Biroja Blogs

16.06.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs un Mg. iur. Signe Skutele

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Ievads]

Manipulācijas ar nosaukumiem un tomēr − sociālisma nemainīgā būtība

Visādā veidā izvairieties sev piedēvēt upura statusu. Lai cik atbaidošs būtu jūsu stāvoklis, mēģiniet nevainot tajā ārējos spēkus: vēsturi, valdību, priekšniecību, rasi, vecākus, mēness fāzes, bērnību, nesavlaicīgu nosēdināšanu uz podiņa utt. Tajā brīdī, kad jūs noveļat vainu uz kaut ko, jūs sagraujat savu apņēmību kaut ko mainīt. [1]

Josifs Brodskis [2]

Mūsdienās tiek dibināti dažādi politiskie spēki, kuri uzskata par iespējamu ekspluatēt savos nosaukumos kādu no vispār pieņemtajiem politisko ideoloģiju jēdzieniem, tajā pašā laikā neiedziļinoties un neizprotot to būtību un galvenās pamatvērtības. Parasti attiecībā uz politiku un politisko partiju ideoloģijām izdala trīs vai četrus pamatvirzienus – liberālismu, sociālismu, konservatīvismu un pat nacionālismu. [3] Taču daudzu interesantu, neordināru un pat provokatīvu publikāciju [4] autors Juris Rudevskis paudis viedokli, ka konservatīvisms nav nedz reliģija, nedz ideoloģija. Viņš definē to kā domāšanas veidu, kas «ietekmē cilvēka skatījumu uz sabiedriskām un politiskām norisēm». [5]

Šeit jāpiekrīt arī Frīdriham Nīčem [6] − «Man filozofs ir nozīmīgs tiktāl, ciktāl viņš var sniegt piemēru [atbilstoši savai filozofijai]» [7]. Izteikumu nedaudz pārfrāzējot, tas nozīmētu, ka arī tos, kuri sevi dēvē par konservatīviem, būtu jāvērtē nevis pēc viņu vārdiem, bet pēc viņu darbiem. Spriežot pēc Latvijas politiķu darbiem, reizēm nešķiet, ka tiem būtu jel kaut kas kopīgs ar konservatīvismu.

Līdz ar to, lai kaut vai attālināti pietuvotos izpratnei par to, kas tad ir «konservatīvisms», būtu nepieciešams pievērsties vismaz kāda atzīta un ievērojama konservatīvo ideju atbalstītāja biogrāfiskiem faktiem, uzskatu ģenēzei un sniegtajam piemēram. 

Viennozīmīgi tāds pārliecināts konservatīvo [8] ideju paudējs bija Rodžers Skrutons [9]. Termins «konservatīvisms» R. Skrutonam nozīmēja «nevis likt lietas atpakaļ, bet iekonservēt tās». Tādā veidā viņš pauda viedokli, ka konservatīvisms ir par stabilitāti un vienmērību, nevis «skatīšanos atpakaļ pagātnē un atkāpšanos». [10] R. Skrutons uzsvēra, ka konservatīvie tic, ka viņu vērtības un identitāte ir formējusies caur attiecībām ar citiem cilvēkiem, nevis caur attiecībām ar valsti. Savus konservatīvos uzskatus R. Skrutons aprakstīja daudzās grāmatās un publikācijās.

Šeit vietā būtu arī uzreiz piezīmēt, ka «konservatīvisms» nav vienīgais vārds, kas laika gaitā ir ticis tā vai citādi «privatizēts». Frīdrihs Augusts fon Hajeks [11] gan savā Otrā pasaules kara laikā drosmīga un patiesa liberālisma garā sarakstītajā grāmatā «Ceļš uz dzimtbūšanu» [12], gan savas garās dzīves pēdējā darbā – «Liktenīgā iedomība. Sociālisma kļūdas» [13] atzīmēja, ka, jaucot ļaužu prātus, divdesmitā gadsimta sociālisti apzināti veica manipulācijas ar valodu, vietām sajaucot jēdzienus, vietām piešķirot tiem citu izpratni, citiem vārdiem sakot, reformējot valodu jeb, citiem vārdiem sakot, izveidojot tā devēto Newspeak. Vienlaicīgi viņi piesavinājās arī vārdu «liberālisms».

