Biroja Blogs

Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanas īpatnības kriminālprocesā kasācijas instances tiesā

01.03.2024.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Linda Lielbriede

2. raksts

II. Rakstveida un mutvārdu procesa modalitātes kasācijas kārtībā

Kriminālprocesa likumā likumdevējs ir noteicis divus procesa veidus, kādos lieta izskatāma kasācijas instancē: rakstveida procesā un mutvārdu procesā. Tā ir viena no svarīgākajām novitātēm kasācijas instances tiesā, salīdzinot ar Kriminālprocesa kodeksu, kas Latvijā bija spēkā līdz 2005. gada 1. oktobrim. [1] Tādējādi krimināllietās rakstveida process kasācijā ir pazīstams jau no Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās dienas 2005. gadā. Tolaik kā mērķis šādas procedūras izveidei tika atzīta nepieciešamība efektivizēt kriminālprocesa norisi, samazināt laika patēriņu un ar procesa vešanu un tā norisi saistītās izmaksas. Šo apsvērumu gaismā tādējādi jānorāda, ka rakstveida process kasācijas instances tiesā ir mūsdienīgs jauninājums krimināllietu izskatīšanas procesuālajā būtībā ne tikai iepretim padomju kriminālprocesa modelim, bet arī iepretim tam, kāda kārtība Latvijas kriminālprocesā bija noteikta laikā, kad spēkā bija Latvijas Kriminālprocesa kodekss. Līdz attiecīgajam laika posmam kasācijas instances tiesā visas krimināllietas tika caurlūkotas klātienes jeb mutvārdu tiesas sēdē.

Savstarpēji salīdzinot dažādu tiesas procesu tiesisko regulējumu, neapšaubāmi būtu iespējams atrast pat vairākas visiem procesiem kopīgas pazīmes vai analoģiskas īpašības. Tomēr tās nevarētu kalpot par pamatu secinājumam, ka šie procesi ir vienādi, jo starp dažādiem tiesvedības procesiem ir objektīvas atšķirības. [2] Kriminālprocesā un civilprocesā noteiktajā kārtībā tiesa vērtē atšķirīgas tiesiskās attiecības. Atšķirīgi ir arī katra procesa mērķi un principi. [3] Tā, piemēram, krimināltiesiskajās attiecībās valsts izlieto tai piemītošo varu, lai piespiedu kārtā ietekmētu personu. [4] Civilprocesā tamlīdzīga mērķa izvirzīšana neatbilstu tam mērķim, ar kādu fiziskas vai juridiskas personas vēršas tiesā savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzībai.

Būtiskākais elements, kas krimināllietās kasācijas instances tiesā nošķir rakstveida procesu no mutvārdu procesa ir apstāklis, ka, uzklausījusi procesa dalībnieku paskaidrojumus, kasācijas instances tiesa mutvārdu procesā «[..] aiziet apspriežu istabā pieņemt lēmumu.» [5]

Kriminālprocesa likuma 585. pants, reglamentējot rakstveida procesa norisi, tamlīdzīgu procesa posmu neparedz. Tomēr, radot jaunu, līdzās mutvārdu procesam pastāvošu procesa norises formu – rakstveida procesu, tā līdzvērtīgi prasa, lai arī tajā tiktu nodrošinātas visas tiesiskuma garantijas, kas atvasināmas no Satversmes 92. panta satura. Likumdevējs šo prasību acīmredzami nav ievērojis, tādējādi radot virkni sistēmisku problēmu jautājumā par kasācijas instances tiesas nolēmuma pieņemšanas brīdi un līdz ar to arī nepārprotami nosakot, ka apspriežu istabas (par to plašāk – turpmāk) regulējums attiecas tikai uz mutvārdu procesu, nevis uz lietas izskatīšanu rakstveida procesā.

Rakstveida process kasācijas instancē ir ieviests, lai paātrinātu lietu izskatīšanu un tādējādi nodrošinātu personas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Tas iespējams tāpēc, ka nenotiek tiesas sēdes un līdz ar to netiek veiktas procesuālās darbības, kas izpildāmas tikai tiesas sēdes laikā. Tā tiek ietaupīts gan procesa dalībnieku, gan tiesas laiks. [6] Turklāt rakstveida process ļauj izvairīties no kasācijas sūdzībā jau izteikto argumentu atkārtošanas un koncentrēt uzmanību uz juridisko problēmu risināšanu. Tomēr, kā sevišķi uzsvērts tiesību doktrīnā, attiecībā uz sprieduma taisīšanu rakstveida un mutvārdu process, piemēram, civilprocesā kasācijas instances tiesā ir nemainīgi vienāds, jo spriedumam jāatbilst visām likumā noteiktajām prasībām. [7] Turpretim kriminālprocesā, kā jau tas atzīmēts iepriekš, tamlīdzīgs regulējums par apspriežu istabā veicamu nolēmuma pieņemšanu, ja lieta tiek izskatīta rakstveida procesā, nemaz neeksistē.

Tiesību doktrīnā skaidrots, ka, jo šaurāka konkrētajā gadījumā ir tiesas kompetence (piemēram, kasācijas instances tiesa pārbauda tikai materiālo un procesuālo normu ievērošanu), jo plašāki klātesamības ierobežojumi ir pieļaujami. [8] Šajā ziņā autoru izklāsts nav vērsts uz rakstveida procesa kasācijas instances tiesā kā tāda apšaubīšanu, bet gan uz to, ka rakstveida process tādā formā, kāds tas patlaban ir regulēts krimināllietās kasācijas instances tiesā, neatbilst virknei tiesību uz taisnīgu tiesu saturā ietilpināmām garantijām, jo nostata personu ievērojami nelabvēlīgākā situācijā nekā tajos gadījumos, ja personas lieta tiek izskatīta mutvārdu procesā. Proti, tas vien, ka persona nav lūgusi lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, nevar personai atņemt tiesības prasīt, lai Senāts lēmumu rakstveida procesā pieņemtu, atrodoties apspriežu istabā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka lietas mutiska un atklāta izskatīšana ir pamatprincips, kas ietverts Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā, un šis princips ir īpaši svarīgs krimināllietās. [9] Viens no taisnīgas tiesas elementiem ir tiesības tikt uzklausītam. Tiesības tikt uzklausītam ir atvasināmas no taisnīguma principa, kas ietver visas tiesas procesa garantijas, proti, visiem pierādījumiem ir jābūt pieejamiem visiem, kas ir iesaistīti lietā; iespēja izsaukt lieciniekus un vienāda iespēja uzdot viņiem jautājumus; pienākums uzklausīt katru pusi tikai citas puses klātbūtnē; tiesības uz pārstāvību; iespēja izteikt savas domas par visiem jautājumiem, faktiem un tiesību normām. [10] No minētā, bez šaubām, ir skaidrs, ka mutvārdu process primāri ir nodrošināms, izskatot lietu pēc būtības. Līdz ar to rakstveida process Senātā, kā jau minēts, pats par sevi iebildumus nevar raisīt, ja vien tas atbilst minētajām garantijām vai to ekvivalentiem, procesa dalībniekiem fiziski netiekoties tiesas zālē Senātā.

Valstij šajā ziņā tiek piešķirta relatīvi plaša rīcības brīvība, kā regulēt vienu vai otru procesa norises formu, tomēr šī izvēle nevar būt patvaļīga vai voluntāra, to pakārtojot postulātam, ka rakstveida procesa priekšrocība ir lietu izskatīšanas termiņu saīsināšana, [11] pat ja tas realizējams uz apsūdzētā vai citu procesa dalībnieku tiesību rēķina. Tādu viedokli paudusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. [12] Tādējādi būtiski uzsvērt, ka svarīga ir ne tikai izšķiršanās starp mutvārdu vai rakstveida procesu, bet arī tas, kā likums reglamentē attiecīgā procesa norisi un kā tas tiek piemērots praksē, jo tiesības tikt uzklausītam var tikt pārkāptas arī mutvārdu procesā. [13] Minētais savukārt nozīmē, ka tiesības tikt uzklausītam var tikt realizētas neatkarīgi no procesa norises formas.

