Biroja Blogs

05.08.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs un Mg. iur. Signe Skutele

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Sociālisma kritiķis]

Rodžers Skrutons savos darbos kā premisu identificēja vienu neapšaubāmu pamatpatiesību – cilvēku atkarību vienam no otra, ko savā ideoloģijā ekspluatē arī sociālisms. Veids, kādā mūsu darbības ir savītas kopā, saistot katra likteni ar svešiniekiem, kurus mēs varbūt pat nekad neiepazīsim, ir tik sarežģīts process, ka nekad nevar tikt izārdīts. Drošība, labklājība, pārticība ir cilvēku savstarpējās sadarbības īstenošanā panākts rezultāts. R. Skrutons nenoliedza, ka bez šādas sadarbības cilvēki kļūtu vientuļi, nabadzīgi, riebīgi, nežēlīgi un prasti. [1] Kopumā R. Skrutons uzteic, ka sociālisti to apspriež, tomēr, R. Skrutona ieskatā, sociālisti šo ideju par visas sabiedrības locekļu savstarpējo attiecību nepieciešamību [2] pakārto savām interesēm.

Kā rakstīja R. Skrutons, no idejas par visas sabiedrības locekļu savstarpējo attiecību nepieciešamību sociālisti izsecina, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi un šādai vienlīdzībai ir jāizpaužas arī attiecībā uz dažādām priekšrocībām, kuras var gūt sabiedrības locekļi, kā arī attieksmē pret cilvēkiem pilnīgi visās jomās, nevis tikai attiecībā pret likumu un tiesu. Šādas vienlīdzīgas attieksmes jautājums ir visnotaļ strīdīgs. R. Skrutons norādīja, ka «pret noziedzniekiem neizturas tāpat kā pret likumpaklausīgiem pilsoņiem; pret veciem, trausliem un kropliem cilvēkiem neizturas tāpat kā pret darbspējīgiem» [3]. Tajā pašā laikā sociālims, kā uzskatīja R. Skrutons, tā aizstāvjiem nozīmē tādu politisku programmu, kurā visiem pilsoņiem tiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas, neatkarīgi no citiem apstākļiem, tostarp, vai tās tiek vai netiek izmantotas, neatkarīgi no cilvēka darbaspējām, talantiem u. tml. [4]

R. Skrutons piekrita sociālistiem arī tajā, ka cilvēkiem ir jādara viss iespējamais, lai arī citiem izplatītu priekšrocības, ko sniedz dalība sabiedrībā. Tomēr, R. Skrutona ieskatā, svarīgi piebilst, ka šī palīdzība attiecas uz tiem, kuriem paša spēkiem nav iespējams konkrētās priekšrocības iegūt. [5]

Par sociāli atbildīgas sabiedrības jautājumu diskutēts jau seno ebreju kultūrā. Proti, «no sociālās puses Mozus tiesību tāpat kā citu Seno Austrumu tiesību sistēmu pamatā bija koncepts par tiesību aizsargājošo funkciju sabiedrībā, tāpēc tajās bija iestrādātas papildu garantijas nabadzīgo, atraitņu un bāreņu interešu aizsardzībai. Pat vēl vairāk, atšķirībā no citām Seno Austrumu tiesību sistēmām, Mozus tiesības paredzēja aizsardzību arī citām mazaizsargāto personu grupām: piemājotājiem, kalpiem un kalponēm, vergiem, atkārtoti atgādinot izraēļiem svētajos rakstos, ka viņi paši reiz ir bijuši paverdzināti Ēģiptē» [6]. Visi ierobežojumi un pienākumi bija kolektīva jeb visas sabiedrības interešu labā, tādējādi «Torā tika veidots visu Mozus ticīgo kā sociāli atbildīgas sabiedrības koncepts» [7]. 

Līdz ar to vēl senie ebreji iestājās par juridisko taisnīgumu, bagāto un nabadzīgo solidaritāti un Dieva tiesību sistēmu, kurā «pārtikušie bija atbildīgi par trūcīgajiem, proti, viņiem bija pienākums cienīt trūkumcietējus un dalīties savos labumos ar tiem» [8]. 

