Biroja Blogs

28.10.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs un Mg. iur. Signe Skutele

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [nobeigums]

Neraugoties uz acīmredzamo spēku samēru nevienlīdzību mūsdienu pasaulē, Rodžers Skrutons atgādināja, ka «vairākuma viedoklis [tomēr] var būt nepareizs; vairākuma vēlmes var būt negodīgas; vairākuma spēks var būt [pat] bīstams. [Taču ir] kāds, kas ir daudz svarīgāks par vairākumu, proti, cilvēks, kas nepiekrīt [vairākumam]. Mums ir jāaizsargā šis cilvēks. Viņš ir tas, kurš var pacelt jautājumu, kuru neviens pūlis [nemaz] negrib dzirdēt, [un tas] ir jautājums par to, vai tas[, kas notiek] ir pareizi. [Tādēļ, k]amēr opozīcija nav aizsargāta, nav durvju, caur kurām saprāts varētu ienākt valdības lietās. Bet kā opozīcija ir aizsargāta? Kas padara par iespējamu cilvēkiem vienoties par nebūšanu vienisprātis» [1]. Šie vārdi vairāk nekā aktuāli izskan tieši šodien. Arī Latvijā.

Taču, britu filozofa ieskatā, saruna starp lielu cilvēku grupu prasa pieklājīgu disciplīnu, noteikumus un tradīcijas. [2] Viņš uzskatīja, ka «jebkurš izteikums, jebkura diskusija taču pēc savas dabas mums šķiet virzīta uz patiesību. Kā lai pie mums nonāk zināšanas, ja mēs esam vienaldzīgi pret to, cik patiess ir tas, ko mēs lasām? Bet tas ir pārāk vienkārši. Ir debatētāji, kurus neinteresē oponenta vārdu patiesums; viņus interesē diagnosticēt oponentu, atklāt, «no kurienes viņš nāk», un atmaskot, kādas emocionālās, morālās un politiskās attieksmes slēpjas aiz tiem vai citiem oponenta vārdiem. Ieradums kaut ko «meklēt aiz» oponenta vārdiem nāk no Kārļa Marksa [3] ideoloģijas teorijas, kas māca, ka buržuāziskā sabiedrībā cilvēki piesavinās jēdzienus, domāšanas ieradumus un pasaules izpratnes veidu to sociālekonomiskās funkcijas -, nevis patiesuma dēļ.» [4]

Tādējādi R. Skrutons bija konsekvents un vārdu izvēlē nesaudzīgs sociālistu un sociālisma kritiķis. Jāatgādina, ka nepiekrītot savam tēvam, kurš pauda klaji sociālistiskus uzskatus, [5] un nesamierinoties ar tā brīža izpratni par konservatīvismu kā apspiešanas un stagnācijas simbolu, [6] R. Skrutons pēc tam, kad bija piedzīvojis 1968. gada nemierus Francijā, [7] kļuva par Edmunda Bērka [8] tipa konservatīvo domātāju. Viņš nostājās pret revolūcijas idejām, kuras, viņaprāt, aicināja iznīcināt visu, tostarp, labo, – mantoto vēsturi, paražas, tradīcijas. Tā vietā viņš atbalstīja reformāciju, kuras laikā soli pa solim tiek veikti uzlabojumi esošajā sistēmā, saglabājot «senču mantojumu», kas definē gan personu, gan arī kopīgo tautas identitāti. [9] Arī Dr. iur. Juris Rudevskis kādā savā intervijā pauda līdzīgu viedokli, sakot, ka «viens no sadursmes punktiem [mūsdienās] ir attieksme pret tradīciju. Neierobežotās vīzijas piekritēji saka, ka tradīcija nav būtiska. Taču, noliedzot tradīciju, tiek noraidīts ļoti vērtīgs garīgs kapitāls, pieredze, kuru iekrājuši senči – gan kļūdas, gan panākumi, no kā var mācīties.» [10] R. Skrutona uzskatus tostarp bija ietekmējusi arī ilgstoša kontaktu uzturēšana un viesošanās Čehoslovākijā, Polijā un Ungārijā, kur tajā laikā pastāvēja komunistiskie režīmi, kā arī R. Skrutona aktīva dalība šo valstu samizdat [11] kustības atbalstīšanā. [12] 