Vispārīgi raugoties, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka, ņemot vērā efektivitātes un ekonomijas prasības, rakstveida process var būt attaisnojama procesa organizācijas forma, tomēr arī rakstveida procesam ir jāatbilst tiesiskuma un taisnīguma prasībām un kritērijiem. [14] Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa vispārīgi uzskata, ka rakstveida process krimināllietās daudz drīzāk var tikt attiecināts uz tehniska rakstura jautājumu izlemšanu vai tādiem tiesību jautājumiem, kuru izlemšanas rezultātam nepiemīt pārlieku augsta personu stigmatizējoša pakāpe. [15] Pašlaik, kā jau atzīmēts iepriekš, viena no rakstveida procesa modifikācijām Latvijas kriminālprocesā saistīta ar kasācijas instances tiesas darbības īpatnībām, nodrošinot visnotaļ ierobežota kontakta ar citiem procesa dalībniekiem formas lietas izskatīšanu pēc lietā esošajiem, tajā skaitā rakstveida, materiāliem. [16] Citiem vārdiem, šis procesa veids vairs neaprobežojas ar tīri tehnisku jautājumu caurlūkošanu.

Kā vairākkārt uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tiesības uz lietas izskatīšanu mutvārdu procesā ir daļa no tiesvedības atklātuma, [17] savukārt tiesvedības atklātums gan aizsargā procesa dalībniekus no lietas iztiesāšanas slepenībā un nodrošina lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ir Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pamatmērķis, gan vairo sabiedrības uzticību tiesu varai. [18] Tomēr nacionālais likumdevējs var radīt tādu tiesisko kārtību, ka nacionālās tiesas var pieņemt lēmumu lietu izskatīt rakstveida procesā, ja lietā nav strīda par lietas faktiskajiem apstākļiem, kuru dēļ būtu nepieciešams uzklausīt personas saistībā ar iesniegtajiem pierādījumiem vai nopratināt lieciniekus, kā arī tad, ja apsūdzētajam ir dota pienācīga iespēja iesniegt savus apsvērumus rakstveidā. Tāpat tiesa var lemt par lietas neskatīšanu mutvārdu procesā, ja persona nepārprotami atsakās no tā un lietā netiek skatīti sabiedrībai būtiski jautājumi. [19] Citiem vārdiem sakot, rakstveida procesā personai ir nodrošināmas ekvivalentas garantijas, kādas tās ir pieejamas mutvārdu procesā, nepasliktinot personas procesuālo stāvokli.

Līdz ar to lietas izskatīšana, tieši neuzklausot apsūdzēto personu kasācijas instances tiesā, ir iespējama, ja personai arvien ir iespējams efektīvi izmantot tai piešķirtās tiesības uz aizstāvību citā, ekvivalentā veidā.

Reglamentējot apsūdzētā tiesību apjomu kasācijas instances tiesā, Kriminālprocesa likuma 73. panta otrā un ceturtā daļa iezīmē nošķīrumu starp lietas izskatīšanas veidiem kasācijas instances tiesā, paredzot apsūdzētajam piešķirto tiesību apjoma diferencēšanu pēc kritērija, vai lieta tiek izskatīta mutvārdu procesā. Proti, minētā norma paredz, ka kasācijas instances tiesā līdz lietas iztiesāšanas uzsākšanai apsūdzētajam ir Kriminālprocesa likuma 60.2 pantā noteiktās pamattiesības, ka arī tiesības saņemt to kasācijas sūdzību vai protestu kopijas, kas ir par pamatu apsūdzētā līdzdalībai kasācijas instances tiesā; saņemt informāciju par sūdzību izskatīšanas laiku un kārtību; iesniegt iebildumus vai paskaidrojumus par kasācijas sūdzību vai protestu; uzaicināt aizstāvi. Savukārt, ja procesa dalībnieka iesniegtā sūdzība kasācijas instances tiesā tiek izskatīta rakstveida procesā, apsūdzētajam ir tiesības saņemt to kasācijas sūdzību vai protestu kopijas, kas ir par pamatu viņa līdzdalībai kasācijas instances tiesā; pieteikt noraidījumu; iesniegt rakstveida iebildumus par citu personu sūdzībām un pieteikt motivētu lūgumu par sūdzības izskatīšanu mutvārdu procesā tiesas sēdē viņa klātbūtnē.

No šī ieskata ir konstatējams, ka rakstveida procesā personai ir krietni mazāks jēgpilni izmantojamo tiesību loks sevis aizstāvēšanai un sava viedokļa paušanai, taču tas, domājams, tomēr var tikt nodrošināts arī rakstveida procesā. Patlaban Latvijas kriminālprocesā šāda iespēja personai kasācijas instancē rakstveida procesā netiek nodrošināta. Tāpat ir konstatējams, ka krimināllietās kasācijas sūdzības izskatīšanas process rakstveida procesā ir sapludināti un netiek nošķirti vairāki procesuālie posmi, kas nolēmuma pieņemšanas procedūrā tomēr būtu nošķirami: lietas izskatīšana, lietas apspriešana un nolēmuma pieņemšana, kā arī nolēmuma pieejamības diena.

Viens no uzskatāmākajiem veidiem, kādā pamatot apgalvojumu par vismaz netiešas uzklausīšanas realizēšanas iespējamību arī gadījumā, ja lieta tiek izskatīta rakstveida procesā, ir dažādās procesuālajās kārtībās paredzēto procesuālo tiesību salīdzinājums minētajā jautājumā.

Šajā aspektā norādāms, ka, lai arī gan administratīvajā procesā, gan civilprocesā, gan kriminālprocesā personām ir jānodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu, likumdevējs ir tiesīgs katrā tiesvedības procesa veidā noteikt atšķirīgu regulējumu attiecībā uz nolēmumu pārsūdzēšanu kasācijas instances tiesā. [20] Lai gan ir atrodamas pat vairākas visiem procesiem kopīgas pazīmes vai analoģiskas īpašības, tas nevarētu būt par pamatu secinājumam, ka šie procesi ir vienādi, jo starp dažādiem tiesvedības procesiem ir nosakāmas objektīvas atšķirības. [21] Tomēr, kā zināms, kriminālprocess ir personas tiesības visvairāk ierobežojošais un smagākais procesa veids, kuram līdz ar to pašsaprotamā kārtā ir jāizvirza augstākas personu tiesību aizsardzības prasības. [22]

Visbūtiskāk civilprocesuālās un kriminālprocesuālās pārsūdzības elementu atšķirības tika iezīmētas ar Satversmes tiesas spriedumu, kas noteica, ka civilprocesā, atšķirībā no kriminālprocesa, kasācijas instance drīkst atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību ar lēmumu rezolūcijas formā, nenorādot motīvus. Apmēram divus gadus pirms šī sprieduma, Satversmes tiesa atzina Kriminālprocesa likumā noteiktās kasācijas instances tiesības atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību bez pamatojuma pieņemt ar lēmumu rezolūcijas formā par neatbilstošām Satversmes 92. pantam. [23] Tādējādi no Satversmes 92. pantā ietvertā pamatojuma principa attiecībā uz kriminālprocesu ir atvasināmas papildu tiesību aizsardzības garantijas, kuras nevar tūlītēji attiecināt arī uz citiem tiesvedības procesa veidiem. [24]

Salīdzinot kriminālprocesa un civilprocesa būtību, civilprocesa uzdevums ir nodrošināt personai iespēju aizsargāt savas likumiskās intereses taisnīgā tiesā, bet tikai tādā kārtībā, kādu noteicis likumdevējs, nevis pašas personas priekšstatā esošā lietderīgākā veidā. [25] Līdz ar to civilprocesuālais noregulējums un personas civilo tiesību aizsardzība drīzāk ir saistāma ar pašas personas aktīvu iesaisti un procesa iniciēšanu. Vēlreiz jāatgādina, ka kriminālprocesam savukārt izteikti raksturīgs piespiedu represīvs raksturs – tam, salīdzinot ar visiem citiem procesiem, ir raksturīga augstākā iespējamā iejaukšanās personas dzīvē un ir iespējams piemērot piespiedu mehānismus, lai panāktu atbilstošu procesuālo kārtību. [26]

Minētā kontekstā aktualitāti iegūst likumdevēja izvēle, nosakot tiesisko ietvaru mutvārdu sēdes norisei kasācijas instances tiesā. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 586. pantam «Lietas izskatīšana kasācijas instances tiesas sēdē mutvārdu procesā» mutvārdu procesā tiesas sēdi atklāj tiesas sēdes priekšsēdētājs un paziņo, kāda lieta tiks izskatīta, noskaidro, kas ieradies uz tiesas sēdi, un izlemj jautājumu par iespēju izskatīt lietu. Turklāt apsūdzētā vai viņa aizstāvja, cietušā vai viņa pārstāvja, kā arī kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka, kura mantai uzlikts arests, neierašanās, ja viņiem paziņots par kasācijas instances tiesas sēdes laiku un vietu, nav šķērslis lietas izskatīšanai.