Tomēr šeit ir jāņem vērā viena būtiska atruna. Šis juridiskais taisnīgums attiecās uz tiem, kuri iekļāvās vienotā Dieva tiesību sistēmā. Savukārt tie, kuri bija pārkāpuši Dieva noteiktos ierobežojumus un aizliegumus, jeb, Frīdriha Hajeka [9] vārdiem sakot, tie, kas neievēroja zināmas morālas prakses [10], tika atbilstoši sodīti – «ja [..] negantība patiešām izdarīta Israēla vidū, tad tev būs izvest to vīru vai to sievu, kas šo grēku ir izdarījusi, savos vārdos, vīru vai sievu, un tie ir jānomētā ar akmeņiem, lai mirst» [11]. Piemēram, mātēm un tēviem tika noteikts, ka tādus dēlus ir jāved uz tiesu un jāsaka: «šis ir mūsu spītīgais un nepaklausīgais dēls, viņš neklausa mūsu balsij, viņš ir rijējs un dzērājs» [12]. Bet pēc tam «visiem viņa pilsētas iemītniekiem tas ir jānomētā ar akmeņiem, ka viņš mirst. Tā tev jāiznīdē ļaunums no sava vidus, ka viss Israēls to dzird un bīstas» [13].

F. Hajeks šo domu izsaka mūsdienīgā valodā – «mēs varam palīdzēt vārgiem un vājajiem, zīdaiņiem un veciem cilvēkiem, bet izpildoties vienam nosacījumam: ja saprātīgi pieauguši cilvēki pakļaujas bezpersoniskai disciplīnai, kura arī dod mums tādu iespēju» [14].

Kā zināms, arī Latvijā šobrīd viena no aktuālākajām tēmām ir jautājums par sociālo taisnīgumu un sociāli atbildīgu valsti.  [15] Turklāt tas notiek arī visaugstākajā politiskajā līmenī. [16] 

Tikmēr R. Skrutons skeptiski uztvēra labklājības valsts ideju. Viņa ieskatos, šādai labklājības valstij ir konstatējami būtiski trūkumi. Pirmkārt, tiek veicināta jauna «apgādājamās šķiras» izveide. Proti, «cilvēki, kuri ir atkarīgi no labklājības maksājumiem, iespējams, vairākās paaudzēs, un kuri ir zaudējuši jebkādus stimulus dzīvot citādāk» [17]. R. Skrutons konstatēja, ka bieži vien pabalstu sistēma tiek veidota tā, ka jebkurš mēģinājums strādāt, lai no šiem pabalstiem izvairītos, noved drīzāk pie ģimenes ienākumu zaudēšanas, nevis iegūšanas, [18] ko izraisa kvalifikācijas samazināšanās vai iemaņu zaudēšana iepriekšējās dīkstāves dēļ. Visbeidzot, dāsno pabalstu sistēma vienīgi vairo cilvēciski saprotamo slinkumu un motivācijas trūkumu. R. Skrutons norādīja, ka pat tiekot atalgoti ārlaulībā dzimuši bērni (jāuzver, ka R. Skruotns augstu vērtēja tradicionāli konservatīvo izpratni par ģimeni), izlikšanās par slimu un hipohondrija [19]. 

Otrkārt, defekts, kas ir raksturīgs labklājības sistēmām, kas līdz šim ir attīstījušās, ir to atvērtais budžets, proti, izmaksas no tā aizvien pieaug. Turklāt šāda sistēma arī sekmē dažādus blakus efektus. Piemēram, bezmaksas veselības aprūpe, kas pagarina populācijas dzīves ilgumu, galu galā, vēlāk tik un tā noved pie arvien pieaugošām veselības sistēmas izmaksām [20]. Šādā veidā, R. Skrutona ieskatos, šobrīd esošie cilvēki aizņemas naudu no nākotnes cilvēkiem, vienlaicīgi jau iepriekš «ieķīlājot» viņu vēl pat neeksistējošos aktīvus. [21]

Savus uzskatus R. Skrutons bieži vien balstīja tajā pieredzē, ko viņš ieguva, saskaroties personīgi ar izteikti sociālistisku valsts pārvaldi. [22] Turklāt R. Skrutons saskatīja cēloņsakarību starp sociālistiskas valsts pārvaldi un tās represīvo būtību.