R. Skrutons būtiskus trūkumus saskatīja pašā sociālisma piedāvātajā lietu kārtībā – it kā labklājības valstī, kura patiesībā veido «atkarīgo kultūru» un kura ar laiku pati neizbēgami kļūst par represīvu aparātu. Taču visvairāk R. Skrutons iebilda pret sociālistu «sociālā taisnīguma» un «vienlīdzības» izpratni, kura, R. Skrutona ieskatos, itin nemaz nav taisnīga, jo uzspiež vienlīdzīgi attiekties pret visiem cilvēkiem, neņemot vērā būtiskas atšķirības, piemēram, šo cilvēku spējas, talantus, attieksmi pret nozīmīgām lietām. [13] R. Skrutons gan uzskatīja, ka, protams, jādara viss iespējamais, lai cilvēkiem, kuri neatkarīgi no viņu pūlēm atrodas netaisnīgā pozīcijā, tiktu nodrošinātas tādas pašas iespējas kā citiem. Līdzīgi, kā rakstījis Frīdrihs Augusts fon Hajeks [14], uz kuru savos darbos nereti atsaucās pats R. Skrutons, – «mēs varam palīdzēt vārgiem un vājajiem, zīdaiņiem un veciem cilvēkiem, bet izpildoties vienam nosacījumam: ja saprātīgi pieauguši cilvēki pakļaujas bezpersoniskai disciplīnai, kura arī dod mums tādu iespēju» [15].

Tādējādi R. Skrutons uzskatīja, ka sociālistu kļūdainā izpratne balstās tajā, ka «katra panākums ir kāda cita neveiksme» [16], savukārt finansiāli «bagātie ir bagāti tāpēc, ka nabadzīgie ir nabadzīgi» [17]. Viņaprāt, šāds domu pavediens nav pareizs un «netaisnīgi ir ņemt naudu no viena un dot to citam tikai tāpēc, ka vienam šī nauda ir, bet otram nav» [18].

Pats R. Skrutons gan atzina, ka sākotnēji bija maldīgi uzskatījis, ka sabiedrība pati sapratīs sociālistu ideju kļūdainumu. «Es cerēju, ka sabiedrība izvēlēsies savu politisko vērtību priekšgalā nostādīt brīvību, nevis vienlīdzību». [19] Tomēr viņš secināja, ka mūsdienu pasaulē vienmēr būs kāda daļa sabiedrības, kas vienlīdzību liks pirms brīvības, kura  tiek uzskatīta «par nedrošu lielumu, kas aplaimo vien reto». R. Skrutons ar nožēlu arī konstatēja, ka «cilvēki balsoja par vienlīdzību, lai vieglāk varētu piekļūt varai un labumiem, ko tiem nebija pa spēkam sasniegt tikai ar godīgiem līdzekļiem» [20]. Līdz ar to cilvēki arī «turpina ticēt, ka pašreizējā īpašuma sadale pasaulē ir netaisnīga un ka cilvēkiem, kuriem nav lietu, tās ir vajadzīgas, un ka cilvēkiem, kuriem ir pārāk daudz, tās ir nevajadzīgas, [kas, protams, ir] dziļi cilvēcisk[i], tā domāt. Bet tā ir tīrā fantāzija, domāt, ka sociālisms to labos. Tas nekad to nav darījis.» [21]

Meklējot risinājumus, R. Skrutons padziļināti pievērsās konservatīvisma ideju ģenēzes izpētei, apgalvojot, ka mūsdienu konservatīvisms ir «apgaismības [22] produkts» [23]. Vēl vairāk – viņš mūsdienu konservatīvismu uzskatīja arī par sengrieķu filozofijas «mantinieku», kā piemēru minot Aristoteļa [24] idejas, kas, viņaprāt, bijušas daļēji konservatīvas. [25] Konservatīvisma pamatā, saskaņā ar R. Skrutona uzskatiem, aizvien ir bijusi tradīciju aizstāvēšana, uzskatot, ka labas lietas ir vieglāk iznīcināt, nekā radīt. [26] Tādējādi «kopš pirmsākumiem apgaismības laikmetā konservatīvisms ir iesaistījies glābšanas darbā. Jaunās sociālās kustības, jauni rūpnieciskās ražošanas veidi, jauni politiskie centieni draudēja iznīcināt vai destabilizēt paražas, iestādes un dzīves formas, no kurām cilvēki bija atkarīgi vienā vai otrā veidā. Un radās jautājums, kā šīs lietas varētu aizsargāt un vai kāds politiķis varētu [kaut ko] darīt, lai tām sniegtu atbalstu. Būtībā konservatīvais ir tas, kurš atbild: jā, tās var aizsargāt, bet – nē, – politiķim nav jāpieņem tas kā mērķis. Viss, ko politika var darīt, ir paplašināt telpu, kurā pilsoniskā sabiedrība var uzplaukt. Vērtības mums parādās daudzos veidos, un visur, kur vien tās parādās, tās nes līdzi autoritāti, mieru un dalības sajūtu. Bet tas nenāk caur kādu politisko programmu» [27]. 

