Biroja Blogs

Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanas īpatnības kriminālprocesā kasācijas instances tiesā

21.07.2024.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Linda Lielbriede

3. raksts

III. Tiesas apspriedes institūta korelācija ar sabiedrības uzticību tiesu varai

Iepriekš ieskicētās īpatnības, kas saistāmas ar tiesību uz taisnīgu tiesu realizācijas iespējām kasācijas instances tiesā, apstiprina, ka šajā tiesvedības posmā rakstveida procesam kā atsevišķai praktiskās norises formai iebildumi patiešām arī nevarētu tikt izteikti, tiesa, ievērojot nosacījumu, ka šādā formā tomēr tiek nodrošināti visi minimāli nepieciešamie elementi apsūdzētā pamattiesību īstenošanai. [1] Šāda kārtība patiešām var sekmēt ātrāku lietas izskatīšanu, izvairoties no gausuma problēmām, kas asociatīvi saistītas ar mutvārdu procesa norisi, kā arī mazināt Senāta kopējo noslodzi un paātrināt kriminālprocesa norisi kopumā. Vienlaikus jāšaubās, ka tamlīdzīgu jautājumu šķetināšanai vajadzētu ekskluzīvi būt tikai apsūdzētā un viņa aizstāvības [2] rūpei, jo primāri Senāta noslodzes mazināšana ir saistīta ar tiesībpolitiskiem un darborganizatoriskiem jautājumiem, kas tādējādi neietilpst nedz aizstāvības realizētāju, nedz vairuma citu tiesību normu piemērošanas kontroli īstenojošo institūciju funkciju lokā. Lai izpratne par apsūdzētā tiesību aizsardzību kasācijas instances tiesā nelīdzinātos vienīgi formalizētam jābūtības formā izteiktu priekšlikumu izklāstam, autoru nolūks ir pievērsties apspriežu istabas noslēpuma institūtam kriminālprocesuālajā noregulējumā un tā neviennozīmīgajai izpratnei, minēto institūtu tomēr raugoties attiecināt arī uz lietas izskatīšanu kasācijas instances tiesā.

Autoru ieskatā, tieši faktors, ka apspriežu istabas institūts un ar to saistītā noslēpuma aizsardzība netiek viennozīmīgi attiecināta arī uz kasācijas instances tiesu, jo likumdevējs nav atzinis nepieciešamību to normatīvi reglamentēt un tādējādi nepārprotami noteikt kā likumā fiksējamu tiesisku kategoriju, ir uzskatāms par cēloni lielai daļai iepriekš identificēto procesuālā taisnīguma defektu. [3]

Atbildot uz iespējamo lasītāju vaicājumu, kālab ir nepieciešams turpmāk piedāvātais teorētiskais ieskats jautājuma par tiesu neatkarības un apspriedes istabas noslēpuma institūta expressis verbis garantēšanu normatīvajā regulējumā būtiskuma izcelšanai, vēlreiz jāatzīmē objektīvā tiesiskā nepieciešamība gan apsūdzētajam, gan citam objektīvam vērotājam no malas varēt pārliecināties par to, kādos apstākļos ik katras konkrētas personas lietā tiek taisīts nolēmums un vai uz šo procedūru tikušas attiecinātas visas no konstitucionālajām vērtībām atvasināmās garantijas. Praktiskā dimensijā nereti ir konstatējams – apspriedes institūta neregulēšana un nenoteikšana kriminālprocesuālajā noregulējumā, kas reglamentē procesa norises īpatnības kasācijas instances tiesā, faktiski veido tiesneša iekšējās pārliecības veidošanās aizskārumu. [4] Savukārt tas ietekmē apsūdzētajam un citiem procesa dalībniekiem piemītošo uzticību un pārliecību par tiesas pieņemtā lēmuma atbilstību taisnīguma prasībām. Šajā kontekstā vērts atminēties arī jau ieskicētos praktiskos piemērus, kad kasācijas instances tiesas nolēmums acīmredzami nav tapis tajā dienā, kad par to paziņots apsūdzētajam, bet gan krietni vien iepriekš neidentificējamā laikā un neskaidros apstākļos. [5]

Vienlaikus šāda izklāsta nepieciešamība ir saistāma ar tiesvedības laikā pirmajā un apelācijas instances tiesā nereti vērojamajām lietas iztiesāšanas īpatnībām, tostarp dažkārt itin vāji maskēto neatļauto procesuālo aliansi, kas jau pašā tiesas procesa sākumposmā izveidojas starp prokuroru un tiesnesi. To, ka šādas saiknes esība vairs nav tikai empīrisks novērojums, kam iztrūkst pārliecinošu pierādījumu, gluži nesen verbalizēja arī ģenerālprokurors, atzīmējot, ka, pēc viņa domām, «[..] šodien prokurora izpratnei, pieejai un domāšanai ir jābūt tādai pašai kā tiesnesim.» [6] Būtībā atzīstot, ka tiesneša un prokurora domāšanas un tiesību izpratnes vektori mūsdienu Latvijas kriminālprocesā pakāpeniski ir saplūduši vienotā redzējumā par izskatāmo lietu un izspriežamajiem faktu un tiesību jautājumiem, priekšplānā tiek izvirzīts vēl kāds cits, atsevišķam izvērtējumam pakļaujams krimināltiesāšanas aspekts. Proti, jautājums par tiesnešu neatkarību visdrīzāk būtu jāuzlūko nevis kā abstraktu teoretizējumu kopums par to, ka tiesai demokrātiskas tiesiskas valsts kriminālprocesuālajā sistēmā ir jābūt pakļautai likumam (šeit nedarbojas pretarguments, ka procesa dalībnieku izteikumi varbūtēji ir kādas aplamības un tā vietā labāk būtu «jāizlasa likumu nianses») [7] un tai ir jāparedz neietekmējamības garantijas, bet gan daudz drīzāk šis taisnīga tiesas procesa elements jāizprot kā nepieciešamība vērtēt to, cik lielā mērā praktiskā izteiksmē tiesnesis ir prejudiciāli nesaistīts ar iepriekšējo instanču tiesu nolēmumiem vai pirmstiesas kriminālprocesa rezultātiem, vai valsts apsūdzības viedokli vienā vai otrā izskatāmajā jautājumā. Tieši šis aspekts tiesas un tiesnešu neatkarības un objektivitātes koncepta analīzē līdz šim palicis kā vismazāk aplūkotais un visskopāk apspriestais.

