Biroja Blogs

Kriminālprocess ar cilvēcisku seju

19.04.2024.

7. raksts

Priekšlikums grozījumiem Kriminālprocesa likuma 413. pantā

Pirms vairākiem gadiem Juris Stukāns, tobrīd būdams Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs, pauda viedokli, ka «[..] tiesas izmeklēšanas būtībai un pamata saturam ir jābūt tiesas debatēm, kad jebkurš var būt klāt tiesas sēdē un dzirdēt, uz kādiem pierādījumiem un pierādījumos fiksēto savu pārliecību par personas vainu balsta prokurors un kāpēc aizstāvība nepiekrīt izvirzītajai apsūdzībai, vienlaikus izklāstot, kādi ir aizstāvības argumenti un pierādījumu vērtējums, kas norāda uz personas nevainīgumu» [1]. Drīz pēc šī viedokļa izskanēšanas Saeima pieņēma kārtējos grozījumus Kriminālprocesa likumā, tā autoriem jūsmīgi uzsverot, ka pierādījumu pārbaudes kārtība krimināllietas iztiesāšanas laikā tikusi mainīta ne tikai procesuāli, bet arī pēc būtības, proti, ievērojami paplašinot nu jau par procesuāli pieļaujamām atzīstamo atkāpju no tiešuma un mutiskuma principu loku. Taču apgalvojums, ka iztiesāšanas ātrumu sekmējoša pierādījumu pārbaude ir atkarīga vienīgi no tiesas debašu kvalitātes, tomēr prasa aplūkot vēl kādu ar pierādījumu novērtējumu nesaraujami saistītu jautājumu – pamata pierādījumu loku, ar kuru prokurors, tā sakot, «iet uz tiesu» jeb kurā balsta savu pārliecību par noziedzīgā nodarījuma pierādītību ārpus saprātīgām šaubām.

Ar tiesā izmantojamo valsts apsūdzības uzturētāja izmantoto pierādījumu apjomu pārējie procesa dalībnieki top iepazīstināti, Kriminālprocesa likuma 413. pantā noteiktajā kārtībā saņemot prokurora lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai. Patlaban normatīvais regulējums prasa vienīgi norādīt tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumu par katru apsūdzēto un par katru noziedzīgu nodarījumu. Tādējādi lēmumā par lietas nodošanu tiesai izpaliek kāds kontinentālās Eiropas kriminālprocesā sastopams būtisks elements – pierādījumu analīze, kas veicama, virzot lietu uz tiesu. Vismaz vēl pirms 20 gadiem situācija kriminālprocesā vismaz šajā aspektā bija nedaudz citāda, tamdēļ, iekams tiek formulēts priekšlikums grozījumiem Kriminālprocesa likuma 413. pantā, sniedzams lakonisks ieskats apsūdzības raksta satura deģeneratīvajā evolūcijā.

Latvijas starpkaru kriminālprocesa doktrīna atšķirībā no postpadomju kriminālprocesa formāli nenošķīra «aizdomās turētā» procesuālo statusu, tādējādi persona tolaik tika turēta aizdomās gluži vai sadzīviskā izpratnē. Šāda procesuālā statusa ieviešana bija padomju kriminālprocesa ievedums, jo toreiz nebija tāda procesuālā statusa kā «aizturētais». Proti, ja persona tika aizturēta, viņa tūlītēji ieguva aizturētā procesuālo statusu, kurš turpinājās lielākoties 72 stundas no aizturēšanas brīža vai – izņēmuma gadījumos – 10 dienas –, vienlaicīgi uz šādu termiņu izņēmuma kārtā piemērojot arī drošības līdzekli bez apsūdzības uzrādīšanas. Šobrīd saskaņā ar Kriminālprocesa likumu aizdomās turētais ir apsūdzētais starpkaru perioda un padomju kriminālprocesa izpratnē. Jānorāda, ka starpkaru periodā brīdis, kad aizdomās turētais kļuva par apsūdzēto («apvainoto»), bija tiesas uzsāktās kriminālvajāšanas pret personu šaurākā nozīmē brīdis. Kāpēc? Tādēļ, ka «iepriekšējo izmeklēšanu» izdarīja tiesu varas pārstāvis – izmeklēšanas tiesnesis. Pēc tam, kad izmeklēšanas tiesnesis bija pabeidzis izmeklēšanu, viņš visu «izmeklējumu» nosūtīja prokuroram un par izmeklēšanas pabeigšanu ar pavēsti paziņoja lietas dalībniekiem. Savukārt prokurora atzinums par apsūdzētā nodošanu tiesai tika noformēts apsūdzības raksta veidā.

