoties par to, ka latvieši vispār un latgalieši it īpaši ir vēl latvieši un nav noslīkuši krievu purvā.» [31] Vienprātības trūkuma dēļ trešajā lasījumā priekšlikums par baznīcas atdalīšanu no valsts tomēr neguva nepieciešamo atbalstu, taču, kā vēlāk secināja profesors K. Dišlers, praksē «[b]aznīca gan tiek atdalīta no valsts, bet pēdējai tomēr vēl jāinteresējas par baznīcu. Reliģija tomēr paliek zināms pasaules uzskats, kas ir piemērots iedzīvotāju lielam vairumam.» [32]

Politisko kompromisu ceļš līdz 1922. gada Konkordāta parakstīšanai

Lai gan variācijas par tēmu «kā būtu, ja būtu» gluži neietilpst autora kompetencē, ar lielu varbūtību iespējams apgalvot, ka Satversmes Sapulces sīvo ideoloģisko pretstāvi minētajā jautājumā ietekmēja vairāki citi līdztekus notiekoši vēsturiski procesi, no kuriem šīs publikācijas kontekstā uzmanība pievēršama Satversmes Sapulces 1922. gada 19. jūlija kopsēdē pieņemtajam Likumam par konkordātu starp Svēto Krēslu un Latvijas Valdību (turpmāk – 1922. gada Konkordāts). [33] Raugoties retrospektīvi un atmetot reliģisko sentimentu, kas atsevišķu konfesiju piederīgajiem šī temata kontekstā tomēr varētu būt jo sevišķi spēcīgs, tomēr nākas secināt, ka daudzu aspektu dēļ 1922. gada Konkordāts bija ārkārtīgi izdevīgs politisks veikals, kas vienlaikus risināja daudzus jaundibinātajai Latvijas valstij sāpīgus jautājumus: Latgales seperātisma draudus, Latvijas starptautisko atzīšanu, kā arī sekmēja politisko dividenžu piešķiršanu redzamākajiem tā laika politiskajiem darbiniekiem, tiem esot vienisprātis – kamēr «[..] ticība un baznīca būs stipras, tikmēr sociālisms daudz nekā negūs [..].» [34]

Latgales jautājums savu nozīmi ieguva vēl krietni pirms valstiskās neatkarības pasludināšanas, jo austrumu novadu kāroja iegūt arī Krievija, Polija un Lietuva, turklāt vēsturiski Latgales iedzīvotāji bija krietni atsvešinājušies no pārējiem Latvijas apgabaliem, tādējādi «[..] attiecību izveidošana ar katoļu baznīcu bija sevišķi svarīga. Tālredzīgākie latviešu politiskie vadoņi jau 1916. gadā solīja latgaļu pārstāvjiem konkordātu ar Vatikānu katoļu garīgās un kultūras dzīves nodrošināšanai Latvijas valsts neatkarības gadījumā.» [35] Līdztekus Latgales līderu atbalsta saņemšanai Latvijas valdībai principiāli svarīgs bija arī jautājums par ārpolitisko attiecību nodibināšanu, tādējādi arī Latvijas neatkarības un starptautiskās atzīšanas jautājums nebija izņēmums no teju visu valstu ārpolitikā dominējošā uzskata, kas savulaik tika piedēvēts britu ārlietu ministram Lordam Palmerstonam (Henry John Temple, 1784–1865), – «ārpolitikā nav draugu, ir tikai valsts intereses» [36].

Krievijas impērijas laikā konkordāts ar Svēto Krēslu bija noslēgts 1847. gadā, nosakot, ka Kurzemes teritorija pievienojama Kauņas bīskapijai, savukārt Latgale – Mogiļevas bīskapijai, tādējādi līdz pat 1918. gadam radot situāciju, ka katoļu pārvaldes institūcijas atrodas ārpus Latvijas teritorijas. Ar tādu situāciju nebija mierā nedz vietējā garīdzniecība, nedz Latvijas valdība. Situācija bija saasinājusies jau 1918. gada septembrī, kad pāvests Benedikts XV 29. septembrī atjaunoja Rīgas bīskapiju. [37] Sākotnēji pati vietējā katoļu garīdzniecība mēģināja Svēto Krēslu pārliecināt par to, ka bīskapam ir jābūt latvietim, taču, kad šie mēģinājumi cieta neveiksmi, 1919. gada 4. oktobrī Jāzeps Rancāns (1886–1969) kā Pagaidu valdības speciālais sūtnis devās uz Romu ar valdības vadītāja Kārļa Ulmaņa (1877–1942) parakstītu lūgumu par Svētā Krēsla atbalsta saņemšanu. Taču «[..] sevišķi delikāts Rancāna uzdevums bija panākt pāvesta diplomātijas atbalstu Latvijas suverenitātes atzīšanai; par to valdība savukārt piesolīja Svētajam Krēslam izdevīgu konkordātu un materiālu pabalstu katoļu baznīcai Latvijā» [38].

Audiences laikā Svētā Krēsla sekretāram kardinālam Pjetro Gaspari (Pietro Gasparri, 1852–1934) J. Rancāns iesniedza vēsturisku pārskatu par katoļu baznīcas stāvokli Latvijā. Augstākā katoļu garīdzniecība Latvijas sūtni sākotnēji uzņēma visai vēsi, līdz brīdim, kad notikumu virzībai jaunu gultni piešķīra fakts, ka «[..] Romā pienāca ziņas, ka ar Antantes svētību Ulmaņa valdība «atbrīvojusi» arī katolicisma citadeli – Latgali.» [39] Līdz ar to 1920. gada 16. janvārī kardināls P. Gaspari Latvijas pagaidu valdībai paziņoja, ka Svētais Krēsls atzīst Latvijas valdību kā neatkarīgu valdību de facto kopš 1919. gada 13. septembra un piekrita Latvijas katoļu apvienošanai vienā baznīcas administratīvā vienībā. [40] Būtiski, ka kardināls P. Gaspari apsolīja apspriest arī citas pagaidu valdības iesniegtās prasības, [41] kas attiecās uz Latvijas juridisko atzīšanu, vienlaikus izvirzot vēl kādu prasību – «[k]as attiecas uz arhibīskapa goda atgriešanu Rīgas bīskapiem, tad arī tam svētais apustuliskais krēsls principā piekrīt, bet dara to atkarīgu no katedrāles, rezidences un pat materiālās palīdzības no valdības puses [..]» [42].

Apliecinot diplomātisko žestu un Svētā Krēsla nolūku nopietnību, 1920. gada martā Latviju apmeklēja Apustuliskais nuncijs Akile Rati (vēlākais pāvests Pijs XI; Ambrogio Damiano Achille Ratti, 1857–1939), kurš ar valdības pārstāvjiem vēlreiz pārrunāja gaidāmā konkordāta saturu un parakstīšanas nepieciešamību. [43]

1922. gada Konkordāts bija gatavs parakstīšanai jau 1921. gada vasarā, līdz ar ko 1921. gada 10. jūnijā Svētais Krēsls atzina Latviju de iure [44], tomēr parakstīšanas process draudēja izjukt 1921. gada valdības krīzes dēļ, kuras cēlonis bija meklējams Latgales zemnieku partijas pārstāvju protestos par agrārās reformas izpildes formālo raksturu Latgalē. Turklāt, kā zināms, visas konfesijas skāra arī 1920. gada 16. septembrī pieņemtā agrārā reforma, valsts zemes fondā ieskaitot vairāku desmitus tūkstošus līdzšinējo baznīcas un mācītājmuižu zemju, tādējādi minētais jautājums tolaik bija sevišķi vārīgs. Tādējādi abas puses ar ratifikācijas dokumentiem apmainījās tikai 1922. gada 3. novembrī. [45] Unikāla vēsturiska liecība par 1922. gada Konkordātu ir profesora K. Dišlera 1922. gada 5. aprīļa lekcijā norādītais, ka Latvijas sabiedrībā reliģijai piemīt liela nozīme, tādējādi «[..] ir vēlams, lai katoļu baznīcu pārvaldītu no Latvijas robežās atrodošas iestādes. [..] Vēlams, ka konkordāts būtu saskaņā ar demokrātiskas valsts iekārtu. Bīskapa iecelšana Rīgā ir vēlama tāpēc, lai Latgalē neattīstītos seperātisma tendences.» [46]

