Biroja Blogs

04.11.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs un Mg. iur. Signe Skutele

Post Scriptum rakstu sērijai par Seru Rodžera Skrutonu [Vai Latvijā patiešām ir kāda konservatīva politiskā partija?]

Pārlasot nule kā pabeigto rakstu sēriju «Konservatīvisms R. Skrutona izpratnē», autori pieļauj iespēju, ka prasīgāks lasītājs varētu palikt neapmierināts ar to, ka šis projekts netika pabeigts ar tradicionālo kopsavilkumu, kurā būtu ietvertas arī atbildes uz iepriekš izvirzītajām hipotēzēm. Jāatzīst, ka patiešām, vēl ievadot šo rakstu kopu, autori norādīja, ka, «iespējams, ir pilnīgi pamatots jautājums, vai nav tā, ka jēdzienu «konservatīvisms» līdzīgi kā «liberālisms» laika gaitā «privatizēja» ļaudis, kuriem ar to nav ne mazākā sakara?» [1] Būtībā to pašu jautājumu pilnīgi droši varētu uzdot arī šādi: «vai Latvijā vispār ir kāda patiešām konservatīva politiskā partija?» 

Jāpaskaidro, ka autori nevēlējās pretendēt uz absolūto jeb pēdējo patiesību, tādēļ secinājumu izdarīšanu bija pilnībā atstājuši lasītāju ziņā. Taču gandrīz katrā rakstā, izdarot bez sava viedokļa uzspiešanas attiecīgās atsauces arī uz aktualitātēm Latvijā un citviet pasaulē, domājams, ka autori pietiekami skaidri pauda arī savu pozīciju. Tomēr nenoliedzami, ka minētais hipotētiskais pārmetums, iespējams, varētu būt arī vietā, jo lasītājam nereti vairāk tīk skaidras un nepārprotamas atbildes. Diemžēl, vismaz autoriem, atbilde nav iepriecinoša. Ļoti diplomātiski izsakoties, autoru ieskatā, tādas partijas, kas izprastu konservatīvismu kā to apzinājās R. Skrutons, Latvijā nav un diez vai tādai arī būtu lemts kļūt par ietekmīgu politisko spēku, ievērojot veselu virkni ar objektīviem iemesliem. 

Taču raksti nemaz nebija par to. Galu galā, arī pats R. Skrutons konservatīvu politisko partiju nemaz neuzskatīja par pašmērķi jeb obligātu priekšnosacījumu, lai sekmīgi varētu pastāvēt sabiedrība, nācija un valsts.

Konstatējot, ka paražas, institūcijas un tās dzīves formas, no kurām cilvēki bija atkarīgi vienā vai otrā veidā, modernajā pasaulē tiek apdraudētas, R. Skrutona ieskatos, aktuāls palika vienīgi jautājums, kā šīs lietas varētu aizsargāt un vai kāds politiķis varētu kaut ko darīt, lai sniegtu tām atbalstu. Un šādā kontekstā konservatīvais ir nevis tas, kurš ietilpst partijā, kuras nosaukumā ir vārda «konservatīvs» sakne jelkādā locījumā vai vārdu savienojumā, bet gan tas, kurš atbild: jā, tās vajag un var aizsargāt. Citiem vārdiem sakot, viss, ko īsts konservatīvais var darīt, ir vienīgi paplašināt telpu, kurā pilsoniskā sabiedrība var uzplaukt, un aizstāvēt vērtības, kuras nes līdzi autoritāti, mieru un dalības sajūtu. Taču tas nevar atnākt un arī neatnāk caur kādu politisko programmu. [2] 

Tātad secinājumi par tamlīdzīga konservatīva politiska spēka esamību Latvijā būtu izdarāmi, vispirms jau atbildot uz ļoti vienkāršu vispārēju jautājumu, vai šobrīd kāds no tiem, kas pretendē uz šo nosaukumu, patiešām cenšas paplašināt telpu, kurā uzplaukst pilsoniskā sabiedrība, vienlaikus nesot autoritāti, mieru un dalības sajūtu, turklāt atbildi meklējot nevis vārdos, bet gan darbos, proti, faktos.

