Biroja Blogs

Par homeostāzes saglabāšanu apsūdzētā tiesību apjomam jaunajā Kriminālprocesa likuma 489. panta redakcijā

14.04.2024.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Bc. iur. Linda Lielbriede

6. raksts

VI. Tiesībpolitiskā izšķiršanās par līdzekļiem ceļā uz iztiesāšanas paātrināšanu (nobeigums)

Jebkuru pēdējā laika Kriminālprocesa likuma grozījumu centrālais mērķis acīmredzami bijis vērsts uz  vieglāku, vienkāršotāku un raitāku kriminālprocesa norisi. [1] Lai nodrošinātu procesa pienācīgu organizāciju, tā pietiekami operatīvu virzību un nepieļautu neattaisnotu novilcināšanu, pašsaprotami ir nepieciešams arī procesuāls instruments, kas to nodrošina. Tādējādi, kā autori to jau analizējuši iepriekšējās publikācijās, minētā ieceres sasniegšanu likumdevējs bija raudzījies sasniegt ar Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas kardinālu grozīšanu, vienlaikus ignorējot to, ka lietas pabeigšana saprātīgā termiņā nozīmē līdzsvaru starp interesi pēc kriminālprocesa raitas norises un objektīvi pastāvošiem apstākļiem, tostarp lietas apjomu un sarežģītību. Iespējams, minētā kriminālprocesuālā institūta analīzē autoriem varētu arī pārmest vienpusību, sak’ – apsūdzētā tiesību apjoms taču netiekot «[..] mainīts pat tad, ja aizstāvība 10 darba dienu laikā neiesniedz tiesā paziņojumu par nopratināmajām personām, un tiesības uz taisnīgu tiesu, tostarp procesuālo līdztiesību, netiek aizskartas.» [2] Tādējādi, lai gan vērtējums par to, kā vajadzētu papildināt kriminālprocesu reglamentējošos normatīvos aktus, ir tiesībpolitikas jautājums un kā tāds tas ietilpst likumdevēja kompetencē, [3] tas tomēr nemazina arī jautājuma aktualitāti par alternatīviem – apsūdzētā tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem –, kas Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas izstrādes gadījumā varēja aiztaupīt ne mazumu tā procesuālo trūkumu, it sevišķi – sarežģītās un apjomīgās lietās.

Procesuālās līdztiesības princips, kas, kā tas norādīts jau citētajā Satversmes tiesas kolēģiju praksē, it kā netiekot aizskarts ar acīmredzami nepietiekamo laika periodu, kāds atvēlēts paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanai, pats par sevi nozīmē to, ka aizstāvībai un apsūdzībai ir jābūt pieejamam vienādam laikam līdzvērtīgu vai ekvivalenta rakstura procesuālo darbību veikšanai. [4] Šo tiesību uz pietiekamu laiku mērķis ir pēc būtības – jēgpilni un efektīvi – ļaut sagatavoties aizstāvībai un novērst «pārsteidzīgu tiesas procesu». [5] Taču faktiski ar šīm tiesībām ir saprotams laiks, kas «[..] tiek atvēlēts advokātam. Šīs profesijas īstenošanai ir raksturīga ievērojama elastība, īpaši attiecībā uz aizstāvības sagatavošanu. Lai gan noteikti ir jāveic vairākas standarta minimālās darbības, piemēram, lietas materiālu izpēte, daži juristi labi pārzina tiesību aktus; citiem būs nepieciešams laiks, lai atsvaidzinātu savas zināšanas. Daži procesuālos dokumentus sagatavos rakstiski, citi to prezentēs mutvārdos no piezīmēm, un līdz ar to viņiem būs nepieciešams mazāk laika savu procesuālo dokumentu sagatavošanai. Tomēr likumu nevar individualizēt, lai ņemtu vērā šādas īpatnības. Tāpēc laika un līdzekļu pietiekamība ir jānovērtē, pamatojoties uz vidējo standartu. Tas nozīmē, ka šai garantijai ir jādod advokātam tik daudz laika, ko varētu pamatoti uzskatīt par pietiekamu vidusmēra advokātam. Tādējādi garantija arī pasargā advokātu no pārmērīga spiediena. Citiem vārdiem sakot, nebūtu godīgi «pietiekamo laiku» novērtēt pilnībā in abstracto, pieņemot, ka advokāts var veltīt visu savu laiku, piemēram, divpadsmit stundas dienā, lai sagatavotos šai konkrētai aizstāvībai» [6].

Lietā Padin Gestoso pret Spāniju Eiropas Cilvēktiesību tiesa akcentēja, ka tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem netiek aizskartas tādā gadījumā, ja likumdevējs vai tiesību normu piemērotāji neliedz šo darbību veikt visa tiesas procesa garumā. [7] Norādītajā lietā advokātiem bija izsniegti lietas materiāli vairāk nekā 80 sējumos, savukārt tiesvedības process ilga vairākus gadus. [8]  

Savukārt par neatbilstošu tiesībām uz taisnīgu tiesu un nesamērīgu aizstāvības īstenošanas ierobežojumu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā tika atzīta šāda situācija lietā Okalans pret Turciju: «Iesniedzējam un viņa aizstāvjiem tika izsniegts apsūdzības raksts 1999. gada 24. aprīlī. [..] No 1999. gada 15. maija Iesniedzējam un viņa aizstāvjiem bija pieejami visi lietas materiāli. Iesniedzēja aizstāvji saņēma krimināllietas materiālus 17 000 lapu apjomā aptuveni divas nedēļas pirms pirmās tiesas sēdes, kas bija nozīmēta 1999. gada 31. maijā. Iesniedzēja advokāti tika uzaicināti sniegt savus galīgos apsvērumus – atbildot uz prokuratūras iesniegumiem – astotajā tiesas sēdē pēc būtības, kas notika 1999. gada 23. jūnijā. [9]

Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa akcentēja, ka iesniedzēja advokāti, mēģinot piekļūt lielas materiāliem, saskārās ar ievērojamām grūtībām: «[..] iesniedzēja advokāti saņēma 17 000 lappušu garu lietu apmēram divas nedēļas pirms tiesas procesa sākuma Nacionālās drošības tiesā. Tā kā viņu apmeklējumu skaita un ilguma ierobežojumi neļāva prasītāja advokātiem nodot savam klientam lietas materiālos esošos dokumentus pirms 1999. gada 2. jūnija vai iesaistīt viņu tās pārbaudē un analīzē, viņi nonāca situācijā, kas īpaši apgrūtināja aizstāvības lietas sagatavošanu. [..] tiesa noritēja ātri; sēdes turpinājās bez pārtraukuma līdz 1999. gada 8. jūnijam; un 1999. gada 23. jūnijā iesniedzēja advokāti tika uzaicināti iesniegt savus apsvērumus par visiem lietas materiāliem, tostarp tiem, kas iegūti tiesas sēdēs.»» [10] Tādejādi lietā Okalans pret Turciju Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 3. punkta pārkāpumu, jo aizstāvībai tika piešķirtas tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem ļoti vēlā kriminālprocesa posmā un advokātiem novēloti tika nodrošināta pienācīga piekļuve lietas materiāliem. [11]

Savukārt lietā Kremzovs pret Austriju Eiropas Cilvēktiesību tiesa pamatoti konstatēja, ka tiesības uz taisnīgu tiesu netika pārkāptas situācijā, kad aizstāvībai bija piešķirta 21 diena, lai iepazītos ar krimināllietas materiāliem 49 lappušu apjomā un pēc šīs iepazīšanās ar konkrētiem materiāliem varētu sagatavot atbildi iesniegšanai tiesā. [12]

Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir attīstījusi tādu tiesību uz taisnīgu tiesu konceptu, kas apsūdzētajam paredz tiesības uz saprātīgu laiku iepazīties ar krimināllietas materiāliem, kas, būdams priekšnoteikums citu aizstāvības tiesību realizēšanai, ir būtisks elements arī Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā paredzēto tiesību sagatavot un iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām īstenošanai.

