«Taču tu neatradīsi nevienu, kas tevi, atsevišķo, tavā vislabākajā kvalitātē, pratīs izsmiet pilnīgi, kas atbilstīgi patiesībai varētu pārliecināt par tavu bezgalīgo mušveidīgo, varžveidīgo nožēlojamību! Smieties pašam par sevi tā, kā vajadzētu smieties, lai smietos iz visas patiesības, – priekš tā pašiem labākajiem ir pietrūcis patiesības izjūtas, bet visapdāvinātākajiem – ģenialitātes! Taču varbūt arī smiekliem vēl ir nākotne! [..] Tad varbūt smiekli savienosies ar gudrību, un tad varbūt pastāvēs tikai «jautrā zinātne».

(Frīdrihs Nīče. «Jautrā zinātne») [1]

Renesanses laika humānista Roterdamas Erasma [2] sacerējuma «Muļķības slavinājums» nosaukums ir ne tikai saskanīgs un daudz ko izskaidrojošs, bet, ja tajā rūpīgāk ielasās, arī ļoti aktuāls vērtējums par daudzām mūsdienu sabiedriskām izpausmēm. Kad smadzenes un sirds ir saberzti tulznās, apelējot pie likumdevēju un dažādu reformatoru-novatoru veselā saprāta, loģikas un galu galā – empātijas, beigu beigās atnāk skaudra un skaidra atziņa – kamdēļ mocīties pašiem un mocīt citus ar gariem, didaktiskiem un droši vien arī tāpēc garlaicīgiem tekstiem, kuri tāpat nesniedz vēlamo rezultātu, ja gluži vienkārši iespējams par to visu rezignēti pasmieties.

Viens no feļetona [3] autoriem kaut ko tamlīdzīgu, kas aprakstīts tālāk, bija dzirdējis vienīgi atsevišķu kolēģu nostāstos. Taču pavisam nesen jau gluži fiziski ar šo FWU [4] (dziļas pieklājības un sabiedriskās morāles apsvērumu dēļ šeit netiks mēģināts padziļināti skaidrot šo sarežģīto jūtu ķīmijas formulu, atstājot tās precīzāku ekseģēzi [5] pašu lasītāju ziņā) viens no autoriem nu visbeidzot, tiesa gan, gandrīz pats izkrītot nogulsnēs, sastapās personīgi.  

Tātad tiesas sēdē, uzsākot pirmās liecinošās personas pratināšanu, tiesnese stingri jo stingri, pat bargi piekodināja aizstāvjus gan šajā gadījumā, gan arī turpmāk citiem nopratināmajiem neuzdot jautājumus, uz kuriem iepriekš pirmstiesas kriminālprocesa stadijā viņi savās liecības jau bija snieguši atbildes. Ja viena no autoru ar 40 gadu pieredzi kriminālprocesā tā brīža smadzeņu darbības funkcijas tiktu atspoguļotas datora ekrānā, tad tur nepatīkami spalga signāla pavadījumā izlēktu sarkanas krāsas brīdinājuma uzraksts – Error! Savukārt pilnīgs erors iestājās nedaudz vēlāk, kad ar šādu pamatojumu iepriekš daudzu dienu daudzās darba stundās rūpīgi izsvērti un secīgā kārtībā sagatavoti jautājumi, lai uzskatāmi pierādītu kādas personas iepriekš sniegto liecību nepatiesumu, cits pēc cita (vismaz sākotnēji) arī tika noņemti.

