Biroja Blogs

13.07.2024.

Zvērināts advokāts Egons Rusanov

Ieceres piešķirt tiesai tiesības pēc savas iniciatīvas grozīt apsūdzību uz smagāku doktrinārais eklektisms

Šaurākam interesentu lokam referāta priekšlasījums, kura pamatā ir šī lasītājiem piedāvātā publikācija, tika piedāvāts 2024. gada 21. martā Latvijas Zvērinātu advokātu padomes un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes organizētajā konferencē «Normatīvo aktu grozījumu efektivitātes vērtējums no advokatūras skatu punkta». Tomēr jautājumi, kas saistīti ar būtisku procesuālu un tiesisku ietekmi raisošiem likumprojektu priekšlikumiem, ir pelnījuši plašāku un vispusīgāku refleksiju ne tikai praktizējošu advokātu vidū, bet arī juridiskās periodikas slejās. Lai gan tiesību zinātnes un prakses jomā 2024. gada pirmā puse nenoliedzami bijusi notikumiem bagāta, šim viedokļrakstam praktiskāka aprobācija iztrūkusi, un tālab, lai pētījums savu aktualitāti nezaudētu pavisam, autors pieņēma lēmumu to publicēt brīvpieejā tīmekļa emuārā, tādējādi aicinot uz konstruktīvu polemiku par kārtējā jaunieveduma, ar ko paredzēts ievērojami mainīt krimināllietu iztiesāšanas dinamiku Latvijas kriminālprocesā, pozitīvajiem aspektiem un vēl neizvērtētajām ēnas pusēm. 

Raugoties retrospektīvi, jautājums par tiesas tiesībām grozīt apsūdzību, tajā skaitā – uz smagāku, kā karsts kartupelis Latvijas kriminālprocesa teorijā un praksē ticis viļāts jau pietiekami sen. [1] Tāpat vairāk vai mazāk līdzīgus apsvērumus, kādi šobrīd izskan Ģenerālprokuratūras piedāvājumā par tiesas pilnvaru paplašināšanu šajā nebūt ne tika vienkāršajā procesuālo tiesību institūtā, gan 2012. gadā, gan vēlāk vairākkārt izteica arī prokurors Māris Leja. [2] Pirms 12 gadiem pēdējais turklāt atzīmēja, ka Latvijas tiesu prakse neesot gatava meklēt risinājumu šai itin būtiskajai problēmai, skaidrojot, ka nepieciešamo impulsu tiesu aktīvisma rosināšanai arī apsūdzību grozīšanas dimensijā varētu piešķirt vienīgi attiecīgu grozījumu pieņemšana procesuālajā noregulējumā. Acīmredzot – šīs laiks nu ir pienācis. 

Kopējam kontekstam jāpaskaidro, ka Ministru kabineta darba kārtībā jau kādu laiku atrodas Tieslietu ministrijas paspārnē izstrādātais grozījumu projekts Kriminālprocesa likumā, ar ko cita starpā paredzēts Kriminālprocesa likuma 455. pantu papildināt ar ceturto daļu, apveltot tiesu ar iespēju atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus vai juridisko kvalifikāciju, kas pasliktina apsūdzētā stāvokli. [3] 

Būtu negodīgi un liekulīgi apgalvot, ka tamlīdzīgs risinājums pats par sevi būtu kaut kas «slikts» vai «nepareizs», vai «prettiesisks» un ka nekādā gadījumā šādi grozījumi nebūtu ieviešami. 

