Biroja Blogs

Kriminālprocess ar cilvēcisku seju

17.06.2024.

8. raksts

Priekšlikums paplašināt izpratni par zvērināta advokāta tiesībām iepazīties ar krimināllietas materiāliem

Pavisam nesen, pārstāvot cietušo kriminālprocesā, kur apsūdzētajam prokurors piemēroja priekšrakstu par sodu Kriminālprocesa likuma 35. nodaļas kārtībā, realizējot tā paša likuma 422. panta otrajā daļā paredzētās tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, prokurors kategoriski aizliedza zvērinātam advokātam veikt uzrādāmās lietas materiālu fotografēšanu ar pārstāvja rīcībā esošajiem tehniskajiem līdzekļiem (tālrunī pieejamo fotogrāfiju fiksācijas lietotni). Vienlaicīgi, protams, netika celti iebildumi, ka pārstāvis veic kaut vai visu uzrādāmās lietas materiālu pārrakstīšanu ar roku. Skaidrs, ka iebildumi netiktu celti arī tādā gadījumā, ja pārstāvis izlemtu visus uzrādāmās lietas materiālus nolasīt skaļā balsī, to tādējādi fiksējot tajā pašā mobilajā viedierīcē pieejamajā diktofonā.

Abos gadījumos, tīri tehniski raugoties, pēc attiecīgo tiesību garantēšanas pašsaprotami krimināllietas materiālos esošā informācija tiktu fiksēta viens : vienu.

Cita starpā tieši tādā veidā aizstāvji un pārstāvji kriminālprocesos, kuri, protams, vēlas profesionāli un pienācīgi veikt savus pienākumus, izlīdzas arī Kriminālprocesa likuma 412. panta sestajā un sestajā prim daļā paredzētajos gadījumos. Proti, runa ir par iespēju iepazīties, bet ne saņemt attiecīgo ekspertīžu atzinumu kopijas. Vai arī – par iespēju noklausīties nepilngadīgā cietušā liecinieku liecību skaņu vai skaņu un attēlu ierakstus.

Jādomā, ka likumdevējs savās rūpēs par procesā iesaistīto personu datu aizsardzību ir acīmredzami pārcenties, jo tamlīdzīgi tiek būtiski ierobežotas jebkuras procesā iesaistītās personas tiesības uz kvalitatīvu un pilnvērtīgu juridisko palīdzību. Nav strīda par to, ka ir aizsargājama jebkura veida sensitīva informācija, it īpaši – privātās dzīves noslēpums. Nav strīda arī par to, ka praksē ir iespējami gadījumi, kad tiesu sistēmai nepiederošas personas varētu ļaunprātīgi vai citādi negodprātīgi izmantot iegūto ziņu fiksācijas oriģinālu kopijas, piemēram, publicējot tās tīmeklī. Tomēr attiecināt ierobežojumus iegūt autentisku informāciju no krimināllietas materiāliem uz tiesu sistēmai piederošām personām, proti, zvērinātiem advokātiem ir augstākā mērā kļūdaini un diskriminējoši.

Pirmkārt, tā ir klaja kriminālprocesa pamatprincipa – procesuālās līdztiesības principa – noliegšana. Zvērināts advokāts kā tiesu sistēmai piederīga persona nav identificējams ar apsūdzēto vai ar cietušo, kuriem kriminālprocesā ir savas šauras intereses. Proti, zvērināts advokāts rīkojas ne tikai sava klienta interesēs, bet arī visas justīcijas interesēs, uzturot augstus kriminālistiskās rūpības un tiesiskuma standartus kriminālprocesā. Tas nozīmē, ka, ja uz apsūdzētajiem vai cietušajiem, kuri pašsaprotami nav piederīgi tiesu varas atzaram, šādi ierobežojumi saprotamu apsvērumu dēļ ir attiecināmi, tad zvērinātu advokātu gadījumā (un šeit atslēgas vārds ir «zvērināts», apliecinot advokāta profesionālo atbildību un ētisko principialitāti) tamlīdzīgas rīcības īstenošanai likt procesuālus šķēršļus ir pilnīgi nepamatoti. Šādu ierobežojumu atcelšana zvērinātiem advokātiem, kuri būtībā pilda aizstāvības vai pārstāvības subsidiāri-aizvietojošo funkciju tiesu varas kontekstā, kas abstrakti, bet pilnā mērā nodrošina līdztiesības ievērošanu kriminālprocesā, vienīgi sekmētu kriminālprocesa efektivitāti, kas šajā dimensijā vērsta uz jebkuras procesā iesaistītās personas tiesībām saņemt kvalitatīvu juridisko palīdzību.

