Biroja Blogs

03.03.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur Signe Skutele, Bc. iur. Maria Zvonareva

Eseja par «pazudušo dēlu» Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess [Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē II]

Nav jābrīnās, kādēļ pret Krievijas impērijas centrālās varas rīkojumiem Vidzemē muižniecība attiecās ar zināmu nicinājumu, proti, kā pret svešiem, apgrūtinošiem un absolūti liekiem elementiem, nemitīgi cenšoties mazināt to ietekmi ar visdažādāko birokrātisko līdzekļu palīdzību. Daudz vēlāk 1922. gadā eigēnikas [1] pētnieka Teodora Lotropa Stoddarta (Theodore Lothrop Stoddard, 1883–1950) ieviestā jēdziena – Untermench jeb zemcilvēks būtību vēl 17. gadsimtā pārstāvēja nozīmes ziņā mīkstāks prototips – termins Mischlinge jeb jauktenis, ar ko tolaik saprata nacionalitāšu sajaukšanās «augļu» (rezultāta) apzīmēšanai. Tieši par tādiem «augļiem» līdzās ebrejiem [2] toreizējie drang nach osten[3] atbalstītāji uzskatīja krievus, kuru asinis, viņuprāt, «bija atšķaidījušas divu ar pusi gadsimtu ilgais tatāru-mongoļu jūgs» [4]. Lieki šeit minēt attieksmi pret latviešiem…

Raksturojot vācbaltiešu attieksmi pret Krievijas impēriju 19. gadsimta beigās, Samarins norādīja: «[b]altvācieši uzskata par savu god[a lietu] nesazināties un pazaudēt sakarus ar [Krievijas impēriju]. Tas ir viscaur manāms. Ja vien jūsu rīcībā nonāktu [R]īgas avīžu lapa, sludinājumos jūs izlasītu, ka vieni aizbrauca uz ārzemēm – nach Ausland, bet citi [aizbrauca] uz Krieviju – nach Rusland, tādēļ prātā jums neviļus ienāktu, ka tas ir rakstīts nevis Krievijā, bet ārpus tās. [..] Ja ierunāsieties jebkādās aprindās Rīgā vai Tallinā par Berlīni, Hamburgu, Drēzdeni vai Vīni: no visām pusēm atsauksies uz jūsu runu; jums izslavēs iestādes, likumus, dzīvesveidu, šo pilsētu iekārtu; jums uz pirkstiem uzskaitīs visus krogus, dzelzceļus, ievērojamakās vietas utt.; jūs pārsteigs šīs informētības daudzpusība, šī dzīvā un nesavtīgā interese, taču visvairāk jūs pārsteigs skolnieciskais rāmums, ar ko ir piesātināts katrs vārds: neviens nenopeļ, neviens pat nenosoda. Taču, ja jūs gribēsiet pārliecināties, ka mācītā iztapība neizslēdz tumšu augstprātību, jums vajag tikai attiecināt sarunu uz Krieviju. Vienā mirklī mainīsies fizionomijas, saldais smaids pārvērsies par noniecinošu smīniņu, sāks birt skarbas atsauksmes; uzreiz atradīsies arī pamācošais tonis un pārdrošas piezīmes, un augstprātīgi laipni aizrādījumi. Tad jūs uzzināsiet par Krieviju tik daudz jauna, ka jums nāksies pieļaut vienu no diviem: vai nu jūs līdz šim paši nedzīvojāt Krievijā un pieņēmāt to par Ķīnu, vai galu galā, ka jūsu sarunu biedri patiesībā nav kurzemnieki vai vidzemnieki, bet gan kaut kādi salinieki, kuri reizi vai divas gadā saņem ziņas par Krieviju no Allgemeine Zeitung. [..] Jūs dzirdēsiet, piemēram, no barona, kurš dienē augstākajā iestādē, ka pareizticīgajiem bīskapiem ar baznīcas likumiem ir aizliegts pie galda izmantot nažus un dakšas; no tirgoņa, kurš tirgo par miljoniem un izsūta savus manufaktūras ražojumu pa visu Krieviju, – ka pie mums tiesas spriedumus taisa un paraksta vienpersoniski; un mazums, ko jūs vēl dzirdēsiet! Un tas nebūtu tik svarīgi, ja vien tās personas, kas ieņem augstākos amatus, nelepotos ar tādu pašu nezināšanu» [5].

