Biroja Blogs

07.04.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur Signe Skutele, Bc. iur. Maria Zvonareva

Eseja par «pazudušo dēlu» Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess [Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē V – Pierādījumi Livonijas kriminālprocesā]

Atstājot šajā brīdī padziļinātāku Karolīnas izpēti citam publikācijas formātam vai pat paša lasītāja ziņā, Lūdes lietas sakarā būtu nepieciešams vismaz īsi ielūkoties šī tiesību pieminekļa pierādījumu teorijas jautājumos. Turklāt lasītāju varētu interesēt apmēram tieši tā paša laika Vidzemes kriminālprocesuālista, kāds bija fon Volfeldts, liecība.

1857. gadā Rīgā tika publicēts Volfeldta darbs «Pierādījumi Livonijas kriminālprocesā» (vācu val. Beweis im Livländischen Straf-Prozesse) [1]. Pats fon Volfeldts priekšvārdā norādīja, ka vēlas secīgi publicēt četru rakstu ciklu par Livonijā piemērojamo un spēkā esošo kriminālprocesu. Rakstu sēriju viņš bija iecerējis sākt ar jautājumu par Livonijā «spēkā esošiem pierādījumiem» [2]. Pēc tam viņš vēlējās aplūkot «nozieguma sastāva konstatēšanu abām iesaistītajām pusēm», tam sekotu publikācija par «apsūdzētā [3] vispārēj[o] pieskaitāmīb[u]» un visbeidzot «jautājums: par nozieguma pieskaitīšanu vienam un tam pašam apsūdzētājam». [4] Jānorāda gan, ka diemžēl viņš iecerēto izpildīt nepaguva, jo 1856. gada 13. jūnijā mira, [5] tādējādi arī jau iepriekš minētais darbs «Pierādījumi Livonijas kriminālprocesā» tika publicēts jau pēc tā autora nāves.

Izklāstu par pierādījumiem fon Volfeldts bija ietvēris septiņos apcerējumos. Darba priekšvārdā viņš norādīja, ka savus apsvērumus bija balstījis «no ikdienā piemērotā kriminālprocesa Livonijā», cenšoties «iespējamās novirzes atgriezt atpakaļ uz saviem likumīgajiem un ierastajiem pamatiem» [6].

Pirmajā apcerējumā viņš pievērsās nozieguma izpratnei un pierādījumu nepieciešamībai kriminālprocesā. Proti, vispirms viņš norādīja, ka «valsts sabiedrībā esošo cilvēku iekšējais līdzsvarotais un mierpilnais stāvoklis var tikt kliedēts ar ārējiem un iekšējiem cēloņiem» [7]. Ja šādu drošības sajūtu sabiedrībai, pēc Volfeldta domām, spēja radīt īpašums, kura pamatā ir likums, tad tiešā pretstatā tādā gadījumā būtu nevaldāma fiziskas varas patvaļa. Līdz ar to pašsaprotami, ka par normāla stāvokļa traucējuma vienu no cēloņiem – ārēju iemeslu – varētu atzīt karu, ko arī minēja fon Volfeldts, savukārt valsts normāla stāvokļa traucēšanas iekšējs cēlonis ir noziegums. [8]

Pirmā apcerējuma trešajā paragrāfā fon Volfeldts secināja, ka noziegums ir «darbība, kura sevi faktiski ir pretnostatījusi ne tikai tiesības ieviesošai likumdošanai, kas vispār nodrošina īpašuma drošību, [un] kas ar savu eksistenci ir ierobežojusi nesamērīgu fiziskās patvaļas varu, bet [arī] it īpaši, ir sevi faktiski pretnostatījusi tai likumdošanai, kas savu prasību pārkāpumam kā īpašu ļaunumu [pretim] ir nostatījusi sodu» [9]. Šis sods jeb ļaunums, kā to dēvēja fon Volfeldts, bija jāuzter kā «faktiska[s] sacelšanās pret krimināllikumu» rezultāts. [10]

