Biroja Blogs

17.02.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur Signe Skutele, Bc. iur. Maria Zvonareva

Eseja par «pazudušo dēlu» Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess [Apgaismotāju spožums un posts III]

Arī Ruso vērsās pret baznīcas dogmām, pašu ticību gan dēvējot par «tīru», «svētu» un «mūžīgu», no paša Dieva nākušu un tam atbilstošu. [1] Savukārt baznīcas kalpi, Ruso ieskatā, «aizbildinoties ar vēlmi to attīrīt, ar savām formulām pārvērta to par kaut kādu vārdu reliģiju» [2].

Taču, neraugoties uz to, ka Ruso un Voltērs pārmetumos, ko abi adresēja baznīcai, bija vienisprātis, pirmais veltīja otram šādus vārdus: «Voltērs, kurš vienmēr tēlojis, it kā tic dievam, patiesībā ticēja tikai velnam, jo viņa izdomātais dievs ir ļaunprātīga būtne, kas, viņa ieskatā, atrod tīksmi tikai tajā, lai kaitētu ļaudīm» [3]. Šajā izteicienā īpatnēji šķiet gan tas, ka Ruso tīšām vai nejauši bija pārveidojis Voltēra nostāju konkrētajā jautājumā, gan arī augstprātība, ar kādu viņš apgalvoja, it kā nekad pats nebūtu vainojis Dievu pie savām nedienām, kas savukārt neatbilst viņa paša autobiogrāfijā sarakstītajam.  [4]

Var pieņemt, ka uz šo komentāru Ruso mudināja arī skaudība, jo Voltērs ne visai augsti vērtēja Ruso darbus. Piemēram, Ruso romānu «Jūlija jeb jaunā Eloīze» (franču val. Julie ou la Nouvelle Héloïse) Voltērs raksturoja kā «muļķīgu, mietpilsonisku, bezkaunīgu un garlaicīgu» [5] lasāmvielu, bet par viņa eseju «Pārdomas par nevienlīdzīgu izcelšanos un būtību cilvēku starpā» (franču val. Discours sur l’origine et les fondements de l’inégalité parmi les hommes) ironizēja, ka pēc tās lasīšanas viņam sagribējās «nomesties uz visām četrām» [6].

Lai kā tur arī nebūtu, Ruso īstenībā vienā aspektā pauda pilnīgi adekvātu viedokli, ka nevienu nelaimi nedrīkst pārmest providencei [7], bet – vienīgi sev pašam kā cilvēkam, kurš nemāk atbilstoši pielietot savas dotības. [8]

Interesanti ir arī tas, ka, lai arī Ruso materiālu apsvērumu vadīts pats bija kļuvis par katoli, sava mūža garumā viņš turpināja sevi uzskatīt par uzticīgu protestantismam, pret ko tēva ietekmes rezultātā izjuta cieņu jau kopš bērnības. Domājams, ka tieši tādēļ vēlāk Ruso atkal mainīja savu reliģisko konfesiju. [9] Tomēr jebkurā gadījumā viņš savā autobiogrāfiskajā grēksūdzē atzina, ka «saprata reliģiju savā veidā» [10] un nesliecās ievērot noteikto kārtību, malā atmetot «sīku, izkropļotu formulu lēveni, kurā cilvēki ir ietinuši» [11] ticību Dievam.

Rezultātā no varnešu patvaļības piekususī tauta Francijas Karalistē notikušajā apvērsumā cīnījās arī pret reliģiju kā pret vienu no būtiskākajām vecās kārtības (franču val. ancien régime) sastāvdaļām. Garīdznieku netikumi un alkatība, kādreizējā Francijas Otrās republikas (1848–1852) ārlietu ministra grāfa Aleksa Šarla Anrī de Tokvila (Alexis Charles Henri de Tocqueville, 1805–1859) ieskatā, atmodināja «[t]o pašu garu, kas Lutera [12] laikos pamudināja vairākus miljonus katoļu vienlaicīgi atteikties no katoļticības» [13]. Taču Francijas reformēšanas gaitā «ķecerība tika aizstāta ar neticību» [14].