Mutvārdu procesā likumdevējs precīzi noteicis, ka lietas izskatīšana sākas ar tiesneša ziņojumu, kurā viņš izklāsta lietas apstākļus, kas attiecas uz sūdzības vai protesta priekšmetu, nolēmuma būtību, par kuru iesniegta kasācijas sūdzība vai protests, iemeslus, kuru dēļ iesniegta prasība atcelt vai grozīt nolēmumu. Savukārt pēc tiesneša ziņojuma priekšsēdētājs uzaicina sūdzības iesniedzēju, viņa aizstāvi vai pārstāvi sniegt paskaidrojumus sūdzības pamatošanai. Ja lietu izskata sakarā ar protestu, pirmajam dod vārdu prokuroram protesta pamatošanai.

Būtiska apsūdzētā tiesību garantija, kas kasācijas instances tiesā tiek nodrošināta tikai mutvārdu procesā, ir ietverta Kriminālprocesa likuma 586. panta septītajā daļā, proti – «[p]ēc paskaidrojumu uzklausīšanas prokurors izsaka savu viedokli par tiem. Tad tiesa vēlreiz uzklausa apsūdzēto vai viņa aizstāvi un apspriežu istabā pieņem lēmumu».

No minētā izklāsta top skaidrs, ka likumdevējs ir noteicis precīzu un pārskatāmu procesuālo kārtību jeb ietvaru, kādā ir īstenojama zemākas instances tiesas sprieduma likumības pārbaude, paredzot iespējas personai brīvi izmantot tiesības paust viedokli un sniegt paskaidrojumus par izskatāmo jautājumu, tādējādi nodrošinot iespēju tapt uzklausītam arī kasācijas instances tiesā. Kā konstatējams no likumdevēja izvēles, paskaidrojumu paušana un viedokļa sniegšana ir apsūdzētajam piešķirta tiesiskā garantija, kuras izmantošana ir atkarīga no paša apsūdzētā izvēles. Vienlaikus tieši šīs garantijas piešķīrums mutvārdu procesa norises formu ļauj uzskatīt par atbilstošu Satversmes 92. pantā nostiprinātajai prasībai par taisnīgu tiesu, kurā personai ir iespēja panākt savas lietas izskatīšanu un tiesību un tiesisko interešu aizstāvēšanu.

Savukārt, iepazīstoties ar Kriminālprocesa likuma 585. pantu, likumdevējs ir noteicis ļoti lakonisku un vispārīgu procesuālo kārtību, atbilstoši kurai lieta tiek izskatīta pēc tajā esošajiem materiāliem. Aspektā par procesa dalībnieku tiesībām paust viedokli likumdevējs nepārprotami ir noteicis, ka, «[j]a nepieciešams, tiesa [tikai] pieprasa iesniegt prokurora viedokli 10 dienu laikā.» Savukārt personai – apsūdzētajam, cietušajam vai jebkurā citā procesuālajā statusā esošai personai – šādu iespēju iesniegt viedokli vai papildu rakstveida paskaidrojumus kasācijas instances tiesā nav. Proti, Senāts tādu viedokli pat nevar lūgt. Minētais apstāklis pašsaprotamā kārtā raisa pamatotu jautājumu – kālab mutvārdu procesā pieejamās garantijas nav ekvivalentā mērā pielāgotas lietas izskatīšanas rakstveidā procesā un kāpēc, piemēram, apsūdzētajam faktiski ir jākļūst par ķīlnieku absolūti voluntāram lēmumam jeb vērtējumam par to, vai lieta būtu izskatāma rakstveida procesā vai mutvārdu procesā, ievērojot, ka līdzīgos apstākļos mutvārdu procesā izskatāmā lietā personai ir tiesības paust viedokli un iesniegt paskaidrojumus, bet rakstveida procesā šādas iespējas personai nav paredzētas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā analoģiskas situācijas, kurās tiesības iesniegt viedokli vai dažādās variācijas tapt uzklausītam tikušas nodrošinātas tikai prokuroram, ir uzskatītas par nesaderīgām ar Cilvēktiesību konvencijas 6. pantu. [27]

Salīdzinošā perspektīvā tādējādi ir nepieciešams vērst skatu uz to, kā likumdevējs ir izraudzījies reglamentēt procesa norisi kasācijas instances tiesā dažādās procesa norises formās – administratīvajā procesā un civilprocesā. [28]

Civilprocesa likuma 10. sadaļa «Kasācijas tiesvedība» ietver trīs nodaļas, kas reglamentē kasācijas kārtībā izskatāmo civillietu procesuālo norisi.

Lietas izskatīšana rakstveida procesā kasācijas kārtībā civilprocesuālajā noregulējumā tika ietverta tikai 2012. gada 15. martā, šim regulējumam stājoties spēkā 2012. gada 1. aprīlī. [29] Tādējādi Civilprocesa likuma 464.2 pants paredz, ka «[l]ietas izskatīšanu nosaka rakstveida procesā, ja iespējams pieņemt nolēmumu pēc lietā esošajiem materiāliem. Ja nepieciešami lietas dalībnieku papildu paskaidrojumi vai pēc Augstākās tiesas ieskata attiecīgajai lietai var būt īpaša nozīme likuma normu iztulkošanā, nosaka lietas izskatīšanu tiesas sēdē.» Principiāli minētās normas redakcija neatšķiras no Kriminālprocesa likuma 583. panta otrās daļas.

Vienlaikus Civilprocesa likuma 464.3 pants nosaka plašāku tiesisko ietvaru jeb kārtību, kādā notiek lietas izskatīšana rakstveida procesā. Cita starpā uzmanība vēršama uz Civilprocesa likuma 464.3 panta otro daļu, kas paredz – «[p]ersonām, kuras iesniegušas sūdzību vai protestu, kā arī tām personām, kuru intereses aizskar sūdzība vai protests, paziņo, ka lieta tiks izskatīta rakstveida procesā, izskaidro tām procesuālās tiesības, informē par tiesas sastāvu, kas izskatīs lietu, izskaidro tiesības pieteikt noraidījumu tiesnesim un informē par datumu, kad spriedums būs pieejams tiešsaistes sistēmā. Šis datums uzskatāms par sprieduma pasludināšanas datumu. Ja tehnisku iemeslu dēļ spriedumu pasludināšanas datumā nav iespējams pievienot tiešsaistes sistēmā, spriedums tajā pašā datumā ir pieejams tiesas kancelejā. Par sprieduma pasludināšanas datumu šādā gadījumā uzskatāms datums, kad spriedums ir pieejams tiesas kancelejā».

Savukārt minētās tiesību normas trešā daļa paredz, ka «[š]ajā likumā minētās civilprocesuālās tiesības, kas saistītas ar lietas sagatavošanu iztiesāšanai, puses ir tiesīgas izmantot ne vēlāk kā septiņas dienas pirms datuma, kad spriedums būs pieejams tiešsaistes sistēmā.»

