Biroja Blogs

Rakstiskuma un mutiskuma sinerģijas problemātika Latvijas kriminālprocesā

21.07.2024.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Bc. iur. Linda Lielbriede

2. raksts

II. Kriminālprocesa depersonalizēšana

Retoriskais jautājums par kriminālprocesa objektīvu norisi un nereti vērojamo šī fakta atrašanos pilnīgā pakārtotībā tam, kāda ir individuāli piemītošā taisnīguma izpratne tiesību normas piemērotājam un gala nolēmuma pieņēmējam, līdz ar to pilnvērtīgi nav aplūkojams, abstrahējoties no tiem faktoriem, kas ietekmē šīs taisnīguma izpratnes iedibināšanos un turpmāko attīstību. [1] Taisnību sakot, šai parādībai būtu iespējams rast veselu lērumu ezotērisku skaidrojumu, tomēr autori, būdami juristi, vairīsies turpmāk aplūkojamo tematu ievirzīt ne-juridiskā plaknē risināmu jautājumu gultnē, lai gan nav šaubu, ka vismaz daļēji šos apsvērumus būtu liels kārdinājums sasaistīt ar dažādiem transcendentāliem un smalkākās matērijās formulējamiem, fiksējamiem, bet līdz ar to arī neizbēgami sarežģītāk pierādāmiem elementiem.

Autori jau iepriekš atzīmēja, ka mūsdienu Latvijas kriminālprocesā jēdziena «rakstveida process» izpratne attīstās visnotaļ atšķirīgā gultnē iepretim tai izpratnei, kas bija saprotama inkvizitoriālajā kriminālprocesa modelī. [2] Patlaban, kā jau aplūkots iepriekš, viena no «rakstveida procesa» modifikācijām saistīta ar kasācijas instances tiesas darbības īpatnībām, nodrošinot visnotaļ ierobežota kontakta ar citiem procesa dalībniekiem formas lietas izskatīšanu pēc lietā esošajiem, tajā skaitā rakstveida, materiāliem. Līdztekus šai modifikācijai fiksējama vēl viena – pirmās un apelācijas instances tiesai raksturīgā «rakstveida procesa» koncepcija – tiesas sēdes norises forma, izmantojot tehniskos līdzekļus jeb, izsakoties vienkāršāk, izmantojot pieslēgumu videokonferencei.

Vēl piecus gadus pirms Covid-19 pandēmijas sākuma Latvijas Republikas tiesībsargs bija fiksējis, ka krimināllietu iztiesāšanā videokonferences pielietošana tiek īstenota ļoti reti, lai neteiktu, ka faktiski nemaz. [3] Savukārt šobrīd, nepilnu trīs gadu laikā, šī iztiesāšanas forma ir kļuvusi par ierastu ikdienību, organizējot lietas iztiesāšanu, tostarp nopratinot lieciniekus un apsūdzēto. Videokonferences režīms ir pārtapis par īpatnēju rakstiskuma un mutiskuma elementu kombināciju, veidojot pilnīgi jaunu iztiesāšanas modeli. Taču iztiesāšana digitālā distancē, [4] mēģinot salāgot mutiskuma elementus ar tehnoloģiju sniegto iespēju fiziski neatrasties vienā tiesas sēžu zālē, vienlaikus arvien plašāku dominanci ļauj iegūt izteiktiem rakstiskuma elementiem.

Cilvēka prātam, bez šaubām, ir raksturīga īpatnējā tendence, ko psiholoģijas zinātnē dēvē par apstiprinājuma neobjektivitāti (angļu val. – confirmation bias) jeb tādu pierādījumu un apstiprinošas interpretācijas selektīvu piemeklēšanu, kas vismaz daļēji apstiprinātu izvirzīto hipotēzi vai uzskatus. [5] Līdz ar to, iekams aplūkot videokonferences režīma krimināliztiesāšanā iespējamās ēnas puses, jāatgādina, ka autori iepriekš jau bija pievērsušies ne tikai vērtējumam par inkvizitoriālā procesa acīmredzami negatīvajām iezīmēm, bet pauduši kritiku par tiem elementiem, kas arī mutvārdu kriminālprocesa norisi ļauj pārvērst monotonā un smagnējā, dažkārt pat pilnīgi nevajadzīgu darbību virknējumā; tas it sevišķi attiecas uz tādiem elementiem kā apsūdzētā obligātas piedalīšanās iztiesāšanā nelietderīgums. [6] Līdz ar to jautājums par iztiesāšanu digitālā distancē, tai iegūstot ne mazumu līdzību ar «rakstveida procesa» elementiem, un tās derīgumu 21. gadsimta kriminālprocesā, nenoliedzami, nav atbildams viennozīmīgi, jo prasa plašāku ielūkošanos tajās vēsturiskajās norisēs, kas 19. gadsimtā sekmēja atsacīšanos no rakstiskuma principa krimināltiesā.

Voltērs (Voltaire – François Marie Arouet, 1694–1778) savā komentārā par Čezāres Bekarijas (Cesare Bonesana di Beccaria, 1738−1794) 1764. gadā publicēto darbu «Dei delitti e delle pene» («Par noziegumu un sodu») rakstīja: «Kad cilvēks tiek apsūdzēts noziegumā, jūs nekavējoties steidzat viņu ietupināt baismīgā cietumā; jūs neļaujat nevienam sazināties ar viņu; viņš tiek iekalts važās – it kā jau būtu notiesāts. Lieciniekus, kas liecina pret viņu, nopratina slepeni un viņam klāt neesot. Viņš tos redz tikai uz mirkli konfrontācijas brīdī; un jau tad, pirms vēl apsūdzētais ir dzirdējis viņu liecību, viņam ir nekavējoties jāizvirza savi iebildumi lieciniekiem un vienlaikus arī jānosauc citi liecinieki, kas varētu atspēkot šos iebildumus; un viņam nav tiesību tos lūgt pārpratināt pēc viņu liecības nolasīšanas.» [7]

Turpinot vērtējumu par 18. gadsimta kriminālprocesa esenci, Voltērs rakstīja: «Kriminālvajāšanas laikā apsūdzētajam nav iespēju pieprasīt advokātu, kas īstenotu aizstāvību; apsūdzētais bēg – tas ir solis, uz kuru viņu mudina ikviena likuma maksima. Bet – nav šķēršļu viņu notiesāt prombūtnes laikā neatkarīgi no tā, vai noziegums, kurā viņu apsūdz, ir pierādīts vai tomēr ne. Kāda savāda doktrīna!» [8] Šo patiešām īpatno praksi Voltērs saskatīja salīdzinājumā starp civiltiesiska rakstura disputiem un krimināllietām: «Ja pret personu tiek celta civilprasība par naudas summas piedziņu, aizmugurisks spriedums nevar tikt pieņemts bez šī parāda pierādīšanas; taču, ja izskatāmā lieta skar tostarp viņa dzīvību, sods var tikt piespriests prombūtnes laikā, pat nepieprasot vāju pierādījumu atblāzmu, kas pierādītu inkriminēto nodarījumu. Tad likums lielākā cieņā tur naudu nekā dzīvību?» [9] Uzdodot šo retorisko vaicājumu, Voltērs vērsās nevis pie likumdevēja, bet gan tiesnešiem, sakot: «Ak, jūs, tiesneši, konsultējieties ar dievbijīgo Antonīnu [10] un labo Trajānu [11] – viņu ciešanas nedrīkstētu būt veltas, pieļaujot, ka prombūtnē esošie tiktu notiesāti.» [12] Jāpiezīmē, ka šīs idejas Voltērs attīstīja galvenokārt pēc iepazīšanās ar slaveno Č. Bekarijas darbu, [13] līdz ar to tās izskanēja kā pamudinājums vai pat drīzāk kā atskārta, ka «[..] krimināltiesību sistēma pati par sevi ir viens no obskurantisma, aizspriedumu un barbarisma cietokšņiem, viens no pīlāriem, kas pretojas cilvēces un saprāta attīstībai, tāpēc pati sistēma ir rūpīgi jāpārkārto un jāreformē. Un tas ir iemesls, [..] lai šo sistēmu padarītu saprātīgāku un cilvēcīgāku.» [14]

Citiem vārdiem – visa līdzšinējā, gadsimtiem kalpojusī kriminālprocesuālā sistēma, kā to atzina Č. Bekarija, Voltērs un citi attiecīgā perioda laikabiedri, bija izsmēlusi savu dzīvotspēju – savu funkcionālo derīgumu. Fundamentālā 19. gadsimta kriminālprocesa reforma [15] bija un vēl arvien būtu vērtējama kā savdabīgs revolucionārs apvērsums kriminālprocesuāli-zinātniskajā domāšanas manierē. [16] Amerikāņu filozofs Tomass Kūns (Thomas Samuel Kuhn, 1922–1996) tamlīdzīgu revolūciju rezultātu apzīmējis ar jēdzienu «paradigmu maiņa», vienlaikus uzsverot, ka paradigmas esenci neveido tikai zinātniski apsvērumi un teorijas izpētes gaitā atvasinātie secinājumi, bet to veido arī «[..] ar zinātni nesaistīti faktori, pētnieku kopienas vēsturiskie un personiskie apstākļi, kas tai seko.» [17] Tomēr būtisks ir T. Kūna atzinums, ka jebkura paradigma ir pakļauta laika pārbaudei, [18] prasot arī retoriski vaicāt – kas nosaka paradigmu maiņu?

Ideja iegūst paradigmas veidolu pēc tam, kad tās vispārējā atzīšanas pakāpe liek atsacīties no citām alternatīvām un konkurējošām teorijām. Tomēr tas arī nozīmē, ka ne vienmēr uzskatu kopas vispārējās atzīšanas pakāpe atspoguļo tās augstvērtību vai kvalitāti – par paradigmu var pārtapt arī tādi zinātnes elementi, kas vēl gluži nesen bijuši ja ne margināli, tad vismaz ne sevišķi atzīti. Šādu īpatnību zinātnes attīstības procesā fiksēja arī T. Kūns, norādot, ka jaunām paradigmām nereti pat var nebūt nekā kopīga ar tās priekšstečiem – «[..] principā var rasties jauna parādība, destruktīvi neatspoguļojot nevienu pagātnes zinātniskās prakses daļu» [19]. Bet šis process var būt arī gluži pretējs, jaunajai paradigmai risinot tos aspektus, kas indicēti kā iepriekšējo nostādņu trūkumi.

Kriminālprocesa vēsturē tiek atzīts uzskats, ka 19. gadsimta kriminālprocesa reforma savā būtībā bija jaunas paradigmas atzīšana, aizstājot veco tās agonējošās krīzes momentā – inkvizitoriālā kriminālprocesa modelis nespējā apmierināt tās prasības, ko paģērēja Apgaismības laikmeta radītā paradigma cilvēka kā individuālas vērtības atzīšanas dimensijā. [20] Amerikāņu zinātnieki, vērtējot paradigmu nozīmi jebkurā ar ikdienas dzīves norisēm saistītos aspektos, ir raduši visnotaļ trāpīgus apzīmējumus tam, lai raksturotu šo vispāratzīto nostādņu eksistences īstumu un būtiskumu: «[..] mūsu paradigmas darbojas kā realitātes filtri. Mēs nekad neredzam pasauli tieši; mēs to vienmēr redzam caur šiem paradigmas filtriem.» [21] Tādējādi, mainoties paradigmai, mainās ne tikai mūsu redzes leņķis, bet arī uztvere par to vai citu norisi.

Kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas un praktisko procesuālās kārtības modeļu vidū tradicionāli tiek izcelts franču un vācu kriminālprocess, [22] līdz ar to likumsakarīgi būtu pievērsties tiem iepriekšējo paradigmu atzīšanas lūzumpunktiem šajās zemēs atzītajās kriminālprocesuālajās sistēmās, kas vēsturiski tika atzīti par tik būtiskiem, lai no inkvizitoriālā iztiesāšanas modeļa atsacītos pavisam. Starp daudziem plaši analizētiem inkvizitoriālā modeļa trūkumiem autorus interesējošajā aplūkojamā temata rakursā atzīmējama ir 18.–19. gadsimtā aktuālā diskusija par tiesneša kā gala lēmuma pieņēmēja diskrecionārās varas ierobežošanu, tomēr, kā uzskata britu kriminālprocesuālisti, «[..] abpus Atlantijas okeāna ūdeņiem šī diskusija bijusi aktuāla vismaz kopš 1581. gada» [23]. Rīcības brīvības plašums tādos izšķirīgos brīžos kā faktu nekļūdīga analīze vai tiesību normu atbilstoša piemērošana balansē uz šaurās robežas starp patvaļu un tiesiskumu. Līdz ar to arī šajā ziņā aktuāls kļūst jau iepriekš iezīmētais jautājums, vai krimināljustīcija var tikt padarīta atkarīga tikai no atsevišķas personas individuālās taisnīguma izjūtas? Retrospektīvi raugoties, šajā ziņā ticis atzīmēts, ka «[t]iesiskums ir sasniedzis savas virsotnes brīžos, kad tas ir atbrīvojis indivīdu no valdnieka, civilā vai militārā ierēdņa vai birokrāta neierobežotas diskrēcijas. Tur, kur rīcības brīvība ir absolūta, indivīds vienmēr ir pakļauts ciešanām.» [24] Tas arī bija viens no inkvizitoriālā modeļa lielākajiem trūkumiem – nespēja salāgot tiesai piešķirto pilnvaru apjomu ar apziņu, ka tiesības uz fiziskās un garīgās integritātes neaizskaramību kā ekvivalentu cieņas absolūtajai vērtībai piemīt ikvienam indivīdam, tostarp – apsūdzētajam. [25]

Sociologs Makss Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber, 1864–1920) šādu valsts pārvaldes konstruktu, kam bija raksturīga inkvizitoriālā tiesvedības forma, dēvēja par patrimoniālo tiesiskumu. [26] Šis modelis, kā to atzīmējis arī profesors Pauls Mincs (1868–1941), [27] Eiropā izveidojās pēc Kārļa Lielā [28] impērijas sabrukuma, priekšplānā izvirzoties ar zemes īpašumu saistītai tiesu varai, kas tika realizēta mantotā zemes īpašumā. [29] Vēlākā periodā patrimoniālā justīcija transformējās senjoriālā tiesiskuma formā, aptverot visu valstiskuma struktūru, ne tikai atsevišķus feodus. Šī krimināltiesāšanas kārtība, ievērojot tai piemītošo inkvizitoriālo būtību un kā to pamatoti uzsvēra arī M. Vēbers, «[..] noliedz formālās tiesiskuma garantijas un strikta sacīkstes principa piemērošanu par labu mēģinājumiem [procesuālo] interešu konfliktu risināt «pareizi» un taisnīgi.» [30] Līdz ar to šāda valsts pārvalde pakļaujas tās valdnieka (arī jebkura cita valsts varas realizētāja) rīkojumiem un pavēlēm, tiesas spriešanu organizējot «[..] «kabinetu justīcijas» formā, lēmumus pieņemot atbilstoši savai brīvajai gribai, ņemot vērā tādus apsvērumus kā taisnīgums, lietderība un politika. Tiesiskās aizsardzības līdzekļu piešķīrumu viņš [valdnieks / vadītājs / feodālis – autoru piezīme] atzīst par bezmaksas žēlastības dāvanu vai privilēģiju, kas jāpiešķir no gadījuma uz gadījumu [..]» [31]. Par šāda tiesas procesa ideāltipiem M. Vēbers uzskatīja «kadiju [32] taisnīgumu», kur «[..] lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz konkrētiem, ētiskiem vai politiskiem apsvērumiem vai jūtām, kas orientētas uz sociālo taisnīgumu» [33], kā arī «Zālamana taisnīgumu» [34]. Zīmīgi, ka M. Vēbers pie šiem piemēriem piepulcināja vēl arī dona Kihota [35] ieroču nesēju Sančo Pansu. [36]

«Kabinetu justīcija», šis trāpīgi precīzais apzīmējums, tiesību doktrīnā tiek izmantots, lai raksturotu 18.–19. gadsimta cīņas placdarmu, kurā patvaļīgu tiesiskuma formu pakāpeniski aizstāja konstitucionālisma un tiesību virsvadības idejiskās vērtības. [37] Teorētiskā dimensijā tiesneša uzdevums neatkarīgi no krimināljustīcijas norises formas ir saistīts ar nepieciešamību nodrošināt pienācīgu individuālo tiesību aizsardzību (latīņu val. – iura quaesita), taču problēma, kuru pakāpeniski uzdrīkstējās formulēt 18. gadsimta tiesību teorētiķi un filozofi, bija saistīta ar policejiskās (izpildu) varas iejaukšanās intensitāti visos valsts varas organizācijas atzaros, īstenojot tā dēvēto ius politiae. [38] Lūzumpunktu policejiskās varas ekspansija sasniedz 18. gadsimtā, degradējot tiesneša funkcionalitāti līdz marionetei līdzīga lēmuma pieņēmēja veidolam, kļūstot par rīku monarha kaprīzēm. Citiem vārdiem – policejisko (ne-tiesas) institūciju darbība, kurai dabiski piedēvējama justīcijas sistēmas palīga funkcionalitāte, ieguva noteicošo, dominējošo lomu. [39]

Apgaismības laikmeta beigās ideja par atsvabināšanos no «kabinetu justīcijas» kā patvaļas un netiesiskuma etalona ieguva galīgi noformulētu ideju veidolu, uzsverot, ka tiesību piemērošanā nav pieļaujama izpildvaras institūciju iejaukšanās. [40] Tomēr arī jāpiekrīt uzskatam, ka pamatotā kritika «kabinetu justīcijas» virzienā bija tikai viens no daudziem elementiem, kas bija vērsts uz konstitucionālisma vērtību nostiprināšanu. [41] Vāciski runājošajās zemēs liela loma, atsakoties no policejiskās justīcijas un uzsverot pienācīgas valsts varas funkcijas īstenotāju norobežošanas būtiskumu, piemita Frīdriham Lielajam, [42] kura valdīšanas laikā 1749. gadā tika pieņemti Tieslietu resora noteikumi (vācu val. – Justizressortreglement), kuru mērķis bija atsvabināt tiesnešus no absolūtas pakļautības iepretim administratīvajai varai. [43] Savukārt Francijā par «kabinetu justīcijas» izskaušanas galveno instrumentu kļuva Napoleona laikā izstrādātās materiālo un procesuālo normu kodifikācijas. [44]

Voltērs savos darbos kā vienu inkvizitoriālā procesa modeļa bēdīgi slavenākajiem piemēriem-lūzumpunktiem izcēla kādu Tulūzā notikušu traģēdiju Kalasu ģimenē. [45] Tulūzas audumu tirgotājs Žans Kalass (Jean Calas, 1698–1762) un visa viņa ģimene, izņemot vienu dēlu, bija protestanti, – vēl 18. gadsimta sākumā katoļticība bija oficiālā valsts reliģija Francijā. [46] Viens no Ž. Kalasa dēliem – Marks Antuāns – iztiku pelnīja kā burtlicis, taču rakstura ziņā līdzcilvēki viņu atzina esam nemierīgu, drūmu, dažbrīd pat vardarbīgu. «Šis jauneklis, nespējot iekļūt komerciālajā pasaulē (kurai viņš nebija piemērots) vai juridiskajā pasaulē (jo viņam nebija nepieciešamo dokumentu, kas apliecinātu viņa katoļticību), nolēma izbeigt savu dzīvi, un par savu nodomu paziņoja kādam savam draugam.» [47] 1762. gada pavasarī Kalasu ģimeni apciemoja kāda Tulūzas advokāta dēls. Vakariņu laikā Marks Antuāns piepeši atstāja namu, un, kad Kalasu ģimene atvadījās no viesa, netālu no Ž. Kalasam piederošā veikala pakārušos pie durvju ailas atrada Marku Antuānu. [48]

Notikuma vietā pulcējās arvien vairāk tulūziešu, un piepeši kāds izsaucās – «Ž. Kalass ir noslepkavojis savu dēlu!» [49] Dažu mirkļu laikā šī ziņa gāja no mutes mutē, tāpēc Tulūzas maģistrāts Dāvids de Bodrigs (David de Beaudrigue, ?), domādams, kā spodrināt savu vārdu un autoritāti vietējo acīs, pavēlēja važās iekalt Kalasu ģimeni, viņu katoļticīgo kalpu un Tulūzas advokāta dēlu, kurš tovakar viesojās Kalasu namā. Pilsētā izplatījās runas, ka Ž. Kalass noslepkavojis dēlu, jo pēdējais esot pārgājis vai vēlējies pāriet katoļticībā. Maģistrāts D. de Bodrigs, tulūziešiem draudot ar izslēgšanu no Baznīcas, aicināja pieteikties lieciniekus. Uz šo aicinājumu atsaucās vairāk nekā 100 tulūziešu, tomēr neviens nevarēja apstiprināt, ka Marks Antuāns būtu domājis pāriet katoļticībā. Tā iegūtie pierādījumi faktiski bija tikai pilsētnieku baumas – drēbnieka stāsts maiznieka palīgam un pēdējā atstāsts bārddziņa sievai. [50]

Tulūzas apelācijas tiesa 13 tiesnešu sastāvā nosprieda, ka Ž. Kalass pakļaujams spīdzināšanai, jo moku agonija viņu piespiestu atzīt patiesību. [51] Kad arī tas izrādījās nesekmīgi, tiesa 1762. gada 9. martā Ž. Kalasam nolēma piespriest nāves sodu uz rata, saraujot gabalos. [52]

Ietekmīgi Kalasu ģimenes draugi, kas tolaik dzīvoja Ženēvā, par šo gadījumu ieminējās Voltēram, kurš pēc īsas svārstīšanās uzsāka enerģisku kampaņu – «[..] filozofs pārliecināja Eiropas sabiedrisko domu, ka Kalasa lietā tiesneši ir ļāvuši antiprotestantiskajiem aizspriedumiem ietekmēt viņu spriedumu. Rezultātā lietas atkārtotai izskatīšanai tika iecelta 50 tiesnešu kolēģija. 1765. gada 9. martā kolēģija atcēla Kalasu notiesājošo spriedumu, un valdība ģimenei izmaksāja atlīdzību. Kalasa lieta ievērojami nostiprināja kustību par krimināltiesību reformu un reliģisko toleranci Francijā, taču faktiskās reformas tika ieviestas tikai pēc 1780. gada.» [53]

Daļa vēsturnieku uzskata, ka Voltēra interese par Kalasa lietu filozofam mūža nogalē ļāva kļūt par 18. gadsimta simbolu cilvēka nevainīguma idejas aizstāvībai, tai gūstot atbalsi abpus Atlantijas okeāna ūdeņiem. [54] Filozofs Vilnis Zariņš (1930–2014) norādījis, ka Kalasa lietas atkārtotas izskatīšanas rezultātā «[n]o Apgaismības kustības aspekta [..] prāvas galvenais uzdevums bija tāds, ka reliģijas fanātiķi, kā arī daudzi policijas un tiesu iestāžu darbinieki tika publiski atmaskoti kā ļaunprātīgi apmelotāji, nepatiesu liecību devēji un uzklausītāji kā netaisni, ļaunprātīgi un cietsirdīgi ļaudis.» [55] Paša Voltēra pārdomas par Kalasa lietu tika formulētas 1763. gadā publicētajā «Traktātā par toleranci» (franču val. – Traité sur la tolérance), filozofam uzsverot – «[v]ienīgais līdzeklis pret šādu justīciju [, kas ļāva notiesāt uz nāvi Ž. Kalasu – autoru piezīme] ir šāds: turpmāk kādam ir jābūt labāk izglītotam, pirms viņam tiek ļauts iegūt tiesības tiesāt cilvēkus.» [56] Citiem vārdiem sakot – Ž. Kalasa lieta, kas uz tiesas spriešanas altāra, tiecoties nodrošināt taisnīgāku krimināljustīciju, ziedoja nevainīga cilvēka dzīvību, raksturoja laikmeta vitālo nepieciešamību pēc valsts varas absolūtisma minimizēšanas.

