Biroja Blogs

Citi biroja bloga raksti

25.05.2024.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Linda Lielbriede, Zvērinātu advokātu birojs «Rusanovs & Partneri»

30. raksts

Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludinājusi spriedumu lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju

Pēdējo nedēļu laikā daļa juristu dažādās sociālo tīklu platformās paudusi neslēpti sajūsminātus izteikumus par Eiropas Cilvēktiesību tiesas trešās palātas 2023. gada 26. septembrī pasludināto spriedumu lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (Yordanov and others v. Bulgaria) (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18) [1], teju vai apgalvojot, ka tiesiskās domas attīstībā jautājumos, kas skar noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas procesu, piepeši noticis revolucionārs apvērsums. Lai gan minētajā spriedumā patiešām vienbalsīgi tika atzīts iesniedzēju tiesību uz īpašumu netraucētas izmantošanas aizskārums, autori nolēma pievērsties šī sprieduma saturam un Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumu apskatam, lai pārbaudītu, vai un ciktāl šie atzinumi ir ņemami vērā, vērtējot īpašumtiesību ierobežošanas tiesiskumu mantas konfiskācijas procedūrā, un kas attiecināmi uz nacionālajos kriminālprocesos un sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu realizēto pieeju, personas mantu atzīstot par noziedzīgi iegūtu un konfiscējot valsts labā.

Lietas faktiskie apstākļi

Pieteikuma iesniedzējs, Beļģijas pilsonis Rozens Jordanovs, 2008. gadā Bulgārijā bija iegādājies vairākus nekustamos īpašumus, kuru kopējā vērtība bija 254 000 euro. Tā kā Bulgārijas nodokļu iestādēm nebija informācijas par viņa iepriekšējos gados gūtajiem ienākumiem, R. Jordanovam tika lūgts iesniegt paskaidrojumus par savu finanšu līdzekļu izcelsmi. Savai atbildei iesniedzējs pievienoja muitas deklarācijas, apliecinot, ka laikā no 2005. gada līdz 2008. gadam viņš Bulgārijā bija ievedis 345 000 euro, bet ienākumi gūti, darbojoties Beļģijā un sniedzot dažādus pakalpojumus. Neraugoties uz iesniegtajiem dokumentiem, Bulgārijas iestādes konstatēja, ka šie pierādījumi esot viltoti, turklāt R. Jordanovs nekad neesot deklarēji ienākumus Beļģijā. Tādējādi R. Jordanovam tika celta apsūdzība par izvairīšanos no nodokļu nomaksas un dokumentu viltošanu. 2012. gadā viņš tika notiesāts, bet atbrīvots no kriminālatbildības, jo attiecīgos nodokļus valstij samaksāja iepriekš.

2013. gadā Nelikumīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas komisija pret R. Jordanovu, viņa sievu un viņam piederošu uzņēmumu uzsāka izmeklēšanas procedūru, vērtējot iesniedzēja ienākumus un izdevumus laika posmā no 2003. gada līdz 2013. gadam. Gadu vēlāk komisija vērsās tiesā, lūdzot konfiscēt iesniedzējam piederošo dzīvokli, vairākus transportlīdzekļus, zemesgabalus un bankas kontos esošos finanšu līdzekļus.

Ar Bulgārijas nacionālo tiesu spriedumiem tika nolemts konfiscēt gan pašam iesniedzējam piederošo mantu, gan aktīvus, kas viņam piederēja kopā ar sievu. Nacionālās tiesas uz Beļģijas iestāžu nosūtīto informāciju saskaņā ar savstarpējās tiesiskās palīdzības procedūru, kuras laikā tika iegūtas ziņas par iespējamu iesniedzēja saistību ar cilvēktirdzniecību darbaspēka ekspluatācijas veidā [2] un dažādiem darba tiesību pārkāpumiem, kā arī par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un nodokļu nomaksas pienākumu nepildīšanu. Vienlaikus Bulgārijas tiesas norādīja, ka nebija nekādu norāžu, ka iesniedzējam Beļģijā būtu tikušas izvirzītas oficiālas apsūdzības vai viņš būtu notiesāts, un tādējādi nebija pierādīts, ka viņš būtu iesaistījies iepriekš aprakstītajās nelikumīgajās darbībās.