Ar nožēlu R. Skrutons norādīja, ka britu konservatīvisms kopš Otrā pasaules kara pastāv vien kā fragmentārs spēks uz intelektuālās izdzīvošanas robežas, tam ir maza vai nekāda saikne ar politiku un tam praktiski nav atbalsta universitātēs. [28] Toties R. Skrutons bija konstatējis, ka universitāšu studentiem nākas lasīt «Jauno Kreiso» domātāju, kā Slavoja Žižeka [29], Mišela Fuko [30] vai Žila Delēza [31], sarakstīto, viņa vārdiem sakot, «gļotaino prozu» jeb «nonsensu», tādā veidā aizvien universitātes studentu vidū izplatot tieši sociālistiskas idejas. Viņš norādīja, ka turklāt «marksistiskā ideoloģijas teorija ir ārkārtīgi strīdīga, jo īpaši tādēļ, ka tā saistīta ar [tādām] sociālekonomiskām hipotēzēm, kas nu jau ir zaudējušas ticamību. Taču tās turpina dzīvot Mišela Fuko un citu intelektuāļu darbos» [32]. Par šo tēmu 1985. gadā R. Skrutons publicēja grāmatu ar nosaukumu «Jaunie Kreisie domātāji» (oriģ. – «Thinkers of the New Left») [33], vēlāk izdodot arī pārstrādāto versiju ar daudz provokatīvāku nosaukumu «Muļķi, Krāpnieki un Kūdītāji. Jaunie Kreisie domātāji» (oriģ. – «Fools, Frauds and Firebrands. Thinkers of the New Left») [34]. Jāatzīst, ka tieši ar šo pārstrādāto grāmatas versiju patiesībā arī sākās šīs rakstu sērijas autoru interese gan par paša R. Skrutona personību, gan arī par viņa paustajiem uzskatiem. 

Savukārt, mūsdienu konservatīvie, R. Skrutona ieskatos, salīdzinot ar citiem laika periodiem, ir sākuši pētīt arī jaunus virzienus, tādējādi sev atklājot pavisam jaunu apvāršņus. Saprotams, ka šiem ideoloģijas pārstāvjiem tiek «izgudrota «neo-konservatīvisma» etiķete», kas šobrīd jau ir piesprausta daudziem domātājiem. [35] Taču līdz ar to tiek atzīts, ka tagad konservatīvisms vairs nav saistīts tikai ar tirgus ekonomiku un brīvo tirdzniecību, bet gan ar daudz plašāku, proti, «globālo darba kārtību». [36] Un šo konservatīvo jauno ideju kārtību, saskaņā ar R. Skrutona viedokli, raksturoja trīs domātāji. Proti, ASV tas bija Semjuels Hantingtons [37], Francijā tas bija Pjērs Manents [38], bet Lielbritānijā – viņš pats, proti, R. Skrutons, kurš uzskatīja, ka, lai gan šie domātāji nāk no «dažādām telpām», viņu pārliecība un paustie viedokļi sakrīt. [39] 

Raksturojot savu attieksmi pret valsti, britu filozofs norādīja, ka valsts lomai ir jābūt mazākai, kā to pieprasa sociālisti, bet lielākai, kā to atļauj klasiskie liberāļi. [40] Patiesībā R. Skrutons atšķirību starp liberāļiem un konservatīviem aprakstīja, kā vien dažādu viedokļu esamību par to, kas ir primārais – brīvība vai kārtība. Viņaprāt, liberāļi uzskata, ka politiskā kārtība ir izveidota no individuālās brīvības, savukārt konservatīvie uzskata, ka individuālā brīvība ir izveidota no politiskās kārtības. [41] 

Lai arī, tāpat kā raksta autoriem, šajā jautājumā liberāļu un konservatīvo viedokļi atšķiras, R. Skrutons tomēr uzskatīja, ka abi ideoloģiskie spēki spēj un viņiem arī vajag sadarboties, ņemot vērā to, ka tie abi bija apvienojušies cīņā pret sociālismu, kuru, kā jau minēts, viņš asi kritizēja. 