Līdz ar to 1922. gada Konkordāta noslēgšana panāca nepieciešamo politisko drošību Latgales jautājumā, atzīstot katoļu reliģijas brīvību un katoļu baznīcas juridiskās personas tiesības, solot Rīgas bīskapa vajadzībām nodot piemērotu baznīcu, dibināt garīgo semināru un atzīt katoļu baznīcas un īpašumu imunitāti. [47] Praktiski sarežģījumi tomēr radās jautājumā par bīskapa katedrāles noteikšanu, par ko cita starpā asas diskusijas notika arī Saeimā, [48] kad tika nolemts atdot Sv. Jēkaba baznīcu Rīgas katoļu baznīcas bīskapam. Vidzemes luterāņu konsistorija iebilda pret šādu valsts lēmumu, taču Iekšlietu ministrs, atbildot uz protestu, 1921. gada 21. oktobrī par nepaklausību no amatiem atlaida Vidzemes konsistorija prezidentu un vairākus citus luterāņu garīdzniekus. [49] Arī sabiedrībā par šo jautājumu nevaldīja vienprātība, un 1923. gadā, pēc Sv. Jēkaba baznīcas nodošanas katoļiem, par šī likuma atcelšanu tika rīkota vēsturiski pirmā tautas nobalsošana, taču kopējais nodoto balsu skaits bija nepietiekams, lai vēlētāju ierosināto likumprojektu pieņemtu. [50] Tomēr luterāņu pretstāve Saeimas nolemtajam bija tik sīva, ka «[..] 1923. gada 10. jūnijā no luterāņu baznīcas atbildīgās personas Sv. Jēkaba baznīcas atslēgas vajadzēja atņemt ar policijas palīdzību.» [51]

Lai gan nav šaubu, ka Latvijas valdība «[..] stājās sakarā ar Svēto Krēslu, lai dabūtu uz Latvijas katoļu bīskapa amatu poļa vietā latvieti» [52] – katoļu priesteri Antoniju Springoviču (1876–1958), tomēr šobrīd nebūtu pamata pārspīlēt 1922. gada Konkordāta nesavtīgumu. Jāatzīmē, ka drīz pēc tam, 1924. gada 4. maijā, arī J. Rancāns [53] tika iesvētīts ar Markopoles bīskapa titulu, kļūstot par Rīgas arhibīskapa labo roku. [54] Par šiem patiesajiem katoļu garīdzniecības valstiskās lomas nostiprināšanas mēģinājumiem, kā apgalvots atsevišķos avotos, priesteri tik vaļsirdīgi, protams, neesot bijuši: «Ārlietu ministrijai šis āzis dārznieka – kanoniķis valdības sūtņa – postenī tik atklāti nerakstīja» [55].

Galu galā – 1922. gada Konkordāta parakstīšanas laikā arī Svētais Krēsls risināja jautājumus par tā teritoriālo suverenitāti un starptautisko atzīšanu. Kā zināms, 1869. gadā, kad Džuzepes Garibaldi (Giuseppe Garibaldi, 1807–1882) karapulki ieņēma Romu un to pasludināja par apvienotās Itālijas galvaspilsētu, taču diplomātiska aprēķina dēļ neiekaroja arī pāvesta valsts teritoriju, lai vēl vairāk nesaasinātu attiecības ar pāvestu, pāvests Pijs IX sevi pasludināja par gūstekni, [56] neatzīstot Itālijas nacionālistu valdības likumu par baznīcas valsts suverenitātes atzīšanu tās jaunierādītajās teritorijās. Pāvesta valsts «Citta Vaticana» tika atjaunota vien 1929. gadā, noslēdzot Laterānas līgumu ar Itālijas valdību. [57] Jāuzsver, ka «Latvijas un Vatikāna konkordāts bija pirmais šāda veida līgums pēc I Pasaules kara starp Svēto Krēslu un pēckara jaunajām valstīm» [58], kam piemita milzīga nozīme, arī Svētajam Krēslam piesakot savu klātbūtni starpvalstu diplomātiskajās attiecībās.

1922. gada Konkordāts starpkaru perioda Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē

Tomēr pēc 1922. gada Konkordāta noslēgšanas turpinājās visnotaļ asas diskusijas par tā lietderīgumu un nepieciešamību, kas cita starpā sakņojās luterāņu un katoļu īpašumtiesību un lietojumtiesību noregulēšanā [59] un arvien pieaugošajā sekulārismā. Arī periodikā 1922. gada Konkordāta virzienā tika raidīta skarba kritika: «Ir kāda vara, kura visu laiku modri un nikni stāv Latgales seperātisma sarga vietā. Tā ir viņas katoļu priesterība, patvaldonīga un spēcīgāka nekā valsts centrālā valdība. Patiesībā šie katoļu ksendzi arī diktē savu gribu visas valsts likteņa lēmējiem, tie latviešu diplomātus pataisa par piligrimiem, liek tiem ceļot uz Romu un slēgt demokrātisku valsti apkaunojošus konkordātus ar Svēto Krēslu, gar kuru mums taču nav nekādas daļas.» [60]

Saeimas deputāts Kārlis Pauļuks (1870–1945) pauda viedokli, ka nepieciešamība pēc tamlīdzīgu konkordātu noslēgšanas esot vienīgi valstīs, kur katoļticīgie nav dominējošās konfesijas pārstāvji. [61] Arī deputāts Jānis Vesmanis (1878–1942) principiāli skaidroja, ka «[m]ēs [Demokrātiskā centra deputāti – autora piezīme] nedomājam, ka konkordatam būtu kāda ārkārtēji svarīga starptautiska nozīme. Tāds viņš nebūt nav» [62]. Sociāldemokrātu pārstāvji iestājās par 1922. gada Konkordāta uzteikšanu, kolīdz tas būtu bijis spēkā pilnus trīs gadus, skaidrojot, ka Latvijā tamlīdzīgs nolīgums neesot nepieciešams, jo Latvijā neviena politiskā partija nekad neesot iestājusies par kādas konfesijas vajāšanu vai tās piederīgo tiesību ierobežošanu. [63] Ierosinājuma mērķis bija novērst risku, ka varētu pastāvēt kāda oficiāla valsts baznīca, proti, lai neviena no valdošajām konfesijām neatrastos priviliģētākā statusā. Faktiski 1922. gada Konkordāts gan netika atcelts. [64]

1922. gada Konkordāta praktiskā piemērošana starpkaru perioda tiesību avotos izpelnījās maz vērības. Viens no retajiem aspektiem, kas prasīja tiesību praktiķu viedokli, bija saistāms ar Rīgas Romas katoļu arhībiskapijas kā Mogiļevas Romas katoļu konsistorijas tiesību pārņēmējas tiesībām piedalīties strīdos par baznīcas īpašumu piederību. Daudzi strīdi bija uzsākti laikposmā pirms Latvijas neatkarības iegūšanas, taču saskaņā ar Agrārās reformas likumu visas baznīcu zemes pārgāja valsts zemes fondā. Izņēmums bija kapsētas un tās zemes vienības, uz kurām atradās baznīcas, klosteri, Aglonas klostera zemes, kā arī palīgēkas un dārzi. Tādējādi tika skaidrots, ka Rīgas arhibīskapija, lai gan būdama tiesību pārņēmēja, tomēr nebija tiesīga turpināt strīdus šādās lietās. [65]

Savukārt no krimināltiesību viedokļa daudz būtiskāka diskusija izvērtās par 1922. gada Konkordātu normu piemērošanu, ja pret katoļu garīdznieku stājies spēkā notiesājošs spriedums.

