Biroja Blogs

10.02.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur Signe Skutele, Bc. iur. Maria Zvonareva

Eseja par «pazudušo dēlu »Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess [Apgaismotāju spožums un posts II]

Neraugoties uz kopīgo protestu pret šī paša laika gara apzīmējuma pretmeta nosaukumu – «tumsonību», ko pamatā asociēja ar retrogrādo [1] kristīgo ideoloģiju (nejaukt ar individuālo ticību Dievam!) kā neadekvātu politiskās un vietām ekonomiskās varas struktūru instrumentu, kas ierobežoja personības garu, radošumu un, galu galā, arī pilsonisko brīvību [2], −apgaismības laikmeta domātāju monolītums tomēr ir šķietamība.

Turklāt ilūziju par apgaismības monolītumu aptumšo arī pašu apgaismotāju savstarpējās attiecībās nereti vērojamais idejiskais antagonisms, pat atklāta nepatika un naids vienam pret otru, kā, piemēram, tas bija Ruso un Voltēra gadījumā. Dažāda bija arī viņu pozīcija «Dieva jautājumā».

Atceroties grāfa fon Mellīna kristīgo dievbijību, šķiet, salīdzinājumam kaut nedaudz tomēr būtu nepieciešams ielūkoties tajās jaunajās vēsmās, kas no Rietumeiropas pakāpeniski nokļuva arī līdz provinciālajai Vidzemei un kas, pilnīgi iespējams, varēja ietekmēt brīvo latviešu jaunekli Lūdi.

Saprotams, ka kopš Lielās Franču revolūcijas sākuma arī Krievijas impērijas pavalstnieki, tostarp vidzemnieki, savu ļoti dažādo iespēju robežās sekoja līdzi notikumiem Francijas Karalistē. Piemēram, kopš 1778. gada Vidzemē divreiz nedēļā klajā laistajā izdevumā «Rīgas politiskais laikraksts» (vācu val. Rigische politische Zeitung) interesenti varēja uzzināt par politiskajiem notikumiem ārzemēs. «Informēja par kaŗiem (ilgāku laiku par krievu un turku kaŗu), nemieriem Ungārijā un Polijā, valdniekiem un augstākām amatpersonām, saimniecību, technikas attīstību u. t. t. Neaizmirsa arī literatūru un mākslu: labvēlīgi izvērtēja Voltēra darbus, deva atsauksmi par Gētes [3] Iphigenie [4]pirmizrādi Veimarā, aplūkoja jaunākos notikums mūzikā. [Taču v]isdzīvākā uzmanība pievērsās Lielajai [F]ranču revolūcijai. [..] Revolūcijai uzliesmojot, sīki izsekoja tās atsevišķos momentus; atreferēja ne vien oficiālo viedokli, bet arī raksturīgus, Parīzes visplašākajās aprindās dzirdētus vērtējumus. Ziņoja par Bastilijas ieņemšanu, jakobīņu kluba nodibināšanos, zemnieku prasību atcelt feodālās nastas un baznīcas desmito tiesu, tēloja zemnieku bruņotās sadursmes ar aristokratiem. Iespieda un komentēja franču 1791. gada konstitūcijas [5] tekstu līdz ar Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarāciju. Laukos šos Rīgas laikraksta ziņojumus lasīja ne muižnieki vien: tie nepalika sveši arī muižās nodarbinātajiem latviešiem, kas prata vāciski. Bez tam, kā atzīmējis kāds autors 1795. gadā, «bija pietiekami daudz pakalpīgu ļaužu», kas sastapās ar zemniekiem krogos un «tiem pie degvīna glāzes pārtulkoja laikrakstus». Tādā kārtā [..] Francijas «lielās liesmas atblāzma», ko starp citu spoguļoja Rīgas polītiskais laikraksts, sasniedza un ietekmēja, kaut gausi un netieši, arī latviešu tautas apziņu.» [6]