Savukārt vāciski runājošo valstu kriminālprocess ar šādu lūzumpunktu, kas iezīmēja nepārprotamu nepieciešamību atsacīties no «kabinetu justīcijas» un citām inkvizitoriālā iztiesāšanas modeļa blaknēm, sastapās teju vai gadsimtu vēlāk Frīdriha Ludviga Veidiga (Friedrich Ludwig Weidig, 1791–1837) krimināllietas veidolā.

F. Veidigs bija protestantu teologs, skolotājs un aktīvists, kurš cita starpā pauda attiecīgajam laikposmam visnotaļ radikālus uzskatus par Vācijas izveidošanu kā vienotu demokrātisku un nacionālu valsti. Šo uzskatu dēļ jau kopš 1818. gada varas iestādes uzraudzīja F. Veidiga politisko un sabiedrisko darbību. 1833. gadā viņu pirmoreiz apcietināja, bet jau pēc dažiem mēnešiem, nonākdams brīvībā, F. Veidigs izdeva četrus nelegālus laikrakstus «Leuchter und Beleuchter für Hessen (oder der Hessen Notwehr)» (vācu val. – «Hesenes (vai Hesenes aizstāvības) gaismotāji un apgaismotāji»), kā arī, būdams skolotājs, ar savu audzēkņu palīdzību izplatīja aizliegtas brošūras. 1835. gada jūnijā F. Veidigs atkal tika apcietināts.

Iepriekšējo izmeklēšanu pret F. Veidigu uzsāktajā krimināllietā vadīja Konrāds Georgijs (Jacob Konrad Karl Georgi, 1799–1857), kurš bija pazīstams ne tikai kā izmeklētājs virknē politisko prāvu, bet arī iemantojis bēdīgu slavu kā plītētājs un ķildnieks, kurš turklāt cieta no alkohola izraisītu delīriju lēkmēm. [57] Pūloties no F. Veidiga iegūt atzīšanos, K. Georgijs pielietoja spīdzināšanai pielīdzināmas metodes, tomēr protestantu mācītājs savu vainu revolucionāro uzsaukumu izplatīšanā kategoriski noliedza, lai gan objektīvi viņa vaina bija nepārprotami pierādīta. Tamlīdzīgu paņēmienu pielietošana, pūloties formāli iegūt F. Veidiga atzīšanos, jo tā bija inkvizitoriālā procesa nostādne, ilga teju vai divus gadus, tomēr šajā laikā K. Georgijam tā arī neizdevās to iegūt, lai būtu iespējama F. Veidiga notiesāšana.

Mūsdienu vēsturnieki norādījuši, ka 1837. gada 23. februārī pēc ilgstošām fiziskām un psiholoģiskām mocībām F. Veidigs izdarīja pašnāvību, tomēr par nāves apstākļiem vēstures avotos minēti dažādi viedokļi. [58] Tā, piemēram, tiek uzskatīts, ka savas dzīves pēdējos mēnešos fiziskās un garīgās pārpūles un moku rezultātā F. Veidigs piedzīvoja halucinācijām līdzīgus murgus, redzot zārkus, kas pilni ar viltotiem dokumentiem, vai dzirdot savu tuvinieku moku kliedzienus. F. Veidigs apjauta, ka viņa attaisnošana būtu bezcerīga. Kad 23. februārī ap pusastoņiem no rīta cietuma uzraugs atslēdza F. Veidiga kameras durvis, viņš ieraudzīja apcietināto tobrīd vēl dzīvu guļam savu asiņu peļķē un blakus sašķaidīta mazgājamā trauka lauskas. Uzraugs, to redzēdams, aizslēdza kameras durvis un devās pie izmeklēšanas tiesneša K. Georgija, kuru viņš nemaz nesastapa mājās. Neilgi pēc pulksten astoņiem K. Georgijs ieradās F. Veidiga kamerā, nolūkojās uz asinīm noplūdušo F. Veidigu, pavēlēja aizslēgt kameras durvis un aizsūtīt pēc ārsta. Ap desmitiem no rīta kamerā ieradās ārsti un konstatēja, ka F. Veidigs ir miris – viņš bija pārgriezis rīkli ar ūdens pudeles lausku. Uz kameras mūra sienām pirms nāves F. Veidigs paša asinīm bija uzrakstījis: «Tā kā ienaidnieks man liedz aizstāvēties, es pēc savas brīvas gribas izvēlos mokošu nāvi.» Ārsti, kuri fiksēja F. Veidiga nāvi, konstatēja, ka nāvējoša bijusi grieztā brūce kaklā, turklāt – tā izdarīta tikai pēc tam, kad K. Georgijs pēc pulksten astoņiem rītā bija vienaldzīgi nolūkojies kamerā sakņupušajā F. Veidiga stāvā, tādējādi par nāves cēloni tika atzīta pienācīgas medicīniskās aprūpes laicīga nenodrošināšana.

Atrodoties apcietinājumā, F. Veidigs rakstīja vēstules sievai, taču tās nekad viņai netika nosūtītas, turklāt, aizbildinoties ar «policijas interesēm», arī daudzus gadus pēc F. Veidiga nāves netika atļauta to publiskošana. Vairākuma tiesību vēsturnieku ieskatā F. Veidiga krimināllietai piemīt vislielākā ietekme, sekmējot cilvēciska kriminālprocesa veidošanos Vācijā, jo nāve, ko izvēlējās F. Veidigs, «[..] iespējams, simbolizēja viņa pārliecību, ka brīvību un viņa politiskos uzskatus var apstiprināt tikai tas, ja viņš kā moceklis norāda uz necilvēcīgajiem noziedzīgi-represīvās sistēmas cietuma apstākļiem un izgaismo šos trūkumus.» [59]

Šī krimināllieta kļuva par spēcīgu politisko ieroci pēc 1848.–1849. gada revolūcijas vācu valstīs, vēršot kritiku uz represīvo justīcijas sistēmu. [60] F. Veidiga lieta tika izmantota kā precedents Frankfurtes Parlamenta (Frankfurter Nationalversammlung, 1848–1849) sesijas laikā, uzsverot nepieciešamību reformēt tiesas iepriekšējās izmeklēšanas procedūru un pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas kārtību, kā arī rosinot atteikties no «kabinetu justīcijas». Tiek uzskatīts, ka F. Veidiga lieta iedibināja tiesas procesa publiskuma nozīmes būtiskumu reformētajā vācu kriminālprocesā un veicināja cilvēciska kriminālprocesa veidošanos Vācijā. [61] «Kabinetu justīcija» kā inkvizitoriālā kriminālprocesa modeļa neiztrūkstošs elements arī vācu kriminālprocesā bija atsegusi neglaimojošo īstenību – izmeklēšanas tiesnešu absolūto varu, kas, pakļaujoties subjektīvismam un reliģiski motivētai aizspriedumainībai, nezināja robežu patvaļai un absolūtai cilvēka kā cieņu pelnoša indivīda tiesību noniecināšanai.

Nosodot «kabinetu justīciju» kā patvaļas neierobežotas ekspluatācijas placdarmu, 1845. gadā divos sējumos tika izdots darbs «Slepenā inkvizīcija, cenzūra un kabinetu justīcija samaitājošā savienībā. Galaprocess ar daudziem jauniem dokumentiem par Veidiga procesu» («Geheime Inquisition, Censur und Kabinetsjustiz im verderblichen Bunde: Schlußverhanandlung mit vielen neuen Aktenstücken über den Prozeß Weidig»), tās autoriem pievēršoties gan inkvizitoriālā modeļa kritikai, gan «kabinetu justīcijas» trūkumu vērtējumam caur F. Veidiga krimināllietas prizmu. [62]

Viena no inkvizitoriālā modeļa uzskatāmākajām pazīmēm, kā jau autori to atzīmējuši, tika uzsvērta tā slepenība, ko vācu kriminālprocesuālisti cita starpā sasaistīja ar cenzūru kā minētā krimināljustīcijas modeļa raksturiezīmi. Kritizējot šo aspektu, viņi rakstīja: «Ļaunumam kā dzīvesvieta ir norādīta apslēptība. Taisnīgums, ko tas slēpj, rosina neuzticību. Uzticība ir taisnīguma balsts.» [63] Tādējādi, pat ja slepenajā inkvizitoriālajā modelī bija iespējams rast taisnīgu procesa rezultātu, ceļš, kādā tas bija īstenojams, nerosināja sabiedrības uzticēšanos sistēmai, kas šo taisnīgumu solīja īstenot. Gluži pretēji – iztrūkstot atklātībai, nav iedomājams taisnīgums. Inkvizitoriālajā modelī tapušie «[s]lepenās rakstveida justīcijas nopratināšanas protokoli ir inkvirentu garabērni, kuri vienmēr runā tikai to radītāja valodā; [..] līdz beidzot tiesa pēc šīs ēnas no atspulga (atblāzmas) pieņem lēmumu jeb izspriež lietu. Tas īsumā dēvējams šādi: ««kas nav aktos, nav arī pasaulē», kas pats par sevi ir neprāts. [..] tad jau drīzāk tam derētu izteikums: «kas ir aktos, nav pasaulē».» [64]

Šo trūkumu vācu kriminālprocesa reformu rosinātāji akcentēja ne tikai iepriekšējās izmeklēšanas laikā, bet arī iztiesāšanas posmā, norādot: «Tiem, kam pietrūkst sabiedriskās dzīves pieredzes, lietojot brīvu runu, tiem tūlīt rakstveidā izteikties un vienlaicīgi savu izteikumu laikā paturēt prātā šo izteikumu juridisko nozīmi; tas ir grūti pat izglītotiem cilvēkiem. Tādējādi piešķirot šiem izteikumiem citādu formu nekā tas ir bijis patiesībā. Tas iegūst pavisam citu saturu. Un tas noved pie tā, ka diktējošās pauzes, kuru laikā viņš mēģina atcerēties lietas apstākļus, tiek aizpildītas ar vērtējumiem. Un tad tiesnesis nereti atkal šos vērtējumus uztver kā lietas apstākļus un apjukums kļūst aizvien lielāks.» [65] Un tāpēc, iespējams, «[..] nav tā tīra nejaušība, ka tas pats pāvests Innocents III [66], kurš vienlaicīgi bija gan slepenās inkvizīcijas, gan cenzūras atklājējs, ka tieši šie abi diaboliskie izgudrojumi pieder nobeigtam piepildītam garīdznieku despotisma laikmetam.» [67] Šie un citi laikabiedru-kriminālprocesuālistu apsvērumi kalpoja par pamatu atsacīties no inkvizitoriālā modeļa kā iztiesāšanas pamata paradigmas, vienlaikus vairumā kontinentālās Eiropas to atstājot kā iepriekšējās izmeklēšanas pamatu. Jauktais process, iedibinot akuzatoriālo principu iztiesāšanā, tādējādi balstījās premisā, ka visa taisnīguma izšķiršanas nasta gulsies uz tiesas pleciem, kur konflikta epicentrā kontradiktoriskā procesā starp diviem līdzvērtīgiem procesuālajiem oponentiem būs iespējams atšķetināt puspatiesību no maldiem un īstenības, piespriežot attiecīgu sodu.