Par piemēru minot ASV, F. Hajeks norādīja: «tas kļuvis par amerikāņu kreiso kustību kamuflāžas daļu (ko ļoti veicina daudzu cilvēku aprobežotība, kuri tiešām tic brīvībai) un sāka nozīmēt jebkuras valsts kontroles formas atbalstu. Mani joprojām pārsteidz, kāpēc tie amerikāņi, kas patiesi tic liberālām vērtībām, atļāva kreisajiem piesavināties šo praktiski neaizstājamo terminu, un pat palīdzēja to viņiem izdarīt, uzsākot izmantot to kā lamu vārdu.» [14] 

Papildus tam F. Hajeks pauda viedokli, ka «tas pats attiecas arī uz eiropeiskām politiskām partijām, kuru centri vai nu dēvē sevi par liberāļiem (kā Lielbritānijā), vai nu pretendē uz to, lai viņus par tādiem uzskatītu (kā Rietumvācijā), un turklāt bez jebkādas svārstīšanās ienāk koalīcijās ar atklāti sociālistiskām partijām. Vēl pirms 25 gadiem es gaudos (1960, Pēcvārds), ka liberālim [Viljama] Gledstona [15] izpratnē kļuva gandrīz neiespējami dēvēt sevi par liberāli, pie tam neradot iespaidu, it kā viņš [būtu] sociālisma piekritējs. Vārdu sakot, tas nebūt nav jaunums: vēl 1911. gadā L. T. Hobhauss [16] publicēja grāmatu ar nosaukumu «Liberālisms», ko pareizāk būtu nosaukt «Sociālisms», savukārt drīzumā nāca klajā arī cits viņa darbs, kam tika piešķirts nosaukums «[S]ociālā taisnīguma [e]lementi» (1922)» [17].

Turklāt F. Hajeks norādīja, ka tieši «[Kārlim] Marksam [18] mēs esam parādā [..] par [jēdzienu] samainīšanu [, proti,] termins «sabiedrība» sāka apzīmēt valsti (jeb piespiedu aparātu, par ko viņš īsti arī runā) – [tas bija] mutvārdu triks, kas domāts [, lai] iedvest[u] mums, ka apzināti var regulēt indivīdu darbības, nepiespiežot viņus, bet ar kaut kādu labvēlīgāku un maigāku paņēmienu. [..] «Valsts» savukārt – jeb, pareizāk sakot, «valdība» – apzīmējums, kas līdz [Frīdriham] Hēgelim [19] angļu valodā bija vispārpieņemts (un taisnīgāks) – [K.] Marksam acīmredzot [šķita] jau [par] pārāk atklāti savieno[tu] ar varas ideju. Tajā pašā laikā izplūdušais termins «sabiedrība» ļāva viņam uzskatīt, it kā «sabiedrības» valdīšana nodrošinās noteikta veida brīvību.» [20]

Citiem vārdiem sakot, vismaz Latvijas gadījumā, izskatās, ka visdažādākā politiskā spektra spēki var dēvēt sevi kā vien vēlas, bet tas nemaina lietas būtību, jo realitātē jebkurā gadījumā ārā lien tieši sociālistisku uzskatu un praktiskās rīcības «āža kāja». Saprotama, protams, ir distancēšanās no nosaukuma «sociālisms», ievērojot elektorāta piedzīvoto vai pārmatoto alerģiju pret visu, kas saistīts ar padomju sociālistiskā režīma formu. 

Taisnības labad jānorāda, ka Latvijai tas nav nekas jauns. Prof. Aivars Stranga par spīti tam, ka šo jautājumu nav pieņemts plaši apspriest, pamatoti norādīja, ka arī Kārļa Ulmaņa [21] «saimniecības modeli tomēr būtu jādefinē, izmantojot «sociālistisku» terminoloģiju – nacionāli – birokrātisks valsts sociālisms, kura prioritāte bija sadalīšana» [22], kas galu galā «atviegloja Latvijas sov[j]etizāciju [23] 1940. gadā» [24].

Patiesībā šī brīža globālajā mainstrīmā [25] politiķi patiesībā jau ir predestinēti [26] kļūt par savdabīgiem homo dividens [27] – taisnīgas sadales vai pārdales solītājiem − labākajā gadījumā cilvēku grupām, ļaunākajā − plašākām masām, kuras sevi jau apriori uzskata par upuriem sociālai netaisnībai, jebkāda veida diskriminācijai u. tml. 

Zīmīgi arī, ka pat vēl 19.gs. beigās Gustavs Lebons [28] savā 1896. gada darbā «Sociālisma psiholoģija» norādīja, ka «[n]eveiksminieki, nesaprastie, advokāti bez prakses, rakstnieki bez lasītājiem, aptiekāri un ārsti bez pacientiem, pieticīgi apmaksāti pasniedzēji, dažādu diplomu īpašnieki, kuri nav atraduši nodarbošanos, kalpotāji, kurus saimnieki atzinuši par nederīgiem utt. ‒ tāda ir īsto sociālisma sekotāju būtība. Patiesībā viņi maz interesējas par doktrīnām. Viss, par ko viņi sapņo, tas ir – varmācīgi radīt sabiedrību, kurā viņi būtu saimnieki.» [29] Te vietā atrunāt, ka jebkuras analoģijas un saistība ar mūsdienām ir tikai sakritība.