Ja tamlīdzīga iniciatīva Latvijas kriminālprocesā būtu formulēta starpkaru periodā, tolaik tas būtu bijis vienīgi pašsaprotami un loģiski, pārvirzot krievu kriminālprocesa praktiskās norises vektoru vācu un vismaz lielākās daļas Rietumeiropas valstu kriminālprocesa organizatoriskā modeļa virzienā. Taču ir kāda būtiska nianse, kuru nevar ignorēt, šo Ģenerālprokuratūras piedāvājumu aplūkojot Latvijas mūsdienu kriminālprocesa gaismā. Uz šo niansi autors vērsa uzmanību vēl 2015. gadā, atgādinot, ka Latvijas kriminālprocesā atšķirībā no vāciski runājošo valstu kriminālprocesiem (proti, Vācijas, Austrijas un Šveices) lietas izskatīšanā tiesā nav nostiprināts objektīvās izmeklēšanas princips. [4] Protams, tas, ka kuluāros (tajā skaitā – zinātniskajos) vairāk vai mazāk neslēpti tiek izdarīts secinājums, ka faktiski tiesvedībā kriminālprocesā jau šobrīd drīzāk funkcionē objektīvās izmeklēšanas princips, vēl nenozīmē to, ka tam jāpastāv it kā pēc noklusējuma. Turklāt vismaz deklaratīvi atbilstoši likuma «Par tiesu varu» 25. pantam krimināllietu izskatīšanā procesuālo tiesību realizēšana arvien ir īstenojama sacīkstes formā. Tādējādi izvēlei par procesuālo tiesību realizēšanas kārtības principu iztiesāšanā ir jābūt principiālai un nepārprotamai.

Neizvēršot plašāku polemiku par fundamentālajām atšķirībām starp abiem principiem un, secīgi, iztiesāšanas modeļiem, kas tiek īstenoti vienam vai otram principam atbilstošā formā, autors vienīgi īsi ieskicēs tās būtiskās īpatnības, kas raksturo objektīvās izmeklēšanas principu, piemēram, vācu kriminālprocesā. 

Kā atzīmēts vācu kriminālprocesa doktrīnā, formālās patiesības noskaidrošanas princips darbojas civilprocesā, kurpretim krimināllietu iztiesāšanā priekšplānā izvirzās nepieciešamība noskaidrot materiālo patiesību un šajā aspektā izmeklēt visus tos pierādījumus, kam varētu piemist nozīme sprieduma taisīšanā. [5] Tādējādi atbilstoši šī principa funkcionālajai būtībai tiesas sēdes priekšsēdētājs virza tiesas izmeklēšanu un pierādījumu ieguvi vai pārbaudi, vienlaikus gan apsūdzētajam, gan apsūdzībai piešķirot tiesības lūgt jaunu pierādījumu pievienošanu vai nodibināšanu. Līdz ar to vācu kriminālprocesā sprieduma taisīšanas priekšmets ir vērtējums par apsūdzības slēdzienā jeb apsūdzības rakstā norādīto darbību izdarīšanu tādā veidā un apjomā, kādā tas tika pārbaudīts tiesas izmeklēšanas laikā. Jāņem vērā, ka vācu kriminālprocess neparedz valsts apsūdzības uzturētāja tiesības atteikties no apsūdzības vai grozīt to, taču piešķir zināmas pakāpes rīcības brīvību tiesnesim, kas vācu kriminālprocesā tiek dēvēta par «juridiskā novērtējuma grozīšanu». Tādējādi objektīvās izmeklēšanas principam atbilstošā iztiesāšanas modelī procesa saimniece (latīņu – dominus litis) ir tiesa, kurpretim sacīkstes procesa iztiesāšanas modelī šo lomu uzņemas prokurors kā apsūdzības funkcijas realizētājs. 

Šeit arī iezīmējas acīmredzami absurdā Kriminālprocesa likuma 455. panta grozījumu priekšlikumu iedaba, jo idejas autori ne tikai nav raudzījušies izprast sevišķo attiecību dinamiku, kāda vācu kriminālprocesā funkcionē starp apsūdzību, aizstāvību un tiesu, bet arī piemirsuši par visām pārējām procesuālajām priekšrocībām, kas pēdējo gadu laikā piešķirtas prokuroram, tostarp – jautājumā par gandrīz neapstrīdamas prejudicialitātes piešķiršanu ne-tiesas iestāžu iegūtajiem pierādījumiem, kas, runājot tiešu valodu, ārkārtīgi būtiski atvieglo prokuroru darbu, īstenojot Kriminālprocesa likuma 43. pantā nostiprināto apsūdzības uzturēšanas un pierādījumu pārbaudes funkciju. Tādējādi, atšķirībā no Latvijas kriminālprocesa, kas tiešām var lepoties ar visraibāko procesuālo institūtu kompilāciju, tradīcijām bagātajā un aprobētajā vācu kriminālprocesā objektīvās izmeklēšanas princips funkcionē pilnīgi dabiski un harmoniski, apveltot tiesu ar nepieciešamajiem tiesiskajiem instrumentiem nodarījuma tiesiskā novērtējuma pārbaudei, tostarp iegūstot jaunus pierādījumus un pārbaudot lietā nostiprinātos materiālus. 