Piemēram, R. Skrutons uzskatīja, ka Krievijas Oktobra revolūcija [23] patiesībā nebija vērsta pret Aleksandra Kerenska [24] valdību. Būtībā tā tikusi mērķēta pret veiksmīgajiem, pret tiem, kas bija daudz ko paveikuši, lai izceltos viņu laikabiedru vidū.Pēc revolūcijas katrā jomā, katrā institūcijā tika identificēti, ekspropriēti, izsūtīti vai noslepkavoti labākie – augšgalā esošie. R. Skrutona ieskatos, Vladimirs Ļeņins [25] personīgi uzraudzīja, kā tiek eliminēti tie, kurus viņš uzskatīja par labākajiem, uzskatot, ka tieši tas esot veids, kā uzlabot pārējās cilvēku masas stāvokli. Tamlīdzīgs Josifa Staļina [26] ekonomiskās politikas mērķis bija kulaki [27]. Savukārt nacistiem tie bija ebreji, «kuru privilēģijas un īpašums nacistu acīs bija nopirkts par vācustrādnieku šķiras cenu» [28].

Diemžēl starpkaru periodā arī Latvijā bija konstatējamas mazāk represīvas, tomēr politiski ideoloģiski līdzīgas darbības. Kā, runājot par «latviskošanas politiku», norādīja vēsturinieks Aivars Stranga: «t. s. latviskošana faktiski bija privātīpašuma – kuru [Kārlis] Ulmanis [29] nemīlēja un kura iespējām neticēja – aizvietošana ar valsts īpašumu, kuru pārvaldīja latviešu ierēdņi; sākotnēji valsts uzņēmumu veidošana bija domāta, lai samazinātu ebreju, vāciešu un ārzemju uzņēmēju īpatsvaru [..], taču galu galā tā vērsās un vērstos arī pret latviešu privātuzņēmējiem; veidojot «nacionālos uzņēmumus» pat nozarēs, kuras bija pilnīgi saimnieciski sekmīgas» [30]. Tādējādi jāsecina, ka šī politika bija «tendences uz diktatūru pamats», kas iezīmējās kā «Latvijas izvēlētais saimniecības attīstības modelis, kuru raksturoja valsts iejaukšanās saimniecībā un īpašuma vairošana, privāta kapitāla sašaurināšana, vēlme uzburt latvisku kapitālu» [31]. 

Tādējādi K. Ulmaņa laika posmā nacionālos un nacionalizētos uzņēmumus sāka vadīt tikai režīmam lojālas un uzticīgas personas, tas pats attiecās uz t. s. Priekšrocību akcijām, kuras faktiski tika izdalītas varai tuviem cilvēkiem. [32] Savukārt «nelatviskie» uzņēmumi, kas, lai gan sniedza ievērojamus ienākumus un maksāja augstus nodokļus (kā, piemēram, šokolādes fabrika «Laima» vai alus darītava «Tanheizers», kas pēc pārņemšanas pārsaukts par «Aldari»), tika pārņemti valsts kontrolē. [33] Līdz ar to jāpiekrīt, ka «politiskā nacionālisma mērķis ir [bijis vien] monopols uz birokrātiju un ierēdniecību» [34].

Līdz ar to A. Stranga pamatoti izdarīja secinājumu, ka K. Ulmaņa «saimniecisko modeli tomēr būtu jādefinē, izmantojot «sociālistisku» terminoloģiju – nacionāli – birokrātisks valsts sociālisms, kura prioritāte bija sadalīšana» [35], kas rezultātā «atviegloja Latvijas sov[j]etizāciju [36] 1940. gadā» [37].

Šādu «pretbužuāzisk[u] sentiment[a] eksplozij[u]» [38] R. Skrutons pamanīja arī pēckara Francijā, kas, galu galā, esot novedis pie «Sartra [39] «Žans Genets» [40] un Simonas de Bovuāras [41] «Otrs dzimums» [42], [kā arī] sekoja tai pašai loģikai un tikaiestrādāt[s] sešdesmit-astoņi [43] filozofijā» [44]. 

