Biroja Blogs

13.01.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Signe Skutele un Bc. iur. Maria Zvonareva

Eseja par «pazudušo dēlu» Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess [Inkvizitors, kurš sarunājās ar sirdsapziņu II ]

Par Mellīniem publicists kņazs Pēteris Dolgorukovs (Петр Владимирович Долгоруков, 1816–1868), kurš savu mūžu bija veltījis Krievijas valstī kādreiz dzīvojošo dzimtu izpētei, 1856. gadā izdotās grāmatas «Krievijas ģenealoģijas grāmata» (pirmsreformu krievu val. Россiйская родословная книга) ceturtajā nodaļā «Dzimtas, kam ir ārvalstu goda tituli» (pirmsreformu krievu val. Фамилiи, имѣющiя иностранныя почетныя титла) rakstīja, ka tā esot viena no senākajām Eiropā un cēlusies no itāļu Mellini dzimtas. Viens no šīs dzimtas pārstāvjiem, kāds Johans Mellini (precīzākas ziņas neizdevās atrast), 1013. gadā pat bija iemantojis pāvesta Benedikta VIII [1] labvēlību. «Johana vecākais dēls Marks Mellini kļuva par ciltstēvu pašreizējai itāļu Mellini dzimtai, kuras četri pārstāvji bija kardināli [..], bet jaunākais, Jūlijs, kas apprecējās ar Klāru Kollalto, pārcēlās uz Vāciju» [2]. 

Savukārt pirmais Mellīnu dzimtas pārstāvis, kurš uz dzīvi apmetās Baltijas malā, bija Kristofers Mellīns (Christopher Mellin, precīzākas ziņas neizdevās atrast) – grāfa fon Mellīna sestās pakāpes radinieks pēc tēva līnijas. [3] 

Taču grāfa tituls un līdz ar to arī pirms uzvārda esošā partikula «fon» (vācu val. von) kā norāde uz dižciltīgo izcelsmi ir grāfa fon Mellīna vecvectēva īpašo nopelnu rezultāts. 1696. gada 22. jūlijā Georgu Jūrgenu fon Mellīnu (Georg Jürgen Mellin, 1633–1713) ar attiecīgo titulu pagodināja pats Zviedrijas karalis Kārlis XI Palatinats-Cveibrikens (Karl XI Palatinate-Zweibrücken, 1655–1697) par dienesta laikā izrādīto drošsirdību. [4]

Savukārt grāfa fon Mellīna vectēvs no mātes puses – pulkvedis Kārlis Frīdrihs Johans fon Štāls (Karl Friedrich Johann von Staal, precīzākas ziņas neizdevās atrast) – Katrīnas II uzdevumā izglītoja par bāreņiem kļuvušos Krievijas imperatores brālēnus – Vilhelmu Augustu fon Holšteinu-Gottorpu (Wilhelm August von Holstein-Gottorp, dzimis 1753. gadā, precīzākas ziņas par miršanas gadu neizdevās atrast) un Pēteri Frīdrihu Ludvigu fon Holšteinu-Gottorpu (Peter Friedrich Ludwig von Holstein-Gottorp, 1755–1829). 

Domājams, ka nebūt nebija viegli tikt ieceltam par slavenās Holšteinu-Gottorpu dzimtas pārstāvju skolotāju. Prinču tēvs Georgs Ludvigs fon Holšteins-Gottorps (Georg Ludwig von Holstein-Gottorp, 1719–1763) bija viens no pirmajiem Krievijas impērijā, kurš pildīja augstākās militārā dienesta pakāpes jeb ģenerālfeldmaršala (pirmsreformu krievu val. генералъ-фельдмаршалъ) pienākumus. Turklāt pati Katrīna II visai skrupulozi izvēlējās atbilstošāko kandidātu, par ko liecina viņas sava dēla skolotājam, Krievijas impērijas Ārlietu kolēģijas (pirmsreformu krievu val. Коллегiя иностранныхъ делъ Россiйской имперiи) prezidentam Ņikitam Paņinam (Никита Иванович Панин, 1718–1783) adresētā vēstule: «Ņikita Ivanovič! Dabūjiet kādu pielikt jaunajiem prinčiem. Es tiešām nevaru, lai cik arī nebūtu meklējusi, atrast tādu cilvēku» [5]. 

Rezultātā abu prinču izglītošanu īstenoja pulkvedis fon Štāls pašas Katrīnas II stingrā pārraudzībā. Autoru rīcībā nav informācijas par to, kad precīzi Katrīna II organizēja saviem brālēniem izglītojošo ceļojumu pa Eiropu, tomēr ir zināms, ka jau 1766. gadā viņi pulkveža fon Štāla pavadībā atradās Bernē. Ceļojuma gaitā pulkvedis fon Štāls ziņoja Katrīnai II par mācekļu sekmēm, prasīja aizdot astoņus tūkstošus rubļus uz desmit gadiem, kā nodrošinājumu saistību izpildei piedāvājot apķīlāt viņa muižu, vaicāja atļauju apraudzīt Lozannu un Ženēvu, kā arī jautāja par iespēju ceļojumam pievienoties savam mazdēlam grāfam fon Mellīnam [6], proti, vēlākajam Lūdes krimināllietas izmeklētājam-tiesnesim. Nezināmu iemeslu dēļ Katrīna II, kura aizrādīja katram, kurš, būdams Šveicē, neapciemoja Voltēru, noraidīja pulkveža fon Štāla ierosinājumu: «tikai nebrauciet uz Lozannu vai Ženēvu, lai nebūtu tuvu Voltēram» [7]. Savukārt citu lūgumu izlemšanai viņa bija vēlējusies papildus apspriesties ar attiecīgo ziņu pienesēju – kņazu Mihailu Obolenski (Михаил Андреевич Оболенский, precīzākas ziņas neizdevās atrast). [8]