Pamatojums? Tāds šobrīd esot Kriminālprocesa likumā paredzētais regulējums (vai patiešām?!). Iebilstot pret to, viens no autoriem savā naivumā gan sākotnēji izteica pieņēmumu, ka, iespējams, tiesas rīcībā ir kāda cita Kriminālprocesa likuma versija, ar kuru, savlaicīgi to nesarūpējot, neattapīgais sirmais kolēģis nebūtu iepazinies. Ar atvieglojuma nopūtu šī īsās prozas žanra darba viens no autoriem, drudžaini vēl un vēl pāršķirstot līdz šim rūpīgi loloto un ar aktuālajiem grozījumiem papildināto kodeku, uzreiz gan konstatēja, ka tik traki, neraugoties uz patiesību, ka vecums nenāk gluži viens, vēl nav… Beigu beigās tikpat laimīgi nepatīkamais pārpratums arī atrisinājās. Izrādījās, ka nekā personīga – šāda nu tagad vienīgi esot tiesu prakse, kas, lūk, pamatojoties uz lekcijās-nodarbībās (acīmredzot – Tiesnešu mācību centrā) dzirdēto un tāpēc nopietni par pilnu ņemto. Pašsaprotami sekoja arī draudzīga rekomendācija vienam no feļetonistiem tomēr atrast iespēju biežāk apmeklēt šādas nodarbības, tā teikt, paaugstinot savu intelektuālo un garīgo līmeni. Skaidrs, ka, pat ja vienam no autoriem būtu vēlme apmeklēt šīs ekskluzīvās ezoteriskās mācības [6] izplatīšanas vietu ar mērķi klātienē gluži kā sektantu sapulcē kādā no Debesu valstības zālēm uzklausīt sludinātāja, piedodiet, pašpasludināto tiesību avotu par kriminālprocesa norises turpmāko jābūtību Latvijā, visdrīzāk viņa viedoklis, spītējot aizvien pieaugošajiem advokātu vispārēja ostrakisma [7] draudiem no kriminālprocesa jābūtības elementārākajām norisēm, visdrīzāk paliktu nemainīgs. Kā savulaik teica Mārtiņš Luters: «Šeit es stāvu un citādi nevaru!» Starp citu, arī pēdējais bijis nesaudzīgs pret sektantiem. Viņam pat piedēvē izteikumu: «Sitiet viņus kā trakus suņus!» Protams, ka autori ir daudz tolerantāki. Nekāda naida. Sauksim tās par «estētiskām domstarpībām»! [8]

Un, patiešām, 2020. gada 19. novembra likuma «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» [9], kas stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī, jauninājumu pakotnē (šis vārds feļetona formas kontekstā šķiet piemērots gan asociatīvām vīzijām, gan arī ir gluži labskanīgs) pirmīt aprakstītā superideja ir visnotaļ grūti pamanāma. Nedz ar pirmo, nedz arī ar pēdējo acu uzmetienu. Tā reizēm domas gigantiem – tiesību ezotēriķiem gadās. Proti, sapīties savā meistarībā. Bet varbūt – gluži otrādi. Varbūt šī Pārprāta ideja apzināti tikusi rūpīgi slēpta no nepateicīgajiem intelekta pigmejiem? Kāpēc? Varbūt tāpēc, lai pēc tam, izdabūjot to cauri pie diemžēl nereti lētticīgajiem Saeimas deputātiem, nu beidzot varētu sākt pārsteigt nesagatavotus visus savus iepriekšējos un tagadējos oponentus: še jums, saldie! Lai pēc tam triumfējoši domās izcīnītu un izbaudītu daudzas jo daudzas, vienu pēc otras, skaistas virtuālas uzvaras pār tiem, kas, ideoloģiski aizstāvot nedaudz uzpucēto krievu parunu: «Prastums ir sliktāks nekā zagšana» [10], vēl gluži nesen vai nu nebija pietiekami cieņpilni izturējušies, vai arī bija pat uzdrīkstējušies neslēpt savu nicinājumu pret jebkādām, pat niecīgākajām tiesiskās kultūras barbarisma izpausmēm. Nu, piemēram, kāds tur, tērējot klātesošo dārgo laiku, tiesas debatēs bija vēl un vēl un vēl atsaucies uz kāda cienījama advokāta tikpat cienījamām – sievasmāti un sievu, cits – kaut kur no apputējuša plaukta bija izvilcis kaut kāda padomju laika profesora dīvainās mācību grāmatas par kriminālprocesu, cenšoties pierādīt kaut kādas (tak, acīmredzamas!) muļķības vai citādi kačājot savas pravas. «Kaut kādi tur romieši, franči, vācieši, krievi, komunisti!», prātoja Pārprāts. Tā, šķiet, varēja dzimt vēl iepriekšējās pakotnes ideja, kas stājās spēkā 2020. gada 6. jūlijā [11], lai varētu sākt rīkoties vismaz ar runātīgāko pajoļu apkušināšanu. Taču ir notikušas vēl lietas trakākas (turklāt, ne tikai dēļ dāmām)… Kāds klauns, piemēram, redzot, ka pie tiesas galda liecinieka noklausīšanās laikā notiek nepārprotama garlaikošanās, ko pavada sačukstēšanās un pat ķiķināšana, bija pat uzdrīkstējies apvaicāties, vai nav nepieciešams laiks īsai atpūtai, lai sekmētu pienācīgākas koncentrācijas atgūšanu. Un tā gadiem, dienu no dienas, viens un tas pats… Bariem kaut kādi liecinieki, kuri lielākoties atkārto vienu un to pašu, ko iepriekš jau bija teikuši pirmstiesas kriminālprocesā, kaut kādi mūžam kaut ko gribošie advokāti, kas turklāt vēl eksaltēti cenšas uzstiept savu viedokli, reizēm pat uzdrīkstoties lasīt garus un tādēļ garlaicīgus, didaktiski pamācošus murgus, pamanoties pat citēt kaut kādus senilus pērno gadsimtu autorus. Viss taču ir jau tāpat iepriekš skaidrs! Kam velti izšķiest dārgo laiku? Kā populārajā dziesmā: «Sēž blakus kāds no Krievijas un rāda fotogrāfijas, bet negribu tās redzēt ne par ko.» Tā vietā taču vairāk varētu pievērsties Mūžīgās Dailes jautājumiem! Un galu galā. Kā var neticēt policijai? Kā var neticēt prokuroram? FWU! Jāatmet beidzot šīs nejēdzīgās ceremonijas un procedūras! Prieč kam tam viss. Galva pampst. Apmēram tā kā Poligrāfam Poligrāfovičam Šarikovam Mihaila Bulgakova «Suņa sirdī» – kaut kādi vācieši, kaut kādi kongresi… Sadalīt visu, un miers un bērziņš.

