Biroja Blogs

02.12.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Signe Skutele un Bc. iur. Maria Zvonareva

Eseja par «pazudušo dēlu» Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess [I Lūdes kāzusa fabula jeb «savādā krimināllieta» [1]]

Turpinot iepazīt kriminālprocesa norisi 18. gadsimta beigās Vidzemē, autori pievērsās grāfa fon Mellīna smalki aprakstītajam atstāstam par kādu «savādu krimināllietu». Grāfs fon Mellīns vēlējās precīzi, secīgā kārtībā izklāstīt visus lietas apstākļus tiesvedībā pret Lūdi par Viļuma slepkavību mantkārīgā nolūkā. Viņš izsmeļoši norādīja visu, ko rūpīgi veiktajā izmeklēšanā bija konstatējusi tiesa. Savu izklāstu grāfs fon Mellīns vietām papildināja ar skaidrojošiem izvilkumiem no tā laika tiesību aktiem. Tādējādi viņš sniedza lasītājam ieskatu arī tā laika kriminālprocesuālās kārtības normatīvajai bāzei. Tomēr gūt pilnvērtīgu priekšstatu par procesuālajām niansēm, kā tajā teritorijā noritēja kriminālprocess (arī Lūdes gadījumā) mūsdienās nav iespējams bez padziļinātākas iepazīšanās ar minētā laika perioda kriminālprocesa regulējošo tiesību aktu ģenēzi. Taču šim jautājumam autori pievērsīsies vēlāk.

Savu izklāstu par šo, viņaprāt, «savādo krimināllietu» grāfs fon Mellīns iesāka ar Meisnera [2] skiču grāmatu pieminēšanu, uzsverot, ka tajās parasti pēdējās nodaļas ietver vairākus ievērības cienīgus kriminālgadījumus. Tieši pateicoties skiču grāmatām (vācu val.: Skizzen) [3] Meisners kļuva atpazīstams un ievērojams plašākai publikai. Meisnera skiču grāmatas bija krājumi, kas paredzēti izglītotai lasītāju auditorijai ar bagātīgu informatīvu un pamācošu stāstu klāstu par dažādām tēmām, tostarp, vēsturiskiem notikumiem un krimināllietām. [4] Meisners arī ieviesa jaunu žanru detektīvstāstos, tajos pievēršoties ne tikai noziedzīgam nodarījumam un tā sodīšanai, bet arī nozieguma psiholoģiskajiem un sociālajiem avotiem, tostarp, ļaujot lasītājam iepazīties ar noziedznieka personību, nozieguma apstākļiem un motīviem. [5] 

Taču grāfs fon Mellīns uzskatīja, ka parastiem ļaudīm visiecienītākā aina ir veidota, patiesa stāsta pamatā liekot tīrākos melus. Viņaprāt, parasti tiek aprakstīts gadījums, kad «pret jaunu cilvēku vēršas ne tikai visas aizdomas, bet pat arī visi pierādījumi. Galu galā, viņš vairs nespēj pat nekādi pats aizstāvēties. Par spīti iepriekš minētajam, jaunais cilvēks īstenībā ir pilnīgi nevainīgs un viņam par laimi tas tīras nejaušības dēļ tiek noskaidrots» [6]. Pretējā gadījumā, ja tas netiktu noskaidrots, tiesnesim vajadzētu tiesāt viņu atbilstoši likumam, un tad «cēlajam jaunietim ar visu savu iekšējo apziņu par pašam savu nevainību, tāpat būtu pasaules acīs jāizcieš tāds sods, kāds pienākas noziedzniekam» [7]. Savukārt Lūdes gadījums, grāfa fon Mellīna ieskatā, atšķīrās, vai vismaz tā arī nekļuva skaidrs, vai Lūde ir vai nav vainīgs. Un kā var saprast no grāfa fon Mellīna teiktā konteksta, šo neziņu un šaubas viņš paturēja sevī vēl daudzus gadus pēc viņa paša aprakstītā notikuma.

Grāf fon Mellīns neslēpa, ka šo lietu aplūkoja ne tikai no tiesneša pozīcijas, bet arī no cilvēciskās, atzīstot, ka nevienā vien krimināllietā likuma izpilde jūtīgu tiesnesi nostāda nepatīkamā stāvoklī. Lai gan tiek veikta rūpīga izmeklēšana, kur priekšraksti liek dot priekšroku žēlsirdībai nevis bardzībai, [8] kā arī cilvēciski domājošs tiesnesis jau tāpat sliecas klausīt sirdsbalsij, tomēr par spīti tam itin bieži viņu tirda satraucošas domas, ka, iespējams, kādam notiesātajam tomēr varētu būt nodarīts pāri.