Ar jēdzienu «civilprocesuālās tiesības, kas saistītas ar lietas sagatavošanu iztiesāšanai», ņemot vērā arī tiesību literatūrā paustos uzskatus, ir saprotamas tiesības, kas personai ir paredzētas Civilprocesa likuma 20. nodaļā «Civillietu sagatavošana iztiesāšanai». Proti, Civilprocesa likuma 147. pantā ir nostiprināts, ka «[l]ietas dalībnieku pienākums ir piedalīties lietas sagatavošanā iztiesāšanai: atbildēt tiesneša noteiktajos termiņos uz viņa pieprasījumiem, iesniegt rakstveida paskaidrojumus, nepieciešamos pierādījumus un ierasties tiesā pēc tiesneša uzaicinājuma». Savukārt no Civilprocesa likuma 148. panta procesuālās jēgas ir atvasināmas tiesības procesa dalībniekam iesniegt rakstveida paskaidrojumus un iebildumus par oponenta iesniegtajiem dokumentiem, kas kasācijas instancē korespondējoši būtu kasācijas sūdzība un / vai pretsūdzība.

Tādējādi ir konstatējams, ka civilprocesā, izskatot lietu kasācijas kārtībā rakstveida procesā, likumdevējs ir personām piešķīris tiesības iesniegt rakstveida paskaidrojumus un iebildumus, nosakot saprātīgu termiņu šo tiesību izlietošanai – ne vēlāk kā septiņas dienas pirms datuma, kad spriedums būs pieejams tiešsaistes sistēmā jeb ne vēlāk kā septiņas dienas līdz Senāta nolēmuma taisīšanai.

Tiesību doktrīnā, skaidrojot Civilprocesa likuma 464.3 panta saturu, norādīts – «[t]as, ka lieta tiek izskatīta rakstveida procesā, nenozīmē, ka tā tiks izspriesta citādi nekā tas būtu, ja lietu izskatītu tiesas sēdē.» [30] Citiem vārdiem, rakstveida process un tajā nosakāmās minimālās tiesiskuma garantijas nedrīkstētu pat radītu šķietamu uzskatu par diferencētu procesa norisi tā tiesiskuma un taisnīguma dimensijā, to salīdzinot ar mutvārdu procesu. Tādējādi ir konstatējams, ka civilprocesā, kas savu tiesisko seku ziņā nesasniedz to represīvās iejaukšanās pakāpi personas tiesībās, kāds ir raksturīgs kriminālprocesam, likumdevējs ir noteicis daudz augstāku taisnīga procesa norises latiņu, tajā skaitā piešķirot tiesības arī rakstveida procesā īstenot savas procesuālās tiesības un iesniegt rakstveida paskaidrojumus.

Administratīvā procesa likuma sestā sadaļa «Tiesvedība kasācijas instances tiesā» reglamentē tiesas nolēmumu tiesiskuma un likumības pārbaudi administratīvā procesa ietvaros kasācijas instances tiesā.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 339. panta pirmajai daļai lietu kasācijas instancē izskata rakstveida procesā, tomēr atbilstoši minētās normas otrajai daļai iespējams noteikt arī lietas izskatīšanu tiesas sēdē mutvārdu procesā. Ievērojot to, ka rakstveida process ir visbiežāk izmantotā lietas izskatīšanas forma administratīvajā procesā kasācijas kārtībā, Administratīvā procesa likuma 37. nodaļa paredz izsmeļošu noregulējumu, precīzi nosakot arī rakstveida procesa kārtību. Tā, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 344. pantam lietas izskatīšana pēc būtības sākas ar referenta ziņojumu par lietu, savukārt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 345. panta pirmo daļu «[p]ēc tiesneša referenta ziņojuma tiesa iepazīstas (rakstveida procesā) vai noklausās (mutvārdu procesā) administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus. Tiesa var iepriekš noteikt, cik ilgs laiks atvēlams paskaidrojumiem, taču administratīvā procesa dalībniekiem piešķirtā laika ilgumam jābūt vienādam.»

Minētā tiesību normu tādējādi precīzi nodala rakstveida procesa formu no mutvārdu procesa formas, vienlaikus abās procesa formās paredzot procesuālo garantiju pieteikuma iesniedzējam iesniegt paskaidrojumus, ar kuriem, izskatot lietu, jāiepazīstas Senātam.

Visbeidzot, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 346. panta pirmajai daļai «[p]ēc lietas izskatīšanas pabeigšanas tiesa nosaka laiku, kad spriedums būs sastādīts un pasludināts e-lietas portālā. Tiesa spriedumu sastāda mēneša laikā. Ja tiesa sprieduma sastādīšanas laikā konstatē, ka sprieduma sastādīšanai nepieciešams ilgāks termiņš, tā nosaka citu sprieduma pasludināšanas datumu tuvāko divu mēnešu laikā.»

Tādējādi konstatējams, ka administratīvajā procesā kasācijas instancē precīzi tiek reglamentēti visi iztiesāšanas posmi, turklāt – neatkarīgi no tā, vai lieta tiek izskatīta rakstveida procesā vai mutvārdu procesā tiesas sēdē. Šajā ziņā uzmanību pelna Administratīvā procesa likuma 112.1 panta piektās daļas regulējums, proti – «[i]zskatot lietu rakstveida procesā, tiesa iepazīstas ar lietas materiāliem, uzklausa dalībniekus un pieprasa rakstveidā iesniegt nepieciešamo informāciju un pierādījumus».

Tiesību doktrīnā, raksturojot kasācijas instances tiesas tiesības un rīcību administratīvajā procesā tiesā, skaidrots – «[..] pēc procesa dalībnieka lūguma tiesa var pievienot procesa dalībnieka rakstveida paskaidrojumus.» [31]

Tādējādi top skaidrs, ka pat rakstveida procesā ir iespējama procesa dalībnieka uzklausīšana, to īstenojot ar adekvātām un tam piemērotām procesuālajām darbībām, kas konkrēti izpaužas kā rakstveida paskaidrojumu iesniegšana.

Turklāt būtiski atzīmēt, ka, neraugoties uz tiesas darbības īstenošanu atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principa saturam administratīvā procesa ietvaros, procesuālo tiesību realizācijai procesa dalībniekiem tik un tā tiek piešķirts saprātīgs un adekvāts laika posms.

Fundamentāls kasācijas kārtības krimināllietās nošķīrums no analoģiska procesa posma civillietās un administratīvajās lietās ir saistīts ar vairākiem savstarpēji loģiskiem apsvērumiem. Vienkāršoti izsakoties, šo nošķīrumu raksturo apstāklis, ka «nav divu vienādu noziedzīgo nodarījumu», ievērojot to, ka katrā konkrētā gadījumā būs atšķirīgs noziedzīgā nodarījuma sastāvs un atšķirīgs pierādījumu loks un apjoms. Starpkaru Latvijas kriminālprocesuālisti, akcentējot šo apstākli, rakstīja: «Principā Senāta spriedums ir saistošs tikai konkrētā lietā. Turpretim bij. Krievijas tiesu prakse Senāta spriedumus attiecināja uz visām analogām lietā, neskatoties uz to, ka šo viedokli kritizēja gandrīz visi juristi. Tāpēc arī mūsu Senāts to neievēro. Praktiski tomēr arī pie mums ir paradums uzskatīt Senāta spriedumus par saistošiem visās līdzīgās lietās.» [32] Patlaban tendence praksē ir tāda, ka lietas, kas tiek atzīmētas ar «J» burtu jeb uzskatītas par judikatūru, faktiski pārtop par akmenī iekaltām dogmām, tādējādi gadiem ilgi kalpojot kā programmatiskas prasības lietu izskatīšanai, vienlaikus pat nepieļaujot domu, ka tiesneši savās doktrinārajās pārdomās varētu kļūdīties.

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka likumdevējam demokrātiskā tiesiskā valstī, pieņemot procesuālos likumus, ir rīcības brīvība noteikt attiecīgos procesos skatāmo lietu kategorijas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību. [33] Ņemot vērā, ka likumdevējam ir tiesības noteikt pamattiesībām atbilstošu lietu izskatīšanas kārtību, [34] kā arī ievērojot to, ka kriminālprocesā vistiešāk un vislielākajā pakāpē, salīdzinot ar civilprocesu vai administratīvo procesu, tiek skartas personas pamattiesības, ir jāsecina, ka likumdevējs nav noteicis pietiekamas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, lai nodrošinātu jēgpilnu, pat ja netiešā formā realizējamu, personas uzklausīšanu kasācijas instances tiesā.