Taču tā ir tikai versija, viedoklis, kā smejies, jo – kas to lai īsti zina, kas patiesībā darās vienā otrā galvā?

Tāpēc – lai nu izpaliek turpmākie dvēseļu dzīļu pētījumi! Svarīgāks ir kas cits. Vai šis triumfs galu galā agri vai vēlu neizvērsīsies par paša «teorētiķa» Pirra uzvaru [12] vismaz akadēmiskajā jomā? Šeit pat konteksts ir svarīgs. Uzvara pār romiešiem (starp citu, veidojas arī eleganta asociācija ar klasiku kā tādu, kā svarīgu lietu sevī) var nozīmēt arī sakāvi. Un – ne tikai intelektuālu. Par visu to, protams, varētu rezignēti pasmīkņāt, jo, galu galā, Kriminālprocesa likuma principu sistēmas daļēji iedragātais bastions un likuma normās expressis verbis līdz galam nenoformulēta ideja vēl nav pilnīga katastrofa. Tomēr minētās apmācības acīmredzot ir iecerēta kā stratēģiska kriminālprocesuālistu sabiedrības gatavināšana, cenšoties gluži kā kontrabandas ceļā tiesību piemērošanas praksē iešmugulēt pilnīgi konkrētus rīcības modeļus, kas, iesakņojoties un nostiprinoties, paģērētu arī to galīgu leģitimāciju jau ar rakstītām likuma normām.

Nedaudz tālāk, jau P.S. sadaļā tiks mēģināts apzināt, ko tas viss nozīmē savā konsekvencē. Jo, lai pārbaudītu kādas idejas absurdumu vai – gluži pretēji – derīgumu, tā ir jānoved līdz savai galējai konsekvencei.

Taču pirms tam, lai sniegtu vēl pilnīgāku priekšstatu par paša feļetona viena no autoru iegūtās psihotraumas apstākļiem, vēl būtu jāpabeidz iepriekš norādītās konversācijas turpinājuma atstāsts. Proti, jau pats pirmais – elementārākais aizstāvības formālais ievadjautājums, būtībā pieklājības standartfrāze: «Kad Jūs iepazināties ar apsūdzēto?», tika noraidīts, jo par to persona jau iepriekš it kā esot liecinājusi. Grūti noliegt. Lai gan tieši šāds jautājums (tāpat kā citi) daudzajos un apjomīgajos nopratināšanas protokolos nemaz netika fiksēts. Patiesībā, kā zināms, pirmstiesas kriminālprocesa veicēji parasti arī nemaz nemēdz sevi apgrūtināt ar pienākumu protokolos pierakstīt pašu uzdotos jautājumus. Tādējādi neidentificējamos apstākļos, uz neidentificējamiem jautājumiem un nereti neidentificējamā kontekstā sniegtās atbildes parasti tiek noformētas garos vienlaidus sastādītos tekstu palagos. Nepieminēsim nemaz neapstrīdamo patiesību, ka šo pierakstu mērķis lielākoties ir norādīt vienīgi pašus pierakstītājus interesējošās, proti, apsūdzošās ziņas. Un parasti – arī neko citu.

