Biroja Blogs

27.07.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs

Nedaudz rezignēta [1] eseja par jaunāko pārgrozījumu būtību tiesvedībā kriminālprocesā [turpinājums]

Tomēr tiesu prakse starpkaru periodā Latvijā, it īpaši posmā pēc Kārļa Ulmaņa (1877-1942) 1934. gada 15. maijā  īstenotā apvērsuma izveidotā autoritārā režīma vieš zināmas pārdomas par to, kas notiek, ja valsts vara jeb, pareizāk sakot, tās nesēji kļūst nekritizējami. Varētu šķist, ka, aizraujoties līdz varai, viņus visvairāk nodarbina savas pilnīgas neaizskaramības nodrošināšana. Uzpūsts, neadekvāti augsts pašnovērtējums ir neiecietīgs pret jebkuru kritiku, it īpaši tādu, kas atsedz pēdējo kompleksus, intelektuālo un vērtību nekompetenci. Saprotams, ka tālāk minētie piemēri nav vērsti uz tiesas varas kritiku, jo tiesas vienīgi piemēro likumdevēja pieņemtos likumus: sak’, kādi nu tie ir!

Tātad šajos piemēros svarīgākais ir nevis spriedumā ietvertais rezultāts, bet gan kriminalizētais nodarījums kā tāds, proti, konteksts, kas visā pilnībā atspoguļo policejiskas valsts būtību. 

Ar pēdējiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā kopsakarā ar citām iekšpolitiskajām aktivitātēm un novitātēm, autora ieskatā, no pudeles tiek izlaists džins, kas ļauj uzdot retorisku jautājumu: uz kurieni mēs dodamies šobrīd? Savā konsekvencē tas nozīmē arī normatīvo eskalāciju tiesvedībās par noziegumiem pret valsti un pārvaldības kārtību. Protams, tas nav paša tuvākā laika jautājums. Tomēr, iestājoties zināmiem nosacījumiem (piemēram, ģeopolitiskiem, epidemioloģiskiem utt.) vienkopus ar populistu izmisīgu noturēšanos pie varas ar jebkuriem paņēmieniem un līdzekļiem, saprotams, ka «tautas milicijas juridiskā doktrīna» tiktu likta lietā, lai izmantotu iespēju maksimāli ierobežot jebkādu kritiku, – pat tiesvedības dokumentos. Mūsdienu policejiskas valsts ideāls, acīmredzot, patiesībā vispār ir elektroniskā koncentrācijas nometne.

No mūsdienu viedokļa raugoties, autoram interesanta šķita lieta, kurā Rīgas apgabaltiesas Rīgas pils. 11. iecirkņa izmeklēšanas tiesnesis veica iepriekšējo izmeklēšanu par Friča Rannes apsūdzību pēc Sodu likuma 179. panta. [2] 

Sodu likuma 179. panta pirmajā un otrajā daļā bija noteikts, ka persona, «kas ar acīmredzami nepieklājīgu izturēšanos pa dienesta darba laiku valsts iestādē vai pārvaldības funkcijas izpildošās valsts autonomā vai pašvaldības iestādē izrādīj[usi] necienību likuma varai, sodām[a] ar arestu. Ja necienība likumīgai varai izrādīta, aizskaŗot šā panta pirmā daļā minētās iestādes šīm iestādēm iesniegtā rakstā, vai atklāti turētā vai nolasītā runā vai sacerējumā, vai izplatītā vai atklāti izliktā sacerējumā vai notēlojumā, tad vainīgais sodāms: ar cietumu» [3]. 

Proti, šis pants veltīts «necienībai pret varas orgāniem» [4]. Kā, aprakstot šāda tipa noziegumus, norādīja Prof. Pauls Mincs (1868-1940) «atsevišķa persona neizpilda vispārējās normas vai attiecīgas varas atsevišķa organa priekšrakstus, izrāda tam pretošanos, piespiež to, cenšas to ietekmēt pretējā virzienā, izrāda necienību varas pārstāvjiem u. t. t. Valsts iekārta no tam nešķobas, lai gan nepaklausības vai necienības izrādīšanas gadijumu bieža atkārtošanās var izrādīties ārējs nopietnas rūgšanas simptoms. Tomēr šādi gadijumi paši par sevi nav pieļaujami un pret tiem vēršama kriminalrepresija, lai aizsargātu varas prestižu» [5].