Tiesneša pienākumus Rīgas vietniecības [9] Rīgas apriņķa tiesā [10] grāfs fon Mellīns veica no 1787. gada līdz 1796. gadam. Šī amata pildīšanas laikā viņam netrūka krimināllietu, kuras atbilstoši likumam, atliekot civillietas [11], vajadzēja izskatīt pirmās.Papildus tam viņš izskatīja ne tikai apriņķa iedzīvotāju lietas, jo Rīgā, kurā notika aktīva tirdzniecība, bija vesela gūzma visdažādāko tautību ļaužu. Tādējādi katrs, kas nebija ierakstīts pilsētas pastāvīgo pilsoņu sarakstos vai neskaitījās kroņa muižas zemnieks, atradās apriņķa tiesas jurisdikcijā.

Vienlaikus grāfs fon Mellīns paskaidroja, ka atbilstoši  «Vietniecības satversmei», ko Vidzemē un Igaunijā ieviesa 1783. gadā, [12] pilsētās pierakstītie pilsoņi bija pakļauti savu pilsētu maģistrātu jurisdikcijai. Savukārt nebrīvie, valstij piederošie dzimtcilvēki, viensētnieki [13] un visādos iepriekšējos dienestos dienējošie cilvēki bija īpašu tiesas iestāžu – augstākās un zemākās prāvu tiesas [14] − jurisdikcijas piekritībā. Taču visas citas personas, vietējie jeb «iedzimtie» un arī ārzemnieki, gan civillietās, gan krimināllietās bija apriņķa tiesas padotībā.

To viņš papildināja ar komentāru, ka atbilstoši 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikumam krimināllietās iepriekšējo jeb «vispārējos vilcienos veicamo» izmeklēšanu īstenoja guberņas policija vai tā saucamā zemākā zemes tiesa [15]. Izdibinot noziedzīga notikuma prima facia [16] pazīmes, Rīgas apiņķī darbojošās zemākā zemes tiesa krimināllietas materiālus nodeva Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas rīcībā izmeklēšanas turpināšanai. Savukārt administratīva rakstura lietas, ko patstāvīgi izlēma zemākā zemes tiesa, tika sūtītas attiecīgā apriņķa tiesai uz revīziju, ja persona, kuru skāra zemākās zemes tiesas nolēmums, vēlējās to apstrīdēt.

Noslēdzot īsus ievadvārdus, kam viennozīmīgi ir nepieciešami plašāki komentāri turpinājumā, grāfs fon Mellīns līdz ar to piedāvāja lasītājiem pašiem spriest par viņu, iespējams, visu atlikušo dzīvi mocījušo jautājumu, proti, vai Lūde bija vai nebija vainīgs. 

[Turpinājums sekos]

[1]         Oriģ. skat. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 117-178.

[2]         Domāts masons un viens no pirmajiem kriminālromānu autoriem – profesors Augusts Gotlībs Meisners (August Gottlieb Meißner, 1753–1807). Meisners dzimis Svētās Romas impērijā, precīzāk – Saksijas kūrfirstistē (vācu val.: Kurfürstentum Sachsen) mītnesmeistera (vācu val.: Quartiermeister – karapulku pārvaldē dienējošais ierēdnis, kas nodarbojās ar karaspēka novietošanu) ģimenē. Laikposmā no 1772. gada līdz 1776. gadam studēja tiesību zinātni Leipcigas Universitātē (vācu val.: Universität Leipzig), kas tomēr neliedza viņam pierādīt sevi kā talantīgu daiļdarbu sacerētāju. 1785. gada 26. novembrī kļuva par estētiskās un klasiskās literatūras profesoru Prāgas Universitātē (Univerzita Karlova v Praze).

[3]         Sk. piemēram, Meissner A. G. Skizzen. Dreizehnte und vierzehnte Sammlung. Carlsruhe: Schmeider, 1797.

[4]         Meißner, August Gotllieb. Pieejams: August Gotllieb Meißner [aplūkots 2020. gada 2. decembrī].

[5]         Sk., piemēram, Humpal M. Arnošt Kraus on A. G. Meissner and Kierkegaard’s fear and trembling. Acta Universitatis Carolinae, Philologica 3, Germanistica Pragensia, 2019, p. 83.

[6]         Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 117. Lasītājam būtu jāpiekrīt, ka tamlīdzīgs sižets nereti atainots arī mūsdienu detektīvu žanra pamatos.

[7]         Ibid.

[8]         Visticamāk šeit grāfs fon Mellīns netieši atsaucās uz Katrīnas II 1763. gada 10. februāra Rīkojumu Nr. 11.750, kur rakstīts: «nezinot un nepārprotamiem pierādījumiem neesot, labāk vainīgo atbrīvot, nekā nevainīgo spīdzināt». О порядкѣ производства уголовныхъ дѣлъ по воровству, разбою и пристанодержательству. № 11.750, 10. 02. 1763. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVI. 28. 06. 1762–1765. № 11.582–12.301. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 155.

[9]         Atgādināsim, ka Rīgas guberņa (pirmsreformu krievu val.: Рижская губернiя) tika pārdēvēta par Rīgas vietniecību (pirmsreformu kriev val.: Рижское намѣстничество) 1783. gada 3. jūlijā, kad stājās spēkā Krievijas imperatores Katrīnas II Rīkojums Nr. 15.776 «Par Rīgas un Rēveles guberņu sakārtošanu» (pirmsreformu krievu val.: Объ устройствѣ Рижской и Ревельской губернiй). Tas, ka šīs teritorijas nosaukumā tika veiktas izmaņas, izsecināms no Rīkojuma Nr. 15.776 satura: «[v]isas iestādes un amati [..] jānosaka, kā to detalizēti varēs redzēt štatos, kas tiek izdoti tām Vietneicībām».