Tajā pašā laikā fon Volfeldts atzina, ka, nonākot pie pārkāpuma pret krimināllikumu, vispirms ir «jāiegūst juridiskā noteiktība par šo pārkāpumu» [11], un to var iegūt no pierādījumiem. Fon Volfeldts uzskaitīja piecus aspektus, ko pierādījumam vajag konstatēt: 1) ka krimināllikums, kurš varētu būt pārkāpts, patiešām eksistē; 2) ka darbība, kura tikusi izdarīta, tieši atrodas pretrunā ar šī krimināllikuma aizliegumu; 3) ka šī darbība ir bijusi cilvēciska darbība; 4) ka šis darbojošais cilvēks vispār ir pieskaitāms [12]; 5) ka pret krimināllikumu vērstā darbība ir izdarīta dolos [13] vai culpos [14]. [15] Un tikai tad, ja «lietā par to ir celta pilnīga drošība, drīkst vispār būt runa par noziedzīgā subjekta pieskaitāmību un sodīšanas apmēru. [16]

Otrajā apcerējumā fon Volfeldts pievērsās pierādījuma nozīmei tiesvedībā. Viņaprāt, tie lielā mērā bija atkarīgi no tiesvedības formas − no tā, vai kriminālprocess notiek inkvizīcijas vai akuzācijas procesa ietvaros. [17] Fon Volfeldts gan norādīja, ka Livonijā akuzācijas process notiek tikai izņēmuma gadījumā.

Proti, inkvizīcijas procesa laikā pierādījuma (vēsturiski iepriekš notikuša fakta) iegūšana ir realizējama vienmēr un tikai ar paša tiesneša izdarītu apsūdzētā un varbūtējo liecinieku izjautāšanu pēc viņa ieskatiem uzdotiem jautājumiem. Savukārt akuzācijas procesā, kas tiek vests civilapsūdzības procesa formās, apsūdzētais atzīšanos pats iesniedz rakstiski un iespējamā liecinieka liecības tiek sniegtas tikai uz jautājumiem, kurus uzdod vai nu sabiedrības apsūdzētājs vai apsūdzētais. [18] Tajā pašā laikā jānorāda, ka privātapsūdzības kriminālprocess pašā likumā gan sākotnēji bija iecerēts kā ordināra noziedznieka sodīšanas kārtība. [19]

Lai gan fon Volfeldts konstatēja šo atškirīgo pierādījumu meklēšanas «ārējo formu», viņš secināja, ka forma nekādi neietekmē nedz no liecībām iegūto pierādošo apstākļu kvalitāti, nedz arī to spēku, «gluži tāpat kā tā absolūti neietekmē likumiski atļauto pierādīšanas līdzekļu kvalitāti un to pierādīšanas spēku» [20].

Trešo apcerējumu fon Volfeldts iesāka ar to, ka Livonijas procesuālo tiesību formas lielā mērā ir tikušas radītas no vispārējām tiesībām, un tā tas esot arī kriminālprocesa gadījumā. Proti, «kakla tiesas kārtība ir pamats pierādījumu iegūšanai kriminālprocesā un tāpēc ir veidojusies likumiskā pierādīšanas teorija» [21]. Fon Volfeldts trešā apcerējuma 11. un 12. paragrāfā skaidri norādīja, ka Karolīna Livonijā ir bijusi spēkā gadsimtiem ilgi līdz pat «pēdējiem laikiem», bet, «ja būtu jāapliecina, ka likumiskā pierādīšanas teorija veidojusies no Karolīnas; tad šai likumiskajai pierādīšanas teorijai ir īpaši pamati: kodeksa 22. un 67. pants» [22].