Atbilstoši Fr. Rannes lietas materiāliem 1939. gada 10. maijā Rīgas pilsētas 9. iecirkņa miertiesnesis O. Ozols nosūtīja Rīgas apgabaltiesas prokuroram apsūdzētā Fr. Rannes apelācijas sūdzības par 1939. gada 15. marta Rīgas pilsētas 9. iecirkņa miertiesneša spriedumu krimināllietā Nr. 352 norakstu, kurā apsūdzētais norādīja, ka «[t]ikai tiesneši kas spriež netaisnībā jeb miegā tiesu, mani kā noziedznieku varētu sodīt. Un noziedznieks es kļūtu arī tiem, kas šādiem tiesnešiem tic.» [6] 

Pēc apelācijas sūdzības saņemšanas Rīgas apgabaltiesas prokurors Antons Otto Kalme-Karčevskis [7], neveicot nekādu izziņu, uzreiz nosūtīja materiālus Rīgas pilsētas 11. iecirkņa izmeklēšanas tiesnesim. [8] 

1939. gada 8. jūlijā izmeklēšanas tiesnesis pieņēma lēmumu celt apsūdzību Fr. Rannem, norādot, ka «1939. gada 1. maijā, nolūkā izdarīt necienību likumīgai varai, aizskaris tiesu, Rīgas apgabaltiesas 2. kriminālnodaļai adresētā un Rīgas pilsētas 9. iec. miertiesnesim iesniegtā apelācijas sūdzībā par Rīgas pilsētas 9. iec. miertiesneša 1939. gada 15. marta spriedumu, ar kuru miertiesnesis bija viņu sodījis uz Sodu lik. 508. p. pamata ar Ls 25 jeb nesamaksas gadījumā ar 7 dienām aresta, ierakstot starp citu sekošo: «Ja kāds cilvēks prasa no otra cilvēka viņa naudu, mantu un citu, kas tam pieder, iedzīvošanās dēl, kaut gan šim cilvēkam nav nekā pienācies, un šis prasības apmierināšanu panāk ar varas līdzekļiem, – visa pasaule to nosauc par laupīšanu un tā es to arī nosaucu. Šāda laupīšana notika 16. I. manā dzīvoklī, ja es savu mantu aizstāvētu ar ieroci rokā, un tas prasītu visu izsoles dalībnieku dzīvības, tad es tomēr nebūtu noziedzies un sodīt mani par to nevarētu. Tikai tiesneši kas spriež netaisnībā jeb miegā tiesu, mani kā noziedznieku varētu sodīt. Un noziedznieks es kļūtu arī tiem kas šādiem tiesnešiem tic. Es ieroču uzvarai pār cilvēcību neticu un tamdēļ arī tos nelietoju. Ar pacietību es visu panesu, jo zinu, ka katris cilvēks un arī tiesneši saņems par saviem darbiem un norēķinu», t. i. izdarījis Sodu lik. 179. p. 2. d. Paredzēto noziedzīgu nodarījumu».  [9]

Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļa ar 1939. gada 13. novembra spriedumu atzina Fr. Ranni par vainīgu, pamatojot, ka «[i]nkriminētais izteicies, kurā tiesnesim tiek pārmesta apzināti netaisna lietas izspriešana apsūdzētam par sliktu, resp. lietas izspriešana itkā miegā, t.i. lietas izspriešana nepavisam neiedziļinoties lietas būtībā, ir augstākā mērā aizskarošs un ar to apsūdzētais neapšaubāmi gribējis aizskart minēto miertiesnesi, līdz ar to izrādot necienību likumīgai varai. Ar saviem filozofiskiem izteicieniem apsūdzētais vienkārši mēģinājis šo necienības izdarīšanu apslēpt, resp. aplinkus ceļā pateikt lielāko rupjību un pie tam iziet sveikā» un sodīja «ar divām nedēļām cietuma».  [10]