Tādējādi R. Skrutons skaidri saskatīja, ka abiem – gan konservatīviem, gan liberāļiem – patiesībā ir kopīgs mērķis – «brīvu indivīdu sabiedrība», kura dzīvo «saskaņā ar valdību, ko viņi paši izvēlējušies». [42] Līdz ar to R. Skrutons iestājās arī pret starpnacionālām institūcijām un organizācijām un, viņa ieskatos, to nesaprotami plašajām kompetencēm un pilnvarām. «Kopumā es neredzu, ka starpvalstu birokrātijai ir kādas tiesības pateikt mūsu valdībai, kā tai jārīkojas, risinot šo problēmu, [un] ne tikai tāpēc, ka tikai vēlēta valdība patiešām var redzēt lietas kopsakarā un zina, kuras intereses ir jālīdzsvaro, lai panāktu saprātīgu un sociāli pieņemamu likumdošanu» [43]. Proti, viņš uzsvēra demokrātiska mandāta nozīmi jeb to, ka «valdniekam ir jāatbild pavalstnieku priekšā, un [šobrīd] atbildība visos līmeņos vairs netiek uzlikta, bet gan prezumēta» [44]. 

R. Skrutons gan starpnacionālo institūciju kontekstā, gan saistībā ar sociālistisku valsts pārvaldi uzsvērti aizstāvēja ideju, ka «likums pastāv tāpēc, lai panāktu taisnīgumu starp individuālām pusēm [cilvēkiem], nevis uzliek vienotu komandu režīmu». [45] Tomēr, viņaprāt, šobrīd pastāv starptautiska sistēma, kurā tiek atbalstīts vienkāršs princips – «vairāk likumu, vairāk noteikumu, vairāk valdības, vairāk varas centru» [46]. Taču, R. Skrutona ieskatos, «tie ir smalki un mānīgi: draudi, kas saistīti ar pilsonisko atsvešināšanos, ekonomiskās konkurētspējas zaudēšanu un aizvien neatbildīgākās elites dominēšanu lēmumu pieņemšanā» [47].

R. Skrutons bieži vien pat pārgalvīgi drosmīgi izteica ļoti skarbus un kontraversāli novērtētus viedokļus, kā dēļ vairākkārt cieta viņa karjera. Viņš tika dēvēts par islamofobu, par antisemītu, par homofobu, par ksenofobu, par radikāli, par sazvērestības teoriju atbalstītāju, u. tml. [48] Taču šos kritiski izteiktos viedokļus par viņu R. Skrutons komentēja ar ironiju, piemēram, Oksfordas kluba diskusijā, norādot, ka BBC ziņu kanāls nereti aicina konservatīvos, lai «pienācīgi pazemo[tu]. Kā viens no tādiem konservatīvajiem, kas parādās BBC, es varu apgalvot, ka pazemošana ir īstenota». [49] Tomēr tas neiebiedēja R. Skrutonu, un viņš bez kompromisiem turpināja paust savus uzskatus par visdažādākajiem sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Šo iekšējo nepieciešamību R. Skrutons pamatoja, atsaucoties uz Aristoteli, kurš draudzību esot iedalījis trīs grupās – pēc lietderīguma, baudas un vērtīguma. R. Skrutons attiecināja šo iedalījumu uz dialogu, sakot, ka «ir lietderīgas sarunas, kuras pamatā ir kopīgs uzdevums, ir baudāmas sarunas, kas vedina mūs uz relaksāciju un ir vērtīgas sarunas, kas veicina tuvināšanos starp cilvēkiem, kuri viens otru atbalsta un ciena» [50]. 

Saprotams, ka R. Skrutons ir uztverams ļoti dažādi. Vieni viņu uzskatīs par dižāko konservatīvo domātāju, kuru vada patiesa mīlestība pret valsti un savu tautu, citi sauks viņu par vecmodīgu un viņa idejas ‑ par neatbilstošām mūsdienu sabiedrības attīstības tendencēm, savukārt vēl citiem viņš būs vien pustraks «. . . fobs», kura radikālās domas nekad nedrīkstētu piepildīties. Lai arī kādu apzīmējumu R. Skrutonam kāds nepievienotu, jāatzīst, ka nevar neabrīnot viņa drosmi un apņēmību, kā arī neparasto un nereti pat amizanto vārdu izvēli, lai aprakstītu ne tikai politiskās un kultūras sistēmas, bet arī sabiedrībā pastāvošo kārtību un vērtības, tostarp, taisnīgumu, vienlīdzību un citus, tajā skaitā, arī jurisprudencē fundamentālus principus. 

