Biroja Blogs

20.01.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Signe Skutele un Bc. iur. Maria Zvonareva

Eseja par «pazudušo dēlu» Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess [Inkvizitors, kurš sarunājās ar sirdsapziņu III]

Lai aprakstītu jau iepriekš minētā jautājuma par kristīgā Dieva figūras nozīmi dažādu 18. gadsimta laikabiedru, tostarp, arī grāfa fon Mellīna laicīgās dzīves visdažādākajās izpausmēs, tajā skaitā, lai cik tas paradoksāli arī nešķistu, tiesvedības īstenošanā krimināllietās, domājams, nav nepieciešamības pārlieku iedziļināties teoloģiskās [1] jeb drīzāk konfesionālās [2] finesēs [3].

Tomēr aktuāls ir apgaismības laikmetā notikušais reformācijas [4] (kas izraisīja arī atsevišķu pašas katoļu baznīcas dogmatu [5] revīziju tās iekšienē, tomēr – pats galvenais – tās sašķelšanos) procesa konteksts. Tāpat – arī vēlāk zinātnes attīstības fonā visā Rietumeiropā (17.–18. gadsimtā) notikušo politisko un ekonomisko pārveidojumu procesu kopīgā iedarbības rezultāta konstatācija, kas daudzveidīgi un vietām ļoti būtiski transformēja visu slāņu cilvēku priekšstatus par pašu Dievu. Tas savukārt jau daudziem ietekmēja turpmāko attiecību veidošanas ar Dievu modeli, tajā skaitā, izšķiroties arī par pilnīgu saišu saraušanu ar viņu. Īsi sakot, racionālais prāts sāka apšaubīt kristīgās ticības pamatu – Dieva Dēla atnākšanu zemes virsū, lai pestītu cilvēkus (vēlāk 19. gadsimtā tas Jēzu no Nācaretes labākajā gadījumā atzina par vēsturisku personu, bet kristietību par aizkustinošu kultūrvēsturisku mantojumu). Nelielu ieskatu racionālisma un scientisma uzvaras gājienā 17.–18. gadsimtā un tā sekām brīvības un morāles kontekstā autori gan bija jau ieskicējuši iepriekš.

Jebkurā gadījumā jau 18. gadsimtā Rietumeiropā objektīvi tas nozīmēja, ka ārpus katoļu vai tobrīd jau citu lielu konfesiju baznīcām personisku «Tu – Es» attiecību veidošanā ar Dievu izglītotam un visādi citādi pašpietiekamam cilvēkam to (respektīvi – baznīcu) starpniecība īsti it kā vairs nešķita nepieciešama. Kā viena no alternatīvām oficiālajai katoļu baznīcai bija arī brīvmūrniecība, kam sīkāk autori pievērsīsies vēlāk. Tas pietiekoši nepārprotami izpaudās arī pašu apgaismotāju, piemēram, Voltēra vai Ruso reliģiskajos uzskatos, lai kādi tie arī nebūtu, un arī dzīves stāstos, neraugoties uz to, ka viņi paši sevi joprojām labprāt pozicionēja kā Dievam ticošus. Arī pēdējo apgaismības filozofu Imanuelu Kantu (Immanuel Kant, 1724–1804) būtu visai grūti nodēvēt par klasisku kristieti. [6] Acīmredzot, tas viss, cita starpā, vairumā gadījumu nozīmēja aizvien mazākas vērības pievēršanu, modernā valodā izsakoties, meditatīvām, būtībā introvertām [7] praksēm, kas fokusējās uz Dieva klātesamības jeb imanences [8] apzināšanu, Kristus ciešanām, personisko grēku nožēlu un to piedošanas lūgšanu (ko, starp citu, kā jau bija aprakstīts, izcēla grāfs fon Mellīns un vēlējās sagaidīt no Lūdes) u. c.

