Biroja Blogs

19.08.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs un Mg. iur. Signe Skutele

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [«Vai kreisums ir slimība?»]

Rodžers Skrutons bija intelektuālis. To nepārprotami pierāda nesen žurnālā «Rīgas Laiks» publicētais raksts «Kas ar ko dzerams» [1], kurā R. Skrutons dalās pārdomās par daudzu domātāju spilgtākajiem darbiem, piedāvājot to lasīšanai atbilstošu dzērienu. 

Piemēram, Platona [2] «Valsts», R. Skrutona ieskatā, ir jālasa, malkojot «labu, sausu sarkano bordo» [3]. Benedikta Spinozas [4] darbiem R. Skrutons iesaka «glāzi Merkirē (Mercurey) sarkanā – 1999. gada Les Naugues» [5]. Savuties, aprakstot, Aristoteļa [6] «Metafiziku», R. Skrutons bija pārliecināts, ka tieši tīrs ūdens ir «tā vienīgā domājamā pavadviela, lai norītu šo sausāko grāmatu, kāda jebkad ir uzrakstīta, [jo] vajag pārpārēm šķidruma un spartiešu kaujas vienības stāju cīņā ar vārdiem» [7]. Attiecībā uz «nesavaldīg[ā], nīgr[ā], bet galu galā labu griboš[ā] domātāj[a]» Johana Gotlība Fihtes [8] «filozofisko prozu», R. Skrutons, norādot, ka tā ir «neticami nebaudāma», piedāvā kādu no tiem «vecajiem, krietnajiem reinvīniem, kas joprojām apliecina lokālpatriotismu». [9] Taču, «ja jāpatērē Berklijs [10], tad noskalojiet viņu ar glāzi terpentīnūdens un metiet mieru» [11]. 

Tomēr visasāko kritiku R. Skrutons veltīja, viņaprāt, izteikti sociālistiskas ievirzes domātājiem un filozofiem. 1985. gadā R. Skrutons publicēja grāmatu «Jaunie Kreisie domātāji» (oriģ. – «Thinkers of the New Left») [12]. Pārstrādātais izdevums ar daudz provokatīvāku nosaukumu «Muļķi, Krāpnieki un Kūdītāji. Jaunie Kreisie domātāji» (oriģ. – «Fools, Frauds and Firebrands. Thinkers of the New Left») [13] tika izdots 2015. gadā. Atšķirībā no pirmizdevuma jaunajā pārstrādātajā verijā tika iekļauti tādi «jauni mērķi kā Ēriks Hobsbaums [14] un Slavojs Žižeka [15] » [16]. 

Sākotnējais grāmatas nosaukums «New Left» jeb «Jaunie kreisie» saistīts ar 20. gs. 60. g. izveidojušos ideoloģisko kustību [17], par kuras vienu no iedvesmotājiem jeb tēviem uzskatāms Herberts Markūze [18]. Savukārt terminu «New Left» jeb «Jaunie kreisie» popularizēja Čarlzs Mills [19], uzrakstot «Vēstules Jaunajiem Kreisajiem» [20]. 

Saistībā ar H. Markūzi droši vien šeit vietā būtu izdarīt vienu plašāku paskaidrojošu atkāpi. Ļoti konspektīvi izsakoties, viņš nepiekrita Kārlim Marksam [21] vienā aspektā. Ja K. Markss par revolucionāro šķiru uzskatīja proletariātu, kas pilnīgi acīmredzami neatbilst patiesībai, tad H. Markūze uzskatīja, ka patiesā revolucionārā šķira ir daudzveidīgās minoritātes. 

Jau 20.gs. 30.g. Makss Horkheimers [22] uzdeva retorisku jautājumu par to, kas varētu aizstāt strādnieku šķiru kā marksisma revolūcijas aģentu. Un 20.gs. 50.g. H. Markūze arī atbildēja uz šo jautājumu, apgalvojot, ka tā būšot koalīcija no studentiem, melnādainajiem, feministēm un homoseksuāļiem, kā arī citas «upuru grupas» mūsdienu politkorektuma izpratnē. Tas arī bija studentu nemieru kodols 20.gs. 60.g., ko galvenokārt izraisīja opozīcija Vjetnamas karam. Tā vienlaikus bija arī H. Markūzes vēsturiskā iespēja kļūt par «seksuālās revolūcijas» [23] guru, injicējot Frankfurtes skolas kultūrmarksismu «baby boomer[i]» paaudzei [24]. H. Markūze savā grāmatā «Erots un civilizācija» [25] ekspluatēja Frankfurtes skolas veikto visnotaļ eklektisko K. Marksa un Zigmunda Freida [26] mācību sakrustošanu, apgalvojot, ka, ja tiktu atbrīvots «ne-prokreatīvais Eross» caur «polimorfo perversitāti» («liberate non-procreative eros» through «polymorphous perversity»), varētu tikt radīta «jauna paradīze», kur būtu tikai spēles, nevis darbs. Tādējādi «Erots un civilizācija» kļuva par vienu no galvenajiem Jauno Kreiso tekstiem 20. gs. 60.g. 