1926. gada Kriminālprocesa likuma [66] 974. pants noteica, ka pēc stāšanās likumīgā spēkā tiesas spriedums nododams izpildīšanai nekavējoties. Saistībā ar 1922. gada Konkordāta piemērošanu periodikā tika akcentētas praktiskās grūtības nodrošināt sprieduma izpildi, ja arhibīskaps «[..] atsakās atņemt garīgo amatu cietumā, pārmācības namā vai spaidu darbos notiesātam katoļu garīdzniekam» [67]. Senāta virsprokurors Fricis Zilbers (1875–1942) norādīja, ka 1926. gada Kriminālprocesa likuma neparedzot izņēmumu no sprieduma nekavējošas izpildes, ja sodīts katoļu vai kādas citas konfesijas garīdznieks. [68] Tādējādi saskaņā ar 1922. gada Konkordātu katoļu garīdzniekiem naudas sods būtu izciešams atbilstoši vispārīgiem nosacījumiem, aresta sods – savas konfesijas klosterī, bet «[..] pārējos brīvības atņemšanas sodus tie izcieš līdzīgi citiem notiesātiem, resp., uz vispārēja pamata un parastā kārtībā pēc tam, kad arhibīskaps tiek atņēmis garīgo amatu.» [69]

Šajā aspektā, virsprokuroraprāt, iezīmējas laicīgo un baznīcas tiesību mijiedarbība, jo notiesājošā sprieduma izpilde kļūst neiespējama, ja arhibīskaps to neatzīst par šķērsli katoļu konfesijas garīdzniekam turpināt pildīt sava garīgā amata pienākumus, lai gan «[..] arhibīskapam būtu iespēja sargāt savas konfesijas godu, atņemot notiesātam viņa garīgo amatu vēl līdz viņa ievietošanai ieslodzījuma vietā soda izciešanai» [70]. Tādējādi problēma tika saskatīta tajā, vai laicīgā vara var atļauties savu spriedumu izpildi padarīt atkarīgu no katoļu konfesijas garīgo dzīvi reglamentējošām kanonisko tiesību normām, jo «[..] sabiedriskai kārtībai, bez šaubām, kaitētu ar spēkā stājušos spriedumu notiesātu noziedznieku nenodošana soda izciešanai, šķēršļu likšana sprieduma izpildīšanai» [71].

F. Zilbers tamlīdzīgu rīcību uzskatīja par likumīgā spēkā stājušās sprieduma izpildes kavējumu, skaidrojot, ka tas «[..] nozīmētu graut pilsoņu tiesisko apziņu, pasvītrot, ka darbību, kuru valsts vara uzskata par kaitīgu, noziedzīgu un sodāmu, – augstākā garīdzniecība ne tikai neuzskata par tādu, bet atrod pat, ka tās pastrādātājs rīkojies pareizi un saskaņā ar konfesijas uzskatiem par pilsoņu pienākumiem pret valsts varu.» [72] Tādējādi, virsprokurora ieskatā, notiesātu garīdznieku ievietot ieslodzījuma vietā līdzīgi citiem notiesātajiem neesot nekādu šķēršļu, turklāt strīda gadījumā starp valsti un arhibīskapu tas būtu nododams izšķiršanai Ārlietu ministrijai. Turklāt 1922. gada Konkordāta piemērošanas problemātika tika saistīta ar Kriminālprocesa likuma nepilnību, latviski tulkotajā kodifikācijā nepārnesot tiesību normu, kas noteica termiņu, kādā garīgajai priekšniecībai jāsniedz ziņas par garīgā amata atņemšanu notiesātajam.

Bīskaps J. Rancāns uz minēto publikāciju sagatavoja atbildes rakstu, sniedzot atšķirīgu 1922. gada Konkordāta noteikumu iztulkojumu un vēršot uzmanību redakcionālajām atšķirībām līguma tekstā latviešu un franču valodā. [73] Tādējādi bīskaps J. Rancāns akcentēja, ka 1922. gada Konkordāta XIX. pants faktiski sastāv no divām daļām – pirmā daļa attiecas uz visiem ieslodzījuma veidiem par noziegumiem, kas nav saistīti ar garīdznieka izslēgšanu no garīgās kārtas (tātad – nevis amata), savukārt otrajā daļā noteikta soda izciešanas kārtība tādu noziegumu gadījumos, par kuriem baznīcas likumos ir paredzēta izslēgšana no garīgās kārtas. [74]

Tulkojumam un jēdzienu lietojumam vērtējumā par garīgo kārtu vai garīgo amatu piemita nozīme, jo izslēgšana no garīgās kārtas ir «degradatio» process, atņemot priestera kārtu, savukārt garīgie amati ir prāvests, dekāns, ticības mācības skolotājs, tādējādi – atņemot garīgo amatu, garīdznieks vēl paliek priestera kārtā. [75] Izslēgšana no garīgās kārtas ir augstākais soda mērs, kādu garīdzniekam var piemērot tikai garīgā tiesa, tādējādi bīskaps J. Rancāns uzskatīja, ka ne gluži par katru noziegumu garīdzniekam būtu atņemama priestera kārta. Turklāt arhibīskapa rīcības brīvība šai izvērtējuma ziņā ir ierobežota atbilstoši Ius canonicum noteikumiem. Arī 1922. gada Konkordāta XVII. pants pēc būtības paredzēja, ka garīdznieki, kuri apsūdzēti par sava garīgā amata pienākumu pārkāpumiem, atbild arhibīskapa vai viņa pilnvarnieku priekšā. Šāds bīskapa spriedums nebija pārsūdzams laicīgā tiesā. Savukārt 1922. gada Konkordāta XVIII. pants noteica, ka gadījumos, kad laicīgā tiesā par Latvijas likumiem paredzētiem noziegumiem pie atbildības tiek saukts garīdznieks, par to ir jāinformē arhibīskaps vai viņa deleģētie garīdznieki. Turklāt pēdējiem ir tiesības būt klātesošiem tiesas sēdē. Tādējādi, bīskapa J. Rancāna ieskatā, ja katoļu garīdznieks sodīts ar brīvības atņemšanas sodu, bet garīgā tiesa neuzskata par iespējamu izslēgt to no priestera kārtas, garīdznieks šo sodu jebkurā gadījumā izcietīs klosterī. [76] Tomēr virsprokurors F. Zilbers palika tajos ieskatos, ka kriminālprocesuālajā sfērā 1922. gada Konkordāts katoļu baznīcai nosaka pienākumu respektēt laicīgās varas kārtību un likumus, nevis otrādi.

Šajā kontekstā būtiski šķiet piebilst, ka 1922. gada Konkordātu aizstāja tikai 2000. gada 8. novembra Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgums. [77] Un, lai gan tā preambulā uzsvērts, ka 1922. gada Konkordāts zaudē savu spēku, ko apliecināja arī Apustuliskais nuncijs Ervins Jozefs Enders, tomēr nevar nepamanīt, ka jaunajā līgumā vairs netiek risināti jautājumi par soda izpildi garīdzniekiem, ja laicīgā tiesa tos notiesājusi par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tādējādi jautājums par Svētā Krēsla un Latvijas attiecībām krimināltiesisko attiecību noregulējuma sfērā saistībā ar katoļu priesteriem, kas savu aktualitāti, kaut vai tikai ņemot vērā laiku pa laikam plašsaziņas līdzekļos nonākušās vēstis par kriminālprocesiem, kas uzsākti pret katoļu garīdzniekiem, arī mūsdienās turpina būt visai delikāts un vienlaikus aktuāls.

