Biroja Blogs

22.07.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs un Mg. iur. Signe Skutele

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Skeptisks viedoklis par Eiropas Savienības ideju]

Iepriekš rakstu sērijā autori ir norādījuši uz Rodžera Skrutona kategorisko viedokli attiecībā uz Eiropas Savienības ideju. [1] Lai gan kopumā Eiropas Savienību kā starptautisku institūciju R. Skrutons atbalstīja, tomēr tās pārvaldes forma un iejaukšanās nacionālo valstu kompetencē R. Skrutonu padarīja aizvien skeptiskāku. Ņemot vērā to, ka R. Skrutons bija konservatīvais un izteikti patriotisks domātājs, vislielākos iebildumus viņam radīja tieši migrācijas jautājumi, robežu jautājumi, kā arī varas un atbildības sadalījums Eiropas institūcijās un to ietekme uz nacionālo valstu suverenitāti. 

Jau 1923. gadā mūsdienās par vienu no Eiropas Savienības tēviem dēvētais Ričards Kudenhove-Kalergi [2] sarakstīja savu grāmatu «Pan-Europa», kas latviešu valodā iznāca 1925. gadā ar nosaukumu «Veenotā Eiropa» [3]. Šajā grāmatā R. Kudenhove-Kalergi apraksta vienotas Eiropas ideju. Līdzīgi kā R. Skrutons viņš uzskatīja, ka Lielbritānijai šādā vienotā Eiropā nav vietas, jo tā vēsturiski un ģeogrāfiski tomēr būtu atdalāma, lai gan «Anglijas un Īrijas pievienošanās Pan-Eiropai pēc Britānijas pasaules valsts sabrukuma būtu iespējama» [4]. Tajā pašā laikā R. Kudenhove-Kalergi spilgi iezīmēja tieši tos jautājumus, ko par problemātiskiem vēlāk atzina R. Skrutons. 

Kā secināja R. Skrutons, ideja par Eiropas integrāciju pašreizējā formā esot radusies Pirmā pasaules kara laikā, savukārt par politisku realitāti tā kļuva pēc Otrā pasaules kara. Viņaprāt, 1950. gadā bija saprātīgi un pat obligāti apvienot Eiropas nācijas, lai novērstu karus, kas «divreiz bija gandrīz iznīcinājuši kontinentu» [5]. Un «tā kā konflikti veicina radikālismu, jaunā Eiropa tika uzskatīta par visaptverošu plānu – tādu, kas likvidētu Eiropas konflikta cēloņus un veicinātu sadarbību nevis sāncensību kontinentālās kārtības centrā» [6]. 

Par plāna «arhitektiem» R. Skrutons minēja kristīgos demokrātus, kuriem neesot bijis nekā kopīga, izņemot ticību Eiropas civilizācijai un neuzticēšanos nacionālai valstij. Viņaprāt, galvenie idejas virzītāji ir bijuši Žans Monē [7] jeb «starpvalstu birokrāts, kuru iedvesmoja vienotas Eiropas redzējums, kurā karš būtu pagātne» [8], Valters Halšteins [9] – «akadēmisks vācu tehnokrāts, kurš ticēja starptautiskajai jurisdikcijai kā nacionālo valstu likumu dabiskai pēctecei» [10]. Un viņiem pievienojās Altjero Spinelli [11] – «romantisks komunists» [12]. Šie cilvēki bija nevis atsevišķi entuziasti, bet gan daļa no plašas kustības starp pēckara politiskajām šķirām. Pēc R. Skrutona ieskatiem šie ideju virzītāji par saviem pārstāvjiem izvēlējās populārus līderus, kā Konrādu Adenaueru [13], Robertu Šūmani [14] un Alčidi De Gasperu [15]. Un, uzskatot, ka lielāks projekts iegūs leģitimitāti, ja vispirms tiks saprasts un pieņemts ierobežotas formas projekts, viņi par savu sākotnējo mērķi ierosināja Šūmaņa plānu [16] jeb Eiropas Ogļu un tērauda kopienu. [17]