Nedaudz atkāpjoties no tēmas, iespējams, šāda paradigmu maiņa, novesta līdz savai konsekvencei, apmēram divsimt gadus vēlāk arī padarīja par pašsaprotamu Dieva figūras cilvēka psihiskajā pasaulē aizstāšanu ar uz to brīdi jau pietiekoši nostabilizētiem racionāli izveidotiem sekulāriem un tādēļ izteikti antropocentriskiem [9] dievekļu surogātiem [10] kā piemēram, «augstāko Es» psihoanalīzē. Saprotams, ka šādām modernajām «reliģijām» grēku nožēla gan vairs īpaši neinteresēja… Gluži pretēji – pamatnostādnes bija mainījušās. Atbrīvošanās no jebkādas vainas sajūtas (ko, iespējams, tomēr varētu uzskatīt kaut arī par vārgu, bet tomēr – sirdsapziņas balsi) nu bezmaz kļuva pat par virsuzdevumu. Ļaunākā gadījumā – pēdējo lieliski prata nomērdēt, piemēram, alkohols, halucinogēni [11] un vieglākas narkotikas, kuru legalizācija tagad nu rūp liberālākiem prātiem. Taču – visos gadījumos – popularizētajā ekstravertumā kā «pilnvērtīgas» sociālās adaptācijas normā, t. i, bez īpašiem iekšējiem un ārējiem orientieriem, iespējams, arī slēpjas modernās civilizācijas viena no lielākajām problēmām – visdažādāko garīgās veselības traucējumu biedējošā izplatība. Šeit salīdzinājumam, iespējams, vēlreiz būtu vietā atcerēties gan Lūdes neirotiskās izpausmes, gan arī citviet autoru minētajā [12] publikācijā «Kreisums kā slimība» [13] aprakstīto gluži vai psihotisko reakciju savdabīgais politiskais konteksts.

Iepriekš minētā paradigmu maiņa acīm redzami nebija notikusi grāfa fon Mellīna gadījumā. Tomēr ar nelielu atrunu. Kā izrādās, grāfs fon Mellīns bija brīvmūrnieks. Un to nedrīkst nepieminēt. Tādējādi apgaismības laikmeta gars līdzīgi kā citos šī laika domātājos, iespējams, bija veicis zināmas korekcijas arī viņa teoloģiskajos uzskatos (kā jau tika minēts, grāfs fon Mellīns bija studējis teoloģiju). Līdz ar to nepieciešams kaut nedaudz pakavēties pie brīvmūrniecības kustības vispārējā satura un ietvariem.

Brīvmūrniecība (franču val. francmaçons) kā reliģiski ētiska kustība radās 18. gadsimta sākumā Anglijā. [14] Taču arī pirms tam kaut kas līdzīgs šādai kustībai bija pastāvējis kā akmeņkaļu un tirgoņu apvienība. Tomēr laika gaitā mūrnieku ģildēs sākuši iestāties vīrieši neatkarīgi no nodarbošanās.

Kaut arī nav saglabājušās ziņas par brīvmūrniecības pastāvēšanu pirms 15. gadsimta, senākajos brīvmūrnieku ložu sēžu protokolos, kas tika sarakstīti 17. gadsimtā, norādīts, ka kaut kas visai līdzīgs mūrnieku apvienībai kontinentālajai Eiropai bija pazīstams vēl Vecās Derības laikos. Tā, piemēram, zināms, [15] ka noslēpumainās ložās brīvmūrnieki inscenējuši īsu Bībelē aprakstītu stāstu, kas vēstī par Tīras ķēniņu vārdā Hīrāms (حيرام الأول,p1000. p. m. ē.–935. g. p. m. ē.). Viņu Sālamans [16] (שְׁלֹמֹה, precīzākas ziņas neizdevās atrast) – valdnieks pār visām zemēm no Eifrātas līdz pat Ēģiptes robežai [17] – lūdza palīdzēt izpildīt sava tēva ķēniņa Dāvida (~1035. g. p. m. ē. – ~965. g. p. m. ē.) Dievam doto solījumu celt Radītājam templi Jeruzalemē [18], ko vēlāk izpostīja Jaunbabilonijas (626. g. p. m. ē.–539. g. p. m. ē.) valdnieks Nebukadnecars II (נְבוּכַדְנֶצַּר,p630. g. p. m. ē.–562. g. p. m. ē.). Saistībā ar to Sālamanu brīvmūrnieki dēvē par «prasmīgāko mūsu zinībā», uzskatot, ka «viņa laikos Jūdejā bija daudz filozofu[, kuri pēc Sālamana pavēles apvienojās un] turpināja [savu] filozofisko darbu Sālamana tempļa celšanas veidā: šī saite ir nonākusi līdz mums zem brīvmūrniecības nosaukuma» [19]. Minētā inscenējuma gaitā brīvmūrnieki, ievērojot komplicētu hierarhiju, «pakāpeniski virzās uz priekšu, izmantojot roku spiedienus, paroles un īpašas drēbes» [20].