Jebkurā gadījumā, kad grāfam fon Mellīnam palika trīspadsmit gadi, Katrīna II atļāva viņam pievienoties fon Holšteinu-Gottorpu prinčiem ceļojumā pa Eiropu. [9] Tādējādi līdz 1773. gadam grāfs fon Mellīns skolojās Šveices savienības, Francijas Karalistes un Pāvesta valsts [10] (752–1870) mācību iestādēs, šajā laikā satiekoties arī ar tādām ievērojamām personībām kā Prūsijas karali Frīdrihu II Hoencollernu (Friedrich II Hohenzollern, 1712–1786), anatomijas pētnieku Albrehtu fon Halleru (Albrecht von Haller, 1708–1777) un pāvestu Klementu XIV (Clemens XIV, 1705–1774).

Tajā pašā laikā autori pieļauj, ka Krievijas imperatore attiecīgo lēmumu pieņēma ne tikai tāpēc, ka bija personīgi pazīstama ar grāfa fon Mellīna vectēvu.

Tā, neraugoties uz grāfa fon Mellīna vecumu, viņš jau bija sekmīgi apguvis astronomiju un augstāko matemātiku, labi orientējās teoloģijā un, izņemot igauņu un vācu valodas, kas viņam bija dzimtās, brīvi runāja franciski un krieviski, kā arī labi pārvaldīja latīņu valodu. Visa mūža garumā grāfs fon Mellīns aizvien vairāk attīstīja savas valodu zināšanas, apgūstot arī itāļu valodu, iemācoties runāt nedaudz poļu un moldāvu valodās, kā arī visbeidzot – latviešu valodā. [11] 

Vairākus gadus ar grāfu fon Mellīnu bija pazīstams Krimuldas un citu apdzīvotu vietu luterāņu draudžu mācītājs Kārlis Emanuēls Pēgavs (Karl Emanuel Pegau, 1751–1816). Par grāfa fon Mellīna latviešu valodas zināšanu līmeni viņš atcerējās:«[s]aistībā ar to, ka Liflandē viņam bija lieli zemes īpašumi [..], viņš bija spiests mācīties latviešu valodu, taču ar to viņam ne visai labi sekmējās. Viņš teica, ka viņa vecā galva neuztver to, un labprātāk runāja ar saviem zemniekiem krievu valodā, ko nedaudz saprot gandrīz visi zemnieki Rīgas apkārtnē. Savukārt gandrīz vai visi muižas kalpi runāja vāciski» [12]. Tajā pašā laikā grāfa fon Mellīna latviešu valodas zināšanu raksturošanai ir veltīti arī šādi vārdi: «viņš nāk sakarā ar vietējiem iedzīvotājiem, ieskatās tautas dzīvē un iemācas viņas valodu tik pamatīgi, ka piedalās ar populāri-zinātniskiem apcerējumiem mācītāja Gustava Bergmaņa [13] 1791. g[adā] izdotajā «Labu ziņu un padomu grāmatā»» [14].

Taču grāfs fon Mellīns un viņa vectēvs nebija vienīgie, kuri savā dzimtā izpelnījās Katrīnas II ievērību. Arī viņa tēva grāfa Kārļa Johana fon Mellīna (Carl Johan von Mellin, 1707–1775) rīcība Krievijas imperatorei bija šķitusi apsveicama. Viņš bija to vācbaltiešu vidū, kuri pirmie uzdrošinājās saviem dzimtcilvēkiem piešķirt zemi, [15] tādā veidā krietni vien apsteidzot 1804. gada 20. februāra zemnieku reformas [16] Vidzemē. Par tēva padarīto dzimtļaužu labā grāfs fon Mellīns rakstīja 1803. gada 18. aprīlī pabeigtajā autobiogrāfijā, norādot, ka tēvam Igaunijā piederošajā muižā Tuhalā, kur cita starpā arī piedzima grāfs fon Mellīns, «[v]iņš jau sen bija ieviesis zināmas pārmaiņas, kas pēcāk izraisīja tik daudz klaigu un strīdu. Es atceros, viņš bieži teica: «labāk mēs labprātīgi dosim saviem maizes devējiem tās tiesības un atvieglojumus, ko kādudien mēs [tāpat] būsim spiesti viņiem dot». Uz šiem principiem veidojās visa viņa saimniecība un rezultātā viņa mazajā muižā zemnieki bija izglītoti un turīgi, pašam tēvam savas lielās ģimenes uzturēšanā nenācās skopoties, bet pēc viņa nāves palika no parādiem brīvs īpašums un ievērojama naudas summa» [17]. 

Patiesībā arī Katrīna II, neraugoties uz zināmu ideoloģisku apsvērumu dēļ historiogrāfijā plaši pārstāvēto citādu viedokli, nebūt nebija gluži vienaldzīga pret zemnieku likteni. Tam par pierādījumu var kalpot kaut vai, piemēram, viņas personiskajā burtnīcā izdarītais pieraksts: «[a]izejiet uz ciemu, pajautājiet zemniekam, cik viņam ir bijuši bērni, un viņš jums pateiks (tas parasti) – desmit, divpadsmit, bet nereti pat divdesmit. Cik no viņiem ir dzīvi? Viņš atbildēs – viens, divi četri, retāk – ceturtdaļa. Ir jāatrod līdzekļi pret šādu mirstību; apspriedieties ar apdāvinātiem ārstiem, kuri ir vairāk filozofi, nekā vienkārši [ārsti], un nosakiet dažus vispārējus likumus, ko pamazām ieviesīs muižu īpašnieki, jo es esmu pārliecināta, ka galvenais [šī] ļaunuma iemesls [ir] aprūpes trūkums par ļoti maziem bērniem: viņi skraida kaili, kreklos [vien] pa sniegu un ledu. Palikušie ir ļoti stipri, taču deviņpadsmit iet bojā» [18]. 