Šis tiesiskais defekts būtu novērsts, ja, reglamentējot lietas izskatīšanu kasācijas instances tiesā rakstveida procesā, likumdevējs apsūdzētajam piešķirtu vismaz tādas vai līdzvērtīgas garantijas, kādas personai piemīt analoģiskos un salīdzināmos procesos, ja lieta tiek rakstveida procesā izskatīta kasācijas kārtībā civilprocesā vai administratīvajā procesā.

Tādējādi, lai gan Satversmes 92. pants neparedz to, ka konkrēts jautājums tiks izšķirts atbilstoši tādam procesuālajam regulējumam, kādu persona vēlas, personai tomēr atbilstoši tiesiskās vienlīdzības principam un tiesiskuma principam piemīt garantija, ka tās tiesībām un brīvībām sevišķi ierobežojošā procesā, kāds ir kriminālprocess, likumdevējs nodrošinās jēgpilnu pamattiesību aizsardzības iespēju, tajā skaitā tiesības tapt uzklausītam, iesniedzot vismaz rakstveida paskaidrojumus, kas atbilstoši Kriminālprocesa likuma 578. panta būtībai kasācijas instances tiesā vēlākā procesa laikā nemaz nav iespējama.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka taisnīguma princips ietver prasības, kas nepieciešamas taisnīgai lietu izskatīšanas procedūrai, un viena no šādām prasībām ir princips audiatur et altera pars. Tas nozīmē, ka abām procesa pusēm ir tiesības izklāstīt savu viedokli attiecīgajā jautājumā, tas ir, tiesības tikt uzklausītām izskatāmajā lietā. [35] Tiesībām tikt uzklausītam, [36] kas tiesību doktrīnā tiek raksturotas kā absolūta procesuālā garantija, [37] kā jau norādīts, ir dažādi aspekti. Utilitāri praktiskā līmenī tas veicina lēmumu pieņemšanas kvalitāti, jo attiecīgās personas rīcībā varētu būt informācija, kas attiecas uz lietu, un viņas viedoklis un argumenti var ietekmēt tiesvedības iznākumu. Turklāt no tiesiskuma viedokļa, kas arī ir saistīts ar demokrātijas principu, ir būtiski, lai lēmumu pieņemšanas procesā tiktu iesaistīti tie, kurus skar varas lēmums. [38]

Cilvēka cieņas koncepts prasa, lai indivīds nebūtu tikai procesa objekts, bet viņam ir jādod iespēja izteikties, pirms tiek pieņemts lēmums, kas skar viņa tiesības, proti, skartajam procesa dalībniekam dodama iespēja izteikt savu viedokli apmērā, kas ir samērīgs ar procesa priekšmetu un draudošās sankcijas smagumu. [39] Kriminālprocesa ietvaros prasība nodrošināt līdzvērtīgus procesuālos ieročus [40] nozīmē, ka personai ir jābūt iespējai tiesas priekšā veikt aizstāvību apstākļos, kas to nenostāda nelabvēlīgākā stāvoklī nekā kriminālprocesu veicošo amatpersonu. Papildus tam šis princips paredz, ka pusei ir jābūt iespējai zināt un vēlāk komentēt jebkuru materiālu, kas ir iesniegts tiesā. Turklāt par taisnīgu tiesas sēdi krimināllietās uzskata tādu, ja personai ir tiesības personīgi ierasties tiesas sēdē un efektīvi piedalīties lietas norisē. [41] Līdz ar to arī rakstveida process kā modifikācija un atkāpe no mutvārdu procesa prasa, lai tā laikā tiktu nodrošināta atklāta un pārskatāma lietas izskatīšana. [42]

Šajā aspektā ir vēlreiz jāatgādina, ka Senāts Latvijas tiesu sistēmas hierarhiskajā uzbūvē ir kasācijas instance jeb trešā instance, kuras kompetencē ietilpst iespējas pieņemt galīgo nolēmumu, kas tādējādi neatgriezeniski var ietekmēt kasatora tiesības un brīvības. Līdz ar to, neraugoties uz kasācijas instances tiesas sevišķo raksturu [43], tiesības tapt uzklausītam nedrīkst tikt noliegtas jelkādā procesa stadijā vai konkrētā procesa norises formā, proti, rakstveida procesā, lietu izskatot kasācijas kārtībā.

Atkārtoti jāuzsver, ka rakstveida process nenodrošina tiesai tiešu komunikāciju, saskarsmi ar apsūdzēto, cietušo, kā arī citiem lietas dalībniekiem. [44] Vienlaikus uzklausīšanas pienākuma īstenošana nenozīmē to, ka personai ir jābūt iespējai izteikties tikai mutvārdos. Ekvivalents uzklausīšanas pienākuma realizēšanas veids ir tiesību piešķiršana personai konkrētā termiņā iesniegt savus apsvērumus un paskaidrojumus rakstveidā. Rakstveidā pausts viedoklis vai paskaidrojumi liek procesa dalībniekiem lielāku vērību pievērst domas skaidrībai, kuru tas vēlas izteikt. Īpaši tad, ja argumentu saturā ir jāpamato sarežģīts juridisks jautājums, to visefektīvāk nodrošina rakstveida forma. [45] Ja lietas dalībnieki lielāku vērību pievērš savas domas skaidrībai, tas sekmē to, ka tiesnešu rīcībā, taisot nolēmumu, ir kvalitatīvāk sagatavots procesuālo oponentu viedoklis. Turklāt tiesnešiem, skatot lietu rakstveida procesā un ar jau iesniegtiem viedokļiem, ir vairāk laika apsvērt un izvērtēt argumentus un taisīt kvalitatīvu nolēmumu. [46]

Tādējādi Senātam tiktu radīta iespēja uzklausīt personu, kuras tiesības un intereses potenciāli skars pieņemamais lēmums, lai nodrošinātu, ka arī pēdējā instancē, pieņemot, tostarp, galīgo nolēmumu, personai ir bijušas visas jēgpilni īstenojamās tiesiskuma garantijas, lai panāktu taisnīgu rezultātu savā lietā.

Nav šaubu, ka no procesa efektivitātes perspektīvas tamlīdzīgas uzklausīšanas noteikšanai ir jābūt terminētai racionālā laika ietvarā, tomēr tās jebkurā gadījumā nedrīkstētu būt 10 dienas, kas paredzētas Kriminālprocesa likuma 578. panta otrajā daļā. Tas, kā vajadzētu papildināt kriminālprocesu reglamentējošos normatīvos aktus, gan ir tiesībpolitikas jautājums un kā tāds ietilpst likumdevēja kompetencē. [47] Šajā ziņā likumdevējam būtu jāapsver iespēja noteikt ar Satversmes 92. pantu saskanīgus procesuālo termiņu [48] disciplinējošos rāmjus šādu tiesību īstenošanai arī vēlākā procesa norises momentā tajā laikā, kad lieta atrodas kasācijas instances tiesā.

Tādējādi tiesību principa par iespēju nodrošināšanu tapt uzklausītam konstitucionālā būtība nodrošinātu to, ka, izskatot lietu kasācijas kārtībā rakstveida procesā un paredzot arī šādā procesā iesniegt rakstveida paskaidrojumus līdz konkrētam un saprātīgākam, nekā šobrīd, procesuālajam momentam (termiņam), Senātam tiktu sniegta relevanta un precīza informācija, veicinot precīza viedokļa formulēšanos par izskatāmo gadījumu.