Lai kā tur arī nebūtu, 18. gadsimtā brīvmūrniecība tika veidota pēc mūrnieku viduslaikos pastāvošo ģilžu parauga. Šīs organizācijas rašanās vēsture savukārt izskaidro to, kādēļ brīvmūrnieki, kuri tiek dēvēti arī par masoniem, joprojām pauž savstarpējās palīdzības, cilvēku brīvības un mīlestības idejas.

Brīvmūrniecības būtiskākā atšķirība no mūrnieku ģildēm izpaudās tajā, ka sākotnēji tīri pragmatiskiem mērķiem dibinātai savienībai 18. gadsimtā tika piedēvēts reliģisks raksturs. Aizgūstot ceremonijas, pakāpju hierarhiju, brāļu atpazīšanas paņēmienus un simboliku no templiešiem jeb 12. gadsimta sākumā Palestīnā dibinātā garīgi militārā ordeņa locekļiem [21], kuri cita starpā kādreiz dzīvoja blakus Sālamana templim, savas ideoloģijas elementus brīvmūrnieki smēla no visdažādākajām reliģijām, piemēram, kristietības, pitagorisma [22], kabalas [23], katarosa [24], gnosticisma [25] un maniheheisma [26]. Iespējams, tādēļ savā misijā brīvmūrnieki vadās ne tikai no empīriskās pieredzes, bet arī no mistiskās iedvesmas, ko gūst arī «brāļu attiecību» senseno simbolu, alegoriju un prakšu izpētes gaitā. [27]

Par prioritārāko uzdevumu nosakot cilvēka esamības un tikumiskās apgaismības noslēpuma apzināšanu, brīvmūrnieki uzskatīja, ka tikai gadsimtu viedumu zinošie var pietiekošā mērā attīstīt sevī augstas morālās īpašības un likt pamatus nākotnes «cilvēces tempļa» veidošanai [28], kam patiesībā ir grūti nepiekrist. Savukārt izvirzītā mērķa panākšana, pēc brīvmūrnieku domām, ir iespējama tikai tad, kad attiecīgās idejas piekritēji darbojas kopīgiem spēkiem.

Neraugoties uz to, ne visiem gribētājiem bija un ir iespēja kļūt par brīvmūrnieku ložas brāli. Pirms pielaišanas brīvmūrnieku ložu sēdēs kandidāts vienmēr ir bijis pakļauts iniciācijas procesam. Var pieļaut, ka kandidātu izpēte arī vēsturiski bija vērsta uz personas rakstura, pārliecības un dzīves principu pārbaudi. Tā, piemēram, ja katolim durvis brīvmūrniecībā vienmēr bijušas atvērtas, tad ateists ložā visticamāk netiktu pielaists.

Taču masonu ložas bija arī to reto vietu starpā, kur 18. gadsimta filozofi varēja izplatīt savas idejas, nebaidoties no sodošas reakcijas. Iespējams, tieši tādēļ brīvmūrnieku aprindās atradās tādas spilgtas personības kā Voltērs, Monteskjē, franču filozofs Denī Didro (Denis Diderot, 1713–1784), vācu dzejnieks un mākslas teorētiķis Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe, 1749–1832), skotu rakstnieks Arturs Konans Doils (Arthur Conan Doyle, 1859–1930) un daudzi citi. Savukārt, raksturojot brīvmūrniecības izplatību Krievijas impērijā, krievu rakstnieks un vēsturnieks Nikolajs Karamzins (Николай Михайлович Карамзин, 1766–1826), kurš pats 1784. gadā bija kļuvis par brīvmūrnieku, retoriski vaicāja: «[k]urš [gan] šodien nav frankmasons?» [29]. Tādējādi Krievijas impērijā ne tikai kultūras darboņi, tādi kā, piemēram, krievu dzejnieks un rakstnieks Aleksandrs Puškins (Александр Сергеевич Пушкин, 1799–1837) un komponists Nikolajs Rimskis-Korsakovs (Николай Андреевич Римский-Корсаков, 1844–1908), bet pat slavenie karavadoņi Aleksandrs Suvorovs (Александр Васильевич Суворов, 1730–1800) un Mihails Goļeniševs-Kutuzovs-Smolenskis (Михаил Илларионович Голенищев-Кутузов-Смоленский, 1745–1813) bija izvēlējušies brīvmūrnieku gaitas.