Šīs rakstu sērijas sākumā, publicējot ievadrakstu jeb moderni sakot «tīzeri», viens no rakstu autoriem norādīja, ka «šajos dīvainajos laikos cilvēki ir apjukuši un bieži vien neuzdrošinās skaļi pateikt to, ko patiesībā domā. Baidoties no «patiesības ministrijas» darboņu visuredzošās acs un didaktiski pamācošā toņa, kā arī dažādu «ismu» stigmatizācijas, cilvēkiem sāk pietrūkt skaidru orientieru, jo «labā» un «ļaunā» jēdzieni ir sajaukušies, savukārt pielāgošanās jaunajām realitātēm nereti kļūst gluži vienkārši neizturama» [51]. 

Kā jau minēts, R. Skrutons nebaidījās droši paust savu viedokli, vēl jo vairāk, Frīdrihs Nīče [52] bija rakstījis, ka «man filozofs ir nozīmīgs tiktāl, ciktāl viņš var sniegt piemēru [atbilstoši savai filozofijai]» [53]. Un Sers Rodžers Skrutons tik tiešām šo piemēru rādīja. Galu galā, viņaprāt, «oriģinalitāte prasa mācīšanos, smagu darbu, amata prasmes izkopšanu, bet tās cena bieži vien ir ciešanas un vientulība» [54].

Pabeidzot šo rakstu sēriju, var arī vienīgi vēlreiz izteikt apbrīnu par R. Skrutona daudzpusīgumu. Ārpus šīs rakstu sērijas ietvariem palika ļoti daudzas un interesantas izcilā filozofa R. Skrutona aplūkotās tēmas – klimats [55], reliģija [56], medības [57], arhitektūra [58] un daudz kas cits. Protams, viņš pats vairāk pievērsās tieši estētikai un politikas filozofijai, taču neapšaubāmi ikviens lasītājs starp viņa darbiem varētu atrast tieši sev saistošu tēmu. [59] Citiem vārdiem sakot, lasīt R. Skrutonu – tas noteikti būtu ieteicams ikvienam. 

Bet it īpaši tādēļ, ka R. Skrutona darbu galvenais vadmotīvs bija tieši mīlestības pret savu valsti un brīvību ideja.

Tādēļ noslēgumā negribētos īsti piekrist viedoklim, ka mūsdienu politikā ir vienīgi izvēle starp «liberālismu» (lai gan R. Skrutons atsaucē norādītajā kontekstā šādi izprastu «liberālismu» dēvēja par klaju neomarksismu) un «neliberālismu». [60] Tomēr gribētos ticēt, ka pastāv arī citas alternatīvas. Un viena no tām – konservatīvisms Sera Rodžera Skrutona izpratnē.

[1]          Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., p. 33.

[2]          Ibid, p. 126.

[3]          Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx, 1818–1883) – ebreju izcelsmes vācu filozofs, sociālisma pamatlicējs.

[4]          Skrūtons R. Blefa kultūra. Pieejams: Blefa kultūra [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[5]          Sk. Rusanvos E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Īsa biogrāfija]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Īsa biogrāfija] [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[6]          Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Izvēle starp reformu un revolūciju]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Izvēle starp reformu un revolūciju] [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[7]          Masu protesti Parīzē 1968. gadā, kuri sākušies kā izglītības reformas, tostarp, par diskriminācijas ierobežošanu, finansējuma un valsts kontroles nodalīšanu, stingro ierobežojumu atcelšanu, Nanterres studentu pilsētā Parīzes Universitātē. Protestam pievienojās skolotāji, pasniedzēji, skolēni, vēlāk arī strādnieki, veidojot masu protestus pret vairāki jautājumiem un nemierus. Tiek uzskatīts, ka galvenie organizatori ir bijuši sociālisti. Sk. Wolin R. Events of May 1968. Pieejams: Events of May 1968 [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī]; Canter A., Lane G. Protests in Paris, May – 1968 – photographs then and now. Pieejams: Protests in Paris, May – 1968 – photographs then and now[aplūkots 2020. gada 22. aprīlī]. Sk. arī Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Izvēle starp reformu un revolūciju]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Izvēle starp reformu un revolūciju] [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[8]          Edmunds Bērks (Edmund Burke, 1729-1797) – angļu/īru valstsvīrs, rakstnieks, filozofs.