R. Skrutons rakstīja, ka, lai gan nevēloties noliegt šo cilvēku sasniegumus, tomēr būtu jāatceras, ka, izstrādājot sākotnējo Eiropas sadarbības ideju, kontinentu sadalīja dzelzs priekškars, «kur puse Vācijas un visas slāvu valstis bija pakļautas padomju okupācijai, [savukārt] Portugālē un Spānijā [bija] fašistu režīms. Francija bija pastāvīgā juceklī, [tās] komunistiskajai partijai saņemot vairāk nekā trešdaļu vēlētāju atbalsta» [18]. Proti, «brīvās Eiropas paliekas bija kritiski atkarīgas no Atlantijas alianses, un okupācijas un sakāves zīmes bija redzamas visur (izņemot Lielbritāniju un Ibērijas pussalu)» [19]. Kā norādīja R. Skrutons, šajā periodā šķita, ka tikai «radikāli pasākumi varētu atjaunot kontinenta politisko un ekonomisko veselību, un šiem pasākumiem bija jāaizstāj vecie antagonismi [20] ar jaunu sadarbības garu» [21]. Tajā pašā laikā R. Skrutons uzskatīja, ka Eiropas Savienībai ir labdabīga izcelsme un cēli nodomi, kurus nevar salīdzināt ar iepriekš minētajiem totalitārajiem un radikālajiem režīmiem.

Tieši šī pati diktatoriskā pieeja diemžēl esot iebūvēta arī Eiropas Savienībā, kurai tagad ir viens un vienīgais virziens uz priekšu, proti, «vairāk likumu, vairāk noteikumu, vairāk valdības, vairāk varas centra» [22]. Kā norādīja R. Skrutons − «tie ir smalki un mānīgi: draudi, kas saistīti ar pilsonisko atsvešināšanos, ekonomiskās konkurētspējas zaudēšanu un aizvien neatbildīgākās elites dominēšanu lēmumu pieņemšanā» [23].

Tomēr R. Skrutons konstatēja, ka «nenoliedzami [..] esam guvuši daudz: materiālo labklājību, ilgmūžību, veselību un drošību no ārējiem draudiem» [24]. Šos ieguvumus ir veicinājušas tieši tās starptautiskās institūcijas, kas tika izveidotas pēc Otrā pasaules kara, piemēram, ANO miera uzturēšanas centieni. Kaut gan R. Skrutons norādīja, ka ANO ir daudz kritizējamu lietu, tomēr, viņaprāt, šī organizācija ir devusi ieguldījumu daudzu konfliktu atrisināšanā, kas «citādi būtu nonākuši ārpus kontroles» [25]. Tāpat arī R. Skrutons minēja NATO, kura esamībai «esam parādā par Padomju Savienības sabrukumu» [26]. Un, lai gan R. Skrutons norāda, ka Eiropas Savienība un Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir radušās «Eiropas karu laikā utopisku internacionālistu spiediena rezultātā» [27], visbeidzot, viņš atzīst, ka Eiropas institūcijām ir bijusi līdzvērtīga loma. Šīs institūcijas ir strādājušas, nodrošinot stabilas saites ar apkārtējo pasauli, veicinot valstu, kuras agrāk bijušas pakļautas fašistiskai vai komunistiskai diktatūrai, demokratizāciju un samierinot Franciju un Vāciju, papildus stabilizējot abas valstis kā iekšēji, tā arī ārēji. [28]

Tajā pašā laikā R. Skrutons uzskatīja, ka apstākļi ir mainījušies. Vēl jo vairāk instumenti, ar kuriem tika risinātas problēmas pirms piecdesmit gadiem, ne vienmēr ir piemēroti mūsdienu jautājumu risināšanā. [29] Kā galvenās Eiropas problēmas R. Skrutons minēja nacionālo pašapziņu vājināšanu, robežu likvidēšanu, migrāciju un varas un atbildības sadali.

Kā norādīja R. Skrutons, suverēnas valstis ir juridiskas personas, un tām, protams, vajadzētu savstarpēji sadarboties. Šo suverenitāti R. Skrutons uztvēra kā spēju pašām izlemt jautājumus un uzņemties atbildību. [30] Proti, R. Skrutons uzskatīja, ka «mums ir jābūt atkarīgiem no nacionālajām valstīm» [31], jo «aizstājot valstu atbildību ar attālu birokrātiju, pašreizējās krīzes apstākļos, Eiropas Savenības mehānisms ir atstājis mūs atbruņotus un apjukušus» [32]. 