Acīmredzot, arī kā savas cilvēciskās misijas zemes virsū prioritāro uzdevumu saprotot savas esības un tikumiskās apgaismības noslēpuma izpratni, grāfs fon Mellīns organiski iekļāvās šajā kustībā, turklāt pilnīgi konkrētā praktiskajā darbībā, pierādot savas augstās morālās kvalitātes, kā tas tika noskaidrots iepriekš un arī tālāk tekstā.

Jebkurā gadījumā pats grāfs fon Mellīns pret sava laika neoficiālām reliģiskām kustībām kopumā izturējās ar zināmu piesardzību. «Svešs jebkādam sektantismam viņš apkaŗoja brāļu draudzi un sevišķi vērsās pret Hernhūtes vācbrāļiem, kas esot neizglītoti amatnieki un ierodoties Vidzemē, lai iedzīvotos uz zemnieku rēķina.» [30] Jāatgādina, ka hernhūtisms (dēvēta arī par brāļu draudzi, kā arī vienotības brālību) bija kristiešu reliģiski sektantiska kustība, kas 18. gadsimta sākumā radās Hernhūtē, Saksijas kūrfirstistē [31] un izplatījās citās valstīs. [32] 18. gadsimtā un 19. gadsimtā tā izvērtās par reliģiski sabiedrisku kustību Baltijā, bet galvenokārt Vidzemē.

Iespējams, grāfa fon Mellīna negatīvās attieksmes pret tobrīd vēl neatļautām konfesijām iemesls bija viņa paša piedzīvotā ne visai patīkamā pieredze: 1814. gadā pēc viņa znota iniciatīvas Bīriņu muiža kļuva par ekstātisku [33] sektantu sanāksmes vietu. Grāfs fon Mellīns, kurš tajā laikā atradās Rīgā, par to bija uzzinājis tikai tāpēc, ka lūgšanu skaitīšanas procesā rituāla dalībniekiem sākās halucinācijas un notikumu gaitā bija spiesta iejaukties kompetenta vara. [34] Lai kā tur arī nebūtu, grāfs fon Mellīns rakstīja: «aizvien spēku pieņēmušais hernhūtisms noliedz jebkādu prieku. Mūzika, dziesma un deja izzuda, bet to vietu ieņēma [uz] iegremdēšanos sevī [vērsta] aprobežota prātošana, nicinājums pret visiem, kuri neietilpa viņu skaitā» [35]. Iespējams, kādam varētu šķist, ka grāfs fon Mellīns šeit nokļuva pretrunā pats ar sevi, ievērojot viņa paša intraverto būtību. Tomēr šādi secinājumi būtu pārsteidzīgi, atceroties, ka grāfa fon Mellīna apcere viennozīmīgi nebija aprobežota prāta darbībā, par ko liecina arī viņa praktiskā darbība reālajā dzīvē un arī nicinājums pret citiem nebūt nebija tas, ko viņam varētu pārmest.

Kategoriska nostāja reliģijas jautājumā grāfu fon Mellīnu nošķīra arī no citiem vācbaltiešu muižniekiem, kuri muižu skolas dibināja pēc hernhūtiešu mācību sistēmas, jo «oficiālā skola [tos] apmierināja tikpat maz kā oficiālā baznīca» [36].

[1]         Teoloģija [latīņu val. theologia, jēdziens veidots no grieķu val. vārdiem theos jeb dievs un logos jeb mācība] – zinātne, kas balstīdamās uz doktrīnām, pētī, skaidro un pamato kādas reliģijas mācību; mācība par Dievu; kristīgās teoloģijas sistēmā ietilpst dogmatika, apoloģētika, praktiskā teoloģija un citas disciplīnas.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 849. lpp.

[2]         Konfesija [latīņu val. confessionalis, tulkojumā atzīšanās] – kristietības paveids, piemēram, katolicisms, luterānisms u. c.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 411. lpp.

[3]         Finese [franču val. finesse, vārds veidots no franču val. vārda fin jeb smalks, izsmalcināts] – smalka nianse. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 241. lpp.

