Biroja Blogs

Tiesiskuma un taisnīguma identitātes krīze

17.06.2024.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Linda Lielbriede

2. raksts

II. Teorētiskā ceļakarte tiesiskuma maiņas krustcelēs

Mēģinājumu vienkāršoti izprast «identitātes» koncepta izziņas būtību varētu reducēt līdz pavisam lakoniskam vaicājumam, proti, centieniem izprast jautājuma «kas Tu esi? / kas tas ir?» [1] saturu jeb – mēģināt apjaust, kā raksturojams izziņai pakļautais subjekts vai objekts. Atbildot uz šo jautājumu, identitātei tiek piešķirti dažādi konteksti, to ļaujot izprast ne tikai kā viendimensionālu elementu, kam raksturīga, piemēram, forma vai noteiktas īpašības, bet arī uzlūkot šo subjektu vai objektu tā sociālā rakstura ietvarā, proti, kādu lomu un funkciju tas īsteno sabiedriskajās norisēs. [2] Pārnesot šo identitātes izzināšanas metodi uz mēģinājumu izprast tiesiskuma un taisnīguma konceptu saturu, vismaz teorētiski būtu iespējams apjaust, kādi identitātes līmeņi un līdz ar to – sociālās funkcijas katram no tiem piemīt. Domājams, ka tamlīdzīgs redzesleņķis būtu vērtējams kā vislietderīgākais, lai, ievērojot nostādni, ka, «[..] ja tiesiskums nenodrošina taisnīgumu, tad tiesiskums ir jāmaina» [3], spētu rast atbildi uz to, kas tad īsti ir taisnīgums, kura sasniegšanai tiek paģērēts grozīt tiesiskumu.

Uz tiesiskumu iespējams raudzīties no dažādām perspektīvām – gan vēsturiski izzinošā formā aplūkojot atsevišķus tiesiskuma modeļus, kas kādā konkrētā laika posmā tikuši realizēti kādā valstī vai sabiedriskajā iekārtā, gan analītiski un induktīvi atklājot to, kādi tiesiskuma realizēšanas principi asociatīvi un praktiski ir saistīti ar noteiktu pieņēmumu, ētisko un filozofisko koncepciju, valsts organizācijas formu un juridisko tradīciju izveidošanos, eksistenci un evolūciju. [4] Lai gan hronoloģiskā skatījumā taisnīguma koncepta saknes stiepjas daudz senākā cilvēces vēsturē, tieši tiesiskuma jēdziena konspektīva aplūkošana varētu palīdzēt rast atbildi uz jautājumu, vai laiku lokos vērojamās tiesiskuma modifikācijas ir elements, kas pakļaujams grozīšanai un vienkāršošanai ikreiz, kad tas, iespējams, šķiet izdevīgi. Autoru nolūks dažu publikāciju ietvaros nebūt nav piedāvāt vispusīgu un pilnīgu abu minēto fundamentālo kategoriju satura analīzi, tā vietā, ievērojot ārvalstu tiesībzinātnieku piedāvāto metodoloģiju, paraudzīties uz tiesiskumu ar zināma selektīvisma pieskaņu, [5] atsedzot galvenos tiesiskuma koncepta elementus. [6]

Par modernā tiesiskuma attīstības pirmsākumu pieņemts uzskatīt Apgaismības laikmetu, kura rezultātā, cita starpā, izveidojās modernās, tiesiskās Eiropas valstis, to pamatos liekot nevis paražās balstītas idejiskas abstrakcijas, bet gan klasisko liberālo domātāju darbus. [7] Tādējādi klasiskais 18.–19. gadsimta tiesiskums sakņojas visupirms un galvenokārt Džona Loka [8], Monteskjē [9], Imanuela Kanta [10], Čezāres Bekārijas [11], Vilhelma fon Humbolta [12], Benžamina Konstāna [13] un daudzu citu laikmeta domātāju teorētiski formulētajās koncepcijās un to praktiskās realizācijas formācijās. Analizēt katra no šo, nenoliedzami, izcilo domātāju darbiem nav šīs publikācijas autoru uzdevums, turklāt tamlīdzīgu ambīciju realizācija prasītu arī krietni fundamentālāku izpēti nekā to, ko šīs publikāciju kopas pieticīgajam mērķim veica autori.

Autori var pievienoties ārvalstu pētnieku piedāvājumam, ka modernās tiesiskuma idejas vēsture un evolucionārās attīstības formas uzlūkojamas četru atsevišķu arhetipu ietvaros, to iedalot angļu tiesiskuma izpratnē, Amerikas Savienotajās Valstīs attīstītajā tiesiskuma izpratnē, vācu Rechtsstaat (vācu val. – tiesiska valsts) izpratnē un franču État de droit (franču val. – tiesiska valsts) koncepcijā. [14] Mēģinot ielūkoties šajos tiesiskuma modeļos, jāatzīmē uzskats, ka tiesiskuma jēdziens nebūtu aplūkojams autonomi no «tiesiskas valsts» koncepta (vācu val. – Rechtsstaat), ar kuru tiek galvenokārt saprasts tāda valsts pārvaldes modelis, kas balstītos uz likuma varu, liberālo tiesību aizsardzību un labu pārvaldību. [15] Tādējādi izklāstā, lietojot vai analizējot jēdzienus «tiesiskums» vai «tiesiska valsts», tiek saprasti pēc būtības identi analizējamie elementi.