No tēva grāfs fon Mellīns aizguva arī gan pragmatisku un ekonomiski pamatotu pieeju saimniecības vešanas modelim, gan arī godbijīgu attieksmi pret dzimtļaudīm, kas izpaudās arī tajā, ka savus dzimtcilvēkus viņš parasti dēvēja tāpat kā viņa tēvs – par maizes devējiem. 

Taču, lai arī grāfs fon Mellīns cienīja visas Baltijas malas pamatnācijas, īpaši siltas sajūtas viņam bija tieši pret igauņiem kā viņa dzimtenes iedzīvotājiem. Turklāt grāfs fon Mellīns atteicās uzskatīt, ka latviešu un igauņu piespiedu iesaistīšana dzimtbūšanā ietilpstot vācbaltiešu priekšrocību tiesību kopā: «vergu [..] valdīšana nevar būt par muižnieku privilēģiju, ko, kā visai patriotiski [daži mēdz] izteik[ties], mūsu senči bija iekarojuši ar savām asinīm. Dievs žēlīgais??!!» [19]. Tāpat grāfs fon Mellīns nepiekrita tiem, kuri pārmeta latviešiem nepietiekošu izglītības līmeni: «[m]ūsu pamattautas ir pārāk piekaltas [..] zemei. Visi tās garīgie un fiziskie spēki pieder tās kungam, par ko tā turklāt visai bieži dabū pērienus un maksā tai [visai] švaki. Tādēļ zemnieks drīzāk paslēps savu talantu vai pielietos to cik vien var sliktāk» [20].

Pretēji toreiz valdošajam viedoklim [21] viņš neuzskatīja, ka Baltijas jūras krastā kopš senseniem laikiem dzīvojošās tautas būtu jāpārveido atbilstoši kādas citas nācijas īpatnībām, jo tas «esot pretēji dabai» [22]. 

Pēc iepazīšanās ar dažiem grāfa fon Mellīna darbiem, konstatējams, ka latviešu un igauņu stāvoklis viņu uztrauca līdz pat mūža pēdējām dienām. Īsu brīdi pirms savas nāves viņš nosūtīja paša 1835. gada 20. februārī uzrakstītās pārdomas vācu valodā no 1810. gada līdz 1907. gadam Rīgā izdodamās iknedēļas laikraksta «Rīgas pilsētas avīze» (vācu val. Rigaische Stadtblätter) redaktoriem. Tomēr šīs pārdomas tā arī netika publicētas. Tajās grāfs fon Mellīns rakstīja: «[v]ienā sabiedrībā attīstīja apgalvojumu: «Mūsu pamatiedzīvotāji ir nepateicīgi, cietsirdīgi un nav spējīgi uz cēlām sajūtām un darbiem». Tādējādi tiek secināts, ka šie cilvēki [..] itin kā ar dievišķīgu ieceri radīti darbam vien, [un] tāpēc [viņiem] esot jānes visādas nastas un jācieš grūtības, bet privilēģijas ir klaušas nepildošiem muižniekiem*[23]. Šo principu dēvē par patriotismu, tas veido muižnieku privilēģijas un tiesības, ko senči iekaroja ar savām asinīm.

Citas nenobriedušas personības ir godājušas sevi par augstākām būtnēm, ciktāl to vārdu priekšā stāvējusi mantota vai nopirkta [partikula] «fon»[; tāpat šie cilvēki] ir atraduši iepriekš norādītos apgalvojumus par absolūti pamatotiem, bet savu maizes devēju pazemošana bija kā balzams to tukšajām dvēselēm. Uz atsevišķu piemēru un gadījumu pamata tika izdarīti secinājumi par veselu tautu. Tika runāts, ka nepieciešama [aizvien lielāka] godbijība un esot jāprasa, lai zemnieks, saredzot kungu vai muižu, norauj cepuri un uz ceļiem skūpsta kunga izstiepto roku. 

Zināmas [arī] mazvāciešu [24] – lielākoties sabojāto cilvēku šķiras – nievas pret mūsu pamattautām. Daži pat ir iedomājušies, ka tiklīdz tērpsies vācu drebēs, uzreiz iegūs tiesības uz necienību. [..]

Tas viss izraisa sarūgtinājumu. [..]

Pieredze rāda, ka muižās, jo īpaši, ja tās ilgstoši piederēja vienai ģimenei [25], un kur pret zemniekiem izturas labi, valda patriarhāls [26] gars, muižnieki un zemnieki uzskata sevi par vienu lielu ģimeni, dzīvo vienprātībā, [bet] tauta tur ir izglītota un izjūt pret saviem kungiem lielu mīlestību un pateicību. 

Ja pievēršas vēsturei un paskatās, kā viss tika virzīts uz to, lai iznīcinātu un nožņaugtu pamatiedzīvotāju cēlās sajūtas un pārvērstu tos tikai par nastu dzīvniekiem, tad neviļus rodas jautājums, no kurienes lai ceļas pateicība, mīlestība un cēlums? Par ko viņiem jābūt pateicīgiem? Kādēļ viņiem jābūt mīlošiem? [..] Drīzāk jābrīnās, ka viņi vēl ir saglabājuši labu īpašību iedīgļus, kas klusām izdīgst. Par to liecina aizkustinoši piemēri, kas tomēr paliek tikpat nepamanīti kā visa tautas dzīve, kurā labprātāk pamana ļaunās puses vien, lai interpretētu tās uz augstāk aprakstīto principu pamata. [..]