Objektivitātes labad šajā kontekstā gan jāteic vēl kas. Lai gan vācu kriminālprocesu zināmā pakāpē varētu uzskatīt par «panaceju» tām problēmām, kas sastopamas Latvijas kriminālprocesā, tamlīdzīgas ilūzijas diezgan ātri kliedē pašu vācu kriminālprocesa pētnieku secinājumi. [6] Šajā aspektā, par acīmredzamu sarūgtinājumu tamlīdzīgu grozījumu proponētājiem nacionālajā regulējumā, ir jānorāda, ka pat prominentākie vācu kriminālprocesa zinātnieki asi kritizē tiesas ietekmes pārmērīgo raksturu, faktiski – monopolstāvokli, kas vērojams vācu kriminālprocesā. Tādējādi, kā uzskata vācieši, kriminālprocesa praktiskā norise agri vai vēlu, bet gandrīz allaž sastopas ar jautājumu par to, vai to varētu jelkādi efektivizēt, taču šādi centieni, savukārt, drīz noved pie nākamās problēmas – vērtējuma par praksē īstenotās iztiesāšanas kārtības atbilstību tiesiskuma nostādnēm; vācieši šo problēmu raksturo trāpīgi, norādot, ka procesuālās «[..] efektivitātes krīze paplašinājusies līdz leģitimitātes krīzei.» [7] 

Līdz ar to arī atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam organizētā krimināllietu iztiesāšana vācu kriminālprocesa modelī nesastopas ar viennozīmīgu doktrināru un zinātnisku atbalstu. Proti, vācu krimināliztiesāšanas kārtība, kas atbilst inkvizitoriālā kriminālprocesa modeļa būtībai, kas, savukārt, ir nesaraujami saistīts tieši ar objektīvās izmeklēšanas principa funkcionalitāti iztiesāšanā, neatrisina jau kopš 18. gadsimta tiesību doktrīnā plaši kritizēto, procesuāli iedibināto intelektuālo konstrukciju, kas patiesības meklēšanas pilnvaras, tostarp pierādījumu ieguves procesā, nodod tiesneša rokās. Tomēr, kā raksta ievērojamākie vācu zinātnieki, «[..] apsūdzības un iztiesāšanas funkciju koncentrēšana viena tiesneša personā nozīmē psiholoģisku pārslodzi: ikviens, kurš pats ir savācis apsūdzības materiālus, parasti vairs nav tik vienaldzīgs par izmeklēšanas rezultātiem. Parasti persona, kas pati ir savākusi apsūdzības materiālus, vairs nav tik objektīva pret izmeklēšanas rezultātu, kā tas ir nepieciešams taisnīgi izsvērtam spriedumam.» [8]

Ģenerālprokuratūras izstrādātajā grozījumu projekta anotācijā, aizsedzoties ar deklaratīvām, formāli iederīgām frāzēm no Eiropas Cilvēktiesību tiesas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu tiesu nolēmumiem, šiem būtiskajiem elementiem uzmanība nav pievērsta vispār. Vēl vairāk – Ģenerālprokuratūra atsaukusies uz Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2013. gada 15. novembra lēmumu lietā Nr. 12/2010-3/2013-4/2013-5/2013, [9] kas it kā «leģitimējot» tiesu aktīvismu jautājumā par apsūdzības grozīšanu, tostarp uz smagāku. Anotācijā gan nav atzīmēts tas, ka minētajā lietā Lietuvas gadījumā patiesībā gan tika atzītas tiesas tiesības atzīt par pierādītiem apstākļus, kas maina juridisko kvalifikāciju uz vieglāku (un nevis pretēji), ielāgojot to, ka Lietuvas kriminālprocesā melns uz balta nostiprināts sacīkstes princips iztiesāšanā. [10] Katrā ziņā, tamlīdzīga manipulācija ar juridiskās sabiedrības domu neglaimo šīs anotācijas autoriem…

Vēlreiz jāuzsver, ka šo rindu autoram nav un nevar būt iebildumu, ja likumdevējs izšķirtos par to, ka būtu jāatsakās no tā eklektiskā teorētiskā savārstījuma, kas ir šī brīža Kriminālprocesa likums, un tā vietā jānosaka skaidri un nepārprotami «spēles noteikumi». Pēc būtības tas nozīmētu jauna Kriminālprocesa likuma izstrādi, kurā tādā gadījumā tikpat skaidri un nepārprotami būtu jāiestrādā visas procesuālās garantijas apsūdzētajam un aizstāvībai tādā procesa formā, kas atbilstu objektīvās izmeklēšanas principam iztiesāšanā.