H. Markūze vienam no politkorektuma iecienītākajiem vārdiem – «tolerance» piešķīra jaunu – pilnīgi citu jēgu, definējot «atbrīvojošo iecietību» kā toleranci pret visām idejām un kustībām, kas nāk no kreisās puses, un neiecietību pret visām idejām un kustībām, kas nāk no labās puses. Jāatgādina, ka tieši minētie studentu nemieri pamudināja R. Skrutonu kļūt par konservatīvo. [27]

Seksuālās revolūcijas idejas savā konsekvencē nozīmēja, ka buržuāziskā sabiedrība galu galā tiks sagrauta tikai tad, kad patoloģija tiks atzīta pat normu, bet norma par patoloģiju. Tādējādi jāsecina, ka H. Markūze cilvēces vēsturi traktēja no freidisma pozīcijām. Viņš postulēja, ka pastāvošā sabiedrības struktūra radot «lieku represiju», uzspiežot darbu, kas nemaz neesot nepieciešams un obligāts sabiedrības pastāvēšanai, līdz ar to Rietumu sabiedrība nevajadzīgi apspiežot seksualitāti. (proti, visu to, ko Frīdrihs Hajeks [28] apzīmēja kā morālās prakses (moral practices)). Savuties ar «lieko darbu» H. Markūze saprata darbu, kas neesot eksistenciāli nepieciešams, bet esot enerģija, kuru esošā sociālā sistēma it kā atņemot indivīdam, lai tā uzturētu sevi. Tādējādi, viņaprāt, pastāvošajā sabiedriskajā iekārtā, esošajiem seksualitātes noliegumiem tāpat kā «liekajam darbam», neesot nekāda «eksistenciāla pamata», savukārt, Rietumu sociālā sistēma, kas esot orientēta tikai uz peļņu, līdz ar to uzturot sevi ar indivīdu ekspluatāciju. Viņa ieskatā, samazinot deficīta un pārpilnības ideju nozīmi [29], tiktu izbeigtas represijas un radīta jaunu sabiedrību. 

Viņa radikālā pastāvošās sabiedrības un tās vērtību kritika un viņa aicinājumi radīt nerepresīvu sabiedrību iesāka disputu pat ar citu neomarkstistiskās Frankfurtes skolas pārstāvi Ērihu Frommu [30], kurš atklāti un, autoru ieskatā, pilnīgi pamatoti apsūdzēja H. Markūzi nihilismā un bezatbildīgā hedonismā. Ē. Fromms uzskatīja, ka H. Markūze nemaz neapzinās ar kādiem spēkiem viņš spēlējas un kādas var būt viņa aicinājuma sekas.

Protams, ka arī pirmā «baby-boomer[u]» paaudze pat nenojauta, ko tas viss īsti nozīmē, un neviens arī negrasījās paskaidrot, ka patiesībā politkorektums un multikulturālisms ir marksisma forma. Savukārt efekts bija iznīcinošs: Rietumu studentu paaudzes, izglītotā elite absorbēja kultūrmarksismu kā savu ideoloģiju, kas savā konsekvencē nozīmēja tradicionālās kultūras un kristīgās ticības iznīcību. Radās paaudzes, kas, vadot jebkuru elitāro institūciju, uzturēja nemitīgu karu pret visām tradicionālajām institūcijām un nostādnēm. Turklāt šajā karā viņi bija lielā mērā jau uzvarējuši. Tieši šī apjausma modināja R. Skrutona sašutumu un pat dusmas. 

Tāpēc nav arī nekāds pārsteigums, ka pēc grāmatas «Jaunie Kreisie» publicēšanas 1985. gadā, R. Skrutons izsauca pret sevi neiedomājamu naidu. Grāmata bija viens no galvenajiem iemesliem tam, kamdēļ R. Skrutons esot ieguvis «akadēmiski izstumtā statusu» [31]. Kā vienā no savām intervijām norādīja pats R. Skrutons, viņa sieva Sofija, ņemot vērā ažiotāžu, ko sacēla pirmais grāmatas izdevums, esot mēģinājusi atrunāt R. Skrutonu no pārstrādātās 2015. gada versijas publicēšanas. [32]

Neraugoties uz atkārtota ostrakisma [33] risku, R. Skrutons tomēr nolēma grāmatu publicēt. Grāmata bijusi kā atbilde tam, ko viņš esot redzējis «aiz dzelzs priekškara, kas pamatā tika ignorēts vai attaisnots no [viņa kritizēto] domātāju puses» [34]. R. Skrutonu satrieca, piemēram, ka Ē. Hobsbaums bija attaisnojis gulagu [35]. [36]

Intervijā 2015. gadā, atbildot uz jautājumu, vai šīs dusmas R. Skrutons jūt vēl joprojām, viņš atbildēja, ka «vēl joprojām ir indikācijas, ka jauni cilvēki mūsu universitātēs ir spiesti lasīt visu šo lietu, aizsērējot savu prātu ar [Žila] Delēza [37] un [Mišela] Fuko [38] nonsensu, kad viņi tikpat labi varēja lasīt [Viljamu] Šekspīru [39] » [40].