Saprotams, ka jelkādu kaitīgu seku iestāšanās gadījumā zvērinātam advokātam, kurš ar iegūtajām materiālu kopijām rīkotos negodprātīgi, būtu nosakāma visstingrākā atbildība tieši viņa lauztā zvēresta kontekstā. Taču ģenerāli prezumēt, proti, izteikt aizdomas, ka jebkurš zvērināts advokāts ir potenciāls tamlīdzīgu krimināllietas materiālu «nopludinātājs», ir, mazākais, nekorekti, ja ne neatbilstoši fundamentālākajiem kriminālprocesa pamatprincipiem.

Otrkārt, šauri tehniskā nozīmē tamlīdzīgs likumdevēja piedāvātais risinājums ir absurds tādēļ, ka vismaz rakstītā formātā lietas materiāli ir stenografējami, proti, kā jau minēts, pārrakstot ar roku vai atšifrējot skaņu ierakstus. Tādējādi procesa virzītāja centieni radīt šāda veida šķēršļus informācijas fiksācijai būtībā vainagojas tikai ar vienu rezultātu, proti, ar laika tērēšanu. Vienlaicīgi ir pilnīgi skaidrs, ka, ja procesa virzītājs liegtu izdarīt arī jelkādus pierakstus un iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem aprobežotos tikai ar to lasīšanu, tad tamlīdzīgi ierobežojumi nepārprotami būtu uzskatāmi par fundamentāliem kriminālprocesuāliem pārkāpumiem.

Un te nu atkal izskatās, ka likumdevējs kārtējo reizi vadās pēc padomju kriminālprocesā pazīstamās izpratnes, ko nozīmē «iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem». Proti, ir pilnīgi skaidrs, ka līdz pat 20. gadsimta beigām, tajā skaitā, arī padomju kriminālprocesā ar tamlīdzīgu darbību tika saprasta krimināllietas materiālu lasīšana, to pārrakstīšana vai izraksta veikšana ar roku. Šobrīd tehnoloģijas piedāvā radikāli citus risinājumus. To apzinoties, procesa virzītāji gribot vai negribot (atkarībā no individuālām īpatnībām) būtībā pazemo zvērinātus advokātus kā tiesu sistēmai piederīgas personas.

Treškārt, vērā ņemams ir arī jau iepriekš minētais kriminālistiskās rūpības un tiesiskuma standarts. Nav noslēpums, ka liecinošās personas sniegtās ziņas par faktiem ir vērtējamas ne tikai pēc fiksētā rezultāta, bet arī vairākiem citiem dinamiskiem, no situācijas apstākļiem atkarīgiem elementiem, kā, piemēram, neverbālo izpausmju niansēm, kas neizbēgami pavada šo ziņu sniegšanas procesu. Nereti šīs izpausmes liecina par sniegto ziņu nepatiesumu vai individuāliem liecinieka psihiskajiem procesiem. Līdzīgi arī, piemēram, nopratināšanas video ierakstā ir saskatāmi apstākļi, kas liedz liecinošai personai brīvi un nepiespiesti sniegt ziņas par lietā pievienotajiem apstākļiem. Jebkurā gadījumā – lai pienācīgi sagatavotos tiesas procesam, juridiskās palīdzības sniedzējam vēl pirms tiesas sēdes ir nepieciešams ar šiem ierakstiem iepazīties, lai pienācīgi sagatavotos nopratināšanai. Savukārt minētie ierobežojumi, arī kā jau bija minēts iepriekš, nepārprotami pārkāpj procesuālās līdztiesības principu.

Vēl jo vairāk – būtībā šādi ierobežojumi vienīgi kavē ātru kriminālprocesa norisi, jo sevi cienošs zvērināts advokāts, kurš vēlas godprātīgi īstenot savu profesionālo misiju, tik vai tā panāks visu šo materiālu atskaņošanu vai demonstrēšanu tiesas sēdē. Vai arī – sliktajā gadījumā – tērēs savu un tiesas personāla laiku, stundām ilgi ar šiem materiāliem iepazīstoties tiesas telpās.