No tā paša avota var spriest arī par vietējās muižniecības attieksmi pret latviešiem: «1752. g[adā] maģistrāts atteica pieņemt pilsētnieku sabiedrībā [R]īgas iedzīvotāju – mastu brāķētāju Steingaueru – uz tā pamata, ka viņam bija latviešu izcelsme; lūdzējs iesniedza sūdzību ģenerālgubernatoram, tad – [Vidzemes un Igaunijas lietu] Justīcijas kolēģijai, beidzot – [Krievijas impērijas Valdošajam] Senātam, atsaucoties uz 1652. g[ada P]olicijas nolikuma pantu [..], kas tiešām liecināja viņam par labu. Nespējot to iztulkot, maģistrāts, pieprasīja no viņa paskaidrojumus, sadomājot paziņot, itin kā visam [1652. gada P]olicijas nolikumam nekad nav bijis likuma spēks un [tas] bija ne vairāk kā projekts. Pamatojumam [maģistrāts] minēja: 1) ka šis nolikums nav pilns; 2) ka tā oriģināls nav atrodams maģistrāta arhīvos; 3) ka to neapstiprināja nedz pilsētnieku kārta, nedz augstākā vara; 4) ka tas tikai nesen kā tika atrasts privātā mājā. Šajos argumentos katrs vārds ir acīmredzami meli vai negodprātīga izgrozīšanās. No visiem pilsētas nolikumiem [1652. gada P]olicijas [nolikums] ir pilnīgākais; [L]ielās ģildes arhīvos līdz šim atrodas tā oriģināls bez izlaidumiem un ar norādi uz tā sastādīšanas gadu; no pilsētnieku 1679. g[ada] 2. septembra vienošanās ar maģistrātu konstatējams, ka šis nolikums tika nosūtīts augstākajai konfirmācijai un attiecīgi – vispirms tika apstiprināts [no] pilsētnieku kārtas [puses]; [R]īgas pilsētas statūti [un] [L]ielās ģildes nolikumi arī neieguva neviena akceptu, tomēr maģistrāts atzina tos par likumiem; visbeidzot, zviedru un krievu valdīšanas laika ziņojumos ģenerālgubernatoram maģistrāts bieži vien atsaucās uz [1652. gada P]olicijas nolikumu. Gandrīz vai visi šie apstākļi tika sīki izklāstīti ģenerālgubernatora un [Vidzemes un Igaunijas lietu] Justīcijas kolēģijas ziņojumos, kur vienisprātis tika nolemts pieņemt Steingaueru pilsētnieku sabiedrībā; tomēr [Krievijas impērijas Valdošais] Senāts uz vārda ticēja maģistrātam, atzina atsauci uz [1652. gada P]olicijas nolikumu par spēkā neesošu un atteica lūdzējam. [..] 1767. g[adā] tika ierosināta visai identiska lieta. Kāds Efleins – grāmatvedis, kurš bija atbraucis no ārzemēm un aprecējās ar tā paša Steingauera māsasmeitu – izteica vēlmi iestāties [L]ielajā ģildē un, saņemot atteikumu, [..] iesniedza sūdzību [Krievijas impērijas Valdošajam] Senātam. Pilsētas iestādes pamatoja savu noraidījumu: pirmkārt, ar to, ka Efleins nav pierādījis, ka viņš apguva grāmatvedību, un ka grāmatveža amats vēl nenozīmē, [ka viņš ir] meistarīgs tirgonis; otrkārt, ka viņš bija laulībā ar latvieti, savukārt 1731. g[ada R]īgas miesnieku ceha nolikumā miesniekiem bija aizliegts precēties ar latvietēm, turklāt arī viņa onkulim Steingaueram ar 1752. g[ada Krievijas impērijas Valdošā S]enāta rīkojumu tika atteikts pilsētnieka tiesības, kādēļ, kā skaidroja [Lielā] ģilde, «būs nelaimīgi viņa, Efleina, šajā laulībā dzimušie bērni, jo nevarēs par viņiem teikt, ka viņi ir izcēlušies no brīviem vecākiem – vāciešiem; turklāt [Eiflena uzņemšanas Lielajā ģildē] gadījumā [L]ielā ģilde cietīs stipru aizvainojumu un neizdzēšamu negodu, [..] ja vien pilsēta būs spiesta pieņemt pilsētnieku [kārtā] arī latviešus»» [6].

Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka Lūdes lietu izmeklējušais grāfs fon Mellīns viennozīmīgi bija «baltais zvirbulis» vācbaltiešu muižniecības vidē un attieksme pret viņu bija, labākajā gadījumā, kā kolaboracionistu [7], ievērojot pēdējā darbības nopelnus Krievijas impērijas labā un interesēs. Saprotams, ka arī apgaismības laikmeta vēsmas kriminālprocesā, ciktāl tās tika atzītas Krievijas impērijā un kuras 18. gadsimta otrajā pusē imperatori, galvenokārt, Katrīna II centās ieviest Vidzemē, sastapa noraidošu attieksmi. Šīs izmaiņas gan notika ļoti lēni un pakāpeniski.

Ar Katrīnas II 1763. gada 10. februāra Rīkojumu Nr. 11.750 [8] tika noteikta kriminālprocesu veikšanas kārtība tādos kriminālprocesos, kas tika ierosināti par zādzības, laupīšanas vai bordeļa uzturēšanas faktu. Rīkojumā Nr. 11.750 tika uzlikts pienākums kriminālprocesu veicējiem šādas kategorijas lietās taisīt nolēmumu pēc būtības ne vēlāk kā pēc viena mēneša no noziedznieka aizturēšanas brīža. Tiklīdz vainīgā persona tika atrasta, tā tika apcietināta. Uzreiz pēc personas apcietināšanas notika tās nopratināšana «tiesneša klātbūtnē». Pirmās nopratināšanas sākumā personu brīdināja, ka labprātīgas atzīšanās gadījumā tā tiks atsvabināta no iespējamās spīdzināšanas. Ja pirmās nopratināšanas gaitā persona sniedza ziņas par tā paša noziedzīgā nodarījuma līdzdalībniekiem vai arī norādīja uz citas personas izdarītiem noziegumiem, kas tomēr nebija saistīti ar zādzību, laupīšanu vai bordeļa uzturēšanu, tad notika «aprunāto meklēšana». Arī atrastajām personām, par kurām nopratināšanas laikā ziņoja apcietinātais, tika piemērots identisks drošības līdzeklis. Nākamajā dienā pēc visu līdzdalībnieku aizturēšanas un apcietināšanas tika veikta noziedznieku konfrontēšana. Gadījumā, ja personas noliedza savu vainu, tās tika «ar piesardzību spīdzinātas». Taču pirms ķerties pie spīdzināšanas, tika veikta apkārtējo lielā aptaujāšana [9]. Ja apkārtējo lielās aptaujāšanas laikā persona, pret kuru notika kriminālprocess, tika raksturota galvenokārt kā likumpaklausīgs sabiedrības loceklis, tā tika atbrīvota no apcietinājuma, ja vien tika atrasts vismaz viens galvinieks [10]. Savukārt, ja apkārtējo lielās aptaujāšanas laikā kriminālprocesa veicēji ieguva aizvien lielāku pārliecību par pārbaudāmās personas noslieci uz likumu pārkāpšanu, tad talkā nāca spīdzināšana.

Ņemot vērā, ka vēl ar Krievijas impērijas Valdošā Senāta 1752. gada 9. janvāra Rīkojumu Nr. 9923 [11] no «Zviedrijas iekarotajās guberņās» (tātad arī Vidzemē) tika aizliegta spīdzināšana kā materiālās patiesības noskaidrošanas instrumenta pielietošana, domājams, ka Vidzemes tiesās 1763. gada 10. februāra Rīkojumu Nr. 11.750 izpildīja, paturot prātā 1752. gada 9. janvāra Rīkojumā Nr. 9923 noteikto spīdzināšanas aizliegumu. Kā jau tika noskaidrots, tas attiecās arī uz Lūdi.