R. Skrutons 1985. gada grāmatā apkopoja savu rakstu sēriju, kuri bija publicēti izdevumā «The Salisbury Review». Kā pārstrādātajā izdevumā norādīja R. Skrutons, tad «iepriekšējā grāmata tika publicēta Margaretas Tečeres [41] terora valdīšanas laika augstākajā punktā, laikā, kad es joprojām pasniedzu universitātē, un britu kreisā spārna intelektuāļi [mani] pazina kā ievērojamu viņu uzskatu pretinieku» [42]. R. Skrutons norādīja, ka tādējādi «grāmata tika sagaidīta ar izsmieklu un sašutumu, kritiķi krita viens otram pāri, lai [iegūtu] iespēj[u] uzspļaut līķim. Tās publicēšana bija sākums manas universitātes karjeras beigām, kritiķiem veidojot nopietnas šaubas par manu intelektuālo kompetenci, kā arī par manu personisko morāli. Šis pēkšņais statusa zaudējums noveda pie uzbrukumiem visiem maniem rakstiem, neatkarīgi no tā, vai tie skāra vai neskāra politiku.» [43]

R. Skrutons norādīja, ka daudzi rakstnieki bija vērsušies pie grāmatas izdevēja Longman [44] ar aicinājumiem grāmatas izdošanu apturēt un pat draudiem pie izdevēja vairs neko nepublicēt.

Vienā no savām intervijām R. Skrutons pauda uzskatu, ka tikai strīdējies un nekad nebija pat iedomājies, ka grāmata sacels tādu ažiotāžu. Vēl jo vairāk R. Skrutons norādīja: «patiesībā es no tā kļuvu ļoti depresīvs. Vienā brīdī es biju ļoti tuvu suicīdam, patiesībā, mana pirmā laulība bija beigusies, es principā biju [palicis] viens pats, un visas tās atsauksmes tikai turpināja nākt un nākt un teikt, [ka tas,] ko es esmu izdarījis, esot kauna traips intelektuālajai pasaulei» [45].

Longmann pakļāvās spiedienam, pārstājot izdot R. Skrutona grāmatu, izņemot to no tirgošanas vietām, bet jau nodrukātās versijas atdodot pašam R. Skrutonam. Īpatnēji, ka toreizējā sociālistiskajā Čehoslovākijā jau pēc tam, kad grāmatas tika izņemtas Lielbritānijā, to kopijas tika aktīvi izplatītas pagrīdes samizdat [46] biedriem. [47]

Savukārt, kad tika publicēts 2015. gada izdevums, pats R. Skrutons norādīja, ka ir pārstrādājis oriģinālos rakstus, izgriezis no tiem ārā tādus rakstniekus R. D. Laings [48] un Rūdolfs Bahro [49] un iekļāvis nozīmīgu jaunu materiālu, kas veltīts arvien ietekmīgāku notikumu attīstībai. [50]

Grāmatas ievadā R. Skrutons rakstīja: «Es, protams, nelabprāt atgrieztos pie [iepriekš piedzīvotās] katastrofas. Pakāpeniski, tomēr, pēc 1989. gada, ir [notikusi] svārstīšanās kreisā spārna redzējumā. Tagad izplatīti ir akceptēt, ka ne viss, kas sociālisma vārdā ir pateikts, domāts vai darīts, ir bijis intelektuāli respektabls vai morāli pareizs. Iespējams es vairāk kā parasti biju modrs par šo iespēju sakarā ar savu iesaisti komunistiskās Eiropas pagrīdes sakaros, laikā, kamēr [es] rakstīju. Šī iesaiste bija novedusi mani aci pret aci ar destrukciju, un vairumam cilvēku, kurus satrauca sevis pakļaušana šai destrukcijai, bija acīmredzams, ka kreisās domāšanas veids bija tā galvenais iemesls. «Jaunie Kreisie domātāji» parādījās samizdat izdevumos poļu un čehu valodās, un bija pēc tam tulkoti ķīniešu, korejiešu un portugāļu valodās. Pakāpeniski, un it īpaši pēc 1989. gada, man kļuva vieglāk izteikt savu redzējumu, un es esmu atļāvis savam izdevējam Robinam Bairdam-Smitam [51] pārliecināt mani, ka jauna grāmata var atvieglot [palīdzēt] studentiem, kas ir spiesti košļāt [Ž.] Delēza gļotaino prozu, nopietni izturēties pret [S.] Žižeka neprātīgajiem buramvārdiem vai ticēt, ka [Jirgena] Habermasa [52] teorijā par komunikatīvām darbībām ir kaut kas vairāk, nekā viņa nespēja to nokomunicēt» [53]. R. Skrutons par S. Žižeka rakstības stilu izteicā viedokli, ka «pēkšņi parādījās garš, slīprakstā rakstīts teikums, kas nebija diži skaidrāks par citiem, it kā [S.] Žižeka būtu apstājies, lai izdarītu kādu slēdzienu un pēc tam pārgājis pie nākamās, pusveidotās koncepcijas» [54]. 