Ciktāl mūsu pamatiedzīvotāju stāvoklis, pateicoties mūsu muižniekiem, uzlabosies, tiktāl tautai paaugstināsies [arī] morāle un izglītība[s līmenis]. Taču tam ir nepieciešams laiks, jo to, kas tika postīts vairāku gadsimtu gaitā, nevar uzlabot vienā paņēmienā. 

Šie principi vairākus gadus raisīja asus disputus muižnieku un dižciltīgo starpā. Taču tiem, kuri tiecas uz kaut ko labu, parasti nākas cīnīties ar saviem laikabiedriem. [..] Jo arī mūsu Glābējam [27] laikabiedri piesprieda apkaunojošo nāvessodu. [..]

L. A. grāfs Mellīns [28]

Rīga, 1835. g. 20. februārī

NB. Ja šis raksts būs publicējams, manu vārdu pieminēt nevajag» [29]. 

Šķiet šie grāfa fon Mellīna vārdi īpašus komentārus neprasa. Tomēr papildu uzmanība turpmākā izklāsta kontekstā būtu vienīgi vēlreiz pievēršama autoru iepriekš teiktajam par grāfa fon Mellīna vērtību sistēmu, kas balstījās dziļi nopietnā kristīgajā [30] ticībā.

Viņš veltīja uzmanību arī latviešu un igauņu vēsturei, mākslai un tautasdziesmām. Savukārt par atklājumiem, ko grāfs fon Mellīns veica, pētot Vidzemi un Igauniju atlanta sagatavošanās procesā, Johansons viņu pat bija pieskaitījis pie pirmajiem Baltijas arheologiem. [31] 

Jau iepriekš minētajos Hūpela izdevumos «Nordische Miscellaneen» un «Neue Nordische Miscellaneen» grāfs fon Mellīns publicēja divus rakstus, ko veltīja dzimtenē un tai pieguļošās zemēs pamanītajam. Vienā no tiem viņš no ģeometriska skatu punkta aprakstīja vienu no lielākajiem apļveida nocietinājumiem un tirdzniecības centriem Igaunijas Harju zemē – Varbolas pilskalnu [32], bet citā ietvēra «studij[u] par latviešu pilskalnu pie Smiltenes muižas» [33], neaizmirstot pievērsties arī latviešu un igauņu cietokšņiem, kā arī citu nocietinājumu aprakstam [34]. Pēdējā no rakstiem grāfs fon Mellīns «aprakst[īj]a šī (Cērtenes) pilskalna situāciju un profilu, atzīmē[ja] mērījumu rezultātus un iz[teic]a dažas hipotezes; tās gan [bija] maldīgas, taču jāatceras, ka priekšstati par senlatviešu pilīm tobrīd vispār bija ļoti miglaini. Īsumā viņš aplūko[ja] arī dažus citus latviešu un igauņu pilskalnus; ja Jersiku viņš vēlas lokālizēt Pļaviņās, iepretim Sēlpilij, tad tas nesaskan ar parasto uzskatu, bet atbilst līdz šim jaunākai [..] hipotezei, kas Jersiku meklē Oliņkalnā. Tai pašā studijā Mell[ī]ns ietilpinājis vairākus topografiskus aprakstus, to starpā šādus zīmīgus faktus par Gutmaņa alu Turaidā: «Plašajās smilšakmens sienās ziņkārīgie iegrebuši savus vārdus, ģerboņus, gada skaitļus un tml. Griestos atrodami apsūnojuši ieraksti no 1564. gada. No alas pamatiem verd mundrs, skaidrs un vēss avots, kas ietek Gaujā; tas īstenībā izgrauzis šo alu un arī tagad to vienmēr padziļina. Zemnieki vēl šobrīd avotā upurē, un es pats tur nesen redzēju tikko iemestas monētas». Tomēr archailoģija aizņēma tikai nelielu sektoru Mell[ī]na vispusīgajā darbībā» [35].

Grāfa fon Mellīna rūpes par zemnieku dzīves līmeņa paaugstināšanu gan izvērsās par daudz ko vairāk nekā par abstraktu prātojumu izklāstu uz papīra. 

1781. gadā, apprecoties ar Bīriņu [36] un Eikažu īpašnieci Helēnu Augustu fon Mengdeni [37], grāfs fon Mellīns kļuva par Bīriņos un Eikažos esošo muižu saimnieku. Lai dzimtcilvēkiem garantētu palīdzību neražas gadījumos, 1803. gadā viņš izdeva vācu un latviešu valodā rakstīto rīkojumu «Likumi tiem Bīriņu un Eikažu valsts ļaudīm iecelti, kā to tai valsts magazinē un lādē sagādātu labību un naudas krājumu būs glabāt, izdot, atkal sadzīt un vairot» (vācu val. Magazin und Kassa-Ordnung für die Bauerschaft der Güter Kolzen und Eikasch) [38]. 

Tādā veidā saviem dzimtcilvēkiem grāfs fon Mellīns piešķīra patstāvīgā lietošanā zemes gabalu un uz sava rēķina cēla ēku, kur zemniekiem ļāva glabāt no attiecīgā zemes gabala novākto ražu. Turpat viņš arī novietoja lādi ar 100 dālderiem – šiem laikiem visnotaļ ievērojamu naudas summu [39]. Turklāt arī «magazīnu» tās eksistences pirmajos laikos ar labību nodrošināja pats grāfs fon Mellīns. Savukārt pēc pirmās ražas ievākšanas no piešķirtā zemes gabala «magazīna» jau atradās zemnieku pārziņā. No «magazīnas» zemniekiem tika izsniegti «labības aizdevumi – bez peļņas, kā arī naudas aizdevumi par 6 procentiem gadā» [40]. 

