Biroja Blogs

Citi biroja bloga raksti

25.05.2024.

Tomass Manns

24. raksts

Domas kara laikā [1]

Tulkotāju piezīme. Kad 1914. gada 28. jūlijā Eiropā uzliesmoja Pirmais pasaules karš, Vācijā kara pirmais mēnesis līdzinājās ilgām patriotiskām svinībām [2] – ļaudis nelikās steidzamies apjaust vai novērst tuvojošos postažu un iznīcību, kuru nesa turpmākie četri militārā konflikta gadi. Gluži pretēji – rakstnieki, dzejnieki, dziedātāji un daudzi citi mākslas nozaru pārstāvji savos radošā darba rezultātos cildināja karu un tā nesto vienotības un nacionālās apziņas spēku. Raugoties uz šī brīža ģeopolitiskajām norisēm, kas ļoti līdzīgs ir vērojams Krievijas Federācijā, radošo jomu pārstāvjiem pievienojoties režīma vadītāja radītās asiņainās kultūras adeptu pulkam. Un tāpēc šķiet, ka visi civilizētās pasaules centieni no šī delīrija murgiem atsvabināt tos, kuri it kā skaitās esam civilizācijas un kultūras vērtību nesēji, bijuši velti. Tulkotāju uzmanību šajā ziņā saistīja vācu rakstnieka Tomasa Manna (Thomas Mann, 1875–1955)  mazpazīstamā un neviennozīmīgi vērtētā 1914. gadā publicētā eseja «Domas kara laikā», kurā minētais autors atspoguļojis jēdzienu «civilizācija» un «kultūra» fundamentālo pretnostatījumu, paverot plašāku izpratnes apvārsni par to indivīdu domāšanas dzīlēm, kas kara laikā steidz to cildināt. Iespējams, šis latviešu valodā iztulkotais esejas fragments daudz precīzāk ļaus izvairīties no turpmākām jēdzieniskām manipulācijām, kas vardarbīgā neprātā dzīvojoša pūļa neglītos vaibstos cenšas noslēpt aiz «kultūras» maskas.

***

Atslēgas vārdu «kultūra» un «civilizācija» lietojumā ir vērojama liela neprecizitāte un patvaļa, īpaši ikdienas presē – gan Vācijā, gan ārzemēs. Bieži vien šķiet, ka tie tiek sajaukti kā sinonīmi, bieži vien šķiet, ka pirmais tiek uzskatīts par otrā uzlabojumu vai otrādi – paliek neskaidrs, kurš stāvoklis patiesībā ir augstāks un cēlāks. No savas puses, es pats esmu izstrādājis šādus terminus.

Civilizācija un kultūra ne tikai nav viens un tas pats, bet tās ir pretstati, tās veido vienu no mūžīgā pasaules gara un dabas antagonisma un pretrunu daudzveidīgajām izpausmēm. Neviens nenoliegs, ka, piemēram, Meksikai tās atklāšanas laikā bija kultūra, bet neviens neapgalvos, ka tā tajā laikā bija civilizēta. Kultūra acīmredzot nav barbarisma pretstats; drīzāk tā bieži vien ir tikai stilīgs mežonīgums, un no visām senajām tautām civilizēti bija varbūt tikai ķīnieši. Kultūra ir vienotība, stils, forma, attieksme, gaume, tā ir zināma garīga pasaules organizācija, lai cik tā būtu piedzīvojumiem bagāta, dīvaina, mežonīga, asiņaina un briesmīga. Kultūra var ietvert orākulus, maģiju, pederastiju, cilvēku upurēšanu, kulta formas, inkvizīciju, dedzināšanu uz sārta, Svētā Vita dejas, raganu prāvas, indes slepkavību uzplaukumu un viskrāsainākās riebeklības. Civilizācija tomēr ir saprāts, apgaismība, nomierināšana, skepse, izšķīdināšana, – gars.

Jā, gars ir pilsonisks: tas ir instinktu, kaislību ienaidnieks, tas ir antidemonisks, antiherojisks, un ir tikai šķietama pretruna teikt, ka tas ir arī antiģeniāls.

Ģēnijam, īpaši mākslinieciskā talanta formā, var piemist gars un gara ambīcijas, tas var ticēt, ka ar gara palīdzību iegūst cieņu, un izmantot to dekorēšanai un efektam, – tas nemaina faktu, ka pēc savas dabas un izcelsmes tas pieder pilnīgi citai pusei, – tā ir emanācija no dziļākas, tumšākas un karstākas pasaules, kuras pārveidošanu un stilistisku pieradināšanu mēs saucam par kultūru. Garīgā, intelektuālā, jutekliskā, jutekliskā, pat asprātīgā sajaukšana ar ģeniālo patiešām ir moderna; mēs visi tiecamies uz to. Taču tā joprojām ir kļūda. Gončarovs reiz jautri un vienkārši pauda, cik ļoti garu un mākslu saista nebūtiskums, kad uz kāda rakstnieka diletanta iesniegumu kāds redaktors atbildēja: «Jums ir daudz gara, bet jums nav talanta. Un literatūra var izmantot tikai talantu.»