Domājams, ka arī Katrīnas II 1763. gada 29. janvāra Rīkojums Nr. 11.744 [12] bija saistošs Vidzemes tiesām ar atrunu par spīdzināšanas aizliegumu un konfesionālās ticības brīvību. Minētajā rīkojumā tika noteikta nepieciešamība katrā kriminālprocesā, kurā apsūdzēto bija iecerēts pakļaut spīdzināšanai, pirms tās uzsākšanas bija jāpieaicina garīdznieks, kurš pierunāšanas veidā mēģināja panākt vainīgā atzīšanos inkriminētajā nodarījumā. Ņemot vērā, ka Krievijas impērijas likumi paredzēja visai plašas iespējas par vainīgu prezumētās personas spīdzināšanai, var pieņemt, ka garīdznieka iesaistīšana kriminālprocesā vainīgā atzīšanās saņemšanai tomēr bija obligāta pat neatkarīgi no vietējās tiesībās ietvertās nostājas spīdzināšanas jautājumā. Šo pieņēmumu gan attiecībā uz tur minēto spīdzināšanas aizliegumu, gan uz garīdznieka pieaicināšanu apstiprina arī grāfa fon Mellīna sniegtais Lūdes kāzusa apraksts.

Taču spīdzināšanas pielietošanas ierobežojumiem bija arī zināmi izņēmumi. Piemēram, Katrīnas I 1726. gada 26. augusta Rīkojumā Nr. 4952 [13] tika iestrādāta arī Rīgas guberņas tiesu iestādēm saistoša instrukcija, kas bija piemērojama visos gadījumos, kad apcietinātā persona sniedza ziņas par iespējamu «ļaunu nodomu pret Viņas Majestāti Imperatori», «nodevību», «nemieru vai dumpi». Šādos gadījumos ziņu sniedzējs bija pakļauts spīdzināšanai, un ja persona arī spīdzināšanas laikā apstiprināja paustās informācijas patiesumu, tad gan ziņu sniedzējs, gan arī norādītā persona tika konvojēti uz Preobraženskas pavēli [14]. Pēc Katrīnas I Rīkojuma Nr. 5004 [15] tapšanas 1727. gada 30. janvārī pret valsts varu un to nesēju vērstos apdraudējumos apsūdzētās personas tika sodītas vienīgi ar nāvessodu.

Turklāt Pētera I 1724. gada 22. aprīļa Rīkojumā Nr. 4434 [16] tika noteikts, ka personas, pret kuru notika kriminālprocess, sadarbība ar izmeklēšanu, kas bija vērsta uz citas personas pastrādāta nozieguma atklāšanu, neietekmēja par izskatāmo krimināltiesību pārkāpumu paredzēto soda veidu un mēru.

Jāatgādina, ka uz Lūdi bija attiecināts arī Vidzemei saistošā Krievijas impērijas Valdošā Senāta 1754. gada 30. septembra Rīkojums Nr. 10.305 [17], ar ko tika iecerēta vienādu iededzinātu zīmju izmantošana visā Krievijas impērijas teritorijā. Kopš šī laika personām, kas pēc notiesāšanas ar nāvessodu tika apžēlotas, bija izgriežamas nāsis, bet uz sejas iededzināts vārds ZAGLIS jeb ВОР (pierē izdedzināja burtu «В», uz kreisā vaiga – «О», bet uz labā vaiga – «Р») [18]. Tāpat arī «zagļiem, laupītājiem un pārējiem kriminālajiem noziedzniekiem» iededzināja vārdu ZAGLIS jeb ВОРЪ, šajā gadījumā – ievērojot visas toreiz pieņemtās gramatikas nianses (pierē – burtus «ВО», labajā vaigā – burtu «Р», bet kreisajā vaigā – burtu «Ъ») [19]. Savukārt ar politisko nāvi notiesātajiem tika nocirsta labā roka.

Toties Krievijas impērijas Valdošā Senāta 1761. gada 26. oktobra Rīkojumā Nr. 11.348 [20] tika imperatīvi pavēlēts visus noziedzniekus, ja vien tiem netika inkriminēta piedalīšanās dumpjos vai nemieru rīkošana, monarha dzimtas aizvainošana vai nodevības izdarīšana, atbrīvot no kriminālatbildības, ja šīs personas izteica vēlmi pieņemt pareizticību, ar nosacījumu, ka persona bija izdarījusi mazsvarīgu noziedzīgu nodarījumu, turklāt – pirmo reizi.