Otrkārt, secinājumi konstatējami arī no sevi par «konservatīvajiem» dēvējošiem attieksmes pret tādu fundamentālu vērtību kā individuālo brīvību. Droši vien jāpaskaidro, ka ar «individuālo brīvību» rakstu sērijas autori nesaprot gluži šauru prāta un apziņu demonstrējošu egoismu, piemēram, matiem plīvojot, ar maksimālu ātrumu triekties ar stāvdrāzi vai velosipēdu pa gājēju ietvēm, anonīmi gānīties tīmeklī, skaļi klausīties mūziku vēlās vakara stundās vai nakts laikā, nomest plastmasas pudeli vai kārumu iesaiņojumus mežā vai pludmalē, noārdot pašas elementārākās un tādēļ civilizētā sabiedrībā it īpaši tik nepieciešamās cilvēciskās distances, kuru ievērošana garantē citu līdzcilvēku drošu individuālās dzīves sfēru. «Individuālā brīvība» droši vien īsti nav arī apzināta sevis pakāpeniska novešana līdz jebkādam absolūti nejēdzīgam stāvoklim, un pēc tam vēl pretendējot uz sociālo atbalstu un līdzjūtību patiesībā par paša pret sevi (un reizēm arī apkārtējiem) veiktajām degradējošām darbībām. Šo uzskaitījumu acīmredzot varētu vēl ilgi turpināt. Tomēr, jāpiekrīt, ka šāda izvēles brīvība jau ir tuvāka tās pamatbūtībai. Šeit gan vienīgi jānorāda, ka pastāv atruna − tamlīdzīgai izvēlei būtu pilnā mērā jāseko arī attiecīgām konsekvencēm, tostarp nelokāmi izpaužoties arī jau gluži materiāli. 

Tādēļ, iespējams, šeit vietā būtu vēlreiz paskaidrot, «konservatīvo intelektuālā varoņa» [3] Frīdriha fon Hajeka [4] vārdiem sakot, ka «brīvība kā politiskais institūts radās nevis no «cilvēku tieksmes pēc brīvības, ar to domājot tikai atbrīvošanos no ierobežojumiem, bet gan no tieksmes norobežot kaut kādu drošu individuālās dzīves sfēru» [5], ar to vispirms saprotot privātīpašumu un ģimeni. Turklāt garā evolūcijas ceļā cilvēki ne tikai intuitīvi konstatēja, bet pat empīriski pārliecinājās, ka šis individuālās dzīves norobežošanas mērķis, tajā skaitā, dabiskas konkurences ceļā iegūstot tam nepieciešamo materiālo nodrošinājumu (nav svarīgi, vai to dēvēt par pārticību vai bagātību) vienlaikus ar pienācīgu jeb efektīvu tā aizsardzību, ir sasniedzams, vienīgi sekojot morālām praksēm (ja gribat, – reliģiskai tradīcijai). Svarīgas šo prakšu sastāvdaļas, kas sekmēja kapitālisma attīstību, cita starpā bija arī taupība un līgumsaistību izpilde.

F. Hajeks aprakstīja arī cilvēku attieksmi pret šādām praksēm, proti, nereti izjusto naidu, jo racionāli «apjēgt to nozīmīgumu viņi parasti nevar, pierādīt to vērtīgumu nespēj. Tomēr šīs paražas pietiekoši ātri izplatījās, pateicoties evolucionārās atlases darbībai, kas nodrošina, kā izrādījās, tieši to grupu, kas vadījās no tām, skaita un bagātuma apsteidzošu pieaugumu. Šādu prakšu nevēlama, piespiedu, pat slimīga ieaudzināšana turēja šādas grupas kopā, atviegloja tām pieeju pie visāda veida vērtīgas informācijas un ļāva «dzimt un vairoties, un piepildīt zemi, un valdīt to» (Radīšanas grāmata, 1:28 [6]) Šis process acīmredzot joprojām ir cilvēku evolūcijas vismazāk saprotama un novērtēta īpatnība.» [7] Tomēr kļūdains ir priekšstats, ka tamlīdzīga individuālās dzīves sfēras (brīvības) norobežošana, kas vienlaicīgi balstās ģimenes un privātīpašuma institūtu nostiprināšanā vienlaicīgi nozīmē sociālu bezatbildību vai nežēlīgu ekspluatāciju, kā to cenšas iztēlot sociālisti.

