Biroja Blogs

30.09.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs un Mg. iur. Signe Skutele

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Mūsdienu islāms – vai tikai labprātīga pakļaušanās]

Islāms [1] ir viena no izplatītākajām pasaules reliģijām, [2] kuras piekritēji, kā norādīja Rodžers Skrutons, neatrodas tikai arābu zemēs. [3] Viņaprāt, būtu kļūdaini identificēt islāmu ar arābu kultūru un uzskatīt, ka pilnīgu izpratni par islāma principiem un politiku var iegūt tikai pētot Tuvos Austrumus. [4] Arī vēstures profesors Normans Deiviss [5] norādīja, ka islāmu nevar asociēt vien ar arābu zemēm, tomēr viņš, tāpat kā R. Skrutons, atzina, ka «Korāna [6] svēto rakstu valoda vienmēr ir bijusi arābu valoda». [7] Līdz ar to «ticība, likumi un pasaules uzskats tieši izriet no teksta, kura nozīme un emocionālais svars ir ietverts tā valodā» [8].

Islāma jeb šariata [9] tiesības radās aptuveni 622. gadā. Tās nostiprinājās 7.gs., kad kalifi [10] jeb pravieša Muhameda [11] pēcnācēji sāka veidot teokrātisku pasaules impēriju, iekarojot plašas teritorijas, tostarp, Sīriju, Palestīnu, Persiju un Ēģipti. [12] Turpmākā gadsimta laikā islāma armijas austrumos ieņēma Kabulu, Buhāru un Samarkandu, bet rietumos ‒ Kartāgu un Tanžeru. 711. gadā, šķērsojot Gibraltāru, musulmaņi iegāja Eiropā, iekarojot vestgotu Spāniju. Tad viņi pārnāca pāri Pirenejiem, bet 732. gadā jau atradās Tūrā ‒ tikai dažu dienu gājiena attālumā no franku karaļvalsts sirds ‒ Parīzes.

Kārlim Martelam [13] izdevās toreiz savākt armiju, kura pie Puatjē 732. gadā apturēja arābu uzplūdus. Neraugoties uz šo uzvaru, kas saskaņā ar daudzu vēsturnieku uzskatiem novērsa Eiropas pakļaušanu islāmam, tas tik un tā uz visiem laikiem palika Eiropā. Islāms radīja to kultūras barjeru, kas veicināja eiropiešu identitātes veidošanos, un norisinājās kristietības sāncensība ar islāmu. Viduslaiku eiropieši visus musulmaņus parasti dēvēja par saracēņiem (austrumniekiem), uzskatot sevi par augstākas civilizācijas pārstāvjiem. [14] Acīmredzot tādēļ vēl 18. gadsimtā (Apgaismības laikā) ar Eiropu saprata «noteiktas kopīgas kultūras iezīmes, kas norobežo to no citām pasaules daļām un tautām, [..] ar to tika saprasta vispirms jau civilizētā pasaule kā tāda.» [15] 

Islāms no arābu valodas nozīmē «pakļaušanās». Bez tam R. Skrutons norādīja, ka tā ir «labprātīga pakļaušanās, no kuras nevar atgriezties» [16]. R. Skrutons aprakstīja to, ka klasiskajā islāma jurisprudencē, tāpat kā klasiskajā islāma filozofijā, tika pieņemts, ka likums rodas dievišķā pavēlē, kas atklāta caur pamatavotiem Korānu un Sunnu [17] un palīgavotiem konsensu (ijma jeb idžma) un analoģiju (qiyas jeb kijāss). [18] Par šiem avotiem sīkāk var skatīt arī Mg. iur. Samīra Askerova un Dr. iur. Jura Rudevska publikācijās par musulmaņu tiesībām un tiesību avotiem. [19]

R. Skrutons norādīja, ka islāma pamats patiesībā ir tieši likums, «jo šī reliģija izauga no Muhameda mēģinājuma saviem sekotājiem sniegt rīcības kodeksu» [20]. 

R. Skrutons uzskatīja, ka šariata pamatā ir stingri reliģisks rīcības kodekss, ko papildina soda sankcijas. [21] Šariata tiesībās, viņaprāt, atšķirībā no rietumu pasaules izpratnes par likumu un tiesībām, nebija starpības starp morāli un likumu, jo tās abas cēlušās no Dieva. [22] Lai gan R. Skrutons atzina, ka liela daļa musulmaņu nedzīvo saskaņā ar šariata likumiem, tajā pašā laikā ir valstis, piemēram, Irāna, Saūda Arābija un Aganistāna, kurās tiek mēģināts šādus likumus uzspiest. [23] 