Pēdējo divu gadsimtu laikā atziņa par atklātu justīciju kā demokrātiskas valsts iezīmi kā paradigma, kura pat īsti netika apspriesta vai kritizēta kā lieka vai gausumu sekmējoša, nu ir pakļauta jaunam vērtējumam par tās derīgumu un nepieciešamību. Iztiesāšanas atklātuma un publiskuma neiztrūkstošs pamatelements ir tiešuma princips – apsūdzētā tiesības nopratināt lieciniekus tieši tiesas sēdē un to darīt, pieprasot nemainīgu tiesas sastāvu visā iztiesāšanas laikā. [68] Pēc būtības tiešuma princips jau kopš 19. gadsimta sākuma, kad tas vispārīgi tika iedibināts reformētajā kontinentālās Eiropas kriminālprocesā, [69] paģērē to, ka starp tiesu un zināšanu avotu, no kura iespējams uzzināt kādu faktu, nedrīkstētu būt nekādi starpnieki vai vidutāji. [70] Citiem vārdiem – tiesai ir tieši jāuzklausa apsūdzēto, jāredz liecinieku un/vai ekspertu nopratināšanas gaita, jāizlasa dokuments, kā arī tieši jānovēro konkrēti fakti un apstākļi. Atsevišķi autori, analizējot tiešuma principu, uzsvēruši tā plašāko un šaurāko nozīmi. Tā, šaurākā nozīmē tiešums nozīmē jau minēto tiesas sastāva nemainību, kurpretim plašākā nozīmē tā ir prasība, ka tiesa nedrīkst aizstāt sākotnējo pierādījumu ar kādu citu pierādījumu, kas to saturiski replicētu. [71]

Citiem vārdiem sakot, tiesai ir pienākums atturēties no sekundāro pierādījumu avotu, jo īpaši liecinieku un apsūdzēto nopratināšanas protokolu, tūlītējas izmantošanas, neveicot liecinieku nopratināšanu, tas ir, nepārbaudot rakstveidā nostiprinātos liecinājumus. Līdz ar to rakstveida protokolu kā pierādījumu izmantošana pieļaujama vien tad, ja sākotnējais avots nav pieejams, tas ir, ja, piemēram, liecinieks pamatotu iemeslu dēļ nevar ierasties uz tiesas sēdi. Minētais cieši savijas ar Latvijas kriminālprocesam šobrīd pakāpeniski raksturīgo pirmstiesas kriminālprocesa rezultātu prejudicialitātes atzīšanu. [72] Zīmīgi, ka aicinājumi «kabinetu justīcijas» restaurācijas virzienā sakrīt ar vienlaicīgiem mēģinājumiem aizvien vairāk «noslepenot» valsts pārvaldes varas darbības jomas, kas neviļus atsauc prātā 19. gadsimta autoru atziņas, ka inkvizitoriālais process iet roku rokā ar cenzūru. [73] Līdz ar to ar tiešuma principa kriminālprocesuālo jēgu nav savietojama tāda situācija, ka spriedums balstās uz pierādījumiem, kurus prokurors iesniedzis pirms galvenās tiesas sēdes un kuri nav tikuši pārbaudīti atklātā un publiskā tiesas procesā vai kuru pārbaudi likumdevējs ir padarījis fakultatīvu. [74]

Savā īstenajā būtībā jebkurš no minētajiem apsvērumiem neaprobežojas tikai ar to normatīvo nostiprināšanu un plašiem teorētiskiem apcerējumiem par tā vai cita pamatprincipa saturu un vēsturisko nozīmi. Faktiski visi šie jautājumi ir reducējami līdz vienam elementam – cilvēciskajam faktoram, kam teju vienīgajam ir pa spēkam «iedzīvināt» rakstīto tiesību normu stingo būtību un piemērot šīs normas atbilstoši taisnīguma kanoniem. Šajā kontekstā profesore Dr. iur. K. Strada-Rozenberga, vērtējot rakstveida procesa iedibināšanas perspektīvas, pamatoti norādījusi – «[..] es nesaprotu, kā tiesnesis var piespriest sodu, cilvēku neredzot. Manuprāt, cilvēciskajam faktoram, arī tiesneša subjektīvajam vērtējumam, ko viņš par apsūdzēto var gūt tikai tiesas zālē, ir liela nozīme taisnīguma sasniegšanā. Piemēram, kā tiesnesis var no rakstveida paskaidrojumiem saprast, vai cilvēks tiešām nožēlo izdarīto? Tiesas zālē to var noskaidrot ar dažiem jautājumiem un līdz ar to pieņemt taisnīgu spriedumu. Tieši tādēļ es esmu pret kriminālprocesa pārmērīgu vienkāršošanu.» [75]

Tiesībsargs, savulaik veicot tiesu sistēmai piederīgo personu aptauju par videokonferences tehnoloģiju pielietojuma perspektīvām, fiksēja plaši izplatītu viedokli, ka, minimizējot tiešuma principu kā ar cilvēciskā faktora būtību nesaraujami saistītu elementu, kriminālprocesā neizbēgami sarūk tam dabiski nepieciešamais psiholoģiskais kontakts. [76] Mijiedarbība starp kriminālprocesā iesaistītajām personām, protams, nav kriminālprocesa zinātnes izpētes priekšmets, kurpretim sociālās psiholoģijas jomā, kas nodarbojas ar domu, jūtu un uzvedības ietekmes faktoru analīzi, [77] šo sociālo norišu aspekti ir pateicīgs izpētes objekts. Viena no tiešuma principa funkcionālajām iezīmēm ir saistīta ar tā spēju procesuālajiem oponentiem tieši un nepastarpināti mēģināt pārliecināt tiesnesi par savu apgalvojumu pamatotību, pierādītību un savstarpējo loģiskumu. Pārliecināšana tādējādi ir aktīva attieksmes ietekmēšanas metode, ar kuru tiek īstenots mēģinājums ievirzīt indivīdu uz kādas attieksmes, idejas vai uzvedības pieņemšanu, izmantojot tiklab racionālus, kā emocionālus līdzekļus. [78] Būtiski ielāgot, ka pārliecināšanas procesā nav vietas piespiedu un spaidu elementiem, tā vietā uzsverot, ka īstena pārliecība veidojas brīvi, to ietekmējot vairākiem savstarpēji saistītiem faktoriem: komunikācijas kvalitātei starp «pārliecinātāju» un «pārliecināmo»; vēstījuma saturam un formai; auditorijai, kurā šis vēstījums tiek sniegts; informācijas nesēja jeb «pārliecinātāja» individuālajām īpatnībām, kā arī kopējam situācijas kontekstam, kurā notiek informācijas aprite. [79] Pārliecināšanas teorijas pētnieki ir konstatējuši, ka pārliecības veidošanās noris gan centrālajā, gan perifērajā plaknē, ar to saprotot, ka pirmajā gadījumā ietekmi veido argumentu pamatā esošie fakti un motīvi, kurpretim perifērajā dimensijā pārliecību ietekmē dažādi otršķirīgi, bet ne mazsvarīgi faktori (apģērbs, grimase u.tt.). [80] Iedomājoties tiesas sēdes norises formu klasiskajā kontinentālās Eiropas kriminālprocesa akuzatoriālajā iztiesāšanas modelī, nav pārlieku grūti apjaust, kā visi šie nupat norādītie elementi īstenojami praksē. Citiem vārdiem sakot – demokrātiska kriminālprocesa norisi raksturo sacīkstes principā balstīts galvenās tiesas sēdes norises modelis kā procesuālo oponentu konflikta epicentrs. [81]

Atbilstoši sociālās psiholoģijas un arī tādas zinātniskās disciplīnas kā socioloģija nostādnēm šāda iztiesāšanas modeļa praktisko efektivitāti, realizējot tiesību normās ietverto jēgu un atbilstoši tiešuma principam mēģinot tiesnesi pārliecināt par savu argumentu svaru, nosaka virkne dažādu cilvēcisko kvalitāšu, tostarp emocionālā jauda un klātbūtnes efekts. Lai gan psiholoģijas zinātnē tā dēvētais līdzcilvēka efekts (angļu val. – bystander effect) tiek attiecināts uz principiāli citu praktisko situāciju loku, apzīmējot gadījumus, kad briesmu apstākļos cilvēki, atrodoties pūlī, nesteidzas sniegt palīdzību, [82] tomēr nav šaubu, ka tam piemīt nozīme arī kriminālprocesā. Proti, tas ir jautājums par līdzcilvēku ietekmi uz kriminālprocesa norisi un tā rezultātu, iztiesāšanai notiek jau iepriekš analizētā disputa formā, izklāstot argumentus neatkarīgam un objektīvam arbitram. No sociālās psiholoģijas perspektīvas raugoties, šajā procesā nedrīkstētu ignorēt tādu fenomenu kā sociālā fasilitācija (angļu val. – social facilitation), kas izpaužas kā sabiedriski-sociāla iezīme, kuras rezultātā, atrodoties citu cilvēku klātbūtnē, tiek ietekmēts individuālā snieguma rezultāts. [83] Visbiežāk tas izpaužas tādējādi, ka rezultāts un sniegums progresē, uzdevuma veicējam atrodoties kopā ar citiem cilvēkiem vai savu uzdevumu īstenojot citu klātbūtnē. [84] Citiem vārdiem sakot, šādos apstākļos biežāk ir vērojama indivīdam uzticētās funkcijas augstvērtīga izpilde, kas cita starpā saistāma gan ar pašapziņas pieaugumu, gan mazākas vērības pievēršanu mazsvarīgiem un traucējošiem perifēriskiem stimuliem. [85] Vēl vairāk – zinātnisku apstiprinājumu ir guvusi hipotēze, ka citu cilvēku klātbūtnes esība ietekmē iespaidu veidošanos, līdz ar to pat «[..] vienkārša klātbūtne var ietekmēt dažādus cilvēka spriešanas procesus.» [86]

Apsūdzētā klātbūtne tiesas procesā tiesību doktrīnā nereti tiek raksturota kā «būtisks procesuālās vienlīdzības elements» [87], tādējādi iegūstot taisnīgam tiesas procesam raksturīgās iezīmes juridisko slodzi. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā uzsvērts, ka šis tiesisko garantiju elements ir vērsts uz apsūdzētā tiesību tikt uzklausītam garantēšanu, vienlaikus nodrošinot atbilstīgu pierādījumu pārbaudes «placdarmu» – procesuālo kārtību, kādā īstenojama pierādījumu pārbaude. [88]

Pakāpenisku dominanci iegūstot nekritiski atzītai rakstiskuma elementu nostiprināšanai kriminālprocesa iztiesāšanā, neizbēgami sarūk to elementu nozīme, kas līdz šim kriminālprocesā sekmēja iespaida un pārliecības veidošanās procesus. Arī videokonferences režīms kā kvazi-klātienes procesa forma ietekmē kontradiktorisku iztiesāšanas norisi, jo, mēģinot rast priekšrocības funkcionāli un mentāli līdzsvarotam diskusijas plūdumam, kur izšķirošajam vārdam būtu jāpieder autoritātei jeb tam, kam piemīt iespējas un tiesības kaut ko izlemt, arvien mazāk tiek atvēlētas reālas iespējas pēc būtības izklāstīt savus argumentus un apsvērumus. Aizstāvības institūta sūtība ir atspēkot prokurora apgalvojumus, radīt šaubas par to pamatotību, kuru novēršana tādējādi atkal un atkal no jauna kļūst par apsūdzības funkcijas realizētāja centrālo uzdevumu. Absolūts rakstiskums izslēdz viedokļu apmaiņu jeb disputu par tiesisko un faktisko apstākļu niansēm, tomēr jājautā – vai pilnvērtīgi to nodrošina distances formāts videokonferences režīmā?