Līdz 1939. gada reformai prokurora atzinumu (apsūdzības rakstu) caurlūkoja Tiesu palāta, taču vēlāk to darīja Tiesu palātas prokurors. Tādējādi semantiski apsūdzības raksts 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma un 1926. gada Kriminālprocesa likumu izpratnē bija vienīgi prokurora priekšlikums nodot apsūdzēto tiesai, lai tiesa turpinātu kriminālvajāšanu. Savukārt Tiesu palātai veicot tiesas kontroli, minētais prokurora priekšlikums bija jāizskata un jāizvērtē. Tādējādi sākotnējo kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas pamatnostādnēm atbilstoši tehnisko risinājumu, kas bija ietverts 1864. gada Kriminālprocesa nolikumā, kur vismaz formāli bija nodrošināta tiesas kontrole par kriminālvajāšanas pamatotības izvērtēšanu un tiesāšanas pieļaujamību, pakāpeniski deformēja ne vien 1926. gada Kriminālprocesa likumu pārgrozījumi, kas stājās spēkā 1939. gada 1. augustā, bet arī padomju kriminālprocess un postpadomju kriminālprocesa tradīcijas.

Pat padomju kriminālprocesā apsūdzības raksts tika uzskatīts par vienu no svarīgākajiem pirmstiesas izmeklēšanas procesuālajiem dokumentiem, kurā tika rezumēti izmeklēšanas rezultāti. Tika uzsvērts, ka apsūdzības raksta aprakstošajā daļā «[..] sīki jāanalizē pierādījumi, kas apstiprina apsūdzētā vainu viņam inkriminētajā noziegumā» [2], turklāt, «[i]zklāstot nozieguma būtību, analizējot pierādījumus un citus apstākļus, kam ir nozīme lietā, jānorāda krimināllietas materiālu lappuses, atsauces izvietojot tā, lai būtu iespējams ātri un precīzi pārbaudīt katru apgalvojumu, kas izteikts apsūdzības rakstā. Tāpēc nav pieļaujams lietas lappuses norādīt tikai tur, kur beidzas visu pierādījumu analīze» [3]. Vēl jo vairāk – «[p]ierādījumu analīzes apiešana, atsaucoties tikai uz pierādījumu avotu, nav pieļaujama. Tā, piemēram, nevar rakstīt, ka apsūdzētā vaina ir pierādīta ar cietušo un liecinieka liecībām, lietiskiem pierādījumiem u. tml., bet gan jānorāda, tieši ar kādiem faktiem tā ir pierādīta» [4].

Apsūdzības raksta saturiska atbilstība nupat norādītajām prasībām tika vērtēta skrupulozi – neatbilstības gadījumā lieta bija jānosūta atpakaļ izmeklētājam vai izziņas iestādei jauna apsūdzības raksta sastādīšanai vai – ļaunākajā gadījumā – kopā ar rakstveida norādījumiem par papildizmeklēšanas vai papildizziņas veikšanas nepieciešamību. Praksē, kā par to savulaik izsacījās bijušais Latvijas Republikas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš (1949–2021), tas bija «drausmīgs formālisms», jo pat mazākā kļūda – kaut par dažiem santīmiem vai nebūtiskiem faktiem – nozīmēja dažus kaunpilnus mirkļus pašam prokuroram un papildu darba nastu, pieļauto kļūdu labojot.

Tādējādi, lai gan sākotnējais mērķis – ne vien uzrādīt, bet arī analizēt pierādījumus – apsūdzības raksta regulējuma kontekstā bija visai veiksmīgs, vēlīnā postpadomju perioda kriminālprocesa posmā tas «noslīka» birokrātijas straumē, kad spēcīgs prokuratūras interešu lobijs sekmēja tīri cilvēciska slinkuma materializēšanos atteikumā analizēt pierādījumus, nu jau uzskatīt to par papildu slogu apsūdzības uzturētājam. Taču vienlaicīgi ir pilnīgi skaidrs, ka bez pilnvērtīga apsūdzības raksta, kurā neizpaliek pierādījumu un noziedzīga nodarījuma faktu analīze, nedz advokāts var kvalitatīvi sagatavoties aizstāvības īstenošanai, nedz tiesai top skaidrs, uz ko no visas pierādījumu gūzmas tad īsti vēršama uzmanība. Sarežģītās lietās tāda realitāte jo sevišķi uzskatāmi apliecina necieņu pret justīciju, kurai tiek paģērēts rakņāties lietas materiālos un teju vai izzīlēt, ko tad īsti, nododot lietu tiesai, personas vainas pierādījumos gribējis uzsvērt prokurors.