Turklāt arī Eiropas Savienības tiesa ir konstatējusi, ka «[..] valsts tiesai ir jāpārliecinās, ka aizstāvībai ir sniegta efektīva iespēja piekļūt lietas materiāliem, un attiecīgā gadījumā šāda piekļuve var notikt pēc apsūdzības raksta iesniegšanas tiesā, bet pirms tiesa ir sākusi pēc būtības izvērtēt apsūdzību un pirms tiesa faktiski ir uzsākusi lietas dalībnieku argumentu uzklausīšanu, un pat pēc šīs uzklausīšanas uzsākšanas, bet pirms tiesas apspriedes stadijas, ja procesa laikā lietas materiāliem tiek pievienoti jauni pierādījumu elementi, ar nosacījumu, ka tiesa veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību un procesa taisnīgu norisi ievērošanu» [13]. Šī atziņa nozīmē to, ka alternatīvs aizstāvības tiesību realizācijas līdzeklis jēgpilnai paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanai būtu bijusi likumdevēja piešķirta kompetence konkrēti tiesai vērtēt to, vai apsūdzētajam, pastāvot objektīvam apstāklim – krimināllietas apjomam –, faktiski ir bijusi iespēja reāli, jēgpilni un pēc būtības iepazīties ar krimināllietas materiāliem.

Eiropas Savienības tiesa ir akcentējusi, ka piekļuves tiesību krimināllietas materiāliem nodrošināšanai būtisks elements ir savlaicīgums – lai tie varētu tikt laikus izskatīti un izvērtēti. [14] Turklāt doktrīnā tiek principiāli uzsvērts, ka piekļuve ir jānodrošina gan pašam apsūdzētajam, gan aizstāvim. Advokātam savas profesionālās pieredzes dēļ ir jāspēj novērtēt materiāla atbilstību procesam. Taču, no otras puses, tikai apsūdzētajam ir tiešas zināšanas par notikušo laikā, kad viņš, iespējams, izdarīja viņam inkriminēto nodarījumu. Tikai viņš varēs pateikt, piemēram, vai liecinieka apgalvojums ir ticams vai ne. [15] Tādējādi efektīvu aizstāvības tiesību realizēšanas garantija paredz tiesības uz saprātīgu laiku un reālām iespējām aizstāvības sagatavošanai – gan iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem, gan veicot citas procesuālās darbības, kuru izpilde ir atkarīga no aizstāvības zinātības par krimināllietas materiālu saturu līmeņa.

Šai aspektā uzmanība vēršama uz Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāta Īva Bota (Yves Bot, 1947–2019) konstatējumu:  «Piebildīšu, ka, ja izmeklēšanai tiek atvēlēts pārāk īss termiņš, pastāv risks, ka izpēte pirmām kārtām tiks koncentrēta ap pierādījumiem, kas pamato pārkāpumu, pametot novārtā visu to, kas varētu kalpot par attaisnojošiem pierādījumiem vai pierādījumiem, kuri, izskaidrojot motīvus vai rīcību, varētu mīkstināt sodu, tādējādi izvairoties no soda bardzības nesamērīguma attiecībā pret izdarīto nodarījumu» [16].

Tas nozīmē to, ka, vērtējot krimināllietas materiālu saturu, uzmanība pievēršama ne tikai dokumentu un pierādījumu saturam, bet arī tam, vai krimināllietas materiālos vispār ir atrodamas kādas ziņas, kas vērtējamas kā attaisnojoši pierādījumi. Tam piemīt būtiska nozīme, sagatavojot paziņojumu par nopratināmajām personām, jo, to, vai apsūdzība, piemēram, ir nopratinājusi kaut vai vienu personu, kuras liecību saturs būtu vērtējams kā apsūdzēto attaisnojošs, visupirms ir jāiepazīstas ar krimināllietas materiāliem. Tādējādi, ja materiālu apjoms, piemēram, nav tikai pāris sējumu, attiecīgi nav arī saprātīgi iespējams šo darbību īstenot 10 darba dienu laikā. Tādējādi, lai «[..] nodrošinātu taisnīgu tiesas procesu, ir acīmredzams, ka paziņojumu par apsūdzības pamatiem, kvalifikāciju, pierādījumiem un lietas materiāliem papildina pietiekamu termiņa piešķiršana, lai apsūdzētā persona varētu sagatavot efektīvu aizstāvību.» [17]

Turklāt, ilustrējot praktisko nepieciešamību iepazīties ar krimināllietas materiāliem aizstāvības tiesību jēgpilnai īstenošanai, uzmanības vērts ir vēl kāds ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājums – «[..] attiecībā uz iepazīstināšanu ar krimināllietas materiāliem atgādināšu, ka tie ļauj personai, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana, un tās advokātam pieteikt ļoti precīzus lūgumus attiecībā uz pierādījumiem vai arī lūgt veikt papildu izmeklēšanu. Tātad piekļuvei šiem materiāliem ir jānotiek tādā brīdī, kas apsūdzētajai personai vai tās advokātam ļauj lietderīgi un efektīvi sagatavot savu aizstāvību, un šī piekļuve katrā ziņā nevar norisināties tikai tiesas apspriedes stadijā. Ja tiesa secina, ka piekļuve ir lūgta, bet no apsūdzētās personas vai tās advokāta gribas neatkarīgu iemeslu dēļ minētajiem nav bijis iespējams iepazīties ar lietas materiāliem, uzskatu, ka tiesai arī šādā gadījumā ir jāaptur tiesvedība un jāatļauj šī piekļuve, dodot šai personai un tās advokātam pietiekamu laiku iepazīties ar lietas materiāliem un attiecīgā gadījumā pieteikt visus lūgumus, kādus viņiem ir tiesības iesniegt» [18].

Nav šaubu, ka likumdevējs varētu arī izteikt remarku, ka apsūdzētajam ir rīcības brīvība piesaistīt tik aizstāvju, cik tas uzskata par nepieciešamu savas izraudzītās aizstāvības pozīcijas īstenošanai, tajā skaitā – tiesību sagatavot paziņojumu par nopratināmajām personām izmantošanai, kas atkarīgas no skrupulozas iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem rezultāta.

Šajā aspektā tomēr ir jāatgādina, ka visos apstākļos vairāku aizstāvju piesaistīšana ir saistīta ar papildu izmaksām, un personas iespēja pilnvērtīgi izmantot savas pamattiesības kriminālprocesā nevar būt atkarīga no personas finanšu līdzekļiem. [19] Turklāt valsts šobrīd negarantē vairāku aizstāvju piesaistīšanu par valsts līdzekļiem, līdz ar to šāda iespēja nevar tikt ņemta vērā, nosakot normatīvo regulējumu, kas attiecas uz visiem apsūdzētajiem, arī tādiem, kuriem nepieciešama valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība. [20] Tādējādi noraidāmas jebkādas hipotētiskas iebildes, ka, ja apsūdzētais 10 darba dienu laikā nevar objektīvi iepazīties ar krimināllietas materiāliem, kas apkopoti, piemēram, 30 vai vairāk sējumos, tad viņam bija jāpiesaista tik aizstāvju, lai tas būtu izdarāms. Tāda iebilde nonāktu pretrunā ar Satversmes 92. panta pirmā, otrā un ceturtā teikumā ietvertajām tiesiskuma garantijām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka viens no apstākļiem, kas ņemams vērā, pārbaudot, vai aizstāvības sagatavošanai atvēlētais laiks bijis pietiekams, ir lietas procesuālā stadija. [21] No Satversmes tiesas judikatūrā paustās nostājas nepārprotami konstatējams, ka iztiesāšanas stadijā apsūdzētā un aizstāvības iespējām īstenot tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem jābūt reālām, turklāt šīs tiesības ir būtisks tiesību uz aizstāvību elements. [22] Tādējādi, sagatavojot lietu iztiesāšanai, šim vērtējumam piemīt nozīme, jo apsūdzētajam jau šajā procesuālajā momentā ir noteiktas konkrētā laikā ierobežotas tiesības iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām, taču tās izlietojamas nesamērīgi īsā laika posmā, turklāt paredzot nenovēršamas nelabvēlīgas tiesiskās sekas.