Pats R. Skrutons arī atzina, ka grāmatā kritika netiek izteikta saudzīgi, un grāmatu viņš raksturo kā provokāciju. Tajā pašā laikā R. Skrutons norādīja, ka centies grāmatā apkopot aprakstīto autoru gan, viņaprāt, labas, gan arī sliktas atziņas, jo viņš cerēja, ka «rezultāts var būt lasāms visiem cilvēkiem ar dažādiem politiskiem uzskatiem» [55]. 

2015. gadā izdotajā grāmatā ir deviņas nodaļas – «1) Kas ir Kreisie?; 2) Resentiments Lielbritānijā: Hobsbaums un Tompsons [56]; 3) Nicinājums Amerikā: Galbraits [57] un Dvorkins [58]; 4) Atbrīvošana Francijā: Sartrs [59] un Fuko; 5) Garlaicība Vācijā: lejup līdz Habermasam; 6) Nonsenss Parīzē: Althussers [60], Lakāns [61] un Delēzs; 7) Kultūras kari visā pasaulē: Jaunie Kreisie no Gramši [62] līdz Saidam [63]; 8) Kraken Wakes [64]: Badiou [65] un Žižeka; 9) Kas ir Labējie?» [66].

Grāmatas sākumā R. Skrutons sniedza īsu vēsturisku aprakstu. Viņš norādīja, ka termins «Kreisie» tika aizgūts no Francijas 1789. gada Ģenerālštatiem [67], kad aristokrāti/muižnieki sēdēja karalim labajā pusē, bet «trešā[s] kārta[s pārstāvji]» kreisajā pusē. Kā konstatēja R. Skrutons: «Tas varēja būt arī otrādāk. Patiesi, tas visiem, izņemot karali, [arī] bija otrādāk. [68] Tomēr termini «kreisie» un «labējie» palika ar mums», un šobrīd tiek piemēroti katrā politiskajā sistēmā. [69]

Tāpat arī R. Skrutons uzdod jautājumu «Kāpēc tad izmantot vārdu «Kreisie», lai aprakstītu autorus, kas aplūkoti šajā grāmatā? Kāpēc izmantot vienu terminu, lai aptvertu [tādus] anarhistus kā Fuko, [tādus] marksistiskus dogmatistus kā Althusseru, [tādu] pārspīlētu nihilstu kā Žižeku un [tādus] amerikāņu stila liberāļus kā Dvorkinu un Rortiju [70]?» 

R. Skrutons norādīja, ka tam ir divi iemesli. Pirmkārt, paši domātāji, ko viņš apraksta šajā darbā, ir sevi identificējuši ar šo terminu. Savukārt, otrkārt, ar jēdzienu «Kreisie» tiek ilustrēts patstāvīgs skats uz pasauli, uz to, kas ir «bijis Rietumu civilizācijas pastāvīgs elements kopš Apgaismības [71], ko veicināja komplicētas sociālas un politiskas teorijas» [72].

R. Skrutons uzskatīja, ka kreisie domātāji un rakstnieki visai drīz pēc Padomju Savienības sabrukuma atgriezās equilibrium [73], pārliecinot pasauli, ka patiesībā nekad komunistu propaganda viņus nebija pārņēmusi. Taču realitātē, viņaprāt, kreisie domātāji un rakstnieki turpināja «uzbrukumus Rietumu civilizācijai un tās «neo-liberālai» ekonomikai kā galvenajam humānisma apdraudējumam globalizētajā pasaulē» [74].

R. Skrutons pauda viedokli, ka arī šiem rakstniekiem bija svarīgas divas tēmas – «atbrīvošana» un «sociālais taisnīgums». [75] Atbrīvošana, ko atbalstījuši kreisā spārna kustības dalībnieki, R. Skrutona ieskatos, nenozīmēja vienkārši brīvību no politiskās apspriešanas vai tiesības uz netraucētu uzņēmējdarbību. Viņaprāt, tas nozīmē emancipāciju [76] (atbrīvošanu) no «struktūrām», proti, no institūcijām, paražām un konvencijām, kas izveidoja it kā vien buržuāzisko kārtību un ieviesa normu un vērtību kopējo sistēmu Rietumu sabiedrības sirdī. Vēl jo vairāk R. Skrutons bija pārliecināts, ka liela daļa šo autoru literatūras veltīta tādu institūciju kā ģimene, skola, likums dekonstruēšanai. [77]