No teorētiskās pozīcijas raugoties, tehnoloģiju izmantošana visu veidu tiesvedībā ir paredzēta, lai paaugstinātu procesa norises kvalitāti, līdz ar to kriminālprocesa gadījumā tehnoloģijām vajadzētu pozitīvi ietekmēt sākotnējās izmeklēšanas kvalitāti, tiesvedību un cilvēktiesību un pilsonisko tiesību un brīvību aizsardzību. [89] Vienlaikus ir pilnīgi skaidrs, ka tehnoloģiju, tostarp videokonferences rīku pielietojums nekad pilnībā neaizstās personas tiešu dalību tiesas sēdē. [90] Izskaidrojums tam ir vienkāršs. Kontakta tiešums starp tiesu un procesa dalībniekiem, bet it sevišķi starp, piemēram, liecinošo personu ir tikai šķietams – tas izbeidzas abpus kameras lēcai un monitora ekrāna atblāzmai. [91] Daļa tiesību zinātnieku šajā kontekstā arī norādījuši, ka «[v]iens nepārvarams videokonferenču ierobežojums ir nespēja pilnībā uztvert neverbālos signālus. Neverbāliem signāliem ir svarīga nozīme tiesas zālē. Tie ietver tādus signālus kā sejas izteiksme, skatiens, stāja un žesti. Neverbālie signāli papildina cilvēku savstarpējo mijiedarbību ar vērtīgu saturu.» [92] Šiem faktoriem piemīt būtiska nozīme: «[..] tie izsaka savstarpējo dalībnieku uzmanības un atsaucības pakāpi, kā arī pauž starppersonu attieksmi. Tie signalizē, kam un cik ilgi jārunā. Tie nodrošina atgriezenisko saiti, paužot reakciju. Tie ilustrē verbālo izpausmi, piemēram, ar roku žestiem, un dažkārt aizstāj verbālo izpausmi, piemēram, kad kāds, paceļot galvu, izsaka noraidošu attieksmi.» [93]

Zīmīgi, ka «[n]everbālie signāli mijiedarbojas ar verbālajiem signāliem, lai ne tikai sniegtu priekšstatu par to, vai personai var uzticēties, bet arī vispārēju priekšstatu par personas reakciju uz procesu. Diemžēl videokonferenču laikā nav iespējams efektīvi nodot visu neverbālo signālu klāstu. Videokonferences var izkropļot žestus vai tos sagrozīt. Piemēram, kadrā, kas uzņemts no galvas, var pārspīlēt sejas izteiksmi, bet izlaist roku žestus vai ķermeņa valodu. Turklāt novērotājs uztver video attēlu citādāk nekā dzīvu cilvēku un var vienkārši nepamanīt daļu no tā, kas ir fiksēts uz ekrāna. Rezultātā apsūdzētā komunikācijas centienu kritiskie aspekti netiks nodoti tiesai [..].» [94] Par visiem nule kā minētajiem apsvērumiem pārliecināties var ikkatrs, kurš kaut reizi mēģinājis piedalīties tiesas sēdē videokonferences formātā.

Novērtējot videokonferences norises ietekmi uz procesa rezultātu, ārvalstu autori pauduši uzskatu, ka galvenā uzmanība ir jāpievērš tam, kā šis formāts ietekmē dažādu procesa dalībnieku savstarpējo uztveri, jo īpaši to, kā tā ietekmē tiesneša uztveri par apsūdzēto un izskatāmo lietu. [95] Tādējādi «[j]ustīcijas interesēs katrā krimināllietas stadijā tiesnesim, kā arī citiem sistēmas dalībniekiem ir nodrošināt iespēju iegūt precīzu informāciju un precīzu priekšstatu. Ciktāl tehnoloģijas maina uzvedību vai maskē vai izkropļo informāciju, tās var apdraudēt uztveres precizitāti un sagrozīt procesa rezultātu. [..] Ja videokonferences izmantošanas vai attēlu translācijas dēļ, vai arī ārpus tiesas atrašanās vietas dēļ mainās priekšstats par apsūdzēto vai apsūdzētā uzvedība, videokonferences pielietojums apdraud sistēmas taisnīgumu.» [96] Līdz ar to «[k]rimināltiesību sistēma nedrīkst[ētu] funkcionēt, pamatojoties vienīgi uz pieņēmumu, ka videokonferencēm nav kaitīgas ietekmes vai ka tām ir nenozīmīga ietekme.» [97] Pētot videokonferences norises īpatnības, atsevišķi pētījumi fiksējuši tendenci, ka tehnoloģiju barjeras ietekmē gala nolēmuma pieņēmējs ar krietni mazāku pietāti un jutīgumu raudzīsies un vērtēs to, kā hipotētiski negatīvs nolēmums ietekmēs apsūdzētā likteni. [98]

Šī atziņa būtu jāpieņem kā pamatota arī Latvijas kriminālprocesā – lai gan autori neapšauba videokonferences režīma pielietojuma efektivitāti un jēgpilnumu, svarīgi tomēr ir apzināties, ka pilnīga klātienes un bez-distances mutvārdu iztiesāšanas modeļa aizstāšana ar šo procesa norises formu «[..] upurē tiesas sēžu zāles dinamiku apmaiņā pret iespējamiem izmaksu ietaupījumiem un efektivitātes un drošības ieguvumiem, tādējādi pazeminot tiesas kvalitāti.» [99] Pret šo apgalvojumu būtu grūti ko iebilst. Vienlaikus nav arī ignorējams apsvērums, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskatā videokonferences formātā notiekoša tiesas sēde var būt saskanīga ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, ciktāl to neierobežo tehniska rakstura šķēršļi, kas traucē informācijas tiešu un nepastarpinātu uztveri. [100]

Tomēr, raugoties uz Latvijas kriminālprocesa attīstības ievirzi, nākas atzīt, ka videokonferences režīma pielietojums ilgtermiņā izraisīs neko citu kā depersonalizētu iztiesāšanas modeli starp tiesu, apsūdzēto un viņa aizstāvību un apsūdzības funkcijas realizētāju. No vienas puses, šādam procesam ir savi ieguvumi gan laika, gan finanšu resursu taupības ziņā, turklāt – mazinot virkni psihoemocionālo elementu tiesneša ikdienas darbā, kas neizbēgami rodas saskarsmē ar aizstāvjiem, prokuroriem, apsūdzētajiem, lieciniekiem un citām personām. Taču, no otras puses, šim modelim ir ne mazums ēnas pušu, kas visupirms piešķir nepieļaujamas priekšrocības tiem cilvēkiem, kuri ir gatavi un kuri vēlas melot, kā arī mazina justīcijas atklātumu, tostarp sabiedrības iespējas brīvi apmeklēt tiesas sēdi, iepriekš šo apmeklējumu nepiesakot.

Jebkurā gadījumā – apsverot jebkura veida atkāpes no iztiesāšanas tiešuma un mutiskuma, dažādās kombinācijās variējot ar rakstiskuma elementiem un «dozētu» videokonferences formātu, jāņem vērā kontinentālās Eiropas kriminālprocesā šobrīd vēl dominējošās pamatnostādnes, kas ļauj nošķirt taisnīgu kriminālprocesu no tā pretmeta. Turklāt vērts ņemt vērā, ka pat tādā pirmšķietamā digitalizācijas «Mekā» kā Vācija pāreja uz plašāku videokonferences režīma pielietojumu norit visnotaļ gausi. [101]

Noslēdzot šo ieskatu, patiešām jāatzīst, ka pat «kabinetu justīcijai» kā ideāltipam nepiemīt trūkumi, ja tiesu spriež cilvēks ar Zālamana viedumu. Tādējādi nav šaubu, ka, implementējot vismaz daļu no autoru jau iepriekš analizētajiem iztiesāšanas elementiem mūsdienu Latvijas kriminālprocesā (tas ir, apsūdzības rakstu, paziņojuma par nopratināmajām personām iesniegšanas termiņa samērīgu noteikšanu utt.) [102], būtu iespējams raudzīties strikti reglamentēta, dažādu tiesisko principu kombinējumā funkcionējoša «rakstveida procesa» (distances, bezkontakta, …?) virzienā. Tomēr arī šādā gadījumā skaidrs ir viens – tāda procesa taisnīgumu, tiesiskumu un, bez šaubām, arī efektivitāti praksē nosacīs ne vairāk un ne mazāk kā viens vienīgs elements – cilvēciskais faktors. Ar visiem no tā iedomājamajiem un atvasināmajiem hipotētiko seku scenārijiem, vismaz autoru ieskatā, tas nozīmē to, ka iepriekš ieskicētā jautājuma kontekstā par taisnīgas krimināljustīcijas pakārtotību subjektīvai nepilnvērtībai nebūtu pamatoti nodarboties ar juridiskiem eksperimentiem. Tā vietā arī šobrīd būtu vērts tomēr raudzīties saglabāt jau kopš antīkās pasaules laikiem iedibinātās tradīcijas un principus, tajā skaitā – par pierādījumu pārbaudes tiešumu un iztiesāšanas publiskumu. [103]

Vēl pirms neilga laika autori gluži vai kā sazvērestības teoriju uzdrīkstējās paust vērtējumu arvien biežāko vērojamo, bet faktiski neverbalizēto tēzi par tiesai šobrīd piedēvēto lomu Latvijas kriminālprocesā, [104] tai kļūstot par prokurora iztiesāšanai nodotās krimināllietas – kvazi-apelācijas (tiesas kontroles) instanci. Taču šobrīd, tiesa, ne bez zināmas skumīgas pieskaņas, jāteic, ka šī hipotēze no varbūtības formas ir kļuvusi par īstenību, ko apstiprina ģenerālprokurora Jura Stukāna paziņojumi sabiedriskajos medijos: [105] «advokāti droši vien ir aizmirsuši vai vienkārši nav lasījuši likumu, kur ir rakstīts, ko dara prokurors un kādi ir likuma kritēriji, kad prokurors kaut ko var darīt. Likumā skaidri, viennozīmīgi norādīts, ka prokurors var nosūtīt lietu uz tiesu tikai tad, kad viņš ir pārliecināts par to, ka pierādījumi ir pietiekoši, ka apsūdzētā persona ir vainīga attiecīgā noziedzīgā nodarījumā. Ja viņš nav pārliecināts, viņam jāveic izmeklēšana. Ja viņš neiegūst pārliecību, viņam lieta ir jāizbeidz, viņš nevar sūtīt uz tiesu» [106], «tur jau tā lieta, ka advokāti to ir aizmirsuši. Nevar būt nekāda sacensība Latvijas kriminālprocesā, jo prokurors un izmeklēšana izmeklē lietu līdz brīdim, kamēr ir savākti pierādījumi. Advokāts netiek pielaists pie lietas. Advokāts lietu ierauga tikai tad, kad lieta tiek nosūtīta tiesai» [107], «pagājušo gadu mēs esam pabeiguši pie 9 000 kriminālprocesus. 5 000 prokurors atzina par vainīgiem, piesprieda sodu un lietu nesūtīja uz tiesu. Punkts, spried…, nu, lēmumi stājās spēkā. Un tikai 4 000 aizsūtīja uz tiesu. Kāpēc? Tāpēc, ka 60 procentos prokurors prasa brīvības atņemšanu, viņš nevar piespriest brīvības atņemšanu. Bet lieta tiek skatīta tiesā bez pierādījumu pārbaudes vai uz vienošanās pamata, un paliek tikai neliels procents, kur advokātiem ir maize, un tad viņi tur mēģina pierādīt, par ko viņi ir saņēmuši honorāru, lai mēģinātu pārliecināt tiesu, ka lietā iegūtie pierādījumi ir nepietiekoši notiesājoša sprieduma taisīšanai» [108]. Patiesībā šie un citi pēdējo nedēļu laikā izskanējušie apgalvojumi par sacīkstes principa neesību kriminālprocesā vai par prokuratūras funkcijām «spriest tiesu un piespriest sodu» ir skandāls, uz ko nekavējoši vajadzētu reaģēt Tieslietu padomei. Diemžēl izskatās, kas tamlīdzīga reakcija tomēr izpaliks, paliekot vien ciniski rezignētajam izteikumam – tā gadās… [109]

Turklāt, vērtējot šos izteikumus un to saderīgumu ar kriminālprocesuālajām vērtībām un principiem, uzmanību pelna profesores Dr. iur. Kristīnes Stradas-Rozenbergas norādītais, ka «[p]ēdējos gados pārsteidz arī prokuratūras lomas nesamērīgais pieaugums, tai uzņemoties smaguma centra lomu kriminālprocesā – galīgā risinājuma iestādes, tātad faktiski tiesas, funkcijas. Vienlaikus prokuratūrā atklātums ir daudz zemāks nekā tiesās. Piemēram, mēs nekur neredzam prokuroru priekšrakstus par sodu, kaut vai anonimizētā veidā – tie nekur nav pieejami, neveidojas judikatūra utt. Ja šī iestāde piespriež lielāko daļu sodu, tad ir jāmaina visa tiesu sistēma. Sabiedrībai ir jāgūst iespēja kaut vai pastarpinātā veidā kontrolēt prokuratūru» [110].

