Biroja Blogs

10.08.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs

Justīcija rūtainos flaneļa darba kreklos

Kā trāpīgi ir norādījis viens no ievērojamākiem Vācijas kriminālprocesa vēstures pētniekiem Berlīnes Humboltu Universitātes (Humboldt-Universität zu Berlin) asociētais profesors Aleksandrs Ignors (Alexander Maria Ignor, 1953), būtībā visā krimināltiesību vēsturē līdz pat mūsdienām nav bijusi fāze, kad nebūtu notikušas rosīgas vaimanas par procesu ilgumu. [1] 

Arī cēloņi izrādās visos laikos ir bijušo visnotaļ universāli, piemēram, 18. gadsimta otrajā pusē – 19. gadsimta sākumā vācu zemēs kritikas centrā bija gan tā laika inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa [2] smagnējums (tehniskā izpildījuma īpatnības, kas izpaudās pārliekā skrupulozumā [3]), gan tiesnešu tūļīgums un flegmatisms, gan pierādījumu novērtēšanas teorētiskie aspekti, gan arī, pašsaprotami, «pārprastā cilvēkmīlestība» un advokātu traucējošā ietekme. [4]

Savukārt metodiska rakstura piedāvājumos nekas jauns kopš tā laika netika izdomāts. Skanot balsīm par procesa vienkāršošanu, galu galā, tas vienmēr tika izdarīts uz potenciālā vainīgā (apsūdzētā) procesuālo tiesību un garantiju rēķina. Iespējams, aizvien tuvojoties tam, ka process «izpaužas paātrinātā sodīšanā, kad apsūdzēto liktenis ir tikpat kā jau izlemts iepriekš un tiesas process ir pagrimis līdz tukšai formalitātei, tad aizstāvība kļūst par lieku greznību» [5].

Līdzīgi nekad nav arī trūcis izdomas minētā it kā «vispārējā labuma» pamatojumam. Latvijā «tautai vitāli svarīgie» pārgrozījumi šobrīd ir iemarinēti «bezkompromisa tiesiskuma» mērcē.

Un kā nu tagad visiem visnotaļ nožēlojamā Wording[ā] [6] ir ticis izskaidrots, tad saskaņā ar šo intelekta kalngalus demonstrējošo «bezkompromisa tiesiskuma» definīciju, tas nozīmējot to, ka tiesneši «neved sarunas ar noziedzniekiem vai neved sarunas ar savu sirdsapziņu» [7], šādi līdz ar to arī ik uz soļa demonstrējot savu «bezkompromisa profesionālismu». Gandrīz kā: «Russo turisto. Obliko morale. Ferštējen?» [8].

Kā zināms, šobrīd minētā saukļa fonā jau ir atrisināts jautājums par speciālo tiesu izveidi [9]. Pašsaprotami, ka tās nepieciešamības pamatojumam sākotnēji izskanēja visnotaļ nekonkrētas atsauces uz «ārvalstu pieredzi», acīmredzot, – kaut kur Tomasa Mora (Thomas More14781535) aprakstītajā «Utopijā» [10] (1516) jeb, citiem vārdiem, «vietā, kuras nav», acīmredzot, pierādot, ka ne tikai kultūrvēsturiski «mēs neesam tik plakani, kā mēs iedomājamies. Mēs esam tikpat daudzdimensionāli, kā vācieši, franči vai itāļi» [11].

Šeit salīdzinājumam, iespējams, vietā būtu arī citēt ironisko Juridisko zinātņu doktora, M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes katedras vadītāja Profesora Leonīda Golovko (Леонид Витальевич Головко, 1967) izteikumu par dažādu nereti sastopamo it kā «ārvalstu labās pieredzes» argumenta izmantotāju intelektuālo kapacitāti: «[z]inot personiski attiecīgo «koncepciju autorus», kuri it kā esot dziļi izpētījuši franču, vācu u. c. pieredzi, varu droši apgalvot, ka franciski un vāciski viņi var pateikt tik vien kā «mersī» un «danke šēn» (iespējams, varbūt arī ‒ «hende hoh»). Dziļai Eiropas mantojuma izpētei man tas tomēr šķiet nepietiekoši.» [12] 

Tikpat eksaltēti izskanēja apņemšanās nekavējoties reformēt spēkā esošo Kriminālprocesa likumu, pat piedāvājot «ieviest vienu normālu Vācijas kriminālprocesu» [13]. Saprotams, ka nekur tālāk par demagoģisku retoriku apšaubāma izskata un izcelsmes elektorātam, kas nereti gandrīz par (jeb drīzāk pret) jebkuru jautājumu piketē pie Saeimas nama ar viena un tā paša satura plakātiem, kuru būtību varētu izteikt īsi: «Nāvi oligarhiem!» vai «Visu varu tautai!», domātais triks nenonāca un nemaz nevarēja nonākt.