Šī iemesla dēļ varētu arī pieļaut, ka brīvo ļaužu ģimenē dzimušajam Lūdem, kura vecāki, kā zināms, bija arī parūpējušies par dēla izglītību, vismaz vispārējos vilcienos varēja būt zināmas jaunākās tā laika cilvēku prātus satraucošās gaidāmo politisko pārmaiņu vēsmas Eiropā, kuru viens no vadmotīviem, protams, bija saldais vārds brīvība, ar ko gan ne visi zināja, ko īsti iesākt. Brīvības priekšnojautas sekmēja arī apgaismotā absolūtisma politika visās jomās. Ideālā gadījumā tai vajadzēja nozīmēt modernizētas nodokļu sistēmas ieviešanu, laicīgo izglītības iestāžu pieaugumu, tiesu reformas, dzimtbūšanas pakāpenisku atcelšanu, reliģijas ietekmes samazināšanos valsts pārvaldē un daudzu reliģiju (konfesiju) sabiedrības veidošanos. Tādējādi tas nozīmēja arī lielāku kontroli pār baznīcas īpašumiem, tos apliekot ar nodokļiem vai pat sekularizējot. [7] Ar dažādiem panākumiem Eiropā šie procesi pilnā sparā arī noritēja.

Atgriežoties pie jautājuma par apgaismotāju pozīciju reliģijas jautājumā, neraugoties uz to, ka Voltērs bija deists [8], viņš aicināja «iznīcināt neģēlīgo» (franču val. écrasez l’infâme) baznīcu, taču to attiecinot uz baznīcu kā uz reliģiskā terora avotu, nenoliedzot tās nepieciešamību gluži pragmatisku jeb pat utilitāru apsvērumu dēļ.

Vēl Romas republikas (509. g. p. m. ē. –27. g. p. m. ē.) laikā Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero, 106. g. p. m. ē. – 43. g. p. m. ē.) sarakstītā traktāta «Par dievu dabu» (latīņu val. De natura deorum) tēzi: «ja Dieva eksistence nebūtu nepieciešama pati par sevi, tad viņu, ja var tā izteikties, vajadzētu radīt ļaužu labumam un laimei», pēcāk sludināja Anglijas Baznīcas kādreizējais virsbīskaps Džons Tilotsons (John Tillotson, 1630–1694), norādot, ka Dieva eksistence ir tik parocīga, tik lietderīga un tik nepieciešama cilvēces labklājībai. [9]

Daudz asākā, pat gnostiskā stilā šis viedoklis tika izteikts kāda anonīma autora jau viduslaikos sarakstītā (līdz pat šim brīdim nav noskaidrots precīzs sarakstīšanas laiks [10]) traktātā «Par trim krāpniekiem» (latīņu val. De Tribus Impostoribus) [11] Tā autors vilka paralēles starp pagānismu un pasaules vadošajām ābrahāmiskajām reliģijām – jūdaismu, kristietību un islāmu. Reliģijas praktisko mērķi viņš saistīja galvenokārt ar valdnieku iespēju vieglā veidā tikt pie mantas, šī iemesla dēļ populārāko reliģiju aizsācējus – Mozu, Kristu un Muhamedu – aizplīvuroti dēvējot par krāpniekiem. Viņš nosodīja arī reliģijas piekritēju darbus, kas bija pretrunā ar kanoniem, piemēram, ka «[k]ristieši viscaur pravieto par savu pretinieku iznīcināšanu, par baznīcas ienaidnieku pakļaušanu verdzībai, kam bija īpaši liela nozīmē kopš tiem laikiem, kad kristieši guva pieeju valsts pārvaldei» [12]. Savukārt pašu Dievu viņš vainoja pārliekā cietsirdībā, vēlmē kļūt cilvēkiem par elku un ne īpaši tikumiskas uzvedības izpausmēs, pie kurām pieskaitīja, piemēram, to, ka «dievs-svētais-gars [..] bija radījis dievu-dēlu savdabīga sakara ar jau saderināto jaunieti rezultātā» [13]. Viņš nesaprata, kā par vismīlošu atzītais Dievs, kurš tika prezumēts kā cilvēces tēvs, bija varējis atļaut saviem bērniem pagaršot aizliegto augli no koka, ko pats bija radījis: «[p]aņem nāvējošu ieroci, piemēram, zobenu. [..] Paņem, es saku, zobenu, ak, tēvs vai draugs, un ja tu esi patiess draugs vai tēvs, tad ieliec to draugu vai bērnu rokās, aizliedzot viņiem to pielietot, kaut arī tu jau iepriekš zini, ka tas tomēr notiks [..], ka tas novedīs pie šausmīgas asinsizliešanas viņ[u] tuvinieku starpā, kuri vēl pat ne par ko nav vainojami. Padomā. Ja esi tēvs, vai tu tā rīkotos?» [14] Taču tajā pašā laikā Dieva eksistences prezumpciju viņš uzskatīja par vienu no morālās uzvedības garantiem. Traktāta «Par trim krāpniekiem» autora ieskatā, cilvēku prāti ir tik aptumšoti ar nesavaldāmu vēlmi veldzēt savas tīksmes un vajadzības, ka vienīgi bailes Dieva tiesas priekšā spēj atturēt ļaudis no galējības, kas var izpausties arī kārotā iegūšanā par katru cenu.