Par sociāli atbildīgu sabiedrību tika diskutēts jau seno ebreju kultūrā, proti, «no sociālās puses Mozus tiesību tāpat kā citu Seno Austrumu tiesību sistēmu pamatā bija koncepts par tiesību aizsargājošo funkciju sabiedrībā, tāpēc tajās bija iestrādātas papildu garantijas nabadzīgo, atraitņu un bāreņu interešu aizsardzībai. Pat vēl vairāk, atšķirībā no citām Seno Austrumu tiesību sistēmām, Mozus tiesības paredzēja aizsardzību arī citām mazaizsargāto personu grupām: piemājotājiem, kalpiem un kalponēm, vergiem, atkārtoti atgādinot izraēļiem svētajos rakstos, ka viņi paši reiz ir bijuši paverdzināti Ēģiptē» [8]. Visi ierobežojumi un pienākumi bija kolektīva jeb visas sabiedrības interešu labā, līdz ar to «Torā tika veidots visu mozus ticīgo kā sociāli atbildīgas sabiedrības koncepts» [9]. 

Senie ebreji iestājās par juridisko taisnīgumu, bagāto un nabadzīgo solidaritāti un Dieva tiesību sistēmu, kurā «pārtikušie bija atbildīgi par trūcīgajiem, proti, viņiem bija pienākums cienīt trūkumcietējus un dalīties savos labumos ar tiem» [10]. Taču te ir jānorāda svarīga atruna.

Nekāda iecietība netika izrādīta pret to, kurš bija pārkāpis Dieva noteiktos ierobežojumus un aizliegumus. Tie bija atbilstoši jāsoda − «ja izrādītos, ka tā ir patiesība un negausība patiešām izdarīta Israēla vidū, tad tev būs izvest to vīru vai to sievu, kas šo grēku ir izdarījusi, savos vārdos, vīru vai sievu, un tie ir jānomētā ar akmeņiem, lai mirst» [11]. 

Piemēram, mātēm un tēviem tika noteikts, ka tādus dēlus ir jāved uz tiesu un jāsaka: «šis ir mūsu spītīgais un nepaklausīgais dēls, viņš neklausa mūsu balsij, viņš ir rijējs un dzērājs» [12]. Bet pēc tam «visiem viņa pilsētas iemītniekiem tas ir jānomētā ar akmeņiem, ka viņš mirst. Tā tev jāiznīdē ļaunums no sava vidus, ka viss Israēls to dzird un bīstas» [13].

Vadoties no šīm analoģijām, F. Hajeks tādēļ arī pamatoti apgalvoja, ka «mēs varam palīdzēt vārgiem un vājajiem, zīdaiņiem un veciem cilvēkiem, bet izpildoties vienam nosacījumam: ja [visi] saprātīgi pieauguši cilvēki pakļaujas bezpersoniskai disciplīnai, kura arī dod mums tādu iespēju.» [14] Līdz ar to saprotams, ka arī konservatīvajiem, par virsmērķi paliekot nodalītai individuālai dzīves sfērai (lasīt: privātīpašums un ģimene), kura gluži kā universālas morālās vērtības vienlaikus ir svētas un neaizskaramas. Tāpēc pilnīgi dabiski būtu jāpiemīt šādā tradīcijā balstītai neiecietībai pret tiem, kuri tamlīdzīgu bezpersonisku disciplīnu aicina atcelt vai gluži vienkārši ignorē.

Domājams, ka šeit nav nepieciešams vēlreiz atgriezties pie rakstu sērijā daudzviet citētajiem R. Skrutona izteikumiem, ka sociālistu uzbrukumu mērķis tādēļ arī ir tādas tradicionālās vērtības kā ģimene un privātīpašums, kas, sociālistu ieskatos, neļaujot pilnībā «atbrīvoties» no ekspluatācijas un ierobežojumiem.