Līdzīgā lietā, caurskatot Rīgas apgabaltiesas Rīgas apr. 1. iecirkņa izmeklēšanas tiesneša iepriekšējā izmeklēšanas materiālus par Roberta Ozoliņa apvainošanu pēc Sodu likuma 179. panta otrās daļas, autors konstatēja, ka izziņa šajā lietā tika uzsākta par to, ka R. Ozoliņš iesniedzis sūdzību Rīgas apriņķa 1. iecirkņa lauku nekustamās mantas vērtēšanas komisijai, kurā norādīja: «Pamatojoties uz Ādažu pag. valdes 1940. g. 5. jan. paziņojumu par Vimbu mājas nekustamas mantas novērtēšanu ziņoju augstākminētajai komisijai, ka pagasta vērtētājiem nav nekādas saprašanas vai arī piekopj ļaunprātību, uzlikdami katru gadu augstāku novērtējumu.» [11]

Pats R. Ozoliņš sevi par vainīgu viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā neatzina, norādot: «Neapzinos vispār, ka šāds izteiciens kādu var aizskārt, resp., ka tas būtu apvainojošs. Ar iesniegto sūdzību gribēju vispārīgi panākt, lai samazina novērtējumu. Ja kāds cits pret mani būtu vērsis izteicienu, tad vai tādā gadījumā es justos aizskārts, to jums nevaru pateikt. Ja man kāds būtu pateicis, ka es ar šādu ierakstītu izteicienu kādu aizskaru, tad to nekad nebūtu darījis» [12].

Savukārt ar Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas 1940. gada 25. jūnija lēmumu R. Ozoliņš tika amnestēts [13], pamatojoties uz 1940. gada 21. jūnija Amnestijas likuma 1. pantu, kas paredzēja, ka «[a]tsvabinami no atbildības un soda līdz ar soda likumā paredzētām sekām personas, kuras notiesātas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti līdz 1940. g. 20. jūn., kas paredzēti soda likumā 71. pantā, vai 1903. g. soda likuma 102. pantā, soda likuma 44., 110., 117., 116., 179., 179.1 un 179.2 pantos.» [14]

Tikpat interesanta ir Krišjāņa Samtiņa – Rīgas apgabaltiesas Rīgas pilsētas 10. iecirkņa Izmeklēšanas tiesneša iepriekšējās izmeklēšanas [15] un Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas [16] – lieta.

Caurskatot izmeklēšanas tiesneša iepriekšējās izmeklēšanas lietas materiālus par Krišjāņa Samtiņa apvainošanu [saukšanu pie kriminālatbildības, uzsākot kriminālvajāšanu – autora piezīme] pēc Sodu likuma 110. panta, autors konstatēja, ka policijas izziņa šajā lietā tika uzsākta pēc tam, kad Rīgas 11. iecirkņa miertiesnesis A. Dāboliņš 1938. gada 15. novembrī Rīgas apgabaltiesas prokuroram nosūtīja izrakstu no 1938. gada 24. septembra tiesas sēdes protokola krimināllietā Nr. 1140 par Jāņa Vārava apsūdzību pēc Sodu likuma 448. panta, kurā fiksēts, ka lieciniece Emilija Norvišs norādījusi ziņas par K. Samtiņa izdarītu noziedzīgu nodarījumu, izsakoties nievājoši par valsts prezidentu, proti, nosaucot valsts prezidentu par «zagli» un «mauku». [17]

1939. gada 24. janvārī Rīgas pilsētas 10. iecirkņa izmeklēšanas tienesis pieņēma lēmumu «par Krišjāņa Samtiņa apvainošanu pēc Sodu likuma 110. panta, ņemot vērā, ka ar lietā nopratināto liecinieku liecībām ir pierādīts, ka laikā pēc 1936. gada 24. janvāra Krišjānis Samtiņš Rīgā atklāti turētās runās Latvijas Valsts Prezidentu Kārli Ulmani daudzkārtīgi nosauca par zagli, cūku, mauku un dažas reizes ari maitu, laupītāju un sūda Ulmani» [18]. 