Arī Frīdrihs Hajeks bija norādījis līdzīgi, proti, ka par galveno ļaunuma avotu tika uzskatīti tie institūti, kuri padarīja par iespējamu noformēt cilvēciskās sadarbības kārtību. [78] Proti, tādu cilvēciskās sadarbības kārtību, kuras labumus pilnā mērā bauda paši sociālisti. Vēl jo vairāk, F. Hajeka ieskatos, sociālisms daudzus pieradināja pie tā, ka viņi var pieteikt savas pretenzijas neatkarīgi no viņu lomas un darbības minētās civilizācijas radītās sistēmas uzturēšanai. Šie ļaudis, kuri izsaka pretenzijas sakarā ar savu atsvešinātību no tā, par ko viņi, acīmredzot, nav ieguvuši pareizu priekšstatu, tomēr vēlas pārtikt no tā procesa augļiem, kuru viņi nekādā veidā neatbalsta – lūk, tie ir īstenie Ruso [79] aicinājuma par atgriešanos pie dabas sekotāji. [80] F. Hajeks šeit saskatīja pēctecību, proti, bērni atdarina savus tēvus – tipiskus intelektuāļus, kuri sprediķo psiholoģijas un socioloģijas katedrās, – taču šie sprediķi ir Ruso un Marksa, Freida un Kensa [81] mācību bālas kopijas, kuras ir izfiltrētas caur to prātiem, kuru vēlmes sniedzas plašāk nekā saprašana. [82]

Saucot lietas savos vārdos un nebaidoties būt politnekorekts, R. Skrutons nepārprotami pauda ļoti kontraversālu viedokli par intelektuāļu vidē iecienītām autoritātēm, kuru atziņas demitgadēm nekritiski bija atzītas par neapstrīdamām dogmām. Varbūt tieši tādēļ R. Skrutona drosmīgi kritiskie un vietām pat šokējoši vērtējamie secinājumi ir gluži vietā, atdzīvinot arī tiesību filozofisko diskursu pēc noguruma, kas pārņem, viņa vārdiem sakot, iekaļot kilometriem garas «gļotainas prozas».

Viens no šīs rakstu sērijas autoriem atceras, kā vairāk kā pirms trīsdesmit gadiem noklausījās filozofa Andra Rubeņa [83] lekciju ciklu sengrieķu filozofijā. Jau pirmo lekciju A. Rubenis iesāka ar vārdiem – «senajiem grieķiem grēks bija kļūda», proti, intelektuāla kļūda. Šīs rakstu sērijas kontekstā tas pieļauj uzdot jautājumu – vai vienlaikus ar savām intelektuālām kļūdām «kreisie domātāji» nav izdarījuši arī nelabojamu grēku visas šobrīd sairstošās Rietumu civilizācijas kontekstā? Bet, ja tā, un ja Rietumu civilizāciju uzlūkotu kā slimu ķermeni, tad varbūt arī pārāk kategoriski nav tie, kuri uzskata, ka «kreisums ir slimība» [84]? Tomēr par to sīkāk šīs rakstu sērijas noslēgumā.

[1]         Skrutons R. Kas ar ko dzerams. Rīgas Laiks, 2020. gada maijs, 54.-74. lpp.

[2]         Platons (Plátōn, 427. g. p.m.ē.-348.g. p.m.ē.) – sengrieķu filozofs.

[3]         Skrutons R. Kas ar ko dzerams. Rīgas Laiks, 2020. gada maijs, 55. lpp.

[4]         Benedikts (Baruhs) Spinoza (Benedictus de Spinoza, 1632-1677) – ebreju izcelsmes holandiešu filozofs.

[5]         Skrutons R. Kas ar ko dzerams. Rīgas Laiks, 2020. gada maijs, 58. lpp.

[6]         Aristotelis (Aristotelēs, 384.g. p.m.ē.-322.g. p.m.ē.) – sengrieķu filozofs.

[7]         Skrutons R. Kas ar ko dzerams. Rīgas Laiks, 2020. gada maijs, 55. lpp.

[8]         Johans Gotlībs Fihte (Johann Gottlieb Fichte, 1752-1814) – vācu klasiskās filozofijas pārstāvis.

[9]         Skrutons R. Kas ar ko dzerams. Rīgas Laiks, 2020. gada maijs, 59. lpp.

[10]      Džordžs Berklijs (George Berkeley, 1685-1753) – pazīstams arī kā bīskaps Berklijs, īru/angļu filozofs, subjektīvā ideālisma ieviesējs.

[11]      Skrutons R. Kas ar ko dzerams. Rīgas Laiks, 2020. gada maijs, 58. lpp.

[12]      Scruton R. Thinkers of the New Left. London: Longman, 1985.

[13]      Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015.

[14]      Ēriks Hobsbaums (Eric Hobsbawm, 1917–2012) – ebreju/britu vēsturnieks, marksists, pētīja industriālo kapitālismu, sociālismu un nacionālismu.

[15]      Slavojs Žižeka (Slavoj Žižeka, 1949) – slovēņu filozofs, sociālists. Pētījis kontinentālo filozofiju, politisko teoriju, kultūras studijas, psihoanalīzi, maksismu, hēgelismu, teoloģiju.