Lai gan, kas attiecas uz mūsdienu kriminālprocesa «vācu modeli», protams, šāda ideja būtu visnotaļ atbalstāma. Taču diemžēl tā būtu reāla vienīgi tad, ja šī iecere tiktu realizēta antīkā teātra žanra stilā ar tam raksturīgo deus ex machina [14] paņēmienu un gluži kā Vasarsvētkos, proti, vienlaikus ar pašu vāciešu izpratnes par viņu kriminālprocesu, tajā skaitā, vismaz 143 gadu laikā apkopotās judikatūras un komentējošās literatūras gluži kā «svētā gara» nolaišanos visa Latvijas justīcijas korpusa galvās vienlaicīgi. Tomēr tad diez vai šāds rezultāts apmierinātu pašus «reformatorus», jo tas atrastos pilnīgā pretrunā ar «tautas milicijas juridiskās skolas» veiktajiem eksperimentiem šobrīd.

Citiem vārdiem sakot, juridisko eksperimentu veicēji nokļūtu stuporā [15] un šokā, kad viņiem būtu jāievēro fundamentālas apsūdzētā tiesības un strikti jānošķir policejiskās valsts apsūdzības un tiesas funkcijas.

Tāpēc drīzāk, ievērojot, ka zināšanas par to, kāds īsti «vācu kriminālprocess» šobrīd daudz cietušajai latviešu tautai ir vajadzīgs, tā propagandistiem bija par īsu, bet izvēle kā zviedru galdā īstenībā bija liela – sākot jau no minētās Karolīnas līdz 1877. gadam, Vācijas 1877. gada Kriminālprocesa modelis, Šiffera/Goldšmita modelis [16] un pat nacistiskās Vācijas kriminālprocesa projekts «Das kommende deutsche Strafverfahren» [17] (tulk. no vācu val. – «šurp nākošais vācu kriminālprocess»), kurš, cita starpā, tā arī nekad netika pieņemts, tad arī pie ratiem palikušajiem atlika vienīgi zīlēt vai intuitīvi minēt, kas tad īsti ar to bija domāts. Diemžēl politiskās realitātes kontekstā saklausāmas ir vienīgi pēdējā intonācijas, it īpaši sadaļā par «veselīgo tiesisko izjūtu». Tādējādi manipulācijai ar «vācu kvalitāti» (droši vien ar to domājot – buramvārdus – «Ordnung muss sein» [18]) visdrīzāk tika iedalīta vienīgi spīdīga konfektes papīriņa loma, lai labāk varētu iebarot ideju par kriminālprocesa reformēšanu vēlamajā virzienā, tajā skaitā, par speciālo tiesu izveidi, jo saprotams, ka pavisam atklāta nostalģija pēc padomju kriminālprocesa dzelžainā tvēriena izraisītu tikpat nereflektētu sašutumu un kritiku, vadoties pēc vispārpieņemtā: «krievi nāk!».

Vēlreiz atgriežoties pie odiozās diskusijas, zīmīgi arī, ka formulu «Una lex – una iustitia omnibus» («Viens likums – viena taisnība visiem») no sešiem diskusijas dalībniekiem atcerējās vienīgi žurnāliste. Īsi, skaidri un pareizi. Līdz ar to, atklājot šo jau banālo patiesību, īstenībā minētajai diskusijai vajadzēja arī beigties, aiztaupot radošās mokas, definējot, kas tad īsti ir «bezkompromisa tiesiskums». 

Atgriežoties pie «nerunāšanas ar noziedzniekiem» jautājuma, kriminālprocesa vēstures zinātnē šo pieeju klasificē kā pašu pirmo un elementārāko inkvizitoriālā kriminālprocesa paveidu līdzās, piemēram, lauku kara tiesai (военно-полевой суд) un dēvē par kriminālizrēķināšanos (уголовная расправа) [19]. Un patiešām cilvēces vēsturē vispārzināmos «politiskās justīcijas» gadījumos nekad nav bijušas apsveicamas sarunas nedz ar šķiras ienaidniekiem, nedz ar savu sirdsapziņu. Vai patiešām sirdsapziņa ir vienīgi himera [20], no kuras atbrīvotu un visu atbildību par to uzņemtos kāds vietējais «fīreriņš» [21]?  Ko savā konsekvencē nozīmē tiesāt, nesarunājoties ar sirdsapziņu, uzskatāmi parāda Vladimira Zazubrina (Влади́мир Я́ковлевич Зазу́брин, 1895-1937) 1923. gadā sarakstītā novele «Skaida» (oriģ. – «Щепка»), it īpaši tās ekranizētajā versijā «Čekists» (oriģ. – «Чекист») [22], ko autors iesaka visiem noskatīties.