Zīmīgi vārdi, ar ko grāfs fon Mellīns noslēdza 1803. gada rīkojumu: «tad pie mūsu zemniekiem uzticība, vientiesība un derīga mājas kopšana aprastas lietas būs, tad viņi vairs ne par pātagu un rīkstēm vien drebēs, bet caur apgaismotu prātu un mīkstinātu sirdi uzskubināti tā turēsies, tā Dieva ļaudīm un Kristus draugiem klājas, tad, ak! tad mana sirsnīga vēlēšana un ilgošana piepildīsies, proti tā tie zemnieki no manām dzimtām muižām, tik ne visi, it skaidri, uzticami, laipnīgi un dievabijīgi un turīgi ļaudis kļūtu, no kuriem par izzīmēšanu un teikšanu varētu sacīt: redziet un protiet ļautiņi: – Še ir Bīrinieši un Eikašnieki» [41]!

Savukārt 1831. gada grāfs fon Mellīns dibināja fondu «1 800 Alberta dālderu apmērā, no kura procentiem [bija] izmaksājamas gadskārtējas godalgas centīgiem bīriniešiem, kurus «pēc dievbijīgas un godīgas dzīvošanas, pēc labas mājas valdīšanas, pēc tikušas darba strādāšanas, pēc meža un māju lopu godīgas un mīlīgas kopšanas vai pēc citas Dievam un cilvēkiem patīkamas būšanas īpaši uzteicamus atradīs»» [42]. Cita starpā, godalgu izdalīšana turpinājusies līdz pat 1905. gadam.

Viss, ko grāfs fon Mellīns bija izdarījis zemnieku labklājības paaugstināšanai, pēc Johansona vārdiem, kļuva par pamatu Latvijas vēsturē vienreizējam notikumam, «ka zemnieki savāca naudu, lai viņam, vēl dzīvam esot, uzceltu Bīriņu parkā pieminekli. Kad zemnieku pārstāvji [grāfam fon Mellīnam] to paziņojuši, viņš sācis raudāt. Pieminekli celt viņš aizliedza, bet savā autobiografiskajā manuskriptā atzīmēja: «Mana mūža visbrīnišķīgākā stunda.» Savās attiecībās ar zemniekiem [grāfs fon Mellīns] bija nepiekāpīgs vienīgi reliģijas jautājumos un kategoriski prasīja, lai visi cieši turētos pie oficiālās baznīcas» [43].

[1]         Grāfs Teofilato II di Tuskolo (Teofilatto II dei Conti di Tuscolo, ~980–1024), vēlākais Romas pāvests Benedikts VIII (latīņu val. Benedictus VIII). Viņa pontifikāta jeb pāvesta pienākumu pildīšanas laikā kā paraža tika ieviests princips mainīt vārdu personai, kura iecelta par Romas pāvestu. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 640. lpp.

[2]         Долгоруковъ П. Россiйская родословная книга. Часть третья. Санктпетербургъ: Типографiя Эдуарда Веймара, 1856, с. 181–188.

[3]         Ibid, с. 182.

[4]         Ibid, с. 187.

[5]         Списокъ съ записки Екатерины II къ Н. Панину о наставникѣ для принцевъ (не позже 1765 года). Въ: Сборникъ Русскаго Историческаго Общества. Томъ десятый. Санктпетербургъ: Типографiя Императорской Академiи Наукъ, 1872, с. 57–58.

[6]         Собственноручное рѣшенiе Екатерины II на письмо полковника Стааля о принцахъ Голштеинъ-Готторпскихъ и о приглашенiи въ Россiю ученаго Галлера. Въ: Сборникъ Русскаго Историческаго Общества. Томъ десятый. Санктпетербургъ: Типографiя Императорской Академiи Наукъ, 1872, с. 173–174.

[7]         Ibid, с. 173.

[8]         Ibid, с. 174.

[9]         Wolfgang K. Christian Cay Lorenz Hirschfeld. 1742–1792. Eine Biographie. Werner: Worms, 1992, S. 18–19, S. 118–119.

[10]      Pāvesta valsts ir historisms, kas apzīmē no 752. gada līdz 1870. gadam Itālijas centrālajā daļā pastāvošo valsts veidojumu, ko vadīja Romas pāvesti. Pāvesta valsts aptvēra arī Boloņas pilsētas teritoriju, kur pārsvarā izglītojās grāfs fon Mellīns. Latvju enciklopēdija. Trešais sējums. Lincoln: American Latvian Association in the United States Inc, 1987, 72. lpp.

[11]      Pegau C. E. Biographie von Ludwig August Graf Mellin. In: Tobien A. Die Agrargesetzgebung Livlands im 19. Jahrhundert. Band 1. Berlin: Puttkammer & Mühlbrecht, 1899.

[12]      Ibid.

[13]      Domāts Gustavs fon Bergmans (Gustav von Bergmann, 1749–1814) – luterāņu mācītājs, izdevējs, latviešu valodas filologs. Organizēja vakcināciju pret bakām Vidzemes guberņā aptuveni divpadsmit tūkstošiem cilvēku. Maskavas dabaspētnieku biedrības (pirmsreformu krievu val. Императорское Московское общество испытателей природы) 1806. gada goda loceklis. Rīgas brīvmūrnieku ložas brālis.

[14]      Dēliņš R. Bīriņi: senāk un tagad. Dabas un dzīves vērojumi. Rīga: Rīgas Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums, 1939, 46. lpp.

[15]      Mellin L. A. Des Grafen August Ludwig Mellin Selbstbiographie. Riga: Rigaer Tageblatt, 1803, S. 1.–2.

