Patlaban normatīvā reglamentācija procesuālo darbību veikšanai, izmantojot tehniskos līdzekļus, tas ir, telefonkonferenci vai videokonferenci, ir noteikta Kriminālprocesa likuma 140. pantā. Saistībā ar Covid-19 pandēmiju šādas kārtības izmantošana iztiesāšanā, vienlaikus noskaidrojot procesa dalībnieku viedokli un tehniskā nodrošinājuma iespējas, kļuva par pilnīgu pašsaprotamību, ļaujot lietas daļēji vai pat pilnā apjomā izskatīt, ievērojot fiziskās distances prasības. Protams, nav šaubu, ka mēdz būt arī tādi apstākļi, kas attālinātu lietas iztiesāšanas formātu liedz izmantot, piemēram, patiesības noskaidrošanai būtisku liecinieku nopratināšanas gadījumos, kad iztaujāšanas gaitā nepieciešams fiksēt ne vien verbālās replikas, bet arī neverbālās, tajā skaitā, emocionālās reakcijas liecināšanas laikā. Taču – vairumā gadījumu šāda kārtība nu vairs iebildumus neraisa.

Praksē tehnisko līdzekļu izmantošana iztiesāšanā īstenojama, ja personu identitāti pārbauda un apliecina pilnvarota persona, taču Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļa pieļauj izņēmumu no šīs kārtības, ja procesa virzītājs – iztiesāšanā tātad tiesa – ar tehniskiem līdzekļiem var pārliecināties par citā telpā vai ēkā esošās personas identitāti.

Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Jurim Stukānam pērnā gada sākumā kārtējo reizi bija radies savs atsevišķais viedoklis, proti, «šaubas» par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretāciju, kas atbilstoši Tieslietu ministrijas sagatavotajam apkārtrakstam bija šāda – «[..] saskaņā ar šo tiesību normu procesa virzītājam nav uzlikts pienākums pārbaudīt, kur tieši atrodas persona, kurai jāpiedalās procesuālajā darbībā, līdz ar to šo normu var izmantot arī tad, ja persona atrodas citas valsts teritorijā. Tieslietu ministrijas ieskatā, ja procesa dalībnieks atrodas citas valsts teritorijā, Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas piemērošana ir iespējama, ja persona ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis un ja persona vēlas un piekrīt piedalīties procesuālajā darbībā videokonferences režīmā» [1].

Senāta Krimināllietu departamenta kopsapulce, atbildot uz ģenerālprokurora J. Stukāna vaicājumu, 2021. gada 4. novembrī pieņēma lēmumu «Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretāciju» [2] un pauda viedokli, ka Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļā noteikto kārtību iespējams piemērot tikai tad, ja procesuālā darbība tiek veikta Latvijas Republikas jurisdikcijā. Savukārt liecību iegūšana no personas (neatkarīgi no procesuālā statusa) kas atrodas citas valsts teritorijā, iespējama Kriminālprocesa likuma C daļā noteiktajā kārtībā. Proti, Latvija var lūgt ārvalsti, izpildot krimināltiesiskās palīdzības lūgumu, piemērot Latvijā noteikto kriminālprocesuālo kārtību vai atsevišķus tās principus. Tādējādi ārvalstīs esoša persona var tikt nopratināta videokonferences režīmā vienīgi tad, ja tā faktiski atrodas ārvalsts tiesas telpās, kurā tiek īstenota krimināltiesiskās palīdzības lūguma izpilde, vai Latvijas diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību telpās.

Līdztekus eksteritoriālās jurisdikcijas izpratnei, kurai šobrīd plašāk nepievērsīsimies, Senāta nostāju un patlaban akceptēto Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretāciju iespējams vērtēt arī dimensijā, kas saistāma ar nopratināmās personas identitātes pārbaudi. Citiem vārdiem, tādu līdzekļu izmantošanu, kas ļautu saprātīgi pārliecināties par to, ka persona «līnijas otrā galā» patiešām ir tā, par ko viņa uzdodas. Nereti, neatkarīgi no personas faktiskās atrašanās vietas videokonferences laikā praktiskas grūtības raisa iespēja pārbaudīt un pārliecināties par liecinieka vai apsūdzētā uzrādītā personu apliecinošā dokumenta autentiskumu.

Mūsdienu realitāte, ievērojot tehnoloģiju pieejamību, darba iespējas un dzīvesveida dinamiku, ir tāda, ka Latvijas un jebkuras citas valsts pilsoņi mēdz dzīvot citviet, nevis tajā zemē, kurā dzimuši vai ieguvuši izglītību. Tas pats attiecināms uz, piemēram, apsūdzētajiem, kuri, nepārkāpjot piemēroto drošības līdzekļu nosacījumus, pastāvīgi dzīvo ārzemēs un subjektīvu apsvērumu dēļ atgriezties Latvijā tuvākajā nākotnē negrasās.

Senāta Krimināllietu departamenta kopsapulces interpretācija par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļā noteikto kārtību faktiski nosaka visu turpmāko Latvijas tiesu praksi pārskatāmā laika posmā, kas šādām ārzemēs esošām personām liedz piedalīties iztiesāšanā videokonferences režīmā, vienlaikus labi apzinoties, ka Latvijā esošām personām tamlīdzīgas prasības nav noteiktas. Proti, Latvijā persona nopratināšanas laikā vai piedaloties citās procesuālajās darbībās iztiesāšanā var atrasties savā piemājas dārzā, birojā, pludmalē vai mežā un, izmantojot pieejamās viedierīces, pilnvērtīgi piedalīties iztiesāšanā. Skaidrs, ka tamlīdzīga prakse nav nosodāma, turklāt pēdējā Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas kopsapulcē Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone aicināja zvērinātus advokātus izmantot šos modernos resursus, lai kriminālprocesa norise būtu ātrāka, efektīvāka un lētāka.