Būtībā R. Skrutonam būtu jāpiekrīt Gustava Lebona [45] viedoklim, ka sociālisti maz interesējas par doktrīnām, jo «viss, par ko viņi sapņo, tas ir – varmācīgi radīt sabiedrību, kurā viņi būtu saimnieki» [46], jeb, Hosē i Gaseta [47] vārdiem izsakoties, viņi ir pārliecināti, «ka ir tiesīg[i] savām traktiera fantāzijām piešķirt virzību un likuma spēku» [48]. 

To, ka, R. Skrutona ieskatos, sociālisti ir ciniski manipulatori un demagogi lieliski parādīja notikumi, kas norisinājās pēc PSRS sabrukuma, kurus R. Skrutons aprakstīja savā rakstā «Nepareizs veids kā izturēties pret [Krievijas Federācijas] prezidentu [Vladimiru] Putinu [49] ».

«Atskatīsimies uz Padomju Savienības sabrukumu viltīgā [PSRS prezidenta Mihaila] Gorbačova [50] kunga laikā. Kāpēc padomju elite pēkšņi un bez īstas priekšnojautas atteicās no varas un klusi atkāpās no valdības? Atbilde ir vienkārša, jo viņu interesēs bija to darīt. Pateicoties [ASV] prezidenta [Ronalda] Reigana [51] stratēģijai un Ziemeļatlantijas aliansei, bija kļuvis skaidrs, ka nebūs iespējams ar spēku sagrābt vērtības, kas atrodas Padomju impērijas rietumos. Taču bija kļuvis skaidrs, ka spēks vairs nav vajadzīgs. Septiņdesmit gadu laikā Padomju Savienība bija izveidojusi spiegošanas un pagrīdes banku sistēmu, kas VDK elitei piešķīra vairāk vai mazāk pilnīgu pārvietošanās brīvību Eiropas kontinentā un drošu privātā finansējuma sistēmu. Jau 1989. gadā augsta ranga virsniekiem, kas pieņēma vadošos lēmumus, piederēja savs īpašums Rietumos un [viņi] bija pārskaitījuši savu daļu no Krievijas iedzīvotāju gadu desmitiem nozagtajiem labumiem uz viņu Šveices banku kontiem.

Pēc tam viņi uzskatīja, ka šo procesu var pabeigt bez papildu izmaksām. Privatizējot padomju ekonomiku sev un pieņemot demokrātiskas valdības masku, elite no komunisma atkāpās glitterati [52] pasaulē. Tagad viņi bija brīvi pasaules pilsoņi, kuri varēja ceļot, iegūt privātīpašumu, iegūt savus nozagtos miljardus un spēlēties ar savām privātajām futbola komandām. Cik stulbi viņi bija bijuši visus šos gadus, ejot līdzi komunistiskās paranojas mantojumam un ticot, ka viņu kā alfa-tēviņu loma bija atkarīga no draudēšanas, iebrukšanas, nomelnošanas un spīdzināšanas, kad visu to varēja panākt, būdams jauks!» [53]

Šajā rakstā R. Skrutons arī norādīja, ka «protams, tas bija nepiedienīgs skats, lai gan ne tik nepiedienīgs, lai vācu elite to atgrūstu. Gluži pretēji, uzaicinot Gerhardu Šrēderu [54] «Gazprom» valdē, [V.] Putins panāca vācu sociāldemokrātu iesaisti spēlē. Visā Eiropā VDK elite ir spējusi izmantot saņemto labvēlību un nopirkt savu ceļu sabiedrībā, kas jau ir sabojāta ar negodīgiem darījumiem. Un rezultāts, lai gan nenoliedzami ir pretīgs, nesalīdzina nelabvēlīgo situāciju ar iepriekšējo situāciju, kurā tā pati elite saglabāja varu, apspiežot krievu tautu, apcietinot Austrumeiropu un veidojot vardarbīgus konfliktus visā pasaulē.» [55]