Būdami saturiski atšķirīgi un praktiskajās formācijās salīdzināšanai nereti grūti pakļaujami, šie tiesiskuma evolūcijas un attīstības virzieni vismaz teorētiskā līmenī ļauj izdalīt kaut vai dažus elementus, kas kopumā raksturo tiesiskuma idejas normatīvo un institucionālo struktūru. Kā pamatprincips, kas liberālisma (šī vārda īstenajā un sākotnēji izprastajā nozīmē, nevis to fenomenu, kuru savā grāmatā aprakstīja Patriks Denīns (Patrick Deneen, dz. 1964)) [16] ideju rezultātā iegūla 18.–19. gadsimta valstisko formāciju pamatos, ir jāpieņem pārliecība, ka tiesiskumam primāri tiek uzticēts uzdevums garantēt indivīda tiesības, to panākot ar politiskās varas dabiskās tieksmes paplašināties un rīkoties patvaļīgi ierobežošanu. [17]

Par modernās tiesiskuma izpratnes aizsācēju angļu juridiskajā tradīcijā ierasti tiek uzskatīts britu tiesību zinātnieks un konstitucionālo tiesību teorētiķis Alberts Venns Deisijs (Albert Venn Dicey, 1835–1922). Jēdzienu «tiesiskums», kas saprotams ar angļu terminu «rule of law», kas, savukārt, bieži vien tiek tulkots kā «likuma vara», A. Deisijs aplūkoja savā ievērojamajā traktātā «Ievads konstitucionālo tiesību studijās» («Introduction to the Study of the Law of the Constitution», 1885). A. Deisija izpratnē tiesiskums veidojās kā tradīcijās balstīta izpratne par lietu kārtību, kura tās ievērošanas un saglabāšanas nolūkos ir formalizējama, ar to saprotot adekvāta un pienācīga tiesiskā ietvara radīšanu. [18] Šādā izpratnē tiesiskums kļūst par universālu vērtību vai vadmotīvu, kas nosaka uz saprātu balstītu cilvēcisko eksistenci, proti, paļāvību, ka, funkcionējot vienādiem noteikumiem, visi konkrētajiem priekšrakstiem pakļautie rīkosies atbilstoši to saturam.

Tiesiskums Anglijā savu atzīšanu ieguva krimināltiesību diskursā, A. Deisijam uzsverot, ka krimināltiesībās, stiprinot tiesiskuma izpratni, sevišķa loma ir piešķirama Habeas corpus. [19] Proti, kriminālatbildības piedraudējums tā smaguma un represīvās iedabas dēļ prasa, lai likumdevējs (neatkarīgi no tā, kā to devē konkrēta valstiskuma konstitucionālajā struktūrā) precīzi formulētu pārkāpuma būtību un atbildību, un sekas, kādas par to iestājas. [20] A. Deisija ieskatā, krimināltiesību normu precizitāte un nepārprotamība vērtējamas kā aksiomātiskas iedabas prasības, kas no tiesiskuma idejas atvasināmas un attiecināmas uz krimināltiesībām. [21]

Šī ideja, būdama nenoliedzama novitāte 18.–19. gadsimta tiesiskās domāšanas evolūcijā, 20. gadsimta tiesību doktrīnā faktiski bija ieguvusi neapstrīdamas patiesības nozīmi. To spilgti apliecina profesora Paula Minca (1868–1941) norādījums, ka dažādo valstisko funkciju harmoniskas sadarbības pagrimumam «[..] ir tikai viens šķērslis, kas tam pretojas, proti, gudra varas pašierobežošanās. Jo nekāds valsts pamatlikums, nekāds «Habeas corpus», galu galā, nevar aizkavēt, ka, piemēram, likumdevējs radušos konfliktu līdz atrisinājumam noved ar speciāliem likumiem.» [22] Citiem vārdiem sakot, individuālo tiesību ievērošanā nepietiek tikai ar tiesiskumu šaurākā nozīmē, ar to saprotot pozitīvās tiesību normas, bet ir jāparedz tiesiskums plašākā nozīmē – funkcionējoši mehānismi, kas novērstu varas īstenotājiem dabiski piemītošo vēlmi to izmantot neierobežoti un nereti patvaļīgi.

Angļu tiesiskuma koncepcijā A. Deisijs ietilpināja prasību par personu tiesisko vienlīdzību neatkarīgi no viņu statusa un ekonomiskajiem apstākļiem. [23] Tas nozīmēja, ka, neraugoties uz dziļo sociālo nevienlīdzību, kas tika uzskatīta par acīmredzamu un neizbēgamu, uz visiem pilsoņiem bez izņēmumiem ir attiecināmas likumdevēja pieņemtās tiesību normas. [24] Tādējādi modernais tiesiskums angļu izpratnē iezīmēja indivīdu vienlīdzību likuma priekšā, noraidot personisko privilēģiju izmantošanu un raugoties novērst pārmērīgi diskrecionāru izpildvaras izmantošanu.