Объ устройствѣ Рижской и Ревельской губерiй. № 15.776, 03. 07. 1783. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXI. 1781–1783. № 15.106–15.901. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его ИмператорскагоВеличества Канцелярiи, 1830, с. 967.–968.

[10]       1783. gada 3. jūlijā kļūstot par Rīgas vietniecību, šai teritorijai palika saistošs Krievijas impērijas 1775. gada 7. novembrī pieņemtais Likums Viskrievijas Impērijas Guberņu pārvaldīšanai (pirmsreformu krievu val.: Учрежденiя для управленiя Губернiй Всероссiйскiя Имперiи; turpmāk – 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikums), ar ko tika ieviestas izmaiņas tiesu struktūrā un darbībā. Kopš šī brīža kriminālprocesus pret Rīgas vietniecības deviņos apriņķos dzīvošajiem brīvļaudis, kuri nepiederēja nedz muižniecības kārtai, nedz arī dzimtcilvēku kārtai, kā pirmā instance veica Rīgas vietniecības attiecīgā apriņķa tiesa (pirmsreformu krievu val.: уѣздный судъ).

[11]       Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesā, tāpat kā citās apriņķu tiesās, darbojās apriņķa tiesas tiesnesis kā apriņķa tiesas priekšsēdētājs, kā arī divi piesēdētāji. Šāds sastāvs lēma gan par civiltiesiskā rakstura strīdiem, gan arī par krimināllietām. Pēc vispārējā principa tiesu sprieda trīs reizes trijās sesijās gadā: no 8. janvāra līdz Klusajai nedēļai, no Vasarsvētkiem līdz 27. jūnijam, kā arī no 2. oktobra līdz 18. decembrim. Pēc 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikuma krimināllietas bija primārākas pār civillietām: ja personai, pret kuru tika veikts kriminālprocess, tika piemērots apcietinājums, tiesai bija pienākums taisīt spriedumu vienas sesijas laikā. Ja attiecīgais noteikums nebija ievērots, tiesas vīriem tika liegtas tiesības uz algas saņemšanu par attiecīgo gadu – tā tika izmaksāta apcietinājumu izcietušā (pirmsreformu krievu val.: терпящий) vai šīs personas mantinieku labā, bet ja tādu nebija – attiecīgā apriņķa skolu vajadzībām.

[12]      Likums, uz ko atsaucās grāfs fon Mellīns, ir nekas cits kā 1785. gada 21. aprīlī pieņemtais Pilsētas nolikums, kas tika izdots vienlaikus ar Amatniecības nolikumu un Dāvāto rakstu par Krievijas cildenās muižniecības tiesībām, brīvībām un privilēģijām. Iemesls, kāpēc pareizā 1785. gada – gada, kad tika pieņemts minētais Pilsētas nolikums – vietā tika norādīts 1783. gads, ir izskaidrojams ar to, ka pirmo reizi Krievijas impērijas likuma saistošā spēka pasludināšana Rīga guberņā notika 1783. gada 3. jūlijā – kad uz Vidzemi tika attiecināts Krievijas impērijas 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikums. Savuties 1785. gada 21. aprīļa Pilsētas nolikuma 12. pantā un 85. pantā tika paredzētas ārzemnieku, «kas uz dzīvi ir apmetušies pilsētās» un «sīkpilsoņu» tiesības uz jebkāda veida tiesiskā strīda izskatīšanu «mietpilsoņu tiesā» jeb maģistrātā.

[13]       Viensētnieki (pirmsreformu krievu val.: однодворцы) – militarizēto zemturu kārta, kas Krievijas impērijā izveidojās, paplašinoties šīs valsts teritorijai. Dzīvojot Krievijas impērijas robežās, viensētnieki veica to robežu aizsardzību pret iespējamiem ārvalstu uzbrukumiem, par ko viņiem tika atļauts ne tikai iegūt zemi īpašumā, bet arī turēt dzimtcilvēkus.

[14]       Krimināllietas pret minētajām personām kā pirmās instances tiesa izskatīja zemākā prāvu tiesa (pirmsreformu krievu val.: нижняя расправа), bet kā otrās instances tiesa – augstākā prāvu tiesa (pirmsreformu krievu val.: верхняя расправа).

[15]      Zemākā zemes tiesa (pirmsreformu krievu val.: нижнiй земскiй судъ) pēc amata pienākuma īstenoja kontroli pār Rīgas vietniecības iedzīvotājiem, tādējādi neveicot ar izstiesāšanu saistītās funkcijas, pildīja mūsdienu policijai visai līdzīgus uzdevumus.

[16]       Prima facia [no latīņu valodas] – no pirmā acu uzmetiena; pirmajā brīdī. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 948. lpp.