Biroja Blogs

29.07.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs un Mg. iur. Signe Skutele

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Mūsdienu ģeopolitikas novērtējums – alfa-tēviņi vs. mīkstie]

Rodžers Skrutons sev ierastā manierē pauda viedokli ne tikai par tādām starptautiskām organizācijām kā Eiropas Savienība [1], ANO un NATO, bet arī par dažādiem mūsdienu ģeopolitikas problēmjautājumiem. Vēl jo vairāk R. Skrutons nebaidījās izteikt kritiku arī par dažādu valstu politiskajiem līderiem. 

Piemēram, pēc Krimas okupēšanas 2014. gadā R. Skrutons izdevumā «Forbes» uzrakstīja rakstu ar nosaukumu «Nepareizs veids, kā izturēties pret [Krievijas Federācijas] prezidentu [Vladimiru] Putinu [2]» [3]. Šajā rakstā viņš norādīja, ka «ar sev raksturīgo aklumu par savu reālo situāciju Eiropas Savienība ir reaģējusi uz Krimas sagrābšanu, piemērojot «sankcijas» Krievijas hierarhijai. Mafijas priekšnieki, kas pietuvināti un ir atkarīgi no prezidenta [V.] Putina, vairs nedrīkst ceļot uz savām villām Toskānā vai izmantot savus ekstensīvos Eiropas banku kontus. Dziļi nelaimīgās mīļākās luksusa viesnīcās mēnešiem ilgi paliks neapraudzītas, ja vien viņas [pašas] neaicinās kādu eirokrātu no apakšstāva restorāna. Muižas Meifērā paliks aizslēgtas līdz saplaisās apmetums, un futbola komandas un sacīkšu zirgi veltīgi lūkosies pēc atbalstītāja. Tas, ka tas kaut nedaudz ietekmēs Krievijas ekspansionistu ārpolitiku, ir zaglīga naivuma ilūzija. Vēl svarīgāka tomēr ir ļoti liela vēstures nezināšana, ko atklāj šis pasākums.» [4]

Savukārt attiecībā uz sabiedrības un politiķu reakciju saistībā ar Krievijas agresiju un noteiktajām sankcijām R. Skrutons pauda neizpratni: «Kāda būs ierosināto sankciju ietekme? Ņemiet vērā, ka viņi mērķē uz indivīdiem, nevis Krievijas valsti» [5]. Viņaprāt, sankcijas bija skaidri izstrādātas tikai tam, lai atkal «ieslodzītu Krievijas oligarhus valstī, kuru viņi reiz iznīcināja, un no kuras pirms ceturtdaļgadsimta viņi ar atvieglojuma nopūtu izbēga. Tā būtu dzīvotspējīga stratēģija [tad,] ja Eiropas Savienībai būtu militāri līdzekļi, lai ierobežotu oligarhus aiz Krievijas robežas. Tāda bija [ASV] prezidenta [Ronalda] Reigana [6] stratēģija, kuru [Baraks] Obama [7] pameta, kad nolēma neturpināt darbu ar raķešu aizsardzības sistēmu, kas bija domāta Austrumeiropai un kurai nekad nav bijis ne Francijas, ne Vācijas vairākuma atbalsts» [8]. Līdz ar to R. Skrutons izdara secinājumus, ka «tā nu mēs atgriežamies tur, kur sākām: spēcīga zvērnīca ar ņurdošiem alfa-tēviņiem, kuri ierobežoti aiz restēm, kas padosies, kad tās pirmoreiz tiks sakratītas. Un tas ir tikai laika jautājums, pirms sāksies šī kratīšana. Miers starp Krieviju un Rietumiem tika nodrošināts [tad,] kad to prasīja Krievijas oligarhu pašu ieinteresētība. Taču vairs nav tik skaidrs, ka miers ir viņu interesēs: un pieņemt, ka viņi ievēros kāda cita intereses, nozīmē izrādīt apbrīnojamu nezināšanu pret viņu neseno vēsturi.» [9]

Tādējādi V. Putinu pats R. Skrutons saistīja ar oligarhiem un VDK, kuru ietekme vēl joprojām Krievijas Federācijā un pasaulē ir ievērojama. Savukārt Krievijas Federācijas politisko sistēmu R. Skrutons vienkārši dēvēja par viltus demokrātiju.