Kā nākamo tiesiskuma realizācijas nosacījumu A. Deisijs izcēla prasību pēc neatkarīgas tiesu varas, ar to saprotot savdabīgu sinerģiju starp likumdevējvaru un tiesām. [25] Šajā idejā tika ietilpināts princips, ka parlamenta gribas aktīvās realizācijas fāze ir vērojama līdz brīdim, kad parlaments īsteno savas pilnvaras un pieņem tiesību aktu. Savukārt pēc tam šī tiesiskā priekšraksta piemērošanā un interpretēšanā iesaistās tiesas, likumiem piešķirot laikmetīgu izpratnes nokrāsu vai precizējot tā saturu, radot precedentu. Pēc būtības formulējot tiesību suverenitātes doktrīnai piederīgu uzskatu, A. Deisijs norādīja, ka šāda tiesiskuma izpratne ir vērsta uz izpildvaras diskrecionāro prerogatīvu izmantošanas kontroli. Tiesību suverenitātes ideja sakņojas uzskatā, ka tiesiskā valstī augstākā vara pieder tiesībām, [26] turklāt būtiski atzīmēt, ka starpkaru perioda Latvijas konstitucionālo un valststiesību diskursā šim uzskatam piemita būtiska nozīme, tulkojot Satversmes būtību un sasaisti ar tautas suverenitātes izpratni. [27]

Visbeidzot tiesiskuma idejā A. Deisijs ietilpināja prasību par atbilstošu izpratni par individuālo tiesību aizsardzības nepieciešamību. [28] Angļu tiesību attīstības vēsturē ievērojamas teorētiķis izcēla 1215. gada 15. jūnijā izdoto Lielo brīvības hartas (latīņu val. – Magna Charta Libertatum), sekmējot feodāļu tiesību aizsardzību, un turpināja ar Habeas corpus, 1689. gada Tiesību bilu (angļu val. – Bill of Rights) un virkni citu dokumentu, kas sekmēja cilvēkam piemītošo individuālo tiesību aizsardzību.

Atzīstot tiesiskumu kā obligātu Anglijas konstitucionālā režīma iezīmi, gan A. Deisijs, gan pirms viņa Viljams Blekstons (Sir William Blackstone, 1723–1780) bija rakstījuši, ka Anglijā varas realizācija primāri nemaz neesot saistīta ar kādiem imperatīviem valsts aktiem vai rakstisku, stingru un normatīvi hierarhiski augstāku pamatlikumu. [29] Savukārt tāda realitāte angļu konstitucionālisma un tiesiskuma idejai esot ļāvusi veidoties un attīstīties kā stingrās paražās balstītai sistēmai.

A. Deisijs uzskatīja, ka ASV tiesiskuma izpratne vismaz sākotnēji veidojās kā atsevišķs angļu tradicionālā tiesiskuma atzars, kā virsmērķi izvirzot nepieciešamību individuālus subjektus aizsargāt pret izpildvaras patvaļu. [30]

1776. gada 4. jūlijā tika parakstīta ASV Neatkarības deklarācija (angļu val. – United States Declaration of Independence), tās pamatus balstot tādos principos kā dabiskās tiesības, sabiedriskā līguma teorija un cilvēku vienlīdzība un indivīdiem piemītošo tiesību tiekties pēc laimes atzīšanā. [31] 13 gadus vēlāk, 1789. gada 4. martā, spēkā stājās ASV Konstitūcija (angļu val. – The Constitution of the United States), radot tiesisko ietvaru valsts orgānu darbībai un piešķirot, kā arī laika gaitā papildinot garantijas, kas vērstas uz pilsoņu tiesību aizsardzību. [32]

Mūsdienu tiesību vēsturnieki pauduši vērtējumu, ka ar šo divu fundamentālo dokumentu izstrādi un pieņemšanu ASV valstiskajos pamatos virsroku guva Aleksandra Hamiltona [33] un Džeimsa Medisona [34] atbalstītā mērenā un liberālā republikāniskā federālisma pieeja, ideoloģiskā mazākumā atstājot Tomasa Džefersona [35] un Tomasa Peina [36] demokrātiskās filozofijas pieejas; pēdējā bija tuvāka franču tautas suverenitātes un konstitucionālās varas pārākuma doktrīnām. [37]

Atzīstot nepieciešamību pēc brīvības un tiesību uz īpašumu atzīšanas kā priekšnoteikumu citu tiesību realizācijai, mūsdienu autoru ieskatā, amerikāņu variācijā bija vērojama īpatna, pat reliģiski orientēta pieeja tiesiskumam. [38] Šai koncepcijai evolucionējot, ASV konstitucionālais režīms parādīja skaidru tieksmi uz risinājumiem, kas balstās uz mērenu liberālismu. Taču ar laiku arī šī pieeja radīja draudus pietiekamai individuālo brīvību aizsardzības realizēšanai. Šis faktors savā konsekvencē radīja amerikāņu konstitucionālās kontroles modeli, ko iedibināja 1803. gadā izskatītā lieta Marbury v. Madison. [39] Kā uzskata mūsdienu tiesību teorētiķi, «[..] tiesnešu-ekspertu profesionalitāte un tehniskās zināšanas daudz efektīvāk nekā parlaments nodrošinās pareizu konstitūcijas interpretāciju un tādējādi arī objektīvu un meta–politisku individuālo tiesību aizsardzību.» [40]

Tādējādi konstatējams, ka, lai gan piederīgas radniecīgai tiesību sistēmai, angļu un amerikāņu pieredze tiesiskuma tradīcijas veidošanas jautājumos ievērojami atšķiras. Citiem vārdiem, angļiem ar tiesiskumu iedibināta brīvības aizsardzības garantija balstījās uz senām tiesību tradīcijām, nevis uz institucionālu augstāko tiesu birokrātijas iestāžu rokās esošu instrumentāriju. [41]

Vācu Rechtsstaat jeb tiesiskas valsts koncepcija savu vārdisko formulējumu un plašāku teorētisko analīzi pirmoreiz ieguva vācu jurista Roberta fon Mola [42] traktātā «Policijas zinātne saskaņā ar tiesiskuma principiem» («Die Polizeiwissenschaft nach den Grundsätzen des Rechtsstaates»), [43] šo ideju atzīstot par galveno valsts darbības mērķi. Plašāku ievērību Rechtsstaat [44] Vācijā gan ieguva tikai pēc 1848. gada revolūciju viļņa, raugoties šī jēdziena saturā iemiesot kompromisu starp liberālo doktrīnu un konservatīvo virzienu, kas vēl tiecās atbalstīt monarhijas tradīcijas. Starp šī kompromisa idejiskajiem proponētājiem un aizstāvētājiem jo īpaši izceļami Georga Jellineka [45], Oto Maiera [46] un Rūdolfa fon Jēringa [47] teorētiskie vērtējumi par valsts modeli un tiesību lomu indivīdu aizsardzībā. [48]