Tieši šo traktātu «Par trim krāpniekiem» 1769. gadā kritizēja Voltērs, kurš minētajā darbā saskatīja «rupja ateisma bez domas un filozofijas» [15] pazīmes. Tomēr pēc iepazīšanās ar paša Voltēra nostāju reliģijas jautājumos, bet īpaši – ar viņa 1722. gadā rakstīto dzejoli «Par un pret» (franču val. Le Pour et le contre) – var secināt, ka patiesībā Voltērs ļoti asi nosodīja kristietību, bet precīzāk – to, par ko tā tika pārvērsta reliģiozu fanātiķu rokās. Tādējādi, it kā oponējot minētā darba autoram, arī Voltērs nonāca pie līdzīga secinājuma, ka, «ja nu gadīsies, ka Dieva nav, tas būtu jāizdomā» (franču val. si Dieu n’existait pas, il faudrait l’inventer) [16]. Iespējams, ka mūsdienu kontekstā šī doma nav gluži bez pamata.

[1]         Retrogrāds [latīņu val. retrogradus, tulkojumā atpakaļejošs] – progresa pretinieks, cilvēks ar atpalikušiem uzskatiem; atpakaļrāpulis. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 714. lpp.

[2]         Autoru nolūkos gan neietilpa iedziļināties iemeslos, kādēļ gadsimtu gaitā baznīca bija nokļuvusi tamlīdzīgā intelektuālā nežēlastībā, nododoties spekulācijām arī par gluži banālu laicīgo valdnieku vienlaicīgo vēlmi iedzīvoties uz baznīcas īpašumu rēķina un stiprināt savu varu, par klēriķu intelektuālo stagnāciju, morālo degradāciju u. tml.

Klerikāls [latīņu val. clericalis, tulkojumā baznīcas– vai garīdznieku-] – tāds, kas saistīts ar baznīcu, garīdzniekiem.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 390. lpp.

[3]         Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe, 1749–1832) – vācu izcelsmes dzejnieks, rakstnieks, dramaturgs, dabaszinātnieks, kā arī mākslas teorētiķis.