«Ulmaņlaiku» Dievs kā Vadonis

Lai gan nebūdams plašāku diskusiju priekšmets, 1922. gada Konkordāta noteikumi daudzējādā ziņā bija viens no svarīgākajiem avotiem konfesionālās likumdošanas jomā – Saeima daudzus tā noteikumus izmantoja par pamatu citu konfesiju reliģisku organizāciju darbības noteikumiem. [78] Vienlaikus nedrīkstētu arī aizmirst, ka atsevišķu laikabiedru vērtējumā katoļu baznīcas politiskā darbība Latvijas neatkarības pirmajā desmitgadē «[..] ideoloģiski sagatavoja ceļu fašismam. Baznīckungu partija [..] pilnīgi atbalstīja reakcionārās latviešu buržuāzijas un vispirms Ulmaņa zemnieku savienības politisko kursu uz valsts fašizāciju.» [79] Netiešā veidā šos vārdus apliecināja arī 1926. gadā no katoļu baznīcas izslēgtais Saeimas deputāts Francis Trasuns (1864–1926) [80], norādot, ka «[..] Latgales kristīgie [..] saistīti pie Zemnieku savienības stērbeles» [81].

Jauns posms Latvijas, Svētā Krēsla un Itālijas attiecībās sākās 1933. gadā, kad Pēteri Sēju (1880–1940) Latvijas sūtņa postenī Itālijā nomainīja romāņu filoloģijas profesors Arnolds Spekke (1887–1972) un «[..] par fašistiskās Itālijas iekārtu ļoti interesēties sāka latvju politiķis Kārlis Ulmanis.» [82] Tādējādi «laikā, kad ritēja sarunas par konkordātu ar fašistisko režīmu Vācijā (konkordātu parakstīja 1933. g[ada] 20. jūlijā) un kad, sekojot Vatikāna direktīvām, katoļu baznīca Vācijā centās novākt «fīreram» no ceļa visus šķēršļus, hitleriešu eksperimentiem Vācijā vienlīdz uzmanīgi sekoja gan zemnieku savienības vadītāji, gan arī kristīgo zemnieku un katoļu partijas līderi.» [83] Latviešu periodikā patiešām šim jautājumam tika pievērsta uzmanība, vēstot, ka «[..] Svētais Krēsls piekritis arī centra partijas likvidēšanai un izteicies par katoļu garīdzniecības piedalīšanos politikā. Pavēsts esot ar mieru nodibināt ar jauno Vācijas valdību sakaru, kas atbilstu tagadējam politiskam stāvoklim.» [84]

1922. gada Konkordāts K. Ulmanim lieti noderēja, stiprinot saites ar Eiropas fašistiskajiem režīmiem, kas kalpoja par pamatu kādam vēlāk paustam secinājumam, ka «[..] valsts vara klerikālismu atzīst par savas iekšējās politikas neatņemamu sastāvdaļu, par līdzekli savas kundzības aizsardzībai.» [85] Nav šaubu, ka Ulmaņa režīmam tā klerikālajā pozīcijā bija nepieciešams visu konfesiju atbalsts, ko pēdējais nekautrējās uzsvērt – «[v]aldība redz ticībā un baznīcas apmeklēšanā lielu spēku un stiprumu. [..] [M]ēs stiprināsim visas ticības, arī katoļu ticību» [86].

K. Ulmanis savu apņemšanos pildīja, 1938. gada 11. februārī izsludinot likumu, ar kuru stājās spēkā 25. janvārī parakstītā Papildu konvencija pie 1922. gada Konkordāta starp Svēto Krēslu un Latvijas Valdību. [87] Saistībā ar parakstīto papildkonvenciju pāvests Pijs IX K. Ulmanim piešķīra augstāko pāvesta goda zīmi – Pija IX ordeņa lielkrustu, [88] turklāt jaunais līguma papildinājums bija vērtējams kā labs politisks manevrs iepretim citām Baltijas valstīm, kas nebija tik sekmīgi apliecinājušas savu lojalitāti Svētajam Krēslam. Piemēram, lietuvieši bija pārliecināti, ka K. Ulmaņa režīma ārlietu ministrs Vilhems Munters (1898–1967) reizē ar papildvienošanās parakstīšanu «[..] centīsies iegūt Latvijas katoļu baznīcas archibīskapam Antonijam Springovičam Romas kardināla cepuri, pēc kuras kāroja arī lietuviešu bīskapi.» [89] Tādējādi 1938. gadā Rīga kļuva par metropoliju, savukārt Liepājā atjaunoja bīskapiju. Arī šeit neizpalika Svētā Krēsla pateicības vārdi K. Ulmanim un visai katoļu garīdzniecībai. [90] Turklāt 1938. gadā tika dibināta Katoļu teoloģijas fakultāte Latvijas Universitātē, kas Saeimas lēmuma nepieņemt Ministru kabineta izdoto likumu dēļ nebija uzsākusi darbu jau iepriekš, [91] akcentējot, ka tādējādi Latvijas katoļticīgajiem garīdzniekiem augstākā izglītība nebūs jāiegūst citās valstīs. [92]

Konfesionālo politiku K. Ulmanis atzina par spēcīgu instrumentu politisko ambīciju (vai šobrīd tas tā nav?) apmierināšanai, un reliģijas sociālā prestiža stiprināšanā liela loma piemita arī Preses likumam [93], kas paredzēja aizliegumu periodiskajos izdevumos publicēt ziņas, kas cita starpā grauj, nievā vai nonicina baznīcu, reliģiju, kā arī rakstus, kas musinātu uz pretdarbību likumiem vai citiem saistošiem noteikumiem. Mūsdienu apstākļos neticams varētu šķist vēl kāds K. Ulmaņa režīma klerikālais mēģinājums ar reliģiskiem instrumentiem nostiprināt savu vadonību, nepārprotami asociējot sevi līdzīgi Jēzum ar garīgo skolotāju. Proti, 1937. gadā izdotajā Bībeles latviešu valodas redakcijā uzkrītošā manierē tika modificēts Mateja evaņģēlija 23. nodaļas 10. pants, tam nu skanot šādi: «Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir Jūsu vadonis, Kristus.» [94] Taču šāds rakstu vietas kropļojums izraisīja asas diskusijas starp visu konfesiju garīdzniekiem. Vai varētu būt vēl trulāka sekulārisma par excellence izpausme…

[1]             Profesora R. Feldmaņa lekcija. Reformācijas un pretreformācijas laiks Vidzemē. 1992. gada 26. oktobris. Pieejams: http://www.robertsfeldmanis.lv/lv/?ct=bvesture&fu=read&id=1219784611 [aplūkots 2022. gada 25. novembrī].

[2]             Pīters Ludvigs Bergers (Peter Ludwig Berger, 1929–2017) – austriešu izcelsmes ASV luterāņu teologs un sociologs.

[3]             Berger P. The Homelessness of the Mind. Garden City, NY: Doubleday, 1974, 270 p.

[4]             Berger P. Facing Up to Modernity. New York, NY: Basic Books, 1977, 233 p.

[5]             Sekularizācija [latīņu val. saecularis pasaulīgs, laicīgs] – 1. reliģisko organizāciju (baznīcas, klosteru īpašumu nodošana laicīgo īpašnieku rokās; 2. dažādu sabiedriski svarīgu funkciju (piemēram, izglītības darba, dzimtsarakstu reģistrācijas u.c.) nodošana laicīgo iestāžu pārziņā; 2. sabiedrības, konkrētu tās jomu un grupu attālināšanās no reliģijas. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 693. lpp. Sal. un sk. arī Latviešu konversācijas vārdnīca. 19. sējums. Rīga: A. Gulbja apgāds, 1939, 38026–38027. sleja.

[6]             Sekularizācija. https://letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=sekularizācija&id=957651&g=1 [aplūkots 2022. gada 25. novembrī]

[7]             Latviešu konversācijas vārdnīca. 19. sējums. Rīga: A. Gulbja apgāds, 1939, 38024.–38025. sleja. Citējot, autors saglabājis oriģinālās interpunkcijas un ortogrāfijas īpatnības.