[16]      Adams T. Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». Pieejams: Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[17]      Kā politiska kustība tā pastāvēja galvenokārt 1960. un 1970. gados. Pamatā tās sastāvā bija «Rietumu pasaules aktīvisti», kuri aģitēja par dažādām sociālām problēmām, kā pilsoniskās un politiskās tiesības, feminisms, geju tiesības, aborta tiesības, dzimumu lomas, narkotikas, politikas reformas. Daži uzskatīja «Jaunos kreisos» kā opozicionāru reakciju pret agrākajiem marksistiem vispārējā sociālā taisnīguma virzienā, kas bija balstīta uz dialektisko materiālismu un vērsta uz sociālo šķiru vienlīdzību, savukārt citi, kas lietoja šo terminu, uzskatīja, ka kustība ir tradicionālo kreiso spēku turpinājums un atdzīvināšana. Sk. Davis M. New Left. Pieejams: New Left [aplūkots 2020. gada 6. maijā].

[18]      Herberts Markūze (Herbert Marcuse, 1898–1979) – ebreju izcelsmes vācu-amerikāņu filozofs, sociologs, marksists- revizionists. Savos darbos kritizja kapitālismu, modernās tehnoloģijas, vēsturisko materiālismu, izklaides kultūru. Tā dēvētās Frankfurtes skolas pārstāvis.

[19]      Čarlzs Mills (Charles Wright Mills, 1916–1962) – amerikāļu sociologs, Kolumbijas Universitātes socioloģijas profesors. Šo terminu ASV popularizēja uzrakstot «Vēstules Jaunajiem Kreisajiem».

[20]      Mills C. W. Letter to the New Left. Pieejams: Letter to the New Left [aplūkots 2020. gada 6. maijā].

[21]      Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx, 1818–1883) – ebreju izcelsmes vācu filozofs, sociālisma pamatlicējs.

[22]      Makss Hokheimers (Max Horkheimer, 1895–1973) – vācu filozofs un sociologs, viens no neomarkstistiskās Frankfurtes skolas dibinātājiem.

[23]      Seksuālā revolūcija – sociāla kustība laika posmā no 20. gs. 60. gadiem līdz 20. gs. 80. gadiem. Tai raksturīga seksuālo vērtību maiņa. Revolūcijas laikā plaši tika izplatītas diskusijas par tradicionālo normu maiņa, homoseksualitāti, ārpuslaulību dzimumattiecībām u.tml. Terminu «Seksuālā revolūcija» piedāvāja austriešu mediķis, psihoanalītiķis Vilhelms Raihs (Wilhelm Srijan Reich, 1897-1957). 1936. gadā viņš arī publicēja grāmatu ar nosaukumu «Seksuālā revolūcija». Sk. Reich W. The Sexual Revolution. [B.v.]: Farrar, Straus and Giroux, 1986. Biography of Wilhelm Reich. Pieejams: Biography of Wilhelm Reich [aplūkots 2020. gada 14. augustā]. Smith T. The Sexual Revolution. Pieejams: The Sexual Revolution [aplūkots 2020. gada 14. augustā].

[24]      Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Izvēle starp reformu un revolūciju]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Izvēle starp reformu un revolūciju]. [aplūkots 2020. gada 14. augustā].

[25]      Sk. Mercuse H. Eros and Civilization: A Philosophical Inquiry into Freud. [B.v.]: Vintage Books, 1955.

[26]      Zigmunds Freids (Sigmund Freud, 1856–1939) – austriešu neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs. Viņš viens no pirmajiem pievērsa uzmanību tā sauktajām kļūdainajām darbībām. Viņa ieskatā kļūdas valodā – gan verbālajā, gan rakstītajā – nav nejaušas. Tās ir zemapziņas vēstījums, kad vēlmes, kuras parasti tiek nomāktas, brīžos, kad apziņas kontrole hipnozes, transa vai ekstremālas situācijas gadījumā kļuvusi vājāka, izlaužas uz āru. Sk. Pārteikšanās pēc Freida. Šīs kļūmes nav nejaušas un daudz vēsta par mūsu psihi. Pieejams: Pārteikšanās pēc Freida. Šīs kļūmes nav nejaušas un daudz vēsta par mūsu psihi [aplūkots 2019. gada 17. aprīlī].

[27]      Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Izvēle starp reformu un revolūciju]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Izvēle starp reformu un revolūciju]. [aplūkots 2020. gada 14. augustā].

[28]      Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek, 1899–1992) – austriešu/britu ekonomists, politikas filozofs.

[29]      Sal. Valsts prezidents Levits izsaka jaungada vēlējumu līdzcilvēkiem. Pieejams: Valsts prezidents Levits izsaka jaungada vēlējumu līdzcilvēkiem [aplūkots 2020. gada 14. augustā].

[30]      Ērihs Fromms (Erich Fromm, 1900–1980) – ebreju izcelsmes vācu-amerikāņu psihoanalītiķis, filozofs un sociālpsihologs.

[31]      Adams T. Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». Pieejams: Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[32]      Ibid.