Autora mērķis šobrīd nav piedāvāt jābūtīgos grozījumus eventuāli gaidāmajam jaunajam kriminālprocesuālajam noregulējumam vai piedāvāt izturīgāku «drēbi» pašreizējā Kriminālprocesa likuma «lāpīšanai». Tādējādi šī izklāsta uzdevums ir vienīgi norādīt uz būtiskākajām esošā noregulējuma pretrunām, kas vienīgi pastiprinātos, likumdevējam pieņemot Kriminālprocesa likuma 455. panta ceturto daļu tādā redakcijā, kādā to vēlētos cienījamie prokuratūras pārstāvji.

Visnotaļ īpatnējs ir anotācijā norādītais, ka piedāvātais regulējums attiecas uz gadījumu, kad «[..] tiesas viedoklis par lietas faktiskajiem apstākļiem vai juridisko kvalifikāciju ir atšķirīgs no prokurora viedokļa» [11]. Kā jau minēts, žēlabas par šādiem netaisnīgiem «gadījumiem», kad tiesa lietas iztiesāšanas laikā saskatīja citu, iespējams, smagāku izdarītā nodarījuma juridisko kvalifikāciju, izskanēja vēl 2012. gadā. Un to būtība bija: kā tad tā – kāpēc tiesa nepalīdz intelektuālās sprukās nonākušajam prokuroram, kurš, kā izrādās, cēlis juridiski nepareizu apsūdzību. Tas, ka tiesvedības gaitā tāpat iezīmējas neslēpta procesuālā alianse starp prokuroru un tiesu, protams, gan nekad nav mulsinājis valsts apsūdzības pārstāvjus. Un tādējādi tagad tiek mēģināts leģitimēt šī palīgā sauciena pēdējo detaļu, tiesu apveltot ar nepieciešamo rīcības brīvību pamācoši un tēvišķi pašai apspriežu istabā grozīt lietā esošo apsūdzību.

Vienlaikus, protams, eļļu ugunij pielej arī juridiski nekritiski domājošajā sabiedrības vairākumā atsaucību gūstošais viedoklis, ka Kriminālprocesa likuma 519. panta piemērošana, proti, apsūdzētā attaisnošana nepareizi celtas apsūdzības gadījumā «neesot taisnīga», sak’ apsūdzētais tika attaisnots «[n]evis tādēļ, ka nebūtu noticis noziegums, bet gan tādēļ, ka tiesnesis uzskata: vajadzēja tiesāt pēc cita panta. Viņš intervijā gari māca, pēc kura vajadzēja, bet pats nedarīja neko, lai pārkvalificētu. Tieši šādi tiesas spriedumi demotivē ievērot likumu.» [12]

Šo rindu autors šajā kontekstā var atgādināt, ka šobrīd spēkā esošā Kriminālprocesa likuma izstrādes laikā pirms nu jau vairāk nekā 20 gadiem kā pamatpostulāts attiecībā uz apsūdzības uzturēšanu un lietas iztiesāšanu tika nostiprināta izpratne, ka apstākļos, ja lietā esošie pierādījumi neapstiprina apsūdzībā norādītos apstākļus un nodarījuma juridisko kvalifikāciju, taisāms attaisnojošs spriedums. Cita starpā šādu viedokli tolaik atbalstīja arī tie kriminālprocesa zinātnes korifeji, kas šobrīd gan vairs nevairās atklāti paust viedokli par objektīvās izmeklēšanas principa vismaz daļēju funkcionēšanu krimināllietu iztiesāšanā. 