Sodu likuma 110. pantā noteikts, ka «kas nonievājis pastāvošo valsts iekārtu vai Valsts Prezidenta personu, atklāti turēdams vai nolasīdams runu vai sacerējumu, vai izplatīdams vai atklāti izlikdams sacerējumu vai notēlojumu, sodāms: ar cietumu». 

Autors gan vērš uzmanību, ka K. Samtiņa norādītajā lietā konkrētā saruna bija privāta tipa saruna starp apsūdzēto un liecinieci. 

Taisot spriedumu, Latvijas suverenās tautas vārdā Rīgas apgabaltiesa 3. kriminālnodaļa Kr. Samtiņu atzina par vainīgu viņam celtajā apsūdzībā un sodīja «ar sešiem mēnešiem cietuma» [19].

Objektivitātes labad, jānorāda, ka bija arī citi gadījumi. Piemēram, Povila Kudzevičiusa – Rīgas apgabaltiesas Rīgas apriņķa 2. iecirkņa Izmeklēšanas tiesneša iepriekšējās izmeklēšanas [20] un Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas [21] – lieta. Tas attiecas uz tiesas sistēmas konservatīvismu, saglabājot neatkarību un turēšanos pie juridiskajām tradīcijām.

Aplūkojot Izmeklēšanas tiesneša iepriekšējā izmeklēšanas lietas materiālus par Povila Kudzevičiusa apvainošanu pēc Sodu likuma 110. panta, autors konstatēja, ka policijas izziņa tika uzsākta pēc tam, kad Katlakalna pagasta policijas kārtībnieks Kārlis Dātavs 1939. gada 23. februārī sagatavoja protokolu, kurā norādīja, ka viņam nāca «zināms kā Katlakalna pagasta Rudzāju mājas laukstrādnieks, Lietuvas pavalstnieks Povilas Kudzevičius dz. 1912. g. 28. janvārī, š. g. 17. februārī, Rudzāju saimniecības, strādnieku istabā, vairāku personu klātbūtnē, apskatot Valsts 20. gadu jubilejas izlaid. pastmarku Ls 0,20 vērtībā, ar Valsts Prezidenta attēlu, zīmējoties uz Valsts Prezidenta attēlu, sacījis: «kas tas par mērkaķi»» [22]. 

Izmeklēšanas tiesnesis L. Dzeltiņš, konstatēja, ka ir pierādīts, ka Lietuvas pilsonis Povilas Kudzevičius 1939. g. 17. februārī Katlakalna pagastā, Rudzāju māju strādnieku istabā, nolūkā nonievāt Valsts un Ministru Prezidenta personu, apskatot Valsts 20 gadu jubilejas izdevuma 20 santīmu pastmarkā atrodošos Valsts un Ministru Prezidenta attēlu, atklāti, citu personu klātbūtnē izteicies: «kas tas par mērkaķi», t. i., izdarīja Sodu lik. 110. paredzēto noziegumu, un nolēma celt apsūdzību Lietuvas pilsonim Povilas Kudzevičius pēc Sodu likuma 110. panta. [23]

Spriedumā Rīgas apgabaltiesa 3. kriminālnodaļa atzina, ka «liecinieces Zasers un Juškans vienīgās personas, kas bijušas tieši klāt, kad Kudzevičius piegājis pie galda, kur Zasers bija nolikusi atdodamo viņam, Kudzevičiusam, 20 santīmu pastmarku un no šīm Zasers apliecināja, ka apsūdzētais ņemdams marku no galda, teicis: «jāpaskatas kas tas par mērkaķi», pēc kam paskatījis marku, teicis: «tas jau ir prezidents Ulmanis», bet Juškans apliecināja, ka apsūdzētais piegājis pie galda un teicot, ka jāpaskatas kas tas par mērkaķi, paņēmis marku no galda, to apskatījis un teicis, ka tā jau esot Ulmaņa galva. No Zasers liecības redzams, ka aprādītā pastmarkas cilāšana un apskatīšana notikusi vakarā, bijis jau tumšs un uz galda, no kura apsūdzētais pacēlis marku, degusi maza lampiņa ar cilindri.