Māksla, tāpat kā visa kultūra, ir dēmoniskā sublimācija. Tās disciplīna ir stingrāka par morāli, tās zināšanas dziļākas par apgaismību, tās neierobežotība un bezatbildība brīvāka par skepticismu, tās zināšanas nav zinātne, bet gan jutekliskums un misticisms. Jo jutekliskums pēc savas būtības ir mistisks, tāpat kā viss dabiskais.

Gēte, kura dabas pētījumiem Helmholcs izvēlējās terminu «zinātniskās nojautas», naktī savā Veimāras guļamistabā kaut kādā dabiski mistiskā veidā sajuta Mesīnas zemestrīci. «Klausieties, Gēte ir traks!» teica galma dāmas, kad viņš paziņoja par savām dēmoniskajām zināšanām un mēģināja tās pasniegt kā novērojumus un secinājumus.

Taču pēc dažām dienām pienāca ziņa par katastrofu. Šim visdēmoniskākajam vācietim un viskultivētākajam dabas dēlam, kāds jebkad dzīvojis, pret Franču revolūciju nācās izturēties aukstasinīgi ne tikai kārtības sajūtas dēļ, bet jo īpaši tāpēc, ka tas bija pilnīgi civilizācijas gara darbs.

Un kā ir ar mākslu? Vai tas ir civilizācijas vai kultūras jautājums? Mēs nevilcināmies ar atbildi. Māksla nebūt nav iekšēji ieinteresēta progresā un apgaismībā, sabiedriskā līguma ērtībās, īsi sakot, cilvēces civilizācijā. Tās humānisms pēc būtības ir pilnīgi apolitisks, tās izaugsme ir neatkarīga no valsts un sabiedrības formām. Fanātisms un māņticība nav mazinājuši tās labklājību, ja tie to nav veicinājuši, un tā noteikti ir vairāk pazīstama ar kaislībām un dabu nekā ar saprātu un garu. Ja māksla dzimst revolucionāri, tad tas notiek primitīvi (elementārā veidā), nevis progresa nozīmē. Tā ir spēks, kas uztur un piešķir formu, nevis noārda. Tā tiek pagodināta, pasludinot, ka ir radniecīga ar reliģiju un seksuālo mīlestību. To var pielīdzināt arī citam primitīvam un fundamentālam dzīves spēkam, kas atkal satricina mūsu kontinentu un visu mūsu sirdis: es domāju karu.

Vai mākslas un kara attiecības nav pilnīgs sinonīms? Vismaz man vienmēr ir šķitis, ka tas nav sliktākais mākslinieks, kurš atpazīst sevi karavīra tēlā. Tas šodienas uzvaras kara princips: organizācija – tas galu galā ir pirmais princips, mākslas būtība. Entuziasma un kārtības mijiedarbība; sistemātika; stratēģisko pamatu radīšana, balstoties uz tiem un virzoties uz priekšu ar «aizmuguriskiem sakariem»; stingrība, precizitāte, piesardzība; drosme, nelokāmība, izturot grūtības un sakāves, cīnoties ar matērijas neatlaidīgo pretestību; nicinājums pret to, ko buržuāziskajā dzīvē sauc par «drošību» («drošība» ir buržuāzijas iecienītākais termins un skaļākā prasība), pieradināt sevi pie apdraudētas, saspringtas, uzmanīgas dzīves; nežēlība pret sevi, morālais radikālisms, vislielākā centība, visu ķermeņa un dvēseles pamatspēku pilnīga iesaistīšana, bez kuras šķiet smieklīgi kaut ko uzsākt; visbeidzot, kā audzināšanas un goda izpausme, izjūta pret ornamentālo, spožo: tas viss patiešām ir gan militāri, gan mākslinieciski. Mākslu pamatoti dēvē par karu, par nogurdinošu cīņu: vārds «dienests», vāciskākais vārds, tai piestāv vēl labāk, un mākslinieka dienests ir daudz tuvāks karavīra dienestam nekā priestera dienestam. Mākslinieka un pilsoņa literārā antitēze ir apzīmēta kā romantiskais mantojums, – man šķiet, ne gluži simpātiski. Jo tā nav antitēze, ko mēs domājam: Pilsonis un čigāns, bet drīzāk: pilsonis un karavīrs.

Kā dzejnieku sirdis uzreiz aizdegās, kad sākās karš! Un viņi bija domājuši, ka mīl mieru, viņi to patiešām bija mīlējuši, katrs atbilstoši savai cilvēcībai, viens zemnieciskā veidā, otrs no maiguma un vācu izglītības. Tagad viņi apdziedāja karu it kā sacenšoties, līksmojoši, ar dziļu, dzīlēs plūstošu sajūsmu – it kā viņiem un tautai, kuras balss viņi ir, visā pasaulē nebūtu varējis notikt nekas labāks, skaistāks, laimīgāks par to, ka pret šo tautu beidzot ir sacēlies izmisīgs naidīguma pārākums; un pat visaugstākais, slavenākais no viņiem sūtīja pateicību un sveicienus karam no sirds kā tas drosmīgais vīrs, kurš savu spēka dziesmu laikrakstā sāka ar izsaucienu: «Es jūtos kā no jauna piedzimis!»