Konfiskācijas procedūrā iesniedzējs arī bija apgalvojis, ka viņa brālis attiecīgajā laikposmā viņam esot uzdāvinājis aptuveni 460 000 euro, bet šo faktu apstiprināja tikai brāļa liecības. Lai gan iesniedzējs minēja, ka liecinieki varētu liecināt par naudas faktisko nodošanu, viņš neapstrīdēja to, ka nacionālā tiesa nav uzdevusi nopratināt šos lieciniekus, un viņš šo jautājumu neizvirzīja savās turpmākajās apelācijas sūdzībās. Tāpat, atspēkojot iesniedzēja apsvērumu, ka neesot konstatēta saikne starp noziedzīgo nodarījumu, par kuru viņš tika notiesāts, un aktīviem, attiecībā uz kuriem tika pieprasīta konfiskācija, nacionālās tiesas norādīja, ka šādas saiknes konstatēšana neesot nepieciešama.

Konkrētā sprieduma ietvaros Eiropas Cilvēktiesību tiesa izvērtēja arī vairāku citu Bulgārijas pilsoņu pieteikumus. Arī šo pieteikumu gadījumos faktiskie apstākļi bija analoģiski R. Jordanova norādītajiem apsvērumiem un iebildumiem par to, kādā kārtībā tika realizēta personām piederošās mantas konfiskācija. Proti, pārējo iesniedzēju apstākļos attiecīgā uzraudzības iestāde pieprasīja aktīvu konfiskāciju, norādot, ka neesot pierādīta to izcelsmes likumība, kā arī neesot samērīguma starp likumīgajiem ienākumiem un faktiskajiem izdevumiem. Šādam apgalvojumam pievienojās arī nacionālās tiesas, atzīmējot, ka naudas saņemšanas no kāzu viesu dāvanām un ģimenes locekļiem vēl nepierādot šo līdzekļu izcelsmes likumību.

Atbilstoši Bulgārijas tiesību normām kopš 2005. gada spēkā bija tāda kārtība, kas paredzēja noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, ja bija pasludināts notiesājošs spriedums un fiksēta cēloņsakarība starp izdarīto noziedzīgo nodarījumu un konfiscējamiem aktīviem. Šo kārtību Bulgārijas likumdevējs būtiski grozīja 2012. gadā, nostiprinot «nelikumīgu», nevis obligāti noziedzīgas izcelsmes līdzekļu un aktīvu konfiskācijas kārtību. Ar jēdzienu «nelikumīgi aktīvi» Bulgārijas tiesību izpratnē kopš 2012. gada tika atzīti tie aktīvi, kuru likumīgā izcelsme nav konstatēta. Šāda procedūra varēja tikt vērsta pret tām personām, kas bija apsūdzētas, piemēram, par korupciju, cilvēktirdzniecību, izvairīšanos no nodokļu nomaksas vai vēršanos pret valsts ekonomisko vai fiskālo sistēmu. Vienlaikus konfiskācijas procedūru varēja uzsākt arī tad, ja amnestijas, noilguma, personas nāves vai rīcībnespējas dēļ netika celta apsūdzība vai ja uzsāktais kriminālprocess šo apstākļu dēļ tika izbeigts, bet nacionālajām tiesām bija pieejamas «[..] pietiekamas ziņas, ka nodarījums patiešām esot noticis» [3].