Vienlaikus minēto nevar attiecināt uz ārvalstu tiesību zinātnieku paustajiem nereti kritiskajiem viedokļiem par tīšu vai netīšu, tātad – apzināti vai neapzināti (jeb negribēti) demonstrētu neobjektivitāti pret kādu no procesa dalībniekiem. [8] Bijusī ASV Mičiganas štata Augstākās tiesas tiesnese Bridžeta Makkormaka (Bridget Mary McCormack, dz. 1966), kā arī amerikāņu un britu kriminālpsiholoģijas pētnieki pērnā gada septembrī tapušā pētījumā šajā ziņā nekautrējās atzīmēt, ka «[l]ai gan tiesneši, dodot zvērestu, var godprātīgi apņemties būt objektīvi, kad viņi stājas pie lietas iztiesāšanas, psiholoģiskā un juridiskā literatūra liecina, ka tiesnešu juridisko pieeju, uzvedību un lēmumu pieņemšanas procesu zemapziņā ietekmē aizspriedumi, kas atvasināmi no tiesnešu attieksmes, ideoloģijas, izcelsmes un iepriekšējās pieredzes, attiecīgi darbodamies šo iespaidu ietekmē.» [9] Koncepcija, ka tiesneši, tāpat kā citi cilvēki, var izrādīt dažādus aizspriedumus savas dzīves pieredzes dēļ, ir plaši analizēts un par pierādītu atzīstams fakts arī dažādu neseno gadu laikā tapušo pētījumu saturā. [10] Vēl vairāk – tiesību literatūrā nepārprotami atzīmēts, ka tiesnešiem raksturīgais domāšanas veids atšķiras no prokuroru domāšanas veida, ņemot vērā gan atšķirīgos katras profesijas kandidātu atlases kritērijus, gan darba pienākumus un procesuālo funkciju apjomu un saturu. [11] Piemēram, attiecībā uz prokurora lomu tiek norādīts, ka «[..] prokurora domāšanas modelis balstās profesionāli iemācītā nepieciešamībā pamanīt un sodīt likumpārkāpumu». [12]

Pētot tiesu resorā strādājošo domāšanas modeļus psiholoģiskā dimensijā, tiesību zinātnieki ir formulējuši uzskatu, ka tiesnešiem varbūtēji piemītošās objektivitātes trūkums attieksmē pret procesa dalībniekiem vispārēji iedalās divējādi – kā «pro-defense» attieksme jeb slieksme par labu aizstāvībai un «pro-prosecution» attieksme, domāšanas un spriešanas modeli virzot atbilstoši valsts apsūdzības uzturētāja uzskatiem. [13] Tādējādi iepriekš atzīmētās procesuālās alianses esība arī Latvijas kriminālprocesā (protams, ne visos gadījumos) nav vis kāds varbūtēji paranoidāls vērtējums par krimināltiesāšanas trūkumiem, bet gan tiesību zinātnē un psiholoģijā plaši pētīts psiholoģiskas ievirzes fenomens. Tādējādi arī izskaidrojama nereti vērojamā iezīme, ka juridiskā argumentācija vai procesuālas iniciatīvas, kas nākušas no aizstāvības puses, tiek vērtētas skeptiski un ar vāji slēptu neuzticību, sak’, kas jums aiz ādas, savukārt viss, ko pauž valsts apsūdzības uzturētājs, tiek uztverts ar krietni lielāku uzticības pakāpi. Tas arī paskaidro, kālab virknē gadījumu ir vērojams, ka «[..] profesionālās attiecības starp tiesnesi un prokuroru nav spoguļattēls attiecībām, kādas ir starp aizstāvi un tiesnesi.» [14] Līdz ar to nesamērīgi uzkrītoša familiaritāte starp tiesnesi un apsūdzības funkcijas realizētāju «[..] ne tikai faktiski ietekmē akuzatoriālā procesa pareizu darbību, bet arī rada procesuālās sistēmas negodīguma iespaidu.» [15] Citiem vārdiem – «[..] objektivitātes šķietamība ir būtiska tās reālas esamības izpausme, [..] [turklāt] bez šķietama un faktiska taisnīguma demokrātijā pazūd cieņa pret tiesībām.» [16]

Minētā kontekstā ir atzīmējams, ka ASV trešais prezidents (1801–1809) Tomass Džefersons (Thomas Jefferson, 1743–1826), kurš pazīstams kā viens no ASV Neatkarības deklarācijas (1776) radītājiem un kaismīgiem individuālo tiesību aizstāvjiem, savā inaugurācijas runā 1801. gada 4. martā bija uzsvēris – lai aizsargātu ikviena indivīda vēlmi pasargāt to, kas tam ir svarīgs un dārgs, ir nepieciešams precīzi apzināties «[..] būtiskākos valsts pārvaldes pamatprincipus un, secīgi, tos noteikumus, kas nosaka robežas šo principu realizācijai.» [17] Tādējādi T. Džefersons ieskicēja nepieciešamību pēc «[..] vienlīdzīga un precīza taisnīguma pret visiem cilvēkiem neatkarīgi no reliģiskās vai politiskās piederības vai pārliecības; [..] vairoties no negodprātīgam aliansēm [..]» [18].

Šāds formulējums apstiprina, ka tiekšanās pēc taisnīguma, kas nekādi nav nošķirams no tiesiskuma koncepta vai māksloti pretnostatāms tam, kriminālprocesā ievērojamu nozīmi piešķir arī visiem formālajiem procedūras elementiem, tostarp – tiesneša objektivitātei un neatkarībai. Lai gan šī nozīme nav uzskatāma par izšķirīgi būtisku, nav strīda par to, ka tiesneša atrašanās dažādu psiholoģisku vai normatīvi radītu prejudīciju iespaidā var būtiski ietekmēt ne tikai procesa kopējo rezultātu, bet arī atsevišķu apsūdzētā individuālgarantiju respektēšanu lietas iztiesāšanas gaitā. Citiem vārdiem – īstena tiesneša neatkarība ir vērojama vien tajos gadījumos, kad lietas izskatīšanas procesā tiesa (tiesnesis) nevis formāli, tas ir, ārēji un māksloti apliecina, piemēram, uz apsūdzēto attiecināmās nevainīguma prezumpcijas funkcionēšanu, jo lieta tobrīd vēl nemaz nav izspriesta pēc būtības, bet gan līdz pat došanās uz apspriežu istabu gala nolēmuma taisīšanas momentam ar pārliecību «50 pret 50» jeb taisnība var būt gan valsts apsūdzības funkcijas realizētājam, gan aizstāvībai vērš savu kritiskās domāšanas un spriestspējas vektoru tiklab uz prokurora, kā aizstāvības argumentiem. Minētajam, pēc būtības – formālajam tiesvedības organizatoriskajam aspektam, ir nepieciešama gan tā normatīva reglamentācija, gan, jo būtiskāk, tā praktiska īstenošana. Tikai tādā veidā ir iespējams radīt kaut vai formālu šķietamību, ko sevišķi atzīmējuši sacīkstes principu kriminālprocesā analizējošie ārvalstu tiesībnieki, ka tiesnesis apsūdzētā aizstāvības apsvērumus patiešām ir nopietni un pēc būtības vērtējis, analizējis un lēmis par to atspēkošanu vai pievienošanos to saturam.

