Biroja Blogs

Kriminālprocess ar cilvēcisku seju

25.05.2024.

10. raksts

Papildinājumi priekšlikumam svītrot prokurora atteikšanās no apsūdzības institūtu Kriminālprocesa likumā

Iespējams, ka mūsu bloga lasītāji, iepazīstoties ar iepriekšējo publikāciju [1] – ierosinājumu svītrot prokurora atteikšanās no apsūdzības institūtu Kriminālprocesa likumā –, jutās šokēti, ja ne pat – sašutuši. Jāatzīst, ka tā bija apzināta provokācija nolūkā vērst uzmanību uz reālo faktisko situāciju Latvijas kriminālprocesā. Proti, šobrīd krimināllietas iztiesāšanas stadijā objektīvās izmeklēšanas īpatsvars būtiski apsteidz sacīkstes elementus.

Turklāt pēdējā laika grozījumi Kriminālprocesa likumā iezīmē arvien lielāku un vērienīgāku virzību uz objektīvās izmeklēšanas principa nostiprināšanu krimināllietas iztiesāšanā. Kā tas jau konstatēts iepriekšējā publikācijā, tā, protams, nav nekāda traģēdija. It īpaši jau tāpēc, ka tas atbilst kontinentālās Eiropas kriminālprocesa tradīcijai. Tādējādi likumdevējam, šķiet, patlaban tad ir arī īstais brīdis, lai lietas sāktu saukt savos vārdos, mitējoties nebeidzami spēlēties jeb žonglēt ar jēdzieniem. Turklāt vismaz tas radītu skaidrus un saprotamus spēles noteikumus.

Tādējādi šis konstatējums prasa atzīt, ka iztiesāšanā nav pieļaujams objektīvās izmeklēšanas un sacīkstes hibrīds [2]. Tamlīdzīgs bastards būtiski apdraud ticību tiesiskumam, jo tas pieļauj spēles noteikumu maiņu pēc katrreizējas attiecīgās nepieciešamības tiesiskajā situācijā (utilitaritātes un no tās atvasinātajiem apsvērumiem). Sacīkste vai objektīvā izmeklēšana – tāds, pārfrāzējot pasaulslaveno klasiķi, arī ir eksistenciālais kriminālprocesa jautājums.

Tamdēļ turpmākajās publikācijās raudzīsim vienlaikus piedāvāt arī divus alternatīvus risinājumus, kādus Latvijas kriminālprocesam vajadzētu izvēlēties, ievērojot atšķirīgu kriminālprocesa modeļu savstarpējo nesavietojamību. Tādējādi, ja iepriekšējā publikācijā aplūkojām klasisko kontinentālās Eiropas kriminālprocesa modeli ar objektīvo izmeklēšanu tiesā, tad šoreiz sacīkstes garam atbilstoši būtu šādi priekšlikumi grozījumiem Kriminālprocesa likuma 459. pantā un 460. pantā.

Proti, no Kriminālprocesa likuma 459. panta pirmās daļas būtu svītrojami vārdi «amatā augstāka prokurora apstiprinātu», izsakot normu šādā redakcijā: «Ja krimināllietas iztiesāšanas gaitā prokurors atzīst, ka apsūdzība pilnīgi vai daļēji nav apstiprinājusies, viņa pienākums ir pilnīgi vai daļēji atteikties no apsūdzības, iesniedzot tiesai atteikuma motivāciju

Savukārt Kriminālprocesa likuma 460. panta pirmā daļa būtu izsakāma jaunā redakcijā: «Ja prokurors ir atteicies no apsūdzības, tiesa pieņem lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu.»

Lai sekmīgi īstenotu minēto ieceri, proti, sniegtu piedāvājumu par viena vai otra modeļa priekšrocībām vai trūkumiem mūsdienu Latvijas kriminālprocesa apstākļos, saprotams, ka būtu nepieciešams detalizētāk aplūkot atsevišķus acīmredzamus pārpratumus, kas šobrīd iestrādāti kriminālprocesuālās kārtības noregulējumā.

Pirmkārt, tas ir jautājums par kriminālvajāšanas jēdzienu un tā saturu. Šim vērtējumam piemīt principiāla nozīme starp iepriekš norādītajiem kriminālprocesa modeļiem.

Otrkārt, atbilde uz šo jautājumu ir vienlīdz arī atbilde par prokurora diskrēcijas robežām.

Treškārt, prokurora neatkarība ir tikpat nepieciešama kā tiesas neatkarība, taču, ja prokurora neatkarība tiesvedībā tiktu reāli nodrošināta un garantēta, tad nākamais atbildi paģērošais jautājums ir par prokuratūras kā hierarhiskas iestādes lomu un funkciju demokrātiskā valstī. Jeb, citiem vārdiem, vai šī brīža prokuratūras modelis Latvijā atbilst demokrātiskas republikas vajadzībām.

[1]         Rusanovs E., Lielbriede L. Priekšlikums svītrot prokurora atteikšanās no apsūdzības institūtu Kriminālprocesa likumā. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/priekslikums-svitrot-prokurora-atteiksanas-no-apsudzibas-institutu-kriminalprocesa-likuma/ [skatīts 2022. gada 12. jūlijā].

[2]         Hibrīds (latīņu val. – hybrida) – organisms, kas radies, krustojot ģenētiski atšķirīgus indivīdus. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2015, 300. lpp.