Minētā kontekstā, iespējams, varētu rasties iebildes par to, ka tamlīdzīgi vēlāk iesniegti apsvērumi vai paskaidrojumi varētu paildzināt procesu vai tikt uzskatīti kā mēģinājums lūgt kasācijas instances tiesu īstenot pierādījumu pārvērtēšanu. Tomēr, ievērojot kasācijas instances tiesas un pirmās un apelācijas instances tiesas darbības funkcionālo nošķīrumu, būtiski atzīmēt, ka tas primāri ir saistīts ar tiesām raksturīgo kompetenci īstenot pierādījumu pārbaudi, proti, kasācijas instances tiesa pierādījumu pārbaudi pēc būtības neveic. Līdzīgā kārtā kā kasācijas instances tiesa nevērtē lietā esošos pierādījumus pēc būtības, tā neveic arī lietas atrisinājuma vērtējumu, kā arī tās kompetencē nav izteikt apgalvojumus par personas vainas noteikšanu vai nenoteikšanu. [49] Vienlaikus kasācijas instances tiesa pilnībā nevar abstrahēties no šīm tiesas spriešanas komponentēm, ievērojot to, ka arī pierādījumu vērtēšanas procesuālās kārtības norisē konstatējamie pārkāpumi var kalpot par pamatu Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu konstatācijai, kas savukārt var būt iemesls zemākas instances tiesas nolēmuma atcelšanai. [50] To ievērojot, ir būtiski, ka krimināllietās kasācijas instance nevērtē pierādījumus, tomēr kasācijas instancei tiesiska nolēmuma vērtējuma sniegšanā ir citstarp jāpārliecinās arī par to, ka nolēmumā nav netaisnīgi un patvaļīgi vērtēti fakti, un jāgūst pārliecība, [51] vai vērtētie pierādījumi ir atbilstoši un izmantojami. [52] Uz minēto apstākli norādījis arī pats Senāts, skaidrojot, ka «[..] kasācijas instances tiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai pierādījumu vērtēšanā apelācijas instances tiesa ir ievērojusi Kriminālprocesa likuma prasības.» [53] Arī tiesību doktrīnā ir pausts uzskats, ka kasācijas instances tiesa, analizējot lietas materiālus, taisa secinājumus, pamatojoties uz lietā esošajiem un papildus iesniegtajiem materiāliem. [54] Tādējādi – pat netieša personas uzklausīšanas realizēšana, izmantojot rakstveida paskaidrojumu iesniegšanas institūtu, nevar nonākt pretrunā ar kasācijas instances tiesas funkcijām un kompetences robežām.

Apkopojot minēto, ir pamats secināt, ka kasācijas instances tiesas kompetencē ietilpst pārbaudīt, vai apelācijas instances tiesa nav pārkāpusi Kriminālprocesa likumā izvirzītās prasības pierādījumu vērtēšanā, vai pareizi piemērots Krimināllikums, kvalificējot noziedzīgo nodarījumu un nosakot sodu, vai apelācijas instances tiesas spriedums atbilst Kriminālprocesa likuma prasībām, un, jo būtiskāk, pārbaudīt, vai nav pārkāpts kriminālprocesa pamatprincips – tiesības uz taisnīgu tiesu. [55]

Šo uzdevumu kasācijas instances tiesa var īstenot pilnvērtīgi tikai tad, ja tās darbībai ir noteikts pietiekams un pilnvērtīgs procesuālais ietvars, kas vienlaikus vērsts arī uz indivīda – apsūdzētā tiesību aizsardzību. Tādējādi ir fiksējams likumdevēja pienākums radīt tādu procesuālo ietvaru lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā, kas ļauj, neizskatot un nevērtējot pierādījumus pēc būtības, vienlaikus konstatēt un vērtēt to, vai zemākas instances tiesas, analizējot pierādījumus, ir ievērojušas Kriminālprocesa likuma noteikumus.

Ir būtiski norādīt, ka pierādīšanas institūts un tā tiesiskie aspekti ietilpst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju lokā. [56] Profesors Arturs Liede pierādījumu novērtēšanu savulaik definēja kā domāšanas un spriešanas norisi, kurā tiek atklāta pierādījumu vērtība un nozīme lietā. [57] Tādējādi, lai gan pierādījumu izvērtējumu pēc būtības kasācijas instances tiesa neveic, tās uzdevums tik vai tā ir pārliecināties par to, vai pirmās un apelācijas instances tiesa ir pilnībā pārbaudījušas pierādījumu kopuma nozīmi lietā un to, vai tie patiešām pierāda apstākļus, kas ar zemāko instanču tiesu spriedumiem tiek atzīti par pierādītiem. Citiem vārdiem, kasācijas instances tiesā tiek īstenota kontrole pār to, vai zemākas instances tiesa varēja, pamatojoties uz iesniegtajiem faktiem, izdarīt secinājumus, kuri faktiski tikuši izdarīti. [58]

Vērtējot procesuālo garantiju piešķīruma saturu kasācijas instances tiesā, vērts akcentēt vēl padomju kriminālprocesa doktrīnā un noregulējumā atzīto tiesību apjomu, kas personai ir nodrošināms, ja lieta tiek skatīta kasācijas kārtībā. Neraugoties uz to, ka Latvijas kriminālprocess šobrīd nav uzskatāms par tieši padomju kriminālprocesa doktrīnas pēcinieku, ir būtiski ņemt vērā, ka, izstrādājot patlaban piemērojamo Kriminālprocesa likumu, tika izmantoti arī padomju kriminālprocesa doktrinārie pamati. [59]

Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 335. panta savulaik noteica – «[l]ai pastiprinātu vai atspēkotu apsvērumus, kas minēti sūdzībā vai protestā, šā kodeksa 322. pantā norādītās personas kasācijas instances tiesai var iesniegt papildu materiālus kā pirms krimināllietas izskatīšanas sākuma, tā arī tiesas sēdes laikā, tomēr ne vēlāk kā līdz prokurora atzinuma došanai.» [60] Tādējādi tādi procesa dalībnieki kā tiesājamais (šobrīd – apsūdzētais), viņa aizstāvis, cietušas, tā pārstāvis, prokurors un citi procesa dalībnieki līdz brīdim, kad prokurors kasācijas instances tiesā deva jeb nolasīja savu atzinumu par normu piemērošanu, bija tiesīgi iesniegt papildu materiālus, ar to saprotot iespēju iesniegt arī papildu paskaidrojumus. [61] Ievērojot kasācijas instances tiesas ierobežoto kompetenci, proti, to, ka tā nevērtē pierādījumus, svarīgi ir ievērot, ka, ja jauno materiālu saturs apliecina, ka zemākas instances tiesā «[..] nav noskaidroti visi apstākļi, kam lietā svarīga nozīme, spriedums atceļams un lieta nododama [..] jaunai iztiesāšanai.» [62]

Citiem vārdiem – tiesību piešķīrums krimināllietā vēl kasācijas instances tiesā līdz noteiktam, turklāt – saprātīgam procesuālam momentam iesniegt papildu materiālus vai rakstveida paskaidrojumus nekādā veidā nevar nonākt pretrunā ar kasācijas institūta mērķi, ievērojot to, ka, izvērtējot materiālu procesuālo būtību un nozīmi lietā, kasācijas instances tiesa var nolemt spriedumu atcelt un nodot lietu iztiesāšanai zemākas instances tiesā, kurai savukārt rodas pienākums no jauna iesniegto materiālu un apsvērumus vērtēt pēc būtības.

Kriminālprocesa likuma 587. pantā ir noteikti lēmumu veidi, kādus var pieņemt kasācijas instances tiesa, proti, tā var 1) atstāt nolēmumu negrozītu, bet kasācijas sūdzību vai protestu noraidīt; 2) atcelt nolēmumu pilnībā vai tā daļā un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai; 3) atcelt nolēmumu pilnībā vai tā daļā un izbeigt kriminālprocesu; 4) grozīt nolēmumu; 5) izbeigt kasācijas tiesvedību. Savukārt, ja kasācijas instances tiesa konstatē tādu būtisku šā likuma pārkāpumu, kuru apelācijas instances tiesa nevar novērst, tā atceļ abu instanču tiesu nolēmumus un nosūta lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā. Tāpat būtiski, ka tiesnesis, kuram, lietu izskatot paplašinātā sastāvā, bijis atšķirīgs viedoklis par tiesību normu piemērošanas jautājumiem, piecu darbdienu laikā pēc lēmuma pieņemšanas ir tiesīgs rakstveidā izteikt savas atsevišķās domas, kas pievienojamas lietai un ir publiski pieejamas.