[16]      [Указъ] Именной, данный сенату, – съ приложенiемъ Высочайше утвержденныхъ Положенiя для поселянъ Лифляндской Губернiи и Инструкцiи Ревизiоннымъ Коммиссiямъ для опредѣленiя ихъ повинностей. № 21.162, 20. 02. 1804. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи. Томъ XXVIII. 1804–1805. № 21.112–21.982. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 100–137.

[17]      Mellin L. A. Des Grafen August Ludwig Mellin Selbstbiographie. Riga: Rigaer Tageblatt, 1803, S. 1.–2.

[18]      Собственноручные замѣтки Великой Княгини Екатерины Алексѣевны. Въ: Сборникъ Русскаго Историческаго Общества. Томъ седьмой. Санктпетербургъ: Типографiя Императорской Академiи Наукъ, 1871, с. 86.

[19]      Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 59. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[20]      Ibid. C. 61.

[21]      Piemēram, vācbaltiešu žurnālists Jūlijs Alberts Vilhelms fon Ekards (Julius Albert Wilhelm von Eckardt, 1836–1908) rakstos vērsās pret Krievijas impērijas politiku Baltijas malā. Viņš bija arī krievu izcelsmes publicista Jurija Samarina (Юрий Фёдорович Самарин, 1819–1876) oponents un it īpaši nepiekrita Samarina paustajam viedoklim, ka toreiz, kad Vidzeme atradās Krievijas impērijas jurisdikcijā, vienotas valsts izveides interesēs bija nepieciešams īpaši atbalstīt Krievijas impērijai labvēlīgi noskaņotus elementus, piemēram, latviešus. Ja Samarins uzsvēra nepieciešamību rusificēt latviešus, tad fon Ekards uzstāja uz latviešu pārvācošanu. Turklāt fon Ekards latviešiem veltīja visai skarbus vārdus, itin ka «[l]atviešu tauta esot skaitā par niecīgu, lai izturētu konkurenci ar lielām tautām; tā esot zemnieku tauta, kam nav nekādas vēstures un nekā, kas liktu vērot patstāvīgas izglītības spējas. Latvieši savās ierašās, izglītībā jau esot pārvācoti; palikusi pāri vienīgi valoda, kas esot tikai viena no tautas īpatnības iezīmēm». Zeiferts T. Latviešu rakstniecības vēsture. Pieejams Latviešu rakstniecības vēsture [aplūkots 2020. gada 15. decembrī]. Citēts no: Eckardt J. A. W Juri Samarins Anklage gegen die Ostseeprovinzen Russlands. Leipzig: F. A. Brockhaus, 1869. Jurijs Samarins – kādreizējais Krievijas impērijas Valdošā Senāta pirmā departamenta sekretārs, kurš 1844. gadā devās uz Rīgu revīzijas veikšanai un priekšlikuma sniegšanai par pārvaldes iestādēs konstatēto trūkumu novēršanas veidiem. Latviešu pedagogs un literatūrkritiķis Teodors Zeiferts (1865–1929) darbā «Latviešu rakstniecības vēsture» par Samarinu rakstīja, ka viņš «interesējies un rakstījis par latviešiem vairāk nekā neviens cits krievu rakstnieks. Viņš zināmā mērā stādāms blakus Merķelim [domāts vācbaltiešu rakstnieks Garlībs Merķelis (Garlieb Helwig Merkel, 1769–1850) – autoru piezīme]. Līdzīgi tam viņš spilgti attēlojis vācu varā nodoto latviešu postu un ciešanas. Bet no Merķeļa viņu šķīra tālu nost viņa domas un nodomi par latviešu nākotni: Merķelis cīnījās par latviešu tautas tiesībām, par brīvu latviešu nacionālo attīstību; Samarina uzbrukumiem Baltijas vāciešiem gaiši redzami cauri pārkrievotāja nolūki. [..] Viņš tad uzmeklēja vāciešu rīcībā ne vien viņu pretvalstiskās tieksmes, bet arī visu to, kas nav saskaņojams ar īstās cilvēcības un tikumības prasījumiem, un vilka to gaismā. Še nu latvieši bija tie, pie kā vācu rīcība bija redzama. [..] Samarins gadus trīs nodzīvoja Rīgā. Viņš še bija par locekli revīzijas komisijā, kas pārlūkoja pagastu un pilsētu iestāžu saimniecību. Kā tādam viņam bija iespējams ieskatīties visādu iestāžu arhīvos un dokumentos, tāpat arī pašreizējos apstākļos. Karsts slavofils būdams, viņš deva, tikko no Rīgas aizbraucis, savam sašutumam par Baltijas vāciešu rīcību izteiksmi Rīgas vēstulēs (Рижская письма, 1849). Tās izplatījās rokrakstā un sacēla krievu sabiedrībā lielu troksni. [..] Sekas bija tās, ka Samarinu ieslodzīja [..]. Ar labvēļu palīdzību tikdams pie ķeizara, viņš gan atsvabinājās, bet tika aizsūtīts uz Simbirsku. [..] Samarinam stājās pretī Baltijas vācu rakstnieki un publicisti[;] rakstiem bija tie panākumi, ka tie Baltijas vāciešu varu stipri satricināja un ka, no tās pa daļai atsvabinādamies, latvieši patapa cik necik nostāties paši uz savām kājām». Zeiferts T. Latviešu rakstniecības vēsture. Pieejams Latviešu rakstniecības vēsture [aplūkots 2020. gada 21. decembrī].