Dalība tiesvedībā ļauj apsūdzētajam norādīt tiesai uz būtiskiem lietas iztiesāšanā pieļautiem Kriminālprocesa likuma pārkāpumiem, bet, ja viņa argumenti netiek ievēroti un pārkāpumi netiek novērsti, atzīmēt tos, lai vēlāk varētu iekļaut sūdzību argumentācijā nākamajos kriminālās tiesvedības posmos. [23] Tādā veidā apsūdzētais iegūst informāciju par to, vai tiesas procesā ir ievērotas viņa tiesības. Piemēram, apsūdzētajam jau ir priekšstats par to, vai viņam ir nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, tāpat viņam ir zināms, vai liecinieki, kurus lūgusi nopratināt aizstāvība, tika vai netika uzklausīti, vai aizstāvībai ir dotas tādas pašas iespējas liecinieku nopratināšanā kā apsūdzības uzturētājam un tamlīdzīgi. [24] Taču šo tiesību jēgpilnas īstenošanas un nodrošināšanas prasību ir akcentējusi arī Satversmes tiesa –«[l]ietas materiālu, nopratināto liecinieku liecību, tiesas sēdēs izskanējušo argumentu un apsvērumu pārzināšanai ir būtiska nozīme apsūdzētā tiesību uz aizstāvību īstenošanā» [25].

Savukārt ar Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu radītā situācija ir krasi atšķirīga, jo apsūdzētajam nav iespējas gaidīt visu neterminēti ilgo pirmās instances tiesas posmu, lai novērstu vēl krimināllietas sagatavošanas iztiesāšanai stadijā pieļauto pamattiesību aizskārumu, jo apelācijas instances tiesā šāda posma – iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām – nav. Šāds posms nav atkārtojams arī pirmās instances tiesā, iztiesājot krimināllietu, jo likumdevējs to šo aizstāvības tiesību realizēšanu terminējis laikā – krimināllietas sagatavošanai iztiesāšanai starpstadijā. Tādējādi, apzinoties apstākli, ka jēdziens «aizstāvība» kriminālprocesā nozīmē gan paša apsūdzētā, gan viņa aizstāvja īstenotu aizstāvības pozīciju, kas ir Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā nostiprināta konstitucionāla garantija, paziņojuma par nopratināmajām personām jēgpilnu sagatavošanu sekmētu reālu un efektīvu iespēju piešķiršana aizstāvim iepazīties ar krimināllietas materiāliem, apzinoties advokāta būtisko lomu tiesu sistēmā.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Advokatūras likuma 49.1 pantu advokātam ir pienākums nodrošināt savlaicīgu juridisko palīdzību, sniedzot to bez neattaisnotas novilcināšanas. Tādējādi profesionālās darbības prasības zvērinātam advokātam katrā konkrētā gadījumā, uzņemoties aizstāvības īstenošanu, prasa rēķināties ar to, ka krimināllietas īpašā sarežģītība un apjoms, tās procesuālā stadija un tajā noteiktie termiņi varētu prasīt zināmu pielāgošanos un darba organizācijas maiņu. [26]

Zvērināts advokāts savu darbu organizē pēc saviem ieskatiem un ņemot vērā dažādus faktiskos un tiesiskos apstākļus. Tomēr advokāta rīcībā ir jābūt līdzekļiem, kurus izmantojot, viņš savu darbu var organizēt tā, lai tiktu savlaicīgi un efektīvi nodrošināta apsūdzētā aizstāvība īpaši sarežģītai un apjomīgai krimināllietai. [27] Cita starpā tas nozīmē to, ka zvērināti advokāti var savā starpā sadarboties un sniegt palīdzību. Tādējādi zvērināts advokāts var savu darbu organizēt tā, lai neciestu ne apsūdzētā aizstāvības īstenošana īpaši sarežģītā un apjomīgā kriminālprocesā, ne citas lietas, kuras viņš ir uzņēmies vai kurās viņš ir iesaistīts. [28] Tas, ka zvērināta advokāta lietvedībā papildus īpaši sarežģītam un apjomīgam kriminālprocesam var būt arī citas lietas, nedrīkstētu negatīvi ietekmēt to, kā advokāts palīdz saviem klientiem īstenot tiesības uz aizstāvību. [29]

Patlaban Kriminālprocesa likumā tiek izmantots vērtējuma jēdziens «sarežģīts un apjomīgs kriminālprocess», taču pamatoti ticis uzsvērts, ka kriminālprocesi pēc sava apjoma un sarežģītības var būt ļoti atšķirīgi un amplitūda, kādā tiesa vienu vai otru kriminālprocesu atzīst par īpaši sarežģītu un apjomīgu, ir ievērojama. Tiesu praksē ir saskatāmi galvenie principi, pēc kuriem krimināllieta var tikt atzīta par īpaši sarežģītu un apjomīgu. Taču šo principu saturiskais tvērums var variēt no tādiem netipiskiem gadījumiem, kad kriminālprocess ilgst vairāk nekā 10 gadus, lietas materiāli ir apkopoti vairākos simtos sējumu un tiesas sprieduma lapu skaits pārsniedz tūkstoti, līdz pat, piemēram, tādiem gadījumiem, kad spriedums ir tikai 15 lapaspušu garš. [30] Tādējādi, nosakot reālu un efektīvu tiesību iepazīties ar krimināllietas materiāliem garantijas aizstāvības tiesību sagatavot un iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām realizēšanai, likumdevējam bija jāizvēlas tāds noregulējums, kas ļautu ņemt vērā lietas sarežģītību un apjomu, nosakot piešķiramo procesuālo termiņu aizstāvības tiesību jēgpilnai realizēšanai.

Valstij, kā tas atzīts tiesību doktrīnā, ir atbildība par efektīvas aizstāvības nodrošināšanu katrā konkrētā lietā. [31] Tādējādi, apkopojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir konstatējams, ka pastāv apsūdzētā tiesības krietni mazāk ierobežojošs līdzeklis, kas ļautu nodrošināt raitu un efektīvu krimināllietas iztiesāšanu. Proti, par šādu līdzekli ir uzskatāma saprātīga laika un iespēju piešķiršana aizstāvībai iepazīties ar krimināllietas materiāliem, pēc kā ir iespējams sagatavot un iesniegt konkrētu, precīzu un detalizēti izsvērtu paziņojumu par nopratināmajām personām. Tas savukārt sekmētu to, ka krimināllietas iztiesāšanas gaitā nopratinātas tiek tās aizstāvības norādītās personas, kas ietvertas attiecīgajā paziņojumā un atbilst aizstāvības izraudzītajai pozīcijai iepretim celtajai apsūdzībai un lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai saturam.