Šariats, kā norādīja R. Skrutons, piedāvā aizsardzību «grāmatas ļaudīm» [24] − jūdiem un kristiešiem. [25] Taču tas nepiedāvā vienādu statusu likuma priekšā. [26] Tādējādi viņš konstatēja, ka nekur Tuvajos Austrumos kristiešiem vienlīdzīgas tiesības vai patiesa aizsardzība netiek piešķirta. [27] Vēl jo vairāk R. Skrutons pauda viedokli, ka Rietumi nedrīkst pagriezt muguru šīm Tuvo Austrumu kristiešu kopienām, jo viņu liktenis ilgtermiņā ir arī Rietumu liktenis. «Tikai tad, ja islāms ir spiests ievērot kristiešu tiesības un brīvības pie sava sliekšņa, tas iemācīsies ievērot pārējās [sabiedrības] tiesības un brīvības» [28]. «Noteikti nav pieļaujams, ka musulmaņi apmetas uz dzīvi Rietumos un pieprasa tiesības praktizēt savu reliģiju, citiem kļūt par prozelītu [29], celt mošejas [30] un medreses [31] un visādā ziņā izmantot reliģiskās brīvības, kuras mūsu sabiedrība ievēro, vienlaikus tās aizliedzot savās zemēs» [32].

Kā vienu no piemēriem R. Skrutons minēja Saūda Arābiju. Proti, ka tā bija sūdzējusies par to, ka Norvēģija pārkāpj musulmaņu cilvēktiesības, atļaujot pret viņiem izmantot «naida runu». [33] R. Skrutonam šķita ironiski, ka šāds aizrādījums nāk «no valsts, kurā kristieši ir spiesti slēpt savu ticību, kurā atkritēji tiek iznīcināti, kurā sievietes ir piespiestas uzturēties mājās un kurā tie, kuri ir pietiekoši drosmīgi, lai kritizētu režīmu vai tā fanātisko reliģisko garīdzniecību ir vai nu miruši vai [atrodas] cietumā» [34]. Toties viņš uzsvēra, ka Saūda Arābija aicina jebkādu reliģijas vai pravieša Muhameda kritiku Norvēģijā padarīt par nelikumīgu. [35] Vēl jo vairāk tā apsūdzējusi Norvēģiju «pieaugošos vardarbības ģiemenē gadījumos, izvarošanas noziegumus un nevienlīdzību bagātībā» [36]. Taču viņš savā rakstā uzsvēra, ka tāda brīvība, kādu Norvēģija nodrošina musulmaņiem, Saūda Arābijā «nav piedāvāta nevienam citam ticīgajam izņemot Sunni islāma ticīgajiem». [37]

Tādējādi viņam šķita īpatnēji, ka Saūda Arābija, kā arī Ķīna un Vjetnama bija ieceltas ANO Cilvēktiesību padomē, jo, viņaprāt, visas trīs valstis aizliedz vārda brīvību un stingri soda režīma kritiķus, kā arī neciena reliģisko brīvību, tajās nav pārredzamas tiesību sistēmas un, «maigi sakot, nevienam nav imigrācijas problēmu» [38]. Šādu secinājumu rezultātā R. Skrutons uzdeva arī retorisku jautājumu par to, ko tas mums vēsta par cilvēktiesību ideju modernajā sabiedrībā. Tādējādi R. Skrutons konstatēja, ka cilvēktiesību doktrīna, kas tika ieviesta, lai garantētu mūsu brīvību, tagad tiek izmantota šādas brīvības atcelšanai. [39] Savukārt «reliģiskie fanātiķi un kreisie utopisti ir apvienojušies, lai sagrautu vienīgo ieroci, kas līdz šim bijis efektīvs pret viņiem: vienīgo ieroci, ko varēja izmantot atšķirīgi domājošie indivīdi, bet ne tie, kuri vēlas tos apklusināt». [40] Un šis ierocis ir cilvēktiesību doktrīna un brīvība.

R. Skrutons aprakstīja arī pastāvošās četras sunnītu jurisprudences skolas (madhahib jeb madhābi), proti, Hanafi jeb Hanafīti, Hanbali jeb Hanbalīti, Shafi jeb Šafiīti un Maliki jeb Mālikīti. [41] Pārsvarā viņš bija pievērsies tieši sunnītu izpētei, taču jāpiebilst, ka arī šiītiem ir savas jurisprudences skolas, no kuriem lielākā ir džafarītu skola. [42] Jāņem vērā, ka musulmaņiem pastāv dalījums, no kuriem pazīstamākais ir divos novirzienos – sunnītos un šiītos, taču ir arī citi novirzieni, piemēram, ibadīti. [43]

R. Skrutons uzskatīja, ka sākotnējās islāma jurisprudences skolas, kas radās pēc pravieša valdīšanas Medinā, «ļāva juristiem pielāgot likumu sabiedrības mainīgajām vajadzībām, izmantojot pārdomu procesu, kas pazīstams kā ijtihad jeb piepūle» [44]. Dr. iur. J. Rudevskis norādīja, ka ijtihad jeb idžtihāda ir «normatīva darbība [..], tāda neatkarīga šariata tiesību pirmavotu interpretācija, kas noved pie būtiski jaunas atvasinātas tiesību normas rašanās» [45]. Taču R. Skrutons minēja, ka šobrīd vairs šāds interpretācijas process nepastāv. [46] Lai gan R. Skrutons konstatēja, ka «islāma jurisprudences ķermenis ir milzīgs», diskusijas par tiesību būtību, tās leģitimitātes pamatojumu, juridiskām atšķirībām un citiem jautājumiem esot minimālas. 