Rechtsstaat doktrīnas pamatā ir tiesiskas valsts koncepta pretnostatījums tādām valstiskajām formācijām, kas pazīstamas kā absolūtiskas valstis vai policejiskas valstis. [49] Tādējādi arī vācu tiesību tradīcijā nostiprinājās atziņa, ka valsts funkcijas jāorganizē atbilstoši liberālisma garam, priekšplānā izvirzot indivīda tiesību aizsardzības nepieciešamību. Vienlaikus Rechtsstaat doktrīna arī sekmēja izpratnes maiņu jautājumā par to, kas tad īsti ir tiesības – šajā ziņā ievērojama nozīme piemita G. Jellineka idejām, kuru esence formulējama tādējādi, ka tiesībām piešķirama bezpersonisku, abstraktu, vispārīgu un neretroaktīvu noteikumu sistēmas prioritāte. [50]

Raugoties no mūsdienu prakses un tiesību zinātnes attīstības perspektīvas, šajā konstatējumā nešaubīgi iezīmējas tiesību etatiskā koncepcija, proti, to ciešā sasaiste ar valsti un valsts varas formācijām. Citiem vārdiem pirmatnējo Rechtsstaat konceptu varētu izprast arī kā pirmo soli, atkāpjoties no absolūtas monarhijas un stiprinot parlamenta suverenitātes lomu. Proti, Rechtsstaat būtība un funkcija bija caur pozitīvām jeb rakstītām tiesībām aizsargāt indivīda pamattiesības. [51] Līdz ar to Rechtsstaat atbalsoja arī Franču revolūcijas (1789–1799) laikmeta domātāju ideoloģisko pretinieku pieņēmumu, proti, ka individuālās tiesības nebūt neizceļas no tautas suverenitātes, līdz ar ko vienīgais sākotnējais un pozitīvais tiesību avots ir nacionālās valsts likumdošanas vara, caur kuru izpaužas tautas garīgā identitāte. [52]

Jau krietni vēlāk ievērojamais vācu tiesību teorētiķis Kārlis Šmits (Carl Schmitt, 1888–1985) [53] rakstīja, ka vācu konstitucionālisma doktrīna, strikti sekojot tiesību filozofu nereti imperatīvajiem un dažkārt maz analizētajiem prātojumiem, tostarp iedvesmojoties no I. Kanta filozofijas, no individuālo brīvību saraksta ar laiku svītroja «pretošanās tiesības». [54]

Tādējādi valstīs, kur jelkādā pakāpē vismaz īslaicīgu dominanti ieguva Rechtsstaat doktrīnas agrīnās formācijas, veidojās situācija, ka bez stingras rakstītās konstitūcijas burtiski visas lemšanas pilnvaras par to, ciktāl un kādā apjomā indivīdiem piešķiramas noteiktas tiesiskās garantijas, atradās likumdevējvaras rokās. Šis laikmets, it sevišķi 19. gadsimta otra puse, iezīmēja sīvu ideoloģisku pretstāvi vērtējumā par individuālo tiesību izcelsmi. Daudz vairāk piekritēju bija Frīdriha Kārļa fon Savinjī [55] un Georga Frīdriha Puhtas [56] pārstāvētās vēsturiskās tiesību skolas idejiskajiem strāvojumiem, tostarp izpratnei, ka civilizācijas attīstība esot attaisnojusi prasību pēc striktas tiesību sistēmas. Tas, savukārt, mazināja Dž. Loka ideju atpazīstamību un noliedza ideju, ka individuālajām tiesībām varētu būt raksturīga «pirmspolitiska izcelsme» [57] un ka tām piemīt kas transcendentāls, universāls un uz dabiskajām tiesībām balstīts. [58]

Aksiomātisks Rechtsstaat doktrīnas elements ir saistīts ar tā dēvēto «likumības principu» (vācu val. – Gesetzmässigkeit), kas nereti bija saprotams arī kā likuma pārākuma princips, atbilstoši kuram gan izpildvarai, gan tiesu varai bija strikti jāievēro parlamenta pieņemto noteikumu un likumu kopums. Šis princips tika atzīts par efektīvāko mehānismu, raugoties mazināt politisko pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, tādējādi vienlaikus rūpējoties arī par individuālo tiesību aizsardzību. [59]

Kā pamatoti kritizējuši mūsdienu tiesību teorētiķi, šī Rechtsstaat doktrīnas formācija visnotaļ atklāti ignorēja apstākli, ka arī likumdevējvara var tikt izmantota patvaļīgi. [60] Citiem vārdiem, tika prezumēts, ka starp valsts gribu, likumību un morālo leģitimitāti pastāv pilnīga saskaņa, turklāt pilsoņu uzticība un paļāvība par šādu harmonisku simbiozi tika pieņemta kā pašsaprotamība.