[4]         Līdzīgi kā citviet Rietumeiropā arī Livonijā jeb visas šīs publikācijas kontekstā – Vidzemē – reformācija bija 16. gadsimta reliģiski politiska kustība, kuras mērķis bija reformēt katoļu baznīcu. Livonijā reformācijā izplatījās galvenokārt tieši Mārtiņa Lutera (Martin Luther, 1483–1546) paustās idejas un, atdaloties no Romas katoļu baznīcas, nostiprinājās tā dēvētā luterticība. Par reformācijas sākumu Livonijā tiek uzskatīta Andreasa Knopkena (Andreas Knöpken, arī Knopke, Knopius, ~1468–1539) iecelšana Sv. Pētera draudzes mācītāja amatā 1522. gadā pretēji domkapitula gribai. Livoniju daudzi autori min kā pirmo vai vismaz vienu no pirmajiem reģioniem, kur Lutera idejas izplatījās ārpus Vācijas teritorijas. Reformācija norisinājās lielākoties pilsētās, vācu iedzīvotāju vidū. Reformācijas centrs Livonijā bija Rīga – lielākā un nozīmīgākā Livonijas pilsēta.

Sk. arī Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 691.–692. lpp.

[5]         Dogmats [grieķu val. dogma, tulkojumā uzskats] – ticības mācības pamattēze, kas obligāta visiem ticīgajiem un ko uzskata par nemaldīgu patiesību, kam nešaubīgi jātic.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 182. lpp.

[6]         Starp citu, viņa jaunākais brālis Johans Heinrihs Kants (Johann Heinrich Kant, 1735–1800) 1758. gadā pārcēlās uz dzīvi Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā, bija privātskolotājs, no 1775. gada Jelgavas pilsētas skolas direktors un 1781. gadā dabūja luterāņu mācītāja vietu Vecsaules draudzē.

[7]         Introversija [vārds veidots no latīņu val. vārdiem intro jeb iekšā un vertere jeb pagriezt] – indivīda psihes īpašība, kas izpaužas tendencē uz padziļinātu pašanalīzi.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 341. lpp.

[8]         Imanence [latīņu val. immanens, tulkojumā iekšā esošs, piemītošs] – atrašanās, ierobežošanās sevī pašā, pasaulē; iekšēja piemitība; tas, ka augstākā būtne (Dievs) atrodas un darbojas pasaulē.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 322. lpp.

[9]         Antropocentrisms [vārds veidots no grieķu val. vārdiem antrōpos jeb cilvēks un vārda centrs] – uzskats, ka cilvēks ir visa esošā, Visuma centrs.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 63. lpp.

[10]      Surogāts [latīņu val. surrogatus, tulkojumā – izvēlēts cita vietā] – 1. nepilnīgs aizstājējs, līdzīgs, bet mazvērtīgāks materiāls, ražojums u. tml.; 2. kaut kā atdarinājums, viltojums.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 721. lpp.

[11]      Halucinogēni [latīņu val. (h)allucinari, tulkojumā murgot] – sintētiski ķīmiski savienojumi un augu produkti, kas rada psihes darbības traucējumus – pastiprinātu emocionalitāti, eiforiju, halucinācijas.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 287. lpp.

[12]      Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [aplūkots 2020. gada 8. janvārī];

Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [«Vai kreisums ir slimība?»] Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Vai kreisums ir slimība? [aplūkots 2020. gada 8. janvārī].

[13]      Britu konservatīvā politiķe Anna Marija Votersa (Anne Marie Waters, 1977) bija uzrakstījusi rakstu «Kreisums ir psihiska slimība». Šobrīd raksts vairs mājaslapā nav pieejams, tomēr šis raksts analizēts žurnālā «Rīgas Laiks». Sk. Vanags M. Idejas vārdā. Pieejams: Idejas vārdā [aplūkots 2020. gada 3. aprīlī].

[14]      Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 492. lpp.

[15]      Массонство. Pieejams: Массонство [aplūkots 2021. gada 8. janvārī].

[16]      Izplatītāks ir vārda Zālamans lietojums. Valdnieka vārds Sālamans šeit lietots, ievērojot Bībeles jaunākajā tulkojumā no oriģinālvalodām rakstīto. Sk., piemēram, Pirmās ķēniņu grāmatas pirmās nodaļas vienpadsmito pantu. Grāmata: Bībele ar deitrokanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 556. lpp.

[17]      Pirmās ķēniņu grāmatas piektās nodaļas pirmais pants. Grāmata: Bībele ar deitrokanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 566. lpp.

[18]      Pirmās ķēniņu grāmatas piektās nodaļas septiņpadsmitais pants. Turpat, 567. lpp.

[19]      Négrier P. Temple de Salomon et diagrammes symboliques. Groslay: Ivoire-clair, 2004.