Pie tādiem apstākļiem, ņemot vērā apsūdzētā apgalvojumu, ka viņam nemaz prātā nevarējis ienākt nonievāt Valsts Prezidenta personu; ka redzamība istabā bijusi ļoti vāja un apsūdzētais inkriminēto izteicienu lietojis paceldams no galda marku, kad viņš vēl nemaz nezināja, kā attēls ir uz markas, uz ko jau ari norāda viņa lietotais vārds «jāpaskatas»; ka pēc markas tuvākas apskatīšanas vinš teicis, ka tā jau esot Valsts Prezidenta galva un tad jānāk pie slēdziena, ka apsūdzētā lietotais izteiciens: «jāpaskatas, kas tas ir par mērkaķi» nav vedams sakarā ar Valsts Prezidenta personu. [..] Tādējādi ar 1939. gada 12. jūnija spriedumu Latvijas suverenās tautas vārdā Rīgas apgabaltiesa 3. kriminālnodaļa nosprieda Latvijas pilsoni Povilu Kudzevičiusu atzīt no tiesas par attaisnotu». [24]

Kā redzams, šajā «aplokā» būtu vieta jaunām inovācijām mūsdienu kontekstā, kad ne tikai privātajās sarunās, bet arī sociālajos tīklos un citviet tiek pausta visnotaļ skarba kritika par šobrīd notiekošo valstī. Attīstot šo domu līdz savai konsekvencei, varētu arī uz kādiem sešiem mēnešiem ielikt cietumā kādu advokātu, kurš tiesas debašu runā vai replikā atļautos par daudz apšaubīt prokurora kompetenci, saucot lietas vairāk vai mazāk savos vārdos. 

Jau 1918. gadā savā mazāk pazīstamajā darbā «Extraordinäre Strafjustiz: rechtsgeschichtlichen Studien» (tulk. no vācu val. – «Ekstraordinārā krimināljustīcija: tiesību vēstures studijas») Prof. P. Mincs norādīja, ka tur, kur vara savā eksistēncē jūtas apdraudēta, dominē kaislība. 

«Galvenokārt tas raksturīgs despotijām, kur visu valsts būtību iemieso monarhi. Politiskie noziegumi, kas aizskar valdnieka personisko interesi, izaicina viņa personisko atriebību. Un tur nav nekas tuvāk kā knapi pārvarāmi centieni atbrīvoties no sarežģītām ārējām formām. Cik nevienlīdzīgi ir spēki, cik niecīga ir iespēja pretoties! Tiesa kļūst par tīru sodīšanas darbību. Augstākās varas nesējs pats tiesā savu personisko ienaidnieku. Nekur daudz tālāk no šīs primitīvās atriebības justīcijas nav attālinājusies arī absolūtisma policejiskā valsts; arī tajā visu pārvaldošais priekšstats par valsts visvarenību aptumšo pamatprincipu, ka zināmai personisko tiesību sfērai vajag palikt attālinātai no varas iejaukšanās. Tādējādi arī tur zem kriminālās justīcijas maskas patiesībā notiek tā pati iznīcinošā cīņa ar politiskajiem noziedzniekiem. Visu valsts noziegumu gadījumos valsts vara spēcīgi piedalās kriminālajā justīcijā gan sākotnējā izmeklēšanā, gan arī sprieduma taisīšanā. Viņa dara to atklāti un slepeni. Viņa atņem piekritīgajiem tiesnešiem krimināllietas, izveido ārkārtas tribunālus valsts noziegumu iztiesāšanai un rada ad hoc ekstraordināras procesa formas. Tādējādi politiskās krimināllietas, kurās var tikt iesaistīts ikviens pilsonis, kļūst par bīstamu politiskās cīņas ieroci.» [25]