Tādējādi agrīnā, 19. gadsimtā formulētā Rechtsstaat koncepcija vēlākos periodos tika vērtēta kā juridiski tukša un tautoloģiska doktrīna, kas nebija pakļauta nedz ētiskām un morālām vērtībām, nedz jelkādai likumdevējvaras kontrolei, [61] faktiski tā darbu pakārtojot lozungam «Sic volo, sic iubeo!» [62]. Vienlaikus pat skarbais Rechtsstaat doktrīnas kritiķis K. Šmits atzīmēja, ka, neraugoties uz virkni defektu, ka šai teorijai bija raksturīgi, tiesiskums šādā izpratnē tik un tā sekmēja brīvības un tiesību uz īpašumu aizsardzības prioritarizēšanu Vācijā un citās zemēs, kas pārņēma Rechtsstaat doktrīnu. [63]

Kā vienu no visvēlāk izveidojušajām konceptuāli atsevišķajām tiesiskuma teorijām pieņemts uzskatīt franču État de droit jeb tiesiskas valsts doktrīnu. [64] Faktiski par šīs doktrīnas attīstītāju franču «izpildījumā» mēdz uzskatīt Remonu Karē de Malbergu [65], kura tiesiskuma ideja veidojās kā savdabīgs modelis, sintezējot gan vācu Rechtsstaat ideju, gan ASV liberālo pieredzi, gan mazdrusciņ pārņemot A. Deisija koncepta elementus atbilstoši Francijas Trešās republikas (franču val. – Troisième République, 1870–1940) valstiskajai un tiesiskajai realitātei.

État de droit pamatā tika nostiprināta ideja par individuālo tiesību aizsardzību pret iespējamo valsts patvaļu, paģērot valsts varas pašierobežošanos un radot pienākumu radīt vispārējus erga omnes uzvedības priekšrakstus, kas būtu saistoši ikvienam. [66] Vienlaikus R. de Malbergs pauda arī visnotaļ novatorisku ideju, proti, rosinājumu pārvērtēt Franču revolūcijas seku nozīmību konstitucionālo institūciju un orgānu darbībā, atzīmējot, ka valsts, kurā dominē parlamenta visvarenība, ir nekas cits kā monarhiskā absolūtisma un valsts monopola uz suverenitāti atspoguļojums, kas taču tika kritizēts kā franču tautas lielākais bieds laikmetā pirms 1789. gada maija. [67]

Mūsdienu tiesību teorētiķi, retrospektīvi vērtējot revolucionāro teorētiķu praktiskā darba augļus, ir atzīmējuši, ka visuzskatāmākā revolūcijas ideja ir absolūtas parlamenta virsvaras veidošana iepretim citiem valsts varas atzariem. [68] Tas arī ietekmēja izpratni par tiesu varu un tās lomu demokrātiskā iekārtā un tiesiskuma stiprināšanā. Proti, kopš vecā režīma (franču val. – l’ancien regime) likvidēšanas franču tiesību tradīciju caurstrāvoja ideja par neuzticēšanos tiesnešiem, tādējādi tiesu varas darbību pakārtojot citu valsts funkciju realizēšanai un uz tiesnešiem attiecinot principiāli teju tikai negatīvu jeb aizliedzošu noteikumu prasības. [69] Tā bija Franču revolūcijas laikmetā attīstītā izpratne par tiesiskumu, kas cita starpā balstījās arī 1789. gada Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācijas (franču val. – Déclaration des droits de l’homme et du citoyen) pamatprincipos. [70]

Jau krietni pirms État de droit doktrīnas formulēšanas franču konstitucionālajā teorijā abats Sjejess [71] izteica ideju par divu veidu pilnvarām, kas atvasinās konstitucionālā iekārtā. [72] Proti, viņš nošķīra pouvoir constituant un pouvoirs constitués jeb – konstitucionālo varu un konstituētās jeb piešķirtās pilnvaras. [73] Konstitucionālā vara bija domāta kā likumdevējs, kas nosaka vērtības un principus, kā arī nosaka noteikumus, uz kuriem balstās politiskā kopiena, no kuras, savukārt, tika atvasināta valsts un tās funkcijas un uzdevumu piešķīrumi konkrētām institūcijām. [74]

R. de Malbergs kritizēja šādu revolūcijas laikmeta pieeju tiesiskumam un uzsvēra, ka visiem valsts varas atzariem ir jābūt pakļautiem tiesiskuma kontrolei tādā vai citādā praktiskajā formācijā, kas, savukārt, nozīmēja to, ka arī parlaments pats nevar sevi nostatīt augstāk un atzīt par konstitucionālo varu, bet gan – par vienu no tās īstenotājiem. [75] Līdz ar to franču tiesiskuma koncepcijas pamatā izveidojās priekšlikums veidot hierarhisku saistību starp konstitūciju un citiem valstī funkcionējošajiem likumiem, tādējādi sekmējot visu valsts varas atzaru un to funkciju līdzvērtību un savstarpējas kontroles iespējamību.

Šī lakoniskā un absolūti nepilnīgā ieskata rezultātā, bez šaubām, iespējams atzīt, ka tiesiskums, kas cieši saistīts ar tiesiskas valsts ideju (dažādās formācijās un tiesību tradīcijās šis koncepts līdz ar to sastopams ar dažādiem apzīmējumiem – Rechtsstaat / État de droit / Stato di diritto / Estado de Derecho), piedzīvojis ievērojamu evolucionārās attīstības ceļu visās tiesību sistēmās, ko ierasti pieņemts analizēt, atzīstot piederību, piemēram, kontinentālās Eiropas tiesību lokam, tas ir, šis koncepts ir piedzīvojis autonomu evolūciju gan kontinenta valstīs, gan anglo-amerikāņu tradīciju atzīstošajās valstīs. [76] Vienlaikus šis vērtējums arī apstiprina, ka sabiedriski sociālās homeostāzes uzturēšanā nav tikai tiesu varas kompetencē ietilpstošs jautājums – šajos procesos vienlīdz liela nozīme piemīt arī izpildvaras un likumdevējvaras realizētājiem. [77]