Kā jau minēts, līdzīga kārtība bija nostiprināta arī Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 209. panta trešajā daļā līdz pat 2002. gada 1. novembrim, ar ko bija paredzēts, ka pirmstiesas izmeklēšana bija pabeidzama ar tāda apsūdzības raksta sastādīšanu, kura aprakstošajā daļā tika vērtēti ne vien noziedzīga nodarījuma izdarīšanas veids, motīvi, kvalificējošās pazīmes, bet arī ietverta to pierādījumu analīze, kuri apstiprina noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktu un apsūdzētā vainu tā izdarīšanā. Spēkā stājoties Kriminālprocesa likumam, jēdziens «apsūdzības raksts» jau tika aizstāts ar «modernāku» apzīmējumu – «lēmums par lietas nodošanu tiesai» –, taču atteikšanās no, iespējams, šķietami vecišķa (lai gan tas joprojām prevalē kontinentālās Eiropas valstu kriminālprocesos, piemēram, Vācijā – kā die Anklageschrift) apzīmējuma vēl nebūtu pamats uzskatīt, ka pēc savas procesuālās nozīmes tikpat arhaisks būtu pats «apsūdzības raksts» kā valsts apsūdzības uzturētāja rezumējums par noziedzīgo nodarījumu un to pamatojošiem pierādījumiem. Taču patlaban spēkā esošā noregulējuma apstākļos šis dabiskais uzdevums – veikt pierādījumu analīzi – no valsts apsūdzības uzturētāja pleciem mainīgās proporcijās nu ir uzvelts pārējiem procesa dalībniekiem.

Ielūkojoties Kriminālprocesa likuma 527. panta saturā, konstatējams, ka notiesājoša sprieduma gadījumā, ja vien nav notikusi atteikšanās no pierādījumu pārbaudes, obligāti nepieciešama ne vien izmantoto pierādījumu uzskaitīšana, bet arī to analīze. Acīmredzot, ka, ja likumdevējs nevienā procesuālajā normā nav uzskatījis par nepieciešamu nostiprināt prokurora pienākumu veikt iepriekšēju skrupulozu pierādījumu analīzi, kurā balstīta pārliecība par apsūdzētā vainīgumu, formāli proponētā tiesas izmeklēšanas esence, kas tiek apsolīta vienīgi prokurora debašu runā par to, uz kādiem pierādījumiem un pierādījumos fiksēto savu pārliecību par personas vainu balsta prokurors, realitātē vēl jo vairāk attālina Latvijas kriminālprocesu no kontinentālā kriminālprocesa modeļa ar sacīkstes principa dominanti. Tādējādi – līdzīgi kā nams, kas uzbūvēts bez kārtīga fundamenta, arī krimināllietas kvalitatīva un efektīva iztiesāšana nav iedomājama bez prokurora veiktas sākotnējo pierādījumu analīzes, iezīmējot apsūdzības robežas un apliecinot prokurora pārliecības pamatotību, šo intelektuālo procesu atspoguļojumu darot zināmu «apsūdzības rakstā» – lēmumā par lietas nodošanu tiesai.

Mūsu ieskatā, problēmas risinājums būtu Kriminālprocesa likuma 413. panta grozīšana, vārdus «pierādījumu uzskaitījumu» redakcionāli aizstājot ar vārdiem «pierādījumu analīzi» gan normas pirmās daļas 6. punktā, gan otrajā un ceturtajā daļā. Tādējādi valsts apsūdzības uzturētajam, nododot lietu tiesai, būtu noteikts pienākums veikt vismaz sākotnējo pierādījumu analīzi, kas neaprobežotos vien ar formālu vainu apliecinošu pierādījumu uzskaitījumu (kā tas šobrīd ir labākajā gadījumā), bet gan juridisku vērtējumu par konkrētu faktu attiecināmību uz noziedzīga nodarījuma sastāva esību un personas vainīguma pierādītību.

Ievērojot nepieciešamību nodrošināt redakcionālu saskaņotību, grozījumi veicami arī Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā un otrajā daļā, vārdus «pierādījumu uzskaitījumu» aizstājot ar vārdiem «pierādījumu analīzi».

[1]         Dzalbe P., Stukāns J., Strada-Rozenberga K., Kaija S., Gratkovska I., Leja M. Apsūdzībām jābūt pamatotām ar pierādījumiem. Jurista Vārds, 08.01.2019., Nr. 1 (1059), 6.–12. lpp.

[2]         Latvijas PSR Kriminālkodeksa komentāri. Rīga: Avots, 1986, 324. lpp.

[3]         Latvijas PSR Kriminālkodeksa komentāri. Rīga: Avots, 1986, 324.–325. lpp.

[4]         Latvijas PSR Kriminālkodeksa komentāri. Rīga: Avots, 1986, 325. lpp.