Līdz ar to individuālas sekošanas «bezpersoniskai disciplīnai» vietā piedāvātais morālais relatīvisms jeb drīzāk «konstruētā morāle», F. Hajeka ieskatā, pašsaprotami atnes sevi līdzi arī pakāpenisku pārticības mazināšanos, un kas galu galā var novest pie vispārējas nabadzības, lai kā to sociālisti necenstos iztēlot (racionalizēt) kā «saprātīgu» pašierobežošanos. Vēlreiz atgriežoties pie vienas no F. Hajeka minētajām morālajām praksēm, proti, taupības, acīmredzot jānošķir piespiedu taupības nabadzībā no apzinātas taupības, ka vērsta uz kapitāla vairošanu, nododot to tālāk no paaudzes paaudzē. Saprotams, ka arī šeit sociālistiem ir savs vērtējums: mantkārība, savukārt, vārds īpašums nereti tiek lietots ar negatīvu piekrāsu.

Tādēļ, atgriežoties pie jautājuma par «konservatīvismu» Latvijā, atliek vienīgi retoriski uzdot testa jautājumu, vai tie, kuri sevi dēvē par «konservatīvajiem», patiešām ciena privātīpašumu un individuālās dzīves sfēru, un ja jā, tad, kas politiski ir ticis darīts, lai pārvarētu klaji sociālistiskās klišejas un aizspriedumus. 

Viens no raksta autoriem, kā aizstāvis praktizējot krimināllietās, var vienīgi paust savus personiskos novērojumus, ka iegūt izmeklēšanas tiesneša atļauju iekļūt personas individuālajā sfērā vai arestēt īpašumu, ir nesamērīgi viegls izmeklēšanas iestāžu uzdevums, turklāt praktiski bez cerībām šādu lēmumu apstrīdēt augstākas instances tiesā. Un tas ir visnotaļ simptomātiski. 

Individuālās dzīves sfēras nonivelēšanas procesu, kas patiesībā nozīmē spiestu nepieciešamību dzīvot aizvien pieticīgāk, uzskatāmi parāda arī kaut vai pēdējā laikā aizvien uzkrītošākās kop-lietošanas tendences («kop-braukšana», «kop-ēšana» ar pilnīgi konkrētām nākotnes vīzijām par individuālo transportlīdzekļu izzušanu [15] u.tml.), kas kā tendence kādā brīdī varētu arī transformēties par aicinājumu «kop-dzīvošanai» komunālajos dzīvokļos – tipiskā padomju sociālistiskās realitātes parādībā. Šādu kolektīvo askētisko ideālu ieprogrammēšana būtībā ir solis uz vienlīdzību nabadzībā, par ko brīdināja F. Hajeks, asi kritizējot sociālistu domāšanas veidu. 

Bez minētajām morālajām praksēm, F. Hajeka ieskatā, pastāv vēl viens svarīgs aspekts. Šīs individuālās dzīves norobežošana, nevar notikt nekā citādi, kā vien ar produktu sadali ar tirgus konkurences palīdzību, jo «objektīvi nepastāv nekāds cits veids kā informēt indivīdus par to, kur katram no viņiem ir jāvirza savas pūles, lai viņa ieguldījums kopīgā produkta radīšanā būtu maksimāls» [16]. To F. Hajeks dēvēja par «cilvēciskās sadarbības paplašināto kārtību», kas, viņaprāt, ne pārāk veiksmīgi laika gaitā tika nodēvēts par kapitālismu. Patiesībā šādi saprasts kapitālisms ir pastāvējis kopš mūsu civilizācijas pirmsākumiem un nevis kopš 16.–17. gadsimta, kā to interpretē marksisti un vairāk vai mazāk slēpti viņu sekotāji. Turklāt F. Hajeks uzskatīja, ka tieši no šī fenomena bija atkarīga ne tikai mūsu civilizācijas rašanās, bet arī turpmākā tās saglabāšana. Tādēļ mūsu civilizācijas izprašanai ir nepieciešams apjaust, ka šī paplašinātā kārtība jeb, ja gribat, kapitālisms izveidojās nevis apzinātas ieceres vai cilvēka nodoma realizācijas rezultātā, bet gan spontāni. Proti, tas radās no netīšas sekošanas noteiktām tradīcijām un, galvenokārt, morālām praksēm, tām joprojām paliekot cilvēku evolūcijas vismazāk saprotamai un novērtētai īpatnībai. [17] 

Līdz ar to šeit, treškārt, izvirzās arī jau nedaudz iepriekš minētais jautājums par attieksmi pret tamlīdzīgām cilvēces eksistenci nodrošinošām morālām praksēm jeb universālām morāles normām kā vērtību.