Lai apliecinātu savus argumentus, fon Volfeldts citēja Karolīnas 22. un 67. pantu, norādot, ka pats likums ir tas, kas kriminālprocesā limitē pierādījumus ar personas atzīšanos vai vismaz divu klasisko liecinieku liecībām par noziedzīgo darbību. [23]

Ceturtā apcerējuma 14. paragrāfā fon Volfeldts aprakstīja, ka «no likuma izrietošo pierādījumu vajag saukt par tiešu pierādījumu tāpēc, ka tam vajag patstāvīgi un tieši pierādīt, kas pret likumu ir noticis un kas to izdarīja» [24]. Fon Volfeldts izdalīja divus pierādījumu veidus – apsūdzētā atzīšanās un liecinieku liecības.

Saskaņā ar Volfeldta rakstīto apsūdzētā atzīšanās pamatojas «uz skaidrāk izveidojušos izpratni par paša atzīstošā izdarīto noziegumu», jeb, citiem vārdiem sakot, «labākās cilvēciskās dabas iekšējā garīgā nošķiršanās no ļaunā un pirmās dziņa atbrīvoties no pēdējās iekšējā gūsta, dzen noziedznieku atzīties pašam pret sevi». [25] Te autoriem ir jāpiebilst, ka ne velti juridiskajā literatūrā tiek atzīts, ka inkvizīcijas procesa viena no būtiskākajām iezīmēm bija atzīšanās vērtēšana kā regina probationum jeb pierādījumu karaliene. [26]

Kā uzsvēra fon Volfeldts, ka atzīstošais nemaz neliecina pret kādu citu, bet gan pats pret sevi un «patiesībā pret to, ko tas sevī atzinis par ļaunu esam» [27]. Tomēr, ņemot vērā likumā noteikto patiesības noskaidrošanas pienākumu un gadījumus, kad atzīšanās ir bijusi daļēji vai pilnīgi nepatiesa, tā tomēr ir jāpārbauda, jo «confessus nevajadzētu būt arī convictus» [28]. Autori šeit atgādina grāfa fon Mellīna stāstījumu par Lūdi gluži vai tādiem pašiem vārdiem.

Attiecībā uz otru likumiskā pierādījuma veidu, proti, liecinieku liecībām fon Volfeldts rakstīja, ka tas esot tiešs pierādījums, kura mērķis ir noskaidrot gan to, kas ir noticis, gan to, kas to izdarījis. Apcerējuma 17. paragrāfā viņš aprakstīja arī to, ko tiesnesis «nekad nedrīkst palaist garām», tostarp to, ka lieciniekam ir jābūt uzticamam un viņam nedrīkst piemist tādas īpašības, kuru dēļ par viņu varētu rasties šaubas, turklāt nedrīkst nopratināt liecinieku kā nozieguma līdzdalībnieku, nedrīkst pieļaut to, ka liecinieks cenšas noklusēt kādu faktu un slēpt noziegumu. [29]

Līdz ar to fon Volfeldts atzina abus iepriekš minētos pierādījumu veidus par tādiem, kas ne tikai noteikti likumā, bet arī izslēdz citus pierādījumus. Tajā pašā laikā sava piektā apcerējuma sākumā viņš rakstīja, ka laika gaitā to pierādījumu loks, kas bija nepieciešams blakus apstākļu pierādīšanai, taču ar kuru palīdzību nav iespējams skaidri atklāt, kas tieši noticis un kurš to ir izdarījis, tika papildināts. Kā piemērus šādiem pierādījumu veidiem, ko detalizēti fon Volfeldts aplūkoja sestajā apcerējumā, viņš uzskaitīja: pierādījumus no lietu un mākslu ekspertiem; pierādījumus no dokumentiem; pierādījumus, kas izriet no aplūkošanas, ko izdara pats tiesnesis; kā arī pierādījumus, kas veidojas no «par mākslīgu pierādījumu [30] pret apsūdzēto no patiesu aizdomu pamatu kombinācijas». [31]

Pierādījums no lietu un mākslu eksperta, Volfeldta ieskatā, nekad nevarēja sniegt «tādu pierādījumu, kas novestu pie notiesāšanas, ja tas nokļūtu pretrunā [..] ar apsūdzētā» [32] apgalvojumiem. «Lietu un mākslu ekspertu izteikumi šaubīgu blakus apstākļu gadījumos gan var konstatēt uz objektīvo noziegumu sastāvu attiecinošus secinājumus, tomēr tiešs pierādījums pēc kura var notiesāt, nevar un nedrīkst būt, tāpēc, ka likums uz to nav aicinājis» [33]. Līdzīgi Karolīnas 22. un 67. pants kā tiešu pierādījumu neparedzēja pierādījumu ar dokumentiem.