Tomēr R. Skrutons aizvien nonāca pie secinājuma, ka, par spīti visam, sociālisms aizvien tiek plaši atbalstīts. Piemēram, runājot par diskusiju pēc Berlīnes mūra krišanas, R. Skrutons norādīja: «maniem kreisā spārna kolēģiem izrādījās taisnība. Es savā naivumā ticēju, ka sabiedrība varētu ieraudzīt sociālistu idejas kļūdainumu un atmest projektu, kas nenovēršami ved pie valsts iznīkšanas un pilsoniskas sabiedrības iziršanas. Es ticēju, ka sabiedrība izvēlēsies savu politisko vērtību priekšgalā nostādīt brīvību, nevis vienlīdzību. Taču tā nenotika. Kā bija atainojuši kolēģi: sociālisma ideja, reiz ieņēmusi savu vietu, palika neizkustināma. Protams, laika gaitā var mainīties tās vārds un metodes – pieskaņojoties laikmeta garam. Bet modernajā pasaulē allaž būs kāda sabiedrības daļa: tam nav noteikti jābūt vairākumam, bet gan – daļai, ar ko identificējas un uz kuras inertumu paļaujas intelektuāļi, kas vienlīdzību liek pirmajā vietā un brīvību uzskata par nedrošu lielumu, kas aplaimo vien reto. Pagāja tikai daži gadi, un es atkal biju pacēlis savu pesimisma vairogu – vairs neticēju, ka cilvēki varētu papūlēties izglābt pilsonisku sabiedrību no valsts vai ka tie varētu uzlūkot likumu, institūcijas un nacionālo kultūru kā pamatu brīvai un plaukstošai sabiedriskajai iekārtai. Tas pats nenovīdības gars, kas darbināja Komunistisko partiju gan kā revolucionāru kustību, gan kā diktatorisku varu, bija atgriezies – tikai maigākās formās. Cilvēki balsoja par vienlīdzību, lai vieglāk varētu piekļūt varai un labumiem, ko tiem nebija pa spēkam sasniegt tikai ar godīgiem līdzekļiem.» [56]

Tajā pašā laikā R. Skrutons aprakstīja arī citus uzskatus: «nav gan izgaisusi spēja arī kritiski vērtēt komunismu – to mantojuši Austrumeiropas jaunieši, ko vēl ietekmē viņu vecāku paaudzes baiļu un nabadzības pieredze. Šī iemesla dēļ viņi dažādām konservatīvām idejām ir atvērtāki nekā Rietumu vienaudži, kam, savukārt, ir vāji attīstīta izpratne par politikas nopietnību un neskaidrs priekšstats par to, kāda ir maksa, ja pie varas nāk fanātiķi un nihilisti. Viņi vismaz to ir mācījušies; daudzi mani kolēģi, piemēram, nav to pamanījuši. No [Maksa] Horkheimera [57] un [Teodora] Adorno [58] līdz [Mišela] Fuko [59], [Žilam] Delēzam [60] un Alēnam Badjū [61] redzams – fanātiķi un nihilisti turpina ieņemt vadošās pozīcijas universitāšu apritē. Tādējādi mūsu augstskolās turpina valdīt tie paši priekšstati par varu, īpašumu, hierarhiju un brīvību, kas valdīja pirms divdesmit gadiem, kad mani kolēģi sasauca ārkārtas tikšanos, lai noturētu [iepriekšējā] vietā oficiālās ilūzijas. Un tad, kad pirms desmit gadiem Karaliene [62] pēc Tonija Blēra [63] lūguma piešķīra [Ērikam] Hobsbaumam [64] Companion of Honour [65]ordeni, es biju spiests atzīt, ka šajā vēstures posmā, ciktāl tas ir pārskatāms, viņš, nevis es, ir bijis uzvarētāju pusē.» [66]

Līdzīgi rezignētu pozīciju R. Skrutons pauda arī 2019. gada intervijā, sakot, ka «galu galā, es neesmu īsti pārsteigts, jo izglītības pagrimums nozīmē, ka cilvēki vairs nesaprot, kas [sociālisms] bija, viņi nav dabūjuši to vēsturisko stāstījumu, kas jums precīzi pateiks, kāpēc komunisms noved pie gulaga [67], kaut arī pierādījumi mums vēl ir [saistībā] ar Ķīnu un pārējo» [68]. R. Skrutona ieskatā, viņi nezina, ko nozīmē sociālisms, taču tajā pašā laikā «turpina ticēt, ka pašreizējā īpašuma sadale pasaulē ir netaisnīga un ka cilvēkiem, kuriem nav lietu, tās ir vajadzīgas, un ka cilvēkiem, kuriem ir pārāk daudz, tās ir nevajadzīgas, [protams, ir] dziļi cilvēcisk[i], tā domāt. Bet tā ir tīrā fantāzija, domāt, ka sociālisms to labos. Tas nekad to nav darījis.» [69]

[1]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 42.