[9]          Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Izvēle starp reformu un revolūciju]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Izvēle starp reformu un revolūciju] [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[10]       Vikmanis Ģ. Idejas, ka apdraud Eiropu. Saruna ar Francijā strādājošo latviešu juristu. Pieejams: Idejas, ka apdraud Eiropu. Saruna ar Francijā strādājošo latviešu juristu [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī].

[11]       Samizdat – disidentu aktivitātes forma Austrumeiropas blokā, kurā individuāli tika reproducēta cenzētas vai pagrīdes publikācijas.

[12]       Sk. Rusanvos E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Īsa biogrāfija]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Īsa biogrāfija] [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[13]       Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Sociālisma kritiķis]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Sociālisma kritiķis] [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī]; Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Egalitāte – ceļš uz nekurieni]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Egalitāte – ceļš uz nekurieni] [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[14]       Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek, 1899-1992) – austriešu/britu ekonomists, politikas filozofs, ieguvis doktora grādu tieslietās un politikā, 1974. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā.

[15]       Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 260. lpp.

[16]       Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, P. 46. lpp. Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Egalitāte – ceļš uz nekurieni]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Egalitāte – ceļš uz nekurieni] [aplūkots 2020. gada 14. oktobrī].

[17]       Scruton R. Inequality Matters. Pieejams: Inequality Matters [aplūkots 2020. gada 1. augustā]. Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Egalitāte – ceļš uz nekurieni]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Egalitāte – ceļš uz nekurieni] [aplūkots 2020. gada 14. oktobrī].

[18]       An interview with Roger Scruton. No 15:00 līdz 16:30 minūtei. Pieejams: An interview with Roger Scruton [aplūkots 2020. gada 30. jūlijā]. Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Egalitāte – ceļš uz nekurieni]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Egalitāte – ceļš uz nekurieni] [aplūkots 2020. gada 14. oktobrī].

[19]       Skrutons R. Mūris, kas nekritīs. No angļu val. tulkojusi I. Balode. Pieejams: Mūris, kas nekritīs [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī]. Sk. arī Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Sociālisma kritiķis]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Sociālisma kritiķis] [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[20]       Turpat.

[21]       The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: The Roger Scruton interview: the full transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[22]       Apgaismība – ideoloģija, filozofija, kultūra, Eiropas intelektuāļu kustība feodālisma sabrukuma un kapitālistiskās sabiedrības dibināšanās posmā, Eiropas literatūras, mākslas un kultūras tendences aptverošs jēdziens (17.– 18. gadsimtā). Apgaismībai raksturīga utopiska ticība cilvēces progresam, zinātņu visspēcībai, cilvēka prātam un iedzimtai brīvības tieksmei, sociālās attīstības un cilvēku atbrīvošanās iespējai ar prāta un zinātnes palīdzību. Jēdzienu apgaismība pirmie lietoja Voltērs (Voltaire, īstajā vārdā Fransuā Marī Aruē, François Marie Arouet, 1694-1778) un Johans Gotfrīds fon Herders (Johann Gottfried von Herder, 1744-1803). Sk. Apgaismība. Pieejams: Sk. Letonika. Pieejams: Apgaismība [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[23]       Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 10.

[24]       Aristotelis (ριστοτέλης (Aristotelēs), 384. g. p. m. ē. – 322. g. p. m. Ē) − Sengrieķu zinātnieks un filozofs.

[25]       Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 10.

[26]       Ibid, p. 87.

[27]       Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., P. 135.

[28]       Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 87.

[29]       Slavojs Žižeka (Slavoj Žižeka, 1949) – slovēņu filozofs, sociālists. Pētījis kontinentālo filozofiju, politisko teoriju, kultūras studijas, psihoanalīzi, maksismu, hēgelismu, teoloģiju.

[30]       Pauls Mišels Fuko (Paul Michael Foucault, 1926−1984) plašāk pazīstams kā Mišels Fuko (Michael Foucault) – franču filozofs, vēsturnieks, sociālisma teorētiķis un literatūras kritiķis, galvenokārt pievērsies psihiatrijas, medicīnas, izglītības sistēmas un cietumu sistēmas kritikai.