Atbilstoši 2012. gadā iedibinātajai kārtībai nacionālajām tiesām bija jāsalīdzina personas «neto ienākumi» – kopējie ienākumi, no kuriem atskaitīti ikdienas izdevumi un ārkārtas izdevumi, piemēram, nodokļu maksājumi, un pārbaudāmajā laikposmā iegūto aktīvu vērtība. Normatīvais regulējums arī noteica sarakstu ar likumīgiem ienākumu avotiem, tostarp atalgojums saskaņā ar darba līgumu, saimnieciskās darbības tīrā peļņa, dividendes un procenti, nomas maksa par īpašumiem, kas iegādāti par likumīgiem ienākumiem, loteriju un azartspēļu laimesti, summas, kas saņemtas, pārdodot īpašumus, kuri iegūti ar likumīgiem ienākumiem, un ar tiesas spriedumu piedzītās summas. Tāpat minētais normatīvais ietvars paredzēja, ka valsts tiesības konfiscēt vai pieprasīt mantas konfiskāciju noilgst 10 gadu laikā no šādas mantas ieguves brīža.

Ievērojot regulējuma praktiskās piemērošanas atšķirības, 2018. gada 7. decembrī Bulgārijas Augstākā tiesa ar visām tiesām saistošu tiesību normas interpretējošu lēmumu norādīja, ka kriminālprocesa izbeigšana uz pamata, kas nav tieši norādīts 2012. gadā pieņemtajā likumā, tas ir, amnestijas, noilguma, personas nāves vai rīcībnespējas dēļ, ir uzskatāms par absolūtu procesuālu šķērsli personas mantas konfiskācijai. Pretējā gadījumā, kā uzsvēra Bulgārijas Augstākā tiesa, normatīvais regulējums neparedzētu pienākumu konstatēt nekādu saikni starp noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu un iespēju valstij pieprasīt un realizēt mantas konfiskāciju. [4]

Zīmīgi, ka Bulgārijas Augstākā tiesa savā lēmumā atsaucās arī uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa direktīvu 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā [5] (turpmāk – Direktīva 2014/42/ES), norādot, ka šajā tiesību aktā ir «[..] paredzēti minimālie standarti, kas garantē skarto personu tiesības, piemēram, ka ir jābūt notiesājošam spriedumam krimināllietā. Pieņemot, ka valstu tiesas varētu izdot rīkojumu par konfiskāciju saskaņā ar 2012. gada aktu pat tad, ja nav notiesājoša sprieduma, nozīmētu atteikšanos no šīm garantijām» [6].

Trīs dienas pēc šī Bulgārijas Augstākās tiesas lēmuma, 2018. gada 10. decembrī, Bulgārijas parlamentā tika iesniegts likumprojekts, kas paredzēja grozīt 2012. gadā iedibināto kārtību un, neraugoties uz Bulgārijas Augstākās tiesas norādīto, paredzētu, ka «[..] kriminālprocesa izbeigšana pret atbildētājiem konfiskācijas procesā, tostarp attaisnojoša sprieduma rezultātā, neizslēdz valsts tiesības pieprasīt konfiskāciju» [7]. Desmit dienas pēc grozījumu projekta iesniegšanas parlaments to pieņēma, turklāt – akceptējot arī ierosinājumu, ka šī kārtība būs attiecināma uz vēl nepabeigtajiem konfiskācijas procesiem, kas bija ierosināti vēl pirms grozījumu pieņemšanas. Turklāt šos grozījumus Bulgārija pamatoja kā tādus, ar ko nacionālajās tiesībās tiek transponēta Direktīva 2014/42/ES. [8]

Tādējādi pieteikuma iesniedzēju apsvērumu saturā tika apgalvots, ka kopš 2012. gada spēkā esošajam normatīvajam regulējumam neesot leģitīma mērķa, jo valsts, cīnoties ar noziedzību, bija «[..] apmierinājusies ar to, ka konfiscēja jebkuru aizdomīgu īpašumu. Tomēr pastāvēja risks, ka šāds mehānisms tiks piemērots selektīvi vai patvaļīgi.» [9] Tāpat iesniedzēji apgalvoja, ka šāds mantas konfiskācijas modelis neatbilstot Direktīva 2014/42/ES noteikumiem, jo neparedzēja minimālās direktīvā paredzētās garantijas un aizsardzības pasākumus, it sevišķi – standartu par to, kā nosakāma konfiscējamo aktīvu noziedzīgā izcelsme. Tāpat iesniedzēji norādīja, ka pierādīšanas pienākums attiecībā uz viņiem piederošo aktīvu izcelsmes likumību esot vērtējams kā nesamērīgs.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas būtiskākie secinājumi