Taču R. Skrutons bija pārliecināts, ka, mēģinot ieviest šariatu šodien, pastāvētu risks, ka «cilvēkiem tiks uzspiesta likuma sistēma, kas paredzēta sen pazudušas kopienas valdībai un nespēj pielāgoties mainīgajiem cilvēka dzīves apstākļiem» [47]. Proti, viņš uzskatīja, ka «laicīgie likumi pielāgojas, reliģiskie likumi tikai pacieš» [48]

Papildus tam R. Skrutons norādīja, ka «tieši tāpēc, ka šariats nav pielāgojies, neviens īsti nezina, ko tas nosaka. Vai tas mums liek nomētāt laulības pārkāpējus līdz nāvei? Daži saka, jā, daži saka, nē. Vai tas mums saka, ka naudas ieguldīšana procentos katrā gadījumā ir aizliegta? Daži saka, jā, daži saka, nē.» [49]

Tādējādi dibināts ir R. Skrutona secinājums, ka tad, «kad Dievs pieņem likumus, likumi kļūst tikpat noslēpumaini kā Dievs. Kad mēs pieņemam likumus un pieņemam tos saviem mērķiem, mēs varam būt droši, ko tie nozīmē» [50]. Citiem vārdiem sakot, islāma izpratnē – «likums ir Dieva griba un suverenitāte ir likumīga tikai tad, ja tā atspoguļo Dieva gribu» [51].

Kā pārliecināts kristietis R. Skrutons nenoliedza, ka Dieva baušļi arī kristiešiem un ebrejiem ir svarīgi, taču viņš norādīja, ka tie netiek uzskatīti «par pietiekamiem cilvēku sabiedrības labai pārvaldībai. Tādējādi tie jāpapildina ar cita veida likumiem, kas pienācīgi reaģē uz mainīgajām cilvēku konfliktu formām» [52]. R. Skrutons norādīja, ka tas atbilst Bībelē minētajam principam − «Dodiet ķeizaram (cēzaram) to, kas ķeizaram (cēzaram) pieder, un Dievam to, kas Dievam pieder» [53]. Proti, tāpat kā «pāvesta doktrīnā par diviem zobeniem [54] – divām likuma formām, cilvēciskās un dievišķās, no kurām atkarīga laba pārvaldība» [55]. Savukārt mūsdienu Rietumu tiesas un to konkrētajās lietās piemērotās likuma normas norāda uz to, ka procesa dalībniekiem ir jāpakļaujas tikai laicīgajai jurisdikcijai, tādējādi, viņaprāt, cilvēks tiek uzskatīts par atbildīgu indivīdu, kurš brīvi rīkojas pats. [56] R. Skrutons norādīja, ka tas ir īpaši raksturīgs tieši «angliski-runājošās tautās, kur precedentu sistēma sastāv no brīvībām – kuras ieguvis valsts pilsonis –, kuras valstij ir jāuztur». [57] Savukārt šariats, R. Skrutona ieskatos, sastāv no Dieva noteiktiem pienākumiem, kurus tiesai ir jārealizē, tādējādi tas ir līdzeklis, lai nodrošinātu pakļaušanos Dieva gribai, kā tas atklāts Korānā un Sunnā. [58]

R. Skrutons ieskicēja problēmātiku pēc Osmaņu impērijas [59] sabrukuma, kad «Lielbritānijai un Francijai bija brīvas rokas sadalīt arābu zemes» [60]. Piemēram, 1916. gada 16. maija Saiksa–Piko (Sykes-Picot) [61] slepenā līguma atbalsis joprojām turpina izpausties aktuālajos Tuvo Austrumu notikumos. R. Skrutons uzskatīja, ka šīs abas valstis izveidoja «dīvainas robežas, kas it kā atbilda reģiona «nācijām»» [62]. Tomēr, viņaprāt, no šīm jaunajām nācijām tikai Libānai un Ēģiptei bija «reālas tiesības uz nacionālo identitāti» [63]. Savukārt acīmredzamam bija jābūt tam, ka «pārējās reģiona teritorijas – kuras mēs šobrīd pazīstam kā Irāku, Sīriju, Jordāniju un Palestīnu – nebija nācijas vai dzīvotspējīgas valstis, bet vienkārši vietas kartē» [64].