Saprotams, ka pēdējais nav jautājums, piemēram, par attieksmi pret LGBT+ kopienu, ar ko šobrīd bezmaz vai ar neslēptu patosu mēdz sevi izcelt uz «konservatīvisma» nosaukumu pretendējošie epigoņi [18]. [19] Ir visai amizanti aplūkot šo «konservatīvo» izteiktos viedokļus par morāli un ētiku, pārmetot tās neesamību vai neatbilstību «tradicionālām» dogmām. Patiesībā, autoru ieskatā, pastāv katastrofāla vispārējā attieksme pret cilvēces eksistenci nodrošinošām morālām praksēm (vismaz F. Hajeka izpratnē), kam šobrīd jau nav nekāda tieša sakara ar personas seksuālo orientāciju. Diez vai jelkādi par «konservatīviem» dēvēti «risinājumi» šajā ziņā arī vairs varētu būt panaceja [20]. 

Domājams, ka šobrīd jebkurš ekonomiski aktīvs un inovatīvs cilvēks (vienalga ar kādu seksuālu orientāciju), kurš rada darba vietas, pelna un secīgi investē tautsaimniecībā ir daudzkārt lielāks konservatīvais nekā pret LGBT+ kustību pārņemts frustrēts politiķis vai ierēdnis, kurš savā dzīvē nav radījis nevienu darba vietu un nemaz negatavojas to darīt, savu labklājību saistot vienīgi ar izaugsmi pa karjeras kāpnēm, pašsaprotami, ar nemitīgi evolucionējošu attiecīgā atalgojuma palielināšanu, un kuram tādēļ gluži pašsaprotami šķiet, ka par «slaucamajām govīm» jābūt visiem pārējiem, proti, tiem, kuri nestrādā valsts sektorā. 

Viens no raksta autoriem atceras gadījumu, kad, izskatot apelācijas instances tiesā kādu krimināllietu apsūdzībā par it kā izvairīšanos no nodokļu nomaksas un krāpšanu, prokurore acīmredzot pilnā nopietnībā klātesošajiem nolēma pasniegt biznesa vešanas meistarklasi, norādot, ka komersantam X esot vajadzējis slēgt darījumu ar komersantu Z tieši un nevis ar komersanta Y starpniecību, jo tad valsts budžetā būtu iekasējusi vairāk nodokļu. Taču tā kā tas neesot ticis izdarīts, tad komersants X, pilnā mērā nesamaksājot valstij maksimāli iespējamos nodokļus, esot izkrāpis budžeta līdzekļus. Pieminēšanas vērti šeit nemaz nav patoloģiskie vaimanātāji, kuriem kopš piedzimšanas jau valsts ir kaut ko parādā un kuri arī veido būtisku elektorāta daļu, lai cik tas nebūtu paradoksāli, tiem, kuri šodien dēvē sevi par «konservatīvajiem». 

Tādējādi konservatīvisms šobrīd drīzāk ir gluži praktiska tautsaimniecības un individuālo brīvību nodrošināšana, kas, ievērojot hipertrofēto valsts varas lomu tās regulācijā, attiecīgi to lietojot saprātīgi, paģērētu konsekventu un konkrētu konservatīvismam atbilstošu rīcību – ne tikai izdevumu samazināšanu uzblīdušās ierēdniecības uzturēšanā, bet arī tās skaita drastiskā samazināšanā. Tomēr pašreizējā nodokļu politika aizvien liek domāt par pretējo. [21]

Un kur nu vēl paliek pašreiz aktuālākie jautājumi par totālo līdz absurdam nonākušo kontroli pār privātpersonu norēķinu kontiem bankās, par acīmredzamiem būtiskiem komercdarbības un secīgi – patēriņa ierobežojumiem Covid-19 pandēmijas aizsegā. 