Arī R. Skrutons bija nesaudzīgs sociālistu kritiķis. Piemēram, vienā no savām grāmatām, kurai tiks arī sīkāk veltīta uzmanība, viņš izteica viedokli, ka «kreisie politiķi ir politiķi ar mērķi: jūsu vieta aliansē tiek vērtēta pēc tā, cik ļoti jūs esat gatavs iet «sociālā taisnīguma» vārdā, lai arī kā tas būtu definēts. Konservatīvisms – vismaz tāds, kas ir britu tradīciju konservatīvisms – ir politika [, kas vērsta uz] paražām, kompromisu un pārdomātiem lēmumiem. Konservatīvajiem politiskas apvienības tiek aplūkotas tādā pašā veidā kā draudzība: tām nav galvenā mērķa, bet tas mainās dienu no dienas saskaņā ar iepriekš neparedzamu sarunas loģiku. Tādējādi ekstrēmisti kopīgā aliansē ar konservatīvajiem ir izolēti, ekscentriski un pat bīstami.» [30]

Cita starpā R. Skrutons arī bija padziļināti pētījis F. Hajeka politiskos un ekonomiskos uzskatus. Kā konstatēja R. Skrutons, tad ar grāmatu «Ceļš uz dzimtbūšanu» F. Hajeks kļuva par konservatīvo intelektuālo varoni. [31] Lai gan pats F. Hajeks bija sevi identificējis kā klasisko liberāli, tomēr «tieši [F.] Hajeks ir tas, kuram mēs esam parādā par vissvarīgāko common-law taisnīguma konservatīvo aizstāvēšanu» [32].

[Turpinājums sekos]

[1]         Oriģ. − «Всячески избегайте приписывать себе статус жертвы. Каким бы отвратительным ни было ваше положение, старайтесь не винить в этом внешние силы: историю, государство, начальство, расу, родителей, фазу луны, детство, несвоевременную высадку на горшок и т. д. В момент, когда вы возлагаете вину на что-то, вы подрываете собственную решимость что-нибудь изменить.» Sk. piemēram, Стуков А. Н. Собрание поучительных историй и изречений. [B.v.]: Litres

[2]         Josifs Brodskis (Ио́сиф Алекса́ндрович Бро́дский, 1940−1996) – ebreju izcelsmes krievu dzejnieks un esejists, 1987. gadā ieguva Nobela prēmiju literatūrā. 1964. gadā arestēts, apsūdzēts, pēc tam izsūtīts uz darba nometni Krievijas ziemeļu reģionā. Vēlāk PSRS un ārvalstu sabiedrībā pazīstamu personu spiediena dēļ atbrīvots, taču 1972. gadā izraidīts no PSRS. Pēc aizbraukšanas no PSRS uzsāka dzīvi ASV, turpinot rakstīt dzeju un prozu, kā arī pasniegt dažādās universitātēs. Atzīts par savas paaudzes spilgtāko dzejnieku.

[3]         Piemēram, Valsts prezidents Egils Levits izdala četras «lielās ideju straumes» − liberālismu, nacionālismu, sociālismu un konservatīvismu, savukārt «Jaunās Konservatīvās partijas» valdes priekšsēdētājs Jānis Bordāns norāda tikai trīs – liberālismu, sociālismu, konservatīvismu.

Sk. Beinerte V. Egils Levits: Latvijas ir uz naža asmens. Pieejams: Egils Levits: Latvija ir uz naža asmens [aplūkots 2020. gada 10. jūnijā].

Bordāns J. Konservatīvisms – uz tradīcijām balstīta attīstība. Pieejams: Konservatīvisms – uz tradīcijām balstīta attīstība [aplūkots 2020. gada 10. jūnijā].