Izskatot šo lietu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa pauda būtiskas atziņas, kas attiecināmas uz mantas konfiskācijas procedūras tiesiskuma aspektiem, un vēlreiz atgādinot par nepieciešamību ievērot visas no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas [10] (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) atvasināmās garantijas par taisnīgu īpašumtiesību ierobežošanas kārtību. Vienlaikus būtiski atzīmēt, ka šis Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums attīsta un turpina jau iepriekš tiesas judikatūrā nostiprināto atziņu saturu, kas attiecināmas mantas konfiskācijas tiesiskuma aspektiem. Tādējādi minētais spriedums vērtējams kopsakarā gan ar G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju [11]nostiprinātajām atziņām, gan arī lietā Todorovi un citi pret Bulgāriju [12] aplūkotajiem apstākļiem un Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumiem par pierādīšanas pienākumu un pienākumu noskaidrot saistību starp apgalvoto noziedzīgo rīcību un konfiskācijai pakļaujamajiem aktīviem.

Šajā aspektā jāatgādina, ka, izskatot lietu Todorovi un citi pret Bulgāriju, Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra – samērīguma izvērtēšanai starp mantas konfiskācijas apmēru un tiesībām uz īpašumu ir nepieciešams konstatēt cēlonisko sakarību starp jebkuru prettiesisku darbību un konfiscēšanai pakļauto mantu, proti, ka tās izcelsme saistīta ar noziedzīgo nodarījumu. [13]

Arī konkrētajā lietā pieteikuma iesniedzēji apgalvoja, ka Bulgārijā īstenotā mantas konfiskācijas procedūra uzskatāma par patvaļīgu, netaisnīgu un tādējādi arī par Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pantam un Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktam un 13. punktam neatbilstošu, tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka sūdzības izskatīšanas tvērums ierobežojams ar Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pantu. [14]

Bulgārijas valdība tiesvedības ietvaros bija norādījusi, ka iesniegtie pieteikumi neesot izskatāmi Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo pieteikumos nebija pietiekami skaidri identificēts tas, ka noticis tieši Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pantā paredzēto tiesību aizskārums, kā arī nebija izmantojuši procesuālos instrumentus, kas ļautu vērsties pret atbildīgajām institūcijām nacionālajā līmenī, tādējādi lūdzot kompensēt nodarīto kaitējumu. [15]

Šajā aspektā Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka pēc būtības iesniedzēju pieteikumi esot tieši saistīti ar Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pantā paredzēto tiesību aizskārumu, jo jau nacionālajā līmenī viņi «[..] centās aizstāvēt savas īpašumtiesības, apgalvojot, ka viņu īpašumi ir iegūti likumīgi un ka prezumpcija par šo īpašumu nelikumīgu izcelsmi uz viņiem neattiecas» [16]. Savukārt attiecībā uz otro Bulgārijas valdības argumentu Eiropas Cilvēktiesību tiesa skaidroja, ka valsts atbildība par personām nodarīto kaitējumu iestājas tikai tad, ja valsts darbība vai lēmumi bijuši prettiesiski. Līdz ar to minētais prettiesiskuma fakts, vēl nebūdams pierādīts, nemaz nevarēja kalpot par pamatu šī atlīdzināšanas mehānisma izmantošanai. [17]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vispirms atgādināja, ka Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pantā, kas paredz tiesības uz netraucētu tiesību uz īpašumu izmantošanu, ietver trīs atsevišķus noteikumus: tiesības uz īpašumu kā vispārēju principu; šo tiesību ierobežošanas nosacījumus un tiesību uz īpašumu izmantošanas kontroli saskaņā ar vispārējām interesēm. Lai gan līdzšinējā judikatūrā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka mantas konfiskācijas procedūra var tikt vērtēta kā tiesību uz īpašumu izmantošanas kontrole saskaņā ar vispārējām interesēm, citos gadījumos šī procedūra var tikt aplūkota arī kā īpašuma atņemšana kopumā. [18] Tomēr, kā skaidroja tiesa, starp šo metodoloģiju neesot principiālas atšķirības, jo šie principi būtībā esot vienādi un tādējādi Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pantā nostiprināto tiesību aizskārums ir samērīgs un attaisnojams, ja tas ir noteikts ar likumu, tiek īstenots sabiedrības interesēs un nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp vispārējo interešu prasībām un iesniedzēja tiesībām. [19]