Jebkurā gadījumā, ievērojot iepriekš minēto, praktisko uzlabojumu darbu uzskaitījuma saraksts varētu izveidoties diezgan garš, tajā skaitā, piemēram, novēršot visdažādāko sociālo pabalstu saņemšanas ļaunprātīgu izmantošanu. Taču, saprotams, ka tiem, kuri uzdrīkstētos pacelt roku pret šīm būtībā sociālistiskas valsts «vērtībām», ar lielu varbūtību nākošajās vēlēšanās vairs nedraudētu nepieciešamā minimālā sliekšņa pārvarēšana iekļūšanai likumdevēja varas atzarā. 

Tomēr, kā jau minēts, patiesam konservatīvismam, kas iet kopsolī ar «drošas individuālās dzīves sfēras norobežošanu» vismaz individuālās pārticības ziņā, nav nekā kopīga ar uzspiestu askētisko ideālu un to propagandu, tostarp jebkādu labumu sadali pēc sociālistu piedāvātajiem vienlīdzības principiem. 

Līdz ar to autori nonāk arī pie dažiem secinājumiem. Un pirmais – šie raksti bija domāti kā norāde uz vārda «konservatīvisms» piesavināšanos. Pārfrāzējot R. Skrutona esejas «Blefa kultūra» [22] nosaukumu, tikpat labi Latvijas «konservatīvismu» var nodēvēt par politisku blefu.

Kā izteicās R. Skrutons, «[b]lefošanai nepieciešams, lai starp nodarītāju un upuri pastāvētu zināma līdzdalība; viņi savstarpēji vienojas, ka ticēs tam, kam viņi netic, un jutīs to, ko nav spējīgi just. Pastāv viltus pārliecība, viltus uzskati, viltus kompetence. Ir arī viltus emocijas, kas uzrodas, kad cilvēki degradē formas un valodu, kurā var iesakņoties īstas jūtas – tā ka viņi vairs nespēj pilnībā atšķirt īsto no neīstā. Spilgts piemērs tam ir kičs [23]. Kiča māksla ir nevis reakcija uz reālo pasauli, bet fikcija, kas radīta, lai to aizstātu. Taču kiča radītājam un patērētājam ir jāsadarbojas, vienam otru pārliecinot, ka tas, ko viņi šajā kiča mākslas darbā (vai caur to) sajūt, ir kaut kas dziļš, īsts un svarīgs. [..] Viltus intelektuālis aicina jūs piedalīties viņa pašapmānā, iesaistīties viņa fantāziju pasaules radīšanā. Viņš ir ģeniālais skolotājs, jūs – spožs viņa skolnieks. Blefošana ir sociāla aktivitāte, kurā cilvēki līdzdarbojas, cenšoties aizsegt viņiem nevajadzīgās realitātes šķautnes, un uzmundrina cits citu, demonstrējot savas iluzorās spējas.» [24] Kā saka, šeit nav nedz ko pielikt, nedz – atņemt.

Taču, kā jau autori centās to uzskatāmi parādīt rakstu sērijā, «konservatīvisma» kičs ir krietni vien globālāka problēma nekā pašmāju vietējā mēroga projekts jeb eksperiments, lai gan krietni mazāka nekā tā, ko mūsdienās dēvē par «liberālismu» kičs, kas pratis izvērsties par savdabīgu Trojas zirgu [25] civilizācijas pastāvēšanai akūti nepieciešamu universālu morāles normu pakāpeniskā iznīdēšanā. F. Hajeka vārdiem sakot, tie ir centieni izrēķināties ar tradīcijām, aizvietojot tās ar racionāli konstruētu morāles sistēmu, kuras pievilcība slēpjas tajā, ka solītie rezultāti atbilst cilvēka instinktīvajām tieksmēm. [26]

[1]         Rusanovs E. «Tīzeris» rakstu sērijai par Rodžeru Skrutonu. Pieejams: «Tīzeris» rakstu sērijai par Rodžeru Skrutonu» [aplūkots 2020. gada 3. novembrī].