Savukārt ar Krievijas impērijas Valdošā Senāta 1782. gada 24. septembra Rīkojumu Nr. 15.519 [21] tika aizliegts augstākas instances tiesai sūtīt krimināllietu zemākas instances tiesai izmeklēšanā pieļauto trūkumu labošanai: «[k]ad, Augstākai Tiesai izskatot no Zemākas iestādes ienākušo krimināllietu, tiks atklāti trūkumi un būs nepieciešams izlabot tos, piemēram, nopratināt apsūdzēto vai apsūdzētos iepriekšējo viņu nopratināšanu papildināšanai, pieprasīt, no kā vajadzēs, izziņu, novestu apšaubāmu punktu vai svešvalodā sastādītu dokumentu līdz nepieciešamai skaidrībai, vadoties no lietas apstākļiem, veikt izrakstus no atbilstošajiem likumiem, vārdu sakot: visu, kas tikai attiecas uz rakstveida lietvedību vien [..], izpildīt [..] un pēcāk taisīt nolēmumu». Tomēr, ja «lietas precīzai pēc būtības izlemšanai un tīras patiesības noskaidrošanai būs nepieciešams veikt apsūdzētā konfrontēšanu ar kādu citu [personu] vai arī veikt citas, tamlīdzīgas izmeklēšanas darbības, kādēļ pats apsūdzētais personīgi ir nepieciešams tur, kur noziegums izdarīts: tādā gadījumā, nesūtot lietu, pašu tikai apsūdzēto [..] sūtīt uz tām Tiesām, kur lietas veikšana tika uzsākta, ar skaidru priekšrakstu, kas tieši tur ir darāms».

Taču Krievijas impērijas rīkojumu starpā īpaši jāizceļ Katrīnas II 1767. gada 30. jūlija Rīkojums Nr. 12.949 [22]. Tajā Katrīna II paredzēja noteikt «pašus vispārīgākos» kriminālprocesu veikšanas principus, kā arī aizrādīt uz «pašām kaitīgākajām» krimināljustīcijas īstenošanas kļūdām. Kaut arī minētais rīkojums bija iecerēts kā instrukciju kopums likumdošanas komisijām, 1769. gadā [23] tas kļuva juridiski saistošs Rīgas guberņai. Arī Lūdes gadījumā grāfs fon Mellīns atsaucās [24] uz 1767. gada 30. jūlija Rīkojumu Nr. 12.949 kā uz vienu no kriminālprocesa veikšanas kārtību noteicošajiem likumiem Vidzemē.

Turklāt šis 1767. gada 30. jūlija Rīkojums Nr. 12.949 ir zīmīgs arī ar to, ka Katrīna II, pateicoties jau minētajām draudzīgām attiecībām ar filozofu Voltēru, viņam adresētajās vēstulēs pat citēja atsevišķas atziņas, ko viņa bija iecerējusi iestrādāt šajā dokumentā, tādējādi netieši prasot pēdējam izteikt viedokli par paredzētajām izmaiņām kriminālprocesuālajā sistēmā. [25] Savās atbildēs Voltērs slavēja Katrīnas II nostāju tostarp arī materiālo un procesuālo krimināltiesību jautājumos: «Jūs patiešām esat visspožākā Polārzvaigzne, un tik labvēlīga tā mums nekad vēl nav bijusi. [..] Jūs dāsnumā pārspējat Luiju XIV [26]. Viņš atalgoja vērtības [..], bet tikai tad, kad tās viņam parādīja; savukārt Jūs, visžēlsirdīgākā valdniece! meklējat tās pati un atrodat» [27]. Tādā veidā, iedvesmojoties no apgaismības laikmeta viena no dižākajiem filozofiem uzslavām un padomiem, Katrīna II vērsās pret spīdzināšanas kā materiālās patiesības izzināšanas instrumenta pielietošanu, piedāvājot nostiprināt individuālu pieeju soda noteikšanai, kā arī atteikties no nāvessodiem piespiedu darba labad. Pēdējais gan nebija humānas dabas apsvērums. «Atbilstoši tā laika garam tamlīdzīgu soļu apsvērumi balstījās vienīgi racionālā pragmatismā un pat utilitārismā.» [28] Tādējādi tam bija vien ekonomisks iemesls, uz ko bija norādījis arī Bekaria [29] un daži citi [30], proti, lietderīgāk uz nāvi notiesātos ir izmantot vispārības labā.