Postulējot nepieciešamību panākt kriminālprocesa efektivitāti, jāatceras, ka šī jēdziena pamatā ir divi savstarpēji saistīti un neatdalāmi pamatelementi. Proti, ilgums kā efektivitātes kvantitatīvā komponente un tiesiskums kā kvalitatīvā komponente. [111] Citiem vārdiem sakot, par efektīvu var uzskatīt tikai tādu kriminālprocesu, kas noris saprātīgā laikā, bet vienlaikus tā norise atbilst tiesību normām. [112] Tomēr, mēģinot izmanīgi manipulēt ar visdažādākajām efektivitātes šķautnēm, nedrīkstētu aizmirst, ka «[t]iesu sistēmas efektīvas darbības izvirzīšana priekšplānā iepretim tiesībām uz aizstāvību ir gaužām ļodzīga ieraža, jo [tikpat labi] var argumentēt, ka justīcija darbotos visefektīvāk, ja apsūdzētajam vispār nebūtu tiesību. Tiklīdz apsūdzētā tiesības kaut mazliet tiek apdraudētas, kļūst arvien vieglāk un vieglāk vēl vairāk ierobežot šīs tiesības, cenšoties īstenot citas intereses. Tiesības nevajadzētu ierobežot vai mazināt tā, ka tiek apdraudēts šo tiesību pamatmērķis.» [113] Citiem vārdiem sakot, aizstāvības institūta mērķis kriminālprocesā nav «attaisnot saņemto honorāru» vai kļūt par aizstāvamā alter ego – šķiet, ka kontinentālās Eiropas kriminālprocesā, tostarp Latvijā, līdz šim bija nostiprināts pietiekams garantiju apjoms, kas no tamlīdzīgas tendenciozitātes aizstāvjus ļāva pasargāt.

Šobrīd, arvien straujāk tiecoties apvērst līdzšinējo krimināllietu iztiesāšanas formas paradigmu, likumdevējs piepeši nedz no prokuroriem, nedz aizstāvjiem vairs nepieprasa virkni personisko kvalitāšu, kā, piemēram, asu domāšanu, analītiskās prasmes vai spēju argumentēti izklāstīt savu viedokli mutvārdos. Procesuālo funkciju nošķīruma un šo funkciju realizētāju nonivelēšana par excellence, dabiski sarūkot to raksturiezīmju lokam, kas tiktu pieprasītas tiesas sēdē klasiskā iztiesāšanas modelī, pēc būtības arī nozīmē atteikšanos no tiem pamatiem, kas līdz šim atradās taisnīga kriminālprocesa pamatā. Proti, no individuālas profesionalitātes un meistarības pakāpes, kas nereti bija galvenā komponente, tiecoties pēc rezultāta augstvērtības, kriminālprocesa taisnīguma svārstam tiek pieprasīts virzīties par labu mehāniskai tiesību normu «pielaikošanai» no gadījuma uz gadījumu, nevērtējot, vai tāda prakse vispār ir saskanīga ar jau minētajiem akuzatoriālā modeļa pamatiem.

Galu galā – vai patiešām būtu jānotiek Ž. Kalasa un F. Veidiga kāzusiem pielīdzināmām traģēdijām, lai šobrīd dominējošā doktrīna ievirzītos vismaz Apgaismības ideālu gultnē?

Šīs tendences diemžēl nevieš pārliecību par kriminālprocesa tiesiskumu, tomēr mūsdienās arī, šķiet, nebūtu korekti izmantot tādus apzīmējumus, kādus vēl pirms aptuveni 35 gadiem, apgalvojot, ka «mūsu iedzīvotāju lielas daļas kvalitāte vēl ir zema» [114], uzdrošinājās sacīt atsevišķi odiozi sabiedriskie darbinieki. Tādējādi, fiksējot šos ar iztiesāšanas praktiskās norises formu saistītos apsvērumus, atliek vien atzīt, ka jebkuru sistēmisku defektu novēršana nav iedomājama bez paškritiskas palūkošanās pašiem uz saviem trūkumiem un nereti – smaga darba, raugoties tos novērst. Amerikāņu tiesību pētnieki trāpīgi norādījuši: «[m]ums tiek mācīts būt uzticīgiem sev – saviem uzskatiem, vērtībām, sirdij… Taču mēs redzam, ka mūsu izvēlētā profesija bieži vien no mums prasa pretējo – lai mēs piekāpjamies savai personiskajai attieksmei un jūtām.» [115] Šai izvēlei ir augsta cena – kāds par to maksā ar brīvo laiku, cits – veselību, vēl kāds ar senlolotu ieceru upurēšanu. Tomēr misijas apziņa, kas piemīt jebkurai no tiesu sistēmai piederīgajām profesijām, tostarp gan prokuroram, gan advokātam, prasa neaizmirst vienkāršo un elementāro īstenību – neviens nav pasargāts no pilnīgi nejaušas nonākšanas tajā procesuālajā lomā, kas piešķir tiesības uz aizstāvību.

[1]         Sk. Rusanovs E., Lielbriede L. Rakstiskuma un mutiskuma sinerģijas problemātika Latvijas kriminālprocesā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/283186-rakstiskuma-un-mutiskuma-sinergijas-problematika-latvijas-kriminalprocesa/ [aplūkots 2023. gada 8. maijā].

[2]         Sk. Rusanovs E., Lielbriede L. Rakstiskuma un mutiskuma sinerģijas problemātika Latvijas kriminālprocesā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/283186-rakstiskuma-un-mutiskuma-sinergijas-problematika-latvijas-kriminalprocesa/ [aplūkots 2023. gada 8. maijā].

[3]         Tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana tiesas sēdēs, izmantojot videokonferenci. Rīga: Latvijas Republikas tiesībsargs, 2015, 10. lpp.

Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/migrate_2022/content/legacy/Zinojums_Videokonferences_17062015.pdf [aplūkots 2023. gada 18. aprīlī].

[4]         Janums J. Aizstāvība iztiesāšanā – «digitālā» distancē. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/aizstaviba-iztiesasana-digitala-distance/ [aplūkots 2023. gada 18. aprīlī].

[5]         Nickerson S. R. Confirmation Bias: A Ubiquitous Phenomenon in Many Guises. Review of General Psychology 1998, Vol. 2, No. 2, p. 175.; Liden M. Confirmation Bias in Criminal Cases. Uppsala: Department of Law, Uppsala University, 2018, p. 11.

[6]         Sk. Rusanovs E., Lielbriede L. Apsūdzētā piedalīšanās tiesas sēdē obligātums kā akmenī cirsta dogma mūsdienu Latvijas kriminālprocesā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/281462-apsudzeta-piedalisanas-tiesas-sede-obligatums-ka-akmeni-cirsta-dogma-musdienu-latvijas-kriminalproce/ [aplūkots 2023. gada 18. aprīlī]; Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. «Izmeklēšanas noslēpums» kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. XVII. Nobeigums. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280569-xvii-nobeigums/ [aplūkots 2023. gada 18. aprīlī]; Rusanovs E., Lielbriede L. Apsūdzības raksta būtības eliminācija kā Latvijas kriminālprocesa liktenīgā kļūda. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/281624-apsudzibas-raksta-butibas-eliminacija-ka-latvijas-kriminalprocesa-likteniga-kluda/ [aplūkots 2023. gada 18. aprīlī]; Rusanovs E., Lielbriede L. Daži kritiski apsvērumi par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu iztiesāšanā Nobeigums. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/282039-dazi-kritiski-apsverumi-par-pieradijumu-parbaudes-kartibas-mainu-iztiesasana-nobeigums/ [aplūkots 2023. gada 18. aprīlī]; Rusanovs E., Lielbriede L. Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.1 daļas interpretācijas rezultāta konstitucionalitāti. Jurista Vārds, 2022. gada 27. septembris, Nr. 39 (1253).

[7]         Voltaire M. de. An commentary on Crimes and Punishments. In: Beccaria C. On Crimes and Punishments: With A Commentary of the Book of Crimes and Punishments by Voltaire. Philadelphia: Young, 1819, p. 233.–234.

[8]         Voltaire M. de. An commentary on Crimes and Punishments. In: Beccaria C. On Crimes and Punishments: With A Commentary of the Book of Crimes and Punishments by Voltaire. Philadelphia: Young, 1819, p. 235.

[9]         Voltaire M. de. An commentary on Crimes and Punishments. In: Beccaria C. On Crimes and Punishments: With A Commentary of the Book of Crimes and Punishments by Voltaire. Philadelphia: Young, 1819, p. 236.

[10]      Antonijs Pijs (Titus Aelius Hadrianus Antoninus Pius, 86–161) – 15. Romas impērijas imperators no 138. gada 11. jūlija līdz savai nāvei 161. gada 7. martā. 120. gadā bija konsula amatā, vēlāk bija Āzijas prokonsuls. Viņa valdīšanas laiks tiek uzskatīts par vienu no mierīgākajiem visā impērijas vēsturē. Īstenoja virkni juridisku reformu, tostarp stiprinot vergu tiesības un paredzot šaubu tulkošanu par labu brīvlaistajam. Šaubu elementa esību Antonijs Pijs ieviesa arī Romas pilsoņu krimināllietu izskatīšanā, uzsverot, ka apsūdzībām pret kristiešiem ir nepieciešami pierādījumi un iezīmējot nevainīguma prezumpcijas elementus.

[11]      Trajāns (Caesar Nerva Trajanus, 53–117) – imperators no 98. līdz 117. gadam. Tiek uzskatīts par otro no tā dēvētajiem labajiem imperatoriem. Trajāna valdīšanas laikā Roma ieguva visplašākās teritorijas, savukārt likumu reformu ziņā tika uzlabots vergu stāvoklis.

[12]      Voltaire M. de. An commentary on Crimes and Punishments. In: Beccaria C. On Crimes and Punishments: With A Commentary of the Book of Crimes and Punishments by Voltaire. Philadelphia: Young, 1819, p. 236.

[13]      Maestro T. M. Voltaire and Beccaria as reformers of criminal law. New York: Columbia University Press, 1942, p. 89.–90.

[14]      Maestro T. M. Voltaire and Beccaria as reformers of criminal law. New York: Columbia University Press, 1942, p. 90.

[15]      Platzgummer W. Grundzüge des österreichischen Strafverfahrens, 8. Aufl. Wien: Springer Verlag, 1997, S. 5.

[16]      Ignor A. Geschichte des Strafprozesses in Deutschland: 1532 – 1846; von der Carolina Karls V. bis zu den Reformen des Vormärz. Paderborn; München: Schöningh, 2002, S. 287.–290.

[17]      Ignor A. Geschichte des Strafprozesses in Deutschland: 1532 – 1846; von der Carolina Karls V. bis zu den Reformen des Vormärz. Paderborn; München: Schöningh, 2002, S. 287.–290.

[18]      Kuhn S. T. The Structure of Scientific Revolutions. Chicago; London: The University of Chicago Press, 1970, p. 23.

[19]      Kuhn S. T. The Structure of Scientific Revolutions. Chicago; London: The University of Chicago Press, 1970, p. 95.