Tādējādi jāpievienojas Prof. P. Mincam, kurš rakstīja, ka «sodošā vara cīņā ar politiskiem noziedzniekiem nepazīst žēlastības. Tā tas ir bijis ķeizaru laikos, un tā tas palicis republikās. Starpība tikai tā, ka, ceļoties vispārējam kulturas līmenim, šinī cīņā lieto kulturalākus līdzekļus.» [26] 

Citiem vārdiem sakot, «bezkompromisa tiesiskumam» vēl ir uz ko tiekties …

[1]         Rezignācija – psihisks stāvoklis, kurā cilvēks, nezaudēdams vieglu rūgtumu vai skumjas, samierinājies ar apstākļiem, padevies nenovēršamajam, zaudējis ticību saviem spēkiem, mērķiem u. tml. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2005, 666. lpp.

[2]         Rīgas apgabaltiesas Rīgas pils. 11. iecirkņa izmeklēšanas tiesneša iepriekšējā izmeklēšana par Friča Rannes apsūdzību pēc Sodu lik. 179. p. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs, fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13., Arch. Nr. 12. 3. lp. Tiesas un policijas nonievāšanā apvainoto lietas. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 12.

[3]         1933. gada 24. aprīļa Sodu likums ar likumdošanas motīviem un sīkiem kommentāriem, kā arī ar alfabētisko un citiem rādītājiem. Sast. P. Mincs, H. Ehlerss, P. Jakobi, J. Lauva. Rīga: [b.i.], 1934, 65. lpp.

[4]         Mincs P. Kriminaltiesības sevišķā daļa. Rīga: Latvijas Universitate, 1939, 81. lpp.

[5]         Turpat, 71. lpp.

[6]         Rīgas apgabaltiesas Rīgas pils. 11. iecirkņa izmeklēšanas tiesneša iepriekšējā izmeklēšana par Friča Rannes apsūdzību pēc Sodu lik. 179. p. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs, fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13., Arch. Nr. 12. 3. lp.

[7]         Antons Otto Kalme-Karčevskis (1190-1941) – Rīgas apgabala tiesas prokurors. Saskaņā ar vēsturnieka Aivara Strangas viedokli, jau 1933. gada beigās K. Ulmanis «centās panākt A. Karčevska iecelšanu par Rīgas apgabaltiesas prokuroru, lai pēc apvērsuma viņš īstenotu iecerētos tiesas procesus». Sk. Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija valsts apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: Autora izdevums, 1998, 150. lpp. Vēl jo vairāk literatūras avotos ir norādes, ka, paredzot Padomju armijas ienākšanu Latvijā 1940. gadā, A. O. Kalme-Karčevskis bija jau iepriekš sagatavojis garu «kontrrevolucionāru» sarakstu, ko jau 17. jūnijā bija iesniedzis PSRS vēstniecībā, cerot kā balvu saņemt miertiesneša amatu. Klīve Ā. Brīvā Latvija: Latvijas tapšana. Atmiņas, vērojumi un atzinumi. Brooklyn: Grāmatu Draugs, 1969, 318.lpp.; Šteimanis J. Latvijas vēstures pētnieki. Daugavpils: Saule, 1997, 191. lpp.Daudzu represēto starpkaru politiķu un tiesas darbinieku krimināllietās atrodamas A. Kalmes-Karčevska viņus denuncējošas liecības. (Piemēram, Viļa Gulbja (1890-1942; politiķis, bija gan zemkopības ministrs, gan izglītības ministrs un arī iekšlietu ministrs) un Hermaņa Apsīša (1893-1942; bija tieslietu ministrs, kā arī labklājības ministrs) apsūdzības lieta. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Fonda Nr. 1986, Apr. Nr. 1, lietas Nr. 37194. Tas gan A. O. Kalmem-Karčevskim nepalīdzēja, jo viņu apsūdzēja un tiesāja saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksa 58.4 pantu par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai un 58.13 pantu par aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolūcionāro kustību, piespriežot augstāko soda mēru – nošaušanu. Viņš tika apbedīts masu un terora upuru kapos nošaušanas poligonā «Kommunarkā». Sk. IeM IC Represēto personu kartotēka. Latvijas Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1986, Apr. Nr. 1., lieta Nr. P-42876.