Jāatzīmē, ka tieši uz procesuālajām tiesību normām gulstas ievērojama taisnīguma un tiesiskuma nodrošināšanas slodze, jo tās «[..] attiecīgo tiesisko jautājumu izlemj ne tik daudz pēc satura, kā pēc procedūras» [19]. Tādējādi, neraugoties uz kriminālprocesuālo pamatprincipu būtisko nozīmi, tiem caurvijot atsevišķu procesuālo institūtu un normu praktiskās piemērošanas nianses, nav šaubu, ka, iztrūkstot konkrētu tiesību institūtu – lēmuma pieņemšanu kasācijas kārtībā apspriežu istabā – reglamentējošām normām, apsūdzētajam nevar rasties pietiekama pārliecība par to, kad senatoru kolēģija caurlūko konkrēto lietu un kad – apspriežas par nolēmuma saturu, izlemjot tajā formulējamos secinājumus par tiesību jautājumiem, un kādos apstākļos un kur top Senāta nolēmumi par iepriekš apspriestajiem apstākļiem.

Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc tiesību uz taisnīgu tiesu praktiska realizācija apsūdzētajam ir vienlīdz būtiska un nozīmīga arī kasācijas instances tiesā, ir jāatgādina apstāklis, ka krimināltiesību pamatā ir tiesiskās drošības princips (latīņu val. – res iudicata ius facit inter partes et pro veritate habetur) [mūsdienās – tiesiskās paļāvības princips], proti, tiesneša lēmumam jābūt autoritatīvam, kuru legālā ceļā nevar atcelt nekāda vara. [20] Vienlaikus tiesu sistēmā nevar tikt pilnībā eliminēts kļūdu risks – arī tiesneši var maldīties, un tāpēc jābūt iespējai, lai spriedums tiktu izlabots, ja tas izrādījies neprecīzs. [21] Kā norādīts tiesību doktrīnā, «[t]ieši uz [šādu kļūdu] novēršanu ir vērsta visa tiesu sistēma. Cilvēks, kurš ir zaudējis iepriekšējās tiesu instancēs, ar pēdējo cerību griežas Senātā, lai tomēr saņemtu taisnīgu savas lietas atrisinājumu. Tādējādi var secināt, ka kasācijas instances tiesnešu jeb senatoru pieņemtie lēmumi veido personas uzticību tiesu sistēmai valstī kopumā.» [22]

Civilprocesu, kā arī kriminālprocesu un administratīvo procesu caurauž procesuāltiesiskais princips, kas paredz, ka tiesai savs nolēmums ir jāmotivē. Tomēr tas nav absolūts princips un no tā var būt paredzēti izņēmumi, kā, piemēram, tas ir paredzēts Civilprocesa likumā attiecībā uz Senāta rīcības sēžu lēmumiem, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikumu. Izņēmuma pamatojums saistāms ar apsvērumiem, ka, pirmkārt, raugoties no personas tiesību nodrošināšanas viedokļa, lēmuma argumentācija ir nepieciešama, lai lietas dalībnieks zinātu lēmuma motīvus un varētu lietderīgi un efektīvi pārsūdzēt to. [23] Ikviens nepareizs tiesas spriedums mazina tiesu prakses vienotību un uzticēšanos tiesām. [24] No šīm atziņām nepārprotami secināms, ka no kļūdu un kļūmju riska nav pasargāts arī Senāts. Vēl vairāk – kā norādīts tiesību doktrīnā, «[m]ūsu krimināltiesību sistēma balstās uz fundamentālu fikciju, ka tiesas ievēro likumu.» [25] Tomēr Senāta nolēmums ir galīgs, un tieši tāpēc personai jo sevišķi ir nepieciešamas tiesiskās garantijas, lai pārliecinātos, ka pat tai nelabvēlīgs nolēmums ir pieņemts taisnīgā, tiesiskā un pietiekamas tiesiskuma garantijas nodrošinošā procesā.

Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka kriminālprocesa rezultātā var iestāties tādas tiesiskās sekas, kas būtiski ierobežo personas pamattiesības, tādējādi ir nepieciešams nodrošināt to, lai personas iespējas aizstāvēties būtu efektīvas, nevis formālas. [26] Kriminālprocesa ietvaros kasācijas instances tiesā tas nozīmē, ka personai ir jābūt iespējai vēl pēdējā instancē pilnvērtīgi realizēt savu aizstāvību, tajā skaitā pārliecinoties par to, ka nolēmums tās lietā tiek pieņemts atbilstoši visām tiesiskuma pamatnostādnēm. Kā skaidrots tiesību literatūrā, tiesas lēmuma valoda galvenokārt ir loģikas valoda. Un loģiskā metode un forma glaimo tām ilgām pēc noteiktības un miera, kas piemīt ikviena cilvēka prātam. [27] Taču aiz nolēmuma loģiskās formas slēpjas spriedums par konkurējošo normatīvā regulējuma relatīvo vērtību un nozīmi, kas turklāt bieži vien ir neizteikts un neapzināts spriedums. [28]

Procedūra kasācijas kārtībā ir speciāla kriminālās tiesvedības stadija, un tās sekas var izrādīties izšķirošas apsūdzētajam. Arī Latvijas kriminālprocess ir uzlūkojams kā vienots veselums. Izskatot lietu kasācijas kārtībā, sekas var izrādīties izšķirošas apsūdzētajai, respektīvi, ar zemākas instances tiesas spriedumu notiesātajai vai attaisnotajai personai. [29] Kā jau atzīmēts iepriekš, mutvārdu procesā tamlīdzīgu garantiju nodrošinājums ir fiksējams, kurpretim rakstveida procesā izskatot lietu kasācijas kārtībā, apsūdzētajam vai citam procesam dalībniekam nav iespēju panākt to, lai papildu relevantie juridiskie apsvērumi, piemēram, par tiesību normu saturu, tiktu uzklausīti. Tiesiskās vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas, savukārt, garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus. [30]

Ievērojot to, ka personai nav iespēju pieprasīt obligātā kārtā īstenojamu mutvārdu procesu Senātā, turklāt ne visās lietās tas objektīvi arī ir nepieciešams, ir pamats konstatējumam, ka likumdevējs līdz šim nav pietiekami izvērtējis kasācijas instances tiesas lomu procesa taisnīguma nodrošināšanā. Vēl vairāk – izstrādājot rakstveida procesa modeli Senātā, kriminālprocesuālais noregulējums to ir ļāvis izveidot kā visnotaļ necaurspīdīgu, personai neizprotamu un ilgu procedūru, kurā apsūdzētajam vispār nav iespēju tapt uzklausītam no kasācijas sūdzības iesniegšanas un Kriminālprocesa likuma 578. pantā paredzēto rakstveida paskaidrojumu iesniegšanas pašā procesa sākumposmā līdz pat brīdim, kad Senāts pasludina galīgo kasācijas instances tiesas nolēmumu.