Tādējādi 1767. gada 30. jūlija Rīkojumā Nr. 12.949 nostiprināto apgaismības ideju dēļ Katrīnas II valdīšanas laiku ir pamats uzskatīt par apgaismotā absolūtisma uzplaukumu Krievijas impērijā. Turklāt, domājams, ka tieši šo atziņu atšķiršanās no toreiz pastāvošās izpratnes par pieņemtajām vērtībām un pretošanās tām, ne tikai Vidzemē, bet arī visā Krievijas impērijā, bija patiesais iemesls tam, kādēļ likumdošanas komisiju darbs tā arī netika pabeigts.

[1]         Eigēnika [grieķu val. eugenes, tulkojumā dižciltīgs, labas sugas] – mācība par ģenētikas atziņu izmantošanu cilvēka populāciju iedzimto īpašību izmantošanā. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 185. lpp.

[2]         Krievijas impērijas Valdošais Senāts bija tas, kas 1767. gada 22. augustā aizliedza Rīgas guberņas maģistrātam nacionalitātes iegansta vadītam atteikt personām pilsētnieku statusa piešķiršanu, jo šajā teritorijā ne visai labvēlīgi izturējās pret ārzemniekiem, īpaši – pret ebrejiem. Zināms, ka Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa Vāsa (Gustav II Adolf Vasa, 1594–1632) akceptam pat tika iesniegtas viltotas privilēģijas, ar kurām tika paredzēts uz ebrejiem attiecināt aizliegumu uzturēties visā Vidzemē.

О записыванiи иностранцевъ в Рижское мѣщанство, на основанiи манифеста 1763 года. № 12.967, 22. 08. 1767. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVIII. 1767–1769. № 12.812–13.106. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 336–340;

Сочиненiя Ю. О. Самарина. Томъ седьмой. Письма изъ Риги и Исторiя Риги. Москва: Изданiе Д. Самарина, 1889, с. 241.

[3]         Drang nach osten (tulkojumā no vācu val. spiediens uz austrumiem) – vēl krusta karu laikos izmantotais sauklis.

Зутис Я. Я. К истории германского «Дранг нах Остен». В: Zinātniskie raksti. XI sējums. Vēstures un filoloģijas zinātnes, I, Nr. 1. Rīga: Latvijas Valsts Universitāte, 1956;

Лябуда Г. Историографический анализ так называемого германского «натиска на Восток». В: Германская экспансия в Центральной и Восточной Европе. Москва: Прогресс, 1965, с. 30.

[4]         Интервью: Создатель ДНК-генеалогии Анатолий Клесов о татарском проекте, ошибочности норманнской теории и потомках булгар, истребленных в Венгрии. Pieejams: Интервью: Создатель ДНК-генеалогии Анатолий Клесов о татарском проекте, ошибочности норманнской теории и потомках булгар, истребленных в Венгрии [aplūkots 2021. gada 17. februārī];

Sk. arī Nixon R. The Real War. New York: Warner books, 1980.

[5]         Сочиненiя Ю. О. Самарина. Томъ седьмой. Письма изъ Риги и Исторiя Риги. Москва: Изданiе Д. Самарина, 1889, с. 33–34.

[6]         Ibid, с. 468–469.

[7]         Kolaboracionists [franču val. collaboracioniste] – dzimtenes nodevējs, kas sadarbojas ar okupantiem, okupācijas režīmu. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 365. lpp.

[8]         О порядкѣ производства уголовныхъ дѣлъ по воровству, разбою и пристанодержательству. № 11.750, 10. 02. 1763. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVI. 28. 06. 1762–1765. № 11.582–12.301. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 154–157.

[9]         Apkārtējo lielā aptaujāšana jeb izziņa caur vietējiem ļaudīm (krievu val. большой повальный обыск, дознание через окольных людей) – vietējo iedzīvotāju iztaujāšana ar mērķi noskaidrot konkrētā ciema vai apgabala noziedzniekus. Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона. Pieejams: Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона [aplūkots 2020. gada 11. martā].