Pievēršoties grozījumu piedāvājuma būtībai, pirmais, kas klaji disonē ar fundamentāli būtisku procesuālo garantiju, kas atvasināma no Kriminālprocesa likuma kopējās teorētiskās sistēmas, ir jautājums par tiesas apspriedes noslēpumu. Proti, kā šī iztiesāšanas objektivitātes un neatkarības garantija [13] ir salāgojama ar priekšlikumu tiesai jau priekšlaicīgi formulēt atzinumu, ka tā, taisot spriedumu, iespējams, tomēr varētu atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus vai juridisko kvalifikāciju? 

Šis formulējums vien iezīmē to, ka jau tiesas izmeklēšanas laikā tiesa varētu artikulēt un brīvi paust savu pirmšķietamo vērtējumu par pierādījumiem un lietā taisāmo nolēmumu. Tiesa gan, Ģenerālprokuratūras priekšlikumā arī diezgan liekulīgā kārtā piemirsts par procesuālās līdztiesības principu iztiesāšanā, kas prasītu pret visiem procesa dalībniekiem, tostarp kā apsūdzību, tā aizstāvību attiekties līdzvērtīgi. Tādējādi grozījumu projektā nav rosināts ieviest prokurora vājuma brīžiem simetrisku risinājumu, piemēram, tiesai piešķirot tiesības vērst prokurora uzmanību uz to, ka lietā esošās ziņas ir acīmredzami nepietiekamas celtās apsūdzības pierādīšanai un tāpēc lietā hipotētiski būtu taisāms attaisnojošs spriedums. Lai cik absurds arī šāds piemērs šķistu, tieši tā vajadzētu izpausties procesuālajai līdzvērtībai lietas iztiesāšanā. 

Aplūkojot piedāvāto grozījumu anotāciju, nav šaubu, ka prokuratūras pārstāvji (būtībā gan nav pat trīsreiz jāmin, kurš ir šīs idejas autors un ģenerētājs, kaut vai ņemot vērā pērnā gada Senāta plēnumā izskanējušās references par Latvijas atšķirīgo izpratni jautājumos par kriminālprocesuālo taisnīgumu) [14] ir iepazinušies ar Kriminālprocesa likuma 575. pantu, ņemot vērā visnotaļ īpatnējo ierosinājumu no šīs normas svītrot tās 8. punktu. Skaidrības labad jāatgādina, ka šajā punktā ir nostiprināta tā tiesiskā situācija, kas dibināti izraisa zemākas instances tiesas nolēmuma atcelšanu, proti, lieta izskatīta bez pierādījumu pārbaudes, ignorējot Kriminālprocesa likuma 499. panta nosacījumus, tādā veidā leģitimējot nereti ar apsūdzēto veiktās manipulācijas, sasniedzot «ātru un efektīvu» kriminālprocesa pabeigšanu. Savukārt tikai vienu rindiņu augstāk, proti, Kriminālprocesa likuma 575. panta 7. punktā kā tikpat būtisks kriminālprocesuālā noregulējuma pārkāpums, kas katrā ziņā izraisa nolēmuma atcelšanu, ir atzīts tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpums. 

Tieši tāpēc šobrīd piedāvāto tiesiskās situācijas risinājumu var dēvēt gan par paradoksu, gan par liekulību, ievērojot tos praksē sastopamos gadījumos, kad tiesnesis glīti noformētu un izrediģētu pilna nolēmuma tekstu nolasa un izsniedz apsūdzētajam vien nieka 20 minūtes pēc pēdējā vārda noklausīšanas vai arī tiesnesis neuzmanības dēļ pamanījies sprieduma taisīšanas laikā izskatīt kādu nelielu civillietu vai administratīvā pārkāpumu lietu. Vienlaikus, protams, par pirmšķietami prettiesisku vainu atzīstošas attieksmes izpaudumu netiek uzskatītas tās situācijas, kad tiesa jau no paša sākta gala iztiesāšanā demonstrē atklāti naidīgu attieksmi pret apsūdzēto, aizskaroši izturas pret aizstāvi, kad, kā saka, pat ezim ir skaidrs, ka būs notiesājošs spriedums. Pilnīgi liekulīgs ir arī tiesneses Ināras Šteinertes gadījums A. Laventa lietas iztiesāšanas laikā, kad viņas izteikums par lietas iznākumu, apsūdzēto notiesājot vai tikai daļēji, bet ne pilnīgi attaisnojot, izpelnījās Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzinumu par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. 