Tādēļ uz šo Rietumu civilizācijas turpmākās attīstības būtisko aspektu pat ar ļoti tālejošām sekām, iespējams, gluži vietā būtu attiecināt vācu satīriķa, franciskāņu mūka, teoloģijas un tiesību doktora Tomasa Murnera (Thomas Murner, 1475–1537) [15] viņa darbā «Nejēgu burvestība» (vācu val. Narrenbeschwörung) [16] lietoto izteicienu: «izliet no vannas bērnu kopā ar [netīro] ūdeni» [17]. Šāds salīdzinājums, domājams, ir vietā, tēlainā valodā pietiekoši precīzi aprakstot, no vienas puses, pilnīgi dibināto viduslaiku tumsonības izskaušanas procesu sabiedriski-politiskajā dzīvē, bet, no otras puses, ar obskurantismu [18] nereti stigmatizējot [19] arī pilnīgi neuzbāzīgu un zināmas morāles prakses paģērējošu ticību dzīvam un labam Dievam.

Apspriešanas vērts ir arī jautājums, vai gadījumā daudzi tā laika apgaismotāji un monarhi paši nesirga ar zināmu «garīgo narcisismu [20]» [21]. Ko vērts vien ir Ruso izteikums: «[p]ar mani smiesies, ka es ar tik pieticīgu izskatu uzdodu sevi par brīnumu. Lai!» [22]

Pabeidzot vispārēju ievadu to apgaismības laikmeta domātāju un monarhu, kuri dažādā veidā ietekmēja kriminālprocesa ģenēzi ne tikai kontinentālajā Eiropā, bet arī Vidzemē, biogrāfiju padziļinātākai izpētei, droši vien gluži vietā būtu lietot mūsdienās dažādās valodās izplatīto vārdkopu «spožums un posts». Šo izteicienu, pateicoties literatūras klasiķa franču rakstnieka Onorē de Balzaka (Honoré de Balzac,1799–1850) romāna «Kurtizāņu spožums un posts» (Splendeurs et misères des courtisanes;1838–1847) popularitātei, parasti lieto, kaut kam konstatējot iekšēji piemītošus savstarpēji saistītus divus pretstatus – diženumu un kroplumu −, ar to lielākoties saprotot kāda cilvēka ārēju pompozitāti (lielmanību) un morālu pagrimumu vienlaicīgi. [23]

Tādējādi, turpinot iepriekš aizsākto tēmu par apgaismības laikmeta un Lielās Franču revolūcijas atnestajām pārmaiņām cilvēku morālajās paradigmās, kam bija nenovērtējama nozīme turpmākajā vēstures gaitā līdz pat mūsdienām, ir grūti atteikties no vilinājuma sniegt tieši šādu vērtējumu arī vienai otrai apgaismības laikmeta personībai, uz kurām vēlāk paaudžu paaudzēs nereti aizgūtnēm, vietā un nevietā, nekritiski slavinoši atsaucās un joprojām turpina atsaukties daudzi visdažādāko sacerējumu autori. Un vispirms šeit kā tamlīdzīga pilnīgi kontroversiāla personība ir domāta jau daudzkārt iepriekš minētais Ruso, kurš, Hajeka ieskatā, bija izsniedzis «intelektuālu licenci uz nevērīgu attieksmi pret ierobežojumiem, ko uzliek kultūra, uz centieniem iegūt «brīvību» no ierobežojumiem, kas patiesībā vienīgie veicināja pašas brīvības rašanos, tiesiskumu» [24].

Atklāts arī paliek jautājums par praktiskās morāles ieguvumiem, ņemot vērā arī Lielās Franču revolūcijas «sauso atlikumu» (kas visnotaļ nosacīti pārtrauca politiskās jukas) – Napoleona I Bonaparta [25] diktatūru.