Kad ar šo kāzusu viens no feļetona autoriem, nejauši satiekoties, padalījās ar kādu savu vecu kolēģi, pēdējais paironizēja, ka, iespējams, sirsnīgas iejūtības pilni jautājumi: «Kā klājas sievai? Kā pašam?», pavisam noteikti nebūtu bijuši iepriekš noskaidroti un ka, lai pienācīgi iesildītu liecinošo personu, šī iespēja būtu bijusi gana saprātīga. Puspajokam viens no autoriem gan atrauca, ka diez vai arī šis velnišķi viltīgais triks – gluži vai aziātiskā viltība – izdotos, jo arī šāds pavērsiens gan jau tiktu nekavējoties uz vietas atmaskots, tiesasprāt, šādus ciniski provokatīvus jautājumus noņemot, pamatojoties vai nu uz to neattiecināmību uz lietu, vai arī tādēļ, ka tie vērsti uz personiskās intīmās dzīves apstākļu pārlieki dedzīgu noskaidrošanu. Sirsnīgi pasmejoties par šo FWU, sarunas gaitā gan iezīmējās pozitīvas tendences, proti, tika atrasts kopsaucējs par divām ziņām – vienu labu un otru sliktu.

Pretēji tradīcijai būtu jāsāk ar labo. Proti, labā ziņa ir tā, ka Latvijas kriminālprocesā tomēr reizēm ir vērojama praktiska sacīkstes principa nostiprināšanās, ko sekmējuši iepriekš minētie Kriminālprocesa likuma grozījumi. Sliktā ziņa feļetona vienam no autoriem un viņa kolēģiem ir tā, ka šī sacīkste, paldies Dievam, pagaidām vēl samērā reti, tas ir sporādiski, notiek vienīgi starp tiesu un prokuroru. Proti, kuram no abiem vairāk izdosies pazemot advokātu. Tā arī ir šo pēdējā laika pakotņu normatīvā nodrošinājuma kā patvaļīgas manipulācijas instrumenta hic et nunc (pēc nepieciešamības) esence. Tas, protams, nav oficiāls un nopietni vērā ņemams paziņojums, kas grautu uzticību tiesu varai un valsts varas institūcijām. Tas ir vienīgi divu vecu profesionāļu privātas sarunas gala secinājuma atreferējums, kam, protams, drīkst piekrist vai nepiekrist. Tā teikt, nevis apgalvojums, bet gan – skumja pašironija. Kā uz dīvāna pie psihoanalītiķa, sūdzoties par nodarītajām bērnības psihotraumām. A, ko? Humors taču pagarina dzīves ilgumu. Jebkurā gadījumā – abas iepriekš minētās pakotnes ir brīnišķīgs instruments, lai apmierinātu pat pašas pārdrošākās fantāzijas šajā virzienā. Un, kas ir svarīgi – tas reizēm arī strādā, aprobējot aizvien izsmalcinātākas pazemošanas, piedodiet, aizstāvības institūta vietā nolikšanas formas.

Nu, piemēram, kaut kāds jefiņš replikā pēc tiesas debatēm sāk atspēkot prokurora replikā teikto. «Opā! Iekriti, draudziņ!» «A, kur likumā teikts, ka replikā var izteikties par repliku? Nav teikts. Tur ir teikts, ka var izteikties tikai par tiesas debatēs teikto.» Vai arī: «A, šito mēs jau dzirdējām. Jūs atkārtojaties!» Uz iebildumu: «Godājamā tiesa, mana tiesas debašu runa ir strukturēta tā, ka šī atkārtotā atsauce ir vitāli nepieciešama, lai nepazustu domas tvērums. Jūs tālāk redzēsiet, kādēļ bija nepieciešams vēlreiz uzsvērt šo aspektu. Es patiešām pie šīs runas esmu strādājis ilgi un rūpīgi», – «Tik un tā nevajag atkārtoties. Turpiniet, ja varat un ja ir vēl kas sakāms, bet šito te vairāk nestāstiet.»