Iepazīstoties ar Ģenerālprokuratūras priekšlikumu, tas nepārprotami mudina tiesu pārkāpt virkni kriminālprocesuālo pamatprincipu, aizstāvības funkcionālo būtību pakārtojot apsūdzības trūkumu novēršanas nepieciešamībai un ciniskajam lozungam «notiesāšana par katru cenu!». 

Procesuāli-tiesiskais risinājums, kas ļautu tiesai izvairīties no dubultās sodīšanas aizlieguma pārkāpuma un klaja apspriežu istabas noslēpuma izpaušanas, būtu meklējams savulaik Latvijas kriminālprocesā funkcionējošajā procesuālajā institūtā, kas tiesai piešķīra tiesības lietu virzīt papildizmeklēšanai. Protams, pat šāda institūta ieviešanas apsvēršana Latvijas kriminālprocesu tuvina padomju kriminālprocesa izpratnei, tomēr vērts ieklausīties tolaik skaidrojošajos doktrīnas materiālos norādītajā, ka «[l]ieta nosūtāma papildizmeklēšanai vai papildizziņai, 1) ja ir pamats bez jau agrāk celtās apsūdzības celt pret apsūdzēto jaunu apsūdzību; 2) ja jāpiemēro likums par smagāku noziegumu; 3) ja jāceļ apsūdzība, kas pēc faktiskajiem apstākļiem būtiski atšķiras no sākotnējās.» [15] Citiem vārdiem sakot – pat pamatoti peltais padomju kriminālprocess, kas iztiesāšanā, bez šaubām, funkcionēja atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam, nepārprotami noteica, ka apsūdzības kļūdu labojums nav jāveic tiesai – tā ir un tai jābūt tikai prokuratūras atbildības sfērai. Šajā kontekstā gan jāatzīmē, ka tie paši zinātnes korifeji vēl Kriminālprocesa likuma izstrādes laikā asi iebilda pret ierosinājumu saglabāt šo institūtu, uzsverot tā padomisko izcelsmi un uzsverot – ar tiem materiāliem, ko prokurors nodevis tiesai, ir jābūt pietiekami attaisnojoša vai notiesājoša sprieduma taisīšanai celtās apsūdzības ietvarā. 

Šī brīža piedāvātie grozījumi būtībā ir tiešs pamudinājums tiesai pacelt valsts apsūdzības nekompetences, spītības vai citu iemeslu dēļ nosviesto pilnvērtīgas un precīzas apsūdzības uzturēšanas funkcijas karogu, tādējādi pašai tiesai piedāvājot pateikt – ziniet, spriežot pēc lietā esošajiem materiāliem, es domāju, ka pareiza nodarījuma kvalifikācija būtu tāda vai citāda, un tālab turpmākā lietas izskatīšana būtu virzāma atbilstoši šim viedoklim. 

No piedāvājuma gan netop skaidrs, kas šajā sakarā būtu jādara prokuroram. Proti, vai viņam būtu jāieklausās tiesas rekomendācijā un pašam jāgroza apsūdzība Kriminālprocesa likuma 462. panta kārtībā vai tomēr ietiepīgi jāturpina īstenot iepriekšējo naratīvu atbilstoši celtajai apsūdzībai un, galu galā, savai vismaz formāli ar likumu aizsargātajai pārliecībai par pierādījumu pietiekamību konkrēti celtās apsūdzības pamatošanai.

Protams, atklāts paliek jautājums arī par to, pret ko tad pēdējā gadījumā aizstāvībai būtu jāaizstāvas tiesu debatēs? Pret tiesas izteiktajām pārdomām un pirms sprieduma taisīšanas pausto viedokli vai pret prokurora ietiepīgi arī turpmāk iztiesāšanas laikā uzturēto apsūdzību? Savukārt, ja prokurors groza apsūdzību, ieklausoties taisnās tiesas balsī, tas būs vai tomēr nebūs apspriedes istabas noslēpuma pārkāpšana? Tāpat arī jāvaicā – vai likumdevējs vispār varētu piešķirt tādas garantijas, ka tiesa apspriežu istabā vēlreiz nepārdomā un nenonāk pie konstatējuma, ka prokuroram lietā jau sākotnēji celtajā apsūdzībā tomēr izrādījusies taisnība. Šāda situācija, kuras leģitimāciju pilnā nopietnībā virza un uztur valsts apsūdzības funkcijas realizētāji nostiprināšanai procesuālajā noregulējumā, izsakoties nezinātniskiem terminiem, ir visnotaļ traģikomiska. 