Jautājumā par rakstveida procesa noteikšanu kasācijas sūdzības izskatīšanai likumdevējs ir radījis iespēju Senātam jau pirmšķietami paust uzskatu, ka lietas materiāli ir pilnībā pietiekami lietas izskatīšanai, tādējādi tiesu varas vārdā teju vai apgalvojot – «Apsūdzētais, Jūsu lieta justīcijai nešķiet sevišķi nozīmīga». Lai gan minētais izteikums var pat šķist cinisks vai necieņu paudošs, ir svarīgi apzināties, ka personai, kura cīnās par savām tiesībām kriminālprocesā un kura saprot, ka notiesājoša sprieduma gadījumā tai var tikt atņemta līdzšinējā iedzīve un ierobežota personīgā brīvība, tas faktiski nozīmē lielu pazemojumu un necieņas izpaudumu, ja tiek pateikts, ka viņa lieta nav sevišķi nozīmīga. Valstij, veidojot normatīvo regulējumu, ir pienākums ikvienu procesa dalībnieku uzskatīt par subjektu, tātad – cieņu pelnošu indivīdu. Līdz ar to, ja likumdevējs ir paredzējis iespējas kasācijas kārtībā lietu izskatīt rakstveida procesā, ir jānodrošina pietiekamas procesuālās garantijas, kas personu nepadarītu par procesa objektu un nepostulētu attieksmi, ka personas uzklausīšana tāpat nav vajadzīga un ka Senātam konkrētā lieta nešķiet sevišķi nozīmīga.

Procesuālās ekonomijas un procesa paātrināšanas interesēs Kriminālprocesa likums jau sākot no pirmstiesas kriminālprocesa uzsākšanas momenta paredz dažādus risinājumus procesa efektivizēšanai un paātrināšanai. Tamlīdzīga mērķa realizēšanā liels atspaids ir bijuši arī pēdējo gadu laikā tapušie, dažkārt – arī visnotaļ apšaubāmas konstitucionālās kvalitātes kriminālprocesuālā noregulējuma grozījumi.

Līdz ar to, ja persona ir nonākusi līdz procesuālajam momentam, kurā tās lieta tiek izskatīta Senātā augsti kvalificētu senatoru kolēģijas sastāvā, tad personai ir nodrošināmas garantijas, lai pārliecinātos, ka šīs process ir objektīvs, taisnīgs un ka personai ar saviem argumentiem un relevantajiem apsvērumiem ir iespējas vērst senatoru uzmanību uz to vai citu juridiski būtisko apsvērumu. Citiem vārdiem, ja kriminālprocesuālais noregulējums pirmstiesas kriminālprocesa rezultātiem pirmajā un apelācijas instances tiesā jau ir piešķīris prejudiciālu nozīmi, tad tomēr justīcijas sistēmā būtu jāatstāj vismaz viens atsvars, savdabīgs pēdējais bastions Senāta veidolā, kurā šie, nereti, kliedzošie juridiskie defekti un kriminālistiskās rūpības trūkumi varētu tikt eliminēti un uz tiem tiktu vērsta zemāko instanču tiesu uzmanība. Tieši tāpēc šajā izklāstā nozīmi iegūst jautājums, kuru publikācijas ievadā iezīmēja autori – no tiesībām uz taisnīgu tiesu atvasināmo prasību, ka tiesas spriešanai primāri ir jāsakņojas dziļā tiesību izpratnē, kas uz šķetināmo tiesisko situāciju raugās plašāk nekā četru tiesību normu interpretācijas apakšmetožu robežās.

To ievērojot, hipotētiskais likumdevēja pamatpostulāts – ātrāka un efektīvāka kriminālprocesa norise, izskatot lietu kasācijas kārtībā, būtu panākams, valstij visupirms piešķirot lielākus resursus Senāta darbības organizēšanai, nevis nesaudzīgi «apcirpjot» jebkuras līdz šim jēgpilni funkcionējošās apsūdzētā procesuālās garantijas. Citiem vārdiem, persona nedrīkstētu kļūt par ķīlnieku tam, ka Senātā ir liels lietu uzkrājums vai, piemēram, darbaspēka trūkums kvalitatīvas juridiskās izpētes veikšanai par sarežģītiem tiesību jautājumiem.

Rakstveida process kā viens no kriminālprocesa norises veidoliem, turklāt ar izteiktu dominanci tieši kasācijas instances tiesā, ir saistīts arī ar tādu apstākli kā nepieciešamību sekmēt apsūdzētā un vienlaikus arī sabiedrības spēju uzticēties tiesu varas darbībai. Tamlīdzīga kredīta garantija ir no Satversmes 92. panta atvasināmā ideja par valsts pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošina šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu. [31] Līdz ar to neatkarīga tiesa ir tiesiskas un demokrātiskas valsts obligāts priekšnoteikums, [32] kas turklāt kalpo kā viens no galvenajiem instrumentiem, kas nodrošina tiesas objektivitāti. [33]

Minētais ir sevišķi būtisks aspekts kriminālprocesā, kur taisnīgas tiesas garantijas tiek saprastas trejādās dimensijās: 1) tiesa, kura izskata lietu, ir jābūt ar likumu izveidotai, objektīvai un neatkarīgai, savukārt tiesnešiem, kuri izskata lietu, ir jābūt objektīviem un neatkarīgiem; 2) tiek ievērotas prasības uz procesa gaitu; 3) tiek ievērotas procesuālās garantijas konkrētai personu kategorijai. [34] Tiesu varas neatkarības prasība ir cieši saistīta ar tiesu varai piemītošo tiesas spriešanas uzdevumu, jo tas var tikt realizēts pienācīgā kārtā tikai tad, ja tiesa ir neatkarīga un pakļauta tikai likumam. [35] Turklāt tiesas un tiesnešu neatkarība attiecas ne vien uz tās iztiesāšanas stadiju, bet arī uz visām tiesnešu un tiesas procesuālajām darbībām. Tiesnešu neatkarības un likumpakļautības princips procesuāli izpaužas tā, ka tiem tiek nodrošināti apstākļi, kas izslēdz jebkāda veida blakus ietekmi lietas izspriešanas procesā, it sevišķi – apspriedes un tiesas nolēmuma taisīšanas laikā. [36] Minētais aspekts cieši savijas ar tiesas apspriedes institūtu un ar to saistīto tiesas apspriežu istabas noslēpumu, kas, kā to izklāsta turpinājumā raudzīsies pierādīt autori, ir attiecināms arī uz rakstveida procesa formu, izskatot tiesai nodoto izspriežamo jautājumu.