Šajā ziņā jau minētajā Balzaka romānā aprakstītie notikumi Parīzē no 1824. gada līdz 1845. gadam, proti, pavisam neilgi pēc Lielās Franču revolūcijas un Napoleona ēras beigām, visnotaļ krāšņi raksturo jauno morāli. Der atcerēties, ka aizraujošā, intriģējošā un meistarīgi veidotā sižeta līnija risinās uz atbaidoša jaunās pilsoniskās sabiedrības morālās degradācijas fona. Morālās vērtības un principi ir it kā pilnībā izzuduši. Izbēdzis katordznieks, nomainot savu identitāti, pamanās pat kļūt par slepenpolicijas priekšnieku, romāna noslēgumā ar godu aizejot pensijā. Kā izrādās, arī izslavētais «progresīvais» Napoleona kriminālprocesa likums [26] nebūt nebija novērsis korupciju un karjerismā motivētas dienesta ļaunprātības. Tāpēc arī neizbrīna, ka Padomju Sociālistisko Republiku Savienības laikā valdošajai ideoloģijai cenzūras apstākļos nebija iebildumu pret šī un citu Balzaka darbu izdošanu, jo tie itin kā pilnīgi organiski sasaucās ar varai akūti nepieciešamo «satrunējušās buržuāziskās sabiedrības» morāles kritiku.

Bija sācies jauns laika periods, tajā skaitā arī kriminālprocesa vēsturē. Kā patētiski norādīja viens no ievērojamākajiem vācu vēsturniekiem Tomass Niperdejs (Thomas Nipperdey, 1927–1992) savas grāmatas «Vācu vēsture: 1860–1866» (vācu val. Deutsche Geschichte: 1800–1866) [27] jau pašā pirmajā teikumā: «[i]esākumā bija Napoleons» [28], bet fonā tam visam bija «karš un iekarošana, izlaupīšana un apspiešana, impērija un jauna kārtība» [29].

Vai arī šodien apkārt notiekošais pilnīga morālā relatīvisma un bezdievīgas, cilvēciski augstprātīgas muļķības fonā nav tikai iesākums kaut kam lielākam un nozīmīgākam? Un šeit neviļus prātā nāk par pēdējo apgaismības laikmeta filozofu dēvētā Imanuela Kanta [30] izteikuma nozīmīgums praktiskā prāta kritikas sakarā: «[d]ivas lietas pilda dvēseli ar vienmēr jaunu un pieaugošu apbrīnu un godbijību, jo biežāk un ilgstošāk domas pie tām kavējas: zvaigžņotā debess pār mani un morālais likums manī» [31].

Un patiesi. Apbrīnu nevar neizraisīt fakts, ka mēs īstenībā dzīvojam uz milzīga akmeņa, kas traucas ar ātrumu gandrīz 30 km sekundē un kas turklāt griežas ap savu asi ar ātrumu gandrīz 500 metri sekundē. Turklāt pati Saule kopā ar visu savu sistēmu (tajā skaitā Zemi), vēl lielākā ātrumā pati traucas Visumā ap savu orbītu. [32] Un tā jau daudzus miljonus gadus… Tāpēc apbrīnu nevar neizraisīt arī cilvēciskā prāta nepiedodamās un reizēs smieklīgās augstprātības fakts.

Katrā ziņā, pārlasot šo Kanta atzīšanos dievbijībā, gribot negribot prātā ataust pēdējam raksturā tik līdzīgais, kartogrāfa un amatiera-astronoma grāfa fon Mellīna vecīgais stāvs glīti pūderētā parūkā un sarkanā angļu frakā, kurš nelaimīgajā Lūdē saskatīja Dieva radību. Patiesi bija beidzies apgaismības laikmets…

[1]         Руссо Ж.-Ж. Исповедь. Москва: АСТ, 2011, c. 309.

[2]         Ibid.

[3]         Ibid, c. 373.

[4]         Ibid, c. 59.

[5]         Вольтер и Руссо: непримиримое противоречие?

Pieejams: Вольтер и Руссо: непримиримое противоречие?[aplūkots 2020. gada 30. novembrī].

[6]         Ibid.

[7]         Providence [latīņu val. providentia, tulkojumā paredzēšana] – augstākā griba, kas lemj visus pasaules likteņus; arī kaut kā iepriekšnolemtība. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 663. lpp.

[8]         Руссо Ж.-Ж. Исповедь. Москва: АСТ, 2011, c. 373.

[9]         Ibid, c. 341.