Aplūkojamo grozījumu priekšlikums apsūdzētajam un viņa aizstāvim bezceremoniāli parāda – grozies, kā gribi, ne pie kādiem apstākļiem apsūdzētais no soda izsprukt nevarēs. Tādējādi šāda tiesiskā realitāte ne ar ko neatšķirtos no absurda piemēriem, kad tiesnesis, jau pirmoreiz ienākot tiesas sēžu zālē, skaļi postulē savu viedokli par izskatāmo lietu, apsūdzētā motīviem konkrēto, viņam inkriminēto darbību veikšanas laikā vai apsūdzētā izraudzīto aizstāvi. Kā jau minēts, praksē tamlīdzīgu situāciju daudzveidīgās variācijas netiek identificētas kā apspriežu istabas noslēpuma pārkāpums, lai gan tā ir vistīrākā šī pārkāpuma esence, ar kuras vienu pilienu pietiek, lai saindētu elementārāko taisnīgumu.

Rezumējot minēto, tomēr jānorāda, ka Latvijas Kriminālprocesa likums tā pašreizējā redakcijā gan doktrināri, gan atbilstoši likumdevēja iecerei ir konstruēts atbilstoši sacīkstes modelim iztiesāšanā. Turklāt, ievērojot kaut vai diezgan formāli izprasto procesuālo funkciju nošķīrumu kā procesuālo pamatprincipu, nav iedomājams, ka tiesa varētu tikpat palīdzīgu roku sniegt apsūdzētajam, ja pamanītu, ka viņa aizstāvis acīmredzami netiek galā ar savu pienākumu un funkciju izpildi. Šajā ziņā likumdevējs kā vienīgo izņēmumu ir atzīmējis gadījumu, ja apsūdzētais aizstāvību īsteno pats, bet tiesai rodas pamatotas šaubas par viņa pieskaitāmību vai iespējamo vainu apsūdzībā.

Kā jau minēts, autora nav mērķis izvirzīt šeit kādus konkrētu priekšlikumus, bet gan izcelt absurdo perspektīvu, ar ko ne tik tālā nākotnē varētu sastapties Latvijas kriminālprocess.

Grozījumu iniciatori gluži tāpat kā vairāk nekā pirms 10 gadiem arvien atsakās atzīt to, ka viņu minētajās un uzteicamam piemēram izceltajās vāciski runājošajās valstīs tiesa neatkarīgi un objektīvi pati vada lietas izmeklēšanu un virza kā apsūdzības, tā aizstāvības pierādījumu pārbaudi, turklāt – tikai pēc tam, kad pati tiesa ir lēmusi, vai vispār prokurora iepriekš celtā apsūdzība ir izskatāma tiesā. Šāds vērtējums turklāt tiek veikts pilnīgi atsevišķas procedūras ietvaros, kam būtu jāsniedz pienācīgas garantijas apsūdzētajam. Cita starpā šīs speciālās procesuālās stadijas laikā tiek izvērtēta apsūdzības raksta, kas sevī ietver apsūdzību pamatojošo pierādījumu analīzi, pamatotība. Jāatgādina, ka Latvijā nu jau vairāk nekā divas desmitgades vairs nav nedz šāda pienācīga apsūdzības raksta institūta, nedz procedūras, kas kalpotu kā atbilstošs filtrs, ļaujot novērst procesuāli defektīvu apsūdzību izskatīšanu tiesā. [16] 

Kas attiecas uz de facto situāciju saistībā ar šo grozījumu ieceri, daudz izvēļu neatliek – ir jāievelk elpa un pacietīgi jāgaida kārtējā, piedodiet, bastarda iedzimšana mūsu kriminālprocesā, kas vēl vairāk pastiprinās tā eklektiskumu jeb iekšējo pretrunīgumu. Savukārt, ja likumdevējs patiešām apsver objektīvās izmeklēšanas principa nostiprināšanu krimināllietu iztiesāšanā, tas prasītu fundamentāli pārstrādāt visu kriminālprocesuālo noregulējumu, kas, domājams, praktiskā ziņā nemaz vairs īsti nav iespējams, vai pilnīgi jauna, laikmetam prasībām atbilstoša Kriminālprocesa likuma izstrādāšanu, tā satura skrupulozu vētīšanu nododot kriminālprocesa teorētiķiem, nevis tūlītējas procesuālas ērtības alkstošiem praktiķiem, kuri savas tuvredzīgās intereses nostata pāri tradīcijai un tiesiskumam, būtībā – taisnīgumam.

