Biroja Blogs

Kriminālprocess ar cilvēcisku seju

25.05.2024.

11. raksts

Priekšlikums precizēt «apsūdzības» funkcijas būtību Kriminālprocesa likumā

Latvijas kriminālprocesa doktrīnā patlaban sastopama izpratne par trim līdzās pastāvošām procesuālo pamatfunkciju koncepcijām: apsūdzības funkciju, aizstāvības funkciju un tiesas spriešanas funkciju. Šis viedoklis, to papildinot vēl ar cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkciju pirmstiesas procesā, nostiprināts Kriminālprocesa likuma 17. pantā. Taču tiesību zinātnieki izteikuši viedokli, ka likumdevējs neesot devis iemesla apšaubīt to, ka minētajā tiesību normā faktiski nemaz neesot ietverts izsmeļošs procesuālo funkciju loks. [1] Citiem vārdiem sakot, tiesību normu piemērotājam, interpretējot Kriminālprocesa likuma 17. pantu, būtu jāņem vērā citviet kriminālprocesuālās kārtības noregulējumā norādītais kriminālprocesu veicošo amatpersonu funkciju apjoms. Tajā skaitā, Kriminālprocesa likuma 36. panta pirmajā daļā akcentētais, ka prokurors kriminālprocesā realizējot izmeklēšanas uzraudzības, izmeklēšanas, kriminālvajāšanas, valsts apsūdzības uzturēšanas un citas šajā likumā noteiktās funkcijas.

Tamlīdzīgs mēģinājums paplašināt Kriminālprocesa likuma 17. panta būtību, raugoties tehniski-teorētiskā plaknē, varbūt arī neizraisītu iebildumus. Taču kriminālprocesuālās kārtības noteikumu prioritārais mērķis visupirms ir radīt efektīvu praktiskajām īpatnībām funkcionāli derīgu regulējumu. Tādējādi, raugoties tiklab no Latvijas kriminālprocesa praktiskās norises, kā no doktrinārās perspektīvas, Kriminālprocesa likuma 17. panta šī brīža redakcijā būtu ieviešamas korekcijas, vēršot likumdevēja un tiesību normu piemērotāju vērību uz tajā izmantotā termina «apsūdzības funkcija» precizēšanu.

Kriminālprocesa likuma 403. pants patlaban noteic, ka prokurors uzsāk kriminālvajāšanu, pieņemot lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības. Savukārt Kriminālprocesa likuma 405. pantā lasāms, ka lēmums par personas saukšanu pie kriminālatbildības citiem vārdiem dēvējams par «apsūdzību». Taču tādā gadījumā maldīgi varētu rasties priekšstats, ka prokurors funkcionāli savu darbību kriminālprocesā it kā īsteno vienīgi no brīža, kad tiek pieņemts Kriminālprocesa likuma 405. pantā paredzētais lēmums. Domājams, ka secinājums par šāda pieņēmuma kļūdainumu garākus paskaidrojumus neprasa. Un tieši tāpēc Kriminālprocesa likuma 17. pantā lietotais «apsūdzības funkcijas» jēdziens mūsdienu Latvijas kriminālprocesā neatbilst nedz praksei, nedz «apsūdzības» doktrinārajam skaidrojumam.

Krietni vien plašāks un savā kriminālprocesuālajā nozīmē arī daudz izsmeļošāks ir jau minētais «kriminālvajāšanas» jēdziens, tādējādi pēc būtības aptverot arī «apsūdzību» kā atsevišķu kriminālvajāšanas elementu. Proti, kriminālvajāšana de facto sākas jau ar to brīdi, kad persona tiek aizturēta vai atzīta par aizdomās turēto, proti, objektīvi kriminālvajāšanu jau uzsāk policijas orgāns / ne-tiesas iestāde, kas tādējādi ir kriminālvajāšana plašākajā nozīmē. Taču Latvijas kriminālprocesā gadu desmitiem iedibinātā izpratne par kriminālvajāšanu ir nonivelēta līdz absurdam, lai neteiktu, ka šī izpratne ir kļuvusi gluži vai perversa. Pirmais solis, lai no šī intelektuālā neizvēlīguma sārņa atbrīvotos, būtu redakcionāli grozījumi Kriminālprocesa likuma 17. pantā, vārdu «apsūdzības» aizstājot ar jēdzienu «kriminālvajāšanas».

Patlaban vienīgi konceptuāli iezīmējot problēmas apjomu, jau šobrīd varam sacīt, ka plašāks ieskats un analīze par šiem apsvērumiem lasītājiem būs pieejama turpmākajās publikācijās gan blogā, gan «Jurista Vārda» tīmekļa platformā «Domnīca».

[1]         Kaija S. Kriminālprocesa likuma 17. panta komentārs. Grāmatā: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Prof. K. Stradas–Rozenbergas zin. red. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 83.–84. lpp.