Izvērtējot, vai apsūdzētajam bija pietiekami daudz laika, lai sagatavotos savai aizstāvībai, kā jau uzsvērts, īpaša uzmanība jāpievērš procesa būtībai, kā arī lietas sarežģītībai un procesa stadijai. [32] Acīmredzami, ka lietas izskatīšanai nepieciešamais laiks pieaugs proporcionāli lietas sarežģītībai. Tā, piemēram, šobrīd par sarežģītām lietām bieži tiek uzskatītas par ekonomiskajiem noziegumiem celtās apsūdzības, savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē lietas sarežģītība parasti tiek uzsvērta, atsaucoties uz lietas materiālu apjomu un iesaistīto apsūdzēto un / vai liecinieku skaitu. [33]

Lietā Lavents pret Latviju tika norādīts, ka konkrētajā kriminālprocesā bija 356 liecinieku, lietas materiāli apkopoti 85 sējumos, kā arī kopējie zaudējumi, kas bija radušies, tika noteikti aptuveni 350 miljonu euro apmērā. [34] Eiropas Cilvēktiesību tiesa, atzīstot lietas sarežģītību, turklāt norādīja: «Aizdomas, kurām iesniedzējs bija pakļauts, attiecās uz ļoti lielu apmēru finansiāla rakstura noziegumiem, kas ietvēra transnacionālas finansiālās attiecības; šāda tipa noziegumi bieži tiek izdarīti komplicētu darījumu veidā, lai izvairītos no izmeklēšanas iestāžu kontroles. Jo īpaši, no lietas materiāliem izriet, ka darījumi, par kuriem tiek apsūdzēts iesniedzējs, ietvēra kādu Krievijas banku, kas atrodas Maskavā [..]. Tiesa tāpat norāda uz inkriminētā nozieguma radīto seku īpašajiem apmēriem, kas skāra simtus tūkstošu personu Latvijā (ibidem). Bez tam, tā kā apsūdzība šajā lietā attiecās uz vairākiem līdzapsūdzētajiem, tiesas uzdevums bija noteikt precīzi darbības, kuras izdarījis katrs no tiem, kā arī viņu lomu bankas institucionālajā, administratīvajā un finansiālajā vadībā. Lai izvērtētu pierādījumus pret iesniedzēju, Latvijas valsts institūcijām bija jāuzklausa īpaši liels skaits liecinieku un jāsavāc un jāizskata liels skaits dokumentu» [35].

Savukārt lietā Estrikhs pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesa sarežģītību konstatēja apstāklī, ka apsūdzībā tika inkriminēti četri noziedzīgi nodarījumi, kā arī krimināllietā bija septiņas līdzapsūdzētās personas. [36]

Arī lietā Svipsta pret Latviju tika konstatēta sarežģītība, kas izpaudās tādējādi, ka apsūdzība tika izvirzīta pret piecām personām, līdz ar ko varas iestāžu uzdevums bija noskaidrot nodarījumu raksturu, ko katra no šīm personām bija izdarījusi. Otrais sarežģītības kritērijs šajā lietā ir izmeklēšanas gaitā iegūto pierādījumu lielais skaits (aizturēšanas dienā to apjoms bija 40 kastes). Bez tam lietā tika iegūti daudzu liecinieku liecības, uzziņas par personas izdevumiem, telefonsarunu izdrukas, ekspertīžu ziņojumi, lietiskie pierādījumi un informācija, kas tika iegūta starptautiskās tiesu sadarbības rezultātā. [37]

Nupat aplūkotie piemēri Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā apstiprina, ka krimināllietas sarežģītību un apjomu raksturojošie kritēriji var būt visdažādākie, tamdēļ tas ņemams vērā, likumdevējam pieņemot kriminālprocesuālo noregulējumu, lai tas neaizskartu personas, kas nonāk konkrētas normas tvērumā, bet lietas sarežģītības dēļ likumdevēja piešķirtās tiesības noteiktā procesuālajā termiņā nevar īstenot. Tādējādi likumdevējs, piemēram, varēja noteikt, ka tiesa, izvērtējot krimināllietas sarežģītību un apjomu vai pēc procesa dalībnieka lūguma var piešķirt papildu laiku jeb procesuālo termiņu paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanai.

Lai gan formāli likumdevējs uzsvēris, ka analizētās normas mērķis esot bijis samazināt tiesvedības ilgumu un tiesu noslodzi, ir jāuzsver, ka ātrs kriminālprocess nav iegūstams uz upurēta taisnīguma rēķina. [38] Uz to norādījis arī šveiciešu tiesību zinātnieks un Cīrihes Universitātes profesors Stefans Trehsels: «Ir svarīgi paturēt prātā, ka pastāv kolīzija starp tiesībām tikt tiesātam saprātīgā termiņā un tiesībām uz pietiekamu laiku, lai sagatavotos aizstāvībai. Nekāds laika apjoms, kas saprātīgi pavadīts šādai sagatavošanai, nevarētu izraisīt tiesību tikt tiesātam saprātīgā termiņā pārkāpumu» [39]. Tā, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka pat lūgums atlikt sēdi, ja tas ir pamatots ar ticamu pamatojumu, nevar tikt vērsts pret apsūdzēto. [40] Proti, tas nevar radīt nelabvēlīgas tiesiskās sekas apsūdzētajam. Savukārt lietā Georgios Papageorgiou pret Grieķiju Eiropas Cilvēktiesību tiesa, konstatējot Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pārkāpumu, ņēma vērā arī tādu apstākli, ka «attiecīgie lietā esošie dokumenti bija ļoti dažādi un saistīti ar citiem apsūdzētajiem vai arī nebija par pamatu iesniedzēja notiesāšanai.» [41]

Šo apsvērumu kontekstā ir atzīstams, ka jautājums par to, vai valsts ir atvēlējusi apsūdzētajam pietiekamu laiku un iespējas sagatavot aizstāvību kriminālprocesā, tai skaitā iesniegt kvalitatīvu paziņojumu par nopratināmajām personām, ir nesaraujami saistīts ar konkrētu kriminālprocesu un to raksturojošiem elementiem, citstarp kriminālprocesa apjomu un sarežģītību. [42] Savukārt no tā, cik smagas ir kriminālatbildības sekas un cik lielā mērā tās ietekmē apsūdzētā turpmāko dzīvi, ir atvasināma prasība pēc iespējas ātrāk noregulēt krimināltiesiskās attiecības. Taču tas, kā jau minēts, nav darāms uz apsūdzētā aizstāvības tiesību rēķina. [43] Turklāt arī tiesību zinātnieki ir akcentējuši, ka «[..] tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā vērtējamas visā kriminālprocesā kopumā – ne tikai apelācijas sūdzības iesniegšanas stadijā, bet jau pirmstiesas kriminālprocesā un visā tiesvedības laikā. Proti, tas, vai kriminālprocess tiek pabeigts saprātīgā termiņā, ir atkarīgs no tā, kā tiek veikta vesela virkne procesuālo darbību, tostarp gan no krimināllietas sagatavošanas iztiesāšanai, gan no tiesas sēdes pārcelšanas, gan no saīsinātā sprieduma sastādīšanas. [..] [V]eidojas tāda situācija, ka, tiecoties uz mērķi panākt krimināltiesisko attiecību galīgu noregulējumu saprātīgā termiņā, tiek ierobežotas apsūdzētā tiesības uz aizstāvību.» [44]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa tādējādi ir atzinusi, ka galvenais princips, kas noteic dažādu tiesību uz taisnīgu tiesu aspektu interpretāciju un piemērošanu krimināllietās, ir taisnīgums. Tātad taisnīga lietas iznākuma garantēšana ir galvenais apsvērums, pēc kura būtu jāvadās, izvērtējot dažādu tiesību ierobežojumus kriminālprocesā. [45]

Gan attiecībā uz laiku, gan iespējām arī no aizstāvības puses, bez šaubām, ir sagaidāma un patiešām nepieciešama zināma rūpība. [46] Aizstāvība var sūdzēties par savu tiesību pārkāpumu tikai tad, ja tā ir izdarījusi visu, ko prasa valsts tiesību akti, lai iegūtu attiecīgo laiku vai iespēju (pagarinājumu) sagatavoties aizstāvībai konkrētajā procesa stadijā. [47] Tiesības lūgt pagarināt kādu ar likumu noteiktu termiņu ir vērstas uz to, lai nodrošinātu jau vairākkārt minētā kriminālprocesa mērķa par šo procesuālo attiecību taisnīgu noregulējumu, sasniegšanu. Tas pamatojams ar to, ka personai, kura ir iesaistīta kriminālprocesā, objektīvi pamatotu iemeslu dēļ, konstatējot noteiktus apstākļus, ir tiesības ar likumu vai ar procesa virzītāja lēmumu noteiktu termiņu lūgt pagarināt.