[8]         Rīgas apgabaltiesas Rīgas pils. 11. iecirkņa izmeklēšanas tiesneša iepriekšējā izmeklēšana par Friča Rannes apsūdzību pēc Sodu lik. 179. p. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs, fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13., Arch. Nr. 12. 2. lp.

[9]         Turpat, 10. lp.

[10]      Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas lieta par Frici Ranni, apsūdzētu uz Sodu lik. 179. p. 2. d. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs, fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13., Arch. Nr. 11.16. –17. lp.

[11]      Rīgas apgabaltiesas Rīgas apr. 1. iecirkņa izmeklēšanas tiesneša iepriekšējā izmeklēšana par Roberta Ozoliņa apvainošanu pēc S. lik. 179. p., 3. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs, fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13., Arch. Nr. 17. 5. lp.

[12]      Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas lieta par Robertu Ozoliņu, apsūdzētu uz Sodu lik. 179. p. 2. d. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs, fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13., Arch. Nr. 18. 17. lp.

[13]      Turpat, 10. lp.

[14]      Amnestijas likums. Valdības Vēstnesis: Latvijas Pagaidu valdības oficiāls laikraksts. Rīga: [B. i.], 1940. gada 21. jūnijs, Nr. 138.

[15]      Rīgas apgabaltiesas Rīgas pils. 10. iecirkņa Izmeklēšanas tiesneša iepriekšēja izmeklēšana par Krišjāņa Samtiņa apvainošanu pēc Sodu lik. 110. p. Buržuāziskās Latvijas valsts iekārtas un przedenta nonievāšanā apvainot lietas. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 2.

[16]      Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas lieta par Krišjāņu Samtiņu, apsūdzētu uz Sodu lik. 110. p. pamata. Buržuāziskās Latvijas valsts iekārtas un przedenta nonievāšanā apvainot lietas. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 1.

[17]      Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas lieta par Krišjāņu Samtiņu, apsūdzētu uz Sodu lik. 110. p. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs, fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13., Arch. Nr. 1. 8. lp.

[18]      Turpat, 31. lp.

[19]      Rīgas apgabaltiesas Rīgas pils. 10. iecirkņa izmeklēšanas tiesneša iepriekšējā izmeklēšana par Krišjāņa Samtiņa apvainošanu pēc Sodu lik. 110. p. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs, fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13., Arch. Nr. 2. 29. lp.

[20]      Rīgas apgabaltiesas Rīgas apriņķa 2. iecirkņa Izmeklēšanas tiesneša iepriekšējā izmeklēšana par Povelo Kudzevičiusa apvainošanu pēc S. l. 110. p. Buržuāziskās Latvijas valsts iekārtas un przedenta nonievāšanā apvainoto lietas. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 4.

[21]      Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas lieta par Povilas Kudzevičius apsūdzētu uz Sodu lik. 110. p. pamata. Buržuāziskās Latvijas valsts iekārtas un przedenta nonievāšanā apvainoto lietas. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 3.

[22]      Rīgas apgabaltiesas Rīgas apriņķa 3. iecirkņa izmeklēšanas tiesneša iepriekšējā izmeklēšana par Povila Kudzevičus apvainošanu pēc S. l. 110. p. . Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs, fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13., Arch. Nr. 4. 2 lp.

[23]      Turpat, 15.lp.

[24]      Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas lieta par Povila Kudzevičus, apsūdzētu uz Sodu lik. 110. p. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs, fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13., Arch. Nr. 3.39.-40. lp.

[25]      Mintz P. Extraordinäre Strafjustiz. Rechtsgeschichtliche Studien. Riga: W. F. Häcker, 1918, S. 8.; Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Tiesību vēstures studijas. Rusanovs E. tulkojums. Personiskais arhīvs, 6.-7. lpp. [nepublicēts materiāls].

[26]      Mincs P. Kriminaltiesības sevišķā daļa. Otrais pārstrādāts un papildināts iespiedums. Rīga: Latvijas Universitate, 1939, 13. lpp.