[22]      Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 58, c. 62. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[23]      Pie šī vārda grāfs fon Mellīns nolēma apstāties un atsaucē paskaidrot: «* [m]uižnieks un cēlums nav sinonīmi. Pēdējais piemīt visādu kārtu cilvēkiem, tas netiek mantots vai pārdots. Kāda savukārt kārta radīta bezdarbībai? Katram jāatrod derīga nodarbe un jāpienes labums». Статья Меллина, неопубликованная в «Rigaische Stadtblätter». В: Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 64. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[24]      Par mazvāciešiem (vācu val. Kleindeutsche) grāfs fon Mellīns dēvēja pārvācotos Baltijas malas pamatiedzīvotājus. Письмо Людвига Августа фон Меллина курляндскому обществу литературы и исскуства. 25. 06. 1822. В: Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 62. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs]. Jēdziens «mazvācieši» lietots, atbilstoši Johansona grāmatā «Latvijas kultūras vēsture 1710–1800» rakstītājam. Sk., Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 137. lpp.

[25]      Cita starpā līdzīgi bija domājis arī ievērojamais latviešu vārdnīcas autors un vēlākais ģenerālsuperintendents Jakobs Lange (1711–1777): «[m]uižas tiekot nemitīgi pirktas un atkal pārdotas, kas ruinējot veselīgu attīstību». Berkholz C. A. Jakob Lange, Generalsuperintendent von Livland: ein kirchengeschichtliches Zeitbild aus der Mitte des 18. Jahrhunderts: der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen zu ihrem fünfzigjährigen Stiftungsfeste. Riga: Verlag von Alexander Stieda, 1884, S. 95; Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 139. lpp. Ģenerālsuperintendents – augstākais baznīcas amats luterismā.

[26]      Patriarhāls [franču val. patriarcal; vācu val. patriarchalisch; latīņu val. patriarchēs, tulkojumā ģints galva] – 1. ģints organizācijas veids, kam raksturīga vīrieša noteicošā loma saimniecībā, ģimenē; tāda sabiedriskā kārtībā, kur valda vīrieši un radniecību nosaka pēc tēva līnijas; tāda kārtība, kur ģimenes galva un noteicējs ir vīrietis; 2. tāds stāvoklis, ka visā sabiedrībās dzīvē dominē vīrieši un vīrišķie vērtību kritēriji. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 601. lpp.

[27]      Saskaņā ar evaņģēlisko dogmatiku Jēzus ir reliģiozs Glābējs (Pestītājs), kas līdz ar to nenozīmē nedz politisku, nedz arī ekonomisku vai sociālu pestīšanu. Teiktais būtībā nozīmē sagatavošanu eshatoloģiskai (reliģiska mācība par cilvēka nāvi, par cilvēces un pasaules galu; kristietībā tā saistīta ar priekšstatiem par pastaro tiesu, augšāmcelšanos. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 223. lpp.) pestīšanai no pasaules, kas ir pilna ļaunuma un slimību. «Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt» (Mateja evaņģēlijs 11, 28). Saskaņā ar to Jēzus atsvabināja ļaudis no bauslības sloga un lāsta, no visa vecā, t. i. no grēka. Viss vecais tiek piedots, jāskatās tikai droši nākotnē. «Ņemies droši prāt, dēls, tavi grēki ir piedoti» (Mateja evaņģēlijs 9, 2). Jāņa evaņģēlijā 17, 5; 3, 16; 6, 40 atrodama pārliecība, ka Jēzus kā Pestītājs ir pārvēsturisks, preeksistents Dieva viendzimušais Dēls. «Visas lietas man ir mana Tēva dotas» (Mateja evaņģēlijs 11, 27). Maldonis V. Evaņģeliskā dogmatika. Latvijas Universitate: Rīga, 1939, 154.–155. lpp.

[28]      Cita starpā, autoru ieskatā, ievērības vērts ir apstāklis, ka nedz Hūpela izdevumos «Nordische Miscellaneen» un «Neue Nordische Miscellaneen», nedz arī vēstulē laikrakstam «Rīgas pilsētas avīze» grāfs fon Mellīns uzvārda priekšā nebija pierakstījis uz dižciltīgo izcelsmi norādošo partikulu fon. Acīmredzot viņam nepatika to lietot.

[29]      Статья Меллина, неопубликованная в «Rigaische Stadtblätter». В: Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 64–65. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[30]      Kristus [latīņu val. Christus; grieķu val. Christos, tulkojumā svaidītais]. Jēzus Kristus – kristiešu tradīcijā kristietības pamatlicējs. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 436. lpp. Līdz ar to pretēji mūsdienās aizvien vairāk izplatītajai aprobežotībai, kas drīzāk jau ir pielīdzināma «bezdievīgam stulbumam» (šo vārdu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) un kas pilnā nopietnībā ir pārliecināta, ka Jēzus ir vārds, bet Kristus – uzvārds (?!). Vārds – Kristus ir īpašas cieņas apliecinājums formulā, ar ko senie kristieši savā ticībā uz Jēzu no Nācaretes viņu saprata un apzīmēja kā savu Skolotāju, Kungu un universālu Pestītāju. Grieķu valodas vārds Christos ir ekvivalents aramiešu valodas vārdam meschīhą. Tas savukārt atbilst ebreju valodas vārdam māschįach un apzīmē kādu, kurš svinīgi ir ticis iesvētīts (iesvaidīts) kādā amatā. Vēsturiski laicīgajā dzīvē tas varēja nozīmēt ritualizētu cilvēka ķermeņa ieziešanu (senatnīgi – svaidīšanu), piemēram, ar aromātiskām eļļām. Coenen L., Beyreuther E., Bietenhard H. Theologisches Begriffslexicon zum Neuen Testament. Band II/1. Wuppertal: Theologischer Verlag Rolf Brockhaus, 1969, S. 757.–759.; S. 760.–761.