[31]       Žils Delēzs (Gilles Deleuze, 1925−1995) – franču filozofs, kopš 1960. gadiem darbojies filozofijā, literatūrā, kino un tēlotājmākslā. Populārākais darbs tapis kopā ar psihoanalītiķi Fēliksu Gvatari (Pjērs Fēliks Gvatari, Pierre−Felix Guattari, 1930−1992) – «Kapitālisms un šizofrēnija» (oriģ. franču val. – Capitalisme et Schizophrenie).

[32]       Skrūtons R. Blefa kultūra. Pieejams: Blefa kultūra [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[33]       Scruton R. Thinkers of the New Left. London: Longman, 1985.

[34]       Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015.

[35]       Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 101.

[36]       Ibid.

[37]       Semjuels Hantingtons (Samuel Phillips Huntington, 1927-2008) – amerikāņu politologs, pabeidzis prestižās Jēlas un Hārvardas universitāte, plaši pazīstams kā civilizāciju sadrusmes koncepcijas izstrādātājs un aizstāvis, daudz rakstījis par civilizācijām, kultūrām, multikulturālismu.

[38]       Pjērs Manents (Pierre Manent, 1949) – franču politologs un akadēmiķis, eiroskeptiķis.

[39]       Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 101.

[40]       Ibid.

[41]       Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 101.

Sk. arī Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Konservatīvisms-patriotisms, kārtība un brīvība]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Konservatīvisms-patriotisms, kārtība un brīvība] [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[42]       Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 100.

[43]       Scruton R. WHO, WHAT and WHY? Transnational Government, Legitimacy and the World Health Organisation. London: Institute of Economic Affairs, 2000, p. 14. Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Traka pasaule uzbrūk ne tikai smēķētājiem]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Traka pasaule uzbrūk ne tikai smēķētājiem] [aplūkots 2020. gada 14. oktobrī].

[44]       Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., p. 79.

[45]       Ibid, p. 33.

[46]       Ibid, P. 110.

[47]       Ibid.

[48]       Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Konstraversālo izteicienu instrumentalizācija]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Konstraversālo izteicienu instrumentalizācija] [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī].

[49]       Sir Roger Scruton. Full Address and Q&A. Oxford Union. No 00:17:00 līdz 00:17:20 minūtei. Pieejams: Full Address and Q&A. Oxford Union [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[50]       Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014., p. 130.

[51]       Rusanovs E. «Tīzeris» rakstu sērijai par Rodžeru Skrutonu Pieejams: «Tīzeris» rakstu sērijai par Rodžeru Skrutonu [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī].

[52]       Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche, 1844−1900) – vācu filozofs, filologs un psihologs.

[53]       Ницше Ф. Шопенгауэр как воспитатель. В: Ницше Ф. Странник и его тень. Москва: Азбука, 1994, с. 18.

[54]       Skrūtons R. Blefa kultūra. Pieejams: Blefa kultūra [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[55]       Sk., piemēram, Scruton R. How to think seriously about the planet. The case for an enviromental conservatism. Oxford: Oxford University Press, 2012.

[56]       Sk., piemēram, Scruton R. Our Church: A Personal History of the Church of England. [B.v.]: Atlantic Books, 2012.

[57]       Sk., piemēram, Scruton R. On Hunting. London: Yellow Jersey Press, 1998.

[58]       Sk., piemēram, Scruton R. The aesthetics of architecture. London: Methuen&Co LTD London, 1979.

[59]       Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Īsa biogrāfija]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Īsa biogrāfija] [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[60]       «Īsi sakot, mūsu reģiona politika virzās pa diezgan šauru koridoru. «Liberālisms» pie mums nozīmē valsts impotenci, politiķu autoritātes trūkumu, locīšanos visos pasaules vējos un nepārtrauktu izdabāšanu sabiedriskajai domai. Turpretī «neliberālisms» nozīmē jaunā formā atdzemdinātu komunistisko režīmu ar visu tā aprobežoto nomenklatūras kundzību – vienīgā atšķirība, ka marksisma ļeņinisma vietu te ieņem etnisks nacionālisms ar ksenofobisku piegaršu. Sakiet, ko gribat, bet izvēle nav viegla.». Sk. Ījābs I. Šaurais koridors. Pieejams: Šaurais koridors [aplūkots 2020. gada 27. oktobrī].