Minētā kontekstā ir ļoti būtiski uzsvērt, ka tiesnešu procesuālā neatkarība nenozīmē, ka tiesneši drīkst rīkoties patvaļīgi. Proti, «[j]a likumā noteikto neatkarību kāds traktē kā doto iespēju tiesai vai tiesnesim rīkoties pēc saviem voluntāriem ieskatiem – pašam neievērot likumu, nepildīt savus pienākumus, neievērot noteikto kārtību vai darba disciplīnu, tad tā ir tikai un vienīgi patvaļa un vulgarizēta likuma izpratne.» [37] Tādējādi visās savās procesuālajās darbībās tiesnesim stingri jāvadās no likuma, jo no tiesnešu neatkarības un likumpakļautības principa ir atvasināma visu tiesas lēmumu patstāvība. [38] Tāds uzskats savukārt pamato iepriekš atzīmēto konstatējumu, ka tieši atbilstoša satura un skaidrības pakāpes kriminālprocesuālās normas, ko caurvij fundamentāli principi, nodrošina nepieciešamo taisnīguma līdzsvaru visā kriminālprocesa gaitā.

Tādējādi, lai gan tiesnesim jāuzklausa un jāapsver procesa dalībnieku viedokļi, tie viņu nesaista. Izlemjot jautājumus, tiesa rīkojas neatkarīgi un pamatojoties uz likumu. [39] Citiem vārdiem, tiesas spriešanas procesā likumdevējam ir jānosaka pietiekamas iespējas tiesai uzklausīt un iegūt visu informāciju, kurai piemīt vai varētu piemist nozīme, izskatot konkrēto lietu. Tas ir saistīts ar tiesneša neatkarības funkcionālo būtību – krimināllietas iztiesāšanas laikā tiesnesis ir pakļauts tikai likumam un savai iekšējai pārliecībai, kura, savukārt, rodas, iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem un visiem juridiski relevantajiem apsvērumiem un argumentiem. [40]

Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tiesas (tiesneša) objektivitātes prasībai ir izvirzāmi divi nozīmīgi kritēriji – subjektīvais un objektīvais. [41] Tiesas (tiesneša) subjektīvā neieinteresētība paredz, ka tiesai (tiesnesim) jābūt subjektīvi brīvam no personiskiem aizspriedumiem vai personiskās ieinteresētības lietas iznākumā. Savukārt tiesas (tiesneša) objektīva neieinteresētība nosaka, ka, lai neraugoties uz personisko attieksmi, nepastāv noteikti apstākļi, kas rada bažas par tiesas (tiesneša) objektivitāti, vai nepastāv juridiska rakstura šķēršļi, piemēram, ja tiesneša subjektīvā attieksme ir neitrāla, bet attiecīgo lietu viņš nevar skatīt likumā noteikto ierobežojumu dēļ. [42]

Objektīvais aspekts nozīmē, ka tiesai ir jābūt neieinteresētai, kas izpaužas veidā, ka tai ir jānodrošina pietiekami daudz garantiju, lai izslēgtu jebkuras pamatotas šaubas par tās objektivitāti. [43] Tiesību doktrīnā jo sevišķi tiek uzsvērts, ka tiesas un tiesneša objektivitātes aspektā svarīgs elements ir pat šķietamība par iespējamu objektivitātes trūkumu. [44] Tas saistāms ar apstākli, ka tiesai ir pienākums radīt sabiedrības un procesa dalībnieku uzticību, kas ir demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. [45] Uzticība tiesu varai un Senāta darbam ir iespējama, nodrošinot atbilstošu procesuālo ietvaru, kādā konkrētā tiesu instance izskata lietu atbilstoši tās kompetencei. Kā autori to jau ir atzīmējuši, lietas izskatīšana kasācijas kārtībā rakstveida procesā procesa dalībniekiem nesniedz pilnu pārliecības garantiju par šī procesa norisi, par tā posmiem, par apstākļiem, kādos senatori apspriežas un izlemj izskatīšanā esošo lietu un cik dienu laikā pieņem galīgo Senāta lēmumu.

Tiesnešu Ētikas komisija ir paudusi uzskatu, ka par tiesneša neatkarību jāspēj pārliecināties saprātīgam vērotājam no malas. [46] Šis kritērijs arī Tiesnešu Disciplinārtiesas praksē ir ticis sasaistīts ar jautājumu par sabiedrības un procesa dalībnieku uzticību, kas demokrātiskā sabiedrībā jābauda tiesai. [47] Līdz ar to pat tikai šķietamība par procesa norises iespējamo objektivitātes un neatkarības trūkumu var būt kritiska un graut uzticību, kuru sabiedrība un katrs atsevišķs indivīds dāvājis tiesu varai. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas ir atzinusi, ka tiesneša neatkarības un objektivitātes trūkumu var konstatēt ne vien tad, ja tas ir pierādīts, bet arī tad, ja par tiesneša neatkarību un objektivitāti var rasties pamatotas šaubas. [48]

Uzticības jautājums tiesai un tiesneša darbam ir cieši saistīts ar sabiedriskās kārtības institūtu, kurš kalpo kā mēraukla procesuālo tiesību efektivitātes un lietderīguma novērtējumam. Proti, ja sabiedrība neuzticas tiesai un tās spējai taisnīgi izšķirt strīdu, tad indivīdiem piemīt tendence tā risināšanai izmantot patvaļīgus līdzekļus. Tādējādi, lai sabiedrībā tiktu nodrošināta pārliecība, ka lieta tiek skatīta objektīvi un taisnīgi, pastāv principi un kritēriji, kas tiesnesim, pildot amata pienākumus, ir jāievēro. Par šo kritēriju noteikšanu un pielāgošanu konkrētām procesuālajām situācijām atbildīgs ir likumdevējs. Demokrātiskā valstī ir svarīgi, lai sabiedrība varētu uzticēties tiesai, un šo uzticību ir iespējams sasniegt, ja tiesa ir neatkarīga un objektīva. [49]

Tiesas objektivitātes pamats ir procesuālās formas ievērošana, tādēļ kriminālprocesuālā noregulējuma sistēmā ir paredzēts tiesneša atstatīšanās un noraidīšanas institūts, kas palīdz kliedēt saprātīgas un pamatotas šaubas par tiesneša spēju objektīvi izspriest lietu. Šie procesuālie institūti palīdz novērst iespējamo interešu konfliktu. Tomēr ne visos gadījumos atstatīšanās un noraidīšanas institūti ir funkcionāli pilnvērtīgi, lai novērstu jebkādas bažas par procesa norisi un tā atbilstību taisnīga tiesas procesa prasībām. Tas atzīmēts arī Satversmes tiesas judikatūrā. [50] Līdz ar to likumdevējs ir tiesīgs, ņemot vērā konkrētās tiesvedības procesa stadijas raksturu, paredzēt vienu vai vairākus dažādus līdzekļus tiesas objektivitātes nodrošināšanai, ciktāl šie līdzekļi ir pietiekami, lai nodrošinātu tiesas objektivitāti šajā tiesvedības procesa stadijā. [51]