Vingrinoties asprātībā, var arī paturpināt, ka ļoti īsi šī Pārprāta ekstravagantā ideja savā galējā konsekvencē, veicot pilnu tās ezotērisko ekseģēzi, nozīmē aizstāvi kriminālprocesā padarīt par tādu kā apstāvētāju bēru ceremonijā, kura funkcija ir pēc iespējas īsākas ceremonijas ietvaros vienīgi mierināt aizgājēja (var arī lasīt: taisnīgas tiesas vai paša apsūdzētā – lai lasītājs izvēlas pats) sērojošos tuviniekus (lasīt: paša apsūdzētā, ja runa ir par taisnīgu tiesu, vai tiešā nozīmē apsūdzētā tuviniekus, ja runa ir par apsūdzēto, – arī lai lasītājs izvēlas pats), mudinot pēdējā gaitā aizejošā pavadītājus paļauties uz Pārprāta apustuļu (lasīt: pirmstiesas kriminālprocesa izdarītāju un šīs procesa stadijas savdabīgu kvaziapelācijas instanci, par ko šobrīd tiek mēģināts padarīt tiesu) Providenci [13], kas jau sākotnēji ir nesabojāta un neizmērojami laba. O, jā, šī Providence ir visvarena (lasītājs droši vien saklausīs asociatīvu līdzību ar kādas no citas vietas nākušas ekstrēmas reliģijas uzmundrinošo saukli) un tādēļ nesatricināma! Citiem vārdiem – neapšaubāma. Tā jau iepriekš zina visu – gan visus jautājumus, gan visas atbildes. Visu, kas iepriekš bijis un vēl būs. Tā vada un pārvalda likteņus. Samierinies un aizsaulē drīz atkal varēs satikties ar aizgājēju (jāatgādina: vai nu taisnīgu tiesu vai pašu apsūdzēto – tas viss pēc lasītāja izvēles)! Bet, vai tiem, kas uzdrīkstētos šo Providenci apšaubīt. Tiem degt elles liesmās un baudīt Visuvarenā soģa dusmas!

Smieklīgi, taču īstenībā aiz tiesas galda tādā gadījumā tikpat labi varētu atrasties dators kā iepriekš minētā tehnokrātiski disponētā Pārprāta klonētās versijas turpinājums jau kā Mākslīgais virsintelekts, kas pilnīgi droši daudz labāk un precīzāk pēc zināmas digitālas pirmapstrādes vien sev zināmā algoritmā spētu konstatēt, uz kādiem jautājumiem liecinošā persona jau ir iepriekš atbildējusi un uz kādiem – nē (kā jau minēts, situācijas pikantumu pastiprina arī apstāklis, ka pirmstiesas kriminālprocesa veicēji parasti arī nemaz nevīžo sevi apgrūtināt ar pienākumu protokolos pierakstīt savus jautājumus). Vai, piemēram, gluži, kā analizējot jebkuru iepriekš izspēlētas šaha spēles atklātni, tas precīzi noteiktu, ne tikai to, ko aizstāvis jau ir teicis, bet arī to, ko viņš vēl grasās teikt. Bet tādā gadījumā – varbūt, lai vispār krimināltiesisko noregulējumu veic datorizēta sistēma, kas pēc sākotnējo aizdomu izteikšanas un attiecīgo datu ievades pati izprintētu jau glīti noformētu spriedumu? Ātri, lēti, attālināti un efektīvi. Un, kas pats galvenais, tas būtu lielisks papildu
serviss E-lietai. All inclusive.

Šajā vietā joku plēšanai droši vien vajadzētu pielikt punktu, un jau šī (autoru stilam neraksturīgā) īsās prozas darba P.S. sadaļā, kas vienlaikus būtu uzskatāma par bargu paškritisku recenziju par iepriekš sarakstītajām, skaidrs, ka acīm redzamajām glupībām un ģeķībām, kas, iespējams, atturētu autorus pilnā nopietnībā apsvērt iespēju ķerties jau pie nākamā feļetona ar nosaukumu «Latvijas kriminālprocess kā mentāls kondensāts ar diagnozi «gausi ritošā šizofrēnija»», būtu jau nopietni jāpārdomā, ko, FWU, piedodiet, velns, lai parauj, tas viss patiešām nozīmē! Citiem vārdiem sakot, varbūt šajā diletantu-grafomānu cienīgajā sacerējumā varētu sameklēt arī kaut ko labu un noderīgu juridiskās domas attīstībai.