[33]      Ostrakisms [gr. ostrakismos < ostrakon lauska] – Senajās Atēnās un citās Grieķijas pilsētās – nevēlamu pilsoņu izraidīšana saskaņā ar tautas sapulces lēmumu (6.-5. gs. p.m.ē.); katrs tautas sapulces loceklis uz lauskas uzrakstīja personas vārdu, kura, pēc viņa domām, bija tautai bīstama. Tam, pre kuru aizklātā balsošanā tika nodots visvairāk balsu, Atēnas bija jāatstāj uz laiku līdz 10 g., bet pilsoņa tiesības un īpašumu viņš nezaudēja. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 577.-578. lpp.

[34]      Adams T. Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». Pieejams: Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[35]      Krievu val. – ГУЛАГ – Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний, tulk. – Labošanas darbu nometņu un koloniju galvenā pārvalde.

[36]      Adams T. Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». Pieejams: Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[37]      Žils Delēzs (Gilles Deleuze, 1925–1995) – franču filozofs, kopš 1960. gadiem darbojies filozofijā, literatūrā, kino un tēlotājmākslā.

[38]      Mišels Fuko (Paul Michael Foucault, 1926–1984)– franču filozofs, vēsturnieks, sociālisma teorētiķis un literatūras kritiķis.

[39]      Viljams Šekspīrs (William Shakespeare, 1564–1616) – angļu dramaturgs, dzejnieks.

[40]      Adams T. Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». Pieejams: Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[41]      Margareta Tečere (Margaret Hilda Thatcer, 1925–2013) – britu politiķe, Lielbritānijas premjerministre no 1979. gada līdz 1990. gadam.

[42]      Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, VI.

[43]      Ibid.

[44]      Longman, zināms arī kā Pearson Longman – izdevniecība, kas izveidota 1724. gadā Londonā. Šobrīd lielu ievērību ir ieguvušas tās izdotās vārdnīcas «Longman dictionary».

[45]      Adams T. Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». Pieejams: Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[46]      Samizdat – disidentu aktivitātes forma Austrumeiropas blokā, kurā individuāli tika reproducēta cenzētas vai pagrīdes publikācijas. Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Īsa biogrāfija] Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Īsa biogrāfija] [aplūkots 2020. gada 9. augustā].

[47]      Adams T. Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». Pieejams: Roger Scruton: «Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn». [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[48]      Ronalds Laings (Ronald David Laing, 1927–1989) – skotu psihiatrs, kurš pārsvarā rakstījis grāmatas un pētījis mentālās saslimšanas, psihozes, eksistenciālo filozofiju. Politiski uzskatāms par vienu no «New Left» jeb «Jauno kreiso» pārstāvjiem.

[49]      Rūdolfs Bahro (Rudolf Bahro, 1935–1997) – bija disidents no Austrumvācijas, kurš kopš savas nāves ir atzīts kā filozofs, politiska figūra un rakstnieks. 1990. gadā izskanēja apsūdzības par R. Bahro tiekšanos uz «eko-diktatūru». Bija Rietumvācijas Zaļās partijas pārstāvis.

[50]      Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, VI.

[51]      Robins Bairds-Smits (Robin Baird-Smith, precīzāki dati nav zināmi) – direktors, izdevējs 1986. gadā izveidotajai izdevējiestādei «Bloombsbury», kas publicējusi ļoti daudz un dažādu autoru darbus, starp kuriem ir arī Nobela prēmijas, Pulicera balvas un citu prēmiju un balvu laureāti. Sk. About Us. Pieejams: About Us [aplūkots 2020. gada 6. maijā].

[52]      Jirgens Habermass (Jurgen Habermas, 1929) – vācu sociologs un filozofs. Kritizējis Martina Heidegena (Martin Heidegger, 1889–1976) filozofiju. Pētījis daudzus aspektus, tostarp demokrātiju, progresīvo kapitālismu u.c. 1981. gadā sarakstīja darbu «Teorija par komunikatīvām darbībām» (Oriģ. – Theory of communicative action).

[53]      Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, VII.

[54]      Scruton R. The Clown Prince of the Revolution. Pieejams: The Clown Prince of the Revolution [aplūkots 2020. gada 11. augustā]

[55]      Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, VII.

[56]      Edvards P. Tomsons (Edward Palmer Thompson, 1924–1993) – britu vēsturnieks, rakstnieks, sociālists un miera aktīvists. 1950. gados Lilebritānijā bija viens no «Jauno Kreiso» līderiem.

[57]      Džons Kenets Galbraits (John Kenneth Galbraith, 1908–2006) – kanādiešu/amerikāņu ekonomists un ierēdnis, skeptiski uztvēra konkurenci, aicināja mazāk tērēt patēriņa precēm un atbalstīt valdības programmas.

[58]      Ronalds Dvorkins (Ronald Myles Dworkin, 1931–2013) – amerikāņu filozofs, jurists, tiesību filozofijas veidotājs.

[59]      Žans-Pols Sartrs (Jean-Paul Charles Aymard Sartre, 1905–1980) – franču filozofs, rakstnieks un dramaturgs, politiski kreisā eksistenciālisma pārstāvis.

[60]      Luiss Althussers (Louis Pierre Althusser, 1918–1990) – franču marksisma filozofs, ilggadējs Francijas Komunistiskās partijas biedrs, tiek uzskatīts par struktuālo marksistu.