Kā pauda R. Skrutons – valsts suverenitāte ir demokrātijas priekšnoteikums, savukārt nacionālā suverenitāte nozīmē tiesības noteikt, kurš dzīvo valsts robežās, kurš kontrolē īpašumus, kam ir tiesības uz pilsonības priekšrocībām. Viņš norādīja, ka arī līgumiem starp šādām suverēnām valstīm nav jāizraisa autonomijas zaudēšana, tāpat kā līgumi starp personām neizraisa brīvības zaudēšanu. [33]

R. Skrutons secināja, ka Eiropas integrācija tika iecerēta «viendimensionālā izteiksmē kā arvien pieaugošas vienotības process saskaņā ar centralizētu vadības struktūru» [34]. R. Skrutons iebilda pret centralizētu vadības struktūru, jo «katram centrālās varas pieaugumam bija jāsakrīt ar valsts varas samazināšanos» [35]. Vēl jo vairāk R. Skrutons uzskatīja, ka Eiropas Savienība pastāvīgi palielina pilnvaras un «sagrābj» privilēģijas bez «jebkādiem mēģinājumiem atskaitīties par to izmantošanu [, kas] grauj visu uzticību politiskajiem procesiem» [36].

Tāpat arī R. Skrutons norādīja uz Eiropas politiķu atbildības trūkumu. Kā piemēru viņš minēja Ketrīnu Eštoni [37], kura nekad savā dzīvē nav piedalījusies vēlēšanās, taču ar Leiboristu partijas atbalstu un kreiso nevalstisko organizāciju palīdzību ir kļuvusi par komisāri ārējo attiecību jautājumos. [38]

R. Skrutons asi kritizēja Eiropas Savienības iejaukšanos dažādu nacionāla mēroga jautājumu risināšanā. Tostarp, ar nožēlu konstatēja, ka, izmantojot Eiropas Savienības likumdošanas sistēmu, valstis, kuru ekonomiku ir kropļojuši dažādi likumi, var eksportēt šos likumus un «uzspiest» tās konkurentiem. Līdzīgi valstis var lobēt noteikumus, kas dod priekšrocības vietējiem salīdzinājumā ar ārvalstu konkurentiem. Līdz ar to, R. Skrutona ieskatā, vairs nav skaidrs, vai tirdzniecību starp Eiropas nacionālajām valstīm esošais režīms veicina vai tieši pretēji – kavē. Tomēr skaidrība, viņaprāt, ir par vienu jautājumu – Eiropas ekonomisko dzīvi aizvien vairāk kontrolē «no centra». Un, kā uzskatīja R. Skrutons, šis process kaitē visām Eiropas tautām un to patiesajām interesēm, padarot Eiropu kopumā mazāk konkurētspējīgu ar plašo pasauli. [39] Tāpat arī viņš uzskatīja, ka Eiropas civilizācija ir atkarīga no valstu robežu saglabāšanas. [40] 

Tādējādi R. Skrutons konstatēja, ka plaši tiek diskutēts par «vienotas Eiropas ideju», kas, viņaprāt, grauj nacionālo valstu apziņu. Piemēram, R. Kudenhove-Kalergi savā grāmatā «Veenotā Eiropa» norādīja, ka reiz no Eiropas visi baidījās, bet tagad tai jūt līdzi, jo «pēc viņas valdnieciskā stāvokļa tā tagad piespiesta atkāpties un aizsargāties: militāri apdraudēta no krievu iebrukuma, saimnieciski apdraudēta no amerikāņu konkurences; parādos ieslīgusi, saskaldīta, nemierā rūgstoša, novājināta; nacionālu un sociālu cīņu saplosīta; stipri iedragāta sava iedzīvotāju spēka ziņā un rūpniecībā; nebeidzamā saimniecības un valūtas haosā» [41]. Kā atrisinājumu R. Kudenhove-Kalergi minēja tieši vienotas Eiropas jeb Pan-Eiropas izveidi. Savukārt R. Skrutons tieši šajā aspektā R. Kudenhovem-Kalergi nepiekristu.

R. Skrutons norādīja, ka mēģinājumi pievērsties un vairot Eiropas tautu lojalitāti un identitāti ir bijuši neveiksmīgi un to izpausmes absurds ir «tikai atgādinājis Eiropas tautai, ka Briselē pieņemtie likumi ir likumi, ko izstrādājuši citi, kas atrodas ārpus uzticības» [42].