Vērtējumam par to, vai tiesiskuma koncepta dažādajās modifikācijās, kas no teorētiskām konstrukcijām tiek pielāgotas konkrētai valstij un tās sabiedrībai, iespējams rast kādus vienotus sasaistes punktus, kas ļautu veidot unificētu tiesiskuma teoriju, ne viens vien tiesību zinātnieks veltījis savu akadēmisko mūžu. Kā viens no mūsdienu, iespējams, konsensu visvairāk raisošajiem skaidrojumiem par tiesiskuma būtību varētu tikt atzīts uzskats, ka tiesiskuma teorijas sākotne ir saistāma ar tiekšanos pēc ideālā lietu stāvokļa, raugoties panākt valsts varas institucionālu ierobežošanu un tās funkciju realizēšanu tādā gultnē, kas mazina patvaļas riskus. [78] Vēl vairāk – varas patvaļīgas īstenošanas iespēju ierobežošana būtu uzskatāma par jebkuras tiesiskuma doktrīnas centrālo elementu.

Šis vērtējums ļauj izdarīt secinājumu, ka civilizācijai, kas atzīst demokrātijas un tiesiskuma vērtību, ir vērts rūpēties par tiesiskuma mainīgo raksturu un turēt to pietiekami stingros grožos. Kā uzskata ārvalstu tiesību zinātnieki, ielāgojot tiesiskuma kodolu jeb tā centrālo elementu – diskrecionārās varas ierobežošanu –, visās citās dimensijās tiesiskums ir tieši tāds, kādu to veido tā radītāji, uzturētāji un pilnveidotāji, un «[t]ikai laiks parādīs, kas konkrētajā vietā bija vai nebija tiesiskums.» [79] Citiem vārdiem sakot – pats par sevi, visupirms būdama teorētiska abstrakcija, tiesiskums nav spējīgs radīt nedz piecus miežu maizes klaipus, nedz pāri zivju, [80] līdz ar to – «[..] tas nespēj aizsargāt sevi pret ārēju uzbrukumu, taču tiesiskums joprojām ir civilizētākais un vismazāk represīvais valsts teorijas jēdziens, kāds vien ticis radīts.» [81]

Šis teorētiskais ieskats tiesiskuma koncepta būtībā, atsedzot vien niecīgu daļu no šīs doktrīnas daudzveidīgajām modifikācijām, ļauj uzskatīt, ka, sasniedzot zināmu attīstības un evolūcijas pakāpi, civilizācija tiesiskumu var pieņemt kā sabiedriski nepieciešamu vērtību – kā garantiju, kas indivīdu aizsargātu ne tikai no valsts varas pārmērības, bet arī no līdzcilvēkiem un, ja tas būs nepieciešams, arī no paškaitējuma, lai kā tas arī neizpaustos. Dažādas sabiedrības uzbūves formas un sociālo interakciju struktūras ietekmē to, kā tiesiskums no teorētiskas abstrakcijas pārtop praktiskai piemērošanai pieejamā instrumentā. Tādējādi, pat pieņemot, ka tiesiskumam varētu piemist vienīgi šajā publikācijā šauri aplūkotās četras modifikāciju variācijas, šķiet, jebkurš apgalvojums par taisnīguma sasniegšanu, mainot tiesiskumu, būtu pakļaujams kritiskam vērtējumam un vismaz ducim papildjautājumu, kā, piemēram, par kuras tiesiskuma koncepcijas grozīšanu mēs šajā gadījumā tad īsti grasāmies diskutēt.

Taču, šķiet, ka raksta sākumā minētā autora pārsteidzīgie, programmatiskie secinājumi nebalstās padziļinātā refleksijā par šīm tiesībteorētiskajām un praktiskajām tiesiskuma koncepta modifikācijām. Un tas raisa divējādas sajūtas – kaut ko pa vidu starp «spāņu kaunu» un dusmām par racionāli neizskaidrojamu dotumu – masu priekšstatu par sarežģītām parādībām un procesiem – iekšējo potenciālu pakāpeniski iegūt tiesības uz šo uzskatu leģitimāciju, [82] to pamatojot bezmaz svētā pārliecībā, ka viņi «[..] ir tiesīg[i] savām traktiera fantāzijām piešķirt virzību un likuma spēku» [83].

[1]         Sk. Vignoles L. V. Identity: Personal and Social. In: The Oxford Handbook of Personality and Social Psychology. Ed. by K. Deaux, M. Snyder. Oxford: Oxford University Press, 2018. Pieejams: https://www.researchgate.net/profile/Vivian-Vignoles/publication/316790231_Identity_Personal_AND_Social/links/5911d7c14585152e198aba20/Identity-Personal-AND-Social.pdf?_tp=eyJjb250ZXh0Ijp7ImZpcnN0UGFnZSI6InB1YmxpY2F0aW9uIiwicGFnZSI6InB1YmxpY2F0aW9uIn19 [aplūkots 2023. gada 23. novembrī].

[2]         Sk. Vignoles L. V. Identity: Personal and Social. In: The Oxford Handbook of Personality and Social Psychology. Ed. by K. Deaux, M. Snyder. Oxford: Oxford University Press. 2018. Pieejams: https://www.researchgate.net/profile/Vivian-Vignoles/publication/316790231_Identity_Personal_AND_Social/links/5911d7c14585152e198aba20/Identity-Personal-AND-Social.pdf?_tp=eyJjb250ZXh0Ijp7ImZpcnN0UGFnZSI6InB1YmxpY2F0aW9uIiwicGFnZSI6InB1YmxpY2F0aW9uIn19 [aplūkots 2023. gada 23. novembrī].