[10]      Lai izskaidrotu Rīkojumā Nr. 11.750 paredzētā galvojuma būtību, vērts minēt kāda Zviedrijas Karalistes apakšpulkveža Bremzena (Brömsen jeb Бремзенъ, precīzākas ziņas neizdevās atrast) gadījumu. 1712. gadā Krievijas impērijas Valdošais Senāts nolēma no gūsta atbrīvot Zviedrijas apakšpulkvedi Bremzenu, kam bija pienākums sešu mēnešu laikā panākt Krievijas impērijas armijas ģenerāļa Fjodora Golovina (Фёдор Алексеевич Головин, 1650–1706), kuru Lielā Ziemeļu kara gaitā gūstā saņēma zviedru karaspēks, atbrīvošanu. Zviedrijas Karalistes atteikuma gadījumā Bremzenam tika uzlikts pienākums atgriezties Krievijas impērijā. Par to, ka Bremzens izpildīs Krievijas impērijas Valdošā Senāta rīkojumu, galvoja poručiks Lešerns (Löshern jeb Лешернъ, precīzākas ziņas neizdevās atrast). Taču panākt Fjodora Golovina atbrīvošanu neizdevās, bet pats Bremzens Krievijas impērijā neatgriezās. Saistībā ar to Lešerns tika apcietināts uz septiņiem gadiem un sešiem mēnešiem – līdz pat 1721. gadam, kad Bremzens tika konvojēts uz Krievijas impēriju.

Сборникъ материаловъ и статей по исторiи Прибалтiйскаго края. Томъ IV. Рига: Типографiя А. I. Липинскаго, 1883, с. 228–229.

[11]      О непроизвожденiи пытки в завоеванныхъ Губернiяхъ отъ Швецiи. № 9923, 09. 01. 1752. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XIII. 1749–1753. № 9569–10.1067. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 579–581;

О нечиненiи подсудимымъ при допросахъ тѣлесныхъ наказанiй. № 15.313, 01. 01. 1781. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXI. 1781–1783. № 15.106–15.901. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 371–373.

[12]      Объ увѣщаванiи тѣхъ, кои дойдутъ до пытки, учеными Священниками, и о сочиненiи въ руководство неученымъ Священникамъ особой для сего книги. № 11.744, 29. 01. 1763. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVI. 28. 06. 1762–1765. № 11.582–12.301. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 146.

[13]      О преступникахъ, которые отбывая наказанiя, станутъ доносить на другихъ въ преступленiяхъ по первымъ двумъ пунктамъ. № 4952, 26. 08. 1726. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VII. 1723–1727. № 4137–5219. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 695.

[14]      Kopš 1550. gada – kad Krievijas caristē (1547–1721) spēkā stājās Cara suģebņiks (pirmsreformu krievu val. Царскiй судебникъ), kas noteica kriminālprocesu veikšanas kārtību līdz 1649. gadam, bet vēlāk tika ņemts par pamatu jaunāku kriminālprocesuālo regulējumu izstrādei – Krievijas valsts monarhs baudīja tiesības uz pavēles pamata noteikt priekšmetisko piekritību jebkurai valsts iestādei, tajā skaitā arī tiesām. Saistībā ar to tādas pēc monarha gribas dibinātas iestādes dēvēja par pavēlēm (pirmsreformu krievu val. приказъ). Viena no pavēlēm tika organizēta 1686. gadā Maskavas apgabalā esošajā Preobraženskas ciemā, tādēļ iegūstot Preobraženskas pavēles (pirmsreformu krievu val. Преображенский приказъ) nosaukumu. Kaut arī sākotnēji Preobraženskas pavēle tika izveidota kā kanceleja tur novietoto sevišķo Pētera I Romanova karaspēku – Preobraženska pulka (pirmsreformu krievu val. Преображенскiй полкъ) un Semjonovska pulka (pirmsreformu krievu val. Семеновскiй полкъ) – pārvaldīšanai, deviņus gadus pēc tās dibināšanas Preobraženskas pavēlei tika uzdota arī politiska rakstura krimināllietu izmeklēšana un iztiesāšana, kas norisinājās atbilstoši inkvizīcijas kriminālprocesa veida principiem.

[15]      О наказанiи за непристойные и противные разговоры противъ Императорскаго Величества. № 5004, 30. 01. 1727. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VII. 1723–1727. № 4137–5219. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 731.

[16]      О непричитанiи въ заслугу, если изобличенный въ преступленiи будетъ доносить на другихъ. № 4434, 22. 01. 1724. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VII. 1723–1727. № 4137–5219. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 216.