[4]         Rudevskis J. Zirneklis, skudra, bite un citi: skats uz dažādiem juristu tipiem. Jurista Vārds, 2014. gada 1. aprīlis, Nr. 13 (815); Rudevskis J. Par Dievu, cilvēku un cilvēktiesību metafizisko dabu. Jurista Vārds, 2010. gada 6. jūlijs, Nr. 27 (622); Rudevskis J. Par Veco Derību, sociāli atbildīgu valsti, demogrāfiju un žēlsirdību. Otrdiena, 2013. gada 25. jūnijs, Nr. 25 (776); Rudevskis J. Juris Rudevskis: Konservatīvisms kā vieduma, tikuma, brīvības, kārtības un veselā saprāta filozofija. Pieejams: Juris Rudevskis: Konservatīvisms kā vieduma, tikuma, brīvības, kārtības un veselā saprāta filozofija [aplūkots 2020. gada 10. jūnijā]; Rudevskis J. Juris Rudevskis: Latvijas sabiedrībā vārdam konservatīvs nav negatīvas nokrāsas. Pieejams: Juris Rudevskis: Latvijas sabiedrībā vārdam konservatīvs nav negatīvas nokrāsas [aplūkots 2020. gada 10. jūnijā].

[5]         Rudevskis J. Juris Rudevskis: Konservatīvisms kā vieduma, tikuma, brīvības, kārtības un veselā saprāta filozofija. Pieejams: Juris Rudevskis: Konservatīvisms kā vieduma, tikuma, brīvības, kārtības un veselā saprāta filozofija [aplūkots 2020. gada 10. jūnijā].

[6]         Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche, 1844−1900) – vācu filozofs, filologs un psihologs.

[7]         Ницше Ф. Шопенгауэр как воспитатель. В: Ницше Ф. Странник и его тень. Москва: Азбука, 1994, с. 18.

[8]         Konservatīvisms – politiska doktrīna, kuras pamatvērtības ir tradicionālas institūcijas un prakses, dodot priekšroku vēsturiskajam mantojumam nevis abstraktumam un ideālismam. Konservatīvie atbalsta pakāpenisku attīstību, nepārtrauktību un stabilitāti. Konservatīvisms kā politiska kustība sāka nostiprināties 18. gadsimta beigās kā reakcija uz Lielo Franču revolūciju (1789−1799). Jēdziens «konservatīvisms» tika ieviests 1815. gadā un to ieviesa tikko atjaunotās Burbonu monarhijas atbalstītāji. Par tā autoru tiek uzskatīts Fransuā Renē (Francois-Rene, vicomte de Chateaubriand, 1768−1848). 1830. gadā britu politiķis un rakstnieks Džons Krokers (John Wilson Croker, 1780−1857) šo terminu izmantoja, lai aprakstītu britu Toriju partiju, savukārt Džons Kalhūns (John Caldwell Calhoun, 1782−1850) terminu lietoja attiecinot to uz ASV. Par spilgtāko konservatīvo pārstāvi un pamatlicēju tiek uzskatīts Edmunds Bērks (Edmund Burke, 1729−1797). Sk. Viereck P., Ball T., Dagger R., Minogue K. Conservatism. Political philosophy. Pieejams: Intellectual Roots Of Conservatism [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[9]         Rodžers Skrutons (Roger Vernon Scruton, 1944−2020) – britu filozofs, rakstnieks, domātājs.

[10]      Sk. The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: The Roger Scruton interview: the full transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[11]      Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek, 1899−1992) – austriešu/britu ekonomists, politikas filozofs, ieguvis doktora grādu tieslietās un politikā, 1974. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā.

[12]      Хайек Ф. Дорога к рабству. Москва: Астрель, 2012. 317 c. Hayek F.A. The Road to Serfdom. New York, London: Routledge, 2014, 282 p.

[13]      Хайек Ф.А. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992. 304 с. Hayek F.A. The Fatal Conceit: The Errors of Socialism. Chicago: University of Chicago Press, 1989, 180 p. Sk. arī Хайек Ф. Право, законодательство и свобода. Современное понимание либеральных принципов справедливости и политики. Москва: ИРИСЭН, 2006, 644 с. Hayek F.A. Law, Legislation and Liberty. A new Statement of the Liberal Principles of Justice and Political Economy. Vol. 3. London: Routledge, 1982, xxi, 180; 191; 244 P.

[14]      Хайек Ф. Дорога к рабству. Москва: Астрель, 2012, 21.−22. lpp.