Citiem vārdiem, šādi ierobežojumi nav samērīgi un proporcionāli ar potenciāli kriminālprocesā iesaistīto personu interešu aizskārumu – vismaz attiecībā uz zvērinātiem advokātiem par to vispār nevajadzētu rasties šaubām.  Un tieši tādēļ attiecībā uz zvērinātiem advokātiem ir nepieciešams paplašināt jēdziena «iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem» izpratni un tvērumu. Tam par derīgiem būtu atzīstami divi varianti: vai nu noteikt, ka uz zvērinātu advokātu neattiecas Kriminālprocesa likuma 412. panta sestajā vai sestajā prim daļā, 422. pantā, 375. pantā un citviet šai likumā minētie ierobežojumi saņemt krimināllietas materiālu kopijas, vai arī uz advokātiem neattiecināt liegumu ar saviem tehniskajiem līdzekļiem fiksēt ieraugāmās ziņas.

Iespējams, ka pirmais risinājums prasītu būtiskākus un apjomīgākus grozījumus patlaban spēkā esošajās Kriminālprocesa likuma normās. Savukārt otrais variants sniegtu iespēju, ka zvērināts advokāts ar savu viedierīci veikt attiecīgo lietas materiālu fotografēšanu, vai izdarot videoierakstus. Pašsaprotami, ka tamlīdzīgu darbību veikšana būtu fiksējama izmeklēšanas darbību protokolā, turklāt zvērināts advokāts būtu brīdināms par atbildību par tamlīdzīgu materiālu tālāku publiskošanu. Mūsuprāt, pēdējais būtu saprātīgs kompromiss, kas ļautu arī vairīties no pašmērķīgas Kriminālprocesa likuma normu grozīšanas.

Atbildot uz jautājumu, kur Kriminālprocesa likuma sistēmā būtu iederīgi nupat ieskicēto problēmu risinoši grozījumi, mūsu ieskatā, visupirms precizējams zvērināta advokāta kā aizstāvja tiesību apjoms. Tā, Kriminālprocesa likuma 86. panta pirmās daļas 4. punktā rosināmie grozījumi paredzētu, ka aizstāvim ir visas tiesības, kādas ir viņa aizstāvamajai personai attiecīgajā procesā, kā arī tiesības: «pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas iepazīties ar krimināllietas materiāliem un ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos materiālus, tajā skaitā, šī likuma 203. panta otrās daļas 1.–5. un 9.–10. punktā norādīto informāciju

Savukārt Kriminālprocesa likuma 412. panta sestā prim daļa būtu papildināma ar teikumu: «Zvērināts advokāts kā aizstāvis vai cietušā pārstāvis ir tiesīgs ar tehniskiem līdzekļiem fiksēt minētos skaņu vai attēlu ierakstus».

Savukārt, ievērojot nepieciešamību piešķirt līdzvērtīgas procesuālo tiesību garantijas arī zvērināta advokātam kā cietušā pārstāvim, grozījumi veicami arī Kriminālprocesa likuma 98. panta pirmās daļas 8. punktā, to izsakot šādā redakcijā:

«8) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas saņemt krimināllietas materiālu kopijas, kuri tieši attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, ar kuru viņam nodarīts kaitējums, ja tās nav izsniegtas agrāk, vai ar prokurora piekrišanu iepazīties ar šiem krimināllietas materiāliem. Advokāts, kas pārstāv cietušo kriminālprocesā vai sniedz juridisko palīdzību, ir tiesīgs pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas iepazīties ar krimināllietas materiāliem un ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos materiālus.»

Nav šaubu, ka jebkuras kriminālprocesā iesaistītās personas – cietušā vai personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, – izvēle vērsties pēc juridiskās palīdzības pie zvērināta advokāta veicina kvalitatīvu kriminālprocesa norisi. Un, domājams, iepriekš aplūkotās problemātikas kontekstā ierosinātie grozījumi sekmētu valsts politikas kursa par tā saucamā «advokātu procesa» nostiprināšanu.