Tādēļ turpinājumā – par visu to kopumā neliels post scriptum.

Vispārīgs prima facie secinājums ir šāds. 2020. gada 11. jūnija likumā «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» un 2020. gada 19. novembra likumā «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» pakotnēs paslēptās «idejas» (ne tikai attiecībā uz augšminēto traģikomisko situāciju, kas individuālajā gadījumā nemaz neizriet no šo normu kopuma interpretācijas; drīzāk gan visu šo fundamentālo grozījumu apslēptā būtība, kuru vēl ilgi vētīs jau citas paaudzes tiesību vēsturnieki un teorētiķi, ja, piemēram, pats likumdevējs kaut vai ar Satversmes tiesas palīdzību šo juridisko nonsensu vistuvākajā laikā neapturēs, nepieļaujot ļaundabīgā ne-tiesiskuma audzēja metastāžu turpmāku izplatīšanos) pārkāpj sarkanās līnijas.

Vispirms jau ir ticis brutāli piesmiets «labas likumdošanas princips», bez publiskas apspriešanas ar plašu atzītu (autoritatīvu) tiesību teorētiķu un praktiķu piedalīšanos, pašmērķīgu, nepieļaujami personisku, ambiciozu motīvu dēļ virzot un apstiprinot tiesiskuma ziņā būtībā vienus no skandalozākajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā. Jo tie diametrāli pretēji likumam «Par tiesu varu» [14] varu, kas paredz, ka tiesvedība kriminālprocesā noris sacīkstes formā, un pat līdzšinējai kriminālprocesa doktrīnai, kas vairāk vai mazāk šo formu tomēr atzina, fundamentāli mainīja iztiesāšanas kārtību, par ko pati juridiskā sekta pat nerimst atklāti dīžāties. [15]

Ko tad fundamentāli vēlas mainīt?

Acīmredzot – izmaiņu uzskaitījumam jāseko no vairāk abstraktā uz mazāk abstrakto.

Savā sausajā atlikumāotrā pakotne galīgi definē un secīgi finalizē iepriekš pirmajā pakotnē uzsākto virzību uz faktisko atteikšanos no nevainīguma prezumpcijas principa. Tās vairāk nav. Tā kļūst par tukšu deklarāciju, jo tiek prezumēta pirmstiesas kriminālprocesa gala rezultāta neapšaubāmība.

Tātad atbilstoši pagaidām vēl līdz galam neverbalizētajai, šobrīd vēl pusapslēptajai «doktrīnai», krimināllietai nonākot tiesā ar lēmumu par lietas nodošanu tiesai, šis pirmstiesas kriminālprocesa rezultāts (līdzīgi kā Administratīvās atbildības likuma [16] tvērumā – attiecīgās iestādes procesa rezultāts par tā dēvētajiem «mazajiem kriminālnoziegumiem») jau sākotnēji tiek pieņemts (prezumēts) kā pareizs un nevainojams. [17] Līdz ar to savā konsekvencē, ievērojot kriminālprocesa specifisko būtību, tas nemaz nevar nozīmēt neko citu kā arī apsūdzētās personas vainīguma sākotnējo prezumpciju. Būtībā ir noticis tas, ko skaļi pateikt neuzdrošinājās pat Staļina laika (nerunājot nemaz par vēlāko laiku) padomju kriminālprocesa teorētiķi, lai gan praksē tieši tā arī notika.