Ja normatīvais regulējums neparedz tiesības procesuālo termiņu pagarināt, tas pats par sevi jau liecina par tiesību ierobežojumu. Šai aspektā ir vēlreiz jāakcentē, ka tiesības uz sacīkstes principu krimināllietā nozīmē, ka gan apsūdzībai, gan aizstāvībai ir jādod iespēja uzzināt un komentēt otras puses iesniegtos apsvērumus un pierādījumus. Ir iedomājami dažādi veidi, kā valsts tiesību akti var nodrošināt šīs prasības izpildi. Tomēr neatkarīgi no izvēlētās metodes ir jānodrošina, ka otra puse apzinās, ka lietas materiāli ir iesniegti, un saņems reālu iespēju tos komentēt. [48] Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas terminoloģiju, ar jēdzienu «komentēt» pierādījumus Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas kontekstā ir saprotama aizstāvības tiesību realizācija paust viedokli atbilstoši izraudzītajai aizstāvības pozīcijai par to, kuras personas ir norādāmas Paziņojumā par nopratināmajām personām.

Šai aspektā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vērtējusi arī kādu situāciju, kurā aizstāvībai bija jāvērtē prokurora iesniegtie apgalvojumi (oriģ. – croquis), bet šīs darbības veikšanai netika atvēlēta pietiekama iespēja un laiks. Valsts pozīcija uz šo situāciju bija tāda, ka aizstāvība prokurora apgalvojumus varēs iepazīt tiesas spriedumā un pēcāk atspēkot, to pārsūdzot. Eiropas Cilvēktiesību tiesa šai aspektā bija kategoriska: «Netieša un tīri hipotētiska apsūdzētā iespēja komentēt sprieduma tekstā ietvertos apsūdzības argumentus diez vai var tikt uzskatīta par atbilstošu aizstājēju tiesībām izskatīt un tieši atbildēt uz prokuratūras iesniegtajiem iesniegumiem.» [49]

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka kriminālprocesā patlaban nepastāv citi mehānismi, kas dotu apsūdzētajam iespēju iegūt papildu laiku paziņojuma par nopratināmajām personām sastādīšanai un iesniegšanai. Iespēja vēlāk kriminālprocesā pieteikt lūgumu par papildu nopratināmām personām ne tikai nav garantija tam, ka šis liecinieks tiktu uzaicināts, bet arī nenovērš tās negatīvās tiesiskās sekas, kas iestājas attiecībā uz apsūdzēto atbilstoši Kriminālprocesa likuma 489. panta būtībai. Proti, šīs negatīvās tiesiskās sekas ir situācija, ka, ja aizstāvība paziņojumā par nopratināmajām personām īsteno aizstāvības taktiku un neizvēlas izsaukt uz tiesu kriminālprocesā agrāk nopratinātu personu un neatkarīgi no tā, vai norāda pirmstiesas kriminālprocesā nopratinātās personas vai tomēr ne, aizstāvībai nav atvēlētas tiesības nepiekrist pirmstiesas kriminālprocesā agrāk nopratināto liecinieku liecību izmantošanai tiesas debatēs vai tiesas nolēmuma pamatošanai.

Šādu risku varētu novērst, piemēram, nosakot nedaudz garāku maksimālo laika posmu, par kādu var tikt pagarināts paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanas un iesniegšanas termiņš, bet vienlaikus paredzot tiesai lielāku brīvību veikt individuālu izvērtējumu un maksimālā termiņa robežās piešķirt tādu pagarinājumu, kādu tā uzskata par samērīgu un atbilstošu, ņemot vērā lietas apjomu, sarežģītību, aizstāvības resursus, kopējo lietas izskatīšanas ilgumu, kā arī citus apstākļus. [50]

Šajā ziņā arī nepieciešams akcentēt iemeslus tam, kāpēc tiesības nopratināt lieciniekus ir izceļamas starp dažādajām starptautiskajās normās noteiktajām tiesībām uz aizstāvību. Šīm tiesībām ir īpaši cieša saistība ar diviem tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem, proti, tiesībām tikt uzklausītam un pušu līdzvērtīgu iespēju principu. [51]

Eiropas Cilvēktiesību tiesas pamatnostādne ir tāda, ka pierādījumu pārbaudei ir jānotiek tiesā. [52] Ir svarīgi, lai liecinieka ticamība tiktu pārbaudīta to personu klātbūtnē, kas lemj par faktiem, proti, tiesas sēdē. [53] Tālab doktrīnā uzsvērts: «Ir labi zināms, ka pierādījumi un jo īpaši liecinieku liecības var būt daudzu kļūdu avots. Tās var rasties novērojumu veikšanas laikā vai vēlāk procesa gaitā. Vietā, kurā novērojums tiek iegaumēts, var rasties izkropļojumi. Vai arī, kad tas tiek reproducēts, tas var tikt pārprasts, ieraksts var nebūt diezgan precīzs — šis saraksts nav visaptverošs. Tāpēc lietas izspriešana, pamatojoties tikai uz rakstveida pierādījumiem lietā, ir ļoti riskants jautājums.» [54] Noteikumam par liecinieku uzklausīšanu tiesas procesa laikā «[..] ir arī funkcija, kas pārsniedz taisnīguma nodrošināšanu un patiesības noskaidrošanu konkrētajā lietā. Pirmkārt, tas ir jāaplūko saistībā ar prasību, ka tiesas process ir atklāts. Process kļūst līdzīgs farsam, ja pierādījumi tiek uzklausīti slepenā sagatavošanās procesā. No otras puses, tiesvedībai ir arī svarīga loma kā forumam, kurā tiek noteikts taisnīgums, tādējādi uzturot sabiedrības uzticību tiesas procesa uzticamībai un taisnīgumam.» [55]

Principiālākā līmenī tiesības iztaujāt lieciniekus un sniegt pierādījumus nodrošina, ka apsūdzētais ir aktīvais tiesas procesa dalībnieks. Proti, apsūdzēto nevar raksturot tikai kā pasīvu apsūdzības mērķi, bet gan kā subjektu, kas savas ievērojami «vājākās» procesuālās pozīcijas un statusa dēļ ir jāaizsargā pret valsts varu. [56] Apsūdzētais tiek uzskatīts par aktīvu dalībnieku – subjektu. Tādējādi Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzētās tiesības ļauj apsūdzētajam ietekmēt procesa gaitu un virzību, radot varbūtību par labvēlīgu procesa iznākumu. [57] Lai gan šis noteikums nepārprotami darbojas, lai aizsargātu aizstāvības intereses, tas arī kalpo taisnīgumam vispārīgākā veidā, proti, tas ir vērsts uz kriminālprocesu, kas noris visas sabiedrības interesēs – tas interesēm neatbilst kriminālprocess, kas nenodrošina elementārākās Satversmes 92. pantā paredzētās tiesiskuma garantijas. Tādējādi liecinieku un citu personu nopratināšana tiesas sēdē palīdz noskaidrot patiesību un sekmē kriminālprocesa virzību uz tā mērķu atbilstošu – likumīgu un taisnīgu – sasniegšanu. Šajā aspektā norādāms, ka aizstāvības uzdotie jautājumi ne tikai ietekmēs liecinieka uzticamības novērtējumu, proti, vērtēs liecību ticamību, bet arī var atklāt citus faktus un būtiskus elementus, kas var būt svarīgi tiesas galīgajam lēmumam neatkarīgi no tā, vai tas ir saistīts ar notiesājošo spriedumu vai personas attaisnošanu. [58]