[2]         Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., P. 135.

[3]         Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St. Martin’s Press, 2018, p. 72-73.

[4]         Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek, 1899-1992) – austriešu/britu ekonomists, politikas filozofs, ieguvis doktora grādu tieslietās un politikā, 1974. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā.

[5]         Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 16.

[6]         Vecā derība. 1. Mozus grāmata. Radīšanas grāmata jeb «Genesis». 9. nodaļa. Dievs slēdz derības ar Nou. Sk. arī 1Moz 1:28. Sk. Bībele ar deitorkanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 18. lpp.

[7]         Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 15.

[8]         Osipova S. Eiropas tiesību vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 243. lpp.

[9]         Turpat, 257. lpp.

[10]      Turpat, 238. lpp.

[11]      Turpat, 245. lpp.

[12]      Turpat, 247. lpp.

[13]      Turpat, 247. lpp.

[14]      Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 260.

[15]      «Esmu pārliecināts, ka drīzumā turēt īpašumā automašīnu liksies tikpat absurdi, cik tagad, piemēram, smēķēt istabā. Karšerings ir nākotne! Paldies Rīdziniekiem par uzticību un atbalstu 3 gadu garumā – Vladimirs Reskājs.» Sk. Carguru paliek 3 gadi! Kā attīstījās auto koplietošana (car sharing) Rīgā?  Pieejams: Kā attīstījās auto koplietošana (car sharing) Rīgā? [pieejams: 2020. gada 3. novembrī].

[16]      Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 88.

[17]      Ibid, с. 15.

[18]      Epigonis [ < gr. epigonos vēlāk dzimušais] – neievērojams zinātnieks, rakstnieks u.tml., kas turpina slavena priekšteča (priekšteču) darbu, taču nemeklē vai nespēj atrast jaunas idejas un ceļus. Sk.  Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Epigonisms – neradoša, nereti sabiedrībā populāras parādības vai personas akla atdarināšana; mākslā un literatūrā – pazīstama virziena, stila, izcila mākslinieka atkārtošana bez oriģinālas pieejas. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 219. lpp.

[19]      Sk., piemēram, Kudors A. Kas Bībelē teikts par homoseksuālismu? Pieejams: Kas Bībelē teikts par homoseksuālismu? [aplūkots 2020. gada 3. novembrī]; Lūsis T. Geji nāk. Pieejams: Geji nāk [aplūkots 2020. gada 3. novembrī].

[20]      Panaceja [lat. panacea < sengrieķu dievietes Panacejas vārds (Panekeia visu dziedinoša)] – universāls līdzeklis pret visām kaitēm; brīnumlīdzeklis, brīnumzāles (sākumā − universālas zāles pret visām slimībām). Sk.  Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 583. lpp.

[21]      Saeima sāks darbu pie nākamā gada valsts budžeta projekta. Pieejams: Saeima sāks darbu pie nākamā gada valsts budžeta projekta [aplūkots 2020. gada 3. novembrī]; Infografika: No nākamā gada paredzētās izmaiņas pašnodarbinātajiem. Pieejams: Infografika: No nākamā gada paredzētās izmaiņas pašnodarbinātajiem [aplūkots 2020. gada 3. novembrī].

[22]      Sal. Skrūtons R. Blefa kultūra. Pieejams: Blefa kultūra [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[23]      Kičs ‒ bezgaumīgs, banāls mākslas darbs, kam raksturīga ārēji efektīga dekorativitāte, kas visbiežāk adresēta estētiski mazattīstītam patērētājam. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone, I. Čerņavska, I. Kalniņa. Rīga: Avots, 2005, 355. lpp.

[24]      Sal. Skrūtons R. Blefa kultūra. Pieejams: Blefa kultūra [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[25]      Pēc sengrieķu leģendas, milzu zirgs, kurā bija paslēpušies ahaju karavīri, kas piedalījās Trojas aplenkšanā; trojieši nenojauzdami ahaju viltību, ieveda zirgu Trojā. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone, I. Čerņavska, I. Kalniņa. Rīga: Avots, 2005, 355. lpp.

[26]          Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 17.