[8]             Osvalds Arnolds Gotfrīds Špenglers (Oswald Arnold Gottfried Spengler, 1880–1936) – vācu vēsturnieks un filozofs. Špenglera filozofisko un kultūras pētījumu temats bija «pasaules vēstures morfoloģija» – pasaules kultūru (jeb «garīgo laikmetu») unikalitāte, kas tika aplūkota kā unikālas organiskas formas, kuras izprotamas ar analoģiju palīdzību. O. Špenglers apņēmīgi noraidīja vispārpieņemto tradicionālo vēstures periodizāciju «antīkā pasaule – viduslaiki – jaunie laiki» (jo tā nav nozīmīga neeiropeiskām sabiedrībām) un piedāvā citu skatījumu uz pasaules vēsturi – kā uz virkni neatkarīgu kultūru, kas līdzīgi dzīviem organismiem piedzīvo rašanās, veidošanās un nāves periodus.

  1. Špenglers ieteica pasaules vēstures procesa ideju par vienotības izlīdzināšanu aizstāt ar citu priekšstatu – ciklisku daudzu oriģinālu un unikālu kultūru rašanās, uzplaukuma un bojāejas vēsturi. Starp «lielajām kultūrām», kas pilnībā bija realizējušas savu potenciālu, O. Špenglers minēja ķīniešu, babiloniešu, ēģiptiešu, indiešu, antīko, bizantiešu-arābu, rietumu, maiju un «atmodušās» krievu – Sibīrijas kultūras. Katras kultūras unikalitāti nodrošina tās «dvēseles» unikalitāte: antīkās kultūras pamatā ir «apoloniskā» dvēsele, arābu kultūras «maģiskā» dvēsele, Rietumu kultūras «faustiskā» dvēsele utt.

[9]             Spengler O. Der Untergang des Abendlandes: Umrisse einer Morphologie der Weltgeschichte. Wien; Leipzig, 1918.

[10]          Peloponēsas karš (431.–404. g.p.m.ē.) – ilgstošs un asiņains karš starp Atēnām un Spartu par hegemoniju grieķu pasaulē. Šim karam ir divi posmi, kurus atdala miera periods: 431.–421. un 413.–404. gads p.m.ē. Vispārināti arī abus pasaules karus var aplūkot kā viena kara divas daļas. Tumans H. Antīkie tēli Rīgas ielās. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022, 49. lpp.

[11]          Tumans H. Antīkie tēli Rīgas ielās. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022, 49. lpp.

[12]          Grāmatā «Vakareiropas noriets» O. Špenglers vairākkārt norādīja, ka «faustiskā kultūra» – pretstatā antīkajai kultūrai – ir dvēseles meklējumu, pašizpētes, augstā stila vēstures kultūra. Viņa pamatpremisa ir – ikvienas reliģijas un filozofijas avots ir pārdomas par nāvi. Citiem vārdiem, jebkura jauna kultūra mostas ar jaunu priekšstatu par nāvi. Ap 1000. gadu Rietumos izplatījās ideja par pasaules galu. Tieši tad piedzima Rietumu «faustiskā» dvēsele. Fausta dvēseles simbols ir tīra un bezgalīga telpa. Un Rietumu kultūra kļūst par tās ķermeni. Pamodusies, «faustiskā» dvēsele, pārveidoja seno ģermāņu pagānismu un austrumu kristietību sava pirmsimbola garā. O. Špenglers šo eksistenci dēvēja par personisko kultūru, kas ietver refleksiju, atmiņas, gaidas, sirdsapziņu. Tā pati sevi novēro. Taču «faustiskās» dvēseles mājvieta ir bezgalīga vientulība. Tas kļūst par patstāvīgu un pastāvīgu motīvu rīcību. «Faustiskās» dvēseles būtības dinamiku veido trīsvienība: doma, jūtas, griba. Griba un domāšana dvēseles priekšstatā ir tas pats, kas virziens un izplatība, vēsture un daba, liktenis un cēloņsakarība ārējās pasaules priekšstatā. Griba savieno nākotni ar tagadni; domāšana savieno bezgalīgo ar šeit un tagad. Secīgi tādēļ arī Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe 1749–1832) traģēdijā «Fausts» iekšējās pazaudētības, noslēpumainās līdzjūtības motīvs atgriežas visā savā dziļumā. (Васильева Г.М. «Фаустовская душа» в философии Шпенглера». Pieejams: http://www.rusnauka.com/4_SND_2013/Philosophia/1_128365.doc.htm [aplūkots 2022. gada 25. novembrī].

Jāatgādina, ka Fausts ir klasiskas vācu leģendas varonis. Talantīgais zinātnieks Fausts noslēdz darījumu ar velnu, iemainot savu dvēseli pret neierobežotām zināšanām un pasaulīgām baudām. Agrīnajās grāmatās, kā arī balādēs, drāmās, filmās un leļļu izrādēs Fausts ir neatgriezeniski nolādēts, jo viņš izvēlējās dievišķās, nevis cilvēciskās zināšanas. J. V. Gētes traģēdijā Fausts kļūst par nelaimīgu intelektuāli, kurš ilgojas pēc kaut kā vairāk nekā parastas cilvēciskas dzīves. Fausts ir garlaicības un ilgu nomākts zinātnieks. Pēc pašnāvības mēģinājuma viņš izsauc velnu, lai iegūtu jaunas zināšanas un maģisku spēku, kas ļautu viņam izbaudīt visus zemes priekus un iegūt visas pasaules zināšanas. Atbildē uz to parādās Mefistofelis – Velna kalps. Viņš noslēdz vienošanos ar Faustu. Mefistofelis kalpos Faustam noteiktu laiku, bet termiņa beigās velns paņems Fausta dvēseli un padarīs viņu par mūžīgo vergu. Fausts izmanto Mefistofeli dažādos veidos. J. V. Gētes un vēlākajās interpretācijās Mefistofelis palīdz Faustam savaldzināt skaistu un nevainīgu meiteni (parasti sauktu par Grietiņu), kuras dzīve galu galā tiek izpostīta, kad viņa dzemdē Fausta nedzimušo dēlu. Sapratusi savas rīcības ļaunumu, viņa noslīcina bērnu un tiek ieslodzīta cietumā par slepkavību. Tomēr galu galā Grietiņas šķīstība viņu izglābj, un pēc nāvessoda izpildes viņa tiek uzņemta debesīs. Taču J. V. Gētes lugā Fausts tomēr tiek izglābts, pateicoties viņa nemitīgajai cīņai un lūgšanām Dievam.

[13]          Scientisms [angļu val. scientism < latīņu val. scientia zināšanas, zinātne] – zinātnes lomas absolutizēšana kultūras sistēmā un sabiedrības garīgajā dzīvē; par zinātnes etalonu tiek atzītas dabaszinātnes, matemātika. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 689. lpp.

[14]          Tehnicisms – pārmērīga aizraušanās ar tehnikas, tās principu, paņēmienu izmantošanu cilvēku, sabiedrības dzīvē; tik pārmērīga uzmanības piešķiršana lietu tehniskajai pusei, ka to būtība paliek novārtā. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 781. lpp.

[15]          Artūrs Priedītis (dz. 1946). https://literatura.lv/en/person/Arturs-Prieditis/871958 [aplūkots 2022. gada 25. novembrī].

[16]          Skat., piemēram: Priedītis A. Civilizācijas norieta enciklopēdija: mantojums.

Pieejams: https://pietiek.com/raksti/civilizacijas_norieta_enciklopedija_mantojums [aplūkots 2022. gada 25. novembrī].