Garantijas, kas noteiktas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 3. punkta d) apakšpunktā, ir sevišķi šī panta 1. punktā noteikto tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu aspekti, kas jāņem vērā, novērtējot procesa taisnīgumu. Šajā normā tādējādi ir nostiprināts princips, ka, pirms apsūdzēto var notiesāt, visi pret viņu vērstie pierādījumi parasti ir jāiesniedz, proti, jāpārbauda viņa klātbūtnē atklātā tiesas sēdē, lai nodrošinātu sacīkstes principu. Ir iespējami izņēmumi no šī principa, taču tie nedrīkst pārkāpt tiesības uz aizstāvību, kas parasti prasa, lai apsūdzētajam būtu adekvāta un pienācīga iespēja apstrīdēt un nopratināt pret viņu vērstu liecinieku. [59] Tamdēļ krimināllietas materiāliem kontinentālajā kriminālprocesuālajā sistēmā ar tās inkvizitoriālo sākotnējo posmu piemīt ievērojama nozīme. Vācu kriminālprocesā lietas materiāli tiek dēvēti par «galvenās tiesas sēdes» (vācu val. – Hauptverhandlung) būtisku elementu, kas saistīts ar tādu tiesību principu kā tiešuma (nepastarpinātības) princips (vācu val. – Unmittelbarkeitsprinzip) – visi pierādījumi ir pārbaudāmi tiesas sēdē. [60] Doktrīnā pausts viedoklis, ka tiesnesis, uzsākot iztiesāšanu, faktiski vienmēr būs iepazinies ar lietu un izpētījis lietas materiālus, kas ideālā gadījumā bijuši ļoti rūpīgi sagatavoti un noformēti izmeklēšanas laikā. Tajā apkopoti policijas, izmeklēšanas iestādes vai prokuratūras apsūdzētā un liecinieku pratināšanu atšifrējumi, ekspertu atzinumi, nozieguma vietas attēli, kartes un plāni, kratīšanas protokoli un citi dokumenti. [61] Tādējādi kontinentālās Eiropas kriminālprocesā funkcionē prezumpcija, ka krimināllietas materiālos atrodas ziņas un dokumenti, kas ir absolūti nepieciešami apsūdzības uzturēšanai. Būtiski, ka arī spriedums (neatkarīgi no tā, vai tas būs attaisnojošs vai notiesājošs) tiks balstīts uz lietas materiālu saturu un (atkārtotiem vai papildinošiem) pierādījumiem, kas savākti tiesas sēdes laikā. [62] Tādējādi pierādījumu pārbaude nedrīkst tikt uztverta kā formāla un tiesvedību novilcinoša, tātad – lieka –, procesuālā darbība.

Eiropas kriminālprocesuālās tradīcijas pirmsākumi meklējami 19. gadsimta attīstības kursā, tomēr pārsteidzīgi būtu apgalvot, ka tieši 19. gadsimtam būtu tiesības monopolizēt visus laurus par Eiropas kriminālprocesuālo attīstību, jo daudzi no fundamentālajiem, vēl šodien sastopamajiem kriminālprocesa principiem doktrīnā tika analizēti jau krietni pirms 19. gadsimta. [63] Neraugoties uz to, ir jāakcentē, ka tiesības pārbaudīt pierādījumu un liecinieku liecības ir, iespējams, būtiskākais tiesību uz aizstāvību elements, kurš caurvij kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnu. Likumdevēja pienākums, pieņemot normatīvo regulējumu, ievērojot, ka Latvija ir demokrātiska tiesiska valsts, ir ielāgot arī šīs doktrinārās prasības.

Turklāt savdabīgu šo tiesību īstenošanas būtiskumu ilustrē šāds retorisks vaicājums – «19. gadsimta juristu vidū lielas bažas izraisīja izmeklēšanas noklausīšanās laikā sniegto paziņojumu atšifrējumu ieviešana. Ja izmeklēšanas gaitā savāktie pierādījumi būtu jāiesniedz tiesas procesā rakstisku stenogrammu veidā, lai aizstātu dzīvus pierādījumus, kā atklātu un mutvārdos notiekošu tiesas procesu varētu uzskatīt par kaut ko citu, izņemot maskarādi, kas maldina nevainīgo vienkāršību?» [64] Tādējādi arī tiesību doktrīnā «[t]iek apgalvots, ka konfrontācija veicina atklātību un tādējādi pasargā no spaidiem; nostiprina sacīkstes procesa jēdzienu, nodrošinot, ka apsūdzētais var apstrīdēt jebkādus nelabvēlīgus liecinieku pierādījumus; dot iespēju lēmuma pieņēmējam novērtēt liecinieka uzvedību un tādējādi palīdzēt viņam noteikt liecinieka liecību patiesumu; un nodrošināt, ka pret apsūdzēto var izmantot tikai to liecinieku liecības, kuri ir gatavi liecināt, un tādējādi garantēt pierādījumu ticamību. Daži pat ir minējuši, ka tai ir simbolisks mērķis un ka «cilvēka dabā ir kaut kas dziļš, kas uzskata, ka apsūdzētā un apsūdzētāja konfrontācija aci pret aci ir «būtiska, lai nodrošinātu taisnīgu tiesu kriminālprocesā»» [65].

Apkopojot nupat izklāstītos apsvērumus, ir konstatējams, ka kontinentālās Eiropas kriminālprocesa nostādnes ierobežo likumdevēja rīcības brīvību aspektā par to, ciktāl ir ierobežojamas aizstāvības tiesības izsaukt uz tiesu un nopratināt lieciniekus un citas personas, kuras, aizstāvības ieskatā, var sekmēt patiesības noskaidrošanu.

Turklāt, atspēkojot iespējamo argumentu, ka bez prasības sniegt pamatojumu par liecinieka nopratināšanas nepieciešamību, kas šobrīd noteikta Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā, nav iespējams kontrolēt to, vai aizstāvība nenorāda personas, kuru liecībām nav nozīmes konkrētajā lietā, norādāmi šādi apsvērumi. Pirmkārt, advokāta kā profesionāla aizstāvja kompetence tiek prezumēta, tādējādi likumdevējam nebūtu pamata uzskatīt pretējo, proti, ka advokāts varētu tīši vilcināt procesu, uz to aicinot maznozīmīgus lieciniekus. Un, otrkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 500. panta pirmo daļu tiesai jau šobrīd ir piešķirtas pilnvaras noraidīt tos jautājumus, kas neattiecas uz lietu. Tādējādi, ja aizstāvis uzaicinātajai personai vaicātu jautājumus, kas neattiecas uz lietu, tiesai jau šobrīd ir piešķirtas tiesības kontrolēt tādas situācijas un liegt procesa novilcināšanu. Turklāt jānorāda, ka praksē kriminālprocesā tie jautājumi, kas pat attiecas uz lietu un ir ar celto apsūdzību tieši saistīti, nereti tiek noraidīti. Tātad faktiski krimināllietas iztiesāšana pat pirmās instances tiesā tiek padarīta par savdabīgu kvaziapelācijas instanci, kurā pirmstiesas izmeklēšanas rezultāti tiek uztverti kā pēc būtības prejudiciāli legāli pieņēmumi jeb prezumpcijas par personas vainīgumu. [66]

Visbeidzot – šo apsvērumu kontekstā būtiski ir arī vēlreiz atgādināt, ka kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas izpratnē lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai ir dēvējams arī par apsūdzības rakstu vai izmeklēšanas noslēguma aktu. To akcentējis arī Māris Leja, norādot – «Vācijas KPL apsūdzība tiek celta, pabeidzot pirmstiesas izmeklēšanu, sastādot apsūdzības rakstu (Anklageschrift – vācu val.). Tātad šis lēmums pielīdzināms KPL paredzētajam lēmumam par krimināllietas nodošanu tiesai. Apsūdzības celšana kā pirmstiesas procesu noslēdzošais lēmums ir prokurora prognozes lēmums» [67].