Būtu vieglprātīgi un pilnīgi nepieļaujami interpretēt šādu dzejnieku rīcību pat visniecīgākajos, pieticīgākajos gadījumos kā ziņkārību, avantūrismu un pliku kāri pēc emocijām. Viņi arī nekad nebija urrā-patrioti un «imperiālisti», kaut vai tikai tāpēc, ka viņi reti kad ir politiķi – reti kad ārēji un gandrīz nekad iekšēji, tāpēc pat brīnumi un paradoksi, ko karš nekavējoties izraisīja valstī: piemēram, sociāldemokrātijas un militārās varas brālīgā sadarbība, tas fantastiskais iekšējās situācijas jaunums, kas iedvesmoja kādu radikālu literātu uzsaukt: «Militārās diktatūras apstākļos Vācija ir kļuvusi brīva!» – ka arī tas viss, iespējams, nebūtu radījis dziesmas dzejniekiem. Taču, ja ne politiķi, tad viņi vienmēr ir kas cits – viņi ir morālisti. Jo politika ir saprāta, demokrātijas un civilizācijas jautājums, bet morāle ir kultūras un dvēseles jautājums.

Atcerēsimies sākumu – tās nekad neaizmirstamās pirmās dienas, kad izcēlās tas, kas vairs netika uzskatīts par iespējamu! Mēs neticējām karam, mūsu politiskā izpratne nebija pietiekama, lai apzinātos Eiropas katastrofas nepieciešamību. Bet kā morālām būtnēm – jā, kā tādām mums bija jāsaredz, ka šī «atgriešanās mājās» tuvojas, vēl vairāk – mēs kaut kādā veidā bijām pēc tā ilgojušies; mēs dziļi sirdī jutām, ka pasaule, mūsu pasaule, vairs nevar tā turpināt.

Mēs to zinājām, šo miera un kankāniskās civilizētās kultūras uzvedības pasauli – labāku, mokoši labāku nekā tie vīri, kuru briesmīgā misija, kas tālu pārsniedza viņu personīgo varenību, bija izraisīt kara liesmas: ar saviem nerviem, ar savu dvēseli mēs bijām varējuši šo pasauli paciest daudz dziļāk nekā viņi. Šausminošā pasaule, kuras tagad vairs nav – vai arī tās vairs nebūs, kad lielais negaiss pāries pāri! Vai tā nav pārpildīta ar gara parazītiem kā kāpuriem? Vai viņa nebija apaugusi un nesmirdēja no civilizāciju saārdošās substances? Ja viņa būtu bijusi tikai anarhiska, tikai bez kompasa un ticības, būtu bijusi tikai rijīgi-merkantila, civilizācija būtu varējusi aiziet. Bet izlaidīgi ļaunprātīga izturēšanās pret tiem pašiem pretestības un dezinficēšanas līdzekļiem, kurus tā centās no sevis izvilināt, padarīja tās pretīgumu par pilnīgu. Tika iedarbināta vai sagatavojās tikumiska reakcija, morāliska atkalnostiprināšanās; jauna griba, noraidīt atraidīto, noraidīt empātijas bezdibeni, gribēja iegūt veidolu – paštaisnumu, skaidrumu un nostāju. Tas bija pietiekams iemesls, lai visi diedelnieki tieši to pasludinātu to par modes lietu un laikus par to jautri priecātos. Augstākā apjukuma pakāpe: morāle kļuva par korupcijas spēles veidu. Krietnums izplatījās viszemākajā pakāpē, kā trešais vārds un neiespējamība, posts izpaudās ētiski, un, kamēr sliktākais garā pārstāvēja labo, no tā veidojās negantība, un labais nedrošības un apjukuma dēļ aizstāvēja slikto. Vai ir par daudz teikt, ka vairs nebija nekāda īstuma kritērija, kas ir patiess, vairs nebija nedz drosmes, nedz nosodījuma iespējas, ka burtiski neviens vairs nezināja, ko un kā darīt? Cieņa? Bet tas bija pašapmāns un snobisms. Neslava? Bet tai bija talants; turklāt tā lika saprast, ka tā pati ir netīra un asiņaina dāsnuma forma, un tā vēdinājās no uzpūtības, lai izpelnītos to atzinību,  kuri pazina tikai vienu rūpi: nepalaist garām aneksiju. Kā gan mākslinieks, kareivis māksliniekā, varēja neslavēt Dievu par miera pasaules sabrukšanu, ar kuru viņš bija pašapmierināts, tik pašapmierināts.

No vācu valodas tulkoja Egons Rusanovs un Linda Lielbriede.

[1]         Mann T. Gedanken im Kriege. [B.v.]: Fischer E-Book, 2009, S. 3.–8.

[2]      Šuvajevs I. Karš un psihoanalīze (Freida risinājums). Reliģiski-filozofiski raksti XVII. Rīga: Latvijas Universitātes aģentūra Filozofijas un socioloģijas institūts, 2014, 36. lpp.