Biroja Blogs

06.07.2017.

Egons Rusanovs

Revolūcijas vārdā, sacelies! [1]

Lai man lasītājs piedod citātu no pajēlas padomju laika un tādēļ ar garu bārdu apaugušas anekdotes par tādu personāžu kā Čapajeva un viņa čadīgā adjutanta Petjkas neparastajiem piedzīvojumiem pilsoņu kara frontēs. Taču nekāds citāds salīdzinājums pat neienāk prātā saistībā ar dažiem ierosinājumiem jautājumā – ko likt pretī migrācijas izraisītajai globālajai katastrofai Eiropā [2]. Pilnībā piekrītot katram vārdam (pareizāk sakot, korektām atsaucēm uz vairākām neapšaubāmām autoritātēm savā jomā) par situācijas draudīgumu, dramatismu un tam, ka Eiropas līderi, maigākais, ko varētu pateikt, ir šokējoši vieglprātīgi, tomēr ar baltiem diegiem šūts izklausās faktiski izteiktais risinājuma piedāvājums ‒ pašiem savairoties tā, lai «izmisuma, bada un slāpju» dzītajiem Āfrikas migrantiem nebūtu īsti kur dēties mūsu mīļajā tēvu zemē. 

Jāatzīst, ka paši par sevi norādītie argumenti ir gan reāli, gan arī patiesi. Patiešām nav ne mazāko šaubu, ka «eiropiešiem nav ne spara, ne bioloģiskā spēka, lai turētos pretī islāmam», turklāt «[tiem], kuriem vienkārši nav ko ēst [..] risinājums [..] ir tikai viens – migrēt. Šis process ir neapturams». Bet «Eiropa būs pirmais viņu mērķis. Vairākus simtus miljonus, kuri būs reāli palikuši bez pārtikas un dzeramā ūdens ignorēt nebūs iespējams. Vismaz kaut kāda daļa Eiropai būs jāuzņem. Nedrīkst izslēgt arī iespēju, ka izmisuma dzīti viņi vienkārši ielaužas. Tie varētu būt desmiti, pat simti miljoni». 

Tomēr šīs jau aksiomātiski apokaliptiskās vīzijas šeit tiek izmantotas kā vecs slikti pārdodamu mantu reklāmas triks ‒ no sākuma tiek iedvestas šausmas, bet pēc tam tiek piedāvāts kāds brīnumlīdzeklis jeb panaceja pret visām samilzušajām patērētāja problēmām. Parasti gan reklāmas izgatavotājiem maz rūp patiesa intelektuālā cēlonība starp piedāvāto risinājumu un pašu problēmu. Taču vēl ļaunāk ir tad, kad par brīnumlīdzekli tiek nodēvētas tukšas un neauglīgas fantāzijas. Līdzīgi kā konkrētajā gadījumā. Bet pavisam slikti būtu jau tad, kad ar tamlīdzīgiem argumentācijas paņēmieniem tiktu pamatotas kaut kādas pilnīgi nereālas sociālās programmas, protams, par nodokļu maksātāju naudu. Pareizāk sakot, par to ļaužu naudu, kuri joprojām vēl prot radīt vai nu materiālās vērtības, vai arī vēl labāk mūsdienās ‒ ģenerēt naudu. 

Un tā tiek bezpalīdzīgi atzīts, ka «mēs nevaram ietekmēt globālās tendences», taču visā pārējā gan skan zināms optimisms ‒ «[mēs] varam mēģināt maksimāli izdarīt visu, kas mūsu spēkos, lai atbalstītu pašu tautas ataudzi. Tomēr tam ir vajadzīgs gan plašāks redzējums, gan arī spēks un griba rīkoties. Pretējā gadījumā Latvija pārskatāmā nākotnē būs vieta, kur meklēs un atradīs patvērumu miljoni ūdens un pārtikas meklētāju. Par latviešiem viņi lasīs skaistajā Nacionālās bibliotēkas ēkā.» 