Savu viedokli R. Skrutons pamatoja ar to, ka katrai nācijai bija jābūt savai identitātei. Viņaprāt, arābu pasaulē lielākoties nav zināma tāda identitātes forma, kas bija labi pazīstama un mantota Rietumos. Proti, Rietumi sevi identificē valsts un tās likumu, kas ir laicīgs, cilvēka radīts un maināms, izpratnē. [65] «Mums ir nācijas lojalitātes pienākums, un mēs nācijā iekļaujam dažādas ticības cilvēkus un dažādas ģimenes saites» [66]. Savukārt arābu pasaulē, kā uzskatīja R. Skrutons, cilvēki kopumā nav sevi identificējuši šādā pašā veidā. Proti, tiem var būt vāja piesaiste konkrētai teritorijai un izteikta nevēlēšanās sevi saistīt ar atšķirīgas ticības kaimiņiem. [67] Tāpat arī nacionālās valsts laicīgie likumi arābu pasaulē ir visai apšaubāma autoritāte, jo viņi sevi redz kā cita- «mūžīga likuma vadīti, kuru caur pravieti ir sniedzis Dievs» [68].

Vēl jo vairāk R. Skrutons norādīja, ka gan arābu valoda ir universāla valoda, kas nav saistīta ar konkrētu teritoriju, gan arī islāma ticība ir universāla. Pie tam pēdējā šīs ticības piekritējiem norāda, ka viņi nepieder kādai konkrētai vietai vai laikam, bet gan «universālai ticīgai ummai [69] ». Citiem vārdiem sakot, R. Skrutons norādīja, ka «viņu ticība piešķir viņiem identitāti, kas nav nacionāla identitāte un kas patiešām nav savienojama ar laicīgajiem likumiem un valstu robežām» [70]. R. Skrutons arī uzskatīja, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc Irāka un Sīrija ir konfliktu vietas, «stabilas tikai tad, kad kāds uzurpējošs armijas virsnieks vai nežēlīga dinastija pārņem kontroli, kā tas notika ar Sadamu Huseinu [71] Irākā un Hafizu al Asadu [72] Sīrijā» [73].

Taču R. Skrutons arī norādīja uz vairākām citām problēmām. Kā vienu no tām viņš uzskatīja izpratnes trūkumu par rietumu demokrātiju un tās savienojamību ar islāma likumiem. Tostarp, «kad pirmajā sajūsmā par arābu pavasari [74] politiķi atzinīgi novērtēja virzību uz demokrātiju, ātri vien kļuva skaidrs, ka [arī] šiem politiķiem patiesībā nav izpratnes nedz par islāma likumiem, nedz par valdības veidiem, kas var tikt izveidoti atbilstoši islāma ticībai» [75].

Kā piemēru R. Skrutons minēja to, ka ASV prezidents Džordžs Bušs [76], gāžot S. Huseinu, domāja, ka pavērs ceļu uz jaunu demokrātisku Irāku. [77] R. Skrutonam šķita, ka tas ietver divus «neticami naivus pieņēmumus» [78]. 

Pirmkārt, pieņēmumu, ka demokrātija pati par sevi ir noklusējuma pozīcija, bet, otrkārt, ka demokrātiju var sasniegt jebkur, arī tur, kur īsti nepastāv nacionāla valsts. «Vēsture mums māca, ka noklusējuma pozīcija politikā ir [..] tirānija, un ka demokrātija tiek panākta tikai ar milzīgiem centieniem un parasti ne bez ilgstošiem pilsoņu kara periodiem» [79].

R. Skrutons uzskatīja, ka demokrātija rodas tad, kad cilvēki nolaiž ieročus un vienojas par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem var notikt miermīlīga līdzāspastāvēšana, vedot sarunas arī ar tiem, kas viņiem nepatīk. Savukārt demokrāts, R. Skrutona ieskatos, ir tas, kurš piekrīt, ka viņu pārvalda kāds, kuram ir cita ticība, cita dzimta, cita ģimene vai interešu grupa, cits pasaules skatījums. Tādējādi R. Skrutons, atbildot uz jautājumu, kas tad padara demokrātiju par iespējamu, norādīja, ka tā ir tauta. Proti, kad cilvēki definē lojalitāti nacionālā izpratnē, noliekot malā reliģijas, dzimtas un etniskās atšķirības un pakļaujas vienotai – kopīgai tiesību sistēmai. [80] Jo tad «mēs piedalāmies likuma pieņemšanā un piekrītam, ka tas mums ir saistošs, jo tas ir mūsu likums, kas darbojas pār mūsu teritoriju» [81].

Viņš norādīja, ka šāds process īsti nekad nebija noticis arābu pasaulē, bet, ja notika, tad vien nestabilās situācijās. Līdz ar to pieņēmumu, ka, ja kāda valsts pastāv kartē, tad tā ir arī nacionāla valsts ar nacionālu identitāti, R. Skrutons dēvēja par «acīmredzami smieklīgu» [82].

Kā piemēru R. Skrutons minēja Irāku, kur, viņaprāt, tieši reliģija šķir irākiešus un nevar kalpot kā vienojošais spēks. Taču R. Skrutons pieminēja kurdus kā tos, kam «ir valodas, vēstures un senču pretenzijas uz teritoriju. Viņiem ir nacionāla identitāte. Viņi cīnās drīzāk par savu valsti, nevis par savu ticību» [83]. Tādējādi tieši kurdi, R. Skrutona izpratnē, ir atbilstoši nacionālas valsts principam pastāvoša tauta.