R. Skrutons arī citos savos rakstos ir asi kritizēja sankcijas un ES līderu politiku attiecībā pret citu valstu, galvenokārt, Krievijas agresiju. Piemēram, 2014. gadā R. Skrutons publicēja rakstu «Maigās varas kultūra» [10]. Tajā R. Skrutons norādīja, ka Eiropas Savienības līderi, jo īpaši Vācijas politiķi ir pauduši apņemšanos ievērot maigās varas [11] doktrīnu. R. Skrutons rakstā pauda viedokli, ka šie politiķi «apgalvo, ka katrs konflikts tiek uzskatīts par konfrontāciju, [..] mēs, eiropieši, ticam sarunām, kompromisiem un pretinieka cilvēcībai» [12]. R. Skrutona ieskatos, šie – maigās varas – politiķi uzskata, ka strīdi ir jārisina «saudzīgi», bez draudiem, bez militāriem konfliktiem, bet ar «klusās diplomātijas palīdzību», ko labākajā gadījumā pavada sankcijas. [13] Vēl jo vairāk R. Skrutons norādīja, ka šāda pozīcija tiek saglabāta pat tad, ja viena no strīdā iesaistītajām pusēm ir bijusi «pilnīgi despotiska vai totalitāristiska vara, kas valda ar spēku, bet ne ar likumu» [14].

Savukārt, kad V. Putins «sagrābj vispirms daļu no Gruzijas, pēc tam daļu no Ukrainas», viss, ko par šādu V. Putina darbību, R. Skrutona ieskatā, var pateikt Eiropas līderi ir – «nerātni». [15] Vēl jo vairāk «apkaunojošo noziegumu, kas saistīts ar civilās aviācijas lidmašīnas notriekšanu», ko V. Putins ignorē, arī vācieši ignorē un turpina «veikt īpašus pasākumus ar krieviem, lai viņiem tiktu piegādāta enerģija, kas viņiem vienmēr būs nepieciešama» [16]. Līdz ar to R. Skrutons uzskatīja, ka «īstās briesmas, kas tagad draud Austrumeiropai, prasa stingru preventīvu sistēmu. Bet maigā vara nevienu neattur. Eiropas elites mīkstais spēks pārliecināja prezidentu [B.] Obamu piekrist [V.] Putina prasībai neinstalēt pretraķešu aizsardzības sistēmu Čehijas zemēs un Polijā. Tā pati maigā vara ir novedusi pie straujas armijas un gaisa spēku pagrimšanas visā Eiropā un NATO pazemināšanas tikai līdz diplomātiskai struktūrai» [17].

Mēģinot kaut ko darīt, lai palīdzētu Ukrainai, ES ieviesa sankciju sistēmu, kas, R. Skrutona ieskatā, V. Putinam nenozīmēja absolūti neko, un tikai mudināja Krieviju būt gan ekonomiski, gan politiski autarkiskākai [18]. [19] Tajā pašā laikā, «kas attiecas uz ļoti reālajām briesmām, ar kurām tagad saskaras Baltijas valstis, vai kāds Briselē tās ir pat pamanījis? Poļi, tas tiesa, ir kļuvuši mazliet nervozāki. Bet maigā vara viņiem saka, ka nacionālisms ir patiesais karu cēlonis, ka viņiem jāpārtrauc nostādīt valsts mīlestību virs «Eiropas ideāliem» un ka viss Eiropas Savienības mērķis ir atbrīvoties no robežām, nevis tās aizstāvēt» [20].