Nedaudz pārfrāzējot japāņu teicienu,‒ «kad sāk līt lietus, ‒ vīrietis ņem rokās lietussargu, kad sākas karš, ‒ ieroci», tad droši vien šādas paredzamās Āfrikas migrantu invāzijas priekšvakarā vēl «šīs paaudzes laikā» krietni vien adekvātāks šķistu ierosinājums izdalīt papildu budžeta līdzekļus nocietinājuma mūru būvniecībai, obligātā karadienesta ieviešanai un civiliedzīvotāju apmācīšanai rīkoties ar ieročiem. Taču, ko jūs! Tas taču būtu necilvēcīgi, nekristīgi, necivilizēti (un tā tālāk), pat domās pieļaujot, ka pret iekarotājiem būtu jālieto vardarbība. Toties daudz vieglāk politkorektuma ietvaros ļauties neauglīgām fantāzijām par «tautas ataudzi».

Bet, kas tad būtu vajadzīgs, lai notiktu šī «tautas ataudze»? Izrādās ‒ 2018. gada Latvijas valsts simtgades budžetā ietvertais atbalsts demogrāfijas jautājumiem. Ja nē, ‒ «tad mūsu politiķu izvēle būs skaidra». Tātad līdzīgi kā Ilfa un Petrova «Divpadsmit krēslos», kad avantūrists Ostaps Benders uzbūra varenu ainu par provinciālā miesta ‒ Vasjuku pārtapšanas iespējamību par pasaules šaha centru, kavē vienīgi nevajadzīga administratīva kavēšanās, skopums un kūtrums. Tā arī «latviešu tautas ataudze» vismaz par simts miljonu vienībām ir patiešām varens un revolucionārs plāns. Kas tas ir? Svēts naivums? Nespēja atturēties no liekvārdīgu un tukšu rakstu sacerēšanas? Pēdējam ir arī cits vārds.

Un tagad par jēlo anekdoti. Būtu gan labi, ja draudot ar šaujamieroci (Čapajeva gadījumā ar revolucionāro naganu vai mauzeru) zināmai vīrieša ķermeņa daļai, varētu atrisināt mūsdienu balto vīriešu fizioloģiskās problēmas. Ko tik neizdarīsi revolūcijas vārdā! Taču, kādas tad būtu sociālās programmas, kurām, sauksim lietas savos vārdos, būtu jāveicina eiropieša (tātad arī latvieša) erekcija? Mazāk darba, vairāk atpūtas? Re, cik viss ir vienkārši! Vienkārši jānodrošina labāka dzīve, un tad jau viss būs kārtībā. 

Savukārt, vai nav tā, ka vienlaicīgi lielas daļas izpratne par labklājības iespējamību Latvijā balstās vai nu Buratino ticībā, ka brīnumu laukā tikai jāizrok bedrīte, trīs reizes jānoskaita «Kreks, feks, peks», jāieliek bedrītē zelta gabaliņš, jāapber ar zemi, virsū jāuzkaisa sāls, jāaplaista un rītā no bedrītes izaugs kociņš, kam lapu vietā krāsies zelta naudas gabali», vai arī Mihaila Bulgakova «Suņa sirds» personāža Šarikova versijā ‒ «nu ko tur ieteikt, raksta tur kaut ko, par kaut kādiem kongresiem, par kaut kādiem vāciešiem, galva pampst, ko tur pļāpāt, galu galā ņemt visu un sadalīt!» 

Ja patiešām profesoram Leonam Taivānam ir taisnība par eiropiešu novājināto dzīves dziņu (un šo rindu autors uzskata, ka diemžēl tā tas arī ir), tad diezin vai pat iespēja mehānistiskā ceļā dzīvot vēl relaksētāk nekā to dara vidusmēra eiropietis šobrīd, šo skaudro patiesību spētu labot. Patiesībā tieši šī relaksētība un naivā ticība sev kā radības kronim (labāk vairs nemēdz būt, un tādēļ ir pienācis laiks atpūsties un ņemt no dzīves, ko vien var) arī novājināja un degradēja, lietojot Semjuela Hantingtona klasifikāciju no viņa «Civilizāciju sadursmes», rietumu civilizācijas bioloģiskos eksemplārus. Franču revolūcijas sniegtā iespēja pūlim (ar tā izpratni par lietu kārtību zem šīs Saules un attiecīgi gaumi) apmēram divu gadsimtu garumā pakāpeniski kļūt par kungiem, izspēlēja ļaunu joku. Pēkšņi vienā brīdī izrādījās, ka līdz šim visnotaļ sakārtotajā un komfortablajā pasaulē ir arī nesaprātīgas būtnes, kuras arī vairāk labprātīgi negrib piekrist tiem dzīves nosacījumiem, kādi līdz šim viņiem tikuši atvēlēti. Turklāt viņi, lai arī paši ir salīdzinoši primitīvāki savā dzīves uztverē un sadzīvē, toties ir daudz dzīvelīgāki un reizē tādēļ arī agresīvāki. Turklāt viņu ir arī gluži vienkārši vairāk. Un arī viņi tagad gribētu būt kungi. Gluži kā pirms apmēram diviem gadsimtiem paši eiropieši. Šāda situācija vēsturē nav izveidojusies pirmo reizi. Tas nav nekas unikāls. Pats banālākais piemērs ‒ Romas impērijas sabrukums. 