[1]         Plašāk sk., piemēram: Liholaja V. Kriminālprocesuālais taisnīgums, nodarījumu kvalifikācija un sods. Jurista Vārds, 2005. gada 20. decembris, Nr. 48 (403). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/123954-kriminalprocesualais-taisnigums-nodarijumu-kvalifikacija-un-sods/ [aplūkots 07.03.2024.]; Meikališa Ā. Tiesas pilnvaras apsūdzības tiesiskajā izvērtēšanā tiesvedības laikā. Grām.: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti. 2005-2010. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2010, 602.–609. lpp.

[2]         Leja M. Tiesas kompetence apsūdzības trūkumu koriģēšanā. Jurista Vārds, 2012. gada 6. marts, Nr. 10, 16.–24. lpp.; Leja M. Latvijas tiesu kompetence apsūdzības trūkumu novēršanā. Jurista Vārds, 2015. gada 20. janvāris, Nr. 3., 8.–16. lpp.

[3]         Grozījumi Kriminālprocesa likumā. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/structuralizer/data/nodes/fcaf5579-d428-4eab-abea-0a898a5baa01/preview [aplūkots 07.03.2024.]

[4]         Rusanovs E. Daži iebildumi par jautājumiem, kas skar tiesu kompetenci apsūdzības trūkumu novēršanā. Jurista Vārds, 2015. gada 26. maijs, Nr. 21 (873), 20.–22. lpp.

[5]         Головненков П., Спица Н. Уголовно-процессуальный кодекс Федеративной Республики Германия – Strafprozessordnung (StPO): Научно-практический комментарий и перевод текста закона. Potsdam: Universitätsverlag Potsdam, 2012, S. 274.–277.

[6]         Roxin C., Schunemann B. Strafverfahrensrecht. 29. Auflage.[B.v.]: C. H. Beck oHG, S. 33.

[7]         Roxin C., Schunemann B. Strafverfahrensrecht. 29. Auflage.[B.v.]: C. H. Beck oHG, S. 12.

[8]         Roxin C., Schunemann B. Strafverfahrensrecht. 29. Auflage.[B.v.]: C. H. Beck oHG, S. 96.–97.

[9]         On changing an accusation in a court. Pieejams: https://lrkt.lt/en/court-acts/search/170/ta903/content [aplūkots 08.03.2024.]

[10]      Republic of Lithuania. Code of Criminal Procedure. Pieejams: https://e-seimas.lrs.lt/rs/legalact/TAD/b3b97b11f31a11edb649a2a873fdbdfd/ [aplūkots 08.03.2024.]

[11]      Tiesību akta projekta «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/a22f2f6d-2796-46ff-94c0-8c3a7750300b [aplūkots 08.03.2024.]

[12]      Sk. Ingas Spriņģes 2024. gada 27. februāra ierakstu vietnē www.x.com. Pieejams: https://twitter.com/IngaSpringe/status/1762360786758906328 [aplūkots 08.03.2024.]

[13]      Sk. vairāk: Rusanovs E., Lielbriede L. III. Tiesas apspriedes institūta korelācija ar sabiedrības uzticību tiesu varai.

Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/283973-iii-tiesas-apspriedes-instituta-korelacija-ar-sabiedribas-uzticibu-tiesu-varai/ [aplūkots 08.03.2024.]

[14]      Senāta 2023. gada 27. janvāra plēnums [02:36:38–02:47:09].

Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=5e6sT5YJUh0 [aplūkots 30.01.2023].

[15]      Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. B. Azāna zin. red. Rīga: Avots, 1986, 356.–357. lpp.

[16]      Sk. Rusanovs E., Lielbriede L. Apsūdzības raksta būtības eliminācija kā Latvijas kriminālprocesa liktenīgā kļūda. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/281624-apsudzibas-raksta-butibas-eliminacija-ka-latvijas-kriminalprocesa-likteniga-kluda/ [aplūkots 08.03.2024.]