Tiesas un tiesneša neatkarība vienlaikus ir arī viens no tiesnešu ētikas principiem. 2021. gada 2. februārī apstiprinātajā Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksā šim ētikas principam ir iezīmēta ļoti nozīmīga vieta. [52] Tā 1. kanonā ir nostiprināta tiesneša neatkarība kā vērtība, nosakot, ka neatkarīga, tikai likumam padota tiesu vara ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. [53] Tie ir paredzēti, lai ieviestu tiesneša ētikas standartus, un šo principu mērķis ir sniegt tiesnešiem norādījumus un nodrošināt tiesu sistēmas locekļu ētikas reglamentēšanas principus, kā arī palīdzēt izpildvaras un likumdošanas varas locekļiem, advokātiem un plašākai sabiedrībai labāk izprast un atbalstīt tiesnešu darbību. Bangaloras principi kalpo kā pamats, lai valstī izstrādātu vietējos standartus un noteikumus, kuri reglamentē tiesnešu profesionālo darbību. Tie kalpo kā vērtīgs līdzeklis, lai stiprinātu tiesnešu neatkarību, objektivitāti, godprātību, godīgumu, kompetenci un rūpību, kā arī nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem tiesā. [54] Bangaloras principiem ir svarīga nozīme tiesneša amata pienākumu pienācīgai veikšanai un sabiedrības uzticībai taisnīgai tiesai. Pamatā ir pieņēmums, ka par savu rīcību tiesneši ir atbildīgi atbilstošu institūciju priekšā, kas ir izveidotas, lai uzturētu tiesnešu rīcības standartus. Institūcijām ir jābūt neatkarīgām un objektīvām, jo tās ir paredzētas, lai papildinātu pastāvošās tiesību un ētikas normas, kuras ir saistošas tiesnešiem. [55]

Papildus minētajam ir jānorāda, ka Latvijas Republika ir pievienojusies arī 1985. gada ANO Tiesu varas neatkarības pamatprincipiem, kuru 7. pants nosaka: katras dalībvalsts pienākums ir sniegt piemērotus līdzekļus, lai tiesu vara varētu pilnībā veikt savas funkcijas. Svarīga tiesnešu neatkarības jēdziena komponente ir apstāklis, ka tas nevar tikt ierobežots vienīgi ar individuālu tiesnesi un ar viņa personīgo neatkarību. Ņemot vērā tiesas konstitucionālo lomu, jānodrošina arī tiesu varas institucionālā jeb kolektīvā neatkarība. [56] Praktiskā izteiksmē tas nozīmē nepieciešamību tiesnesim būt arī iekšēji neatkarīgam: «Ja runājam par tiesneša neatkarību tiesu sistēmas iekšienē, tad parasti kā tie potenciālie neatkarības apdraudētāji tiek minētas tiesnešu pašpārvaldes institūcijas, citi tiesneši gan tajā pašā tiesā, gan augstākās tiesās un, protams, arī tiesu priekšsēdētāji. Tiesneša neatkarība nozīmē to, ka tiesnesis var katru lietu izskatīt patstāvīgi, pieņemt savus lēmumus lietā patstāvīgi, balstoties uz lietas faktiem un tiesību normām. Tiesnesim ir jābūt brīvam no jebkāda spiediena, draudiem vai iejaukšanās lietas izskatīšanā.» [57]

Šo apsvērumu gaismā ir jāatzīmē, ka tiesu un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis – tas ir būtisks nosacījums cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšanai, [58] jo tikai neatkarīga tiesa var būt efektīvas cilvēka pamattiesību aizsardzības pamatā. [59] Tomēr šie principi primāri nosaka tikai pareizo ceļu jeb kalpo kā orientieris vispārējā tiesneša darbības ceļā, izvirzot nepieciešamību pēc striktām procesuālām prasībām, kas šīs vērtības «iedzīvinātu» praksē. [60] Turklāt visi deklarētie tiesnešu neatkarības postulāti ir tikai ideāli un jābūtības izteiksmē formulētas likumdošanas konstrukcijas, ja tiem iztrūkst faktiska normatīvā nodrošinājuma, kas būtu izteikts konkrēti piemērojamās un uz krimināllietas iztiesāšanu attiecināmos procesuālajos institūtos.

Būtiski piebilst, ka augstāk minētais ieskats nekādi nevarētu tikt tulkots kā autoru mēģinājums apšaubīt Augstākās tiesas tiesnešu personisko un individuālo neatkarību, objektivitāti un profesionalitāti. Taču tiesas spriešana un nolēmuma taisīšana atbilstoši kontinentālajā Eiropā nostiprinātajai izpratnei kā papildu tiesneša neatkarības garantiju paredz tiesas apspriedes institūtu, kura ietvaros īstenojama nopietna diskusija par attiecīgi izspriežamajiem tiesību jautājumiem. Ievērojot, ka jebkuru jautājumu izlemšana kriminālprocesā kasācijas kārtībā ir īstenojama trīs senatoru sastāvā, tieši apspriedes institūta normatīva nostiprināšana ļautu novērst absolūti iespējamo varbūtību, ka apstākļos, kad lietu pēc būtības analizējis tikai tiesnesis-referents, bet pārējie divi senatori lietā nav ieņēmuši aktīvu kognitīvi izzinošo pozīciju un līdz ar to arī mazāk aktīvu iesaisti tiesiskajā disputā, paļaudamies vien uz referenta ziņojumu, tamlīdzīga paļaušanās var nozīmēt tiesneša neatkarības deformēšanu.

Tādējādi tiesas apspriedes institūtam piemīt ievērojama institucionālā nozīme, kas ļautu izslēgt šaubas, ka ik katras lietas izskatīšanas rezultāts ir pakļauts tikai tiesneša-referenta tiesiskajai apziņai, tiesību izpratnei un vērtējumam par izskatāmo lietu, pēc būtības pat neparedzot iespējas jēgpilni vai vienlīdz kvalitatīvi oponēt referējošā tiesneša izvirzītajiem argumentiem. Tiesneša apziņas neietekmējamība, kas nodrošināma tiesas apspriedē, kasācijas instances tiesā nozīmētu to, ka pārējie senatori lietas būtības analīzei nepievēršas vienlīdz padziļināti kā to darījis tiesnesis–referents, bet vienlaikus izslēdzot absolūtu aprioru vienprātību par izlemjamo jautājumu.

Minētais nozīmē, ka tiesas apspriedes institūtam ir jābūt maksimāli formalizētai tiesiskajai procedūrai, ievērojot to, ka arī tiesnešu vidū ir cilvēki ar atšķirīgu autoritāti, kā arī, bez šaubām, prasmi uztiept savu viedokli. Ja minētā kārtība nav formalizēta tiktāl, ciktāl apspriedes veicēji ir absolūti neatkarīgi subjekti ar vienādām tiesībām paust savu viedokli, tad katra individuālā tiesneša neatkarība tiek iedragāta, jo iztrūkst pilnvērtīgas formālas un tehniskas iespējas savu viedokli aizstāvēt. Institucionālas apspriedes forma, tās organizācijas noteikumi un nosacījumi šo neatkarību garantētu.