Protams, ka nevienam pat prātā nav pieprasīt rīkoties pēc analoģijas ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, tai aplūkojot jautājumu, kā tiesā ir izvērtējama apcietinājuma piemērošana (izvērtēšana tiek veikta nevis virzienā no «persona ir apcietināma», bet gan – virzienā no «persona ir atbrīvojama», proti, tiek prezumēts, ka persona ir atbrīvojama [18]). Arī tad zustu krimināllietas iztiesāšanas būtība tiesā. Galu galā – arī pats sacīkstes princips. Taču droši vien pilnīgi saprātīgi būtu prasīt, lai tiesnesis ieejot tiesas sēžu zālē, līdz pat procedūras beigām, kas beidzas ar apsūdzētā pēdējo vārdu, savu izvērtēšanu konsekventi virzītu ar vienmēr alternatīvi uzdodamu jautājumu: persona ir nevainīga vai persona ir vainīga? Un tas nozīmē, ka jelkāda neadekvāta iejaukšanās apsūdzētāja un aizstāvja darbībās ir netiesiska, jo priekšlaicīgi atklāj tiesas vērtējumu par personas nevainīgumu vai vainīgumu. Būtībā atklāj tiesas apspriežu istabas noslēpumu vēl ilgi pirms tam, kad uz turieni būtu jādodas nolēmuma pieņemšanai.

Minētie grozījumi piedāvā no šīs «neērtības» atteikties. Tā teikt, nekautrēties salikt visu savās vietās no paša sākuma.

Lūk, tāda arī ir fundamentālākā jaunākās kriminālprocesa «doktrīnas» būtība! «Interesants process, kāds nekur nav nevienā zemē» [19], apmēram tā to novērtēja viens no pakotnes tēviem. Ak, laimīgie! Nu, tie, kuri dzīvo citās zemēs un vēl nav aplaimoti ar šo debesu brīnumu…

Taču tā ir tikai redzamā aisberga daļa.

Vienlaikus slēptā formā notiek arī līdz šim strikti nodalāmo kriminālprocesuālo – kriminālvajāšanas un tiesas – funkciju sapludināšana.

Tiesas kā līdz šim neapstrīdamas un absolūti galvenās kriminālprocesa stadijas paradigma tiek sašķiebta. Ne-tiesas iestāžu veiktais pirmstiesas kriminālprocess-kriminālvajāšana (teorētiski – prokurora izziņas modelis [20]) kļūst par svarīgāko kriminālprocesa stadiju (pamatprocesu), sākot pakāpeniski aizstāt lietas iztiesāšanu tiesā kā pamatstadiju. Tiesai pakāpeniski tiek piešķirta gluži vai sekundāra kontroles palīgfunkcija, kuras uzdevums ir vienīgi akceptēt (leģitimizēt) vai noraidīt iepriekš pirmstiesas procesā iegūto rezultātu.

Tādējādi ne-tiesas iestāde – prokuratūra faktiski daļēji pārņem tiesas funkcijas, tās vietā sākot iegūt un nostiprināt līdz šim vienīgi kontradiktoriskā iztiesāšanas procedūrā pārbaudāmus un tāpēc tā arī dēvētos «tiesas pierādījumus», lai gan teorētiski vienīgi tiesa pirmstiesas procesā gaitā savāktajiem pierādījumiem var piešķirt pierādījuma spēku, ko tādēļ arī dēvē par «tiesas pierādījumiem».

Pirmās instances tiesai līdz ar šo maldu mācības doktrīnu būtu jākļūst vienīgi par viena no iespējamiem pirmstiesas kriminālprocesa rezultāta – prokurora iztiesāšanai nodotās krimināllietas – kvazi-apelācijas (tiesas kontroles) instanci, kur aizstāvībai tiek dota iespēja šo jau pēc būtības prejudiciālo rezultātu apšaubīt principiāli jaunu kriminālprocesuālo attiecību ietvaros. Taču tad jau nākamais loģiskais solis būtu atteikties no apelācijas instances tiesas institūta.

Šāda «doktrīna», mazākais, ir neraksturīga kontinentālās Eiropas kriminālprocesam.

Prokurors tādējādi vēl pirmstiesas procesa stadijā (šis institūts līdz ar to arī kļūst visnotaļ nosacīts, jo tiek degradēta tā izpratne) daļēji uzņemas (uzurpē) krimināllietas iztiesāšanas funkciju (par to, piemēram, liecina arī gandrīz nekontrolējamās pilnvaras ar prokurora priekšrakstu pabeigt kriminālprocesu, būtībā pašam nosakot kriminālsodu [21]). Skaidrs, ka pirmstiesas kriminālprocesā šobrīd nav arī nekāda runa par sacīkstes procesa formu, kas, iespējams, šos sistēmiskos trūkumus vismaz daļēji varētu kompensēt. Taču jāatgādina, ka tur šobrīd nav pat objektīvās izmeklēšanas procesa formas, kas paģērētu vienlīdz ar apsūdzošiem pierādījumiem meklēt un nostiprināt arī attaisnojošos pierādījumus. Tas katrā ziņā nav nepārprotami nostiprināts Kriminālprocesa likumā. Un faktiski tā nenotiek pat tuvu.