Taču tā vietā, lai uzņemtos atbildību par pasaules globālajiem procesiem un gan tiešā, gan pārnestā nozīmē valdītu pār saviem un svešiem instinktiem, rietumu cilvēks turpina paštīksmināties par savu neparasto gudrumu, garīgumu un tikumību. Vienlaicīgi darbs, it īpaši smags, fizisks darbs, ir kļuvis par kaut ko apkaunojošu. Gluži kā senajā Grieķijā un Romā. Savukārt, no gados jaunajiem poliglotiem sastāvošā birokrātija kļuvusi par savdabīgu aristokrātiju, ‒ atsevišķu, turklāt valdošo šķiru ar visiem, kā jau kungiem pienākas, tās atribūtiem, ‒ smalki vīni, biznesa klase un cita veida trula dīžāšanās. Diezin vai pēdējie Briseles koridoros un arī šeit ir vispār spējīgi kaut ko jēdzīgu likt pretim realitātei, jo ikviens patiesi adekvāts solis viņus nekavējoties padarītu par politiskajiem līķiem, jo tas neatbilstu visaptveroši smacējošā politkorektuma kritērijiem. Bet, ja kaut kas ne tā, tad adieu biznesa klases aizkariņi… Citiem vārdiem, šis «aiz manis kaut vai plūdi» princips varas koridoros jau sen pilnībā ir paralizējis jelkādu gribu un spēju rīkoties. Darbības imitācija un sava svarīguma vai vajadzīguma inscenēšana ‒ lūk, kur patiešām ir sasniegti izcili meistarības kalngali. 

Izdzīvošanas instinkts ir ne tikai dzīves nosacījums, bet arī tās jēga. Tās blakusefekts ‒ dabiska, veselīga agresivitāte un tonuss. Savukārt tieši pēdējie droši vien gluži dabiskā veidā sekmē pēcnācēju rašanos… 

No izdzīvošanas instinkta arī veidojas primārā nepieciešamība sabiedriskot darbu un vairot darba ražīgumu, lai radītu uzkrājumus. Šie uzkrājumi savukārt ļauj sabiedrībai paēst un apmierināt citas savas vajadzības, tajā skaitā, ‒ aizsargāties no iekšējiem dumpjiem un ārējiem ienaidniekiem. Tas šķiet tik pašsaprotami. Turklāt tieši šādi kopdzīves nosacījumi empīriskas pieredzes ceļā aprobēja arī sabiedrisko attiecību nodrošinošos principus ‒ morāli, baušļus, reliģiju, ‒ vienalga, lai kā to arī nesauktu. Tātad vienīgi izdzīvošanas instinktā balstītās ekonomiskās attiecībās varēja veidoties viss pārējais ‒ arī valstiskās struktūras un tiesības. Un ne otrādi. Apmēram tā uzskatīja Nobeļa prēmijas laureāts ekonomikā (1974) Frīdrihs Augusts fon Hajeks (1899‒1992) ‒ austriešu izcelsmes britu ekonomists un politikas filozofs, no kura idejām iedvesmojās tādi izcili un harizmātiski rietumu politiķi kā Margarete Tečere un Ronalds Reigans. 