[10]      Ibid, c. 201.

[11]      Ibid, c. 341.

[12]      Martins Luters (Martin Luther, 1483–1546) – vācu izcelsmes (dzimis Saksijas kūrfirstistē) Reformācijas iniciators, luterisma aizsācējs, vācu literārās valodas radītājs, Bībeles tulkotājs vācu valodā. 1517. gada 31. oktobrī piesita Vitenbergā esošās katoļu baznīcas durvīm deviņdesmit piecas tēzes saturošo traktātu «Disputs par grēku nožēlu un indulgencēm» (latīņu val. Disputatio pro declaratione virtutis indulgentiarum). Atzīstot sevi par kristieti, pauda apņēmību «attīrīt» baznīcu no kristietības būtību kropļojošiem noteikumiem un glābt pāvēstu no liekuļotiem viņa pavēļu izpildītājiem. Vērsās pret korupciju garīdznieku aprindās.

[13]      Токвиль А. Старый порядок и революция. Санкт-Петербург: Алетейя, 2008, с. 135.

Citātā domāta reformācija.

Reformācija (latīņu val. refōrmātio, tulkojumā labošana, pārvēršana, pārveidošana) – pret katoļu baznīcas trūkumiem vērstās reformas, kā rezultātā izveidojās jauns kristietības virziens – protestantisms.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 691.–692. lpp.;

Дворецкий И. Х. Латинско-русский словарь. Москва: Дрофа, 2009, с. 822.

[14]      Токвиль А. Старый порядок и революция. Санкт-Петербург: Алетейя, 2008, с. 135.

[15]      Tomass Murners savos satīriskajos darbos «Blēžu ģilde» (vācu val. Schelmenzunfft) un jau minētajā «Nejēgas burvestība» nesaudzēja «muļķus» nedz zemāko slāņu, nedz augstāko sabiedrības slāņu, nedz arī klēriķu vidū. Vispārējā tikumiskajā pagrimumā viņš saskatīja reformu nepieciešamības simptomus. Meistarīgi aprakstot dažādu slāņu, tajā skaitā, visu baznīcas hierarhijas pakāpju sadzīves ainas, viņš izsmēja mantrausību, kas valdīja baznīcā, un dažādas viltības, ar kuras palīdzību Roma izsūca no vāciešiem naudu. Viņš aicināja atbrīvoties no liekēžiem, muļķiem un mantraušiem. Tomēr, kad sākās Reformācija, viņš palika uzticīgs katoliskajai Baznīcai un enerģiski cīnījās ar Luteru un viņa idejām.

Thomas Murner. Pieejams: Thomas Murner [aplūkots 2021. gada 21. janvārī].

[16]      Заклятие дураков. Pieejams: Заклятие дураков [aplūkots 2021. gada 21. janvārī].

[17]      Izplatīts ir viedoklis, ka šis izteiciens it kā piederot Frīdriham Engelsam (Friedrich Engels, 1820–1895), kas neizglītotākiem marksistiem bija ļāvis paštīksmināties par viņu ideologa neparasto asprātību un gudrību. Tomēr šo par idiomu kļuvušo izteicienu lietoja gan Luters, gan Gēte, gan Ludvigs fon Feierbahs (Ludwig Andreas von Feuerbach, 1804–1872), gan Otto Frīdrihs fon Bismarks-Šonhauzens (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1858), gan Tomass Mans (Thomas Mann, 1875–1955) un daudzi citi. Tomēr neviens no viņiem nav tās autors.

Не выплесните ребёнка вместе с водой! Pieejams: https://newslab.ru/article/175329 [aplūkots 2021. gada 21. janvārī].

[18]      Obskurantisms [latīņu val. obscurans (obscurantis), tulkojumā aptumšojošs] – tumsonība, pretošanās garīgam procesam, naidīga attieksme pret izglītību, zinātni, apgaismību.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 559. lpp.

[19]      Stigma [grieķu val. stigma, tulkojumā zīme] – kauna, negoda zīme.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 805. lpp.

[20]      Narciss [grieķu val. Narkissos] – cilvēks, kurš tīksminās par savu skaistumu, kas iemīlējies pats sevī.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 539. lpp.