Kā norādīja fon Volfeldts, ja apsūdzētā vaina balstījās tieši uz dokumentu, tad pie objektīvā nozieguma sastāva pieder konkrētais dokuments, kā arī ar to saistītā rīcība. Tad izmeklēšanas laikā šis dokuments kā pierādījums būtu jāpievieno lietas materiāliem, «pie kam šeit vajadzētu iekļauties iepriekš minētajos divos pierādījuma veidos» [34]. Tomēr ar dokumenta palīdzību varētu atklāt un pierādīt blakus apstākļus, bet, ja «tiesneša zināšanas būs nonākušas pretrunā ar to, ko apsūdzētais patiesībā izdarījis», šis dokuments netiks uzskatīts par pilnvērtīgu pierādījumu. Līdz ar to fon Volfeldts saskatīja trūkumus dokumentam kā tiešam pierādījumam. [35]

Līdzīgi «tikai vienā gadījumā», kā rakstīja fon Volfeldts, «tiesneša [izdarīta] aplūkošana var tikt uzskatīta kā pierādījums un tādā veidā arī apmierināt Karolīnas 67. panta prasības» [36]. Proti, tas iegūst šo pierādījuma spēku tikai tad, ja noziegums izdarīts tiesneša priekšā jeb «tiesai piederošai personai vai [arī] kāds [pašas] tiesas priekšā to izdarītu» [37]. Lai to ilustrētu, Volfelds kā piemēru minēja gadījumu, kad tiesas sēdes laikā kāda no pusēm otram iedurtu ar dunci krūtīs un «pēdējais mirdams kristu gar zemi» [38]. Šādā gadījumā slepkava, kura vaina ir neapšaubāma, pēc tiesneša protokola izveidošanas ir jānotiesā. Tādējādi arī «tiesneša aplūkošana aizstāj no likuma izrietošo prasību par divu klasisko liecinieku liecību vērtējumu par nodarījumu» [39]. Turklāt fon Volfeldts uzsvēra, ka tikai tiesneša priekšā izdarīts nodarījums iegūtu šāda pierādījuma spēku. Turpretim «katra cita aplūkošana, arī no tiesas kancelejas ierēdņa» būtu jāpakļauj pārbaudei. [40]

Analizējot šo piemēru, fon Volfeldts minēja arī to, ka nedrīkst aizmirst galveno pierādījumu principu, kas konstatējams no likuma − «starp to, kas ir noticis, kurš to ir izdarījis un uz kādām zināšanām pamatojas tiesnesis, spriežot tiesu, jāpastāv tiešai saistībai ar to, kas izriet no noziedzīgas personas atzīšanās vai no divu klasisko liecinieku liecībām» [41].

Visbeidzot fon Volfeldts nonāca pie «pierādījumi[em], kas veidojas par mākslīgu pierādījumu pret apsūdzēto no patiesu aizdomu pamatu kombinācijas» [42]. Šeit vietā atzīmēt, ka fon Volfeldts savā publikācijā izmantoja dažādu terminoloģiju, kas varētu radīt apjukumu mūsdienu lasītājam. Acīmredzot fon Volfeldts vēlējās uzsvērt, ka netiešais pierādījumi ir mākslīgs pierādījums, proti, nav īsts pierādījums Karolīnas izpratnē. Tāpat fon Volfeldts tekstā vietām terminu «netiešais pierādījums» lieto kā sinonīmu «mākslīgam pierādījumam». Autori šeit nevēlētos ieslīgt teorētiskā diskusijā, cik šāda nostāja ir pamatota, un tādēļ turpmāk izmantos terminu «netiešie pierādījumi». [43]