Taču šobrīd mums jau īsti nav nedz pašas šīs dzīves dziņas, nedz stabilu vienojošo ekonomisko interešu, nedz arī tādu īstu sabiedrību cementējošo morālo principu. Toties ir milzīgs parazītu slānis, kuri alkst pārtikt no tā, kas viņiem tiek vai nu uzdāvināts vai arī pārdalīts, vai arī, kuri ņem kopīgos labumus bez atļaujas no kopējā katla paši, citiem vārdiem, zog. 

Diemžēl tieši šie procesi ir globāli un īstenībā būtu jālauza galva, kā šo džinu dabūt atpakaļ pudelē. Domājams, ka cēlonis šim fenomenam ir pati lielākā un radikālāka brīvības izpausme, ko jaunākajos laikos izcīnīja un nu varēja brīvi pēc sirds patikas izvēlēties rietumu cilvēks, proti, tā bija iespēja izvēlēties ‒ strādāt vai nestrādāt sabiedriski lietderīgu darbu. Viņš varēja savu dzīvi pārvērst par eksperimentu. Gribu ‒ rakstīšu stāstiņus, gribu ‒ mūziciņu, gribu ‒ vienkārši ceļošu un meklēšu dzīves jēgu. Tik ilgi, kamēr cilvēkam bija pilnā mērā jārēķinās ar savas negatīvās izvēles brīvības konsekvencēm, proti, viņam bija jārēķinās ar riskiem, ko nozīmēja nesaņemt finansējumu paša izvēlētajam dzīves veidam, hobijiem un citām ekstrām, pastāvēja vismaz hipotētiska iespēja, ka viņam empīriskā ceļā modīsies izpratne, ka pilnvērtīgas un pārtikušas dzīves cēlonis tomēr ir darbs nemitīgas un nežēlīgas konkurences apstākļos. Taču, kolīdz dažādas sociālās līdzatbildības teorijas un programmas, lai mazinātu spriedzi starp dabiskās atlases rezultātā radītajiem pretpoliem, radīja iespēju turpināt «būt brīvam» savā viskrasākajā konsekvencē, turklāt šo agregātstāvokli vēl vietām kādam visnotaļ dāsni apmaksājot, tika devalvēta ne tikai rietumu civilizācijas patiesā un vienīgā pamatvērtība ‒ darbs, bet arī sekmēta masveida pašdegradācija.

Tādēļ pirmajā brīdī nekas labāks par grandioza izdzīvošanas šova sarīkošanu pēc principa «kas nestrādā, tam nebūs ēst» arī prātā neienāk. Taču konsekventa ekonomisko likumsakarību realizācija mūsdienu kontekstā nenoliedzami nu jau būtu tāda šoka terapija, kura tās realizētājus pilnīgi droši varētu padarīt ne tikai par politiskajiem līķiem. 

Citiem vārdiem, ja jau mums tik ļoti patīk sev piedēvēt «kristīgo vērtību» sargātāju statusu, tad būtu jāatceras, ka šīs «vērtības» nenozīmē būt bomžveidīgiem pseidointelektuāļiem, kuri nezina, ko iesākt ar savu dzīvi un laiku, sludinot lētu žēlastību un abstraktu cilvēkmīlestību, kas turklāt realizējama par svešu naudu, un kas īstenībā ir paša ego uzpūšana līdz pasaules nabas apmēriem, bet gan, ka visas mūsu civilizācijas vērtības balstās vienā patiešām ļoti skaudrā atziņā, kura atrodama avotā, uz ko tik nadzīgi mēdzam vietā un nevietā atsaukties, un kurai mēs tā īsti vairs negribam paši piekrist, jo tā patiešām ir ļoti (pat ļoti!) grūti dzīvot: «tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu» (1 Moz. 3,17).Taču, sekojot šādai loģikai, secinājums jau ir visai padrūms: izdzīvot var vienīgi tāda sabiedrība, kurā dabiskā veidā nebūtu vietas iecietībai pret parazītiem ‒ nedz saviem, nedz svešiem. Un līdz tam šobrīd ceļš būtu ejams ļoti ilgi, gluži kā ar traktoru līdz Mēnesim.

[1]       «Именем революции, − встать!» – krievu val.

[2]       Piemēram, pieejams: Otto Ozols: Cīņa par izdzīvošanu Eiropā notiks šīs paaudzes laikā [skatīts 2017. gada 5. aprīlī]