[21]      Sal. Vēvers J. Garīguma meklējumi var novest līdz iedomībai. SestDiena, 2021. gada 22.–28. janvāris, 40. lpp.

[22]      Руссо Ж.-Ж. Исповедь. Москва: АСТ, 2011, c. 59.

[23]      Иовенко В. А. Перевод и его противоречия в статье Хосе Ортеги-и-Гассета «Нищета и блеск перевода». Филологические науки в МГИМО, № 11 (3), 2017, с. 88.

Блеск и нищета куртизанок. Pieejams: Блеск и нищета куртизанок [aplūkots 2021. gada 14. janvārī].

[24]      Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 86–90.

Rusanovs E., Skutele S. Post Scriptum rakstu sērijai par seru Rodžeru Skrutonu [Vai Latvijā patiešām ir kāda konservatīva politiska partija? Nobeigums]. Pieejams Post Scriptum rakstu sērijai par seru Rodžeru Skrutonu [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[25]      Napoleons I Bonaparts (Napoleone I di Bonaparte, 1769–1821) – franču imperators un diktators no 1804. gada līdz 1815. gadam, kad tika izsūtīts uz svētās Helenas salu. Napoleons I veidojis mūsdienu Francijas normatīvo aktu pamatus (ne tikai slavenais Civilkodekss, bet arī Kriminālkodekss, Kriminālprocesa kodekss u. c.). Tiek uzskatīts par vienu no visu laiku talantīgākajiem karavadoņiem

[26]      Tika izstrādāts un pieņemts 1808. gadā. Kriminālprocesa kodekss (franču val. Code d’instruction criminelle, precīzā tulkojumā Kriminālizmeklēšanas kodekss); bija izteikts autoritāras un policejiskas valsts likums un atšķirības no sava vēsturiskā prototipa – 1670. gada Luija XIV Burbons (Louis XIV Bourbon, 1638–1715) Kriminālās ordonanses (Ordonnance criminelle de 1670) līdz pat 19. gadsimta beigu reformām būtībā bija minimālas. Šīs kodifikācijas (vēsturē pirmā kriminālprocesa kodeksa mūsdienu izpratnē) sagatavošanas sākumā tās sastādītāji risināja sarežģītu dilemmu – kā savienot Lielās Franču revolūcijas rezultātus ar inkvizīcijas procesa daudzu gadsimtu tradīcijām.

[27]      Nipperdey T. Deutsche Geschichte: 1800–1866. Bürgerwelt und starker Staat. 5., durchges. Aufl. München: Verlag C. H. Beck, 1991.

[28]      «Am Anfang war Napoleon.» Ibid, S. 11.

[29]      «Krieg und Eroberung, Ausbeutung und Unterdrückung, Imperium und Neuordnung». Ibid, S. 11.

[30]      Imanuels Kants (Immanuel Kant, 1724-1904) – vācu filozofs, tiek uzskatīts par vienu no Eiropas ievērojamākajiem domātājiem.

[31]      Kants I. Praktiskā prāta kritika. Rīga: Zvaigzne, 1988, 180. lpp.

Oriģinālā: «Zwei Dinge erfüllen das Gemüt mit immer neuer und zunehmender Bewunderung und Ehrfurcht, je öfter und anhaltender sich das Nachdenken damit beschäftigt: der bestirnte Himmel über mir und das moralische Gesetz in mir».

Kant I. Kritik der praktischen Vernunft.

Pieejams: Kritik der praktischen Vernunft

[32]      Zeme ap Sauli griežas ar ātrumu 107 226 km/h = 29785 m/s = 29 km/s un ap savu asi griežas ar ātrumu 1 670 km/h = 463.8 m/s.

Saule pa Piena Ceļu pārvietojas ar ātrumu 720 000 km/h = 200000 m/s = 200 km/s un turklāt ap savu asi griežas ar ātrumu 7 189 km/h = 1996.9 m/s =1.9 km/s.

How Fast Is Earth Moving? Pieejams: How Fast Is Earth Moving? [aplūkots 2020. gada 1. februārī].