Ņemot vērā vairākkārt uzsvērto «likumisks» un «tiešs» principu, fon Volfeldts dibināti norādīja uz netieša pierādījuma trūkumiem. «Netiešs pierādījums veidojas no aizdomu pamata pret apsūdzēto», kas ir tieši pretrunā Karolīnas 22. pantā minētajam, līdz ar to fon Volfeldts secināja, ka pierādījums ir pretlikumīgs, tādējādi nav atbalstāms un pieļaujams. [44]

Septītajā apcerējumā fon Volfeldts vispirms norādīja uz to, ka nevar neievērot, ka mākslīgo pierādījumu veidošanā no indīcijām katrā ziņā ir vajadzīga «asa kritiska tiesneša izpratne, nevis vienkārša apsvēršana: vai izmeklēšanas aktos ir viss, kas likumā noteikts, lai pieņemtu nosodošu spriedumu» [45]. Vēl jo vairāk tas, Volfeldta ieskatā, ir svarīgi tad, kad netiešu pierādījumu aizstāvji ir pārliecināti, ka «visas cītīgās izmeklēšanas mērķis ir bijis pārliecināt tiesnesi, ka priekšā stāvošais inkvizīts ir izdarījis noziegumu, par ko viņš tiek apsūdzēts, un par to [viņš] jāsoda» [46]. Jāatzīmē arī šī izteikuma aktualitāte mūsdienu kriminālprocesa kontekstā.

Tādējādi fon Volfeldts rakstīja, ka pirms sprieduma pieņemšanas un inkvizīta pasludināšanas par vainīgu un sodāmu, tiesnesim ir jāiegūst pārliecība, kurai ir jābūt «vērstai uz [noskaidrošanu,] vai izmeklēšanas gaitā ir izskatīts viss, ko prasa likums, lai priekšā stāvošo aizturēto spētu atzīt par vainīgu un sodāmu un par viņu pasludināt kriminālspriedumu» [47]. Volfeldta ieskatā, neskatoties uz netieša pierādījuma «nelikumību un pretlikumību», tomēr tas var radīt tiesnesim pārliecību, ka persona ir vainīga un sodāma. Līdz ar to «no vienas puses, tiesnesis pats uzņemas nodarīt ļaunu, kas izriet no kriminālsoda notiesātajam; no otras puses, tikai likums pasaka [, ka persona ir vainīga] un tiesnesis dara to, ko likums noteic» [48]. Proti, vienā gadījumā, izmantojot netiešos pierādījumus, patiesībā tiesnesis pats «pēc savām domām» secina, ka persona ir vainīga, bet otrā gadījumā tiesnesis spriež tikai un vienīgi saskaņā ar un pamatojoties uz likumu.

Arī Lūdes gadījumā tiesneši pieņēma lēmumu, ņemot vērā netiešo pierādījumu ķēdi, vadoties pēc savas pārliecības, lai gan likums īsti to neļāva. Tomēr būtu grūti neatzīt, ka Lūdes gadījumā tiesa patiešām izdarīja pilnīgi visu, ko prasīja likums, un autoru ieskatā pamatoti atzina Lūdi par vainīgu. Taču šī tendence, pakāpeniski dodoties pierādījumu brīvas novērtēšanas virzienā, ir pietiekami viegli izskaidrojama ar to, ka, ievērojot spīdzināšanas aizliegumu, praktiski no tiešu pierādījumu klāsta tika izslēgta «pierādījumu karaliene» – apsūdzētā atzīšanās. Acīmredzot tieši tas laika gaitā radīja gluži vai loģisku nepieciešamību pārvērtēt līdzšinējo likumisko pierādījumu teoriju, jo pretējā gadījumā varētu iestāties tiesvedības sabrukums. Tas vienlaicīgi ir loģiski, bet no otras puses tiesvedībā varēja ieviest nekontrolējamu subjektīvismu un diemžēl arī patvaļu.