R. Skrutons gan norāda, ka, viņaprāt, nav šaubu, ka sankcijas ir nodarījušas kaitējumu to valstu, kurām šīs sankcijas tiek piemērotas, iedzīvotājiem. Tomēr R. Skrutons uzskata, ka sankcijas veicināja Sadama Huseina [21] Irākā vai Kimu ģimenes [22] Ziemeļkorejā varu, tajā pašā laikā šo valstu iedzīvotājus novedot pie trūkuma. [23]

Militārus jautājumus un robežu aizsargāšanu R. Skrutons aprakstīja arī rakstā «Vai Eiropa joprojām ir aizsargājama no iebrukuma» [24]. Šajā rakstā R. Skrutons kritizē Eiropas un Amerikas politiku, norādot uz trūkumiem aizsardzības jautājumos un savstarpējā sadarbībā. 

Rakstu R. Skrutons iesāka ar skaidri saprotamu ziņu: «Notikumi Ukrainā un [Krievijas Federācijas] prezidenta [V.] Putina ekspansionistiskā politika, protams, rada jautājumus par Eiropas aizsardzību. Lai kādi būtu Krievijas mērķi, nav šaubu, ka ļoti bruņota valsts ar sarūkošām ekonomiskām vērtībām, lai cik tas būtu teorētiski, apdraud pārtikušo kaimiņu, kuram ir tikai vāji aizsardzības līdzekļi. Aukstā kara laikā, kad [ASV] prezidents [R.] Reigans nopietni ņēma vērā Ziemeļatlantijas aliansi (NATO), tika pieliktas pūles, lai pretotos Padomju Savienības militārajai varai, un lai atstātu iespaidu uz padomju vadītājiem, ka jebkurš Rietumos no tiem atrodošos valstu aneksijas mēģinājums novedīs pie viņu [Padomju Savienības] impērijas sagraušanas. Stratēģija darbojās, un beigu beigās VDK kļuva skaidrs, ka būs vieglāk atteikties no cīņas, pārvest aktīvus uz Šveici, nopirkt māju Londonā un mājās [Padomju Savienībā/Krievijā] radīt viltus demokrātiju.» [25]

Ņemot vērā, ka R. Skrutons ilgu laiku bija dzīvojis ASV, viņš pārzināja arī tās politiku, tādējādi viņš nebaidījās asi vērtēt arī ASV prezidentus. Piemēram, uz jautājumu, ko viņš domā par Donalda Trampa [26] prezidentūru, viņš atbildēja: «Ak Dievs! Viņš nav piepildījis kreiso cerības, ka būs pilnīgs maniaks, kas vadīs Amerikas sabrukumu. Viņu ir vajājušas mazas apsēstības, kā Meksikas mūris, samērā mierīgā un provokatīvā veidā» [27]. Kā norādīja R. Skrutons, tad D. Tramps ir mēģinājis veikt pārdrošus gājienus ārpolitikā, piemēram, panākt izlīgumu ar Ziemeļkoreju, kuru R. Skrutons definēja kā «pilnīgi paranoisku valsti» [28], kā arī tādu, kas ir radījusi vieslielāko apdraudējumu saviem tuvākajiem kaimiņiem. [29]

Tajā pašā laikā R. Skrutons nebija pārliecināts, vai D. Trampa politika pēc savas būtības atšķiras no iepriekšējā prezidenta B. Obamas [30]. Kā uzskatīja R. Skrutons, tad iekšpolitikā D. Tramps lietas atstājis nemainīgas, un «pamatā tas ir tas, kas ir Amerika, jo lielas politiskas izmaiņas notiek ar Augstākās tiesas nevis prezidentūras starpniecību.» [31] Pēc šāda vērtējuma R. Skrutonam tika jautāts, vai tādēļ viņš uzskata D. Trampu par konservatīvo ideju paudēju. R. Skrutons atbildēja noliedzoši, sakot: «Tāpat kā visi citi, arī es viņu redzu kā vulgāru, pusizglītotu lempi. Bet nav nekāda iemesla, kāpēc politikā nebūtu jāpārstāv vulgāri, pusizglītoti lempji. Un te ir iespēja vienam no viņiem pateikt, ka mēs neesam tik slikti, kā jūs visi domājat.» [32]

Savā rakstā «Ko [D.] Tramps nesaprot par konservatīvismu» R. Skrutons norādīja, ka tāpat kā daudzi citi, tostarp, konservatīvie un liberāļi, arī viņš neesot paredzējis D. Trampa politisko karjeru un nebija iedomājies, ka «šāds cilvēks varētu ieņemt augstāko valsts amatu partijas vārdā, kas īpaši vēršas pie konservatīviem vēlētājiem» [33].