Tādējādi minētais ieskats nekādi neapšauba faktisko un praktiski īstenoto Augstākās tiesas senatoru neatkarību, vienlaikus izvirzot priekšlikumu, ka sabiedrības un apsūdzētā acīs tiesvedības process kasācijas instances tiesā var iegūt nepieciešamo taisnīguma pakāpi, ja parakstītais Senāts lēmums ietver tiesnešu atbildības garantiju par tajā izteikto tiesisko vērtējumu atbilstību pilnīgi visu tiesnešu tiesiskajai apziņai un izpratnei par izskatāmo lietu. Tieši nolēmuma galīgums, kura pieņemšanas procedūrā nav atvēlēta vieta tiesas apspriedes institūtam, veido kolektīvo bezatbildību, kas ļauj pieņemt savai iekšējai pārliecībai pretējus nolēmumus, vienkārši pakļaujoties vairākuma vai daudzpieredzējušāka, vai autoritatīvāka kolēģa apsvērumiem.

[1]         Rusanovs E., Lielbriede L. Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanas īpatnības kriminālprocesā kasācijas instances tiesā. II. Rakstveida un mutvārdu procesa modalitātes kasācijas kārtībā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/283837-ii-rakstveida-un-mutvardu-procesa-modalitates-kasacijas-kartiba/ [aplūkots 2023. gada 14. septembrī].

[2]         Šeit autori uzskata par nepieciešamu vēlreiz atzīmēt to, ka tiesības uz aizstāvību ir Satversmes 92. panta saturā nostiprināta tiesiskā garantija, kas konkretizēta Kriminālprocesa likumā gan pamatprincipu saturā, gan citās procesuālajās normās un institūtos. Kriminālprocesa likuma 20. pants konkretizē minēto garantiju kriminālprocesuāla principa līmenī, atzīmējot, ka katrai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir tiesības uz aizstāvību, tas ir, tiesības zināt, kāda nodarījuma izdarīšanā to tur aizdomās vai apsūdz, un izvēlēties savu aizstāvības pozīciju. Savukārt aizstāvību persona var realizēt vai nu pati, vai uzaicinot aizstāvi. Par aizstāvi kriminālprocesā var būt zvērināts advokāts, zvērināta advokāta palīgs; Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, kurš ieguvis advokāta kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, un ārvalsts advokāts, kurš nodrošina aizstāvību atbilstoši starptautisko līgumu saturam. Tādējādi tiesības uz aizstāvību nav subjektīva kaprīze, procesa vilcināšanas metode vai atsevišķu personu sevišķs untums kriminālprocesa organizācijas butaforiskai realizācijai, bet gan objektīva tiesiska vērtība demokrātiskas valsts kriminālprocesa modelī.

[3]         Rusanovs E., Lielbriede L. Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanas īpatnības kriminālprocesā kasācijas instances tiesā. I. Kasācijas instances tiesa permanentā spriedzē starp jābūtību un realitāti. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/283781-tiesibu-uz-taisnigu-tiesu-istenosanas-ipatnibas-kriminalprocesa-kasacijas-instances-tiesa/ [aplūkots 2023. gada 18. septembrī].

[4]         Кудрявцева А. В., Спиридонов М. С. Понятие и содержание тайны совещательной комнаты в уголовном судопроизводстве. Bulletin of the South Ural State University. Ser. Law. 2020, Vol. 20, No. 3, p. 28–35.

[5]         Rusanovs E., Lielbriede L. Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanas īpatnības kriminālprocesā kasācijas instances tiesā. II. Rakstveida un mutvārdu procesa modalitātes kasācijas kārtībā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/283837-ii-rakstveida-un-mutvardu-procesa-modalitates-kasacijas-kartiba/ [aplūkots 2023. gada 14. septembrī].

[6]         Matule S., Lielbriede L. Ģenerālprokurors: prokurora pieejai un domāšanai ir jābūt tādai pašai kā tiesnesim. Jurista Vārds, 26.09.2023., Nr. 39 (1305), 6.-13. lpp.

[7]         Matule S., Lielbriede L. Ģenerālprokurors: prokurora pieejai un domāšanai ir jābūt tādai pašai kā tiesnesim. Jurista Vārds, 26.09.2023., Nr. 39 (1305), 6.-13. lpp.

[8]         Perry S. Overcoming Judicial Bias. Litigation, Summer 2009, Vol. 35, No. 4, p. 28.–31.; Stainbrook S. J. Strategies for Handling a Hostile Judge. Litigation, Spring 2007, Vol. 33, No. 3, p. 49.–52.

[9]         Berryessa C. M., Dror I. E., McCormack C. J. B. Prosecuting from the bench? Examining sources of pro-prosecution bias in judges. Legal and Criminological Psychology, 12.09.2022., No. 28, p. 1.–14.

[10]      Harris A. P., Sen M. Bias and judging. Annual Review of Political Science, 2019, Vol. 22, p. 241.–259.

[11]      Berryessa C. M., Dror I. E., McCormack C. J. B. Prosecuting from the bench? Examining sources of pro-prosecution bias in judges. Legal and Criminological Psychology, 12.09.2022., No. 28, p. 1.–14.

[12]      Goldberg J. H., Lerner J. S., Tetlock P. E. Rage and reason: The psychology of the intuitive prosecutor. European Journal of Social Psychology, 1999, Vol. 29, No. 5.–6., p. 781.–795.

[13]      Binnall J.M, Petersen N. Building Biased Jurors: Exposing the Circularity of the Inherent Bias Rationale for Felon-Juror Exclusion. Psychiatr Psychol Law. 2019 Dec 19; Vol. 27(1), p. 110.–125.

[14]      Flowers K. R. An Unholy Alliance: The Ex Parte Relationship Between the Judge and the Prosecutor. Neb. L. Rev., 2000, Vol. 79, p. 268.

[15]      Flowers K. R. An Unholy Alliance: The Ex Parte Relationship Between the Judge and the Prosecutor. Neb. L. Rev., 2000, Vol. 79, p. 271.

[16]      Flowers K. R. An Unholy Alliance: The Ex Parte Relationship Between the Judge and the Prosecutor. Neb. L. Rev., 2000, Vol. 79, p. 271.

[17]      Thomas Jefferson First Inaugural Address. Pieejams: https://avalon.law.yale.edu/19th_century/jefinau1.asp [aplūkots 2023. gada 28. septembrī].

[18]      Thomas Jefferson First Inaugural Address. Pieejams: https://avalon.law.yale.edu/19th_century/jefinau1.asp [aplūkots 2023. gada 28. septembrī].