Un visbeidzot par fenomenālo vārdkopu – tiesneša «bezkompromisa profesionālisms». Visu sabojā apzīmētājs «bezkompromisa». Ar vārdu profesionālisms lielākoties saprot kāda speciālista augstu kvalifikāciju un pat meistarību. [23] Un tāds šis speciālists, tajā skaitā, tiesnesis, vai nu ir vai nav. Un tam nav un nevar būt nekāds sakars ar «kompromisu» vai «bezkompromisu». Tas ir dotums, ko piedzīvo vienkopus ar objektīvām zināšanām, iegūstot gan dzīves, gan arī prakstisko pieredzi. Kā norādīja izcilais tiesībzinātnieks Prof. Pauls Mincs (1868−1941) «sakārtotas tiesvedības vērtība ir mazāk atkarīga no tiesu iekārtas likuma kā tāda pilnības, nekā no tiesnešu personiskajām īpašībām, to objektivitātes un patstāvības» [24]. 

Klasiskā inkvizīcijas procesa veicējs, jeb, ja gribat, «inkvizitors» – grāfs Ludvigs Johans Augusts fon Mellīns (Ludwig Johann August von Mellin, 1754–1835–, izmeklējot kādu latviešu jaunieša Frīdriha Lūdes lietu par slepkavību laupīšanas nolūkos, līdz mūža galam mocījās sirdsapziņas pārmetumos, pieļaujot, ka tomēr ir nodarījis netaisnību šim puisim. [25]

Diemžēl «bezkompromisa profesionālisms» šeit drīzāk izklausās pēc tāda kā sausā atlikuma jau pēc «nerunāšanas ar sirdsapziņu», jeb, citiem vārdiem, pēdējās nokaušanas.

Tādēļ «bezkompromisa profesionālisms» tiesā izklausās, mazākais, ļoti nelāgi. Tiesa paceļas pāri pušu emocijām, «atrod[oties] starp šiem diviem pretnostatītajiem spēkiem jeb, pareizāk sakot, tā atrodas virs tiem [..] neiejaucas pušu strīdā. Tā bezkaislīgi taisa savu spriedumu» [26]. Tiesai piemīt arī zināms sakrāluma un svinīguma oreols ar visiem tā atribūtiem – mantijas, amatu zīmes, lietišķs apģērbs un pat adekvāta sejas rota vīriešiem. Atmetot to visu, justīcija pārtaptu par konveijeru, pie kura kā fabrikā rautos vīri un sievas rūtainos flaneļa darba kreklos cietām, neizteiksmīgām sejām, pildot piecgades plānu atbilstoši vienīgās partijas direktīvām. 

Kāda no tā visa ir morāle? Vispirms, droši vien, apdomāt, ko, kur, kam un kā pateikt. Tomēr, varbūt arī ir labi, ka šādas pārteikšanās pēc Freida notiek savlaicīgi, lai gan šajā konkrētajā gadījumā – diemžēl jau novēloti. Acīmredzot, to, kas patiesībā notiek politiķu zemapziņas dzīlēs, sabiedrības interesēs patiešām būtu vēlams noskaidrot krietni vien iepriekš, pirms tā dodas pie vēlēšanu urnām… 

[1]         Ignor A. Geschichte des Strafprozesses in Deutschland 1532–1846: von der Carolina Karls V. bis zu den Reformen des Vormärz: Harmonie von Sicherheit und Freiheit. Paderborn [u.a.]: Schöningh, 2002, S. 160.

[2]         1532. gada 27. jūlijā pieņemtais materiālo un procesuālo krimināltiesību avots − Constitutio criminalis Carolina jeb Karolīna. Vācijas krimināltiesību un kriminālprocesa kodekss, kas bija spēkā līdz 1870. gadam. Die Peinliche Gerichtsordnung Kaiser Karls V. von 1532 (Constitutio Criminalis Carolina).

[3]         Skrupulozs [vācu skrupulos < lat. scrupulosus] – rūpīgs, precīzs; arī pedantisks, sīkumains. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2005, 780. lpp.