[4]         Pēc tam, kad Gēti 1776. gadā iecēla par Veimāras galma teātra vadītāju, viņš 1779. gadā iestudēja šo savu prozas darba lasījumu pēc sengrieķu dramaturga Eiripīda (grieķu val. Εριπίδης, ~ 480. g. p. m. ē. – 406. g. p. m. ē.) «Ifigēnija Tauridā» (grieķu val. Ιφιγένεια εν Ταύροις) motīviem, kur viņš pats spēlēja Oresta (sengrieķu val. ρέστης) lomu, bet viņa drauga Pilāda (sengrieķu val. Πυλάδης, Fokīdas valdnieka Strofija dēls) lomu – pats Saksijas-Veimāras un Saksijas-Eizenahas hercogs Kārlis Augusts fon Saksens-Veimārs-Eizenahs (Karl August von Sachsen-Weimar-Eisenach, 1757–1828). Orests Delfu templī no Apolona (sengrieķu val. πόλλων) saņem padomu nogalināt tēva slepkavas – savu māti un viņas mīļāko. Pēc padarītā Orests sajūk prātā – Erīnijas (sengrieķu val. Ερινύες; romiešu Fūrijas), atriebes, soda un lāsta dieves, dzenā viņu pa visu pasauli līdz tikai pēc ilgāka laika Orests atgūst saprātu un atgriežas Mikēnās, lai kāptu tronī. Savukārt Eiripīds, izvēršot šo pašu sižetu savā «Orestā» apraksta traģēdijas protagonistu, sniedzot virkni depresijas simptomu: apetītes zudumu, miegainību, motivācijas, kā arī intereses zudumu pat par personīgo higiēnu, hronisku nogurumu un bezpalīdzīguma izjūtu…

Orests. Pieejams: Orests [aplūkots 2021. gada 21. janvārī].

[5]         Domāta Pirmās Francijas republikas 1791. gada 3. septembra Konstitūcija (franču val. Constitution française du 3 septembre 1791).

[6]         Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 73.–74. lpp.

[7]         Apgaismotais absolūtisms. Pieejams: Apgaismotais absolūtisms [aplūkots 2021. gada 21. janvārī].

[8]         Deisms [franču val. déisme; no vārda Deus jeb Dievs] – reliģiski filozofiska mācība, kas Dievu atzīst par bezpersonisku pasaules pirmcēloni, kurš pēc pasaules radīšanas vairs neiejaucas dabas, sabiedrības un cilvēku dzīvē.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 151. lpp.

[9]         Душенко К. В. История знаменитых цитат. Pieejams: История знаменитых цитат [aplūkots 2020. gada 18. novembrī].

[10]      Zināms, ka darbu ar attiecīgo nosaukumu dažādi interesenti meklēja jau kopš 11. gadsimta. Traktāta «Par trim krāpniekiem» kopiju, kā arī ziņas par tā autoru bez rezultātiem mēģināja iegūt pat Kristīne I Vāsa (Kristina I Vasa, 1626–1689) – Zviedrijas karaļa un līdz ar to arī kādreizējā Vidzemes valdnieka Gustava II Ādolfa Vāsas (Gustav II Adolf Vasa, 1594–1632) meita.[1] Taču nav pierādījumu tam, ka intriģējošais nosaukums tolaik jau bija piepildīts ar saturu. Vēl jo vairāk – šo skaļo virsrakstu daži literāti izmantoja savu darbu apzīmēšanai. Tā, piemēram, 1680. gadā vācu izcelsmes luterticības teologs Kristiāns Kortholts (Christian Kortholt, 1633–1694) izdeva eseju «Par trim krāpniekiem», to veltot materiālisma pārstāvja Tomasa Hobsa (Thomas Hobbes, 1588–1679), ateista Benedikta Spinozas (Benedictus de Spinoza, 1632–1677), kā arī deisma aizsācēja Edvarda Hērberta (Edward Herbert, 1583–1648) ideju kritikai.

De Tribus Impostoribus. Pieejams: De Tribus Impostoribus [aplūkots 2020. gada 23. novembrī].

[11]      О трех обманщиках. Pieejams: О трех обманщиках [aplūkots 2020. gada 18. novembrī].

[12]      Ibid.

[13]      Ibid.

[14]      Ibid.

[15]      Душенко К. В. История знаменитых цитат. Pieejams: История знаменитых цитат [aplūkots 2020. gada 18. novembrī].

[16]      Ibid.