Fon Volfeldts aplūkoja arī likumdošanas motīvus, tostarp, norādot, ka «varētu jau būt tā, ka viņiem [likuma devējiem] to [Karolīnu] izstrādājot, katrs priekšnoteikums bija acu priekšā − kad un kādos apstākļos tiesnesis drīkstētu pasludināt apsūdzēto par vainīgu, un kur [..] tiesnešiem, pasludinot vainīgo pēc priekšraksta, netiktu uzspiesti sirdsapziņas pārmetumi» [49]. Kā zināms arī grāfs fon Mellīns ilgi mocījās domājot, vai Lūdem nav izdarīts pāri un viņš nepamatoti ticis atzīts par vainīgu.

Tajā pašā laikā fon Volfeldts atkārtoti norādīja, ka netiešs pierādījums vai jebkurš pierādījuma veids, kas tika būvēts uz aizdomu pamata nav atbilstošs, turklāt likumīgu spēku piešķirt šādam pierādījumam, Volfeldta ieskatā, būtu visnotaļ grūti: «[j]au tagad ir redzams, ka ne visiem tiesnešiem netiešo pierādījumu [ķēdes] sastādīšana ir pa spēkam, − un cik viegli šeit patvaļai būtu iekarot savu vietu» [50].

Pabeidzot savu darbu, fon Volfeldts atzina, ka viņam kā autoram, ņemot vērā to, ka viņš šādu pierādījuma veidu neatzīst, tomēr nebija mērķis pakļaut netiešos pierādījumus cenzūrai. Viņa galvenais nolūks publikācijas kontekstā esot bijis norādīt, kāds «likums pierādījumiem patiesībā Livonijā ir spēkā esošs, ka tāds vēl pastāv un tam jābūt joprojām pielietotam» [51].

Fon Volfeldts rakstīja, ka viņš kā ilggadējs un pieredzējis izmeklētājs esot ieguvis priekšstatu, ka, pasludinot spriedumus, kas balstījās uz netiešiem pierādījumiem, šie pierādījumi būtu bijuši jāizmanto tikai pašā izmeklēšanas stadijā. Proti, viņaprāt, tie būtu izmantojami kā demonstrācija pret pašu apsūdzēto, lai ietekmētu viņa sniegto liecību saturu.  Interesanti, ka arī grāfs fon Mellīns tieši tā rīkojās, kad viņš, uzrādot netiešus pierādījumus Lūdem, centās pēdējo pārliecināt par nepieciešamību atvieglot savu sirdsapziņu un atzīties. Cita starpā tas pilnībā atbilda arī Karolīnas loģikai.

Tādējādi fon Volfeldts centās izklāstīt savus apsvērumus, visnotaļ drosmīgi kritizējot tobrīd pastāvošo tiesu praksi un stingri iestājoties par Karolīnas precīzu ievērošanu. Jāpiemin gan, ka vēl priekšvārdā viņš bija norādījis, ka, «ja man šajā mēģinājumā uzrastos pretinieki, man ir jāvadās pēc šī mierinošā teiciena: es viņus cienu, un tomēr es no viņiem nebaidos!» [52]

 

[1]         Wolffeldt M. V. Beweis im Livländischen Straf-Prozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857.

[2]         Ibid, S. III.