Visbeidzot, R. Skrutons ar nožēlu konstatēja, ka Rietumi ir iesaistīti ilgstošos un vardarbīgos konfliktos, kuri ir sarežģīti gan tāpēc, ka pretinieki ir pārņemti ar savu pašpasludināto mērķi, gan arī tāpēc, ka ir Rietumos notikušas kultūras pārmaiņas. [84] Rietumu valstu pilsoņi ir zaudējuši cerības konfliktos gūt kādas uzvaras, bet vēl vairāk viņi ir zaudējuši ticību savas dzīves veidam. [85] Tajā pašā laikā šie pilsoņi ir sastapušies ar oponentu, kurš uzskata, ka Rietumu dzīvesveids ir «dziļi kļūdains un varbūt pat nodarījums pret Dievu» [86]. 

R. Skrutons tādējādi pievērsās Rietumu kultūras iezīmēm, kuras parādīja būtisku atšķirību starp rietumu kultūru un austrumu kultūru. [87] Kā pirmo iezīmi viņš minēja pilsonību. Proti, Rietumvalstu starpā pastāv vienprātība par to, ka likumu par likumīgu padara tas, ka cilvēki, kuriem tas ir jāievēro, sniedz savu piekrišanu to darīt. Šāda piekrišana tiek dota tieši politisko procesu rezultātā, kad katrs pilsonis piedalās likuma izstrādē un pieņemšanā. [88] Tieši šīs «dalības tiesības un pienākums» ir tas, ko R. Skrutons saprot ar vārdu «pilsonība». R. Skrutons uzskatīja, ka pilsonība un laicīgie likumi iet roku rokā. «Mēs visi esam likumdošanas procesa dalībnieki, līdz ar to mēs varam uzskatīt viens otru par brīviem pilsoņiem, kuru tiesības ir jāievēro un kuru privātā dzīve ir mūsu pašu rūpes» [89]. 

Kā otro iezīmi R. Skrutons minēja nacionalitāti. Proti, nacionālā lojalitāte ir tā, kas marginalizē [90] ģimeni, dzimtu un ticību. Tādējādi pilsonim centrā ir «patriotiskas jūtas» nevis cilvēks vai grupa, bet gan valsts. Šādu valsti nosaka teritorija, vēsture, kultūra un likumi, kas šo teritoriju ir izveidojuši. [91] Un savukārt tieši šīs «teritoriālās lojalitātes forma ir [tā, kas ir] ļāvusi Rietumu demokrātijas cilvēkiem līdzāspastāvēt, vienam respektējot otra kā pilsoņa tiesības, neraugoties uz ticības atšķirībām, nepastāvot nekādiem ģimenes vai radniecības vietējiem paradumiem» [92].

Kā trešo iezīmi, R. Skrutons minēja kristietību. R. Skrutons nešaubījās, ka tieši kristiešu dominējošie gadsimti Eiropā bija tie, kas bija nacionālās lojalitātes pamats un uz kuriem, galu galā, balstās arī laicīgā jurisdikcija un pilsoniskā kārtība. [93]

Savukārt ceturtā iezīme, viņaprāt, ir ironija. Kā spilgtu piemēru R. Skrutons minēja Bībelē aprakstīto gadījumā attiecībā uz sievieti, kura pārkāpa laulību, kad Jēzus teica – «kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu» [94]. Proti, šādā veidā, R. Skrutona ieskatos, tiek parādīta ironija. «Lai arī cik pārliecināts jūs esat par savas darbības pareizību un savu uzskatu patiesumu, uzlūkojiet tos kā kāda cita rīcību un uzskatus un attiecīgi formulējiet tos» jeb tas nozīmēja «atzīt visa cita, arī sevis, citādību» [95]. Taču R. Skrutons uzsvēra, ka ironija ir atšķirīga no sarkasma. Tā ir pieņemšana, nevis noraidīšana. «Caur ironiju es iemācos pieņemt gan otru, uz kuru vēršu skatienu, gan arī pašam sevi, kurš skatās» [96]. Un šī ironija, R. Skrutona ieskatos, ir vērsta uz paškritiku.

Visbeidzot R. Skrutons arī norādīja rīcības plānu, kas būtu jāievēro rietumu kultūras pāstāvjiem. Pirmkārt, «mums ir jābūt skaidrībai par to, kas ir tas, ko mēs aizstāvam un neaizstāvam» [97]. Šajā gadījumā viņš uzsvēra, ka «mēs aizstāvam savu politisko un kultūras mantojumu». Otrkārt, ir jābūt skaidrībai par to, ka nevar pārvarēt aizvainojumu, jūtoties vainīgs un atzīstot vainu. «Vājums provocē, jo tas brīdina jūsu ienaidnieku par iespēju jūs iznīcināt» [98]. Tāpēc, R. Skrutona ieskatos, ir jābūt gatavam «apstiprināt to, kas mums ir, ar apņēmību to paturēt un saglabāt» [99]. Ir jāatzīst arī tas, ka teroristus vai radikālo uzskatu paudējus motivē nevis skaudība, bet gan aizvainojums, jo «skaudība ir vēlme iegūt to, kas ir otram, bet aizvainojums ir vēlme to iznīcināt» [100]. 

