Bērnības gadus 1998. gadā dzimušais Rihards pavadīja, kopā ar vienaudžiem dauzoties pa Rīgas mikrorajonu blokmāju pagalmiem, dzenājot baložus, spēlējot futbolu un mēģinot atrast kādu lieku santīmu konfekšu iegādei. Kādā 2013. gada septembra pēdējās nedēļas piektdienas pēcpusdienā Rihards un Edmunds, nākdami mājup no skolas, izlēma ieiet piemājas veikaliņā, cerēdami, ka par atlikušo kabatasnaudu varēs ko nopirkt. Noskatījuši kārotās ledenes, abi zēni devās uz kasi, pie kuras nonākot, Riharda uzmanību saistīja kāds neliels, bet ārkārtīgi rets automodelītis. Pielūkodams, kamēr kasiere un Edmunds norēķinās par saldumiem, bet citi apmeklētāji aizņemti ar preču apskati, Rihards zibenīgi pašāva roku un mazo rotaļlietas kārbiņu ieslidināja bikšu kabatā. Sirds strauji sitās, bet – nedarbu neviens nebija pamanījis. 

Vismaz tā šķita Rihardam līdz brīdim, kad, jau sperdami soli pāri veikala slieksnim, dārdoši noskanēja naidīga balss no veikala iekšienes, pieprasot atdot nozagto automodelīti. Mēģinājumi izlocīties un atvainoties par sīko nodarījumu bija nesekmīgi – dusmīgā veikala īpašniece nolēma sazvanīt policiju, sak’, lai būtu puikām mācība, vienlaikus iesniedzot arī pašrocīgi parakstītu iesniegumu, ka vēloties kaitējuma atlīdzību un atbilstošu sodu abiem «zagļiem». Nonākuši policijas iecirknī, abi zēni izstāstīja policijas inspektoram par notikušo un žēlabaini lūdza piedošanu, apsolot laboties. Izmeklētājs apsolīja darīt, kas nu būšot viņa spēkos. Tobrīd kabineta durvis atsprāga vaļā un pa tām iebrāzās saniknotā veikala īpašniece, dusmīgi vaicājot – vai tiesa, ka abi puikas par šādiem «gājieniem» tikšot sveikā nesodīti? 

Pēc pusstundas policijas iecirknī ieradās Riharda mamma un Edmunda tēvs, kurš ierosināja, ka zēnu vecāki varētu izlīgt ar veikala saimnieci un aizmirst šo nelielo starpgadījumu – tā esot tāda pusaudža vecuma trakulība, bet nekas cits. Arī Riharda mamma pievienojās šādam priekšlikumam un raudzīja aprunāties ar veikala īpašnieci. Pēc aptuveni stundu ilgas tielēšanās veikala īpašniece piekrita saņemt 100 latu kompensāciju un izlīga ar Rihardu. Pēc tās dienas Rihards šim veikalam meta lielu līkumu.

Pagāja daudzi gadi, Rihards par nelāgo notikumu aizmirsa un, domājot par savu turpmāko dzīvi, pēc vidusskolas pabeigšanas nolēma pievienoties Valsts policijas dienestam. Iesniedzis nepieciešamos dokumentus, pēc trim nedēļām viņš saņēma atteikumu ar norādi, ka viņš neatbilstot normatīvajā regulējumā noteiktajām prasībām dienesta amatpersonām. Sazvanījis savu krusttēvu, kurš jau vairākus gadus strādāja par vecāko inspektoru, Rihards uzzināja, ka pie vainas visdrīzāk esot kāds negludums biogrāfijā. Te nu Rihards atcerējās pusaudža gados pārdzīvoto ar mazo automodelīti. Izrādījās, ka par šo faktu «laipnais» inspektors tolaik bija uzsācis kriminālprocesu, kuru gan izbeidza uzreiz pēc tam, ka Riharda mamma vienojās ar dusmīgo veikala īpašnieci. 

Izmisumā un neizpratnē par šo situāciju Rihards meklē padomu pie advokāta, jo ir izlasījis, ka noziedzīga nodarījuma sekas cilvēku nevarot vajāt visu viņa mūžu. 

Jautājumi risināšanai:

1. Vai lēmums par atteikumu Rihardu uzņemt Valsts policijas dienestā ir pamatots? Atbildiet izvērsti.
2. Kurā tiesību normā ir noteikti ierobežojumi personām, kuras vēlas uzsākt dienestu Valsts policijā?
3. Sniedziet atbildi, kādi tiesību aizsardzības līdzekļi ir pieejami Rihardam?
4. Kādas Riharda pamattiesības aizskar šis ierobežojums? Nosauciet pamattiesību (-as), atklājiet to saturu.
5. 2. jautājumā noskaidroto tiesību normu izvērtējiet atbilstoši Jūsu konstatētajai pamattiesībai (-ām). Proti, izvērtējiet, vai ierobežojums uzskatāms par atbilstošu Satversmei. Izvērtējuma shēmu piemērojiet precīzā secībā.
6. Kādas vēl cilvēktiesību sistēmas būtu pielietojamas, vērtējot ierobežojuma konstitucionalitāti?
7. Kāds būs Jūsu prasījums Satversmes tiesai? 

Sagatavojot atbildes, izmantojama Satversmes tiesas judikatūra un citi tiesību avoti, tostarp doktrīna un juridiskās prakses materiāli.