Vēl jo vairāk, «nemitīgi pretojoties Eiropas tautu dziļi iesakņojušai daudzveidībai, projekts «aizvien ciešāka savienība» ir ne tikai atsvešinājis Eiropas iedzīvotājus, bet ir arī parādījis savu nespēju izmantot mūsu tautas patiesos resursus un radošo potenciālu un atdzīvināt Eiropas civilizācijas ideju» [43].

Tādējādi jautājums, kas ikvienam ienāk prātā, R. Skrutona ieskatos, bija − kā var labot tik milzīgu kļūdu? Viņaprāt, sliktākā kļūda politikā bija Vladimira Ļeņina [44] pieļautā kļūda, proti, sagraut institūcijas un procedūras, ar kuru palīdzību var atpazīt kļūdas. Un R. Skrutons konstatēja, – kaut kas līdzīgs notiek ar Eiropas Savienību, kuras elite, «saskaroties ar pieaugošajām problēmām, ko rada tautas neapmierinātība, masveida migrācija, satrauktā vienotā valūta un perifērisko ekonomiku sabrukums, reaģē ar vienu saucienu: vairāk Eiropas. Citiem vārdiem sakot: nevis atpakaļ pie tā, ko mēs zinām, bet uz priekšu tukšumā. Pārsteidzoši ir tas, ka mūsu ievēlētie pārstāvji to ir atstājuši uz vienpadsmito stundu, lai pateiktu to, ko viņiem vajadzēja pateikt pirms 30 gadiem, ka ir [vajadzīgs] nevis vairāk Eiropas, bet mazāk» [45].

Šos problēmaspektus aprakstot, R. Skrutons pauda viedokli, ka «nav nekāds pārsteigums, ka Šveices iedzīvotāji, ievērojot šo visu, atsakās pievienoties Eiropas Saivenībai» [46]. 

Visbeidzot, R. Skrutons norādīja, ka ir ļoti nozīmīga politiskā kārtība, kurai varu piešķir brīvība, taču «kā šo kārtību panākt, lai atjaunotu Eiropas Savienības atbildību, elastīgumu un konkurences priekšrocības, ir jautājums, ko nevar viegli atrisināt» [47]. 

Tikpat kritiski R. Skrutons izsacījās arī par Eiropas Savienības ārpolitiku un tās vietu globālajā ģeopolitikā.

[1]             Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Konservatīvisms-patriotisms, kārtība un brīvība]. Pieejams:Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Konservatīvisms-patriotisms, kārtība un brīvība]. [aplūkots 2020. gada 14. jūlijā].

[2]             Ričards Nikolaus Kudenhoves-Kalergi (Richard Nikolaus Eijiro, Count of Coudenhove-Kalergi, 1894-1972) – austriešu-japāņu politiķis, filozofs, rakstnieks. Tiek uzskatīts par Eiropas Savienības tēvu. Izveidojis sabiedrisku organizāciju «Pan-Eiropa», kuras pirmajā kongresā 1926. gadā Vīnē ievēlēts par tās prezidentu. 1950. gadā bija pirmais cilvēks, kas ieguvis Kārļa Lielā balvu, saņēmis arī daudzus citus apbalvojumus, tostarp 1972. gadā Konrāda Adenauera balvu. 1978. gada viņa vārdā izveidots Kudenhova-Kalergi fonds. Fonda mērķis bija veicināt vienotas Eiropas idejas attīstības. 2008. gadā šis fonds tika pārveidots par Eiropas Kudenhova-Kalergi Sabiedrības fondu – neatkarīgu, bezpeļņas organizāciju, kas finansējumu saņem no sponsoriem un ziedojumiem. Reizi divos gados tiek pasniegta fonda Eiropas balva, kuru saņem vairāki sabiedriski darbinieki un politiķi par nopelniem vienotas Eiropas telpas veicināšanā. Piemēram, 2014. gadā to saņēmis Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker, 1954), 2010. gadā Vācijas Federatīvās Republikas kanclere Angela Merkele (Angela Dorothea Merkel, 1954), 2006. gadā Latvijas Republikas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (1937), 1992. gadā Amerikas Savienoto Valstu 40. prezidents Ronalds Reigans u.c. 2020. gadā šo balvu saņēma Rumānijas prezidents Klaus Iohannis (Klaus Werner Iohannis, 1959). Sk. European Society Coudenhove Kalergi. Pieejams: Präsentation [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Paneuropa. Pieejams: Paneuropa [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; The 100 Books. Pieejams: The 100 Books [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Count Richard Coudenhove-Kalergi and the Council of Europe. Pieejams: Count Richard Coudenhove-Kalergi and the Council of Europe [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Куденхове-Калерги Р. Н. Пан-Европа. Москва:Вита Планетаре, 2006. Куденхове-Калерги Р. Н. Аристократия. Лейпциг: Новий дух, 1922.