Klasiskajā kontinentālās Eiropas kriminālprocesa modelī, kāds, bez šaubām, ir arī vācu kriminālprocess, apsūdzības raksts ne tikai pilda informatīvo funkciju, izklāstot apsūdzētajam viņu celto krimināltiesisko pārmetumu, bet arī paredz iztiesāšanas ietvaru noteikšanu. [68] Informatīvās funkcijas aspektā apsūdzības raksts Vācijas kriminālprocesā būtībā līdzinās tam, kas starpkaru periodā bija vērojams Tiesu palātā Latvijā vai rīcības sēdē padomju kriminālprocesā, proti, personiskā un lietišķā aspektā apsūdzības raksts apzīmē priekšmetu, par ko tiesa lemj ievadprocesā (mūsdienu Latvijas kriminālprocesā – krimināllietas sagatavošanas iztiesāšanai starpstadijā), vērtējot, vai apsūdzības rakstā izteiktais balstās pierādījumos un to pienācīgā vērtējumā. Šādas apsūdzības pieļaušana un apstiprināšana tā dēvētajā ievadprocesā nozīmē to, ka apsūdzības raksts kļūst par pamatprocesa priekšmetu personiskā un lietišķā aspektā, ja tiesa to atzīst par pieņemamu. [69]

Tādējādi konstatējams, ka bez pilnvērtīga apsūdzības raksta (lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai mūsdienu izpratnē), kurā neizpaliek pierādījumu un noziedzīga nodarījuma faktu analīze, nedz advokāts var kvalitatīvi sagatavoties aizstāvības īstenošanai, nedz tiesai top skaidrs, uz ko no visas pierādījumu apjoma tad īsti vēršama uzmanība.

Ar tiesā izmantojamo valsts apsūdzības uzturētāja izmantoto pierādījumu apjomu pārējie procesa dalībnieki šobrīd top iepazīstināti, Kriminālprocesa likuma 413. pantā noteiktajā kārtībā saņemot prokurora lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai. Patlaban normatīvais regulējums prasa vienīgi norādīt tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumu par katru apsūdzēto un par katru noziedzīgu nodarījumu. Taču tādējādi lēmumā par lietas nodošanu tiesai izpaliek kontinentālās Eiropas kriminālprocesa sistēmā par kriminālprocesuāli būtisku uzskatāmais elements – pierādījumu analīze, kas veicama, virzot lietu uz tiesu.

Līdz pat 2002. gada 1. novembrim Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 209. panta trešajā daļā bija nostiprināta prasība analizēt, ne tikai uzskaitīt pierādījumus, tādējādi nosakot, ka pirmstiesas izmeklēšana bija pabeidzama ar tāda apsūdzības raksta sastādīšanu, kura aprakstošajā daļā tika vērtēti ne vien noziedzīga nodarījuma izdarīšanas veids, motīvi, kvalificējošās pazīmes, bet arī ietverta to pierādījumu analīze, kuri apstiprina noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktu un apsūdzētā vainu tā izdarīšanā. [70]

Šī atziņa nozīmē to, ka alternatīvs līdzeklis aizstāvības tiesību realizācijai – juridiski pilnvērtīga paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanai – būtu tāda prasība par lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai procesuālā reglamentācija, kas paredzētu pienākumu prokuroram analizēt un tādējādi juridiski pamatot, kādā aspektā katrs uzskaitītais pierādījums ir izmantojams apsūdzības pamatošanai, un noteiktu pienākumu prokuroram, nododot krimināllietu tiesai, norādīt, kuri pierādījumi attiecināmi uz kuru noziedzīgo nodarījumu. Tikai šādā gadījumā apsūdzētajam faktiski tiktu nodrošināta iespēja reāli, jēgpilni un pēc būtības aizstāvēties pret valsts apsūdzības paustajiem apgalvojumiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ievērojot nupat konstatētos aspektus, ir uzsvērusi, ka «[..] krimināllietās pilnīgas, detalizētas informācijas sniegšana apsūdzētajam par viņam izvirzītajām apsūdzībām un līdz ar to juridiskais raksturojums, ko tiesa varētu pieņemt šajā lietā, ir būtisks priekšnoteikums, lai nodrošinātu procesa taisnīgumu» [71]. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir nostiprināta arī izpratne, ka «[..] ir jānodrošina, ka apsūdzētajām personām ir bijusi iespēja šajā jautājumā konkrēti un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Tas nozīmē, ka viņi ir laikus jāinformē ne tikai par apsūdzības iemeslu, tas ir, būtiskiem faktiem, kas pret viņiem tiek izvirzīti un uz kuriem ir balstīta apsūdzība, bet arī detalizēti par to, kāda ir šiem faktiem piešķirtā juridiskā kvalifikācija.» [72]

Šo cilvēktiesību – tiesību uz taisnīgu tiesu – nodrošināšanas prasību iespējams ievērot vienīgi apstākļos, ja likumdevējs rada prokuroram kā valsts apsūdzības uzturētājam un apsūdzības funkcijas īstenotājam pienākumu lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādīt un analizēt, «[..] ar ko pierādīts nozieguma notikums, jo pierādījumu analīzes apiešana, atsaucoties tikai uz pierādījuma avotu, nav pieļaujama» [73].

Valstij jeb apsūdzībai allaž pieejami lielāki resursi (līdzekļi pierādījumu iegūšanai). [74] Šo apsvērumu likumdevējam vienmēr ir jāielāgo, nosakot jebkurus personas tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumus, tostarp pārnesot kādu no pierādīšanas apstākļiem no valsts uz personu. Pušu līdzvērtīgas iespējas piedalīties lietas izskatīšanā un izlemšanai pakļauto jautājumu izvērtēšanā panākamas, nodrošinot taisnīgu līdzsvaru un adekvātu iespēju savas tiesības aizstāvēt, izmantojot Kriminālprocesa likumā paredzētos līdzekļus. Šis līdzsvars cita starpā nodrošināms, radot apsūdzības funkcijas realizētājiem pienākumu sagatavot juridiski pamatotu lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai.

Tādējādi visu šo ierosinājumu mērķis ir vienīgi vēlreiz vērst likumdevēja šī jēdziena plašākajā nozīmē uzmanību uz to, ka jēgpilnas un efektīvas krimināllietas iztiesāšanas priekšnosacījums ir apsūdzētajam saprotama apsūdzība, jo tās jēga un esence, nosakot iztiesāšanas robežas un paredzot reālu iespēju pret to aizstāvēties, ir panākama tikai ar pamatota procesuālā dokumenta sagatavošanu. Pieņemot Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu, likumdevējs šos apsvērumus izvēlējās neizvērtēt.

[1]         Skat., piemēram: Vienkāršo kriminālprocesa izmeklēšanu – mazāk birokrātijas, ātrāks rezultāts. Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/298270-vienkarso-kriminalprocesa-izmeklesanu-mazak-birokratijas-atraks-rezultats-2018 [skatīts 19.08.2022.].

[2]         2022. gada 28. oktobra Satversmes tiesas 4. kolēģijas lēmums par atteikšanos ierosināt lietu, 6.1. punkts; 2022. gada 1. novembra Satversmes tiesas 1. kolēģijas lēmums par atteikšanos ierosināt lietu, 6.1. punkts. [nepublicēti materiāli].