[3]         Matule S., Lielbriede L. Ģenerālprokurors: prokurora pieejai un domāšanai ir jābūt tādai pašai kā tiesnesim. Jurista Vārds, 26.09.2023., Nr. 39 (1305), 6.–13. lpp.

[4]         Sk. plašāk: Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 6.

[5]         Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 6.

[6]         The Cambridge Companion to the Rule of Law. Ed. By Jens Meierhenrich, Martin Loughlin. Cambridge: Cambridge University Press, 2021, p. 580.

[7]         Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 6.

[8]         Džons Loks (John Locke, 1632‘1704) – apgaismības laikmeta angļu filozofs.

[9]         Šarls Luijs de Sekondā, barons Delabrēds de Monteskjē (Charles-Louis de Secondat, baron de La Brède et de Montesquieu,1689–1755) – franču domātājs, apgaismotājs, filozofs; dabisko tiesību skolas pārstāvis.

[10]      Imanuels Kants (Immanuel Kant, 1724–1804) – vācu filozofs.

[11]      Čezāre Bekarija (Cesare Bonesana di Beccaria, 1738−1794) – itāļu jurists, kriminologs, filozofs un politiķis.

[12]      Vilhelms fon Humbolts (Wilhelm von Humboldt, 1767–1835) – vācu valstsvīrs, filozofs, valodnieks, diplomāts.

[13]      Benžamins Konstāns (Henri-Benjamin Constant de Rebecque, 1767–1830) – franču politiķis, filozofs, valstsvīrs.

[14]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 7.

[15]      Sk. arī: Osipova S. Tiesiskums: politisks vai juridisks jēdziens? Grāmatā: Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 326. lpp.

[16]      Denīns P. Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi. Rīga: KODOKA, 2022.

[17]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 7.

[18]      The Rule of Law: Ideal or Ideology. Ed. by A. C. Hutchinson. P. J. Monahan. Toronto, Calgary, Vancouver: Carswell, 1987, p. 5.

[19]      The Rule of Law: Ideal or Ideology. Ed. by A. C. Hutchinson. P. J. Monahan. Toronto, Calgary, Vancouver: Carswell, 1987, p. 6.

Habeas corpus (latīņu val.) – Habeas Corpus Act – Anglijas parlamenta 1679. gadā pieņemts likums, kas noteica kārtību, kādā apsūdzētas personas var tikt arestētas un sauktas pie tiesiskās atbildības. Saskaņā ar šo likumu tiek noteikti tiesiskie pamati, bez kuriem persona nedrīkst tikt arestēta vai saukta pie atbildības. Sk. Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 19. lpp.

[20]      Silkenat J.R., Hickey Jr. P., Barenboim D. P. The Legal Doctrines of the Rule of Law and the Legal State (Rechtsstaat). New York: Springer, 2014, p. 65.

[21]      Sk. Silkenat J.R., Hickey Jr. P., Barenboim D. P. The Legal Doctrines of the Rule of Law and the Legal State (Rechtsstaat). New York: Springer, 2014, p. 65.

[22]      Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 19. lpp.

[23]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 7.

[24]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 7.

[25]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 8.

[26]      Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbja izdevniecība, 1930, 25. lpp.

[27]      Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbja izdevniecība, 1930, 26. lpp.

[28]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 8.

[29]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 9.

[30]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 10.

[31]      Declaration of Independence: A Transcription. Pieejams: https://www.archives.gov/founding-docs/declaration-transcript [aplūkots 2023. gada 24. novembrī].

[32]      Constitution of the United States of America. Pieejams: https://www.britannica.com/topic/Constitution-of-the-United-States-of-America/Provisions [aplūkots 2023. gada 24. novembrī].

[33]      Aleksandrs Hamiltons (Alexander Hamilton, 1755–1804) – jurists, ekonomists, pirmais Amerikas Savienoto Valstu finanšu ministrs, viens no ASV konstitūcijas autoriem.

[34]      Džeimss Medisons (James Madison, Jr., 1751–1836) – 4. ASV prezidents, viens no ASV Konstitūcijas veidotājiem.

[35]      Tomass Džefersons (Thomas Jefferson, 1743–1826) – 3. ASV prezdents, jurists, filozofs, arhitekts, politiķis un rakstnieks.

[36]      Tomass Peins (Thomas «Tom» Paine 1737–1809) – rakstnieks, filozofs.

[37]       Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 10.

[38]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 10.

[39]      Marbury v. Madison. Pieejams: https://www.britannica.com/event/Marbury-v-Madison [aplūkots 2023. gada 24. novembrī].

[40]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 10.–11.

[41]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 11.

[42]      Roberts fon Mols (Robert von Mohl, 1799–1875) – vācu jurists, profesors Tībingenes Universitātē.

[43]      Mohl von R. Die Polizeiwissenschaft nach den Grundsätzen des Rechtsstaates. Tübingen: Laupp, 1844, S. 619.

[44]      Autori raudzīsies izklāstā izmantot jēdzienu Rechtsstaat, ar to saprotot gan tiesisku valsti, gan tiesiskuma ideju, ievērojot apsvērumu, ka minētais jēdziens oriģinālvalodā tiek šādi izmantots arī angļu, krievu un citās valodās tapušajos avotos.

[45]      Georgs Jellineks (Georg Jellinek, 1851–1911) – ievērojams vācu jurists un tiesību zinātnieks.