Neraugoties uz šiem apsvērumiem, nav tomēr noliedzams arī acīmredzamais – nevienlīdzīgās attieksmes izpaudums pret personām, kas atrodas ārzemēs un kas varētu iztiesāšanā piedalīties attālināti, taču Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretācijas dēļ tas faktiski nav nodrošināms, ievērojot tiesiskās palīdzības lūgumu izskatīšanas īpatnības un izpildes ilgumu. Turklāt problēmas ar Latvijas tiesiskās palīdzības lūgumu izpildi nav vienīgi trešajām valstīm, jo, kā izrādās, arī Eiropas Savienības dalībvalstu starpā nav vienprātības par termiņiem un lūguma izpildes kārtību.

Tādējādi, neraugoties uz to, ka ārvalstī patstāvīgi dzīvojošs apsūdzētais ir piekritis aktīvi piedalīties iztiesāšanā un to nekavēt, šo pēc būtības mākslīgi radīto šķēršļu dēļ tiesa saprātīga termiņa ievērošanas nolūkos ir spiesta izraudzīties vienu no divām alternatīvām: sadalīt kriminālprocesu, to padarot daudz garāku un dārgāku, vai izsludināt apsūdzēto meklēšanā, lūdzot personu izdot tiesāšanai, lai gan pēc būtības persona no tiesas nav vairījusies un ir gatava piedalīties iztiesāšanā, ievērojot tehnoloģiju sniegtās iespējas. Vēl vairāk – šādos gadījumos faktiski ir iespējama arī attiecīgās personas identificēšana, ko var īstenot, gan pārbaudot personu apliecinošu dokumentu, gan lūdzot citiem procesa dalībniekiem atbilstošā formātā apstiprināt, ka ekrānā redzamais un dzirdamais videokonferences dalībnieks ir tas, par ko uzdevies un kas apliecināts ar attiecīgu dokumentu.

Šobrīd, atkal arvien pieaugot ar Covid-19 inficēto skaitam, ir paredzams, ka koronavīruss var kļūt par sezonālu saslimšanu, tādējādi profilaktiskos nolūkos gan valsts pārvaldes institūcijas, gan tiesas visdrīzāk strādās attālināti. Turklāt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums arvien turpina būt spēkā, ļaujot Ministru kabinetam no jauna paredzēt pulcēšanās prasības un citus pandēmijas izplatību mazinošus pasākumus. Tādā gadījumā jautājums par videokonferenču izmantojamību iztiesāšanā, apzinoties, ka persona, iespējams, faktiski neatrodas Latvijā, atkal kļūs aktuāls.

Patlaban pat vienas tiesas ietvaros dažādi tiesneši, neraugoties uz Senāta kopsapulces lēmumu, visnotaļ atšķirīgi attiecas uz jautājuma izlemšanu par videokonferences izmantošanu. Proti, piemēram, sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā tiesneši mēdz arī ārvalstīs esošām personām ļaut piedalīties tiesas sēdē, izmantojot pieslēgumu videokonferencei, kurpretim citos gadījumos – ne. Tādējādi, lai šajā nenoliedzami būtiskajā jautājumā veidotos vienota tiesu prakse un tiktu novērsta nevienlīdzīgā attieksme pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personām, ir nepieciešami grozījumi līdzšinējā kriminālprocesuālajā kārtībā, reglamentējot procesuālo darbību veikšanu ar tehniskajiem līdzekļiem. Galu galā – likumdevējam tādā gadījumā būtu kaut vai jāprecizē regulējums par to, kas tad iztiesāšanā ir tā vieta, kur tiek veikta procesuālā darbība, – nopratināmās personas faktiskā atrašanās vieta vai tomēr tiesu nama adrese, kurā notiek attiecīgā sēde.

Taču, mūsu ieskatā, Kriminālprocesa likuma 140. panta interpretācija ir veicama kopsakarā ar šī likuma 382. panta pirmās daļas nosacījumiem, kas prasa izvēlēties procesuālās darbības tā, lai nodrošinātu kriminālprocesa mērķa sasniegšanu pēc iespējas ātrāk un ekonomiskāk. Tādējādi Kriminālprocesa likuma 140. pants papildināms ar devīto daļu šādā redakcijā: «(9) Sagatavojot lietu iztiesāšanai un iztiesāšanā procesuālās darbības norises vieta, ja tiek izmantoti tehniskie līdzekļi, izņemot šā likuma 173. un 174. pantā paredzētās procesuālās darbības, ir tā, kurā atrodas procesa virzītājs, kurš organizē un veic procesuālo darbību. Ja nopratināmā persona neatrodas Latvijas Republikas teritorijā, procesa virzītājs, ievērojot kriminālprocesa intereses, par citā telpā vai ēkā esošās personas identitāti pārliecinās, pieprasot uzrādīt personu apliecinošu dokumentu un pārbaudot citu procesa dalībnieku rakstveida vai mutvārdu apliecinājuma par nopratināmās personas identitāti patiesumu. Ja procesa virzītājs konstatē, ka ārvalstī esošas personas identitāte šādā veidā nav noskaidrojama vai, noskaidrojot procesa dalībnieku viedokli,  procesuālo darbību veikšana ar ārvalstī esošu personu nav iespējama, izmantojot tehniskos līdzekļus, procesa virzītājs izmanto starptautisko sadarbību krimināltiesiskajā jomā.»