Biroja Blogs

Citi biroja bloga raksti

18.06.2024.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs

28. raksts

Fragments no Egona Rusanova monogrāfijas ievadvārdiem

Tradicionālā juridiski-zinātniskā pieeja tiesībām kontinentālajā Eiropā tiek saistīta ar doktrinārā analīzē balstītu šo tiesību būtības izvērtējumu, vienlaikus kalpojot kā priekšnosacījums turpmākai problēmjautājumu risināšanai attiecīgajā tiesību nozarē. [1] Tādējādi jebkuras kontinentālās Eiropas tiesību saimei piederīgas valsts nacionālās tiesību izpratnes imperatīvs priekšnosacījums ir tiesību doktrīnas kā tiesību avota atzīšana. Šī aksiomātiskā izpratne kalpo par pamatu 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas kriminālprocesa doktrīnas ģenēzes un evolūcijas analīzei.

Jēdzienam «kriminālprocesa doktrīna» grāmatā analizēto problēmjautājumu kontekstā piemīt divējāda nozīme. Šaurākā nozīmē ar to būtu saprotams viens galvenais [virs]princips kontinentālās Eiropas valstu 19. gadsimtā veiktajās reformās kriminālprocesa kodifikācijās, ieviešot no varas dalīšanas principa (teorijas) atvasināto teorētisko kriminālprocesuālo konstrukciju. Šīs reformas būtība tādējādi raksturojama kā apsūdzības uzturēšanas funkcijas nodalīšana no tiesas spriešanas funkcijas. Turpretim plašākā nozīmē šis jēdziens būtu jāsaprot kā klasiskā kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīna [2], no kuras atvasināmas procesuālās konstrukcijas jeb modeļi. Specifiskas īpatnības, kas piemīt katrai kriminālprocesuālajai konstrukcijai, to tehniskā rakstura dēļ ir pamats uzskatīt par arhetipiem, tomēr pat no kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas atvasināmos kriminālprocesa arhetipus šī pētījuma ietvaros jāuzlūko kā «kriminālprocesa doktrīnu» tās plašākā nozīmē. Tādējādi atbilde uz jautājumu par nacionālās «kriminālprocesa doktrīnas» ģenēzi un evolūciju būtu meklējama, salīdzinot Latvijas kriminālprocesu raksturojošo doktrīnu starpkaru periodā ar kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnu un no tās atvasinātajiem arhetipiskajiem kriminālprocesa modeļiem, kas radīja ierosmes nacionālās kriminālprocesuālās kārtības reformēšanai, vienlaikus ielāgojot analizējamā laikposma no 1918. gada 18. novembra līdz 1940. gada 17. jūnijam (turpmāk – starpkaru periods) politiskās un sociālās īpatnības.

Īpatnējā tiesiskā situācija, kurā Latvija de facto atradās pēc neatkarības pasludināšanas, ietekmēja tiesu iekārtas juridisko konstruktu, pilnībā pārņemot arī Krievijas impērijas kriminālprocesuālo noregulējumu. Šis aspekts savukārt ir nozīmīgs zinātniskajā diskursā par tiesu un tiesību kontinuitātes konstatēšanu kriminālprocesuālajā jomā, tam evolucionējot līdz mūsdienām, principiāli izskaidrojot autora pētniecisko ieceri – vai starpkaru perioda kriminālprocesuālistiem «krievu modelis» bija vienīgi tehniski tiesvedības noteikumi vai tomēr pašpietiekams tiesību akts, kuru bija vērts doktrināri-teorētiski attīstīt. Tādējādi autora mērķis ir sniegt ieskatu, vai Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesa doktrinārā izpratne tiesas iepriekšējās izmeklēšanas un kriminālprocesa reformēšanas jautājumos atbilda Rietumeiropas jeb specifiski kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnai.

[1]        Sal. Tiller E., Cross B. F. What is Legal Doctrine. Northwestern University Law Review, Vol. 100, 2006, No. 1, p. 517.-533.; sal. Peczenik A. Scientia Iuris: An Unsolved Philosophical Problem. Ethical Theory and Moral Practice, Sep., 2000, Vol. 3, No. 3, p. 273.–274.

[2]        Sk. Rusanovs E. Rietumeiropas vēsturiskās kriminālprocesa doktrīnas evolūcijas nekonsekvences un problēmas Latvijā. Grāmata: Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva: Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Redkolēģijas priekšsēdētāja K. Strada-Rozenberga. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 389.–396. lpp.