Vērtējot Bulgārijas nacionālo regulējumu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa vispārīgi atzina, ka 2012. gadā pieņemtais noregulējums esot vērsts uz konkrēta leģitīmā mērķa un sabiedrības interešu aizsardzību, proti, novērst nelikumīgi iegūta īpašuma iegūšanu un izmantošanu noziedzīgu vai administratīvu pārkāpumu rezultātā. [20]

Atsaucoties uz Todorovi un citi pret Bulgāriju [21], kur, vērtējot mantas konfiskācijas regulējumu līdz 2012. gadam, Eiropas Cilvēktiesību tiesa bija atzinusi, ka minētā kārtība esot radījusi pārmērīgu slogu tieši uz tām personām, kuru aktīvi tika pakļauta konfiskācijai, un tādējādi tiesvedības procesā novirzīja līdzsvaru par labu valstij, arī šajā lietā palātas tiesneši norādīja, ka pastāvot bažas par iepriekšējā noregulējuma defektu pārnesi uz jauno normatīvo ietvaru.

Tā, piemēram, 2012. gadā pieņemtajā regulējumā bija paredzēts ļoti plašs predikatīvo noziedzīgo nodarījumu klāsts, kas bija salīdzināms ar iepriekš spēkā esošo noregulējumu, tādējādi ļaujot konfiskācijas procedūru uzsākt ne tikai par sevišķi smagiem noziegumiem, kā, piemēram, narkotiku tirdzniecību vai organizēto noziedzību, bet arī par virkni mazāk smagu nodarījumu, par kuriem varēja pieņemt, ka to izdarīšana vienmēr rada ienākumus. [22]

Eiropas Cilvēktiesību tiesas vērtējumā, arī laika periods, par kuru varēja izvirzīt apgalvojumu par personas aktīvu izcelsmes nelikumību, proti, 10 gadi, arvien uzskatāms par ievērojamu, turklāt konfiskācija varēja tikt vērsta arī uz aktīviem, kas, iespējams, iegūti tādu nodarījumu rezultātā, kas izdarīti pirms 2012. gada noregulējuma spēkā stāšanās. Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka minētais noregulējums kopsakarā ar personas pienākumu savu aktīvu izcelsmes likumību varēja radīt nesamērīgu apgrūtinājumu. [23]

Būtisks ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzinums, ka, lai gan Cilvēktiesību konvencija neaizliedz iespēju valstīm savā nacionālajā noregulējumā noteikt fakta vai legālās prezumpcijas, tomēr «[..] šāda prezumpcija šajā lietā funkcionē kopā ar iepriekš aprakstītajām grūtībām, kas radās iesniedzējiem, proti, tām, kuras bija saistītas ar 2012. gada likuma plašās darbības jomu» [24]. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa piebilda, ka tā «[..] [neesot] pārliecināta, ka ienākumu avotu «likumību» ir viegli pierādīt» [25].