R. Skrutons uzskatīja, ka labākajā gadījumā D. Trampam ir tikai izkropļots redzējums, jo «viņš ir kultūras pagrimuma produkts, kas ātri nodod mūsu māksliniecisko un filozofisko mantojumu aizmirstībai. Un, iespējams, galvenais iemesls šaubām par [D.] Trampa kunga konservatīvo pārliecību, ir tas, ka viņš, sociālo mediju radīts, ir zaudējis sajūtu, ka ir [arī] civilizācija, kas stāv virs viņa ideāliem un neinteresantu spriedumu [veidā rakstītiem] tvītiem» [34].

R. Skrutons pauda viedokli arī par politiķiem, kas nebija no Lielbritānijas vai ASV, kurās viņš pavadīja lielu daļu savas dzīves. Piemēram, kādā intervijā R. Skrutons skaidroja savas attiecības ar Viktoru Orbānu [35], sakot, ka «man ir sarežģītas attiecības ar [V.] Orbānu, jo es palīdzēju viņam izveidot viņa brīvo universitāti Budapeštā 1987. gadā pirms komunisma sabrukuma, kad viņš bija jauns cilvēks, un viņš kopā ar kolēģiem veica fantastisku darbu, kad viņi sāka Fidesz [36]. Es viņiem tolaik teicu, ka nevajag padarīt to [par] jauniešu partij[u], jo tu nebūsi jauns uz visiem laikiem, tev vajadzētu to padarīt par konstitucionāli konservatīvu vecās skolas partiju, tad tev ir īsta tradīcija, uz kā balstīties, un tā viņi arī darīja» [37].

Intervijā R. Skrutons arī norādīja, ka, lai gan, viņaprāt, vara ir sakāpusi V. Orbānam galvā, viņam ir «milzīga harisma, un viņš ir pieņēmis dažus lēmumus, kurus ungāru tauta ir ļoti iecienījusi, jo ungāri bija ārkārtīgi satraukti par pēkšņu milzīgu musulmaņu cilšu iebrukumu no Tuvajiem Austrumiem» [38].

Tajā pašā laikā R. Skrutons norādīja, ka V. Orbāna viedokļi ES tiek uzskatīti par radikāliem un nepieņemamiem, līdz ar to viņš tiek nostādīts par muļķi, tāpēc pret viņu tiek pavērsta «propagandas mašīna» [39]. Galu galā R. Skrutons norādīja: «es nesaku, ka kopumā piekrītu viņa politikai. Es domāju, ka viņš ir pārāk tuvu Krievijai. Bet arī viņu apzināti izolē Eiropas Savienība, kas, manuprāt, nav prātīgi. Tā ir tā pati problēma, kas ir mums [Lielbritānijai] ar Eiropas Savienību: kā jūs organizēsiet sarunas par ko citu, nevis [par] to, kas tiek diktēts jums?» [40]

Savos rakstos R. Skrutons asi vērsās pret «brīvu ES robežu politiku». Piemēram, norādot, ka tiesības strādāt un apmesties jebkurā Eiropas Savienības daļā ir novedušas pie masveida migrācijas no bijušajām komunistiskajām valstīm uz Rietumiem. R. Skrutona ieskatos, cilvēki, kas migrē, ir prasmīgākie, uzņēmīgākie, izglītotākie jeb «īsāk sakot, elite, no kuras vistiešāk atkarīga kādas valsts izšķiršanās un identitāte» [41]. Kā norādīja R. Skrutons − «ļoti drīz tādas valstis kā Latvija, Lietuva, Polija un Rumānija, kuras visas tiešā veidā apdraud kareivīgā Krievija, būs bez apņēmīgas un patstāvīgas līderu šķiras. Bez šaubām, ja tanki sāks ripot, protestēs šo valstu emigrējušie iedzīvotāji. Bet vai viņi atgriezīsies mājās, lai cīnītos bezjēdzīgā karā, aiz sevis atstājot savu jauniegūto drošību un labklājību? Šaubos.» [42]