[61]      Žaks Lakāns (Jacques Lacan, 1901–1981) – franču psihoanalītiķis un psihiatrs. Tiek dēvēts par «kontraversālāko psihoanalītiķi kopš Freida». Viņa darbi vērsti uz zemapziņu, ego, identifikāciju un valodas kā subjektīvās uztveres pētījumiem.

[62]      Antonio Gramši (Antonio Francesco Gramsci, 1891–1937) – itāļu rakstnieks, politiķis, politikas teorētiķis un valodnieks. Itālijas komunistiskās partijas viens no dibinātājiem un arī vadītājiem. Benito Musolini (Benito Amilkare Andrea Mussolini, 1883–1945) fašistiskā režīma laikā apcietināts. Viens no marksistu domātājiem.

[63]      Edvards Saids (Edward Wadie Said, 1935–2004) – palestīniešu/amerikāņu literāts, profesors. Rakstījis par atšķirībām starp Rietumu un Austrumu pasauli un kultūru..

[64]      Iespējams domāts, kā Kraken pamošanās. «Kraken»– leģendārs gigantisks jūrasbriesmonis, kasdomājams mitinās pie Norvēģijas krastiem.

Sk. Online dictionary. Pieejams: Online dictionary [aplūkots 2020. gada 5. aprīlī]. Tāpat arī iespējams domāta «The Kraken Wakes» – apokaliptiska zinātniskās fantastikas novele, ko sarakstījis Džons Vindhams (John Wyndham Parkes Lucas Beymon Harris, 1903−1969), kurā tiek aprakstīts citplanētiešu uzbrukums. Viens no galvenajiem vadmotīviem stāstā ir tas, ka cilvēkiem nav skaidras idejas par to, kā viņu oponents izskatās. Sk. The Kraken Wakes. Pieejams: The Kraken Wakes[aplūkots 2020. gada 5. aprīlī].

[65]      Alains Badiou (Alain Badiou, 1937) – franču filozofs. Iestājās par komunisma kā politiska spēka atdzimšanu

[66]      Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, VII.

[67]      Oriģ. – French Estates General of 1789 – Ģenerālštatu – kārtu pārstāvniecības sapulce Francijas karalistē. Pie pirmās kārtas tika pieskaitīti garīdznieki, pie otrās kārtas tika pieskaitīti aristokrāti/muižnieki, savukārt pie trešās kārtas vienkāršā tauta, zemnieki, strādnieki. Pirmā un otrā kārta bija priviliģētāka. 1789. gada 5. maijā pirmo reizi kopš 1614. gada tika sasaukta ģenerālštatu sapulce, savukārt jau 1789. gada 17. jūnijā trešās kārtas pārstāvji pasludināja Nacionālās Sapulces izveidi un likvidēja ģenerālštatu sapulci. Tas ir uzskatāms par Lielās Franču revolūcijas (1789–1799) sākumu.

[68]      Karalis sēdēja ar seju pret personu, tātad no personas skatu punkta tieši aristokrāti/muižnieki bija kreisajā pusē, bet trešā kārta labajā.

[69]      Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, p. 1.

[70]      Ričards Rortijs (Richard McKay Rorty, 1931–2007) – amerikāņu filozofs.

[71]      Apgaismība – filozofiskas domas attīstības posms, kas radās 18. gs. un ievērojami ietekmēja tā laika izglītotās aprindas. Radās cilvēku dabisko tiesību (t.i., dzīvība, brīvība, īpašums) teorija, kas sludināja pilsoņu līdztiesību varas priekšā un to, ka valsts vara (likumdošana, tiesu vara, izpildvara) ir dalīta. Par apgaismības laikmetu tiek uzskatīts laika posms no 1715. gada līdz 1789. gadam.

[72]      Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, P. 1.

[73]      Tulk. no latīņu val. – līdzsvara stāvoklī.

[74]      Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, P. 2.

[75]      Ibid.

[76]      Emancipācija – [lat. emancipatio] – atbrīvošana vai atbrīvošanās no atkarības, pakļautības, aizspriedumiem, vispār no visa, kas novecojis, konservatīvs. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c., Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 201. lpp.

[77]      Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, P. 2.-3.

[78]      Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 260.

[79]      Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau, 1712–1778) – apgaismības laikmeta franču filozofs.

[80]      Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 259. –260.

[81]      Džons Keinss (John Maynard Keynes, 1883-1946) – britu ekonomists, viens no mūsdienu makroekonomikas dibinātājiem.

[82]      Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 260.

[83]      Andris Rubenis (1951-2017) – latviešu filozofs un rakstnieks, filozofijas zinātņu doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.

[84]      Britu konservatīvā politiķe Anna Marija Votersa (Anne Marie Waters, 1977) bija uzrakstījusi rakstu «Kreisums ir psihiska slimība». Šobrīd raksts vairs mājaslapā nav pieejams, tomēr šis raksts analizēts žurnālā «Rīgas Laiks». Sk. Vanags M. Idejas vārdā. Pieejams: Idejas vārdā [aplūkots 2020. gada 3. aprīlī].