Spriedumā pausta kritika arī par apstākli, ka ar Bulgārijas tiesībām tika radīta tāda kārtība, kas mantas nelikumīgo izcelsmi ļāva prezumēt, balstoties ar vērtējumu par to, ka attiecīgā persona ilgstošā laikposmā varētu būt iesaistījusies dažādās prettiesiskās vai noziedzīgās darbībās. [26] Šajā aspektā, atsaucoties uz iepriekšējo judikatūru, Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra – lai mantas konfiskācija atbilstu Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pantam, ir nepieciešams nodrošināt, ka nacionālajām tiesām ir pietiekamu ziņu esība par noziedzīgo darbību, no kuras, iespējams, iegūti konfiscējamie līdzekļi, un pamatoti jāpierāda, ka šie līdzekļi varētu būt iegūti no šīs darbības. [27] Tādējādi ir būtiski, lai «[..] nacionālās tiesas sniegtu konkrētu informāciju par noziedzīgajiem vai administratīvajiem nodarījumiem, kuru rezultātā, iespējams, tika iegūti konfiscējamie aktīvi, un pamatoti pierādītu, ka starp šiem nodarījumiem un attiecīgajiem aktīviem varētu būt saistība.» [28]

Ievērojot šos secinājumus, Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot R. Jordanova pieteikumā izklāstīto situāciju, skaidroja – lai gan par patvaļīgiem nevarot uzskatīt nacionālās tiesas secinājumu, ka R. Jordanova un viņa sievas ienākumi neesot «likumīgas» izcelsmes, tomēr «[..] šāds secinājums pats par sevi nav pietiekams, lai pamatotu iesniedzēja līdzekļu konfiskāciju. Kā minēts iepriekš, lai konfiskācija tiktu uzskatīta par atbilstošu 1. protokola 1. pantam, valsts iestādēm papildus bija jāsniedz konkrēti dati par kriminālpārkāpumiem vai administratīvajiem pārkāpumiem, kuru rezultātā, iespējams, tika iegūti strīdus aktīvi, kā arī jāpierāda saikne starp jebkuru šādu darbību un attiecīgajiem aktīviem» [29]. Bulgārijas tiesas kā vienīgo šāda veida noziedzīgo darbību, kas bija attiecināma uz iesniedzēju, uzskatīja Bulgārijā izdarīto noziedzīgo nodarījumu, no kura nebija gūts nekāds finansiāls labums, tomēr starp šo nodarījumu un konfiscētajiem aktīviem netika pierādīta nekādas saiknes esība, [30] un «[t]ā vietā tiesas uzskatīja, ka aktīvi, kuru konfiskācija tika pieprasīta, bija konfiscējami kā «nelikumīgi iegūti» tikai tāpēc, ka iesniedzējs nebija pierādījis nekādus likumīgus ienākumus, kas pamatotu to iegūšanu.» [31]

Konstatējot iesniedzēja R. Jordanova cilvēktiesību pārkāpumu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka šāds regulējums neļauj nodrošināt taisnīgu līdzsvaru, kāds nepieciešams, īstenojot tiesību uz īpašumu ierobežošanu. [32]

Arī attiecībā uz citu iesniedzēju pieteikumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesa formulēja analoģisku secinājumu, ka «taisnīgu līdzsvaru» ļauj panākt tikai pienācīga izvērtējuma sniegšana par materiāliem, kas pierāda, ka iespējami noziedzīgās vai prettiesiskās darbības ir ļāvušas iegūt attiecīgos aktīvus. [33]

Ievērojot secinājumu, ka minētie Bulgārijas noregulējuma defekti uzskatāmi par procesuāla rakstura trūkumiem, Eiropas Cilvēktiesību tiesa akcentēja, ka nacionālās tiesvedības atjaunošana un atkārtota lietas izskatīšana atbilstoši tiesas secinājumiem būtu piemērots līdzeklis pārkāpuma novēršanai. [34]

Rezumējot izklāstu par aplūkoto 26. septembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, jāsecina, ka šis nolēmums iederīgi papildina jau līdzšinējo Strasbūras tiesas judikatūru jautājumos, kas saistīti ar noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas procedūru dažādās Eiropas Padomes dalībvalstīs. Tādējādi spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju nebūtu aplūkojams autonomi no, piemēram, jau 2021. gada vasarā pasludinātā nolēmuma lietā Todorovi un citi pret Bulgāriju. Tādējādi arī šis Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums attīsta un turpina jau iepriekš tiesas judikatūrā nostiprināto atziņu, ka mantas konfiskācijas procedūras tiesiskumam ir nosakāma augsta latiņa, jo minētā procedūra ir saistīta ar personas tiesību uz īpašumu hipotētisku aizskāršanu.