[19]      Japiņa G. Juridiskā metode un tiesību jēdziens tās aspektā vācu autoru darbos. Grāmatā: Vispārīgās tiesību teorijas un valstszinātnes atziņas. Zinātniski metodiski raksti. Rīga: Latvijas Universitāte, 1997, 87. lpp.

[20]      Gruziņš P. Kasācijas institūts Kriminālprocesa likumā. Jurista Vārds, 09.05.2006., Nr. 18 (241). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/134426-kasacijas-instituts-kriminalprocesa-likuma/ [aplūkots 2023. gada 5. augustā].

[21]      Gruziņš P. Kasācijas institūts Kriminālprocesa likumā. Jurista Vārds, 09.05.2006., Nr. 18 (241). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/134426-kasacijas-instituts-kriminalprocesa-likuma/ [aplūkots 2023. gada 5. augustā].

[22]      Kūtris G. Tiesības uz taisnīgu tiesu un lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Jurista Vārds, 01.02.2022., Nr. 5 (1219), 11.-13. lpp.

[23]      Laviņš A. Pārdomas par Senāta darbības efektivitāti. Jurista Vārds, 07.05.2013., Nr. 18 (769). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/256522-pardomas-par-senata-darbibas-efektivitati/ [aplūkots 2023. gada 9. augustā].

[24]      Gulbis R. Kasācijas instances tiesas loma civilprocesā un tiesību sistēmas attīstībā. Ārvalsts investīcijas: kad tiesības mijiedarbojas. Latvijas Universitātes 74. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016, 265. lpp.

[25]      Harawa S. D. Sacrificing secrecy. Georgia Law review, 2021, Vol. 55, No. 593, p. 600.

[26]       Latvijas Republikas Satversmes 92. pants: tiesības uz taisnīgu tiesu. Satversmes tiesas judikatūra. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 84. lpp.

[27]      Drobak N. J., North c. d. Understanding Judicial Decision-Making: The Importance of Constraints on Non-Rational Deliberations. Journal of Law & Policy, 2008, Vol. 26, No. 131, p. 135.

[28]      Drobak N. J., North c. d. Understanding Judicial Decision-Making: The Importance of Constraints on Non-Rational Deliberations. Journal of Law & Policy, 2008, Vol. 26, No. 131, p. 135.

[29]      Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta spriedums «Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 390.-392.2 panta un 1997. gada 20. februāra likuma «Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā» pārejas noteikumu 3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam», 4. punkts.

[30]      Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2010-01-01, 17. punkts.

[31]      Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra spriedums «Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.14 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92. pantam». Latvijas Vēstnesis, 12.10.2010., Nr. 161, 10.1. punkts.

[32]      Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013., 52. lpp. Sk. arī: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 181. lpp.

[33]      Kovaļevska A. Neatkarība ir prāta stāvoklis. Pieejams: https://www.at.gov.lv/lv/par-augstako-tiesu/augstakas-tiesas-biletens/augstakas-tiesas-biletens-nr-16/neatkariba-ir-prata-stavoklis [aplūkots 2023. gada 9. augustā].

[34]      Līce K. Komentārs Kriminālprocesa likuma 15. pantam. Grāmatā: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 75. lpp.

[35]      Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 170. lpp.

[36]      Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 170. lpp.; Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Vispārīgā daļa. Tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 79. lpp.

[37]      Tiesu varai jābūt stiprai Juristi un žurnālisti kalpo vienai sabiedrībai. Latvijas Vēstnesis, 30.05.1997., Nr. 132.

[38]      Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 170. lpp.

[39]      Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 172. lpp.

[40]      Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Vispārīgā daļa. Tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 88.–89. lpp.

[41]      Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija spriedums «Par Civilprocesa likuma 464. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 11. punkts.

[42]      Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 62. lpp.

[43]      Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013., 62. lpp.

[44]      Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013., 62. lpp.

[45]      Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013., 62. lpp.

[46]      Tiesnešu ētikas komisijas atziņu krājums: skaidrojumi, atzinumi, lēmumi. 2008-2016. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 54. lpp.

[47]      Tiesnešu Disciplinārtiesas 2015. gada 8. janvāra lēmums lietā Nr. DT–1/2015, 11. punkts.

[48]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1970. gada 17. janvāra spriedums lietā Delkūrs pret Beļģiju, iesniegums Nr. 2689/65.

[49]      Tiesībsarga viedoklis lietā Nr. 2012-16-01, 3. lpp. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/2022/07/tiesibsarga_viedoklis_lieta_nr_2012_16_01_1507145224.pdf [aplūkots 2023. gada 9. augustā].

[50]      Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija spriedums «Par Civilprocesa likuma 464. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 11. punkts.

[51]      Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija spriedums «Par Civilprocesa likuma 464. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 11. punkts.

[52]      Kovaļevska A. Neatkarība ir prāta stāvoklis. Pieejams: https://www.at.gov.lv/lv/par-augstako-tiesu/augstakas-tiesas-biletens/augstakas-tiesas-biletens-nr-16/neatkariba-ir-prata-stavoklis [aplūkots 2023. gada 9. augustā].

[53]      Tiesnešu ētikas kodekss.

Pieejams: https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/9_Tieslietu_padome/Dokumenti/Tiesnesu%20etikas%20kodekss-02_02_2021.pdf [aplūkots 2023. gada 9. augustā].

[54]      The Judicial Integrity group. The Bangalore Principles of Judicial Conduct. 2018. Pieejams: https://www.unodc.org/documents/ji/training/bangaloreprinciples.pdf [aplūkots 2023. gada 9. augustā].

[55]      Tiesnešu ētikas komisijas atziņu krājums: skaidrojumi, atzinumi, lēmumi. 2008-2016. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 17. lpp.

[56]      Jurcēna L. Tiesas institucionālā neatkarība: kā rast līdzsvaru ar citiem varas zariem. Jurista Vārds, 30.08.2022., Nr. 35 (1249), 6.-13. lpp.

[57]      Kovaļevska A. Neatkarība ir prāta stāvoklis. Pieejams: https://www.at.gov.lv/lv/par-augstako-tiesu/augstakas-tiesas-biletens/augstakas-tiesas-biletens-nr-16/neatkariba-ir-prata-stavoklis [aplūkots 2023. gada 9. augustā].

[58]      Abramavičus A. Tiesneša un tiesu neatkarība. Jurista Vārds, 04.04.2006., Nr. 14 (417). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/131941-tiesnesa-un-tiesu-neatkariba/ [aplūkots 2023. gada 9. augustā].

[59]      Rodiņa A. Satversmes tiesa un tiesneša neatkarība: aktuālākie jautājumi. Inovāciju juridiskais nodrošinājums: Latvijas Universitātes 70. konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012, 202. lpp.

[60]      Гуськова А. От чего зависит судебная власть? Russian journal of legal studies, 2019, Vol. 6, № 1 (18), с. 103.