[2]         Sociālisms [fr. socialisme < lat. socialis sabiedrisks, biedrisks] – 1. politiska un ekonomiska mācība, kuras pamatā ir nostādne, ka jāizveido tāda iekārta, kur galvenie ražošanas līdzekļi būtu sabiedriskā īpašumā, visa sabiedrība kontrolētu produktu sadali un maiņu un notiktu virzība uz pilnīgu sociālo vienlīdzību; centieni šādu iekārtu radīt; 2. sabiedriska iekārta, kas veidota saskaņā ar šo teoriju; 3. marksismā-ļeņinismā – komunistiskas iekārtas pirmā fāze. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 783. lpp.

[3]         Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 41.

[4]         Ibid.

[5]         Ibid, P. 42.

[6]         Osipova S. Eiropas tiesību vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 243. lpp.

[7]         Turpat, 257. lpp.

[8]         Turpat, 238. lpp.

[9]      Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek, 1899-1992) – austriešu/britu ekonomists, politikas filozofs, ieguvis doktora grādu tieslietās un politikā, 1974. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā.

[10]      Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, c. 16.

[11]      Osipova S. Eiropas tiesību vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 245. lpp.

[12]      Turpat, 247. lpp.

[13]      Turpat.

[14]      Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 260. lpp.

[15]      Sk. Rudevskis J. Par veco derību, sociāli atbildīgu valsti, demogrāfiju un žēlsirdību. Jurista Vārds, 2013. gada 25. jūnijs, Nr. 25 (776). Kovaļevska A. Sociāli atbildīgas valsts princips. Jurista Vārds, 2008. gada 26. augusts, Nr. 32 (537); Litvins G. Sociāli atbildīga valsts un sabiedrība. Jurista Vārds, 2012. gada 23. oktobris, Nr. 43 (742).

[16]      Sal. Levits: Latvijā pastāvošā nevienlīdzība «nav nekāds negadījums». Pieejams: Levits: Latvijā pastāvošā nevienlīdzība «nav nekāds negadījums» [aplūkots 2020. gada 31. jūlijā]; Levits sola izdarīt spiedienu uz politiķiem, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību. Pieejams: Levits sola izdarīt spiedienu uz politiķiem, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību [aplūkots 2020. gada 31. jūlijā]; Ziemele: Nevienlīdzības mazināšanai ir jābūt absolūtai valsts prioritātei. Pieejams: Ziemele: Nevienlīdzības mazināšanai ir jābūt absolūtai valsts prioritātei [aplūkots 2020. gada 31. jūlijā]; Dombrovskis: Latvijā ir viens no augstākajiem ienākumu nevienlīdzības līmeņiem ES. Pieejams: Dombrovskis: Latvijā ir viens no augstākajiem ienākumu nevienlīdzības līmeņiem ES [aplūkots 2020. gada 31. jūlijā]; Juris Jansons skaidro, kādēļ Latvijā nav mazinājusies sociālā nevienlīdzība. Pieejams: Juris Jansons skaidro, kādēļ Latvijā nav mazinājusies sociālā nevienlīdzība [aplūkots 2020. gada 31. jūlijā]; Latvija – labklājības valsts, bet ne visiem. Saruna ar Ramonu Petraviču. Pieejams: Latvija – labklājības valsts, bet ne visiem. Saruna ar Ramonu Petraviču [aplūkots 2020. gada 31. jūlijā].

[17]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 42.

[18]      Ibid, P. 43.

[19]      Hipohondrija [hypochondria; gr. hypochondrion paribe] – med. nomāktība, pārspīlētas vai nepamatotas bažas par savu veselību. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 306. lpp.

[20]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 43.

[21]      Ibid.