[3]         Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2004-06-01 «Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 220. un 222. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam», 22. punkts.

[4]         Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 217.

[5]         Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1982. gada 16. decembra lēmums lietā Krohers un Mollers pret Šveici, pieteikuma Nr. 8463/78.

[6]         Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 216.

[7]         Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada 8. decembra spriedums lietā Padin Gestoso pret Spāniju, pieteikums Nr. 39519/98.

[8]         Turpat.

[9]         Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 12. decembra spriedums lietā Okalans pret Turciju, pieteikums Nr. 46221/99, para. 147.

[10]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 12. decembra spriedums lietā Okalans pret Turciju, pieteikums Nr. 46221/99, para. 147.

[11]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 12. decembra spriedums lietā Okalans pret Turciju, pieteikums Nr. 46221/99, para. 148.

[12]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 21. septembra spriedums lietā Kremzovs pret Austriju, pieteikuma Nr. 12350/86.

[13]      Eiropas Savienības tiesas 2018. gada 5. jūnija spriedums lietā C‑612/15, Kolevs un citi, para. 100.

[14]      Eiropas Savienības tiesas 2018. gada 5. jūnija spriedums lietā C‑612/15, Kolevs un citi, para. 99.

[15]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 230.

[16]      Ģenerāladvokāta Īva Bota 2017. gada 4. aprīļa secinājumi lietā C-612/15, ECLI:EU:C:2017:257, para. 92.

[17]      Ģenerāladvokāta Īva Bota 2017. gada 4. aprīļa secinājumi lietā C-612/15, ECLI:EU:C:2017:257, para. 101.

[18]      Ģenerāladvokāta Īva Bota 2017. gada 4. aprīļa secinājumi lietā C-612/15, ECLI:EU:C:2017:257, para. 102.

[19]      Skat. Satversmes tiesas 2022. gada 14. aprīļa spriedums «Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 8. punkts.

[20]      Skat. Satversmes tiesas 2022. gada 14. aprīļa spriedums «Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 8. punkts.

[21]      Satversmes tiesas 2022. gada 14. aprīļa spriedums «Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 16.1. punkts.

[22]      Satversmes tiesas 2022. gada 14. aprīļa spriedums «Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 16.2. punkts.

[23]      Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta spriedums «Par Kriminālprocesa likuma 564. panta septītās daļas trešā teikuma un 570. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 11.2. punkts.

[24]      Turpat, 16.2. punkts.

[25]      Turpat, 16.2. punkts.

[26]      Turpat, 16.5.2. punkts.

[27]      Turpat, 16.5.2. punkts.

[28]      Turpat.

[29]      Turpat.

[30]      Satversmes tiesas tiesneša Artūra Kuča 2022. gada 28. aprīļa atsevišķās domas lietā Nr. 2021-38-01 «Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 3. punkts.

[31]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 286.

[32]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 31. augusta spriedums lietā Galovičs pret Horvātiju, pieteikuma Nr. 455412/11, para. 82.

[33]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 144.

[34]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 28. novembra spriedums lietā Lavents pret Latviju, iesniegums Nr. 58442/00, para. 88.

[35]      Turpat, para. 99.

[36]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 18. janvāra spriedums lietā Estrikhs pret Latviju, iesniegums Nr. 73819/01, para. 140.

[37]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 9. marta spriedums lietā Svipsta pret Latviju, iesniegums Nr. 66820/01, para. 160.–162.

[38]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 145.

[39]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 142.–143.

[40]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada 23. septembra spriedums lietā Portingtons pret Grieķiju, iesniegums Nr. 28523/95, para. 28, 29.

[41]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 9. augusta spriedums lietā Georgios Papageorgiou pret Grieķiju, iesniegums Nr. 59506/00, para. 38.

[42]      Skat. arī: Satversmes tiesas 2022. gada 14. aprīļa spriedums «Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 9. punkts.

[43]      Satversmes tiesas tiesneša Artūra Kuča 2022. gada 28. aprīļa atsevišķās domas lietā Nr. 2021-38-01 «Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 6. punkts.

[44]      Satversmes tiesas tiesneša Artūra Kuča 2022. gada 28. aprīļa atsevišķās domas lietā Nr. 2021-38-01 «Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 6. punkts.

[45]      Tralmaka I. Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2021-38-01. Jurista Vārds, 05.07.2022., Nr. 27 (1241), 23.-25. lpp.

[46]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 214.

[47]      Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1980. gada 16. jūlijs lēmums lietā X pret Apvienoto Karalisti, pieteikums Nr. 8386/78; Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1986. gada lēmums lietā Ross pret Apvienoto Karalisti, pieteikums Nr. 11396/85.

[48]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991. gada 28. augusta spriedums lietā Brandsteters pret Austriju, iesnieguma Nr. 11170/84, 12876/87, 13468/87, para. 67.

[49]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991. gada 28. augusta spriedums lietā Brandsteters pret Austriju, iesnieguma Nr. 11170/84, 12876/87, 13468/87, para. 68.

[50]      Skat. Satversmes tiesas 2022. gada 14. aprīļa spriedums «Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam», 8. punkts.

[51]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 293.

[52]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1992. gada 15. jūnija spriedums lietā Lūdī pret Šveici, iesniegums Nr. 12433/86.

[53]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 308.

[54]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 305.

[55]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 306.

[56]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 306.

[57]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 306.

[58]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 293.

[59]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 5. janvāra spriedums lietā Frumkins pret Krieviju, pieteikuma Nr. 74568/12, para. 161.

[60]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 224.

[61]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 224.

[62]      Trechsel S. Human Rights in Criminal Proceedings. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 224.

[63]      Summers J. S. Fair Trials. The European Criminal Procedural Tradition and the European Court of Human Rights. Portland: Hart Publishing, 2007, p. 21.

[64]      Summers J. S. Fair Trials. The European Criminal Procedural Tradition and the European Court of Human Rights. Portland: Hart Publishing, 2007, p. 54.

[65]      Summers J. S. Fair Trials. The European Criminal Procedural Tradition and the European Court of Human Rights. Portland: Hart Publishing, 2007, p. 146.

[66]      Skat. arī: Rusanovs E., Lielbriede L. Feļetons par FWU Latvijas kriminālprocesā. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/feletons-par-fwu-latvijas-kriminalprocesa/ skatīts 29.08.2022.].

[67]      Leja M. Tiesas kompetence apsūdzības trūkumu koriģēšanā. Jurista Vārds, 06.03.2012., Nr. 10 (709).

[68]      Meyer-Goßner L. Strafprozessordnung mit Gerichtsverfassungsgesetz und Nebengesetzen, 56. Aufl. München: Verlage C.H. Beck, 2013, S. 892.–894.

[69]      Meyer-Goßner L. Strafprozessordnung mit Gerichtsverfassungsgesetz und Nebengesetzen, 56. Aufl. München: Verlage C.H. Beck, 2013, S. 892.–894.

[70]      2002. gada 20. jūnija likums «Grozījumi Latvijas kriminālprocesa kodeksā». Publicēts oficiālajā laikrakstā «Latvijas Vēstnesis», 10.07.2002., Nr. 104.

[71]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 21. decembra spriedums lietā Borisova pret Bulgāriju, iesnieguma Nr. 56891/00, para. 41.

[72]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 11. decembra spriedums lietā Drasihs pret Itāliju, iesnieguma Nr. 25575/04, para. 34.

[73]      Augstākās tiesas Senāta 1999. gada 12. oktobra lēmums Nr. SKK–302. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/16548-par-ricibas-sedes-lemuma-nelikumibu-ar-kuru-izlemta-apsudzeta-vaina/ [skatīts 10.08.2022.].

[74]      Strada-Rozenberga K. Nevainīguma prezumpcija: kas tā ir, ko un kāpēc paredz? Grāmatā: Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva. Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 44. lpp.