[31]      Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 217. lpp.

[32]      Mellin L. A. Nähere Beschreibung der alten ehstnischen Burg Warbola. In: Hupel A. W. Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1788, S. 735.–743.

[33]      Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 216. lpp.

[34]      Mellin L. A. Nachricht von der alten lettischen Burg Pilliskaln, und von mehreren ehemaligen festen Plätzen der Letten un Ehsten; auch von etlichen andern lief- und ehstländischen Merkwürdigkeiten. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1794, S. 519.–549.

[35]      Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 216.–217. lpp.

[36]      1568. gadā Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Sigismunds II Augusts Jagellons (poļu val. Zygmunt II August Jagiellonowie; lietuviešu val. Žygimantas II Augustas Jogailaičiai; 1520–1572) ieķīlāja Bīriņu muižu Tomasam fon Embdenam (Tomas von Embden, precīzākas ziņas neizdevās atrast) un 1593. gadā to izlēņoja Johanam Bīringam fon Helmštatam (Johann Büring von Helmstädt, precīzākas ziņas neizdevās atrast). No viņa uzvārda cēlies nosaukums Bīriņi (vācu val. Büringshof). Pēc muižu redukcijas par tās īpašnieku kļuva Klaudiuss Hermanis fon Samson-Himmelšērna (Claudius von Samson-Himmelstjerna, precīzākas ziņas neizdevās atrast). 1725. gadā to par 16 000 valsts dālderiem pārdeva zviedru armijas ģenerālleitnantam Karlam Frīdriham fon Mengdenam (Karl Friedrich von Mengden, 1666–1734). Nākamais īpašnieks, vecās pils cēlējs, bija Karls Johans fon Mengdens (Karl Johann von Mengden, 1702–1763). Pēdējais Mengdenu dzimtas vīriešu kārtas mantinieks bija landmaršals Karls Gustavs fon Mengdens (Karl Gustav von Mengden, 1723–1775). Pēc vīra nāves muižā saimniekoja atraitne Eleonora Filipīne de la Foresta (Eleonora Filipina de la Forest, 1729–1783). Par pēdējo muižas īpašnieci no Mengdenu dzimtas kļuva Karla Gustava meita Helēna Augusta fon Mengdena (Helena Augusta von Mengden, 1763–1812). 1782. gadā, gadu pēc laulībām ar Vidzemes landrātu, krievu armijas majoru grāfu fon Mellīnu, Helēna Augusta nodeva muižu vīra īpašumā. Muižu mantoja jaunākā grāfa fon Mellīna meita Anna Augusta Henriete Mellīna (Anna Augusta Henriette Mellin, 1798–1863). Viņai apprecoties ar krievu armijas pulkvežleitnantu Alekseju fon Pistolkorsu (Алексей фон Пистолькорс, 1792–1870), sākās Pistolkorsu laiks muižā. Mašnovskis V. Muižas Latvijā. Vēsture, arhitektūra, māksla. Pirmais sējums. A–H. Enciklopēdija. Rīga: SIA «DUE», 2018, 119. lpp.

[37]      Mengdeni (vācu val. Mengden) – grāfu un baronu dzimta, kuras pirmie pārstāvji dzīvoja Vestfālenē. Mengdenu dzimta ir atrodama Vidzemes un Igaunijas bruņniecības matrikulās (t. i., muižniecības pārstāvju oficiālos sarakstos), kā arī Kostromas un Sanktpēterburgas cilšu grāmatās. Tā, piemēram, Johans fon Mengdens (Johann von Mengden, ~1400–1469) no 1450. gada līdz 1469. gadam bija Livonijas ordeņa mestrs. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 495. lpp.; Энциклопедическiй словарь Брокгауза и Ефрона. Pieejams: Энциклопедическiй словарь Брокгауза и Ефрона [aplūkots 2020. gada 3. decembrī]; Baltisches biografisches Lexikon. Pieejams: Baltisches biografisches Lexikon [aplūkots 2020. gada 3. decembrī].

[38]      Likumi tiem Bīriņu un Eikažu valsts ļaudīm iecelti, kā to tai valsts magazinē un lādē sagādātu labību un naudas krājumu būs glabāt, izdot, atkal sadzīt un vairot. Riga: 1803, Daniel Miller.

[39]      Salīdzinājumam:

«1/4 dāldera – 1 vezums siena;

1/2 dāldera – laba amatnieka darbs dienā;

1/2 dāldera – sieviešu kurpju pāris;

1/2 dāldera – 1 pūrs (50 kg) rudzu;

2/3 dāldera – 1 pūrs (50 kg) kviešu;

2.5 dālderi – 1 govs;

10 dālderi – 1 zirgs».

Par to, kā bija un kā vajadzēja būt. Zintnieks, 2016. gada septembris, Nr. 9, 3. lpp.

[40]      Par to, kā bija un kā vajadzēja būt. Zintnieks, 2016. gada septembris, Nr. 9, 3. lpp.

[41]      29. paragrāfa «Kāpēc tādas bargas piekodināšanas šiem likumiem pieliktas?» (vācu val. Warum so strenge Maasregeln vorgeschrieben sind?) otrā rindkopa. Likumi tiem Bīriņu un Eikažu valsts ļaudīm iecelti, kā to tai valsts magazinē un lādē sagādātu labību un naudas krājumu būs glabāt, izdot, atkal sadzīt un vairot. Riga: Daniel Miller, 1803, 45.–46. lpp.

[42]      Dēliņš R. Bīriņi: senāk un tagad. Dabas un dzīves vērojumi. Rīga: Rīgas Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums, 1939, 51. lpp.

[43]      Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 217. lpp.