[4]         Ignor A. Geschichte des Strafprozesses in Deutschland 1532–1846: von der Carolina Karls V. bis zu den Reformen des Vormärz: Harmonie von Sicherheit und Freiheit. Paderborn [u.a.]: Schöningh, 2002, S. 161–174.

[5]         Mintz P. Extraordinäre Strafjustiz. Rechtsgeschichtliche Studien. Riga: W. F. Häcker, 1918, S. 152.; Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Tiesību vēstures studijas. Rusanova E. tulkojums. Personiskais arhīvs, 43. lpp. [nepublicēts materiāls].

[6]         Vārdu salikums, lai kaut ko izteiktu, vai stils, kādā vārdi tiek lietoti. Sk. American Heritage Dictionary of the English Language. Fifth Edition. [B. v.]: Houghton Mifflin Harcourt, 2015.

[7]         Ko nozīmēs topošās valdības deklarācijā ierakstītais bezkompromisa tiesiskums. Tieša runa. Latvijas Televīzijas 2019. gada 15. janvāra raidījums. (no 00:01:43 līdz 00:03:00). Pieejams: Ko nozīmēs topošās valdības deklarācijā ierakstītais bezkompromisa tiesiskums [aplūkots 2020. gada 2. februārī].

[8]         «Krievu tūrists. Morālais tēls. Sapratāt?» Folklorizēta frāze no Leonīda Gaidaja ( Леонид Иович Гайдай, 1923–1993) k/f «Briljanta roka» (1968). Pieejams: Russo turisto Oblico morale, Цитаты кино Бриллиантовая рука [aplūkos 2020. gada 3. augustā].

[9]         Grozījumi likumā «Par tiesu varu». Latvijas Vēstnesis, 2020. gada 30. jūnijs, Nr. 123. Bordāns: specializētas tiesas izveide komercstrīdu, ekonomisko un finanšu noziegumu lietu izskatīšanai būs nozīmīgs solis valsts tautsaimniecības attīstībai. Pieejams: Bordāns: specializētas tiesas izveide komercstrīdu, ekonomisko un finanšu noziegumu lietu izskatīšanai būs nozīmīgs solis valsts tautsaimniecības attīstībai [aplūkots 2020. gada 20. februārī].

MK atbalsta TM definētās Ekonomisko lietu tiesas kompetences. Pieejams: MK atbalsta TM definētās Ekonomisko lietu tiesas kompetences[aplūkots 2020. gada 3. februārī].

[10]      Utopija [angļu Utopia < gr. u ne, nē + topos vieta (vietas, kuras nav) vai arī sengrieķu eu, «lab» + τόπος, proti, «labklājības vieta»; pēc 16. gs. angļu domātāja T. Mora grāmatas nosaukuma] – 1. zinātniski nepamatots ideālas sabiedriskās iekārtas tēls; 2. merealizējama tagadnes pretrunu atrisināšanas ideja; 3. neīstenojams sapnis, fantāzija. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2005, 894. lpp.

[11]      Unāma E., Jansone M. Pirmais prezidentūras gads aizvadīts. Saruna ar Valsts prezidentu Egilu Levitu. Pieejams: Pirmais prezidentūras gads aizvadīts. Saruna ar Valsts prezidentu Egilu Levitu [aplūkots 2020. gada 3. augustā].

[12]      Головко Л.В. Институт следственных судей: американизация путем манипуляции. Pieejams: Институт следственных судей: американизация путем манипуляции [aplūkots 2020. gada 3. augustā].

[13]      Sk. Ko nozīmēs topošās valdības deklarācijā ierakstītais bezkompromisa tiesiskums. Tieša runa. Latvijas Televīzijas 2019. gada 15. janvāra raidījums. (no 00:25:37 līdz 00:25:50). Pieejams: Ko nozīmēs topošās valdības deklarācijā ierakstītais bezkompromisa tiesiskums [aplūkots 2020. gada 2. februārī].

[14]      Sengrieķu teātrī ar mechane (μηχανῆς) saprata krānu, kas ļāva aktieri pacelt pāri skatuvei. Antīkajā teātrī ar šo izteicienu saprata dieva parādīšanos, «nolaižoties no debesīm»ar minētā mehānisma palīdzību, lugas izskaņā, atrisinot visas varoņu problēmas. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 871. lpp.

[15]      Stupors [lat. stupor sastingums] – med. nomāktības stāvoklis – pilnīga nekustība, klusēšana, nejutība (arī pret sāpēm) – psihisku slimību gadījumos. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 813. lpp.