[17]        No 1529. gada M. Lutera «Mazā katehisma». «Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. Kas tas ir? Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savu tuvāku nepatiesi neapmelojam, nenododam, neaprunājam, nedz tam ļaunu slavu ceļam, bet mums būs to aizbildināt, visu labu par to runāt un visas lietas par labu griezt.» Pieejams: https://www.janabaznica.lv/musu-ticibas-apliecibas/mazais-katehisms/mazais-katehisms/ [aplūkots 2022. gada 25. novembrī].

[18]          Душенко К. В. Если бы Бога не было. Pieejams: http://www.dushenko.ru/quotation_date/121547/ [aplūkots 2020. gada 7. augustā]. Citēts no: Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrūtona izpratnē. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 35. lpp.

[19]          Pandora [grieķu val. Pandōra] – sengrieķu mitoloģijā – jaunava, ko Hēfaists izveidojis no zemes un ūdens: viņa aiz ziņkāres atvērusi lādi, kur glabājušās cilvēces nelaimes; atvērt Pandoras lādi – ar kādu rīcību nejauši radīt vai atklāt daudz nopietnu problēmu. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 538. lpp.

[20]          Mārtiņš Luters. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/124853-Mārtiņš-Luters [aplūkots 2022. gada 25. novembrī]

[21]          Bodlērs Š. Parīzes splīns. Rīga: Atēna, 2003, 102. lpp.

[22]          Katehisms jeb katķisms (latīņu val. catechismus no grieķu: κατήχησις — mutiska apmācība) ir kristīgās ticības mācības izklāsts, pārsvarā jautājumu un atbilžu formā.

[23]          Profesora Roberta Feldmaņa runa 1996. gada 16. februārī Reiterna namā konferencē «Mārtiņš Luters par laicīgo un pārlaicīgo». Pieejams: http://www.robertsfeldmanis.lv/lv/?ct=teologiski_raksti_2&&fu=a&id=1575494647 [aplūkots 2022. gada 25. novembrī].

[24]          Satversmes Sapulces V. sesijas 7. sēde 1922. gada 31. janvārī. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 643. lpp.

[25]          Albats H. Baznīcas tiesības. Rīga: [b.i.], 1940, 6. lpp.

[26]          Vēsturiski viens no redzamākajiem šī principa ieviesējiem ir ASV Neatkarības deklarācijas (1776) tēviem Tomass Džefersons (Thomas Jefferson, 1743–1826). Pirmoreiz šo ideju T. Džefersons postulēja savā vēstulē baptistu draudzes pārstāvjiem. Skat. Jefferson’s Letter to the Danbury Baptists. Pieejams: https://www.loc.gov/loc/lcib/9806/danpre.html [aplūkots 2022. gada 26. novembrī].

[27]          Balodis R. Valsts un baznīca. Rīga: Nordik, 2000, 270. lpp.

[28]          Satversmes Sapulces V. sesijas 8. sēde 1922. gada 1. februārī. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 675. lpp.

[29]          Satversmes Sapulces V. sesijas 8. sēde 1922. gada 1. februārī. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 682. lpp.

[30]          Satversmes Sapulces V. sesijas 7. sēde 1922. gada 31. janvārī. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 640. lpp.

[31]          Satversmes Sapulces V. sesijas 8. sēde 1922. gada 1. februārī. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 676. lpp.

[32]          Dišlers K. Baznīcas tiesības. [B.v.]: [b.i.], 1922, 45. lpp.

[33]          Likums par konkordatu starp Svēto Krēslu un Latvijas Valdību. Valdības Vēstnesis, 1922. gada 25. jūlijs, Nr. 162, 1. lpp. Jānorāda, ka konkordāts bija izstrādāts un sagatavots parakstīšanai jau 1921. gada jūnijā.

[34]          Satversmes Sapulces V. sesijas 8. sēde 1922. gada 1. februārī. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 690. lpp.

[35]          Andersons E. Latvijas vēsture. 1920–1940. Ārpolitika. Stokholma: apgāds «Daugava», 1982, 347. lpp.

[36]          Lord Palmerston 1784–1865.

Pieejams: https://www.oxfordreference.com/view/10.1093/acref/9780191826719.001.0001/q-oro-ed4-00008130 [aplūkots 2022. gada 27. novembrī].

[37]          Laurinovičs P. Kristīgās baznīcas vēsture. Rīga: autora izdevums, 1937, 68. lpp.; Albats H. Baznīcas tiesības. Rīga: [b.i.], 1940, 7. lpp.

[38]          Balevics Z. Baznīca un valsts buržuāziskajā Latvijā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1964, 43. lpp.

[39]          Balevics Z. Baznīca un valsts buržuāziskajā Latvijā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1964, 44. lpp.

[40]          Andersons E. Latvijas vēsture. 1920–1940. Ārpolitika. Stokholma: apgāds «Daugava», 1982, 348. lpp.; Balevics Z. Baznīca un valsts buržuāziskajā Latvijā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1964, 44. lpp.; Latvijas de jure atzīšana 1921. gadā. Latvija Amerikā, 1999. gada 6. februāris, Nr. 6, 20. lpp. Skat. Svētā Krēsla valsts sekretāra 10.06.1921. nota Nr. B21850 par Latvijas Republikas atzīšanu. Grāmatā: Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918–1940. Rīga: Nordik, 1999, 99. lpp.

[41]          Andersons E. Latvijas vēsture. 1920–1940. Ārpolitika. Stokholma: apgāds «Daugava», 1982, 348. lpp.

[42]          Balevics Z. Baznīca un valsts buržuāziskajā Latvijā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1964, 46. lpp..

[43]          Broks J. Latgales kultūras darba entuziasti. (Līdz 1944. gadam). Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1995, 142. lpp.

[44]          Latvijas de jure atzīšana 1921. gadā. Latvija Amerikā, 1999. gada 6. februāris, Nr. 6, 20. lpp. Skat. Svētā Krēsla valsts sekretāra 10.06.1921. nota Nr. B21850 par Latvijas Republikas atzīšanu. Grāmatā: Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918–1940. Rīga: Nordik, 1999, 99. lpp.

[45]          Treijs R. Latvijas diplomātija un diplomāti (1918–1940). Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2003, 265. lpp.

[46]          Dišlers K. Baznīcas tiesības. [B.v.]: [b.i.], 1922, 45. lpp.

[47]          Treijs R. Latvijas diplomātija un diplomāti (1918–1940). Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2003, 265. lpp.

[48]          Saeimas I. sesijas 23. sēdē 1923. gada 23. martā. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, I. sesija. Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums, [b.g.], 605.–646. sleja.

[49]          Gills N., Evaņģēliski luteriskā baznīca Latvijā: statuss un stāvoklis (1918–1940). Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis, 1992. gada 1. novembris, Nr. 11, 23. lpp.

[50]          Lēmums par tautas nobalsošanu 1923. gada 1. un 2. septembrī, Nr. 132. Valdības Vēstnesis, 1928. gada 26. septembris, Nr. 212, 1. lpp.

[51]          Balodis R. Valsts un baznīca. Rīga: Nordik, 2000, 539. lpp.

[52]          Skat. debates par likumprojektu baznīcu un lūgšanu namu lietošanas dalījumam Saeimas II. sesijas 31. sēdē 1923. gada 10. jūlijā. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, II. sesija. Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1923, 902. lpp.

[53]          Bīskaps J. Rancāns tika ievēlēts visās četrās Saeimās, bija Saeimas priekšsēdētāja biedrs, kā arī ilgāku laiku klīda runas, ka garīdznieks varētu būt arī Ministru prezidents. 1931. gadā Valsts prezidents uzdevumu sastādīt valdību bīskapam arī uzticēja, tomēr Saeimas atbalstu piedāvātais Ministru kabineta sastāvs neizpelnījās. Skat. arī: Broks J. Latgales kultūras darba entuziasti. (Līdz 1944. gadam). Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1995, 143. lpp.

[54]          Laurinovičs P. Kristīgās baznīcas vēsture. Rīga: autora izdevums, 1937, 70. lpp.