[20]      Массонство. Pieejams: Массонство [aplūkots 2021. gada 8. janvārī].

[21]      Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 848. lpp.

[22]      Pitagorisms [pēc sengrieķu filozofa un matemātiķa Pitagora (Πυθαγόρας, ~570.–500. g. p. m. ē.) vārda] – sengrieķu filozofijas virziens, kas visu dabas parādību un kosmosa esamību reducēja uz kvantitatīvām, skaitliskām attiecībām.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 622. lpp.

[23]      Kabala [senebreju val. qabbalach, tulkojumā tradīcija] – ezoteriska un mistiska mācība jūdaisma reliģijā, kuras pamatā ir Vecās Derības vārdu un skaitļu simbolisks tulkojums.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 357. lpp.

[24]      Katari [grieķu val. katharos, tulkojumā tīrs] – Rietumeiropā no 11. gadsimta līdz 14. gadsimtam pastāvošās kristiešu sektas piekritēji, kuri noliedza katoļu baznīcas dogmas, sakramentus un autoritāti, sludinot askētismu, bezlaulību un pašnāvību badojoties.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 379. lpp.

[25]      Gnosticisms [latīņu val. gnotos, tulkojumā izzinošs] – 1.–3. gadsimtu reliģiski filozofiskās mācības, kurās bija apvienoti kristietības, austrumtautu reliģiju un sengrieķu filozofijas elementi.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 271. lpp.

[26]      Maniheheisms [pēc reliģiskās kustības dibinātāja pravieša Mānī (Μανης, ~216–274) vārda] – duālistiska reliģiska mācība, kas 3. gadsimta radās Tuvajos Austrumos un izpaltījās Romas impērijā. Tajā apvienoti zoroastrisma, kura pamatā ir mācība par divu spēku – labā un ļaunā – cīņu un uguns pielūgšana, kā arī kristietības un gnosticisma elementi. Rezultātā manihejieši uzskata, ka pasaulē valda ļauno un labo spēku līdzsvars.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 486. lpp.

[27]      Киясов С. Е., Серков А. И. Массонство.

Pieejams: Массонство [aplūkots 2021. gada 8. janvārī].

[28]      Ibid.

[29]      Гехт А. Камень на камень. Москва: Машины и механизмы, 2015, с. 20–27.

[30]      Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 217. lpp.

[31]      Saksijas kūrfirstiste – vēsturiski pastāvošais valsts veidojums, kas no 1356. gada līdz 1806. gadam bija Svētās Romas impērijas sastāvā. Šobrīd atrodas mūsdienu Vācijas teritorijā. Saksijas kūrfirstistes rašanās vēsture saistīta ar to, ka 1356. gadā izdotajā tiesību aktā, t. s., Zelta bullā (vācu val. Golden Bulle) Svētās Romas imperators Kārlis IV Luksemburgs (Karl IV Luxemburg, 1316–1378) impērijas pārvaldīšanas pilnvaras sadalīja starp imperatora personu un ar augstāko dižciltīgo titulu godātiem bruņiniekiem – septiņiem firstiem (vācu val. Fürst, tulkojumā pirmais, priekšējais, priekšnieks), kurus dēvēja par kūrfirstiem (vācu val. Kurfürst, jēdziens izveidots no vārdiem küren jeb vēlēt un furisto jeb pirmais), tos apveltot arī ar tiesībām vēlēt Svētās Romas imperatoru. Toreiz par Saksijas kūrfirstu tika izraudzīts Saksijas-Vitenbergas hercogs Rudolfs I Askanīrs (Rudolf I Askanier, 1285–1356), kurš cita starpā bija Katrīnas II attāls priekštecis pēc tēva līnijas. Pēc impērijas sabrukuma 1806. gadā Saksijas kūrfirstiste kļuva par Saksijas karalisti, kas savukārt pastāvēja līdz 1918. gadam.

Valsts un tiesību vēsture: jēdzienos un terminos. Sast. Valters P. Rīga: SIA Divergens, 2001, 37. lpp., 114. lpp., 236. lpp.

Ābele K. Johans Valters. 1869–1932. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2010, 41. lpp.

[32]      Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 297. lpp.

[33]      Ekstātisks [franču val. extatique] – ārkārtīgi jūsmīgs (parasti par cilvēku); tāds, kas atrodas ekstāzes stāvoklī.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 204. lpp.

[34]      Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 60. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[35]      Ibid.

[36]      Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 144. lpp.