«Ilūzija, ka mēs esam vainīgi, ka mums jāatzīstas savās kļūdās un jāapvienojas savu ienaidnieku mērķim, mūs tikai pakļauj noteiktākam naidam» [101]. Patiesība, R. Skrutona ieskatos, bija tāda, ka mēs neesam vainīgi un mūsu ienaidnieku naids pret mums ir nepamatots. Šāda atziņa, kā konstatēja R. Skrutons, liek cilvēkiem domāt, ka esam bezspēcīgi, tomēr viņš uzsvēra, ka pastāv divi resursi, ar kuriem ir iespējams aizstāvēties. Publiskajā telpā tas nozīmē «aizsargāt mantotās labās lietas» [102]. Proti, nepiekāpties tiem, kas vēlas, lai mēs «pilsonību nomainītu pret pakļaušanos; tautību pret reliģisko atbilstību; laicīgos likumus pret šariātu, jūdu-kristiešu mantojumu pret islāmu, ironiju pret svinīgumu, paškritiku pret dogmatismu, pārstāvību pret padevību un jautru iedzeršanu par cenzūras veidotu atturību» [103]. 

Jeb, viņaprāt, «mums vajadzētu ar nicinājumu izturēties pret visiem, kas pieprasa šīs izmaiņas un aicināt viņus dzīvot tur, kur vēlamā politiskās kārtības forma jau ir izveidota. Un mums jāatbild uz viņu vardarbību ar jebkādu spēku, kas vajadzīgs, lai to ierobežotu» [104].

Saistībā ar vardarbību un terorismu R. Skrutons pauda skarbu kritiku, aprakstot šādu darbību veicēju portretu vairākos savos darbos, ko autori detalizētāk aplūkos nākamajā publikācijā. 

[1]         Islam [arābu islām padevība] – viena no izplatītākajām pasaules reliģijām, kuras piekritējus sauc par musulmaņiem; to nodibinājis pravietis Muhameds 7. gs. Arābijā, un tā izklāstīta Korānā. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 345. lpp.

[2]         Sk., piemēram, Hackett C., Mcclendon D. Christians remain world’s largest religious group, but they are declining in Europe. Pieejams: Christians remain world’s largest religious group, but they are declining in Europe [aplūkots 2020. gada 23. septembrī]; Rosenberg M. Most Popular World Religions. Pieejams: Most Popular World Religions [aplūkots 2020. gada 23. septembrī].

[3]         Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: The Political problem of Islam [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[4]         Ibid.

[5]         Normans Deiviss (Ivor Norman Richard Davies, 1939) – angļu vēsturnieks, rakstnieks, profesors. Pazīstams ar savām publikācijām saistībā ar Lielbritānijas, Polijas un Eiropas vēsturi.

[6]         Korāns [arābu qur’ān lasīšana] – rel. galvenie islāma svētie raksti, kuros atrodami reliģiskie, tiesiskie, tikumiskie un sadzīviskie noteikumi un pamācības, ko islāmticīgie atzīst par Dieva dāvātu ticības un dzīves normu avotu. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 426. lpp.

[7]         Deiviss N. Eiropas vēsture. Rīga: Jumava, 2009, 272. lpp.

[8]         Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: The Political problem of Islam [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[9]         Šariats [arābu šarī’ā pareizs ceļš] – uz Korānu balstīto islāma tiesisko, sadzīvisko un reliģisko normu kopums. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 824. lpp.

[10]      Kalifs [fr. calife < arābu halīfa pēctecis, mantinieks] – arī halīfs – vēst. augstākais garīgais un laicīgais valdnieks dažās musulmaņu valstīs. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 362. lpp.

[11]      Muhameds (Muhammad, ~ 570.-632.) – arābu pravietis un islāma dibinātājs.

[12]      Sk. Askerovs S. Musulmaņu tiesību avoti. Jurista Vārds, 2007. gada 30. oktobris, Nr. 44 (497); Deiviss N. Eiropas vēsture. Rīga: Jumava, 2009, 270.-278. lpp; Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

[13]      Kārlis Martels (Charles Martel, 688.-741) – franku valstsvīrs un militārais līderis, faktiskais Franku valdnieks no 718. gada līdz 741. gadam.

[14]      Deiviss N. Eiropas vēsture. Rīga: Jumava, 2009, 270.‒278. lpp.

[15]      Rubenis A. Apgaismības laiks Eiropā. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija, 2008, 11. lpp.

[16]      Scruton R. Forgiveness and Irony. Pieejams: Forgiveness and Irony [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[17]      Sunna [arābu sunna izturēšanās, paradums] – Korāna papildinājumi (leģendas par pravieti Muhamedu u.c.). Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 818. lpp.

[18]      Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: The Political problem of Islam [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[19]      Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

Askerovs S. Musulmaņu tiesību avoti. Jurista Vārds, 2007. gada 30. oktobris, Nr. 44 (497).