[55]          Balevics Z. Baznīca un valsts buržuāziskajā Latvijā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1964, 46. lpp.

[56]          Albats H. Baznīcas tiesības. Rīga: [b.i.], 1940, 9. lpp.

[57]          Itālijas izlīgums ar Vatikānu. Valdības Vēstnesis, 1929. gada 13. februāris, Nr. 36, 2. lpp.; Fašisms un katolicisms. Burtnieks, 1929. gada jūnijs, Nr. 6, 538. lpp.

[58]          Andersons E. Latvijas vēsture. 1920–1940. Ārpolitika. Stokholma: apgāds «Daugava», 1982, 348.–349. lpp. Broks J. Katolicisms Latvijā 800 gados. 1186–1986. Vēsturisks atskats. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2002, 301. lpp.

[59]          Skat. debates par likumprojektu baznīcu un lūgšanu namu lietošanas dalījumam Saeimas II. sesijas 31. sēdē 1923. gada 10. jūlijā. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, II. sesija. Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1923, 902.–903. sleja. Skat. arī: Saeimas II. sesijas 4. sēdi 1923. gada 20. aprīlī. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, II. sesija. Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1923, 107. sleja.

[60]          Sabiedriskā dzīve: Latgales tumsā. Domas, 4. burtnīca, 1929, 319. lpp.

[61]          Skat. debates par likumprojektu baznīcu un lūgšanu namu lietošanas dalījumam Saeimas II. sesijas 30. sēdē 1923. gada 10. jūlijā. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, II. sesija. Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1923, 864. sleja.

[62]          Saeimas VII. sesijas 21. sēdē 1925. gada 31. martā. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, VII. sesija. Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1925, 962. sleja.

[63]          Saeimas VII. sesijas 21. sēdē 1925. gada 31. martā. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, VII. sesija. Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1925, 956.–957. sleja.

[64]          Skat. Ārlietu ministrs V. Munters pie Itālijas valdnieka un Musolīni. Jaunākās Ziņas, 1938. gada 22. janvāris, Nr. 17, 15. lpp.

[65]          Rubinšteins L. G. Vai Rīgas Romas-katoļu arhibīskapa kūrijai ir tiesība turpināt krievu laikā tiesās iesāktās lietas par Romas-katoļu baznīcai piederošām zemēm, kuras atrodas Latvijas teritorijā? Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 01.01.1929., Nr. 1.–2., 60. lpp.

[66]          Kriminālprocesa likumi: Saeimas kodifikācijas nodaļas 1926. gada izdevums. Rīga: Saeimas kodifikācijas nodaļa, 1926.

[67]          Zilbers F. Kā saskaņojams Kriminālproc. lik. 974. pants ar Likuma par konkordātu starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību XIX. p. nosacījumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. janvāris, Nr. 1, 167. lpp.

[68]          Zilbers F. Kā saskaņojams Kriminālproc. lik. 974. pants ar Likuma par konkordātu starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību XIX. p. nosacījumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. janvāris, Nr. 1, 168. lpp.

[69]          Zilbers F. Kā saskaņojams Kriminālproc. lik. 974. pants ar Likuma par konkordātu starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību XIX. p. nosacījumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. janvāris, Nr. 1, 168. lpp.

[70]          Zilbers F. Kā saskaņojams Kriminālproc. lik. 974. pants ar Likuma par konkordātu starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību XIX. p. nosacījumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. janvāris, Nr. 1, 169. lpp.

[71]          Zilbers F. Kā saskaņojams Kriminālproc. lik. 974. pants ar Likuma par konkordātu starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību XIX. p. nosacījumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. janvāris, Nr. 1, 170. lpp.

[72]          Zilbers F. Kā saskaņojams Kriminālproc. lik. 974. pants ar Likuma par konkordātu starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību XIX. p. nosacījumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. janvāris, Nr. 1, 170. lpp.

[73]          Rancāns J. Kā tulkojami un izprotami Konkordāta, kas noslēgts starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību, XIX. p. noteikumi par sodu izpildīšanu pie notiesātiem katoļu garīdzniekiem pēc laicīgās tiesas sprieduma spēkā stāšanās. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. aprīlis, Nr. 2, 370. lpp.

[74]          Rancāns J. Kā tulkojami un izprotami Konkordāta, kas noslēgts starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību, XIX. p. noteikumi par sodu izpildīšanu pie notiesātiem katoļu garīdzniekiem pēc laicīgās tiesas sprieduma spēkā stāšanās. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. aprīlis, Nr. 2, 371. lpp.

[75]          Rancāns J. Kā tulkojami un izprotami Konkordāta, kas noslēgts starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību, XIX. p. noteikumi par sodu izpildīšanu pie notiesātiem katoļu garīdzniekiem pēc laicīgās tiesas sprieduma spēkā stāšanās. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. aprīlis, Nr. 2, 372.–373. lpp.

[76]          Rancāns J. Kā tulkojami un izprotami Konkordāta, kas noslēgts starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību, XIX. p. noteikumi par sodu izpildīšanu pie notiesātiem katoļu garīdzniekiem pēc laicīgās tiesas sprieduma spēkā stāšanās. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. aprīlis, Nr. 2, 374. lpp.

[77]          Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgums. Latvijas Vēstnesis, 2000. gada 9. novembris, Nr. 399/400 (2310/2311), 2. lpp.

[78]          Balevics Z. Baznīca un valsts buržuāziskajā Latvijā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1964, 55. lpp.

[79]          Balevics Z. Baznīca un valsts buržuāziskajā Latvijā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1964, 55. lpp.

[80]          Tiek apgalvots, ka Francis Trasuns mira 1926. gada aprīlī ar sirdstrieku pēc tam, kad bija padzīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Sv. Jēkaba baznīcā. F. Trasuna izslēgšana no katoļu baznīcas bija saistīta ar deputāta iebildumiem pret Latgales pārkrievošanas un pārpoļošanas politiku, kas nepatika augstākajai katoļu garīdzniecībai, kā arī personiskām nesaskaņām ar pašu arhibīskapu A. Springoviču, kurš jau 1924. gadā esot liedzis F. Trasunam pildīt priestera pienākumus. Ekskomunikācijas formālais iemesls bija aizdomas par celibāta neievērošanu un sutanas nenēsāšana. 1998. gada 18. augustā F. Trasuns tika reabilitēts ar Romas katoļu baznīcas oficiālu klēra kongregācijas rakstu. Skat. Francis Trasuns. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/95851-Francis-Trasuns [aplūkots 2022. gada 28. novembrī].

[81]          Saeimas II. sesijas 8. sēdē 1925. gada 31. martā. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, II. sesija. Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1926, 572. sleja.

[82]          Andersons E. Latvijas vēsture. 1920–1940. Ārpolitika. Stokholma: apgāds «Daugava», 1982, 347. lpp.

[83]          Balevics Z. Baznīca un valsts buržuāziskajā Latvijā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1964, 76. lpp.

[84]          Itālijā. Latvijas Kareivis, 1933. gada 4. jūlijs, Nr. 144 (3918), 4. lpp.

[85]          Balevics Z. Baznīca un valsts buržuāziskajā Latvijā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1964, 53. lpp.

[86]          Ministru prezidenta K. Ulmaņa un valdības locekļu brauciens pa Latgali. Valdības Vēstnesis, 1934. gada 20. augusts, Nr. 185., 1. lpp.

[87]          Likums par Papildu konvencija pie 1922. gada 30. maijā noslēgtā Konkordata starp Svēto Krēslu un Latvijas Valdību. Valdības Vēstnesis, 1938. gada 15. februāris, Nr. 37, 1. lpp.

[88]          Valsts prezidents Dr. K. Ulmanis apbalvots ar augstāko pāvesta goda zīmi Pija IX ordeņa lielkrustu. Valdības Vēstnesis, 1938. gada 28. marts, Nr. 71, 1. lpp.