Iepazīstoties ar šo izklāstu, faktiski ir skaidrs, ka liegums personai iesniegt papildu rakstveida paskaidrojumus līdz konkrētam procesuālajam momentam – brīdim, kad Senāts dodas apspriežu istabā taisīt nolēmumu (par to plašāk – tālāk) –, liedz arī kasācijas instances tiesai taisīt tiesisku un taisnīgu, likumam atbilstošu lēmumu, jo tam nav iespēju vadīties no vispusīgiem un pilnīgiem faktiem un visiem juridiski nozīmīgajiem apsvērumiem.

Tiesību doktrīnā atzīmēts, ka procesuālā ekonomija un efektivitāte pieprasa izvirzīt un risināt diskutablos tiesību jautājumus, tiklīdz tie atklājušies. [63] Tas nozīmē, ka tiesību jautājumu atklāšanās nevar tikt temporāli ierobežota tikai ar to brīdi, kad persona iesniedz kasācijas sūdzību un iespēju desmit dienu laikā iesniegt rakstveida paskaidrojumus vai iebildumus par oponenta sūdzību vai protestu. Tiesību jautājumu precizējoši apstākļi var iestāties arī vēlāk – laikā, kad lieta jau atrodas izskatīšanā Senātā.

Jaunu materiālu iesniegšana kasācijas instances tiesā, ar to saprotot procesa dalībnieku rakstveida paskaidrojumu iesniegšanu, tiesību doktrīnā netiek noliegta kā darbība, kas nonāktu pretrunā kasācijas institūta būtībai. Profesors A. Liede minētā kontekstā ir norādījis, ka kasācijas kārtībā lieta tiek pārbaudīta pēc lietā esošiem materiāliem, tomēr jaunus materiālus var iesniegt kasators, kas parasti izpaužas rakstveida paskaidrojumu formā vai kā viedoklis. [64] Šajā aspektā A. Liede arī skaidroja, ka tamlīdzīgi paskaidrojumi un viedokļi kasācijas instances tiesā netiek uzskatīti par pierādījumiem un tiem arī nav pierādījumu nozīmes, tomēr tie var būt nozīmīgi, taisot kasācijas instances tiesas nolēmumu. [65]

Lai gan, raksturojot Senāta kompetenci, Latvijas tiesību doktrīnā «lielā godā» tiek turēta ievērojamā profesora Vladimira Bukovska tēze par kasācijas instanci, kas izskata galvenokārt tiesību jautājumus, kurai pēc būtības var pievienoties arī jautājumā par krimināllietu izskatīšanas aspektiem kasācijas kārtībā, vienlaikus šajā doktrinārajā izvērtējumā uzmanība nav tikusi pievērsta turpat tālāk paustajiem V. Bukovska uzskatiem. Proti, ievērojamais profesors un senators V. Bukovskis ir sevišķi uzsvēris arī to, ka «Senāts pārbauda galvenā kārtā lietas juridisko pusi [..], bet izņēmuma veidā var aplūkot arī lietas faktisko pusi, kad puse aizrāda uz to, ka otrā instance sagrozījusi dokumentu vai liecinieku liecību izpratni, vai nav konstatējusi svarīgus lietas apstākļus» [66].

Šādu izpratni V. Bukovskis balstīja jau Krievijas impērijas Valdošā Senāta īstenotajā praksē, kas tādējādi tika pārņemta arī Latvijas starpkaru perioda Senāta praksē. Tādējādi, ja līdzšinējā judikatūrā Satversmes tiesa, Senāts un arī doktrināro avotu veidotāji ir atsaukušies uz V. Bukovska viedokli par kasācijas būtību un organizatorisko modeli, tad nekādā mērā nav pamata apšaubīt arī šīs minētā autora tēzes loģisko derīgumu un atbilstību kasācijas instances modeļa būtībai.

Tāpat profesors V. Bukovskis savos doktrinārajos apsvērumos bija pievērsies vērtējumam par paskaidrojumu un dokumentu iesniegšanas iespējām kasācijas instances tiesā. Šajā aspektā ir nošķirami divi būtiski kasācijas procesa elementi: kasācijas pamats un vēlāk iesniegtie paskaidrojumi un / vai dokumenti.

Profesors V. Bukovskis norādīja, ka vēlāk iesniegtie paskaidrojumi nedrīkst būt atsevišķs pamats kasācijas sūdzībai vai tās papildinājums tādā izpratnē, ka sniedz ziņas par iepriekš neminētu kasācijas pamatu. [67] Vienlaikus profesors uzsvēra, ka kasatoram ir piešķiramas tiesības iesniegt vēlāk «atrastus» [68] dokumentus vai paskaidrojumus, skaidrojot, ka šādā gadījumā Senāts nevis izvērtē šos dokumentus pēc būtības, bet gan tie kalpo kā pamats sūtīt spriedumu jaunai caurlūkošanai zemākas instances tiesā. [69] Citiem vārdiem sakot, papildu paskaidrojumu vai pat būtisku dokumentu un materiālu iesniegšana ir pieļaujama un faktiski tiesiski vajadzīga arī kasācijas instances tiesā, jo pat, ja kasācijas instances tiesa pati tos nevērtēs, tā varētu savā nolēmumā vērst zemākas instances tiesas uzmanību uz to, ka šis materiāls ir jāņem vērā, taisot jaunu spriedumu. Tikai tādā veidā ir iespējams nodrošināt personas pamattiesības un taisnīgu tiesas procesu jau pamatlietas izskatīšanas gaitā.

Satversmes tiesas tiesnesis Aldis Laviņš, raugoties no personas tiesību nodrošināšanas viedokļa, ir skaidrojis, ka lēmuma argumentācija ir nepieciešama, lai lietas dalībnieks zinātu lēmuma motīvus un varētu to lietderīgi un efektīvi pārsūdzēt. [70] Kasācijas instances tiesas nolēmumu pārsūdzēt nav iespējams, līdz ar to tas izraisa objektīvu nepieciešamību atbilstoši Satversmes 92. panta saturam jo sevišķi rūpīgi motivēt un argumentēt katru apstākli, kas pausts kasācijas sūdzībā un / vai protestā. Turklāt vispusīgu motīvu norādīšana rada pārliecību personai, ka tā ir uzklausīta un tās argumenti ir vērtēti. [71]

No minētā tādējādi ir atvasināma konkrēta apsūdzētā tiesiskuma garantija – ja kasācijas instances tiesa noraida kasācijas sūdzībā norādītos apstākļus un juridiskos argumentus, izskatot lietu rakstveida procesā, personai ir piešķiramas jēgpilnas iespējas pirms tam tikt uzklausītam – sniedzot rakstveida paskaidrojumus noteiktā termiņā, kā arī, saņemot kasācijas instances tiesas nolēmumu, tā argumentācijas izklāstā iepazīties ar vispusīgu un pilnīgu juridisko argumentāciju, kas atspoguļo polemiku par apsūdzētā kasācijas sūdzībā un prokurora kasācijas protestā izklāstīto juridisko argumentāciju.

[1]         Gruziņš P. Kasācijas institūts Kriminālprocesa likumā. Jurista Vārds, 09.05.2006., Nr. 18 (241). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/134426-kasacijas-instituts-kriminalprocesa-likuma/ [aplūkots 2023. gada 5. augustā].

[2]         Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta spriedums «Par Civilprocesa likuma 464. panta 4.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 16.2. punkts.

[3]         Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta spriedums «Par Civilprocesa likuma 464. panta 4.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 16.2. punkts.

[4]         Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta spriedums «Par Civilprocesa likuma 464. panta 4.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 16.2. punkts.

[5]         Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. B. Azāna zin. red. Rīga: Avots, 1986, 485. lpp.

[6]         Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.–60.1 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 1128. lpp.

[7]         Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.–60.1 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 1128. lpp.

[8]         Zvejniece N., Zemīte S. Tiesības uz taisnīgu tiesu un procesa veida izvēle. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 8.-14. lpp.

[9]         Zvejniece N., Zemīte S. Tiesības uz taisnīgu tiesu un procesa veida izvēle. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 8.-14. lpp.

[10]      Leja M. Mutvārdu un rakstveida procesa priekšrocības un trūkumi. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 27.-32. lpp.

[11]      Leja M. Mutvārdu un rakstveida procesa priekšrocības un trūkumi. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 27.-32. lpp.