Nav arī šaubu, ka lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju paustie secinājumi cilvēktiesību un pietiekamu procesuālo garantiju nodrošināšanas dimensijā, realizējot sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, ir ņemami vērā arī nacionālo tiesvedību ietvaros. Turklāt, ņemot vērā aplūkotajā spriedumā raksturotos faktiskos apstākļus, kur, nav divu domu, personu aktīvi patiešām pārliecinoši bija saistīti ar iespējami noziedzīgām darbībām, būtu vērts kritiski paraudzīties uz Latvijā īstenoto praksi, kad bieži vien krietni «nevainīgākās» situācijās, nekonstatējot ne mazāko saikni starp konfiscējamo mantu un hipotētiskām noziedzīgām darbībām, tamlīdzīga procedūra tomēr tiek uzskatīta par saskanīgu gan ar nacionālo pamattiesību katalogu, gan pārnacionālajiem standartiem cilvēktiesību aizsardzības jautājumos. Tādējādi, iekams pārsteidzīgi apgalvot, ka tieši šis nolēmums pelna visus laurus par taisnīguma iedibināšanu neskaidrību jūklī, kas saistāms ar procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru attiecīgajā jautājumā vērts paraudzīties retrospekcijā – vismaz kopš 2015. gada tās dienaskārtībā regulāri ir nonākuši šāda rakstura jautājumi. Cits stāsts – cik rūpīgi ar šiem nolēmumiem iepazīstas likumdevējs, tiesību normu piemērotāji un attiecīgajā jomā praktizējošie speciālisti.

[1]         Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18).

[2]         Iesniedzējs, iespējams, Beļģijā bija ievedis bulgāru strādniekus, kuri pēc tam strādāja viņam piederošos uzņēmumos bez darba līgumiem, tādā veidā gūstot vairāk nekā miljonu euro lielus ienākumus.

[3]         Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 40.

[4]         Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 47.–49.

[5]         Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A32014L0042 [skatīts 18.05.2023.].

[6]         Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 49.

[7]         Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 50.

[8]         Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 104.

[9]         Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 83.–86.

[10]      Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 13. jūnijs, Nr. 132/144 (858/859).

[11]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 28. jūnija spriedums lietā G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju (pieteikums Nr. 1828/06, 34163/07, 19029/11). Skat. arī piecu publikāciju kopu: Rusanovs E., Lielbriede L. Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas: mantisko jautājumu risināšana kriminālprocesā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279504-eiropas-cilvektiesibu-tiesas-atzinas-mantisko-jautajumu-risinasana-kriminalprocesa-v-nobeigums-vai-i/ [aplūkots 2023. gada 14. oktobrī].

[12]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 13. jūlija spriedums lietā Todorovi un citi pret Bulgāriju (pieteikums Nr. 50705/11, 11340/12, 26221/12, 71694/12, 44845/15, 17238/16 un 63214/16).

[13]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 13. jūlija spriedums lietā Todorovi un citi pret Bulgāriju (pieteikums Nr. 50705/11, 11340/12, 26221/12, 71694/12, 44845/15, 17238/16 un 63214/16), para. 276.

[14]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 68.–69.

[15]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 76.

[16]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 77.

[17]      Sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 77.

[18]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 98.

[19]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 98.

[20]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 111.

[21]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 13. jūlija spriedums lietā Todorovi un citi pret Bulgāriju (pieteikums Nr. 50705/11, 11340/12, 26221/12, 71694/12, 44845/15, 17238/16 un 63214/16).

[22]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 115.

[23]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 118.

[24]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 118.

[25]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 119.

[26]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 121.

[27]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 122.

[28]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 124.

[29]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 129.

[30]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 130.

[31]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 130.

[32]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 132.

[33]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 138.

[34]      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedums lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (pieteikumi Nr. 265/17 un Nr. 26473/18), para. 147.–148.