[46]      Oto Maeirs (Otto Mayer, 1846–1924) – ievērojams vācu jurists, administratīvo tiesību un tiesību teorijas pētnieks. Sk. vairāk: Ehlers D. Otto Mayers (1846–1924). In: Staatsrechtslehrer des 20. Jahrhunderts. Deutschland – Österreich – Schweiz. Ed. by P. Häberle, M. Kilian, H. A. Wolff. [B.v.]: De Gruyter, 2018. Pieejams: https://doi.org/10.1515/9783110546682-004 [aplūkots 2023. gada 25. novembrī].

[47]      Rūdolfs fon Jērings (Caspar Rudolph Ritter von Jhering, 1818–1892) – ievērojams vācu jurists, pazīstams kā vēsturiskās tiesību skolas pārstāvis.

[48]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 11.

[49]      Nagla V. Tiesiskuma un likuma ievērošanas principa kolīzija demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā. Maģistra darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2018, 24. lpp.; Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 11.–12.

[50]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 11.–12.

[51]      Nagla V. Tiesiskuma un likuma ievērošanas principa kolīzija demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā. Maģistra darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2018, 24. lpp.

[52]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 12.

[53]      Autori, protams, ņem vērā K. Šmita saistību un aktīvo darbību nacionālsociālistu institūcijās un struktūrās, tostarp viņa teorētiskos vērtējumus, kas raudzījās attaisnot daļu no nacistu noziegumiem. Vienlaikus šī izklāsta izpratnes labad ir jānorāda, ka ārvalstu tiesību doktrīnā, proti, gan angļu, gan amerikāņu, gan vācu ievērojamāko tiesību zinātnieku darbos tiesiskuma koncepta vēstures un evolūcijas izklāstā K. Šmita uzskati ir neiztrūkstošs šo teorētisko vērtējumu elements.

[54]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 12.

[55]      Frīdrihs Kārlis fon Savinjī (Friedrich Carl von Savigny, 1779–1861) – vācu jurists, tiek uzskatīts par vēsturiskās tiesību skolas pamatlicēju.

[56]      Georgs Frīdrihs Puhta (Georg Fridrich Puchta, 1798–1846) – vācu tiesību zinātnieks, vēsturiskās tiesību skolas ievērojams pārstāvis.

[57]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 12.

[58]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 12.

[59]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 12.

[60]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 12.–13.

[61]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 12.–13.

[62]      «Tā es vēlos, tā es pavēlu!» Šis izteikums tiek piedēvēts Mārtiņam Luteram (Martin Luther, 1483–1546). Sk. Luther On The Propriety Of Using «Only» In Romans 3:28. Pieejams: https://heidelblog.net/2016/10/luther-on-the-propriety-of-using-only-in-romans-328/ [aplūkots 2023. gada 23. novembrī].

[63]      Caldwell C. P. Conservative Critiques of the Rechtsstaat. In: The Cambridge Companion to the Rule of Law. Ed. By Jens Meierhenrich, Martin Loughlin. Cambridge: Cambridge University Press, 2021, p. 278–279.; Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 12.–13.

[64]       Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 13.

[65]       Remons Karē de Malbergs (Raymond Carré de Malberg, 1861–1935) – viens no ievērojamākajiem franču konstitucionālo tiesību zinātniekiem.

[66]       Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 13.–14.

[67]       Šeit tiek domāts 1789. gada maijs, kad tika sasaukti Ģenerālštati (franču val. – États généraux de 1789).

[68]       Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 14.

[69]       Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 14.

[70]       Nagla V. Tiesiskuma un likuma ievērošanas principa kolīzija demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā. Maģistra darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2018, 25. lpp.

[71]      Emanuels Žozefs Sjejess (Emmanuel Joseph Sieyès, 1748–1836) – pazīstams arī kā abats Sjejess, bija revolūcijas laikmeta ievērojams politiskais teorētiķis, valstsvīrs, interesējās par socioloģiju.

[72]      Sk. plašāk, piemēram: Fasel N. R. Constraining constituent conventions: Emmanuel Joseph Sieyès and the limits of pouvoir constituant. International Journal of Constitutional Law, 2022, Volume 20, Issue 3, pp. 1103–1129.

[73]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 14.

[74]      Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 14.

[75]       Costa P., Zolo D. The Rule of Law. History, Theory and Criticism. Dordrecht: Springer, 2007, p. 15.

[76]       Sk. Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 115.-116. lpp.

[77]       Caldwell C. P. Conservative Critiques of the Rechtsstaat. In: The Cambridge Companion to the Rule of Law. Ed. By Jens Meierhenrich, Martin Loughlin. Cambridge: Cambridge University Press, 2021, p. 278–279.

[78]      Krygier M. Democracy and the Rule of Law. In: The Cambridge Companion to the Rule of Law. Ed. By Jens Meierhenrich, Martin Loughlin. Cambridge: Cambridge University Press, 2021, p. 406–407.

[79]      The Cambridge Companion to the Rule of Law. Ed. By Jens Meierhenrich, Martin Loughlin. Cambridge: Cambridge University Press, 2021, p. 579.

[80]      Mateja ev. 14:17.

[81]      The Cambridge Companion to the Rule of Law. Ed. By Jens Meierhenrich, Martin Loughlin. Cambridge: Cambridge University Press, 2021, p. 569.

[82]      Sal. Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 73. lpp.

[83]      Sal. Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 74. lpp. Ar atsauci uz: Ортега-и-Гассет Х. Восстание масс. Москва: Издательство АСТ, 2019, с. 21.