[15]      Viljams Gledstons (William Ewart Gladstone, 1809−1898) – britu politiķis, Liberālās partijas pārstāvis, četras reizes bija Lielbritānijas premjerministrs (1864−1874; 1880−1885; 1886−1886; 1892−1894). V. Gledstona tēvs bija vergu tirgotājs, kā rezultātā arī V. Gledstons tiek saistīts ar vergu tirdzniecību. Šī brīža anti-rasistisko protestu situācijā Liverpūles Universitāte jau paziņojusi, ka plāno pārdēvēt ēku, kas nosaukta V. Gledstona vārdā, izrādot solidaritāti pasaules pret-rasisma kustībām un neatbalstot V. Gledstona saistību ar vergu tirdzniecību. Sk. William Gladstone: University of Liverpool to rename building over slavery links. Pieejams: William Gladstone: University of Liverpool to rename building over slavery links [aplūkots 2020. gada 12. jūnijā]; Farāžs zaudē darbu radio pēc debatēm ap vergu tirgoņa pieminekļa nogāšanu. Pieejams: Farāžs zaudē darbu radio pēc debatēm ap vergu tirgoņa pieminekļa nogāšanu [aplūkots 2020. gada 12. jūnijā]. Tajā pašā laikā vēsturnieki vēl aizvien diskutē par V. Gledstona viedokli saistībā ar vergu tirdzniecību un vergu dzīves apstākļiem. Sk. Quinault R. Gladstone and Slavery. The Historical Journal, Jun 2009, Vol 52., No. 2., Cambridge University Press, 363.−383.

[16]      Leonards Hobhauss (Leonard Trelawny Hobhouse, 1864−1929) – britu liberālās politikas teorētiķis un sociologs, tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem un vadošajiem sociālā liberālisma oponentiem.

[17]      Хайек Ф.А. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, c. 191.

[18]      Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx, 1818−1883) – ebreju izcelsmes vācu filozofs, sociālisma pamatlicējs.

[19]      Georgs Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel, 1770−1831) – vācu filozofs.

[20]       Хайек Ф.А. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, c. 188.−189.

[21]       Kārlis Ulmanis (1877–1942) – Latvijas politiķis, Latvijas Republikas prezidents, 1934. gada 15. maijā sarīkoja apvērsumu, kura rezultātā Latvija kļuva par autoritāru valsti.

[22]       Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums: demokrātijas likten̦i Latvijā. Rīga: Preses nams, 1994, 128. lpp.

[23]      Prof. A. Stranga lieto jēdzienu «sovetizācija». Autori vadījās pēc Latvijas vēstures enciklopēdijā atrodamā lietojuma – «sovjetizācija». Avots: Elektroniskā Latvijas vēstures enciklopēdija. Pieejams: Latvijas sovjetizācija [aplūkots 2019. gada 2. septembrī].

[24]      Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums: demokrātijas likten̦i Latvijā. Rīga: Preses nams, 1994, 135. lpp.

[25]      Mainstream – terminam ir vairākas nozīmes dažādās vārdnīcās. Parasti izmantotā nozīme – uzskatāms par normālu, satur un izmanto idejas, ko pieņem lielākā daļa sabiedrības. Saskaņā ar Oksfordas angļu vārdnīcu pirmo reizi šis termins lietots 1599. gadā etimoloģijas grāmatā kā divi dažādi vārdi «main» jeb galvenā un «stream» jeb straume, aprakstot upes plūšanu. Savukārt 1938. gadā konstatēts jau vārds «mainstream», toties medijos aktīvi izmantots sākot ar 90to gadu beigām. Sk. On the origin and useage of «mainstream». Pieejams: On the origin and usage of ‘mainstream’! [aplūkots 2020. gada 3. aprīlī]. Oxford English Dictionary. Pieejams: Oxford English Dictionary [aplūkots 2020. gada 3. aprīlī]. Cambridge Dictionary. Pieejams: mainstream [aplukots 2020. gada 3. aprīlī].

[26]      Predestinācija [lat. praedestination iepriekšnolemtība] – 1. iepriekšēja nolemtība; 2. rel. Mācība par to, ka cilvēces, Visuma un katra cilvēka dzīves attīstība notiek saskaņā ar Dieva gribu. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca.Sast. I. Andersone, D. Dāvidsone, A. Cebura un citi. Avots: 2005, 646. lpp.

[27]      Pēc konsultācijas ar latviešu vēsturnieku, vēstures doktoru, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru, kurš ir specializējies antīkās pasaules vēsturē, profesoru Hariju Tumanu (1967) politiķi-sadalītāju latīņu valodā visprecīzāk varētu nodēvēt tieši kā homo dividens = cilvēks, kas sa/dala.

[28]      Gustavs Lebons (Charles-Marie Gustave Le Bon, 1841–1931) – franču psihologs, sociologs, antropologs, vēsturnieks.

[29]      Sk. Лебон Г. Психология социализма. Санкт-Петербург: Макет, 1995, с. 85.

[30]      Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, 5. p.

[31]      Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St. Martin’s Press, 2018.

[32]       Ibid.