R. Skrutons aprakstīja arī pēc Padomju Savienības sabrukuma izveidotās jaunās demokrātiskās valstis. Kā norādīja R. Skrutons, 1989. gadā vērojot jauno demokrātiju nepastāvīgo raksturu, viņš skaidri redzējis, ka vēlēšanas ir nesvarīga demokrātijas sastāvdaļa [43]. Viņaprāt, Austrumeiropā pēc komunisma sabrukuma valdīja likums, ka «piedzīvojumu meklētāju grupa izveido politisku partiju, lai uzvarētu vēlēšanās, pamatojoties uz grandioziem solījumiem, un pēc tam pēc iespējas vairāk privatizētu paši sev, pirms šīs partijas tiek iznīcinātas nākamajās vēlēšanās» [44]. R. Skrutons bija arī izbrīnīts, kad Eiropas Savienība izlēma tomēr «paplašināt savu darbību šajās jaunajās demokrātijās. Briseles birokrātijas uz tirgus balstītā tiesiskā kārtība palīdzēja aizpildīt komunisma radīto juridisko vakuumu, un tas tika sirsnīgi pieņemts. Tomēr Romas līguma [45] nepamatotu noteikumu par pārvietošanās brīvību dēļ tas izraisīja profesionālo grupu masveida emigrācijas un izglītoto jauniešu zaudēšanu valstīm, kurām tie ir izmisīgi vajadzīgi» [46].

R. Skrutons norādīja, ka nesenās vēstures mācība ir tāda, ka mērķtiecīga kārtība sabrūk, ja mērķis izgaist, kamēr bezmērķīgi pasākumi paliek spēkā. To, viņaprāt, varēja skaidri redzēt «komunistiskajā Eiropā» [47]. R. Skrutons uzskatīja, ka visās valstīs, kas bija «padomju kontrolē, partija bija ārpus likuma, tā nebija juridiska persona un tā nebija atbildīga ne pret pilsoņiem, ne pret saviem biedriem» [48]. Šādu sistēmu «veidoja valdošais mērķis, proti, radīt jaunu sabiedrību pēc sociālisma principiem, atceļot visu, kas stāvēja ceļā. Visa politika tika attaisnota attiecībā uz nākamo sociālistisko kārtību, uz kuru sabiedrība devās nepielūdzami, uz partiju, kas veda no frontes uz slepenpoliciju. Nevarēja pastāvēt neviena institūcija, kas nebija pakļauta partijas kontrolei, ar vienu izņēmumu – Polijas katoļu baznīcai, kas bija spējusi vienoties par īpašiem noteikumiem. [..] Labdarības organizācijas bija nelikumīgas, un nebija nekādu iespēju, ka privātpersonas varētu turēt īpašumu, lai to varētu izmantot saviem mērķiem. Sabiedrība tika pilnībā instrumentalizēta, lai sasniegtu galveno mērķi – «sociālisma veidošanu». [..] Slepenpolicijas uzdevums bija kontrolēt un, ja iespējams, novērst brīvu biedrošanos, lai sabiedrību pilnībā veidotu aizdomas un bailes» [49].