[89]          Skat. plašāk: Andersons E. Latvijas vēsture. 1920–1940. Ārpolitika. Stokholma: Apgāds «Daugava», 1982, 634. lpp.

[90]          Šodien pēc 140 gadu pārtraukuma Kurzemes katoļu bīskapija atjauno darbību. Rīts, 1938. gada 23. oktobris, Nr. 293, 2. lpp.

[91]          Skat. 1931. gada 29. septembra Noteikumi par Romas-katoļu teoloģijas fakultāti. Likumu un ministru kabineta noteikumu krājums, Nr. 28, 960. lpp.

[92]          Albats H. Baznīcas tiesības. Rīga: [b.i.], 1940, 7. lpp.

[93]          Preses likums. Valdības Vēstnesis, 1938. gada 14. februāris, Nr. 36, 3. lpp.

[94]          Latvijas Bībeles biedrības 2012. gada Bībeles tulkojumā Mateja evaņģēlija 23. nodaļas 10. pants skan šādi: «Nesauciet sevi arī par skolotājiem, jo vienīgi Kristus ir jūsu skolotājs.» Skat. Bībele ar deiterokanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 2189. lpp.

Par Jaunās Derības pirmvalodu ir uzskatāma koinē jeb viens no grieķu valodas paveidiem, kas attīstījās galvenokārt Maķedonijas Aleksandra jeb Aleksandra Lielā (λέξανδρος Μέγας, Aléxandros ho Mégas, 356. gads p.m.ē.—323. gads p.m.ē) valdīšanas laikā. Tādējādi Mateja evaņģēlija 23. nodaļas 10. pantā grieķu valodā lasāms, ka «Nesauciet sevi arī par καθηγητή, jo vienīgi Kristus ir jūsu
καθηγητή». Tādējādi, vērtējot arī citēto 1937. gada Bībeles sagrozījumu, nepieciešams rast atbildi uz jautājumu, kāda ir grieķu vārda «καθηγητή» [kathégétés] nozīme vai kāda no tām pieļauj autoritārā režīma akceptēto iztulkojumu «vadonis».

Grieķu-angļu leksikonā («The Liddell, Scott, Jones Ancient Greek Lexicon (LSJ)»), kas uzskatāms par pazīstamāko sengrieķu valodas vārdnīcu, šim vārdam tiek piešķirta trejāda nozīme – skolotājs, ceļvedis un latīņu vārds «Numen». Skat. Old & New Testament Greek Lexical Dictionary. Pieejams: https://www.studylight.org/lexicons/eng/greek/2519.html [aplūkots 2022. gada 1. decembrī].

Bībeles satura izpratnes kontekstā uzmanība pievēršama tieši pēdējā vārda saturam, kas mūsdienās tulkojama kā «nūmens» – filozofiska kategorija, kas apzīmē dievu (dievību) aktīvās gribas izpausmes, kas ir izzināma tikai to gribas un varas izpausmēs. Turklāt nūmenam piemīt arī tā nozīme, ka tas iemieso cilvēka jutekliskās uztveres pasauli, kas veido indivīda izdarītos spriedumus. Līdz ar to nūmens raksturo transcendentālo pasauli, kas laicīgajam prātam līdz galam nav izzināma. Skat. Rubenis A. Senās Romas kultūra. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 109. lpp.; Domas par antīko filozofiju. Rīga: Avots, 1990, 177. lpp.; Mūks R. Ceļā uz Rietumu nirvānu – caur Latviju. Rīga: Valters un Rapa, 2000, 31.–32. lpp.

Atsevišķi avoti, analizējot šī jēdziena etimoloģisko izcelsmi, skaidro, ka «καθηγητή» [kathégétés] faktiski sastāv no diviem atsevišķiem grieķu vārdiem – katá (lejup) un hēgéomai (vadīt) jeb vadīt citus pa zināšanu ceļu, sniedzot instrukcijas, proti, skolotājs – meistars. Platons, Aristotelis un Tukidīds šo jēdzienu arī savos darbos lieto tieši šajā izteiksmē – skolotājs. Skat. Kathégétés. Pieejams: https://biblehub.com/greek/2519.htm [aplūkots 2022. gada 1. decembrī].

Turklāt šajā aspektā nepārprotama asociācija raisās arī ar vārdu «katehēts» – katehisma, kristīgās mācības skolotāju. Skat. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 380. lpp.

Agrīnās kristietības institūta direktors Brūss Vinters (Bruce W. Winter, dz. 1939) paudis viedokli, ka minētais grieķu valodas vārds attiecināms arī uz privātskolotāju, tādējādi savā īstenajā būtībā skaidrojot sevišķo saikni starp skolotāju un skolēnu, kas balstās hierarhiskā izpratnē un centienos iegūt plašākas zināšanas nekā to piedāvā institucionāla izglītības iestāde. Skat. Winter W. B. The Messiah as the Tutor: The Meaning of καθηγητής in Matthew 23:10. Tyndale Bulletin, Vol. 42, Issue 1, 1991.

Vēl kāds interpretatīvs «καθηγητή» [kathégétés] aspekts saistāms ar šī vārda darbības izteicēju – «apsūdzēt» Šajā nozīmē gan apsūdzība nav saprotama laicīgā krimināltiesiskā izpratnē, bet gan tiesu pastarajā dienā. Šajā aspektā vairāk uzmanība vēršama uz Jāņa Atklāsmes grāmatas 12. nodaļas 7.–12. pantu, kur uzsvērta velna sakaušana, atņemot viņa apsūdzētāja varu. Tādējādi arī apsūdzības īstenošanas izpratnē, kas veicama Dieva priekšā jeb dievišķajā tribunālā pastardienā, iezīmējās garīgā, nevis laicīgā sūdzēšanas būtība.

Skat. κατηγορέω in the New Testament.

Pieejams: https://www.laparola.net/greco/parola.php?p=%CE%BA%CE%B1%CF%84%CE%B7%CE%B3%CE%BF%CF%81%E1%BD%B3%CF%89 [aplūkots 2022. gada 1. decembrī]; Griechisch-deutsches Wörterbuch zu den Schriften des Neuen Testaments und der frühchristlichen Literatur. Berlin, New York: Walter De Gruyter, 1988, S. 862.

Savukārt angļu valodā publicētajās Bībeles redakcijās tiek lietoti tādi jēdzieni kā «teacher» (no angļu val. – skolotājs); «instructor» (no angļu val. – skolotājs; pasniedzējs), taču skaidrojošajos avotos tiek uzsvērts, ka šie apzīmējumi, lai gan nošķirami no jēdziena «rabi», tomēr visi būtu apvienojami un saprotami ar vienu apzīmējumu – «skolotājs». Skat. Matthew 23:10 Parallel Verses. Pieejams: https://www.bibleref.com/Matthew/23/Matthew-23-10.html [aplūkots 2022. gada 1. decembrī].

Sākotnēji, pirms 1937. gada modifikācijām, minētais Bībeles pants esot bijis izteikts šādi: «Un neliekaties saukties par vadoņiem, jo viens ir Jūsu vadonis, Kristus». Citēts no: Balevics Z. Baznīca un valsts buržuāziskajā Latvijā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1964, 109. lpp. Tādējādi, ievērojot iepriekš atklāto Mateja evaņģēlija 23. nodaļas 10. panta ekseģēzi, rodas pamats apgalvot, ka jebkurš no šiem jēdzieniem izprotams tā garīgajā nozīmē, tādējādi paceļoties virs laicīgās ikdienības, piemēram, kā garīgs skolotājs vai pat kā garīgs vadonis. Vienlaikus, ievērojot laikmeta prasības, kas, nenoliedzami, diktēja arī 1937. gada Bībeles izdevuma tapšanu, nerodas šaubas par mērķi, ar kādu jēdziens «vadonis» šajā Jaunās Derības rakstu vietā tika ieviests.