Taču arī iztiesāšanas stadijā tiesā kriminālprocess faktiski nenotiek sacīkstes formā. Un vienlaikus tas nenotiek arī objektīvās izmeklēšanas formā. Tiesa patiešām it kā ārēji arī neiejaucas nedz apsūdzības uzturēšanā, nedz arī aizstāvības realizēšanā. Taču – kas tad īsti notiek? Kas tas par hibrīdu?

Jebkurā gadījumā šāda kriminālprocesa hibrīdforma ar jaunās «doktrīnas» indes piešprici, kas paģērē pirmstiesas kriminālprocesa rezultāta neapšaubāmību, izraisa pilnīgu nevainīguma prezumpcijas kolapsu [22].

Nelāgi izskatās arī tas, ka vienlaikus ar Covid-19 likuma izraisītajiem jauninājumiem [23] un arī tīri praktiskiem aicinājumiem un gluži praktiskiem mēģinājumiem kriminālprocesu galvenokārt pārtaisīt par digitālu nodarbi, faktiski līdz šim tiesas izmeklēšanas neatņemamā sastāvdaļa – publiskums sāk pakāpeniski izzust (arī tiesas ēkā klausītāji bez īpašas iepriekšējas pieteikšanās netiek ielaisti). Publiskums tiek arī šādi eliminēts. Taču šeit autorus drīzāk uztrauc pierādījumu pārbaudes tiešuma un klātienes jautājums. Prokurora dalība šeit vairs īsti nenotiek. Jo līdz grozījumiem paredzētā tieši prokurora aktīvi virzītā pierādījumu pārbaude jau ir notikusi vēl pirmstiesas kriminālprocesā. Protams, arī nepubliski, jo aizstāvība piedalās procesuālo darbību izdarīšanā vienīgi ar sava klienta piedalīšanos.

Ja pirmstiesas procesā iegūtie rezultāti iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ iegūst pagaidām vēl nerakstītas legālās prezumpcijas spēku, tad jājautā, par kādu Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas [24] 6. panta garantiju – nopratināt vai panākt nopratināt apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekus [25] – var būt runa, ja šī nopratināšana ir jau sen veikta iepriekš kabinetā klusumā, no kurienes aizstāvis tiek turēts lielgabala šāviena attālumā, bet pēc tam viņam tiek liegts uzdot jautājumus pēc saviem ieskatiem, un turklāt, pat šo liecību apšaubīšanas gadījumā, tik un tā saskaņā ar Krimināllikuma 506. panta ceturtās daļas trešo teikumu, šīs liecības var tikt liktas notiesājoša sprieduma pamatā. Loks ir perfekti saslēdzies. Bravo, Pirra kungs! Šajā kaujā romieši cieta sakāvi, taču nesakauts ir palicis romiešu gars. To nav iespējams sakaut, par ko liecina tas, ka romiešu tiesības gadsimtu gaitā joprojām ir palikušas kā rietumu civilizācijas fundaments. Jā, patiešām, Pirru vienmēr atminēsies kā novatorisku karavadoni. Viņu īpaši cildināja Hanibals (247. gads p.m.ē. –183/182. gads p.m.ē.), pats pēcāk pārņemot Pirra mākslu kaujās izmantot ziloņus. Taču ir vēl viens vēsturisks fakts – 270. gadā p.m.ē. Pirrs vēlreiz sastapās ar romiešu armiju, un šoreiz pēdējā krietni sarukusī armija tika smagi sakauta. Tas tā – zināšanai…

Lai gan patiesībā ir vēl viena laba ziņa. Un tas gan ir pavisam nopietni. Priecē, ka vairumā gadījumu godīgi un taisnīgi tiesneši izskata lietas kā iepriekš – ar cieņu pret aizstāvības institūtu, savu iespēju robežās boikotējot jaunās un neprātīgās vēsmas. Un par to Jums – īpašs bravo!