[22]      Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Īsa biogrāfija]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Īsa biogrāfija]. [aplūkots 2020. gada 30. jūlijā].

[23]      Oktobra Revolūcija – 1917. gadā īstenotā Krievijas revolūcija, kuras laikā tika gāzta mēreni sociālistiskā Pagaidu valdība un pie varas nonāca boļševiku kontrolētā Tautas komisāru padome un V. Ļeņins.

[24]      Aleksandrs Kerenskis (Александр Фёдорович Ке́ренский, 1881-1970) – krievu politiķis, jurists, Krievijas Republikas pastāvēšnas laikā 1917. gadā bija Krievijas Pagaidu valdības premjerministrs līdz 1917. gadā īstenotajai Oktobra Revolūcijai.

[25]      Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин; īstajā vārdā Vladimirs Uļjanovs (Владuмир Ульянов) 1870-1924) – krievu revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs.

[26]      Josifs Staļins (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, 1878-1953) – gruzīnu izcelsmes padomju politiķis, PSKP CK ģenerālsekretārs no 1922. gada līdz 1953. gadam, diktators.

[27]      Kulaki [kr. Кулак] – vēst. bagāts zemnieks, kam pieder liela saimniecība un kas izmanto algoto darbaspēku. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 440. lpp.

[28]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 48.

[29]      Kārlis Ulmanis (Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis, 1877-1942) – politiķis, Latvijas valstsvīrs, autoritārā režīma Latvijā īstenotājs.

[30]      Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.-1940. gads). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Latvijas Universitātes Jūdaikas Studiju Centrs, 2000, 176. lpp.

[31]      Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija valsts apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: Poligrāfists, 1998, 95. lpp

[32]      Stranga A. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 20. lpp.

[33]      Turpat, 28. lpp.

[34]      Turpat.

[35]      Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums: demokrātijas likten̦i Latvijā. Rīga: Preses nams, 1994, 128. lpp.

[36]      Prof. A. Stranga lieto jēdzienu «sovetizācija». Autori vadījās pēc Latvijas vēstures enciklopēdijā atrodamā lietojuma – «sovjetizācija». Sk. Elektroniskā Latvijas vēstures enciklopēdija. Pieejams: Elektroniskā Latvijas vēstures enciklopēdija [aplūkots 2020. gada 1. augustā].

[37]      Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums: demokrātijas likten̦i Latvijā. Rīga: Preses nams, 1994, 135. lpp.

[38]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 48.

[39]      Žans-Pols Sartrs (Jean-Paul Charles Aymard Sartre, 1905-1980) – franču filozofs, rakstnieks un dramaturgs, politiski kreisā eksistenciālisma pārstāvis.

[40]      Ž. P. Sartra grāmata par rakstnieku Žanu Genetu (Jean Genet, 1910-1986). Sk. Sartre J. P. Saint Genet: Actor and Martyr. Minnesota: University of Minnesota, 2012.

[41]      Simona de Bovuāra (Simone Lucie Ernestine Marie Bertrand Beauvoir, 1908-1986) – franču rakstniece, politiska aktīviste.

[42]      Simonas de Bovuāras grāmata, kurā viņa vēsturiski apkopo un apraksta attieksmi pret sievieti. Sk. De Beauvoir S. The Second Sex. [B.v.]: Vintage, 2011.

[43]      Oriģ. – soixante-huitards – persona, kas piedalījās vai atbalstīja plašos protestus Francijā 1968. gada maijā. Sk. Soixante-huitards. Pieejams:Soixante-huitards [aplūkots 2020. gada 30. jūlijā].

[44]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 48.

[45]      Gustavs Lebons (Gustave Le Bon, 1841–1931) – franču psihologs, sociologs, antropologs, vēsturnieks.

[46]      Лебон Г. Психология социализма. Санкт-Петербург: Макет, 1995, с. 85.

[47]      Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset, 1883–1955) – spāņu filozofs, kritiķis.

[48]      Ортега-и-Гассет Х. Восстание масс. Москва: Издательство АСТ, 2019, с. 21.

[49]      Vladimirs Putins (Влади́мир Влади́мирович Пу́тин, 1952) – pašreizējais Krievijas Federācijas prezidents, kura pirmais prezidentūras termiņš sākās 1999. gadā un noslēdzās 2008. gadā, savukārt otrais termiņš sākās 2012. gadā.