[17]      О розсылкѣ Юстиц-Коллегiи одинаковыхъ знаковъ для клейменiя преступниковъ, и о распредѣленiи ихъ въ каторжной работѣ по степени преступленiя. № 10.305, 30. 09. 1754. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XIV. 1754–1757. № 10.169–10.494.a. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 234.

[18]      Российский государственный архив древних актов. Фонд № 248, опись № 113, дело № 1023, с. 11–16.

[19]      О клейменiи воровъ, разбойниковъ и прочихъ уголовныхъ преступниковъ словомъ в о р ъ, означая на лбу ВО: на правой щеке Р:, а на левой Ъ. № 9293, 09. 06. 1746. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XII. 1744–1748. № 8849–9568. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 558.

Kopš 1754. gada sāka izmantot racionālāku vārda «ВОР» variantu – bez burta «Ъ».

О ревизiи уголовныхъ дѣлъ по разнымъ вѣдомствамъ, и о подтвержденiи указа 1753 года Iюня 18, о замѣненiи смертной казни политическою, съ объясненiемъ, что почитать сею казнiю и что наказанiемъ. № 10.306, 30. 09. 1754. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XIV. 1754–1757. № 10.169–10.494.a. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 235.

[20]      Объ отсыланiи изъ Юстицъ-Коллегiи Лифляндскихъ и Эстляндскихъ дѣлъ судимыхъ за маловажныя преступленiя, но принявшихъ Грекороссiйское вероисповѣданiе, въ Синодъ, съ прощенiемъ имъ винъ и о поступленiи съ смертоубiйцами по указамъ. № 11.348, 26. 10. 1761. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XV. 1758–28. 06. 1762. № 10.788–11.581. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 807–809.

[21]      О неотсыланiи изъ Верхнихъ Судовъ уголовныхъ дѣлъ въ Нижнiе Суды для пополненiя недостатковъ въ производствѣ оныхъ. № 15.519, 24. 09. 1782. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXI. 1781–1783. № 15.106–15.901. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 676–678.

[22]      Наказъ, данный Коммиссiи о сочиненiи проэкта Новаго Уложенiя. № 12.949, 30. 06. 1767. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVIII. 1767–1769. № 12.812–13.106.a. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 192–280.

[23]      О разсылкѣ Наказа, даннаго Коммиссiи о составленiи проэкта новаго Уложенiя, въ Присутственныя мъста для храненiя его на судейскомъ столтѣ при зерцалѣ. № 12.977, 24. 09. 1767. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVIII. 1767–1769. № 12.812–13.106.a. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 348–349.

[24]      Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, welcher bey den rigischen Gerichts: Behörden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 172–173.

[25]      Sk., piemēram, Собственоручное письмо Екатерины II къ Вольтеру о Каласѣ и Сирвенѣ, и съ выпискою изъ законодательнаго проекта Ея о терпимости въ дѣлахъ вѣры. 09. 07. 1766. Въ: Сборникъ русскаго историческаго общества. Томъ десятый. Санктпетербургъ: Типографiя Императорской Академiи Наукъ, 1872, c. 93–95.

[26]      Citātā domāts Francijas un Navarras karalis Luijs XIV (Louis XIV, 1638–1715).

[27]      Российский государственный архив древних актов. Фонд № 5, Дело № 154, с. 18–19.

[28]      Rusanovs E. Kriminālprocesa doktrīnas ģenēze un evolūcija Latvijā no valsts dibināšanas līdz atkārtotai padomju okupācijai. Promocijas darbs. Latvijas Universitāte, 2020. gads, 30. lpp. [Autoru personiskais arhīvs. Nepublicēts materiāls].

[29]      «Nāvessodu aizstājusī mūža verdzība būtu [..] pietiekoši bargs sods, lai no nozieguma atturētu pat visnelokāmāko cilvēku.» Беккариа Ч. О преступлениях и наказаниях. Москва: ИНФРА-М, 2008, с. 127.

[30]      Sk., piemēram: Ignor A. Geschichte des Strafprozesses in Deutschland 1532–1846. Von der Carolina Karls V. biz uz den Reformen des Vormärz. Wien: Ferdinand Schöningh, 2002, S. 33.–34, S. 163.–164.