[20]      Sk. Ignor A. Geschichte des Strafprozesses in Deutschland: 1532 – 1846; von der Carolina Karls V. bis zu den Reformen des Vormärz. Paderborn; München: Schöningh, 2002, S. 287.–290.

[21]      Feinstein D. Breaking Out of the Box: A crash course in paradigm thinking. Benchmark Magazine, 1989, p. 1.–6.

[22]      Sk. Rusanovs E. Rietumeiropas vēsturiskās kriminālprocesa doktrīnas evolūcijas nekonsekvences un problēmas Latvijā. Grāmata: Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva: Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Redkolēģijas priekšsēdētāja K. Strada-Rozenberga. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 389.–396. lpp.

[23]      Bingham T. The Business of Judging: Selected Essays and Speeches. Oxford, New York: Oxford University Press, 2000, p. 35.–36.

[24]      Separation of Powers and the Independent Agencies: Cases and Selected Readings. U.S. Government Printing Office, 1970, p. 1558.–1559.

[25]      Sk. Brown K. D., Turner I. J., Weisser B. The Oxford Handbook of Criminal Process. New York: Oxford University Press, 2019, p. 25.–42.

[26]      Weber M. Max Weber on Law in Economy and Society. Cambridge: Harvard University Press, 1954, p. 263.

[27]      Rusanovs E. Profesora Paula Minca mūžs – stāsts, kam bija jābūt laimīgām beigām. Jurista Vārds, 2020. gada 1. septembris, Nr. 35 (1145), 10.–23. lpp.; Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021.

[28]      Kārlis Lielais (latīņu val. Carolus Magnus; franču val. Charlemagne; vācu val. Karl der Große, 742–814) – Franku valsts karalis (768–814), Karolingu dinastijas pārstāvis. Kārļa Lielā valdīšanas laikā tikai noteikts, ka strīdu izskatīšanai jānotiek tautas sapulcē, nevis pēc atriebības (Taliona) principa. Patiesības atklāšanai ļāva izmantot ordālijas. Kārlis Lielais deva pavēli pierakstīt visus līdz tam nepierakstītā formā pastāvošos vietējo cilšu likumus un atbilstoši sabiedrības un valsts interesēm pārstrādāt Lex Salica tekstu. Sk. Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija: tiesību vēstures studijas. Rusanovs E. Tulkojums. 1. lpp. Autora E. Rusanova personiskais arhīvs. [nepublicēts materiāls].

[29]      Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija: tiesību vēstures studijas. Rusanovs E. Tulkojums. 4. lpp. Autora E. Rusanova personiskais arhīvs. [nepublicēts materiāls].

[30]      Weber M. Max Weber on Law in Economy and Society. Cambridge: Harvard University Press, 1954, p. 264.

[31]      Weber M. Max Weber on Law in Economy and Society. Cambridge: Harvard University Press, 1954, p. 264.

[32]      Kadijs – tiesnesis musulmaņu valstīs, kas vienpersoniski iztiesā lietas, vadoties pēc šariata – islāma tiesisko, sadzīves un reliģisko normu kopuma, kam pamatā ir Korānā iekļautie likumi.

[33]      Morris C. Law, reasoning and sociology. University of Pennsylvania Law Review, 1958, Vol. 107, No. 2, p. 155.

[34]      Sk. 1. Ķēniņu grāmatu 3:16–28 par divām sievām, kas strīdējās par to, kurai pieder mazulis. Ķēniņš Zālamans to piedāvāja pārcirst uz pusēm. Neīstā māte tam piekrīt, bet īstā māte ir ar mieru no bērna atteikties, lai saglabātu tā dzīvību.

[35]      «Dons Kihots» (Don Quixote) ir spāņu rakstnieka Migela de Servantesa (Don Miguel de Cervantes Saavedra, 1547–1616) romāns divās daļās (1605. un 1615. gadā izdots), kas vēsta par Lamančas atjautīgo un ekscentrisko idalgo donu Kihotu, kurš uzsāk klejojumus, lai cīnītos par taisnīgumu. Par viņa ieroču nesēju kļuva vienkāršs zemnieks Sančo Pansa. Romāna 2. daļā atspoguļota situācija, kur iecerētas izjokošanas rezultātā S. Pansa kļuva par Baratarijas salas gubernatoru, kas viņam ļoti sekmīgi izdevās, tostarp arī spriežot tiesu. Sk. Sāvedra Servantess M. de. Atjautīgais idalgo Lamančas dons Kihots. Otrā daļa. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1956, XLV nodaļa.

[36]      Weber M. Max Weber on Law in Economy and Society. Cambridge: Harvard University Press, 1954, p. 264.

[37]      Sk. Stevens L. Is Latin American Law Western Law? SAIS Review (1956–1989), 1963, Vol. 7, No. 2, p. 17.

[38]      Dietze G. America and Europe. Decline and Emergence of Judicial Review. Virginia Law Review, 1958, Vol. 44., No. 8, p. 1239.–1240.

[39]      Stammler R. Legislation and Judicial Decision. Michigan Law Review, 1925, Vol. 23, No. 4, p. 367.

[40]      Maxeiner J. Legal Certainty and Legal Methods: A European Alternative to American Legal Indeterminacy? Tul. J. Int’l & Comp. L., 2007, Vol. 541, No. 15, p. 570. Sk. arī: Dawson P. J. Oracles of the Law. Ann Arbor, University of Michigan Law School, 1968, p. 250.

[41]      Dawson P. J. Oracles of the Law. Ann Arbor, University of Michigan Law School, 1968, p. 256.

[42]      Frīdrihs II Hoencollerns, arī Frīdrihs Lielais (Friedrich der Große, 1712–1786) – Prūsijas karalis un Brandenburgas kūrfirsts no 1740. gada līdz savai nāvei. Apgaismotās monarhijas pārstāvis, atbalstīja zinātni un mākslu.

[43]      Burin S. F. The Theory of the Rule of Law and the Structure of the Constitutional State. American University Law Review, 1966, Vol. 15, No. 3, p. 316. Sk. arī: Sakuma H. City government in Japan. Annals of the American Academy of Political and Social Science, 1905, Vol. 25, No. 2, p. 130.; Engelmann A. History of Continental Civil Procedure. [B.v.]: Boston, Little, Brown, and Company, 1927, p. 522.

[44]      Dietze G. Judicial Review in Europe. Michigan Law Review, 1956–1957, Vol. 55, No. 4, p. 549.–563.

[45]      Voltaire M. de. An commentary on Crimes and Punishments. In: Beccaria C. On Crimes and Punishments: With A Commentary of the Book of Crimes and Punishments by Voltaire. Philadelphia: Young, 1819, p. 237.

[46]      Voltaire M. de. Treatise on Tolerance, p. 1.

Pieejams: https://earlymoderntexts.com/assets/pdfs/voltaire1763.pdf [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[47]      Voltaire M. de. Treatise on Tolerance, p. 1.

Pieejams: https://earlymoderntexts.com/assets/pdfs/voltaire1763.pdf [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[48]      Voltaire M. de. Treatise on Tolerance, p. 1.

Pieejams: https://earlymoderntexts.com/assets/pdfs/voltaire1763.pdf [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[49]      Voltaire M. de. Treatise on Tolerance, p. 2.

Pieejams: https://earlymoderntexts.com/assets/pdfs/voltaire1763.pdf [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[50]      Armstrong K. Broken on the Wheel.

Pieejams: https://www.theparisreview.org/blog/2015/03/13/broken-on-the-wheel/ [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[51]      Armstrong K. Broken on the Wheel.

Pieejams: https://www.theparisreview.org/blog/2015/03/13/broken-on-the-wheel/ [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[52]      Jean Calas. Pieejams: https://www.britannica.com/biography/Jean-Calas [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[53]      Jean Calas. Pieejams: https://www.britannica.com/biography/Jean-Calas [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī]. Sk. arī: Bien D. D. The background of the Calas affair. History, 1958, Vol. 43, No. 149, p. 192.–206.

[54]      Armstrong K. Broken on the Wheel.

Pieejams: https://www.theparisreview.org/blog/2015/03/13/broken-on-the-wheel/ [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[55]      Didro D. Ramo brāļadēls. Rīga: Zvaigzne, 1988, 144. lpp. (Sk. V. Zariņa piezīmes.)

[56]      Voltaire M. de. Treatise on Tolerance, p. 51.

Pieejams: https://earlymoderntexts.com/assets/pdfs/voltaire1763.pdf [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[57]      Jakob Konrad Karl Georgi. Pieejams: http://buechnerportal.de/dokumente/personen/jakob-konrad-karl-georgi [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[58]      Pollmann J., Velde te H. Civic Continuities in an Age of Revolutionary Change, c.1750–1850. [B.v.], Palgrave Studies in Political History, 2022, 125.

[59]      Butzbacher Persönlichkeiten. Friedrich Ludwig Weidig. [B.v.]: [b.i.], 2014, S. 12. Pieejams: http://www.wetterauer-landbote.de/wp-content/uploads/2014/09/Weidig-Broschuere2014-web_001A.pdf [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[60]      Butzbacher Persönlichkeiten. Friedrich Ludwig Weidig. [B.v.]: [b.i.], 2014, S. 13. Pieejams: http://www.wetterauer-landbote.de/wp-content/uploads/2014/09/Weidig-Broschuere2014-web_001A.pdf [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[61]      Butzbacher Persönlichkeiten. Friedrich Ludwig Weidig. [B.v.]: [b.i.], 2014, S. 13. Pieejams: http://www.wetterauer-landbote.de/wp-content/uploads/2014/09/Weidig-Broschuere2014-web_001A.pdf [aplūkots 2023. gada 20. aprīlī].

[62]      Schulz W., Welcker C. Geheime Inquisition, Censur und Kabinetsjustiz im verderblichen Bunde: Schlußverhanandlung mit vielen neuen Aktenstücken über den Prozeß Weidig. Vol. 2. Carlsruhe: Druck und verlag der G. Braun, 1845.

[63]      Schulz W., Welcker C. Geheime Inquisition, Censur und Kabinetsjustiz im verderblichen Bunde: Schlußverhanandlung mit vielen neuen Aktenstücken über den Prozeß Weidig. Vol. 2. Carlsruhe: Druck und verlag der G. Braun, 1845, S. 34.

[64]      Schulz W., Welcker C. Geheime Inquisition, Censur und Kabinetsjustiz im verderblichen Bunde: Schlußverhanandlung mit vielen neuen Aktenstücken über den Prozeß Weidig. Vol. 2. Carlsruhe: Druck und verlag der G. Braun, 1845, S. 34.–35.

[65]      Schulz W., Welcker C. Geheime Inquisition, Censur und Kabinetsjustiz im verderblichen Bunde: Schlußverhanandlung mit vielen neuen Aktenstücken über den Prozeß Weidig. Vol. 2. Carlsruhe: Druck und verlag der G. Braun, 1845, S. 37.

[66]      Innocents III (Innocentius III, 1161–1216) – bija Romas pāvests no 1198. gada līdz 1216. gadam. Viņa laikā, 1199. gadā, tika ieviests jauns, daudz izplatītāks kriminālprocesa veids – per inquisitionem jeb inkvizīcijas process. Pāvests Innocents III uzskatīja, ka šāda procesa izcelsme atrodama arī Bībelē, sevišķi – 1. Mozus grāmatas 19. nodaļā par Sodomas un Gomoras iedzīvotājiem. Skat. arī: Osipova S. Viduslaiku tiesību spogulis. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004, 228. lpp.

[67]      Schulz W., Welcker C. Geheime Inquisition, Censur und Kabinetsjustiz im verderblichen Bunde: Schlußverhanandlung mit vielen neuen Aktenstücken über den Prozeß Weidig. Vol. 2. Carlsruhe: Druck und verlag der G. Braun, 1845, S. 42.

[68]      Turanjanin V. The Principle of Immediacy Versus the Efficiency of Criminal Proceedings: Do Changes in the Composition of the Trial Panel Violate the Right to a Fair Trial? Nordic Journal of Human Rights, 2021, Vol. 39, No. 1, p. 73.