[12]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 16. novembra spriedums lietā Takskē pret Beļģiju, iesniegums Nr. 926/05, para. 83.

[13]      Leja M. Mutvārdu un rakstveida procesa priekšrocības un trūkumi. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 27.-32. lpp.

[14]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Jussila pret Somiju, iesniegums Nr. 73053/01, para. 42.

[15]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Jussila pret Somiju, iesniegums Nr. 73053/01, para. 43.

[16]      Rusanovs E. Rakstiskuma elementi kriminālprocesa konstitucionalitātes dimensijā. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 23.-26. lpp.

[17]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 12. novembra spriedums lietā Döry pret Zviedriju, iesniegums Nr. 28394/95, para. 37.

[18]      Aizupe I. Nākotnes iniciatīvas rakstveida procesa attīstībai kriminālprocesā. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 20.-22. lpp.

[19]      Aizupe I. Nākotnes iniciatīvas rakstveida procesa attīstībai kriminālprocesā. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 20.-22. lpp.

[20]      Sk. arī: Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra spriedums «Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.14 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92. pantam». Latvijas Vēstnesis, 12.10.2010., Nr. 161, 17. punkts.

[21]      Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta spriedums lietā Nr. 2019-13-01, 16.2. punkts. Sk. arī: Melbārde K. Kriminālprocesuālu nolēmumu pārsūdzība kasācijas instancē kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements. Rīga: Latvijas Universitāte, 2023, 15. lpp.

[22]      Melbārde K. Kriminālprocesuālu nolēmumu pārsūdzība kasācijas instancē kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements. Rīga: Latvijas Universitāte, 2023, 17. lpp.

[23]      Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta spriedums lietā Nr. 2019-13-01.; Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija spriedums lietā Nr. 2017-23-01.

Sk. vairāk: Melbārde K. Kriminālprocesuālu nolēmumu pārsūdzība kasācijas instancē kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements. Rīga: Latvijas Universitāte, 2023, 16. lpp.

[24]      Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta spriedums lietā Nr. 2019-13-01, 16.2. punkts.

[25]      Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 233. lpp.

[26]      Strada-Rozenberga K. Komentārs par Kriminālprocesa likuma 1. pantu. Grāmatā: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 25. lpp.

[27]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 7. jūnija spriedums lietā Kress pret Franciju, iesniegums Nr. 39594/98, para. 61.; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991. gada 30. oktobra spriedums lietā Borgers pret Beļģiju, iesniegums Nr. 12005/86, para. 27.

[28]      Lai novērstu to, ka minētais salīdzinājums ir autoru voluntārs interpretējums par attiecīgo jomu procesuālajām normām, autori iepriekš apspriedās ar šajās jomās praktizējošiem kolēģiem.

[29]      2012. gada 15. marta likums «Grozījumi Civilprocesa likumā». Latvijas Vēstnesis, 28.03.2012., Nr. 50.

[30]      Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.–60.1 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 1128. lpp.

[31]      Administratīvais process tiesā. Autoru kolektīvs Dr. iur. Jautrītes Briedes vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2008, 631. lpp.

[32]      Šulcs L. Kriminalprocess. [B.v.]: [b.i.], 1940, 182. lpp.

[33]      Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2017-10-01, 20.2. punkts.

[34]      Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. 2010-01-01, 17. punkts.

[35]      Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta spriedums lietā Nr. 2012-15-01 «Par Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta trešās, piektās, septītās un astotās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam», Secinājumu daļas 16. punkts.

[36]      Skat. Kulmanis O. Pierādījumu pārbaude kriminālprocesā. Grāmatā: Tiesības un tiesiskā vide mainīgos apstākļos. Latvijas Universitātes 79. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021, 553. lpp.

[37]      Treschsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 90.

[38]      Turpat, p. 89.

[39]      Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta spriedums lietā Nr. 2012-15-01 «Par Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta trešās, piektās, septītās un astotās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam», Secinājumu daļas 16. punkts.

[40]      Mahoney. P. Right to a fair trial in Criminal Matters under Article 6 ECHR. Pieejams: https://www.ijsj.ie/assets/uploads/documents/pdfs/2004-Edition-02/article/right-to-a-fair-trial-in-criminal-matters-under-article-6-e.c.h.r..pdf [2022. gada 13. augustā].

[41]      Mahoney. P. Right to a fair trial in Criminal Matters under Article 6 ECHR. Pieejams: https://www.ijsj.ie/assets/uploads/documents/pdfs/2004-Edition-02/article/right-to-a-fair-trial-in-criminal-matters-under-article-6-e.c.h.r..pdf [2022. gada 13. augustā].

[42]      Zvejniece N., Zemīte S. Tiesības uz taisnīgu tiesu un procesa veida izvēle. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 8.-14. lpp.

[43]      Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija spriedums «Par Kriminālprocesa likuma 573. panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 12.2. punkts. Latvijas Vēstnesis, 15.06.2018., Nr. 119.

[44]      Latvijas Republikas Satversmes komentāri, VIII nodaļa Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 137. lpp.

[45]      Leja M. Mutvārdu un rakstveida procesa priekšrocības un trūkumi. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 27.-32. lpp.

[46]      Leja M. Mutvārdu un rakstveida procesa priekšrocības un trūkumi. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 27.-32. lpp.

[47]      Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2004-06-01 «Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 220. un 222. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam», 22. punkts.

[48]      Sk. par šo aspektu plašāk: Meikališa Ā. 312. pants. Grāmatā: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniskā monogrāfija prof. K. Stradas–Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 834. lpp.; Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 310. lpp.

[49]      Melbārde K. Kriminālprocesuālu nolēmumu pārsūdzība kasācijas instancē kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements. Rīga: Latvijas Universitāte, 2023, 26. lpp.

[50]      Melbārde K. Kriminālprocesuālu nolēmumu pārsūdzība kasācijas instancē kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements. Rīga: Latvijas Universitāte, 2023, 26. lpp.

[51]      Melbārde K. Kriminālprocesuālu nolēmumu pārsūdzība kasācijas instancē kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements. Rīga: Latvijas Universitāte, 2023, 26. lpp.

[52]      Melbārde K. Kriminālprocesuālu nolēmumu pārsūdzība kasācijas instancē kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements. Rīga: Latvijas Universitāte, 2023, 26. lpp.

[53]      Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2013. gada 8. novembra lēmums lietā SKK–0402-13.

[54]      Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 27. lpp.

[55]      Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2013. gada 17. decembra lēmums lietā SKK–0216-03.

[56]      Skat. arī: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 136. lpp.

[57]      Sal. Jansons J. Pierādījumi un to novērtēšana. Likums un Tiesības, 5. sējums, februāris, 2003, Nr. 2 (42), 52. lpp.

[58]      Ghyselen M., Peeters B. The Court of Cassation as the Supreme Body of the Judiciary in Belgium. Bulletin For International Taxation, January/February 2016, p. 12.

[59]      Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Vispārīgā daļa. Rīga: Raka, 2000, 116. lpp.

[60]      Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. B. Azāna zin. red. Rīga: Avots, 1986, 481. lpp.

[61]      Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. B. Azāna zin. red. Rīga: Avots, 1986, 481. lpp.

[62]      Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. B. Azāna zin. red. Rīga: Avots, 1986, 481. lpp.

[63]      Kulmanis O. Kasācijas sūdzības un protesta saturs kriminālprocesā. Jurista Vārds, 01.02.2022., Nr. 5 (1219), 24.-28. lpp.

[64]      Liede A. Latvijas PSRS Kriminālprocess: sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 209. lpp.

[65]      Sk. Liede A. Latvijas PSRS Kriminālprocess: sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 209. lpp.

[66]      Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 465. lpp.

[67]      Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 468. lpp.

[68]      Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 468. lpp.

[69]      Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 468. lpp.

[70]      Jarkina V. Acīmredzami pareizs nolēmums vai tajā ietvertais lietas iznākums kā pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību. Jurista Vārds, 23.01.2018., Nr. 4 (1010), 15.-22. lpp.

[71]      Kūtris G. Tiesības uz taisnīgu tiesu un lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Jurista Vārds, 01.02.2022., Nr. 5 (1219), 11.-13. lpp.