[3]             Kudenhove-Kalergi R. N. Veenotā Eiropa. Rīga: Latveesu Jaunatnes Saveeniba, 1925.

[4]             Kudenhove-Kalergi R. N. Veenotā Eiropa. Rīga: Latveesu Jaunatnes Saveeniba, 1925, 35.-38. lpp.

[5]             Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 106.

[6]             Ibid.

[7]             Žans Monē (Jean Omer Marie Gabriel Monnet, 1888-1979) – franču diplomāts, finansists, politiķis.

[8]             Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 107.

[9]             Valters Halšteins (Walter Hallstein, 1901-1982) – vācu jurists, politiķis.

[10]          Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 107.

[11]          Altjero Spinelli (Altiero Spinelli, 1907-1986) – itāļu politiķis.

[12]          Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 107.

[13]          Konrāds Adenauers (Konrad Hermann Joseph Adenauer, 1876-1967) – vācu politiķis, Vācijas Federatīvās Republikas izveidotājs un pirmais tās kanclers.

[14]          Roberts Šūmanis (Robert Schuman, 1886-1963) – franču politiķis, Francijas premjerministrs.

[15]          Alčide De Gaspers (Alcide De Gasperi, 1881-1954) – itāļu politiķis.

[16]          Šūmaņa plāns jeb Šūmaņa deklarācija – Francijas ārlietu ministra R. Šūmaņa 1950. gada 9. maijā prezentētā deklarācija, saskaņā ar kuru tika ierosināts izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu. Šīs kopienas dibinātājvalstis bija Francija, Rietumvācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga. Tā bija pirmā no starptautiskām Eiropas insitūcijām, kura vēlāk kļuva par tagadējo Eiropas Savienību. Sk. Šūmaņa deklarācija 1950. gada 9. maijā. Pieejams: Šūmaņa deklarācija 1950. gada 9. maijā [aplūkots 2020. gada 14. jūlijā].

[17]          Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 107.

[18]          Ibid.

[19]          Ibid.

[20]          Antagonisms [fr. antagonisme < gr. antagōnismos, sk. anti.. + gr. agōn cīņa] – viena no pretrunu formām, kam raksturīga nesamierināma pretēju tendenču, pretēju spēku cīņa. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 58. lpp.

[21]          Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 107.

[22]          Ibid, P. 110.

[23]          Ibid.

[24]          Ibid, P. 107.

[25]          Ibid, P. 106.

[26]          Ibid, P. 107-108.

[27]          Ibid, P. 106.

[28]          Ibid, P. 108.

[29]          Ibid.

[30]          Ibid, P. 106.

[31]          Ibid, P. 108.

[32]          Ibid.

[33]          Ibid, P. 111.

[34]          Ibid, P. 107.

[35]          Ibid, 107.

[36]          Ibid.

[37]          Ketrīna Eštone (Catherine Margaret Ashton, Baroness Ashton of Upholland, 1956) – britu politiķe, Eiropas komisijas vice-prezidente no 2010. gada līdz 2014. gadam.

[38]          Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., P. 14.

[39]          Ibid, P. 111.

[40]          Ibid.

[41]          Kudenhove-Kalergi R. N. Veenotā Eiropa. Rīga: Latveesu Jaunatnes Saveeniba, 1925, 16. lpp.

[42]          Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 109.

[43]          Ibid, P. 108.

[44]          Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин; īstajā vārdā Vladimirs Uļjanovs, Владuмир Ульянов, 1870−1924) − Krievijas revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs.

[45]          Ibid, P. 112.

[46]          Ibid, P. 110.

[47]          Ibid.