[69]      Melim M.M. Immediacy at the First Instance Trial. In: Morão H., Tavares da Silva R. (eds) Fairness in Criminal Appeal. [B.v.]: Springer, 2023, p. 119.–143.

[70]      Turanjanin V. The Principle of Immediacy Versus the Efficiency of Criminal Proceedings: Do Changes in the Composition of the Trial Panel Violate the Right to a Fair Trial? Nordic Journal of Human Rights, 2021, Vol. 39, No. 1, p. 75.

[71]      Turanjanin V. The Principle of Immediacy Versus the Efficiency of Criminal Proceedings: Do Changes in the Composition of the Trial Panel Violate the Right to a Fair Trial? Nordic Journal of Human Rights, 2021, Vol. 39, No. 1, p. 76.

[72]      Rusanovs E., Lielbriede L. III. Paziņošanas par tiesas sēdi procesuāli tiesiskā evolūcija. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/iii-pazinosanas-par-tiesas-sedi-procesuali-tiesiska-evolucija/ [skatīts 10.04.2023.].

[73]      Schulz W., Welcker C. Geheime Inquisition, Censur und Kabinetsjustiz im verderblichen Bunde: Schlußverhanandlung mit vielen neuen Aktenstücken über den Prozeß Weidig. Vol. 2. Carlsruhe: Druck und verlag der G. Braun, 1845.

[74]      Turanjanin V. The Principle of Immediacy Versus the Efficiency of Criminal Proceedings: Do Changes in the Composition of the Trial Panel Violate the Right to a Fair Trial? Nordic Journal of Human Rights, 2021, Vol. 39, No. 1, p. 76.

[75]      Gailīte D. Mums ir bažas, ka reforma nevis uzlabos, bet pasliktinās juridiskās izglītības kvalitāti. Jurista Vārds, 18.04.2023., Nr. 16 (1282), 6.-11. lpp.

[76]      Tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana tiesas sēdēs, izmantojot videokonferenci. Rīga: Latvijas Republikas tiesībsargs, 2015, 15. lpp.

Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/migrate_2022/content/legacy/Zinojums_Videokonferences_17062015.pdf [aplūkots 2023. gada 18. aprīlī].

[77]      Aronson E. et al. Social Psychology. [B.v.]: Pearson, 2016, p. 1–14.

[78]      Marková I. Persuasion and Social Psychology. Diogenes, 2008, Vol. 55, No. 1, p. 5–8.

[79]      Marková I. Persuasion and Social Psychology. Diogenes, 2008, Vol. 55, No. 1, p. 5–8.

[80]      Evans G. O. Central Route To Persuasion: Definition & Examples. Pieejams: https://www.simplypsychology.org/central-route-to-persuasion.html [aplūkots 2023. gada 22. aprīlī].

[81]      Brown K. D., Turner I. J., Weisser B. The Oxford Handbook of Criminal Process. New York: Oxford University Press, 2019, p. 67.–88.

[82]      Bicchieri C., Fukui Y. The Great Illusion: Ignorance, Informational Cascades, and the Persistence of Unpopular Norms. Experience, Reality, and Scientific Explanation: Essays in Honor of Merrilee and Wesley Salmon. [B.v.]: Springer Netherlands, 2019, p. 89–121.; Insiya H., Shu R., Tangirala S., Ekkirala S. The Voice Bystander Effect: How Information Redundancy Inhibits Employee Voice. Academy of Management Journal, 2019, Vol. 62, No. 3, p. 828.–849.; Liu D., Liu X., Wu S. A Literature Review of Diffusion of Responsibility Phenomenon. Advances in Social Science, Education and Humanities Research, Vol. 664, p. 1806–1810.

[83]      Zajonc B. R. Social facilitation. Science, New Series, 1965, Vol. 149, No. 3681, p. 269–274.

[84]      Zajonc, R. B. Social facilitation. Science, 1965, Vol. 149, No. 3681, p. 269–274.

[85]      Social facilitation. Pieejams: https://dictionary.apa.org/social-facilitation [aplūkots 2023. gada 23. aprīlī].

[86]      Thomas L. S., Skitka J. L., Jurgena M., Christen S. Social Facilitation and Impression Formation. Basic and Applied Social Psychology, 2002, Vol. 24, No. 1, p. 67–70.

[87]      Wheeler H. C. Fairness and the Goals of International Criminal Trials. London: Routledge, 2023, p. 9.

[88]       Wheeler H. C. Fairness and the Goals of International Criminal Trials. London: Routledge, 2023, p. 18.

[89]      Rudnev V., Pechegin D. The Impact of the Leading Digital Technologies on Criminal Proceedings: A Case of Video Conferencing. Advances in Social Science, Education and Humanities Research, Vol. 441, p. 325.

[90]      Rudnev V., Pechegin D. The Impact of the Leading Digital Technologies on Criminal Proceedings: A Case of Video Conferencing. Advances in Social Science, Education and Humanities Research, Vol. 441, p. 325.

[91]      Sk. Dragana C. Basic principles of criminal procedure law and undertaking criminal procedural actions through video link-assent or not? Матеріали ХІІ Міжнародної науково-практичної конференції, м. Київ, Національний авіаційний університет, 25 лютого 2022 р. Том 1. Тернопіль: Вектор, 2022, с. 258.–260.

[92]      Poulin B. A. Criminal Justice and Videoconferencing Technology: The Remote Defendant. Tulane Law Review, 2004, Vol. 78, No. 4, p. 1110.

[93]      Poulin B. A. Criminal Justice and Videoconferencing Technology: The Remote Defendant. Tulane Law Review, 2004, Vol. 78, No. 4, p. 1110.

[94]      Poulin B. A. Criminal Justice and Videoconferencing Technology: The Remote Defendant. Tulane Law Review, 2004, Vol. 78, No. 4, p. 1110.

[95]      Poulin B. A. Criminal Justice and Videoconferencing Technology: The Remote Defendant. Tulane Law Review, 2004, Vol. 78, No. 4, p. 1114.

[96]      Poulin B. A. Criminal Justice and Videoconferencing Technology: The Remote Defendant. Tulane Law Review, 2004, Vol. 78, No. 4, p. 1114.

[97]      Poulin B. A. Criminal Justice and Videoconferencing Technology: The Remote Defendant. Tulane Law Review, 2004, Vol. 78, No. 4, p. 1156.

[98]      Poulin B. A. Criminal Justice and Videoconferencing Technology: The Remote Defendant. Tulane Law Review, 2004, Vol. 78, No. 4, p. 1118. Sk. arī: Tyler R. T. The Psychological Consequences of Judicial Procedures: Implications for Civil Commitment Hearings. SMU L. Rev., 1993, Vol. 46, No. 433, p. 439.

[99]      Poulin B. A. Criminal Justice and Videoconferencing Technology: The Remote Defendant. Tulane Law Review, 2004, Vol. 78, No. 4, p. 1167.

[100]    Fekete G. Videoconference Hearings After the Times of Pandemic. EU and Comparative Law Issues and Challenges Series (ECLIC), 2021, Vol. 5, p. 473–474.; Laxminarayan M. Psychological effects of criminal proceedings through contact with the judge: the moderating effect of legal system structure. Psychology, Crime & Law, 2014, Vol. 20, No. 8, p. 794.

[101]    Bühner W., Rank A. The Effects of SARS-CoV-2 on Criminal Procedure in Germany. German Law Journal, 2022, Vol. 23, No. 4, p. 672.–686.

[102]    Rusanovs E., Lielbriede L. IV. Tiesību uz aizstāvību realizācijas korelācija ar paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanu. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/282642-iv-tiesibu-uz-aizstavibu-realizacijas-korelacija-ar-pazinojuma-par-nopratinamajam-personam-sagatavos/ [aplūkots 2023. gada 22. aprīlī]; Rusanovs E., Lielbriede L. Daži kritiski apsvērumi par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu iztiesāšanā Nobeigums. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/282039-dazi-kritiski-apsverumi-par-pieradijumu-parbaudes-kartibas-mainu-iztiesasana-nobeigums/ [aplūkots 2023. gada 22. aprīlī]; Rusanovs E., Lielbriede L. Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls. V. Kriminālvajāšanas izpratne padomju un postpadomju periodā – nobeigums. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/281838-kriminalvajasanas-jedziena-neizpratne-ka-sistemisks-latvijas-kriminalprocesa-trukums-un-disfunkcijas/ [aplūkots 2023. gada 22. aprīlī].; Rusanovs E., Lielbriede L. Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.1 daļas interpretācijas rezultāta konstitucionalitāti. Jurista Vārds, 2022. gada 27. septembris, Nr. 39 (1253).

[103]    Sk. sal.: 2023. gada 17. aprīļa raidījumu «Kārtības rullis». Pieejams: https://xtv.lv/rigatv24/program/09PNW5bGgDB-kartibas_rullis/full_show [aplūkots 2023. gada 22. aprīlī].

[104]    Rusanovs E., Lielbriede L. Feļetons par FWU Latvijas kriminālprocesā. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/feletons-par-fwu-latvijas-kriminalprocesa/ [aplūkots 2023. gada 22. aprīlī].

[105]    2023. gada 17. aprīļa raidījumu «Kārtības rullis». Pieejams: https://xtv.lv/rigatv24/program/09PNW5bGgDB-kartibas_rullis/full_show [aplūkots 2023. gada 22. aprīlī].

[106]    2023. gada 17. aprīļa raidījums «Kārtības rullis», II daļa [00:00:10–00:01:30]. Pieejams: https://xtv.lv/rigatv24/program/09PNW5bGgDB-kartibas_rullis/full_show [aplūkots 2023. gada 22. aprīlī].

[107]    2023. gada 17. aprīļa raidījums «Kārtības rullis», II daļa [00:01:30–00:01:50]. Pieejams: https://xtv.lv/rigatv24/program/09PNW5bGgDB-kartibas_rullis/full_show [aplūkots 2023. gada 22. aprīlī].

[108]    2023. gada 17. aprīļa raidījums «Kārtības rullis», II daļa [00:01:55–00:04:33]. Pieejams: https://xtv.lv/rigatv24/program/09PNW5bGgDB-kartibas_rullis/full_show [aplūkots 2023. gada 22. aprīlī].

[109]    Sk. Kurta Vonnegūta (Kurt Vonnegut, 1922–2007) slaveno romānu «Lopkautuve Nr. 5» (SlaughterhouseFive (1969)), kur frāze «tā gadās» tiek izmantota 106 reizes, ikreiz to attiecinot uz gadījumu, kur stāstījums vēsta par nāvi vai mirstīgumu. Tas ir izteiksmes līdzeklis, kas raksturo «memento mori!» un vienlaikus mēģina atvieglot vai mazināt nāves klātesamības sajūtu.

[110]    Gailīte D. Mums ir bažas, ka reforma nevis uzlabos, bet pasliktinās juridiskās izglītības kvalitāti. Jurista Vārds, 18.04.2023., Nr. 16 (1282), 6.-11. lpp.

[111]    Turanjanin V. The Principle of Immediacy Versus the Efficiency of Criminal Proceedings: Do Changes in the Composition of the Trial Panel Violate the Right to a Fair Trial? Nordic Journal of Human Rights, 2021, Vol. 39, No. 1, p. 78.

[112]    Sk. Wheeler H. C. Fairness and the Goals of International Criminal Trials. London: Routledge, 2023, p. 9.

[113]    Wheeler H. C. Fairness and the Goals of International Criminal Trials. London: Routledge, 2023, p. 31.

[114]    Darba Uzvara. 1989. gada 27. janvāris, Nr. 16, 2. lpp.

[115]    Bitton S. M., Mashiach A. From Their Angle: A Look at the Emotional World of Defense Attorneys Who Represent Sex Offenders. International Journal of Offender Therapy and Comparative Criminology, 2022, Volume 66, Issue 13-14, p. 1347–1486.