[20]      Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: The Political problem of Islam [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[21]      Scruton R. We Depend On The Christians Of The Middle East. Pieejams: We Depend On The Christians Of The Middle East [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[22]      Scruton R. Islam and the West: Lines of Demarcation. Pieejams: Islam and the West: Lines of Demarcation [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[23]      Ibid.

[24]      «Grāmatas ļaudis» (oriģ. – ‘Ahl al-Kitāb) – neticīgo jeb kāfiru grupa, kas Korānā tiek nošķirti no otras grupas – pagāniem. «Grāmatas ļaudis» nav vēlējušies pieņemt Korānu kā Dieva atklāsmju galīgo un pilnīgo variantu. Tiek uzskatīti par musulmaņu ticības «brāļiem», kaut gan esot izkropļojuši Svēto Rakstu («Grāmatas») tekstus un Ābrahama reliģiju, tomēr tic tam pašam Dievam, kam tic musulmaņi. Tādējādi tie netiek uzskatīti par «neticīgajiem», bet gan par «nepareizi ticīgajiem». Sk. Ahl-al-Kitāb. Pieejams: Ahl-al-Kitāb [aplūkots 2020. gada 29. septembrī].; Albayran I. The People of the Book in Qur’ān. Islamic Studies, Vol 47, No 3., 2008, 301-325.p.

[25]      Scruton R. We Depend On The Christians Of The Middle East. Pieejams: We Depend On The Christians Of The Middle East [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[26]      Ibid.

[27]      Ibid.

[28]      Ibid.

[29]      Prozelīts [gr. prosēlytons pienācējs] – cilvēks, kas pieņemis jaunu ticību; arī cilvēkas, kas pievērsies jaunam politiskam, filozofiskam u.tml. virzienam. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 664. lpp.

[30]      Mošeja [it. moschea < arābu masģid paklanīšanās vieta] – musulmaņu reliģiskā kulta celtne, kurā notiek dievkalpojumi. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 530. lpp.

[31]      Medrese [arābu madrasa vieta, kur mācās] – vidējā vai augstākā musulmaņu skola Tuvo un Videjo Austrumu zemēs. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 497. lpp.

[32]      Scruton R. We Depend On The Christians Of The Middle East. Pieejams: We Depend On The Christians Of The Middle East [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[33]      Scruton R. Human Rights: Nonsense On Stilts? Pieejams: Human Rights: Nonsense On Stilts [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[34]      Ibid.

[35]      Ibid.

[36]      Ibid.

[37]      Ibid.

[38]      Ibid.

[39]      Ibid.

[40]      Ibid.

[41]      Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: The Political problem of Islam [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

Sk. arī Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

[42]      Sk. Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

[43]      Sunnītu un šiītu nošķiršana notikusi jau pirmajā islāma vēstures gadsimtā sakarā ar strīdu par Muhameda likumīgajiem mantiniekiem. Proti, sunnīti uzskata, ka tie ir četri taisnīgie kalifi, bet šiīti uzskata, ka Muhameda pēctečiem obligāti bija jānāk tieši no paša pravieša miesīgās ģimenes. Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650). Tasch B. The differences between Shia and Sunni Muslims. Pieejams: The differences between Shia and Sunni Muslims [aplūkots 2020. gada 25. septembrī].

[44]      Scruton R. Democracy and Islamic Law. Pieejams: Democracy and Islamic Law [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[45]      Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

[46]      Scruton R. Democracy and Islamic Law. Pieejams: Democracy and Islamic Law [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[47]      Ibid.

[48]      Ibid.

[49]      Ibid.

[50]      Scruton R. Democracy and Islamic Law. Pieejams: Democracy and Islamic Law [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[51]      Scruton R. The Political problem of Islam. Pieejams: The Political problem of Islam [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[52]      Scruton R. Forgiveness and Irony. Pieejams: Forgiveness and Irony [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[53]      Mateja grāmata. Par nodevu maksāšanu cēzaram. (Mt 22:15–22). Sk. Bībele ar deitorkanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 2187. lpp.

[54]      Teoloģiski politiska teorija par diviem atsevišķiem, bet līdzvērtīgiem spēkiem, kas sadarbojas. Šo teoriju 5. gs radīja pāvests Gelasijs (Gelasius I, miris 496.). Sk. Doctrine of Two Swords. The Oxford Dictionary of the Middle Ages. Edit. R. E. Bjorn. Oxford: Oxford University Press, 2010. Saint Gelasius I. Pieejams: Saint Gelasius I [aplūkots 2020. gada 25. septembrī].

[55]      Scruton R. Forgiveness and Irony. Pieejams: Forgiveness and Irony [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[56]      Ibid.

[57]      Ibid.

[58]      Ibid.