[16]      Pēc revolūcijas (1918–1919) Vācijā bija nepieciešamība saskaņā ar jaunajiem valsts tiesiskajiem un politiskajiem nosacījumiem izstrādāt atbilstošu kriminālprocesa un tiesu iekārtas koncepciju, turklāt nepieciešamības gadījumā pat pirms materiālo krimināltiesību reformas. 1920. gada sākumā Tieslietu ministrs Oigens Šiffers (Eugen Schiffer, 1860–1954) publicēja likumprojektu, ko bija izstrādājis Frīdriha-Vilhelma universitātes Berlīnē Prof. Džeims Goldšmits (James Goldschmidt, 1874–1940). Tiesas iepriekšējās izmeklēšanas institūtā pamatoti tika saskatīta vecā inkvizīcijas procesa paliekas, tomēr vienlaicīgi netika izcelts, ka pati institucionālas tiesas klātbūtne pirmstiesas stadijā bija kļuvusi relatīvi formāla bīstami pieaugušās prokurora varas dēļ. Taču 20. gados «Šiffera/Goldšmita projekts» pat nenokļuva nacionālajā sapulcē, jo pret to iebilda Prūsijas valdība. Vācijā tiesas iepriekšējo izmeklēšanu atcēla pēc 55 gadiem ar 1974. gada 11. decembra likumu «Par kriminālprocesuālo tiesību reformu». Vormbaum T. Einführung in die moderne Strafrechtsgeschichte. Hagen: Springer-Verlag Berlin Heidelberg, Aufl. 3, 2016, S. 170–172, 195.

[17]      Sk. Gürtner F. Das kommende deutsche strafverfahren: bericht der amtlichen Strafprozesskommission. Berlin: R. v. Decker’s verlag, G. Schenck, 1938. Nacistiskās Vācijas kriminālprocesa reformas komisijas ziņojumu krājums.

[18]      «Ordnung muss sein» − «Kārtībai jābūt» – paruna, ar kuru kā vienu no galvenajām klišejām raksturo vācu kultūrai piedēvēto «kārtības mīlestību» («vācu pamatīgumu»). Viens no mīļākajiem Prūsijas karaļa Frīdriha II jeb Frīdriha Lielā (Friedrich II. / Friedrich der Große, 1712–1786) izteikumiem. To labprāt lietoja arī Pauls fon Hindenburgs (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg, 1847–1934) – Vācijas (Veimāras Republikas) prezidents (1925–1934), kurš 1933. gada 30. janvārī iecēla Ādolfu Hitleru (Adolf Hitler, 1889–1945) par kancleru. Secīgi šī frāze 20. gadsimta trīsdesmitajos gados kļuva slavena visā pasaulē. Sk. Graudenz J. German pilots course is a long, hard grind. In: 𝔗𝔥𝔢 𝔑𝔢𝔴 𝔜𝔬𝔯𝔨 𝔗𝔦𝔪𝔢𝔰, 1930, November 9, p. 7. Taču vēl 19. gadsimta vidū bija pazīstamas arī šīs pašas parunas garākas versijas: «Ordnung muss sein, sagte Hans, da brachten sie ihn in das Spinnhaus» («Kārtībai ir jābūt, teica Hans, un ielika viņu psihenē») vai arī: «Ordnung ist das halbe Leben und Unordnung die andere Hälfte» («Kārtība ir puse dzīves. Nekārtība – otra puse»).

[19]      Смирнов А. Модели уголовного процесса. Санкт-Петербург: Наука, 2000, c.112–117.

[20]      Himera [gr. Chimaira] – sengrieķu mitoloģijā – ugunsspļāvējs nezvērs ar lauvas galvu; nepiepildāms fantāzijas auglis. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2005, 284. lpp.

[21]      Objektivitātes labad jānorāda, ka saskaņā ar zinātniskās literatūras avotiem šis vispārpazīstamais Ādolfam Hitleram (Adolf Hitler, 1889–1945) piedēvētais izteikums visdrīzāk gan ir vēstures viltojums.

[22]      «Чекист». Pieejams: Чекист [aplūkots 2020. gada 3. augustā.]

[23]      Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2005, 604. lpp.

[24]      Mintz P. Extraordinäre Strafjustiz. Rechtsgeschichtliche Studien. Riga: W. F. Häcker, 1918, S. 153.; Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Tiesību vēstures studijas. Rusanova E. tulkojums. Personiskais arhīvs, 44. lpp. [nepublicēts materiāls].

[25]      Sk. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 117–178.

[26]          Минц П. Уголовный процесс: по лекціям проф. Минца. Рига: [b.i.], 1922/23, 1. lpp.