[50]      Mihails Gorbačovs (Михаил Сергеевич Горбачёв, 1931) – padomju un Krievijas politiķis, no 1990. gada līdz 1991. gadam bija PSRS prezidents.

[51]      Ronalds Reigans (Ronald Wilson Reagan, 1911−2004) – četrdesmitais ASV prezidents no 1981. gada līdz 1989. gadam.

[52]      Oriģ. – glitterati (acīmredzot cēlies no vārda «glitter» – mirdzums, spīdums) – termins apzīmē bagātus, slavenus cilvēkus, kuru aktivitātes piesaista sabiedrības uzmanību un par kuriem raksta avīzēs un žurnālos. Sk. Cambridge Dictionary. Pieejams: Cambridge Dictionary[aplūkots 2020. gada 29. aprīlī].

[53]      Scruton R. The Wrong Way to Treat President Putin. Pieejams: The Wrong Way to Treat President Putin [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[54]      Gerhards Šrēders (Gerhard Fritz Kurt Schroder, 1944) – vācu politiķis, no 1998. gadam līdz 2005. gadam bija Vācijas kanclers.

[55]      Scruton R. The Wrong Way to Treat President Putin. Pieejams: The Wrong Way to Treat President Putin [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[56]      Skrutons R. Mūris, kas nekritīs. No angļu val. tulkojusi I. Balode. Pieejams: Mūris, kas nekritīs [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[57]      Maks Horkheimers (Max Horkheimer, 1895−1973) – vācu filozofs un sociologs, Frankfurtes skolas pārstāvis.

[58]      Teodors Ludvigs Vīzengunds (Theodor Ludwig Wiesengund, 1903−1969) pazīstams kā Teodors Adorno (Theodor Adorno) – vācu filozofs, teorētiķis, muzikologs un kritiķis.

[59]      Pauls Mišels Fuko (Paul Michael Foucault, 1926−1984) plašāk pazīstams kā Mihaels Fuko (Michael Foucault) – franču filozofs, vēsturnieks, sociālisma teorētiķis un literatūras kritiķis.

[60]      Žils Delēzs (Gilles Deleuze, 1925−1995) – franču filozofs, darbojies filozofijā, literatūrā, kino un tēlotājmākslā.

[61]      Alains Badju (Alain Badiou, 1937) – franču filozofs.

[62]      Domāta karaliene Elizabete II (Queen Elizabeth II, 1926) – pašreizējā Lielbritānijas un britu aizjūras domīniju karaliene.

[63]      Tonijs Blērs (Anthony Charles Linton «Tony» Blair, 1953) – Lielbritānijas premjerministrs no 1997. gada līdz 2007. gadam.

[64]      Ēriks Hobsbaums (Eric Hobsbawm, 1917−2012) – ebreju/britu vēsturnieks, marksists, pētīja industriālo kapitālismu, sociālismu un nacionālismu.

[65]      Goda ordenis (oriģ. – Companion of Honor) – īpašs apbalvojums, kas tiek piešķirts tiem, kas ilgstoši devuši lielu ieguldījumu mākslā, zinātnē, medicīnā vai pārvaldībā. Tajā ir 65 biedri, par kuriem var kļūt arī tie, kas nav Lielbritānijas pilsoņi. Šo ordeni izveidoja 1917. gadā karalis Džordžs V (George V, 1865−1936). Tiek uzskatīts arī par Nopelnu ordeņa otra klasi. Tikai daži cilvēki ir ieguvuši gan Nopelnu ordeni, gan Goda ordeni, piemēram, Sers Vinstons Čerčils. Sk. Companion of Honor. Pieejams: Companion of Honor [aplūkots 2020. gada 7. maijā].

[66]      Skrutons R. Mūris, kas nekritīs. No angļu val. tulkojusi I. Balode. Pieejams: Mūris, kas nekritīs [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[67]      Krievu val. – ГУЛАГ − Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний, tulk. – Labošanas darbu nometņu un koloniju galvenā pārvalde

[68]      The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: The Roger Scruton interview: the full transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[69]       Ibid.