[3]         Fon Volfeldts savā publikācijā lieto trīs dažādus jēdzienus − Beschuldigten, Angeschuldigten un Angeklagten. Šos jēdzienus fon Volfeldts ar vislielāko varbūtību lieto kā sinonīmus, lai gan šobrīd Vācijas kriminālprocesā šo jēdzienu saturā pastāv atšķirības. Ievērojot grūtības latviešu valodā veidot atbilstošu šo jēdzienu tulkojumu, vērā būtu ņemamas zināmas atšķirības procesuālajā stāvoklī, ko apzīmē šie jēdzieni. Angeklagten vairāk atbilstu aizdomās turētā statusam Latvijas kriminālprocesā, savukārt Beschuldigten – apsūdzētā procesuālajam statusam. Runājot par inkvizīcijas procesu fon Volfeldts lieto apzīmējumu Angeschuldigten, savukārt runājot par akuzācijas procesu – Angeklagten. Jautājuma būtība ir atšķirība starp angeschuldigen (tulkojumā no vācu val. apvainot, apsūdzēt) un klagen (tulkojumā no vācu val. sūdzēties). Proti, valsts varas ex officio uzsāktajā lietā personai tiek pārmesta vaina nozieguma izdarīšanā. Akuzācijas procesā klagen ietver tieši privātsūdzētāja sūdzības nozīmi. Tas nozīmē to, ka latviešu valodā ir pilnīgi pamatoti abos divos gadījumos teikt, ka persona tiek apsūdzēta (vienā gadījumā no valsts iestāžu puses, otrā gadījumā no privātu sūdzētāju puses). Tāpēc autori turpmāk lietos vienotu terminu – apsūdzētais.

Piemēram, vācu tiesībzinātnieks Aleksandrs Ignors ir norādījis, ka Beschuldigter ir apzīmējams kā Inculpat vai Inquisit. Sal. Ignor Al. Geschichte des Strafprozesses in Deutschland 1532–1846: von der Carolina Karls V. bis zu den Reformen des Vormärz: Harmonie von Sicherheit und Freiheit. [B. v.]: Schöningh Paderborn, 2002, S. 98.

[4]         Wolffeldt M. V. Beweis im Livländischen Straf-Prozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. III.

[5]         Magnus Johann von Wolffeldt. Pieejams: Magnus Johann von Wolffeldt [aplūkots 2021. gada 31. martā].

[6]         Wolffeldt M. V. Beweis im Livländischen Straf-Prozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. IV.

[7]         Ibid.

[8]         Ibid, S. 5.

[9]         Ibid

[10]      Ibid, S. 5.–6.

[11]      Ibid, S. 6.

[12]      Oriģ. – imputationsfähig.

[13]      Dolus -ī (latīņu val.) – viltība, viltīgs paņēmiens, krāpšana, ļaunprātība. Дворецкий И. Х. Латинско-русский словарь. Москва: Дрофа, 2009, с. 324.

[14]      Culpo -āvī, -ātum, āre (latīņu val.) – pārmest, vainot, apsūdzēt, sodīt, nosodīt, rāt. Дворецкий И. Х. Латинско-русский словарь. Москва: Дрофа, 2009, с. 257.

[15]      Wolffeldt M. V. Beweis im Livländischen Straf-Prozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. 6.

[16]      Ibid.

[17]      Ibid, S. 6.–7.

[18]      Ibid, S. 7.

[19]      Rüping H. Grundriß der Strafrechtsgeschichte. München: C. H. Beck’sche Verlagsbuchhandlung, 1981, S. 38.

[20]      Wolffeldt M. V. Beweis im Livländischen Straf-Prozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. 7.

[21]      Ibid, S. 7.–8.

[22]      Ibid, S. 8.

[23]      Wolffeldt M. V. Beweis im Livländischen Straf-Prozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. 8.

Sal. Lazdiņš J., Osipova S. Latvijas un Eiropas viduslaiku tiesību vēsturē sastopamie jēdzieni un to skaidrojumi. Otrais un papildinātais izdevums. Rīga: [b. i.], 1998, 31. lpp.;

Kohler J., Scheel W. Die peinliche gerichtsordnung kaiser Karls V. Constitutio Criminalis Carolina. Ausgabe für studierende. Halle: Verlag der Bughhandlung des Waisenhauses, 1900.;

Des allerdurchleuchtigsten großmechtigsten vnüberwintlichsten, Keyser Karls des fünfften, vnd des heyligen Römischen Reichs peinlich gerichts ordnung, auff den Reichstägen zu Augspurgk vnd Regenspurk, inn jaren dreissig, vnn zwey vnd dreisssig gehalten, auffgericht vnd beschlossen. Pieejams: Constitutio Criminalis Carolina [aplūkots 2021. gada 25. februārī];

Каролина: уголовно-судебное уложение Kарла V. Pieejams: Каролина [aplūkots 2020. gada 4. novembrī].