Taču vēl asāks R. Skrutons bija saistībā ar migrēšanu no reģioniem, kas atrodas ārpus ES ietvariem. Viņš uzskatīja, ka masveida imigrācija no Āfrikas, Āzijas un Tuvajiem Austrumiem ir radījusi potenciāli nelojālas un katrā ziņā pretnacionālas minoritātes Francijas, Vācijas, Nīderlandes, Skandināvijas valstu un Lielbritānijas sirdīs. [50] Viņaprāt, tieši šādas migrācijas rezultātā «kristīgā ticība ir atkāpusies no sabiedriskās dzīves, atstājot vakuumu, kurā nihilisms, materiālisms un kareivīgais islāms ir ieplūduši bez pretestības. Iedzīvotāji kļūst arvien vecāki un vājāki – izņemot Lielbritāniju, kas tik daudziem Eiropas migrantiem ir izvēles galamērķis, un kur[ā migrācijas] rezultātā tagad ir [izveidojušies] konflikt[i]. Saskaroties ar šīm kaitēm, kas definē jauno Eiropas krīzi tikpat noteikti, kā totalitārisma pieaugums definēja veco [krīzi], ekskluzīvais uzsvars uz «integrāciju» labākajā gadījumā ir pārgalvība, sliktākajā gadījumā liktenīga kļūda» [51].

Papildus tam R. Skrutons veltīja nosodošus vārdus arī 1951. gada Ženēvas konvencijai [52] par bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Viņš norādīja, ka konvencija tika ratificēta 1951. gadā, kad Eiropā bija maz bēgļu un patvēruma meklētāju, taču kopš tā laika ir radikāli mainījušies apstākļi un šobrīd konvencija ļauj diktatoriem atbrīvoties no saviem pretiniekiem, nenopelnot sliktu slavu, tos nogalinot. [53] Vēl jo vairāk R. Skrutons norādīja, ka «daudzi no tiem, kas lūdz patvērumu, nes islāmistu neprātu [tajās] valstīs, no kurām viņi ir aizbēguši» [54]. Savukārt citi, R. Skrutona ieskatos, izmanto pilsonības priekšrocības, pat iesūdz valdības par cilvēktiesību neievērošanu, vienlaikus neatzīstot nekādu pienākumu pret valsti. [55]

Raksta autori secina, ka lielākoties R. Skrutonam var piekrist, jo aizvien nepastāv konsekventas, caurskatāmas un nereti pat loģiskas politikas viņa norādītajos problēmjautājumos. Iespējams, ka šāda politika arī nemaz nevar būt, un tas nevar neizraisīt visnotaļ pesimistiskas prognozes par nākotni. 

[1]         Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Skeptisks viedoklis par Eiropas Savienības ideju] Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Skeptisks viedoklis par Eiropas Savienības ideju] [aplūkots: 2020. gada 22. jūlijā].

[2]         Vladimirs Putins (Влади́мир Влади́мирович Пу́тин, 1952) – pašreizējais Krievijas Federācijas prezidents, kura pirmais prezidentūras termiņš sākās 1999. gadā un noslēdzās 2008. gadā, savukārt otrais termiņš sākās 2012. gadā.

[3]         Scruton R. The Wrong Way to Treat President Putin. Pieejams: The Wrong Way to Treat President Putin [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[4]         Ibid.

[5]         Ibid.

[6]         Ronalds Reigans (Ronald Wilson Reagan, 1911−2004) – četrdesmitais ASV prezidents no 1981. gada līdz 1989. gadam.

[7]         Baraks Obama (Barack Hussein Obama, 1961) – četrdesmit ceturtais ASV prezidents no 2009. gada līdz 2017. gadam.

[8]         Scruton R. The Wrong Way to Treat President Putin. Pieejams: The Wrong Way to Treat President Putin [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[9]         Ibid.

[10]      Scruton R. The Culture of Soft Power. Pieejams: The Culture of Soft Power [aplūkots 2020. gda 14. jūlijā].

[11]      Maigā vara (angļu val. − soft power) – varas veids, kurā pārmaiņas varas objekta rīcībā/uzvedībā notiek varas subjekta kulturālās (ekonomiskās, harismātiskās, arī personiskās u. tml.) pievilcības, pausto vērtību vai ārpolitikas darbību dēļ. Šādas varas gadījumā varas objekts maina savu rīcību/uzvedību kooptācijas ceļā, nejūtoties piespiests darīt to, ko no tā grib panākt. Sk. LZA Terminoloģijas komisijas lēmums Nr. 86 «Par angļu valodas terminu soft power un hard power atveidi latviešu valodā». Latvijas Vēstnesis, 2010. gada 19. janvāris, Nr. 9.