[59]      Osmaņu impērija (angļu val. – Ottoman Empire) – impērija, kas pastāvēja no 1299. gada līdz 1922. gadam. Tā bija radusies no turku ciltīm un izveidojās par daudznacionālu un vairāku reliģiju pārvaldītu monarhiju. Pēc pirmā pasaules kara notika Osmaņu impērijas sadalīšana, tās vietā izveidojot četrdesmit jaunas valstit. Sk. Yapp M. E. Ottoman Empire. Historicam empire, Eurasia and Africa. Pieejams: Ottoman Empire. Historicam empire, Eurasia and Africa [aplūkots 2020. gada 25. septembrī]. Saskaņā ar skaidrojošo vārdnīcu − Osmaņi [pēc Turcijas sultānu distastijas (1299-1922) dibinātāja Osmana I vārda] – novec. turki. Sk.Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 576-577. lpp.

[60]      Scruton R. Why Iraq Is A Write-Off. Pieejams: Why Iraq Is A Write-Off [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[61]      Britu diplomāts Marks Saiks (Mark Sykes, 1879–1919) un viņa franču kolēģis Fransuā Žoržs Piko (François Georges-Picot, 1870–1951) abu valdību vārdā (starp citu, ar Krievijas atbalstu un piekrišanu) no 1915. gada novembra līdz 1916. gada martam izstrādāja slepenu vienošanos par Osmaņu impērijas sadalīšanu pēc kara. Vienošanās tika parakstīta 1916. gada 16. maijā. Vairums uzskata, ka vienošanās bija pagrieziens rietumvalstu un arābu attiecībās. Ar to tika lauzts arābiem dotais solījums, ka Lielajā Sīrijā (mūsdienu Irāka, Izraēla, Jordānija, Libāna, Palestīna, Sīrija un Turcijas dienvidaustrumi) tiks izveidota neatkarīga arābu valsts, ja arābi karos britu pusē pret Osmaņu impērijas spēkiem.

[62]      Ibid.

[63]      Ibid.

[64]      Ibid.

[65]      Ibid.

[66]      Ibid.

[67]      Ibid.

[68]      Ibid.

[69]      Umma (ummah) – musulmaņu kopums. Sk. Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 2011. gada 18. janvāris, Nr. 3 (650).

[70]      Scruton R. Why Iraq Is A Write-Off. Pieejams: Why Iraq Is A Write-Off [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[71]      Sadams Huseins (addām usayn ʿAbd al-Maǧīd al-Tikrītī; 1937-2006) – Irākas politiķis, prezidents un diktators.

[72]      Hafīzs al Asads (āfi al-ʾAsad, 1930-2000) – Sīrijas valstsvīrs, politiķis, militārpersona, Sīrijas prezidents no 1971. gada līdz 2000. gadam.

[73]      Scruton R. Why Iraq Is A Write-Off. Pieejams: Why Iraq Is A Write-Off [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[74]      Arābu pavasaris – demokrātijas atbalstītāju sacelšanās, demonstrāciju, protestu un militāru konfliktu revolucinārs vilnis Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, izaicinot autoritāros režīmus no 2010. gada līdz 2011. gadam. Sk. Arab Spring. Pieejams: Arab Spring [aplūkots 2020. gada 25. septembrī].

[75]      Scruton R. We Depend On The Christians Of The Middle East. Pieejams: We Depend On The Christians Of The Middle East [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[76]      Džordžs Bušs (George Walker Bush, 1946) – četrdesmittrešais ASV prezidents no 2001. gada līdz 2009. gadam.

[77]      Scruton R. Why Iraq Is A Write-Off. Pieejams: Why Iraq Is A Write-Off [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[78]      Ibid.

[79]      Ibid.

[80]      Scruton R. Why Iraq Is A Write-Off. Pieejams: Why Iraq Is A Write-Off [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[81]      Ibid.

[82]      Ibid.

[83]      Ibid.

[84]      Scruton R. Islam and the West: Lines of Demarcation. Pieejams: Islam and the West: Lines of Demarcation [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[85]      Ibid.

[86]      Ibid.

[87]      Ibid.

[88]      Ibid.

[89]      Ibid.

[90]      Marginalizācija [angļu marginalization < lat.] – 1. polit. nostumšana sociālā, politiskā perifērijā; padarīšana par maznozīmīgu; 2. iepriekšējo sociālo saišu zaudēšana un jaunās sociālās vides kultūras un ētisko vērtību nepilnīga apgūšana (piem. apziņas marginalizācija). Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 488. lpp.

[91]      Scruton R. Islam and the West: Lines of Demarcation. Pieejams: Islam and the West: Lines of Demarcation [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[92]      Ibid.

[93]      Ibid.

[94]      Jāņa Evaņģēlijs. Jēzus un laulības pārkāpēja. (Jņ 8:7). Sk. Bībele ar deitorkanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 2337. lpp.

[95]      Scruton R. Islam and the West: Lines of Demarcation. Pieejams: Islam and the West: Lines of Demarcation [aplūkots 2020. gada 18. septembrī].

[96]      Ibid.

[97]      Ibid.

[98]      Ibid.

[99]      Ibid.

[100]    Ibid.

[101]    Ibid.

[102]    Ibid.

[103]    Ibid.

[104]     Ibid.