[24]      Wolffeldt M. V. Beweis im Livländischen Straf-Prozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. 9.

[25]      Ibid.

[26]      Sk., piemēram, Šulcs L. Kriminālprocess: [lekcijas]. Rīga: [B. i.], 1940, 124. lpp.

[27]      Wolffeldt M. V. Beweis im Livländischen Straf-Prozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. 9.–10.

[28]      Ibid.

[29]      Ibid, S. 11.

[30]      Sk. 43. atsauci.

[31]      Wolffeldt M. V. Beweis im Livländischen Straf-Prozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. 12.–13.

[32]      Ibid, S. 13.

[33]      Ibid.

[34]      Ibid, S. 14.

[35]      Ibid.

[36]      Ibid, S. 15.

[37]      Ibid.

[38]      Ibid.

[39]      Ibid.

[40]      Ibid.

[41]      Ibid.

[42]      Ibid, S. 16.

[43]     Fon Volfeldts izmanto terminu künstliches-Beweis (künstlich, tulkojumā no vācu val. mākslīgs, mākslots, neīsts; Beweis, tulkojumā no vācu val.  pierādījums), savukārt citviet fon Volfeldts izmanto terminu Indicien-Beweis, kas mūsdienu vācu valodā būtu indizien Beweis, (tulkojumā no vācu val. netiešie pierādījumi jeb indicijas).

Šādu terminu izmantoja arī starpkaru Latvijas tiesas spriedumos, ar to saprotot netiešo pierādījumu. (Sal. 1930. gada 19. februāra spriedums Krasņakova 1. Nr. 427. Grāmatā: Latvijas Senāta Kriminālās Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums ar likumu un priekšmetu alfabētiskiem rādītājiem. Aptver laikmetu no 1928. g. 31. decembra līdz 1930. g. 15. martam. Sast. Senāta virssekretārs Fridrich Kamradziuss. Autora izdevums. Rīga: Valtera un Rapas, 1930, 2069. tēze, 184. lpp.).

Autoru ieskatā, šeit būtu nepieciešams vēl viens papildu skaidrojums, ka Karolīnas (un tas nozīmē, ka arī Volfeldta) izpratnē pierādījums ir fakts, nevis viedoklis vai minējums par faktu. Cita starpā, vairāk vai mazāk līdzīga teorētiska diskusija par to, vai pierādījums ir fakts, pastāv šobrīd. (Sk. Dombrovskis R. Par pierādījumu izpratni kriminālprocesā. Jurista Vārds 2006. gada 31. oktobris, Nr. 43 (446). Strada-Rozenberga K. Pierādīšanas teorija kriminālprocesā. Vispārīgā daļa. Rīga: BA Turība, 2002.)

Viena no autoru, kurš praktizē kā aizstāvis kriminālprocesos, ieskatā līdz kritiski zemam līmenim nokritušais pierādīšanas slieksnis mūsdienu Latvijas post-padomju perioda kriminālprocesā, liek aktualizēt šo jautājumu, ievērojot, ka šobrīd pierādīšanā fakti itin viegli tiek aizstāti ar minējumiem un pieņēmumiem, nodēvējot tos par ziņām par faktiem.

[44]      Wolffeldt M. V. Beweis im Livländischen Straf-Prozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. 16.–17.

[45]      Ibid, S. 17.

[46]      Ibid.

[47]      Ibid, S. 18.

[48]      Ibid.

[49]      Ibid.

[50]      Ibid, S. 19.

[51]      Ibid.

[52]      Ibid, S. IV.