[12]      Scruton R. The Culture of Soft Power. Pieejams: The Culture of Soft Power [aplūkots 2020. gda 14. jūlijā].

[13]      Ibid.

[14]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., P. 114.

[15]      Scruton R. The Culture of Soft Power. Pieejams: The Culture of Soft Power [aplūkots 2020. gda 14. jūlijā].

[16]      Ibid.

[17]      Ibid.

[18]      Autarķija [gr. autarkeia iztikšana ar pašu līdzekļiem] – 1. ek. kādas valsts ekonomiska norobežošanās, tādas nacionālās saimniecības veidošana, kas varētu iztikt bez importa; 2. valsts, kurā ir šāda saimniecība. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 85. lpp.

[19]      Scruton R. The Culture of Soft Power. Pieejams: The Culture of Soft Power [aplūkots 2020. gda 14. jūlijā].

[20]      Ibid.

[21]      Sadams Huseins (addām usayn ʿAbd al-Maǧīd al-Tikrī; 1937-2006) – Irākas politiķis, prezidents un diktators.

[22]      Domāti Kims Irsens (Kim Il-Song, 1912-1994), Kims Čenirs (Kim Jeong-Il, 1941-2011) un Kims Čonins (Kim Jeong-Eu, 1984) – Ziemeļkorejas līderi un diktatori no vienas dzimtas.

[23]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., P. 114.

[24]      Scruton R. Is Europe Still Defensible From Invasion. Pieejams: Is Europe Still Defensible From Invasion [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[25]      Ibid.

[26]      Donalds Tramps (Donald John Trump, 1946) – četrdesmit piektais ASV prezidents kopš 2017. gada.

[27]      The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: The Roger Scruton interview: the full transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[28]      Ibid.

[29]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., P. 114.

[30]      Baraks Obama (Barack Hussein Obama, 1961) – četrdesmit ceturtais ASV prezidents no 2009. gada līdz 2017. gadam.

[31]      The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: The Roger Scruton interview: the full transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[32]      Ibid.

[33]      Scruton R. What Trump Doesn’t Get About Conservatism. Pieejams: What Trump Doesn’t Get About Conservatism [aplūkots 2020. gada 8. jūlijā]

[34]      Ibid.

[35]      Viktors Orbāns (Viktor Orban, 1963) – labējais politiķis, no 1998. gada līdz 2002. gadam bija Ungārijas premjerministrs, 2010. gadā tika atkārtoti ievēlēts par Ungārijas premjerministru. Šajā amatā atrodas arī šobrīd.

[36]      Fidesz – 1988. gadā dibināta Ungārijas politiskā partija, kas sevi pozicionē kā nacionāli-konservatīvu labējo partiju.

[37]      The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: The Roger Scruton interview: the full transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[38]      Ibid.

[39]      Ibid.

[40]      Ibid.

[41]      Scruton R. Is Europe Still Defensible From Invasion. Pieejams: Is Europe Still Defensible From Invasion [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[42]      Ibid.

[43]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., P. 14.

[44]      Ibid.

[45]      Romas līgums – Eiropas Ekonomiskās kopienas dibināšanas līgums, kas parakstīts 1957. gada 25. martā Romā, stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī. Sk. Romas līgums (EEK). Pieejams: Romas līgums (EEK) [aplūkots 2020. gada 14. jūlijā].

[46]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., P. 14.

[47]      Ibid, P. 26.

[48]      Ibid.

[49]      Ibid.

[50]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., P. 108.

[51]      Ibid.

[52]      1951. gada 28. jūlijā Ženēvā pieņemtā Konvencija par bēgļa statusu. Sk. Par 1951.gada 28.jūlija Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967.gada 31.janvāra Protokolu par bēgļa statusu. Pieejams: Par 1951.gada 28.jūlija Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967.gada 31.janvāra Protokolu par bēgļa statusu [aplūkots 2020. gada 14. jūlijā].

[53]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., P. 116.

[54]      Ibid.

[55]       Ibid.